ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

No neglābjama alkoholiķa par brīvu un laimīgu cilvēku!

Publicēja 2021. gada 13. aug. 23:28Laura Gruševa

Ziņas datums 14.08.2021

Vide, kurā pavadām savu laiku, ļoti spēcīgi ietekmē mūsu dzīvi kopumā. Ilgstoši esot nepareizajā kompānijā, mēs pārņemam tās paradumus, uzvedību, vērtības un ilgtermiņā pat varam nepamanīt, ka notiek mūsu personības degradācija, kamēr to nepasaka kāds no malas. Arī Mārtiņš visu savu mūžu ir bijis vidē, kur tiek lietots alkohols un līdz 27 gadu vecumam viņš bija pazaudējis gandrīz visu, līdz viņu uzrunāja cilvēki no draudzes “Kristus Pasaulei”. Par to, kas notika, viņš vēlas pastāstīt sīkāk arī citiem.

“Esmu uzaudzis ģimenē, kur visi lietoja alkoholu, tika dzerts katru dienu un daudz. Arī cilvēki, kas nāca ciemos pie mums, vienmēr dzēra un smēķēja, tāpēc man kā bērnam tas likās pilnīgi normāli un jau desmit gadu vecumā es pirmo reizi pamēģināju uzpīpēt un iedzert. Vecāki to redzēja un nepievērsa tam uzmanību, tāpēc man tas likās pareizi un gribējās to darīt biežāk. No divpadsmit gadu vecuma sāku iedzert biežāk, braucu pie brālēna uz laukiem un arī tur vienmēr visi dzēra un pīpēja. Tajā laikā likās, ka tas netraucē, jo nodarbojos ar sportu un viss bija labi. Man nebija apkārt cilvēki, kuri nelietotu alkoholu. Pusaudža gados šīs iedzeršanas bija tikai pa vasarām, bet katru dienu visu vasaru.

Es mācījos internātskolā un tur atkal man bija ar ko iedzert, jo ļoti daudzi no skolasbiedriem arī lietoja alkoholu, drīz vien es sāku dzert katru dienu. Mani bieži sauca pie direktora un bija daudz visādas nepatikšanas skolā. Mums bija vietējā pārdevēja, kas pārdeva alkoholu, tāpēc tā vispār nebija problēma. Skolā pamēģināju pirmo reizi uzpīpēt zālīti. Bija reizes, kad aizdomājos, ka ir pa traku, un biju uz neilgu laiku pārtraucis dzert, bet draugi vienmēr pierunāja mani atkal piedzerties. 

Divdesmit gadu vecumā es aizgāju strādāt ostā, man bija darbs augstumā un tur nedrīkstēju lietot ne grama. Mūs katru dienu pārbaudīja, lai nebūtu darbā alkohola reibumā. Tas mani kaut cik iegrožoja un toreiz man izdevās noturēties trīs mēnešus skaidrā. Tajā laikā nomira mans tēvs un ar to mana skaidrā būšana arī beidzās. Pēc tēva nāves es divus mēnešus bez apstājas vienkārši nenormāli daudz dzēru, biju noīrējis pat viesnīcu, kur var izgulēt dzērumu. Sāku iet uz darbu dzērumā un tiku atlaists.

Bija sācies manas dzīves trakākais posms. Dzēru dienu dienā ar nelieliem pārtraukumiem septiņus gadus un lauzu savu dzīvi ar vien vairāk un vairāk. Šajā laika posmā pazaudēju ļoti daudz darbus, sabojāju attiecības ar draugiem un ģimeni, alkohola reibumā vienmēr kļuvu ļoti agresīvs, izgāzu savas dusmas un negācijas uz saviem tuvākajiem. Vienmēr ar kādu sakāvos, pat ar savu brāli. Bija pat gadījums, kad piekaujot cilvēku, ieguvu krimināllietu un policijas uzraudzību uz diviem gadiem. Pat tas mani neatturēja no dzeršanas. Es nemācēju vienkārši nedaudz iedzert – aizgāju uz klubu iedzert vienu aliņu, bet izgāju galīgi pārdzēries un tā bija vienmēr.

Pa vidu šim visam es biju izveidojis attiecības ar meiteni, bet dzeršanas dēļ arī tās es pazaudēju. Toreiz vienas dienas laikā es pazaudēju pilnīgi visu, kas man bija. Draudzene mani pameta, priekšnieks mani par dzeršanu atlaida, dažas dienas atpakaļ es biju pazaudējis dokumentus un arī dzīvot man vairs nebija kur. Lai būtu vismaz par ko ēst es ieliku lombardā savu telefonu. Tajā brīdī man vairs nebija nekā. Tas viss bija manu ilgstošo nepareizo rīcību kopuma rezultāts. Pat tas nelika man kaut ko pamainīt, pēc kāda laika aizgāju padzīvot pie sava brāļa, tur nodzīvoju aptuveni gadu un viss kļuva vēl trakāk, dzeršanas turpinājās katru dienu. Pie brāļa katru dienu nāca cilvēki un lietoja alkoholu un narkotikas.

Atkarība tik ļoti mani bija pārņēmusi, ka es pats pat nepamanīju, ka esmu palicis par “bomzi”, ka izskatos briesmīgi un ka cilvēki novēršas no manis. Man likās, ka viss ir normāli. Man visu mūžu apkārt bija cilvēki, kas dzīvo līdzīgi kā es, un tāpēc tas mani bija pārņēmis tik ļoti, ka likās, ka viss ir labi.

Viss mainījās kādā dienā, kad pie “Origo” redzēju, ka kādas meitenes iet pie cilvēkiem un kaut ko stāsta. Mani tas ieinteresēja un es piegāju pie viņām un jautāju, ko viņas dara. Uzzināju, ka viņas stāsta evaņģēliju, par to, kā Jēzus maina cilvēku dzīves.  Mani tas uzrunāja un viņas mani uzaicināja uz kristīgo mājas grupiņu. Man tajā laikā nebija telefona, tāpēc sarunājām ar viņām tikties nākamajā dienā pie “Origo”. Satiekot viņas vēlreiz, viņas parūpējās par manu ārējo izskatu, mani aizveda pie friziera, palīdzēja man dabūt telefonu un mēs ielikām sludinājumu par darba meklējumu. Pēc 30 minūtēm jau zvanīja man par darba piedāvājumu. Mana dzīve tajā brīdī sāka strauji mainīties. Jau pa pusstundu es izskatījos  pēc cilvēka, un biju motivēts virzīties uz priekšu.

Aizgāju uz mājas grupiņu un mani uzaicināja arī uz dievkalpojumu. Dievkalpojumā slavēšanas laikā dziesmas vārdi mani tik ļoti uzrunāja, ka nometos Dieva priekšā uz ceļiem. Tās bija neaprakstāmas sajūtas. Pēc dievkalpojuma negribēju ne smēķēt, ne dzert. Tas bija reāls brīnums. Ir pagājuši jau vairāki mēneši un es ne reizi neesmu uzpīpējis un neesmu iedzēris. Man vēlme pēc tā visa ir pilnībā pazudusi. Bija pagājuši 17 gadi, kopš sāku dzert, un nekas mani nevarēja apturēt. Tas tikai ir Dievam ir pa spēkam. Viņš ir visuvarens un spēj atbrīvot un dziedināt katru no mums!

Šobrīd man apkārt ir labi cilvēki, kas mani ceļ un pozitīvi ietekmē, man nav vairs apkārt tikai alkoholiķi un narkomāni. Esmu atradis darbu, jūtu kā Dievs mani svētī, man nekā netrūkst, esmu pārticis un laimīgs. Šobrīd katru dienu lasu Bībeli un lūdzu Dievu, es stāstu arī citiem par Dievu, vēlos vadīt arī mājas grupiņu nākotnē un pats palīdzēt citiem cilvēkiem. Gribu dot cilvēkiem kaut kripatiņu no tās Dieva mīlestības, ko Viņš ir devis man. Šobrīd ļoti cenšos par Dievu stāstīt savai ģimene. Vēlos, lai viņi piedzīvo to pašu, ko es. Gribu, lai viņi ir brīvi un laimīgi. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, piepildīts un laimīgs.

Citiem iesaku negaidīt rītdienu, bet nākt pie Dieva šodien. Pasperiet soli tuvāk Viņam un Viņš izmainīs jūsu dzīves!

Mārtiņa Blažēviča liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Comments