ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Rolands: “Pēc aizlūgšanas sāpes vairs neatgriezās”

Publicēja 2018. gada 17. maijs 13:58Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 21. maijs 05:10 ]

Ziņas datums 17.05.2018

Lūgšanas spēks ir pārsteidzošs – dienā, kad sper ticības soli, atbilde var atnākt negaidīti. Kādā svētdienā draudzē “Kristus Pasaulei” mācītājs aicināja iznākt priekšā visus, kuriem, atnākot uz dievkalpojumu, bija slikta pašsajūta. Atsaucās daudzi cilvēki, par kuriem mācītājs aizlūdza. Viens no tiem bija Rolands, un viņam veselības stāvoklis izmainījās jau tajā pašā dienā!

Lūk, viņa stāsts:

Šī gada februāra beigās mani negaidīti piemeklēja nepatīkama problēma. Kādu vakaru darbā paēdu un jutu, ka sākas lielas sāpes vēderā. Cerēju, ka tās pāries, taču nākamajā dienā turpināja sāpēt tādā mērā, ka bija grūti koncentrēties uz darba pienākumiem. Pēc katras ēdienreizes nepatīkamā sajūta īpaši pastiprinājās. Sapratu, ka nepieciešama medicīniska palīdzība un devos pie ģimenes ārsta. Pēc izmeklēšanas atklājās, ka man ir nierakmeņi! Ārsts izrakstīja dārgus injicējamus medikamentus. Tā kā šajā laikā biju nonācis finansiālās problēmās, diemžēl nevarēju atļauties tos nopirkt uzreiz. Īsti nezināju, kā rīkoties un lūdzu Dievam palīdzību, jo šo problēmu vajadzēja risināt nekavējoties, lai izvairītos no smagākām sekām.

Par to visu izstāstīju mājas grupiņā, kur aizlūdza par mani. Vēlāk, kad bija iespēja, nopirku medikamentus. Palika labāk, bet, kad injekcijas pārtraucu, sāpes atgriezās. Bija ļoti grūti, bieži arī naktī nevarēju pagulēt. Tā pagāja apmēram pusotra nedēļa. Svētdienas rītā, kā parasti, gāju uz dievkalpojumu. Slavēšanas laikā bija grūti nostāvēt kājās, uz sprediķi īsti nevarēju koncentrēties, jo sāpes bija gandrīz neizturamas. Dievkalpojuma beigās mācītājs izteica neierastu aicinājumu – iznākt priekšā uz aizlūgšanu visus, kas tajā dienā nejutās labi. Šajā brīdī īsti nebija ticības, tieši otrādi – nāca domas, ka nav jau vērts iet, ka tāpat nekas nemainīsies. Tomēr iekšēji bija sajūta, it kā kāds stumtu iziet priekšā. Aizlūgšanas laikā neko īpašu nejutu. Atgriezos savā vietā, un, dievkalpojumam beidzoties, aizgāju mājās. Tikai tad sapratu, ka sāpes man ir pārgājušas! Piesardzīgi paēdu un ar prieku konstatēju, ka joprojām jūtos labi. Kādu laiku bija vēl nedrošības sajūta, ka sāpes varētu atgriezties. Pašā vakarā par spīti apēdu dažas maizītes, lai pārbaudītu, vai tiešām nesāpēs. Slava Dievam! No sāpēm nebija ne miņas!

Pēc divām dienām aizgāju pie ārsta, lai pārbaudītu savu veselību. Tā kā pavisam nesen jau biju izmeklēts, atkārtotu pārbaudi nozīmēja ļoti negribīgi. Taču tas bija to vērts! Ultrasonogrāfijā neatrada nevienu nierakmeni, par ko ārsts ļoti brīnījās. Arī man pašam bija liels prieks un brīnums, ka Dievs var tā dziedināt – sāpēja, un pēkšņi nesāp vienas negaidītas lūgšanas rezultātā!

Ikvienam, kurš lasa šo manu liecību, novēlu tikt vaļā no šaubām, ticēt un piedzīvot, ka Dievs tiešām ir un dara brīnumus.”

Rolanda Kovaļa liecību pierakstīja Dace Daubere

Rediģēja „Kristus Pasaulei” redakcija

Comments