ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Santa: pēc smagās darba dienas mugura vairs nesāpēja!

Publicēja 2019. gada 13. sept. 03:22Laura Gruševa

Ziņas datums 13.09.2019

Kad pirms vairākiem gadiem Santai sāka sāpēt mugura un viņa aizgāja pie ārsta, cerību un mierinājuma bija maz. Radikāli izārstēt šo kaiti nebija iespējams un jaunā meitene pamazām samierinājās ar domu, ka ar sāpēm mugurā būs jāsadzīvo visu mūžu. Viss mainījās, kad Santai autobusa pieturā cilvēki pastāstīja par Jēzu Kristu un viņa nolēma atsaukties šai vēstij. Šobrīd Santa jau vairākus mēnešus ir draudzē “Kristus Pasaulei” un ir dziedināta no muguras sāpēm un visiem ar to saistītiem simptomiem. Par to, kā tas notika, viņa stāsta nelielā sarunā.

“Sāpes man parādījās apmēram pirms desmit gadiem jostas daļā, vēlāk arī plecu rajonā. Cik pati atceros, reiz bērnībā kopā ar mammu braucu ar riteni no ļoti stāva kalna un nokritu uz muguras. Uzreiz nekas nebija, bet pēc laika jutu sāpes krustu rajonā, kas kļuva arvien stiprākas. Man bija ļoti lielas grūtības kustēties, stīvums, vakarā jutu rokās un kājās krampjus. Kājas un rokas bieži tirpa, reizēm sāpēja arī galva. Liecoties vai darot kādu darbu, sajutu mugurā it kā klikšķi un tad stundu vai divas man bija jāpavada pilnīgā miera stāvoklī, nekādu darbu vai lielākas kustības veikt es nespēju. Šādas lēkmes mani piemeklēja vairākas reizes.

Ārsti mani izmeklēja, nozīmēja daudz un dažādas zāles, ieteica peldēšanu un ārstniecisko vingrošanu. Es to visu darīju, bet nekādu uzlabojumu nejutu. Arī pretsāpju medikamenti palīdzēja tikai uz brīdi. Nākotnes prognozes nebija rožainas, man pateica, ka nekad nevarēšu būt mamma, jo kādi muguras skriemeļi esot izbīdījušies tā, ka anatomiski iznēsāt un laist pasaulē bērnu man neesot iespējams. Operāciju arī nevarot taisīt, vienīgais, kā es pati varu sev palīdzēt, ir daudz vingrot, iet uz fizioterapiju un dzert zāles visu mūžu. Tā es visu laiku dzīvoju ar sāpēm un biju pie tām jau pieradusi. Cerība, ka tās kaut kad manā dzīvē varētu beigties, man vairs nebija.

Mana mamma, ticīga sieviete, ļoti daudz par mani lūdza Dievu – gan lai es pati Viņu iepazītu, gan lai saņemtu dziedināšanu. Viņa man daudz bērnībā stāstīja par Dievu, Bībeli, Jēzu Kristu un ticības lietām. Mani tas interesēja, tomēr pusaudzes gados es izvēlējos dzīvot kā visi citi mani neticīgie vienaudži un draugi, jo man tā likās interesantāk. Zināju, ka ir Dievs, debesis un elle, tomēr ikdienā centos nedomāt par šīm lietām.

Dzīvē man negāja, bija daudzi kritieni un vilšanās, īpaši attiecībās ar cilvēkiem. Tomēr, kad bija īpaši lielas nepatikšanas vai ļoti slikti, atceros, ka lūgšanā griezos pie Dieva un Viņš bieži atbildēja uz manām lūgšanām.  Bet tiklīdz lietas mainījās uz labo pusi, es par Dievu aizmirsu un Viņu vairs nemeklēju. Līdz es sapratu, ka man ir jāizraujas no šī apburtā loka. Kādu dienu gaidīju autobusu un pie manis pienāca nepazīstami cilvēki, kaut ko jautāja par Bībeli un sāka stāstīt par Dievu. Es biju diezgan skeptiska, tomēr izstāstīju viņiem savu dzīves stāstu. Saruna mums izvērtās draudzīga, savstarpēji ieinteresēta, un viņi iedeva man savu telefona numuru. Pēc šīs sarunas es jutos tik piepildīta un laimīga! Taču tuvojās mans autobuss un es diemžēl vairs nevarēju ar viņiem ilgāk runāt.

Tā pagāja apmēram mēnesis, un kādā reizē, kad atkal jutos slikti, jutu, ka man ir jāuzraksta īsziņa šai meitenei, kura man stāstīja par Kristu uz ielas, un jāsatiekas ar viņu. Tajā brīdī, kad rakstīju īsziņu, nodomāju – tas laikam ir Dieva aicinājums! Es pati uzmeklēju šo sievieti un aizgāju uz tikšanos – tā bija draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņa Pārdaugavā. Pirmie iespaidi bija ļoti pozitīvi. Emocionāli biju tik aizkustināta, ka tad, kad man kaut ko vaicāja, es nespēju neko pateikt, tikai raudāju. Pēc tam sekoja aizlūgšanas. Grupiņas vadītāja aizlūdza par mani, un tajā brīdī es piedzīvoju kaut ko vārdos neizsakāmu. Caur mani izgāja karstums, jutu, ka mani atstāj visas sliktās emocijas, depresija, nepiedošana un naids.

Pēc mājas grupas sapulces es jutos kā jauns, tīrs cilvēks. Nākamo svētdien es biju draudzes dievkalpojumā un tā noslēgumā atdevu savu sirdi Jēzum Kristum. Manas sliktās emocijas bija pārvērtušās grēku nožēlas asarās. Jutos izmainīta un tīra. Ievēroju, ka uz daudzām lietām tagad skatos un tās vērtēju pilnīgi citādi, nekā pirms tam. Ja agrāk manas galvenās vērtības bija taustāmās lietas un nekas man dzīvē nebija labi, nekur neradu piepildījumu, tad tagad mans atradums un piepildījums ir Dievs!

Nu jau pati varēju lūgt Dievam dziedināšanu no muguras sāpēm. Arī mamma turpināja par mani lūgt Dievu. Tāpat par mani lūdza mājas grupiņa un tās vadītāja. Nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad tiku dziedināta, tikai to, ka mājas grupiņā, draudzē un kristiešu vidē es jutos labi gan garīgi, gan fiziski. Pēc neilga laiciņa ievēroju, ka pazuduši krampji un saspringums plecu rajonā un rokās. Tagad jūtu, ka mani pleci ir tik brīvi un viegli! Man vairs nevajag ne masāžu, ne fizioterapiju, ne zāles! Pie kases lielveikalā, kur es tobrīd strādāju, bija jāstāv uz kājām ilgas stundas, bet ar pārsteigumu es pamanīju, ka man vairs tas nav grūti un pēc smagās darba dienas mugura vairs nesāp. Bija pazudusi arī tirpuma sajūta rokās un kājās. Kādu rītu, kad pamodos, guļot vēl gultā un pateicoties Dievam, es sapratu, ka man nekas vairs nesāp un esmu dziedināta. Tagad man ir spēks un enerģija, kāda man nekad nebija pirms tam agrāk.

Pagājusi jau vairāki mēneši, kopš esmu pilnībā dziedināta no muguras sāpēm. Esmu brīva un laimīga. Ja tu vēl nepazīsti Kristu un tavā dzīvē ir dažādas problēmas, ar kurām tu pats netiec galā, ieklausies, ja kāds tev stāsta par Dievu! Pat ja tas ir nepazīstams cilvēks – Dievs sūta viņu tavā dzīvē. Ieklausies un notici!”

Santas Mūrnieces liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Comments