ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Sandra: Man vairs nav vēlmes lietot narkotiskās vielas un alkoholu

Publicēja 2019. gada 22. nov. 05:57Laura Gruševa

Ziņas datums 22.11.2019

Sandru dzīve nav lutinājusi jau kopš jaunības. Alkohola un narkotisko vielu atkarība tikai vairoja problēmas jaunās sievietes dzīvē, bet autoavārija pirms vairāk nekā desmit gadiem padarīja viņu par invalīdu un atņēma iespēju strādāt. Kā tagad saka pati Sandra: “Tas ir Dieva brīnums, ka esmu vēl dzīva!” Bija cilvēki, kas iestājās par Sandru, lūdza par viņu Dievu un stāstīja par Jēzu Kristu. Kad Sandra pati tam noticēja un pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei” Balvos, viņas dzīve radikāli izmainījās. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:

“Mana dzīve jau no jaunības izvērtās dažādu pārdzīvojumu pilna. Pusaudzes gados piedzīvoju savas māsas slepkavību. Tā man bija tik liela trauma, ka nepabeidzu pat vidusskolu. Vēlāk strādāju gaterī vienkāršu darbu. Apprecējos, vīra iespaidā sāku lietot narkotiskās vielas – tika pamēģināts gan amfetamīns, gan “Tramadols”, gan opiāti, atkarībā no sezonas. Vasaras periodā iemācījāmies gan novākt, gan no magonēm pagatavot opiātus. Vairāku gadu garumā kļuvām gan par prasmīgiem gatavotājiem, gan arī lietotājiem. Tas deva “mākslīgu prieku”, jaunu enerģiju un lādiņu ikdienas dzīvei. Magones bija manas dzīves lielākā atkarība, bet vienmēr sapņoju arī par amfetamīnu. Vasaras – magoņu augšanas laiks bija kulminācija šo mākslīgo baudu dzīvei, arī ziemās iztikām no krājumiem. Prieks un piepildījums tika meklēts psihotropās vielās vai alkoholā. Tā tas turpinājās 13 gadu garumā, līdz kamēr mans vīrs mani pameta, līdz ar to iespēja lietot narkotiskās vielas samazinājās. Taču nepārtraukti mani vajāja iekšējā vēlme atgriezties baudu un mākslīgā prieka pasaulē, izjutu atkarību. Es nejutos piepildīta un laimīga, dzīvoju ar nevaldāmu domu dabūt jaunu devu.

2008. gadā cietu autoavārijā un man piešķīra invaliditātes grupu, jo vairs nevarēju strādāt. Tomēr arī pēc tam turpināju lietot alkoholu un narkotikas. Kā tiešas sekas apreibinošo vielu lietošanai bija mazvērtība, depresija un pašnāvības domas. Bija arī galvassāpes, nomāktība un nespēks. Mans diagnožu saraksts ir ļoti garš un tas ir Dieva brīnums, ka es vispār vēl esmu dzīva!

Jau no bērnības manī bija pārliecība, ka Dievs ir. Apmeklēju arī vietējos dievnamus. Taču vēlāk, vīra iespaidota, vairs neticēju. Pēc avārijas par mani ļoti stipri lūdza mamma. Tuvoties Dievam atkal mani pamudināja pusbrālis, kurš jau kādu laiku apmeklēja draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Rīgā. Viņš man daudz stāstīja par Dievu, visām aktivitātēm draudzē un to, ka Dievs arī man var palīdzēt un dziedināt. Viņš lika dažādus draudzes materiālus sociālajos tīklos. No sākuma domāju: “Nu, cik tad var!?” Tomēr ar laiku tas mani sāka ieinteresēt un uzrunāt. Ieraudzīju gaismu tuneļa galā. Noticēju, ka Jēzus man var palīdzēt tikt vaļā no uzmācīgās vēlmes pēc narkotikām, pēc “mākslīgā prieka”, atbrīvot no depresijas un pašnāvības domām! Pieķēros pie šīs domas kā pie pēdējā salmiņa.

Man ļoti paveicās, jo Balvos jau vairākus gadus notiek evaņģēlisko kristiešu draudzes “Kristus pasaulei” dievkalpojumi un mājas grupas sapulces. Brāļa mudināta šī gada janvāra beigās es beidzot sadūšojos pati atnākt uz mājas grupiņu. Mani pārsteidza draudzīgā un sirsnīgā attieksme no pārējo cilvēku un grupiņas vadītājas puses, man šeit patika jau kopš pirmās reizes. Enerģiskā Dieva slavēšana man deva jaunu lādiņu un dzīvesprieku. Sajutu, ka man pieskaras Dievs, mierina un samīļo. Manī ienāca ļoti liels iekšējs miers un labsajūta, tāds kā siltums. Sajūta bija vārdiem neaprakstāma, taču ļoti patīkama.

No vēlmes pēc narkotiskām vielām atbrīvošanu saņēmu ļoti ātri. Jau nākot mājās pēc pirmajām grupiņas apmeklējuma reizēm, ievēroju, ka tieksme pēc narkotikām man zūd. Martā biju draudzes triju dienu lūgšanu seminārā inkaunterā. Tur draudzes kalpotāji par mani īpaši lūdza, un es atkal sajutu šo neaprakstāmo mieru, pāriplūstošu prieku un piepildījumu. Kopš tās reizes man jebkāda vēlme lietot narkotikas ir pārgājusi pavisam.

Ar alkohola atkarību es kādu laiku cīnījos arī pēc ienākšanas draudzē. Palaikam man “kāja slīdēja” un es, kaut vai nedaudz, lietoju alkoholu. Tomēr skaidri apzinājos, ka alkohola lietošana, pat ja tie ir tikai kokteiļi vai kāda glāzīte, nav savienojama ar ticību un kalpošanu Dievam. Lūdzot Dievu vienatnē, es izmisīgi saucu pēc pilnīgas brīvības, arī mājas grupiņā par mani lūdza Dievu. Par mani savās aizlūgšanās ļoti iestājās mājas grupiņas vadītāja. Tas deva rezultātu un nu jau labu laiku esmu pilnīgi brīva arī no alkohola atkarības. Tieksme lietot grādīgos dzērienus man vairs nav nemaz.

Tagad, kad jau kādu laiku pazīstu Dievu, jūtos daudz labāk, nekā pirms tam. Esmu tikusi vaļā no vēlmes pēc narkotiskām vielām, dziedināta no iekšējā tukšuma sajūtas, depresijas un nespēka. Aizgājušas pašnāvības domas un mazvērtības apziņa. Ik rītus ceļos agrāk, lai lūgtu un slavētu Dievu. Uzņemos arī grupiņā dažādus pienākumus. Manī nav vairs naida. Esmu piedevusi visiem, kas manā dzīvē bija nodarījuši man pāri, pat savas māsas slepkavam. Man ir parādījies iekšējs miers, patiess dzīvesprieks, esmu ieguvusi jēgu savai dzīvei. Apzinos, ka esmu mamma saviem bērniem un esmu viņiem ļoti vajadzīga. Man ir vairāk laika, ko veltīt saviem bērniem, kopt attiecības, sarunāties ar viņiem. Esmu kļuvusi daudz nosvērtāka un mierīgāka, nekā toreiz, kad vēl lietoju narkotiskās vielas un alkoholu..

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, es novēlu noticēt un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju un Kungu. Ir tikai divi ceļi – vai nu uz debesīm, vai uz elli, vidusceļa nav. Tagad ir laiks izdarīt savu izvēli, neatliec to uz rītdienu vai vēlāku laiku. Lai arī kādas problēmas tev nebūtu, Dievs dziedina, piedod un dara brīvu!”

Sandras Zeltiņas - Villeres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Comments