Izvirtības svētki: Sv. Valentīna diena

Publicēja 2010. gada 23. aug. 10:39Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2010. gada 17. sept. 04:39 ]

Ziņas datums: 05.02.2010.

Katru gadu, 14.februārī miljoniem cilvēku tērē miljardus mūžīgi zaļās un citas krāsas valūtas vienības, lai apliecinātu savas jūtas citas personas acīs. Īstenībā šiem svētkiem nav nekāda sakara ar mīlestību, it īpaši tādas saistības nav Sv. Valentīnam. Bet tagad visu pēc kārtas. Šo svētku vēsture sākās Senajā Romā, kad katru gadu februārī tika svinētas Luperkallijas – Fauna (Luperka) svētki. Tas bija erotisma un izvirtību pasākums. Šajā dienā bija atļauts izvēlēties jebkuru seksa partneri veselam gadam, kā arī veselu diennakti tika veiktas orģijas un masveida dzeršana. Un kristietība ar savu morāli visu šo pagānisma slavināšanu izjauca, ja tā var teikt... Lai mainītu jēgu šai dienai, viņi steidzami kanonizēja Sv. Valentīnu, nosaucot viņu par iemīlējušos cilvēku aizbildni. Bet, kas tad bija Sv. Valentīns? Kādēļ viņš nolika savu galvu un tika padarīts par svēto? Galvu nocirta viņam par pedofilijas atbalstu.

269.gadā pirms mūsu ēras, Romas Imperators Klaudijs II bija ieviesis pilngadības terminu. Tātad viņš, pirmais cilvēces vēsturē stingri noteica, no kura vecuma cilvēki drīkstēja precēties vai dienēt armijā. Sv. Valentīns vairakkārt pārkāpa jaunos likumus, turpinot laulāt nepilngadīgas personas, par ko viņam atļāva dzīvot bez savas galvas, to nocērtot.

Šodien katoļu baznīca atzīst vismaz trīs svētos mocekļus, kas pazīstami ar Valentīna vārdu. Kaut arī leģendas pamatoti mēdz uzskatīt par neuzticamām, tās parāda priesteri Valentīnu pagānu acīs kā simpātisku, varonīgu un romantisku. Tas nebūs pārsteigums, ka viduslaikos, īpaši Anglijā un Francijā, Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.

Pirmā leģenda. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Klaudijs to atklāja, nocirta Valentīnam galvu.

Cita leģenda mēģina samierināt pagānus – Valentīna slavinātājus – ar kristīgo pasauli, maskējot un vēstot, ka Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja.

Vēl cita leģenda stāsta par paraksta uz apsveikumu kartītēm „Tavs Valentīns” attaisnošanu. Valentīns esot nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: “Tavs Valentīns” – frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsu dienām.

Lupercalia festivāls sākās februāra īdās, pēc mūsu kalendāra 15. februārī. Tie bija auglības un ražības svētki, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam. Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad zēni sagrieza upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērca tās asinīs un tad viegli pātagoja ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes neesot baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti. Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Tad katrs pilsētas neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam un tādā veidā slavinot netiklību. Nav informācijas, vai šie pāri jebkad arī pa īstam apprecējušies.

498. gadā pāvests Gelasijs pasludināja 14. februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu “pāru loteriju” pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu.

Vēlāk, viduslaikos, 14. februāri uzskatīja par “Putnu pārošanās dienu”, tā piešķirot Valentīna dienas idejai papildu romantiku un atkal to mēģinot attaisnot.

Rosīšanās ap Sv.Valentīna dienu ir sava līdzība ar 25. decembri kā saulgriežu svētkiem.

Mūsdienu izpratni par šiem svētkiem ieviesa Viljams Hallmarks (William Hallmark), kompānijas Hallmark īpašnieks, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Kompānijai pēc Ziemassvētkiem bija palikuši lieli krājumi ar nerealizētu preci un viltīgais īpašnieks atcerējās par 14.februāri un Sv.Valentīnu. Pārtaisot kompānijas moto no „You are My Hallmark” („Tu esi Man Raksturīga Iezīme”) uz „You are My Valentine” („Tu esi mans Valentīns”) – visa prece tika realizēta dažu dienu laikā. Vēl tagad kompānija Hallmark piedāvā internetā dažādas e-atklātnītes ar veselu sēriju speciāli Sv.Valentīna dienai.

Pēc Amerikas Savienoto Valstu “Apsveikuma kartīšu asociācijas” datiem, katru gadu Valentīna dienā romantiski noskaņoti cilvēki (laikam jau tikai šajā dienā...) nosūta 1 miljardu apsveikuma kartīšu, kas padara šos svētkus par otrajiem lielākajiem “kartīšu sūtīšanas” svētkiem gadā (Ziemassvētkos nosūta apmēram 2,6 miljardus kartīšu). Aptuveni 85% no kartītēm pērk sievietes.

Un lūk, katru gadu pagāniskā pasaule atbalsta iesākto tradīciju un palīdz attīstīties apšaubāmas nozīmes svētkiem. Vai gan mīlestības apliecināšana nav vienādi skaista jebkurā gada dienā, nevis tikai 14.februārī?

 

 

Avoti:

www.gvidopuke.com

http://corporate.hallmark.com

www.varaviksne.lv

Comments