ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Uzmanību - antisektanti!

Publicēja 2018. gada 20. jūl. 01:33Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 20. jūl. 02:44 ]

Ziņas datums 20.07.2018

Ziņu portāla “TVNET” krievu versija sākusi publicēt rakstu sēriju “Uzmanību, sektas!”. Šo materiālu tulko un pārpublicē arī “TVNET” latviešu redakcija. Varētu šim projektam lielu uzmanību nepievērst, jo vai gan mazums lasītas dažādas preses pīles par “sektantu briesmu darbiem”. Varētu, ja vien aiz jaunā projekta nestāvētu kāda visnotaļ odioza nevalstiska organizācija “Antisekt”, ko agrāk pazinām kā Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komiteju. Tā kā viens no “Antisekt” mājas lapā piedāvātajiem “pakalpojumiem” ir “reliģisko organizāciju sociālās drošības ekspertīze” pēc pašiem “antisektantiem” vien zināmiem kritērijiem, tad, cerams, viņi ir gatavi, ka arī viņu organizāciju kāds šādā veidā varētu izķidāt. Pamēģināsim to izdarīt mēs.

Kas tad īsti ir noslēpumainā organizācija “Antisekt”? Tās pirmsākumi meklējami tālajā 1995.gada oktobrī, kad aktīvistu grupa no Krievu jauniešu kluba sadomāja mest izaicinājumu tolaik strauji augošajai, galvenokārt krievvalodīgajai draudzei “Jaunā Paaudze”. No “Antisekt” interneta mājas lapā teiktā izriet, ka viņiem tajos gados it kā izdevies atrunāt pusotru desmitu cilvēku no iesaistīšanās draudzē. Kopš 1996.gada “antisektanti” rīkoja regulārus piketus pie Rīgas Sporta manēžas, kad tur notika “Jaunās Paaudzes” gadskārtējās konferences. “Antisekt” lielās, ka viņu piketi tā saniknojuši “sektantus”, ka tikai žurnālistu klātbūtne liegusi verbālajai konfrontācijai pāraugt fiziskā.

Patiesībā viss notika nedaudz citādāk. Protestā piedalījās labi ja desmit “antisektantu” un konferences dalībnieki piketu pamanīja vien pasākuma pārtraukumā, kad izgāja no manēžas ieelpot svaigu gaisu. Nebija nekādas “verbālas konfrontācijas”, nemaz nerunājot par fiziskiem draudiem. Ar piketētājiem mierīgi aprunājās un ļaudis atgriezās Sporta manēžā. Drīzāk paši protestētāji bija saspringti un nelabprāt ielaidās diskusijās ar kristiešiem. Arī turpmākie organizācijas piketi visbiežāk tika ignorēti un neizraisīja īpašu interesi, ja nu vienīgi sensāciju kārajiem dzeltenās preses žurnālistiem. Tomēr pašiem sektu apkarotājiem šķiet, ka viņu akcijas nopietni kaitējušas “Jaunās Paaudzes” darbībai.

Saujiņas jauniešu klusais “protests” pie Sporta manēžas izraisīja vien krievu preses interesi.

Sapratuši, ka tikai ar vienas “sektas” apkarošanu maizi nenopelnīs, krievu aktīvisti pievērsās plašākam sektu lokam - gan īstam, gan iedomātam. 1997.gadā grupa pārtapa Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejā, kas darbojās kā divu citu sabiedrisku organizāciju struktūrvienība. 2007.gadā tika izveidota juridiski neatkarīga biedrība “Totalitāro sektu apkarošanas komiteja “Antisekt”", kas gan lūgta, gan nelūgta piedāvā “konsultēt” valsts un pašvaldību institūcijas, izglītības un veselības aprūpes iestādes, tiesībsargājošās organizācijas un plašsaziņas līdzekļus “sektu jautājumos”. Tāpat “Antisekt” eksperti piedāvā noteikt, kura “sekta” ir sabiedrībai bīstama, bet kura ne tik ļoti, kā arī juridisku un konsultatīvu atbalstu cilvēkiem, kuru tuvinieki nokļuvuši “sektā”, un pašu sektantu “rehabilitāciju”.

Organizācijas oficiāli deklarētais mērķis apkarot destruktīvas sektas nebūtu nekas peļams, ja vien tā patiešām cīnītos ar bīstamām sektām un kultiem. Taču “Antisekt”, lai arī reklamē sevi kā profesionālu organizāciju, valda totāla nespēja atšķirt destruktīvus kultus no pasaulē akceptētiem, bet Latvijā mazāk pierastiem kristīgiem virzieniem un draudzēm, kuru darbība ir nekaitīga. “Antisektantu” rakstos un intervijās vienā putrā tiek jaukti krišnaīti un scientologi, “Baltā brālība” un “Durgas templis”, jehovieši un mormoņi, un līdzās tiem arī gluži kristīgas draudzes. Tas liek uzdot jautājumu - vai “antisektanti” maz spēj definēt, kas ir sekta? Īsti nespēj vis. Biedrības mājas lapā teikts: “Ar terminu “sekta” mēs domājam organizācijas, kas ir apvienotas, pamatojoties uz kopīgu reliģisku mācību vai ideoloģiju, veic psiholoģisko vardarbību pret saviem sekotājiem un veido viņiem sociāli psiholoģisko atkarību”.

Viss atkarīgs no tā, kādu saturu ieliek jēdzienos “psiholoģiska vardarbība” vai “atkarība”. Pēc “Antisekt” skaidrojuma, šai definīcijai var pakļaut 90% kristīgo konfesiju un draudžu un ne tikai tās. Biedrība par sektām uzskata ne vien reliģiskas organizācijas, bet arī personības izaugsmes centrus, atsevišķas tiešās pārdošanas kompānijas un pat dažas politiskās partijas. Turklāt “Antisekt” mājaslapā uzsvērts, ka ar jēdzienu “sekta” viņi domā šī vārda “lingvistisko izpratni krievu valodas telpā“. Organizācija it kā reģistrēta Latvijā, bet jēdzienu “sekta” lieto tā, kā to saprot Krievijā, proti, izteikti negatīvā nozīmē. Tiesa, arī latviešu sabiedrībā šim jēdzienam ir negatīva pieskaņa, taču Rietumeiropā un citur pasaulē vārds “sekta” ir ar gluži neitrālu nozīmi, apzīmējot no kādas lielākas kopības atdalījušos mazāku grupu.

Tieši nenoteiktība sektu definīcijā rada haosu visā “Antisekt” darbībā, kur Austrumu reliģijas, New Age un pseidokristīgās grupas tiek bāztas vienā maisā ar kristīgām draudzēm. Šādu biedrības nostāju, iespējams, nosaka tas, ka tās darbinieku vidū ir tikai krieviski uzvārdi, bet krievi uzskata sevi par “narod pravoslavnij” (pareizticīgā tauta), pat ja ticību ikdienā nepraktizē, tāpēc visi pārējie viņiem ir sektanti. Latvijā luterāņi un katoļi gluži par sektantiem saukti netiek, tomēr projekta “Uzmanību, sektas!” rakstos minēti arī tādi visai seni kristietības virzieni kā Septītās dienas adventisti un Pestīšanas Armija. Domāju, zemapziņā “Antisekt” aktīvistiem arī baptisti un metodisti, adventisti un reformāti ir tikai sektanti. Iespējams, par “psiholoģiski atkarīgiem” fanātiķiem sektu apkarotāji nosauktu arī tos katoļus un luterāņus, kas ticību Dievam tver nopietni un Kristus piemēram cenšas sekot savā ikdienā.

Tomēr galvenais “Antisekt” netīksmes objekts ir harizmātiskās un vasarsvētku draudzes. Projektā “Uzmanību, sektas!” iesaistītās “TVNET” žurnālistes Viktorijas Puškeles raksti atklāj pilnīgu neizpratni ne vien par vasarsvētku un harizmātisko draudžu mācību un dievkalpojumu formām, bet arī par evaņģēlisko kristietību kā tādu. Draudžu dievkalpojumos, kuros žurnāliste ierodas slepus ar slēpto kameru kabatā, viņu šokē viss - slavēšana, pielūgsme, lūgšana balsī, ziedojumu vākšana, nemaz nerunājot par tik specifiskām lietām kā runāšana mēlēs vai eksorcisma gadījumi. Lasot Puškeles garadarbus nezini - raudāt vai smieties. No nopietna ziņu portāla, par kādu sevi uzskata “TVNET”, gan varēja sagaidīt, ka pirms rakstīt nomelnojošus rakstus, žurnālists profesionāli sagatavosies tēmai - uzzinās vairāk par konkrētā kristietības virziena izcelsmi, vēsturi, mācību un dievkalpojumu formu. Diemžēl Puškeles raksti pauž klaju neprofesionalitāti un neiedziļināšanos tēmā, par ko pati raksta.

Lūk, daži spilgtākie citāti no Puškeles rakstiem. Aprakstot kādas draudzes dievkalpojumu, žurnāliste raksta: “Kalpojums sākas ar nelielu koncertu - vairākas jaunietes uz skatuves dzied dziesmas”. Nosaukt Dieva pielūgsmes laiku kristīgā dievkalpojumā par “koncertu” nozīmē parādīt pilnīgu nezināšanu par to, kas vispār notiek mūsdienu draudzēs. Arī par dažādiem lūgšanu veidiem žurnālistei nav lielas izpratnes: “Klausītāji ceļas kājās un izstiepj sev priekšā rokas. Daži krīt ceļos, vēl citi saķer rokās galvu un atbalsta to pret priekšā esošo krēslu atzveltnēm”. To lasot pieķer sevi pie domas - kurā draudzē tad tā notiek? Tikai pēc tam saproti, ka žurnāliste pārspīlētā formā apraksta visparastākos lūgšanu veidus - ar paceltām rokām, uz ceļiem, ar rokās pret priekšējo solu rindu atbalstītu galvu. Šādas lūgšanas formas šodien var redzēt gandrīz visās, arī tā sauktajās tradicionālajās baznīcās.

Tikpat tumša bilde žurnālistei ir aizlūgšana. Aizlūgšana par cilvēku ar roku uzlikšanu kristietībā ir sena lūgšanu forma, taču Puškele šausminās, ka “gribētājiem [..] uz galvas tiek likta roka un notiek manipulēšana ar vestibulāro aparātu. [..] Ir cilvēki, kas vieglāk padodas hipnozei, viņi pēc šādām manipulācijām var just “apgaismību un attīrīšanu”, tomēr tā ir tikai pašiedvesma”. Tā. lūk! Atkal vecā nodrillētā “plate” par masu hipnozes seansiem, kas it kā notiekot “netradicionālajās” draudzēs. Nelaime vien tā, ka līdz šim nav gadījies sastapt nevienu aizlūdzēju, kurš jelkad būtu mācījies hipnozes paņēmienus. Taču “Uzmanību, sektas!” rakstos apgalvots, ka arī lūdzēji “atrodas transam līdzīgā stāvoklī”. Aprunāties ar pašiem kristiešiem, ko cilvēks patiesībā jūt “transam līdzīgā stāvoklī”, žurnālistei, protams, nav ienācis prātā. Kāpēc gan, ja tāpat ir skaidrs, ka tā ir tikai pašiedvesma?

Lieki piebilst, ka tāda parādība kā glosolālija jeb Bībeles valodā runājot - mēles, Puškelei vispār nav pazīstama. Un ja arī ir, viņas uztverē tās viennozīmīgi ir nohipnotizētu ļautiņu transa sekas. Puškele raksta: “Man precīzi neizdodas atšifrēt dzirdēto, tomēr izskatās, ka sanākušie zina gan šo, gan citus līdzīgus “vārdus”, kas man neko neizsaka”. Šķiet, runāšanu mēlēs viņa uztver kā slepenu saziņas kodu, kas zināms vien pašiem draudzes locekļiem. Sliktākais ir tas, ka Puškele, pati neapzinoties, ko dara, mēģina ar slepeno kameru ierakstīto mēļu skanējumu uzlikt uz papīra. Reizēm viņas uzrakstītais iegūst pat zaimojošas formas. Te nu jāteic: “Dievs, piedod šai sievietei, jo viņa nezina, ko dara!” Un, paldies Dievam, ka nezina, jo Svētā Gara apzinātai zaimošanai var būt ļoti traģiskas sekas.

Tikpat nepieņemami Puškelei šķiet aizlūgt par slimajiem vai izdzīt ļaunos garus. Kaut Kristum un pirmajiem kristiešiem tās bija pašas par sevi saprotamas lietas, taču ne mūsdienu sekulārajiem sektu apkarotājiem, kas draudzes, kur lūdz par cilvēku fizisku dziedināšanu, sauc par “sektām ar pseidomedicīnisku ievirzi”. Kaut arī Bībelē skaidri teikts, ka viena no Dieva dotām garīgām dāvanām draudzei ir dāvana dziedināt, tomēr īstais Dziedinātājs ir Kristus nevis cilvēks. Neskatoties uz to, Bībele arī skaidri pauž, ka ikvienam patiesi garīgi atdzimušam Dieva bērnam ir Dieva piešķirta autoritāte lūgt par slimajiem. Iespējams, antisektantu “eksperti” būtu pārsteigti uzzinot, ka par slimajiem aizlūdz arī katoļu un luterāņu draudzēs un pat pareizticīgo “batjuškas”. Tāpat gandrīz visās konfesijās praktizē eksorcismu - ļauno garu izdzīšana Kristus spēkā. Tāpēc gan “antisektantiem”, gan cienījamajai žurnālistei varētu ieteikt vairāk laika veltīt Bībeles lasīšanai un Dieva Vārda labākai iepazīšanai.

Var tikai apbrīnot jaunās žurnālistes spēju aprakstīt draudžu dievkalpojumus tā, lai pat zinošam cilvēkam šķistu, ka viņš nokļuvis kāda noslēpumaina kulta sapulcē. Pat tad, ja draudze, par kuru žurnāliste raksta, ir tev pazīstama un tu zini, ka nekas tāds tur nenotiek. Iespējams, šāds skatījums žurnālistei radies aiz nezināšanas par evaņģēlisko draudžu dievkalpojumu praksi un iekšējo kārtību, bet, iespējams, “Antisekt” eksperti viņai iestāstījuši, ka visas draudzes, ko tā apmeklē, ir bīstamas totalitāras sektas. Tādēļ Puškele uz dievkalpojumiem dodas kā uz ienaidnieka teritoriju un apzināti meklē kaut ko aizdomīgu. Ja lasītāju nespēj nobiedēt “hipnozes seansi” un eksorcisms, tiek apgalvots, ka “sektu” dievkalpojumos ar viņu manipulēs “psiholoģiskiem paņēmieniem”. Kas ir manipulācija psiholoģiskiem paņēmieniem, skaidri pateikts netiek, jo tad nāktos atzīt, ka ar līdzīgiem “paņēmieniem” strādā gan reklāmas industrija, gan politiķi, gan pati “Antisekt” savā sektu antireklāmā.

Lūk, daži piemēri, kā tiek biedēti cilvēki. Par kādas visnotaļ kristīgas draudzes dievkalpojumu Puškele raksta: “Garīgā centra pārstāvji ir redzami daudzviet zālē. [..] Daļai no viņiem mugurā ir oranži krekli. Viņi vairākas reizes nofotografē sanākušos, reizēm pārvietojas starp klausītāju rindām un piebalso sludinātājam, kas kopīgo lūgšanu laikā [..] pāriet uz runāšanu nesaprotamās valodās”. Diezgan baisi, vai ne? Sektanti uniformās tevi fotografē, kontrolē zālē notiekošo un “buras” nesaprotamās valodās. Patiesībā tie ir draudzes kalpotāji, kuru uzdevums ir sagaidīt apmeklētājus, palīdzēt tam sameklēt vietu, asistēt mācītājiem aizlūgšanu laikā, rūpēties par kārtību un drošību zālē. Nekāda fotografēšana gan parasti nenotiek, tāpēc var pieņemt, ka Puškele trāpījusi kādā dievkalpojumā, kur tiek fotografēts draudzes vai tās interneta lapas vajadzībām. Bet varbūt žurnāliste fotografēšana sajaukusi ar videofilmēšanu, kas tiek veikta, lai cilvēki, kuri uz dievkalpojumu netiek, varētu to noskatīties ierakstā.

Lasītāju biedēšanai tiek izmantoti arī citi paņēmieni. Piemēram, Puškele īpaši akcentē faktu, ka dažiem aprakstīto draudžu aktīvistiem “mēdz būt šaubīga vai pat krimināla pagātne”. Patiešām, kristiešu draudzēs ir arī bijušie noziedznieki, kuru dzīvi Kristus radikāli pārmainījis. Daži no viņiem ir draudžu kalpotāji un pat mācītāji. Taču jau Evaņģēlijos varam lasīt, ka, sastopoties ar Kristu, daudziem noziedzniekiem dzīve mainās un viņi kļūst par aktīviem Kristus lieciniekiem. Tāpat notiek arī šodien. Tomēr Puškeles rakstītā konteksts liek domāt, ka “bijušie noziedznieki” apzināti veido “noziedzīgas sektas”, lai manipulētu ar cilvēkiem un izspiestu no tiem naudu. Tā, protams, nav tiesa, vismaz Latvijā.

Tomēr galveno uzmanību biedrība “Antisekt” velta ziedojumu tēmai. Reizēm šķiet, ka nauda ir gandrīz vienīgais, kas patiešām rūp sektu apkarotājiem. Nav gandrīz neviena raksta, nevienas intervijas, kurā šis temats netiktu apzelēts. Izrādās, tieši par to un nevis par savu tuvinieku reliģisko pārliecību visvairāk uztraucas arī “sektantu” radinieki. Vismaz tā izriet no “Antisekt” sniegtās informācijas. Dīvaini, ka cilvēki izturas saprotoši, ja kāds ziedo labdarībai vai dzīvnieku patversmēm, nodarbojas ar mākslas un kultūras mecenātismu, maksā biedru naudu kādas partijas, arodbiedrības vai nevalstiskas organizācijas kasē. Taču, tiklīdz runa ir par ziedojumiem baznīcai vai reliģiskai organizācijai, tūdaļ atskan vaimanas par “mantkārīgajiem melnsvārčiem”, kas “izkrāpj cilvēkiem naudu”.

Un nevienam neienāk prātā, ka baznīcu ēkas ir jāuztur pienācīgā kārtībā, ka arī draudzēm jāmaksā komunālos maksājumus par elektrību, apkuri un citiem pakalpojumiem, ka par mācītājiem un citiem algotiem draudzes kalpotājiem tiek maksāti nodokļi. Un, ja vēl ir vēlme savu kalpošanu aktivizēt, rīkojot evaņģelizācijas un izglītojošus pasākumus vai koncertus, arī tas maksā bargu naudu. Tomēr ne jau tikai materiālais aspekts vien liek cilvēkiem ziedot. Daudz vairāk tā ir kristīgu cilvēku labprātīga vēlme piedalīties savas draudzes uzturēšanā un attīstībā. Tas ir tikai normāli, ja cilvēks rūpējas par savām garīgajām mājām un dara to ar prieku, neviena nepiespiests. Bībele teic: “Priecīgu devēju Dievs mīl”.

Diemžēl ne biedrība “Antisekt”, ne žurnāliste Viktorija Puškele tam nespēj noticēt. Viņa raksta: “Cilvēki bez kurnēšanas ver vaļā savas somas, velk no kabatām naudas makus”. Vai pēc cienījamās autores domām cilvēkiem uz aicinājumu ziedot vajadzētu reaģēt ar skaļu kurnēšanu un protestiem? Nebūtu arī brīnums, ka sekulāri ļaudis tā varētu domāt, jo laicīgajā pasaulē nauda un manta ir ieceltas Dieva vietā. Laicīgam cilvēkam grūti saprast, ka kāds labprātīgi varētu atdot savu sūri grūti pelnīto naudiņu baznīcai. Nu, varbūt sīknaudu, bet ne jau desmito tiesu! Ja kāds to dara, tas noteikti ir zombēts un nohipnotizēts: “Latvijas iedzīvotāji, reliģisku kultu līderu ietekmēti, ir gatavi ne tikai ziedot prāvas naudas summas, bet arī piekrīt “baznīcai” atdāvināt savus īpašumus”. Šādi teksti tikai pierāda, ka sektu apkarotājiem nav ne mazākās sajēgas, ko par ziedošanu saka Bībele un kā to uztver paši kristieši.

Protams, pasaulē ir reliģiski orientētas organizācijas un personas, kuru vienīgais mērķis ir nauda. Tādas ir arī Latvijā, taču ne kristiešu vidū. Dažās draudzēs gan uz ziedošanu ticis likts pārlieku liels uzsvars, taču tas nenotiek aiz vēlmes iedzīvoties, bet gan realizēt lielus un naudietilpīgus projektus Dieva vēsts pasludināšanai. “Antisekt” pārstāvju apgalvojums, ka daudzas kristiešu draudzes visu dara tikai “ar vienu galveno mērķi - lai no saviem sekotājiem izvilinātu pēc iespējas vairāk naudas”, ir apzināti meli. Vismaz Latvijas kontekstā tā noteikti nav. Turklāt nekādas finanšu mahinācijas nemaz nav iespējamas, jo draudžu mācītājiem ir draudzes padomes cieti noteikta alga, lielām draudzēm ir savi grāmatveži un revīzijas komisijas, bez tam visas jaunās draudzes skrupulozi uzrauga VID. Taču “antisektantiem” tas viss ir vienaldzīgs - viņu uzdevums ir sēt cilvēkos aizdomas un neuzticību.

Biedrības “Antisekt” pilnais nosaukums satur vārdkopu “totalitāro sektu”. Tas ir ļoti būtiski, jo Latvijā totalitāru sektu nav. Par totalitāru un bīstamu kādu organizāciju var atzīt tikai tiesa. Vairākās valstīs par tādām atzīti Jehovas liecinieki, scientologi, mūnisti. Taču Latvijā neviena reliģiska grupa nav atzīta par totalitāru. Vairākas reliģiskas organizācijas gan nav tikušas reģistrētas savas destruktīvās mācības vai prakses dēļ, bet dažas netiks reģistrētas nekad, piemēram, sātanisti. Taču tās, kas atzītas par sabiedrībai nekaitīgām un reģistrējamām, nedrīkst dēvēt par totalitārām. Tiesa, pret dažām reliģiskām organizācijām, kas sevi definē kā kristīgas, ir nevis tiesiski, bet gan teoloģiski iebildumi pašiem kristiešiem, jo to mācība būtiski atšķiras no patiesas kristīgās mācības. Latvijā tādas ir Jehovas liecinieki, mormoņi un mūnisti. Pēdējie gan darbojas nevalstisku organizāciju formā. Tomēr arī starp šīm organizācijām nav neviena, kura būtu atzīstama par bīstamu no sabiedrības drošības viedokļa.

Tā vietā, lai šķiestu spēkus apkarojot normālas kristīgas draudzes, “Antisekt” līderiem vairāk vajadzētu uztraukties par patiesi bīstamu reliģisku kultu, visādu raganu, burvju, zīlnieku un šamaņu darbības aktivizēšanos Latvijā. Vienīgais, ar ko šajā jomā “antisektanti” var palepoties, ir japāņu sektas “Aum Shinrikyo” nereģistrēšana mūsu valstī. Visa pārējā viņu darbība vērsta pret dažādiem kristīgiem strāvojumiem. Biedrība apgalvo, ka “Latvijā darbojas vairāk nekā 100 sektas, tostarp vairākas radikālas pseidoreliģiskas organizācijas”. Zinot mūsu valstī reģistrēto konfesiju un draudžu skaitu kļūst skaidrs, ka “Antisekt” par sektantiem uzskata teju visas kristīgās draudzes, izņemot pareizticīgos, katoļus, luterāņus un varbūt vecticībniekus. Biedrības pārstāvji lielās, ka tieši viņi izjaukuši draudzes “Jaunā Paaudze” ieceri uzcelt “Pielūgsmes templi” Salaspilī, ka palīdzējuši “sektantu” radiniekiem atgūt “sektai” norakstīto mantu, mēģinot pierādīt, ka novēlēšanas brīdī šie cilvēki atradušie “afekta stāvoklī” vai pat bijuši psihiski nepieskaitāmi, un citiem saviem “varoņdarbiem”. Tas viss liecina, ka “Antisekt” pati ir destruktīva organizācija, kas sēj naidu un nesaprašanos Latvijas sabiedrībā.

Lai arī sektu apkarotāji bieži šauj pār strīpu, varētu domāt, ka tas ir tikai pārliecinātu pareizticīgo fundamentālistu pulciņš, kas visas citas konfesijas uzskata par sektām un attiecīgi reaģē. Tomēr tā nav. Ir pienācis laiks atklāt biedrības “Antisekt” patieso seju un politisko aizmuguri. Kā zināms, Krievijā pareizticība visos laikos tikusi izmantota politiskos nolūkos. Arī Latvijas “antisektanti” nav tikai nevalstiska organizācija, kas rūpējas par sabiedrības “garīgo veselību”, bet gluži politisks projekts, aiz kura stāv krievu radikāļu partija “Latvijas Krievu Savienība”. Viens no “Antisekt” līderiem Viktors Jolkins agrāk aktīvi darbojās partijā “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, bet tagad ir partijas “Latvijas Krievu Savienība” valdes loceklis. Ar partiju saistīti arī pārējie “Antisekt” aktīvisti. Tie ir tie paši cilvēki, kas atbalsta gan par mūsu valsts suverenitātes apdraudēšanu apcietinātā Aleksandra Gapoņenko tūlītēju atbrīvošanu, gan iestājas par krievu valodas kā oficiālas valodas tiesībām Latvijā, gan solījuši “līdz nāvei” aizstāvēt tiesības krievu skolēniem par valsts naudu zinības apgūt krievu valodā.

“Antisekt” darboņi - Oļegs Ņikiforovs, Viktors Jolkins un Svetlana Krilova ir arī radikālās partijas “Latvijas Krievu Savienība” atbalstītāji.

Varētu jautāt - kāpēc būtībā politiskam projektam ir svarīgi pozicionēt sevi kā cīnītājus pret “sektām”? Tāpēc, ka iesaistoties evaņģēliskās draudzēs krievvalodīgie kļūst rietumnieciskāki, tolerantāki citām konfesijām, galu galā - lojālāki Latvijai. Līdz ar to radikālajiem krievu politiķiem vairs nav iespēja kontrolēt šo cilvēku pasaules uztveri. Vienotas “nacionālās reliģijas” īpašo nozīmi ir sapratusi Krievija, izmantojot Pareizticīgo Baznīcu kā ieroci, lai cīnītos ar “svešzemju ideoloģisko ietekmi”, nosaucot atsevišķas konfesijas par ekstrēmistiskām un pakļaujot tās mantas konfiskācijai, kratīšanām, pazemojumiem un naidam no sabiedrības puses. Arī Latvijas krievvalodīgo apziņā tiek veidots līdzīgs priekšstats, ka pareizticība ir vienīgais krieviem pieņemamais kristietības veids, bet visas pārējās draudzes un arī daudzas nevalstiskās organizācijas - “amerikāņu sektas”. Varbūt ne gluži katoļi un luterāņi, taču arī tās ir “ārzemju ticības”, kuras īstenticīgam krievam nepiedien apmeklēt.

Kāpēc tieši tagad projekts “Uzmanību, sektas!” kļuvis tik aktuāls? Vispirms tā ir Saeimas vēlēšanu tuvošanās. Partijai “Latvijas Krievu Savienība” šīs ir svarīgas vēlēšanas, kuru dēļ no ES Parlamenta atsaukta pat partijas līdere Tatjana Ždanoka. Šobrīd cīņā tiek likti visnetīrākie ieroči, un viens no tiem ir meli par evaņģēlisko draudžu darbību, šķeļot Latvijas kristiešus un kurinot konfesiju naidu. Radikālie krievu politiķi labi saprot, ka cilvēki, kas saistīti ar evaņģēliskajām draudzēm, par viņiem nebalsos. Tomēr biedrība “Antisekt” neafišē savu ciešo saikni ar LKS, lai gadījumā, ja partija vēlēšanās ciestu sakāvi, varētu darboties autonomi un turpināt šķelt Latvijas sabiedrību, izliekoties par nopietnu pētniecisku iestādi. Par to liecina “Antisekt” vēlme valdības līmenī panākt starpnozaru komisijas izveidi, kas kontrolētu visas reliģiskās organizācijas, personības attīstības grupas un tiešās pārdošanas kompānijas. Tā būtu totāla valsts kontrole pār reliģiskajām un citām nevalstiskajām organizācijām.

Šāda kontrole jau pastāv Krievijā. Lieki teikt, ka par kontrolējošās komisijas ekspertiem Latvijā “Antisekt” piedāvā savus cilvēkus. Tieši biedrības “profesionāļiem” būtu tiesības “noteikt stingras pazīmes, pēc kurām atšķirt sektas no cita veida organizācijām, un spēt izvērtēt, kuras no sektas darbībām sektas locekļiem un sabiedrībai ir labvēlīgas, kuras - bīstamas”. Un, kad tas būs izdarīts, “Antisekt” sola panākt “tādas likumdošanas izmaiņas, kas nepieļautu ne mazāko iespēju darboties sabiedrībai kaitīgām sektām, bet par šo noteikumu pārkāpumu atbildīgās personas tiktu sauktas pie stingras atbildības”. Faktiski biedrība un aiz tās stāvošie krievu politiķi Latvijai piedāvā Krievijā un arī Baltkrievijā izmēģināto “svešzemju sektu”, tostarp evaņģēlisko draudžu demonizēšanas un vajāšanas modeli. Tas ļautu Latvijas krievvalodīgos paturēt tā sauktās “krievu pasaules” ideoloģiskajā verdzībā.

Jautājums - kāpēc projektu “Uzmanību, sektas!” atbalsta “TVNET” latviešu redakcija? Arī tam ir izskaidrojums. 2018.gada vasaras beigās un rudenī Rīgā paredzēti divi lieli kristīgi pasākumi. Augusta beigās un septembra sākumā arēnā “Rīga” notiks evaņģelizācijas festivāls “Awakening Europe Baltija”, bet 20.oktobrī “Skonto” hallē paredzēta Latvijas simtgadei veltīta starpkonfesionālā tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju!”. Jau šobrīd pilsētu ielās izgājušas evaņģēlistu grupas, kas stāsta cilvēkiem par Kristu un aicina uz “Awakening Baltija” dievkalpojumiem. Pasākuma dienās tādu būs vēl vairāk. Projekta “Uzmanību, sektas!” rakstu uzdevums ir iebiedēt cilvēkus, lai tie neatsauktos aicinājumam sastapties ar Kristu. Gan “Awakening”, gan tautas lūgšanu sapulce vieno Latvijas dažādās tautības un kristīgās konfesijas, tāpēc nekādi nav “Antisekt” un LKS interesēs. Ne velti sektu apkarotāji savulaik nikni pārmeta katoļu un luterāņu arhibīskapiem, ka tie piedalījušies publiskā pasākumā kopā ar “sektantiem”. No kristiešu vienotības Latvijā “Antisekt” baidās kā velns no krusta.

Fakti liecina, ka aiz “cēliem” mērķiem maskētās organizācijas aizsegā darbojas destruktīva struktūra, kuras mērķis ir kontrolēt valstī notiekošus procesus un nepieļaut kādai reliģiskai vai nevalstiskai organizācijai izkļūt ārpus šīs kontroles. “Antisekt” līderu, psiholoģijas profesora Oļega Ņikiforova un psihologa Viktora Jolkina amatu nosaukumi darbojas kā krāšņa izkārtne cilvēku mānīšanai, kaut patiesībā aiz tās slēpjas savu neprofesionalitāti atklāti demonstrējušie sektu “speciālisti”. Kāpēc biedrība “Antisekt” ir bīstama Latvijas valstij? Tāpēc, ka tā sektu zīmogu uzspiež organizācijām un personām, kuru darbībā nav nekādu sektantisma pazīmju. Tāpēc, ka nepamatoti par sektām tiek pasludinātas draudzes, sabiedriskās organizācijas un personas, kas darbojas pretēji šīs biedrības un aiz tās stāvošo krievu radikāļu interesēm. Šo melu mērķis ir nomelnot sabiedrības acīs tos, kas pretojas “vienas tēvzemes, viena cara, vienas ticības” impēriskajai ideoloģijai.

Kā interesēs šādi meli tiek izplatīti? “Antisekt” interneta lapā lasāms, ka kopš 2017.gada biedrība darbojas arī Krievijā, kur viņu “speciālisti” regulāri tiek aicināti piedalīties Kremļa kontrolēto Krievijas televīzijas kanālu raidījumos. Arī biedrības mājas lapa Krievijā ir daudz apjomīgāka un plašāka nekā Latvijā. Tas liek uzdot jautājumu, kas to visu sponsorē? Varbūt Krievija? Un, ja tā, tad no kādiem avotiem? No dažādām tautiešu atbalsta programmām, no “Russkij mir” vai līdzīgām organizācijām? Taču tādā gadījumā biedrība “Antisekt” būtu saucama par Krievijas ietekmes aģentu. Atcerēsimies - Latvija ir mūsu valsts. Mūsu valsts, mūsu tauta, mūsu zeme. Iestāsimies par savu valsti, zemi un tautu, tās valodu, par brīvību ticēt un brīvi domāt! Neiekritīsim tik lēti Kremļa propagandas tīklos un nedziedāsim tiem līdzi! Būsim modri - Kremļa “antisektantu” mērķis ir nevis vienot, bet šķelt!

© Ervīns Jākabsons

www.laikmetazimes.lv

Comments