ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Vairs nevēlos gaidīt no citiem, bet darīt pati!

Publicēja 2019. gada 8. nov. 12:51Laura Gruševa

Ziņas datums 08.11.2019

Bieži vien mēs esam tie, kuri gaida palīdzību, mīlestību un rūpes, bet retāk tie, kuri paši to sniedz. Žanetes dzīve neizmainījās, klusībā gaidot kaut ko no citiem. Tā sāka mainīties, iepazīstot Dievu un sākot kalpot citiem cilvēkiem. Paradoksāli, bet tieši došana citiem ir tas, kas izmaina cilvēku un liek viņam pašam piedzīvot mīlestību un piepildījumu, ko meklē ikviens šajā pasaulē.

Žanete stāsta: „Draudzē esmu jau vairāk nekā četrus gadus. Atnācu uz draudzi, jo uzaicināja paziņa. Man tajā laikā bija problēma – biju savainojusi pēdu, ievainojums bija diezgan smags. Pēdā bija koka gabaliņš, un to līdz galam tik vienkārši nevarēja izdabūt ārā. Tieši tajā laika posmā mans paziņa uzaicināja mani uz mājas grupas pasākumu – pikniku. Pēc Facebook ierakstiem biju sapratusi, ka mans paziņa iet draudzē un ir ticīgs. Sākumā tas šķita dīvaini, domāju, ka viņš ir pārāk aizrāvies. Tomēr iedziļinoties tajos ierakstos, mani daudz kas uzrunāja, viena no lietām – cilvēku liecības. Lasīju kāda cilvēka liecību, kur bija notikusi dziedināšana, un šis cilvēks teica – Dievs var dziedināt arī tevi! Tajā brīdī nodomāju – tiešām, arī mani? Tā kā ar sāpēm biju nomocījusies jau mēnesi, izlēmu izmēģināt lūgšanu, jo domāju, ko gan man zaudēt? Īsti gan neticēju, ka kaut kas mainīsies, taču ārstēšanas process, par spīti medikamentiem, bija ļoti ievilcies, tāpēc ķēros pie pēdējā salmiņa. Nākamajā dienā izgāja pēdējās strutas un kāja pēc divām dienām bija sadzijusi! Tas notika tik strauji, ka sasaistīju to ar savu lūgumu Dievam! Pēc šī gadījuma izlēmu atnākt uz draudzi, sāku iet gan uz dievkalpojumiem, gan mājas grupiņām, ko vadīja paziņa, un arī uz Bībeles skolu. Mani ļoti uzrunāja mācītāja sprediķi, es ļoti slāpu pēc Dieva. Taču mans ticības ceļš nebija tik gluds, jo pēc laika es izvēlējos nepareizas prioritātes. Tobrīd vēl nesapratu līdz galam visus Dieva principus un man sāka interesēt vairāk citas lietas. Es iemīlējos kādā puisī un aizgāju prom no draudzes. Šīs attiecības neizdevās, mēs izšķīrāmies un es jutos ļoti salauzta, biju tādā kā depresijā. Jutos ļoti nomākta, negribējās ne ēst, ne gulēt, iekšā valdīja tukšums. Sāku meklēt kādas lietas, ko darīt – iestājos autoskolā, tikos ar dažādiem draugiem.

Pēc kāda laika es satiku vienu puisi, ar kuru gājām mājās grupiņā, un viņš teica, lai nāku atpakaļ, jo tur ir forši! Īstenībā es ļoti vēlējos, bet iekšēji jutos slikti par to, ka biju aizgājusi, nekomunicēju vairs ar mājas grupiņās vadītāju un pārējiem cilvēkiem. Bija mājas grupiņas diena, rokās turēju telefonu un ļoti vēlējos uzzvanīt grupiņas vadītājam. Kad piezvanīju, viņš teica, ka nupat lūdza par mani Dievu un tieši tagad es viņam zvanu! Es ar prieku atnācu uz mājas grupiņu un vēlāk arī uz dievkalpojumu. Redzēju to, ka es kādam rūpu, ka par mani lūdz Dievu. Es atsāku veidot personīgo laiku ar Dievu – lasīju Bībeli, lūdzu, sāku kalpot mājas grupiņā, pielietoju dzīvē visas lietas, ko mācīja mācītājs. Uzsāku kalpot arī draudzē, tas man deva lielu piepildījumu! Es kļuvu atbildīgāka un apzinājos, cik svarīgi ir tas, ka es daru kaut ko Dievam, ka es palīdzu draudzes darbā. Man patika tas, ka uz mani var paļauties, ka es varu būt uzticama un izpildīt konkrētus pienākumus. Kalpošana draudzē sāka ļoti mainīt mani kā personību.

Sāku arī citiem cilvēkiem stāstīt par Dievu, jo vēlējos dot to, ko pati saņēmu. Sākumā man tas īpaši labi nepadevās, jo es nebiju diezgan komunikabla, biju arī nepārliecināta par sevi. Kalpojot cilvēkiem, es sāku pamanīt savas rakstura nepilnības – kautrīgumu, ātru apvainošanos vai dusmas. Sapratu, ja vēlos pacelt citus, man jāmainās pašai. Sāku lūgt par to un censties no savas puses darīt, ko varu. Pēc laika es sāku manīt izmaiņas. Ja agrāk pēc izteiktas kritikas dusmojos, ierāvos sevī, tad tagad paanalizēju savā prātā, kāpēc cilvēks tā ir teicis, un izmainīju savu reakciju.

Pirms kāda laika notika draudzes evaņģelizācijas tūre pa Rīgu, kuras laikā tika atvērtas daudzas jaunas mājas grupiņas. Es pieteicos kā viena no tiem, kas grib vadīt grupiņu, jo ļoti vēlējos palīdzēt cilvēkiem. Es veltīju tam ļoti daudz laika, lūdzu par to un lasīju grāmatas. Tas norūdīja mani – no cilvēka, kas vairāk klausa savām emocijām, kļuvu par rakstura un lēmuma cilvēku. Neskatoties uz grūtībām, eju uz priekšu, jo zinu, kāpēc to daru. Es jūtu Dieva mieru sirdī un Viņa vadību ikdienā. Pat, ja es nezinu, kā atrisināt kādas lietas, Dievs tās atrisinās! Neatceros pēdējo reizi, kad būtu uz kādu apvainojusies vai iekarsusi dusmās. Protams, reizēm „pacepos” par kaut ko, bet ne tā, kā agrāk, kad varēju pat uzbļaut kādam! Es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir un nešķiroju nevienu, jo vēlos, lai ikviens iepazīst Dievu un Viņa spēkā jebkurš cilvēks var izmainīties!

Kalpošana Dievam un cilvēkiem ir izmainījusi manu sirdi, domāšanu un devusi tādu piepildījumu, ko nekas cits nespēj pilnībā dot! Iepriekš es gaidīju mīlestību un atbalstu no cilvēkiem, ko bieži arī nesaņēmu, bet vairāk pavadot laiku Dieva tuvumā un darot Viņa darbus, sapratu, ka nevēlos gaidīt no citiem, bet dot pati. Vairs nejūtos tukša vai nepilnīga, bet piepildīta ar Dievu.

Ikvienam vēlos teikt – Dievs tevi ļoti mīl un tu Viņam esi īpašs un svarīgs! Lai arī kas tavā dzīvē notiek, lai arī ko tu domā un dari, Dievs tevi mīl un gaida mājās! Tāpēc iesaku tev – pieņem Viņa mīlestību jau tagad!”

Žanetes Aurēlijas Aržanovskas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Comments