ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

No iekšēja haosa līdz mieram sirdī

Publicēja 2019. gada 30. aug. 12:14Laura Gruševa

Ziņas datums 30.08.2019

Mīloša ģimene ir vissvarīgākais nosacījums, lai bērns izaugtu par laimīgu un pilnvērtīgu personību, taču reizēm viss izvēršas citādi, līdz cilvēks saprot, ka ar Dievu var iegūt īstu sirdsmieru, patiesu piepildījumu un jēgu savai dzīvei. Nelielā sarunā ar Daniēlu, viņš stāsta par savu dzīvi: ”Uzaugu kristīgā daudzbērnu ģimenē, kurā daudz tika runāts par Dievu. Pateicoties saviem vecākiem, kas bija ļoti ticīgi, jau no agras bērnības esmu ticējis Dievam. Mani ņēma līdzi uz baznīcu un iemācīja pirmās lūgšanas, taču nebija iemācīts Dievu iepazīt personīgi un savu dzīvi nodot sekošanai Jēzum Kristum. Lai arī bērnībā tiku audzināts pēc kristīgiem principiem, vēlāk pusaudžu gados novērsos no ticības un drīz vien mana domāšana un rīcība ienesa lielu haosu manā dzīvē.

Piecpadsmit gadu vecumā sākās “koju dzīve”. Jaunieši tajā vecumā paliek bravurīgi, ir tieksme izmēģināt daudzas trakulības un ne tās labākās. Tāpat kā pārējie nevēlējos atpalikt no bara. Es padevos kārdinājumam darīt nejaukas lietas un pamazām arvien vairāk grimu grēkā. Tusiņi, alkohols, cigaretes, meitenes man likās normāla parādība, jo visi taču tā darīja. Es pats un arī mani draugi bija cilvēki, kuru jā nav jā un nē nav nē. Beidzot skolu, man bija tik daudz sapņu un mērķu, bet tie palika tikai sapņi, kurus nespēju īstenot. Man viss ātri apnika un pie pirmām grūtībām “metos” pavisam citā virzienā. Es sevi tajā laikā varētu raksturot kā nepārliecinātu personību, kurš nespēja realizēt sevi nevienā dzīves sfērā. Bija nepieciešams spēcīgs raksturs un stingrs mugurkauls, lai dotos pretī nospraustajiem mērķiem un tos patiešām īstenotu, bet es tāds nebiju. Šūpojos kā niedre vējā – uz kuru pusi vējš pūta, uz to arī liecos. Nekas, ko es darīju, nedeva patiesu prieku, gandarījumu un piepildījumu dzīvei. Man bija tik daudz spēka un enerģijas, bet nezināju, kur to likt.

Tāda nesakārtota dzīve atgrieza mani bērnības atmiņās par dzīvošanu pēc Dieva principiem. Šīs domas man nelika mieru ik uz soļa. Iekšēji sapratu, ka dzīvoju nepareizi, bet turpināju peldēt pa straumi un dzīvot kā lielā “pelēkā masa”. Es jutos nemiera pilns un nemitīgi konfliktēju pats ar sevi. Man šķita, ka dzīve ir apstājusies un nekas nevirzās uz priekšu, tādēļ mainīju vidi un devos prom no Latvijas. Laimes, labi apmaksāta darba un piepildījuma meklējumos izbraukāju visu Eiropu, bet jēga nekāda. Lai kur es būtu un cik tālu dotos, domas par Dievu man sekoja pa pēdām un no tām nevarēju aizmukt. Noguris no dzīves bezjēdzības, atgriezies Latvijā es  padevos šo domu spēkam un, kā mācēdams, sāku lūgt Dievu, lai kaut kas mainās un notiek pēc tā Kunga prāta. Jo vairāk es to darīju, jo vairāk sapratu, ka biju pagriezis Viņam muguru un attālinājies. Es tik ļoti vēlējos izlīgt, bet nezināju, ko un kā darīt, lai atkal Dievam tuvotos.

Kādu dienu Rīgas centrā pie “Origo” mani uzrunāja jauns puisis un uzaicināja uz kristīgu mājas grupiņu. Es uzreiz piekritu un to apmeklēju. Man patika atmosfēra, kas tur valdīja – miers, draudzība, mīlestība. Uz pirmo grupiņu aizgāju ar traumētu ceļgalu. Kad par mani aizlūdza, es saņēmu dziedināšanu un sāpes pārgāja. Tas mani vēl vairāk motivēja tuvoties un iepazīt savu Debesu Tēvu. Dievs mani mīl, Viņa mīlestība ir nemainīga. Viņš gaidīja mani kā pazudušo dēlu, atgriežamies pie Tēva. Dievs nebija mani aizmirsis un atstājis, to izdarījis biju es. Vēlāk sapratu, ka tas uzaicinājums uz grupiņu ir Dieva atbilde uz manu lūgšanu. Turpinot apmeklēt kristīgo grupiņu, lasot Bībeli un lūdzot Dievu, es sāku Viņu arvien vairāk iepazīt un veidot personīgas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Mana domāšana un rīcība sāka krasi mainīties uz labo pusi. Man vairs nevajag baidīties un apslāpēt domas par Dievu, bet tieši otrādi, lūdzu Viņa vadību katrai dienai.

Šī gada februārī draudzē “Kristus Pasaulei” notika 11 gadu jubilejas dievkalpojums. Tas bija mans pirmais dievkalpojums šajā draudzē, liels piedzīvojums un patiess izlīgums ar Dievu. Es, nožēlojot visu aplam sadarīto, saņēmu piedošanu. Sirdī ienāca miers, prieks un pilnīgas brīvības sajūta. Es piepildījos ar Dieva mīlestību un Svētā Gara spēku.

Tagad es zinu, kur likt savu spēku un jaunības enerģiju. Man apkārt ir cilvēki un jauni draugi, kuru jā ir jā un nē ir nē. Arī es, esot šajā vidē, strauji mainos. Manā dzīvē vairs nav haoss ne domās, ne rīcībā. Lēnām sakārtojas katra manas dzīves sfēra. No vējā līgojošās niedres es pārvēršos par cilvēku ar spēcīgu raksturu un “stingru mugurkaulu”, kurš sapņo, plāno, uzstāda mērķus un pacietīgi darbojas, lai tos patiesi īstenotu un neapstātos pie grūtībām, bet Dieva spēkā aizietu līdz galam. Esmu no sirds nodevies Dievam un kalpošanai draudzē, lai celtu Dieva valstību šeit virs zemes un vestu cilvēkus pie Kristus.

Lai kur tu būtu, ko domātu vai darītu, tev nav jābaidās atgriezties pie sava Debesu Tēva. Dievs ir mīlestības un žēlastības pilns, Viņš gaida tos, kas novērsušies un tos, kas Viņu vēl nepazīst.

Daniēla Insenberga liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Comments