ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Tikai Dievs var aizpildīt iekšēju tukšumu

Publicēja 2019. gada 28. marts 21:04Līga Paņina
Ziņas datums 29.03.19.

Nekādi apstākļi vai cilvēki nespēj piepildīt cilvēka dvēseli un garu kā Dievs – to ir sapratusi Liene, kas visu savu dzīvi bija meklējusi aizvietotāju šim tā dēvētajam tukšumam, ar ko saskaras ne viens vien cilvēks. Kāds var šo prieku meklēt karjeras izaugsmē, attiecību veidošanā vai pat ēšanā, kā tas bija gadījies Lienei! Tomēr, pa īstam iepazīstot Dievu un ļaujot Viņam ienākt viņas dzīvē, klusā un mazvērtības pilnā meitene šodien ir kļuvusi par laimīgu, piepildītu un dzīvespriecīgu cilvēku!

„Kad biju bērns, tēvs diezgan  ilgus gadus dzēra un mamma bija aizņemta ar ikdienas rūpēm – strādāšanu un gādāšanu par ģimeni. Es kā bērns ļoti ilgojos pēc siltuma un mīlestības, ko redzēju radinieku ģimenē, kad valda saticība, tiek izrādīts mīļums un izteikti jauki vārdi, ir kopā pavadīts laiks. Kā bērns es laikam salīdzināju mūsu ģimenes un biju idealizējusi, kādai jābūt ģimenei. Tēvs alkohola reibumā bieži kļuva dusmīgs un agresīvs, izteica frāzes, kas ļoti palika atmiņā – „Tu neko nemāki”, „Tev nekas nesanāks”, savukārt uzmanību no mammas pietiekoši nesaņēmu. Turklāt vecāki bieži strīdējās, un šie strīdi mani darīja ļoti tramīgu un nedrošu. Vēlāk vecāki sāka dzīvot atsevišķi un, protams, šīs situācijas mani ietekmēja negatīvi. Es izaugu kā atstumts bērns, kurš slāpst pēc mīlestības un uzmanības, bet īsti nezina, kur to meklēt.

Kad kļuvu vecāka, šo mīlestību meklēju attiecībās ar puišiem. Man šķita, ka saņemšu to, kas ir trūcis – uzmanību, mīlestību un jutīšos pieņemta. Tomēr šīs attiecības bija vairāk balstītas uz iekāri un emocijām, un ilgi tās neturpinājās. Es nebiju laimīga, nesaņēmu piepildījumu, ko sākotnēji biju iztēlojusies. Tas man lika vilties un nākamā lieta, ar ko mēģināju rast prieku un „aizpildīt tukšumu”, bija ēdiens. Tā bija kā otra galējība – ēdot es uz mirkli sajutos laimīga. Tā bija patīkama sajūta, kas uz mirkli lika aizmirst to, kas man trūkst. Pēc laika šī aizraušanās nesa sev līdzi sekas – man pieauga svars, līdz ar to arī neapmierinātība ar sevi. Citu vēlēšanos man palīdzēt uztvēru kā apvainojumu, un nekas nemainījās. Mans pašpārliecinātības līmenis saruka līdz nullei. Kļuvu tik ierāvusies un mazvērtības pilna, ka izvairījos pat iet kaut kur ciemos, jo iekšēji šķita, ka būšu citiem kā nasta, nevēlējos uzbāzties nevienam ar savu klātbūtni! Līdz ar šo aizraušanos, kas izvērtās neveselīgā dzīvesveidā, man sāka parādīties dīvainas veselības problēmas. Tās izpaudās tādā kā lēkmju veidā, kad sejas muskuļi nekontrolēti sāka raustīties, es nespēju nostāvēt kājās, līdz saļimu pie zemes. Ārsti apgalvoja, ka tā varētu būt epilepsija un izrakstīja man medikamentus. Diemžēl, tie nelīdzēja un es nejutos labāk. Vienreiz pat šķita, ka vienkārši nomiršu!

Es sapratu, ka neviens un nekas man nespēs palīdzēt, tāpēc sāku lūgt Dievu saviem vārdiem, lai man palīdz, to darīju regulāri. Lai gan es īpaši pat neticēju, ka Viņš var man palīdzēt, taču man nebija citu variantu. Es tikai tagad saprotu, ka jau tolaik es piedzīvoju pirmo brīnumu – ar laiku lēkmes izzuda un es pat par to vairs neaizdomājos! Manā ģimenē neviens nebija mācījis lūgt vai ticēt Dievam, vienīgais cilvēks, kurš ticēja, bija vecmamma un to es uzzināju tikai pirms diviem gadiem. Es ticēju, ka Dievs ir, taču neko īpaši par Viņu nezināju. Atceros arī tādus brīžus, kad Youtube klausījos mūziku angļu valodā, kur vārdi bija par Dievu, īsti nesapratu, kādēļ, bet tajos momentos manī ienāca prieks, tie it kā piepildīja un veldzēja dvēseli!

Es nezināju, ka Dievs var izmainīt cilvēku no iekšienes, man šķita, ka es tāda vienkārši esmu un vienmēr būšu! Centos sevi kaut kā motivēt – lasīju dažādus rakstus internetā, tomēr nekas manā dzīvē tā arī negāja uz priekšu – raksturs palika arviens nejaukāks, savas mazvērtības dēļ mēdzu cilvēkiem atbildēt dzēlīgā veidā.

Esmu ievērojusi, ka labu laiku man ir bijis vienmēr kāds cilvēks blakus, kurš tic Dievam. Vienā dienā mani uz ielas uzrunāja kristiete no draudzes „Kristus Pasaulei”. Viņa man pastāstīja par Jēzu Kristu un ko Viņš ir paveicis mūsu labā. Mēs turpināām komunicēt arī pēc šīs sarunas. Viņa mani aicināja uz dažādiem pasākumiem, bet tā kā es toreiz vēl dzīvoju Īrijā man neizdevās aiziet. Iekšēji es jutu atšķirību kristiešos, viņi mani pieņēma tādu, kāda es esmu un no viņiem es sajutu arī Dieva mīlestību. Šiš droši vien bija arī iemesls, kāpēc es vēlējos aiziet, lai gan iepriekš nemēdzu iet kaut kur ciemos vai apmeklēt pasākumus. Jau Īrijā esot sāku skatīties drudzes video un sapratu, ka vēlos aiziet uz šo draudzi un iepazīt Dievu. Kad atbraucu uz Latviju, izlēmu aiziet uz mājas grupiņu, ko vadīja šī kristiete. Man ļoti patika atmosfēra un es vēlējos vairāk uzzināt par Dievu. Šī meitene iedeva man Bībeli, ko sāku lasīt. Mani tik ļoti aizrāva tas, ko lasīju, ka varēju veselu dienu vienkārši lasīt Dieva vārdu! Manī ienāca kaut kāds neizskaidrojams prieks, iekšēja sajūta, ka tukšums pazūd, un kas ir interesanti, kopš tā laika es vairs nevēlējos pārmērīgi ēst, man vairs nebija vēlme sevi kaut kā piepildīt. Kā tagad smejos – droši vien atradu „īsto ēdienu”, kā pabarot savu iekšējo cilvēku! Vēlāk sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, devos arī uz trīs dienu semināru – inkaunteru, un pati sāku lūgt Dievu. Darot visas šīs lietas un esot kristiešu vidū, es sāku mainīties un atvērties. Vairs nebiju tik noslēgta un ierāvusies sevī. Sapratu, ka Dievs un šie cilvēki pieņem mani tādu, kāda es esmu, un ka Dievs var mani izmainīt un dziedināt. Man veidojās izpratne par to, kāpēc es biju visu laiku jutusies atstumta un tukša, un ka ne tik daudz apstākļi bija vainīgi, cik tas, ka es nepazinu Dievu un Dieva Gars nebija aizpildījis manu sirdi.

Šodien esmu laimīga! Labprāt pavadu laiku ar Dievu un varu teikt, ka tagad dzīvoju, nevis eksistēju! To mīlestību, ko gaidīju no cilvēkiem, īstenībā ir devis Dievs! Cilvēki ir nepilnīgi un vienīgi Dievs var aizpildīt dvēseles tukšumu! Šobrīd pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, jo zinu, ka tikai Dievs viņus var izmainīt. Ikdienā man patīk arī citiem cilvēkiem pastāstīt par Dievu un to, ko Viņš ir darījis manā dzīvē, jo tas dod prieku, ka citiem varu palīdzēt iepazīt Jēzu.

Es ikvienam iesaku pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju un pārkāpt to barjeru, kas šķir cilvēku un Dievu – egoismu, iedomājoties, ka visu vari pats. Nekāda apstākļu maiņa – dzīve ārzemēs vai kādi citi apstākļi, nespēs Tev dot tās svētības, ko Dievs var dot šeit pat! Pieņem lēmumu – lasi Bībeli un lūdz Dievu, un esi starp kristiešiem, tad arī Tava dzīve mainīsies!  Nav nekā labāka, kā būt kopā ar Dievu un Viņu piedzīvot personīgi!

Lienes Ošas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Comments