ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Signe – paldies māsai, kas lūdza par mani!

Publicēja 2019. gada 9. maijs 13:02Laura Gruševa

Ziņas datums 09.05.2019

Pirms Signe savu dzīvi patiesi nodeva Dieva rokās, viņa dzīvoja ar izteikti negatīvu domāšanu, kuru bija ieguvusi jau bērnībā. Visu savu dzīvi viņa bija meklējusi, kā piepildīt savu dvēseles tukšumu, tiekusies pēc uzmanības un patiesas mīlestības. Pateicoties neatlaidīgajām māsas lūgšanām un Dieva varenajam spēkam, Signes dzīve izmainījās.

“Manas problēmas sākās jau bērnībā, kad izšķīrās mani vecāki. Es mīlēju abus vecākus un ļoti biju pieķērusies tēvam. Kad tēvs pateica, ka nevēlas mani ņemt pie sevis, manā sirdī ienāca aizvainojums un atstumtība. Jutos nemīlēta, jo sapratu, ka mana klātbūtne ir nevēlama. Pārdzīvojums bija tik liels, ka uz negatīvo emociju un stresa pamata es pieņēmos svarā un kļuvu ļoti apaļīga. Tas, papildus jau esošajam rūgtumam un sāpēm manā dzīvē, ienesa problēmas un emocionālas ciešanas. Mani skolā sāka apsaukāt, izsmiet un dažādi pazemot mana apaļīguma dēļ. Klases biedri mani katru dienu vienkārši “ēda nost”. Tā tas turpinājās vairākus gadus. Nespēdama izturēt pazemojošo ņirgāšanos, es divpadsmit gadu vecumā, visus apmānot, pateicu, ka esmu stāvoklī. Mani nosūtīja uz krīzes centru un es pēc tam es nonācu kristīgajā nometnē, kur uzzināju ļoti daudz par Dievu un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Likās, ka kaut kas manā dzīvē sakustas uz labo pusi. Tomēr, esot vēl tikai pusaudze, nespēju pati patstāvīgi pieņemt pareizos lēmumus turpmākai dzīvei, lai kaut ko radikāli mainītu.

Ir dzirdēts sakām, ka nelaimes nenākot vienas – kur viena, tur tai klāt līp vēl kāda! Tieši tā notika manā dzīvē. Kad man bija 17 gadi, no dzīves šķīrās mana māte. Par cik es nebiju vēl pilngadīga, man bija nepieciešams aizbildnis, bet neviens no radiem nevēlējās uzņemties šo atbildību un sniegt man tik nepieciešamo uzmanību un mīlestību. Kad tomēr manas mammas māsa mani paņēma savā aizbildniecībā, līdz manām ausīm nonāca viņas teiktais, ka tas ir tikai pienākuma, bet ne mīlestības pēc. Šī ziņa atkal uzplēsa jaunas “sāpju vagas” manā jau tā izmisušajā dvēselē. Jutos tik nemīlēta, lieka, nevajadzīga, neglīta un atbaidoša, ka nespēju uz sevi paskatīties spogulī. Pa galvu bieži jaucās domas, ka vieglāk būtu no šīs pasaules aiziet pašnāvības ceļā, nevis to visu paciest. Lai kaut nedaudz gūtu atelpu savām sirdssāpēm un atbrīvotos no mokošajām negatīvām domām, sāku lietot alkoholu un narkotiskās vielas. Iekšēja tukšuma un mazvērtības domu nomākta nespēju atrast labi apmaksātu darbu. Vajadzīgo naudu iztikai vai kārtējai reibinošo vielu devai aizņēmos vai no kāda diedelēju. Sapratu, ka slīkstu arvien dziļāk purvā, bet mans pašvērtējums bija tik zems, ka varēju izdarīt jebkādu pretīgu lietu, lai tikai pievērstu sev uzmanību.

Nezinu, kā mana dzīve būtu ritējusi un kas ar mani būtu tagad, ja man nebūtu tik mīļa māsiņa, kas par mani cīnījās, gavēja un neatlaidīgi lūdza Dievu. Māsa apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, daudzreiz ir stāstījusi par Dievu, aicinājusi mani uz dievkalpojumiem un kristīgo mājas grupiņu. Es gan aizgāju uz vairākām šādām grupiņām un dievkalpojumiem, jo sapratu, ka man vajadzīga Dieva palīdzība, bet nekādi nespēju un negribēju pieņemt to, ka man pašai no savas puses jāizdara tas solis, lai Dievs varētu darboties ar “pilnu jaudu” manā dzīvē. Es cerēju uz brīnumu, gaidīju palīdzību no Dieva, sapratni un mīlestību no citiem, bet pati biju tā saradusi ar saviem netikumiem, ka negribēju mainīties, lai dzīvotu labāku dzīvi. Mana māsa gan neatkāpās, viņa turpināja ticēt, gavēt un nemitīgi lūgt par mani Dievu vairāku gadu garumā. Piepeši vienā dienā, mājās esot, man nāca kā zibens spēriens, ka Dieva spēkā varu būt brīva no reibinošām vielām un nevēlos lietot vairs to riebīgo drazu alkoholu. Es biju ļoti pārsteigta, kad nedaudz vēlāk uzzināju, ka tieši tajā brīdī mana māsiņa ļoti izmisīgi bija lūgusi par mani Dievu. Tieši šī un vēl citas Dieva atbildētas māsas lūgšanas par manām vajadzībām mani ļoti aizkustināja un iedvesmoja tālākai pareizai rīcībai.

2018.gada jūlijā atsaucos māsas aicinājumam un atkārtoti aizgāju uz kristīgo mājas grupiņu, kurā tik ļoti piedzīvoju Dievu, ka nožēloju visu aplam sadarīto. Turpinot regulāri apmeklēt grupiņu un draudzes dievkalpojumus, izveidojot personīgas attiecības ar to Kungu, regulāri lasot Bībeli un lūdzot Dievu, es strauji augu ticībā un apņēmībā īstenot Viņa gribu savā dzīvē. Manī ar katru dienu modās jauna un jauna ticība saviem spēkiem, ka es pati varu spert vajadzīgos ticības soļus, lai Dievs pilnībā darbotos katrā manas dzīves sfērā. 2019.gada janvārī aizbraucu uz draudzes trīs dienu lūgšanu nometni inkaunteru, kur piedzīvoju to mīlestību, kuru meklēju un pēc kuras biju tiekusies visu savu dzīvi. Dievs paņēma prom visu emocionālo smagumu un pagātnes atmiņas. Viņš atbrīvoja no mazvērtības un nepiedošanas visiem pāri darītājiem, no sirds izgaisa aizvainojums un gadiem krājies rūgtums.

Tagad manu sirdi pilda mīlestība pret Dievu, pašai pret sevi un citiem cilvēkiem. Vairs nejūtos neglīta un briesmīga. Mana apģērba tumšo un pelēko toņu krāsas nomainījušas izteiksmīgas spilgtas, pamanāmas un dzīvespriecīgas krāsas, jo tāda esmu es pati! Spogulis vairs nav mans “bieds”, jo tajā varu uz sevi raudzīties ar apbrīnu, cik skaisti veidots ir cilvēks. Jūtos kā patiesi skaista, jauka un simpātiska sieviete - “apaļa” Dieva princese! Esmu patiesi nodevusies Dievam un ar lielu degsmi vēlos pastāstīt arī citiem cilvēkiem to, cik Viņš ir labs, žēlastības un mīlestības pilns pret saviem bērniem. Pieņem to, esi Dieva bērns un tava dzīve mainīsies!”

Signes Zemītes liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Comments