ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Sastapšanās ar Dievu izmaina dzīvi

Publicēja 2018. gada 5. apr. 12:49Laura Gruševa

Ziņas datums 05.04.2018

Vai tu tici, ka pat tikai viena īsta sastapšanās ar Dievu var atnest paliekošas izmaiņas cilvēka dzīvē? Aināram jau pēc pirmās reizes mājas grupiņā pazuda vēlme lietot alkoholu un zagt. Tie, kas pazīst Aināru, saka, ka īsā laikā puisis ir mainījies līdz nepazīšanai. Nelielā sarunā viņš stāsta par savu dzīvi.

“Mazs būdams, daudz cietu no tēva vardarbības ģimenē. Ja kādreiz paņēmu kaut ko bez prasīšanas, par sodu viņš nolika manas rokas uz galda, turēja tās un sita ar gaļas āmuru. Abi ar māsu mājās tikām turēti kā ieslodzījumā. Līdz ar to draugu man īsti nebija. Bieži vien apkārtējie cilvēki un skolas biedri darīja mums pāri, metot ar sniega pikām un apsaukājot nekrietniem vārdiem. Skolā es ne ar vienu nerunāju un piedzīvotos pāridarījumus paturēju pie sevis. Aiz bailēm no tēva meklēju glābiņu skolā un aiz bailēm no apcelšanas skolā meklēju glābiņu mājās. Bet miers nebija atrodams ne tur, ne tur. Bērnībā pārdzīvotais manī raisīja naidu pret tēvu un arī bailes no apkārtējiem cilvēkiem. Biju noslēgts un mazrunīgs. Kad nācās runāt ar kādu, man vajadzēja vismaz pusstundu, lai saņemtos un kaut ko paprasītu. Bet, ja citi ko jautāja, tad manas atbildes parasti bija strupas un virspusējas.

Kādu dienu pie mums ieradās pārstāvji no bāriņtiesas un māsu aizveda uz bērnu krīzes centru Rīgā. Pēc kāda laika tēvu apcietināja un tiesāja, bet es paliku ģimenē kopā ar mammu.

Pa to laiku mana māsa nokļuva labā audžu ģimenē, kurā bija ticīgi cilvēki, un apmēram pēc pusgada arī es sāku regulāri iet pie viņiem ciemos. Mani piesaistīja uzmanība un mīlestība, ko es saņēmu no šiem cilvēkiem. Kopā ar māsu un viņas audžuvecākiem apmeklēju arī draudzi, pabeidzu Bībeles skolu un pat nokristījos. Tas bija interesants laiks, no kura atmiņā palicis, kā Dievs palīdz un atbild uz daudzām lūgšanām. Kad man uzradās neticīgi draugi, tostarp meitenes, likās, arī no viņiem es saņemu uzmanību, prieku un mīlestību. Pirmā cigarete, mazliet vēlāk arī alus pudele. Attālinājos no draudzes un no Dieva, aizbēgu no skolas, jo vēlme mācīties man nebija. Nevēlējos zaudēt savus jaunos draugus un, tiekoties ar meitenēm, ātri iemīlējos un pieķēros viņām. Tam visam sekoja arī zagšana, pie tam tā, ka ilgu laiku neviens neko neuzzināja.

Kad mani beidzot pieķēra un ierosināja krimināllietu, uz brīdi apstājos un aizdomājos, ko es daru ar savu dzīvi. Bija arī emocionālas problēmas, straujas garastāvokļa maiņas, dusmu izvirdumi. Radās vēlme kaut ko mainīt, izrauties un sākt visu no jauna. Bēgot no vecās dzīves, pēc pamatskolas beigšanas pārcēlos dzīvot uz Rīgu. Sākumā labs darbs, jauni draugi, gribēju padižoties viņu priekšā ar naudu, bet tas beidzās ar to, ka vienā dienā pazaudēju gan darbu, gan dzīvokli. Pārbraucot mājās, konstatēju, ka saimnieks ir aizslēdzis nama durvis un es vairs netieku iekšā, jo mani draugi viņu bija apzaguši.

Zvanīju māsai, vai nevar izpalīdzēt ar naktsmājām, bet viņa iedeva savas kolēģes numuru. Māsas darba biedrene izrādījās kristiete. Viņa neatteica un jau pie mājas sagaidīja mani kopā ar saviem draugiem. Ievēroju, ka viņai pie sienas ir plakāti un flaijeri ar dažādām draudzes “Kristus Pasaulei” aktivitātēm. Viņa vadīja mājas grupiņu un tā man no sākuma likās kā “noslēgta organizācija”, kurā es pilnīgi noteikti netikšu iekšā. Tajā pašā laikā bija interese un vēlme pievienoties, jo kaut ko par Dievu es zināju.

Grupiņā mani patīkami pārsteidza, ka šeit visi bija atsaucīgi, paši nāca klāt, lai iepazītos un runātu. Jutu neviltotu mīlestību un uzmanību, mani uzklausīja un vēlējās palīdzēt. Sāku internetā skatīties draudzes dievkalpojumus. Visvairāk man patika slavēšanas dziesmas, dejas un arī mācītāja svētrunas. Jau pirmajā klātienes dievkalpojumā pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Pārmaiņas manā dzīvē nebija ilgi jāgaida. Pazuda vēlme lietot alkoholu un zagt, tas bija tik ātri un pārdabiski! Kopš pirmās grupiņas apmeklējuma es to vairs nedaru vispār. Ar vecajiem draugiem kopš tā laika neesmu kontaktējies, bet pēdējā laikā rodas vēlme viņus satikt, lai pastāstītu, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi.

Īsā laikā esmu kļuvis pavisam cits cilvēks. Pēc draudzes lūgšanu seminārā inkaunterā pavadītajām dienām ir ļoti izmainījusies mana spēja komunicēt. Esmu ieguvis brīvību, kuras man trūka daudzus gadus. Man nav jāpiepūlas, lai saņemtos un uzrunātu cilvēkus. Nav grūtību ikvienam pajautāt, ja man ir kas vajadzīgs, jūtos droši komunicējot, kā arī varu brīvi sarunāties un būt atvērts gan ar draugiem, gan ar svešiem cilvēkiem.

No savām dvēseles problēmām, garastāvokļa maiņām es tiku brīvs, kad atdevu savu dzīvi Dievam. Mans tēvs, kurš reiz pret mani bija vardarbīgs, ieslodzījumā piedzīvoja Dievu un kļuva par kristieti. Mēs satikāmies un izlīgām mieru. Esmu piedevis pāridarījumus, kurus biju piedzīvojis ģimenē. Tagad man vairs nav nekāda naida vai rūgtuma ne pret tēvu, ne kādu citu. Ik dienas nāku lūgšanā pie Dieva, lasu Bībeli, kā arī piedalos draudzes deju grupā. Jauniešiem, kuri vēl nepazīst Dievu, es novēlētu nepadoties, bet atcerēties, ka dzīvē ir arī cits ceļš, ne tikai uzdzīve, sekss, alkohols un cigaretes. Atnāc uz draudzi un pārliecinies pats!”

Aināra Kubiļa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments