ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Mintauts: Kopš pieņēmu lēmumu no sirds sekot Dievam, manā dzīvē ir tikai ieguvumi!

Publicēja 2021. gada 18. jūn. 11:51Laura Gruševa

Ziņas datums 18.06.2021

Kāpēc jāuzņemas kādi pienākumi jeb kalpošana Dievam, vai nepietiek vienkārši ar nākšanu uz draudzi? Dažkārt cilvēki šādi jautā, tomēr pienākumu uzņemšanās draudzē, kas ir labprātīga, liecina par cilvēka sirds stāvokli un attieksmi pret Dievu. Tie, kas izvairās no jebkādiem pienākumiem draudzē, lielākoties arī nesaglabā ne savu piederību draudzei, ne arī ticību Dievam vispār. Un pretēji – cilvēks var “iedegties”, sākot kalpot Dievam un cilvēkiem draudzē. Liekas, tieši tā notika ar Mintautu, kurš Dievam ticēja un bija piedzīvojis daudz žēlastības jau pirms ienākšanas mūsu draudzē “Kristus Pasaulei”, tomēr, kā pats atzīst, bija uz slidena ceļa ar daudz neatbildētiem jautājumiem. Kad Mintauts pieņēma lēmumu no vienkārša draudzes apmeklētāja kļūt par kristieti, kurš kalpo citiem, viņš arī izmainījās pats un viņa dzīvē sākās svētību laiks. Par savu ticības ceļu un pārmaiņām stāsta Mintauts:

“Kad man palika 18 gadu, vēlējos būt patstāvīgs, noīrēju sev dzīvokli, aizgāju projām no vecākiem un sāku dzīvot viens. Man bija darbs, laba alga un sākumā likās, tā dzīvot ir baigi forši. Iepazinos ar draugiem tāda pašā vecumā kā es. No viņiem es iemācījos dzert, smēķēt, un darīju to ne pa jokam. Vēlāk manu draugu loku papildināja narkomāni un bijušie cietumnieki. Sāku arī pats lietot narkotikas. Interesanti, kādreiz bērnībā es izjutu nepatiku pret narkomāniem, bet tagad bez jebkādām problēmām to darīju pats!

Drīz vien zaudēju darbu, dzīvokli, man nebija nekādu iztikas līdzekļu un es sāku dzīvot uz ielas kā bezpajumtnieks. Attiecības ar meiteni man izjuka alkohola dēļ. Visi paziņas no manis novērsās. Gandrīz veselu gadu dzīvoju pamestā mājā, dažkārt arī uz ielas. Tur nebija ne duša, ne siltums. Staigāju arī pa miskastēm, vācu pudeles un nespēju vairs nekādu darbu atrast. Biju izkāmējis, viss netīrs, ar utīm. Mazgājos benzīntankos vai “Maximas” tualetēs, ja izdevās tur iesprukt un ieslēgties. Vasarā gāju uz Daugavu.

Ar laiku man sākās epilepsijai līdzīgas lēkmes un krampji. Reiz mani atrada uz ielas bezsamaņā un es nonācu Gaiļezera slimnīcā. Tādā veidā pa dienu es varēju nokrist kādas piecas sešas reizes. Man nekas nevarēja palīdzēt. Jutu, ka ar mani drīz būs cauri. Tādu dzīvi es vairs nespēju izturēt. Kādu rītu pamodos pēc lēkmes, rokas uz paģirām trīcēja. Nezināju ko darīt. Man ienāca prātā, ka agrāk vecmamma televīzijā skatījās dažādu dievkalpojumu pārraides no Latvijas baznīcām. Es atcerējos, kā viņa pielūdza Dievu, un apzinājos, ka man var palīdzēt tikai Viņš.

Satiku kādu cilvēku no bijušās kompānijas, kurš apmeklēja kristiešu rehabilitācijas centru. Aizbraucu viņam līdzi. Tur mani nomazgāja, noskuva galvu un atbrīvoja no utīm. Jutu atbalstu un rūpes, kādas jau sen nebiju izjutis no cilvēkiem. Paliku pie viņiem, kādu nedēļu nedzēru, bet tad parādījās krampji un delīrijs. Tomēr tā vietā, lai sauktu ātro palīdzību un mani vestu uz “durku”, viņi lūdza par mani Dievu un es tiku dziedināts! Krampji, lēkmes un alkohola delīrijs pārgāja un nekad vairs neatgriezās. Kopš tā laika es vairs nelietoju ne alkoholu, ne narkotikas.

Rehabilitācijas centrā bijušie narkomāni un dzērāji stāstīja savas liecības, kā Dievs viņus atbrīvojis no atkarībām un atgriezis atpakaļ dzīvē. Sāku apmeklēt draudzi, klausīties svētrunas, lasīt Bībeli. Tā divus  ar pusi gadus es pavadīju rehabilitācijas centrā, kalpoju un palīdzēju tādiem pašiem narkomāniem un alkoholiķiem, kāds biju es.

Reiz, ejot pa ielu, nodomāju – pienācis laiks pašam sakārtot savu dzīvi un nostāties uz kājām. Kāds paziņa palīdzēja iekārtoties darbā un man parādījās nauda. Uz draudzi gāju tikai tik daudz, lai satiktu pazīstamus cilvēkus un nokārtotu kādas lietas. No mācītāja bija piedāvājumi uzņemties šajā draudzē kādu kalpošanu, tomēr es visu laiku atteicos. Nevēlējos, ka kāds no draudzes mani komandē, gribēju pats būt sev saimnieks. Ilgi savā rokā nebiju turējis naudu, tāpēc, kad algas dienā manā kontā ienāca lielāka summa, biju laimīgs. Pateicos Dievam, tomēr savas prioritātes es nebiju nolicis pareizi un naudas kāre pamazām pārņēma mani savā varā.

Biju pārstājis lasīt Dieva Vārdu, prātā atkal bija tusiņi un pasaulīgas kompānijas. Noliku Bībeli uz skapīša, arī uz draudzi gāju arvien retāk, likās, ka man tas vairs nav vajadzīgs. Dzīve bija sakārtojusies, man bija darbs, nauda, dzīvesvieta, un Dievs palika otrā plānā. Atzīšos, ka biju atsācis dažkārt atkal iedzert. Biju atpakaļ uz slidena ceļa un es pats to apzinājos.

Mans draugs, ar kuru mēs kādreiz kopā lietojām narkotikas, uzaicināja mani uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Tur es iepazinos ar kādu kalpotāju, viņa mani vienreiz uzaicināja uz savu mājas grupiņu, pēc tam vēlreiz. No sākuma pret draudzi “Kristus Pasaulei” attiecos rezervēti, jo nevēlējos mētāties pa dažādām draudzēm. Tomēr šajā draudzē mani piesaistīja tieši mīlestība un ieinteresētība, kas bija vērojama mājas grupiņā. Vēlāk dažādu iemeslu dēļ vajadzēja atrast jaunu vietu, kur pulcēties grupiņai. Kalpotāja, kura mani uzaicināja uz savu grupiņu, piedāvāja turpmāk mājas grupas sapulces noturēt pie manis dzīvoklī. Pēc nelielas svārstīšanās piekritu. Vadītāja man teica: “Tev, Mintaut, ir jāsāk kalpot! Tas būs liels solis uz priekšu tavā dzīvē!”

Kad es atvēru sava nama durvis mājas grupiņai, manā dzīvē sāka nākt svētības. Mana dzīve un attiecības ar Dievu tā pa īstam nostabilizējās tikai tad. Atsāku regulāri lasīt Bībeli, ko reiz biju nolicis malā, ik rītus nāku pie Dieva lūgšanā un izvēlējos par savu draudzi “Kristus Pasaulei”. Aizgāju uz savu iepriekšējo draudzi un atvadījos no viņiem mīlestībā.

Draudzes mācītāja sprediķi un mācība mani ceļ un ir devusi atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem, kas man bija pirms tam, arī kā kristietim. Pieņēmu lēmumu sākt kalpot Dievam pa īstam. Kopš tā laika savā dzīvē redzu tikai ieguvumus, nevis zaudējumus. Mani radinieki, mamma, tēvs un māsa saka, ka es pēdējā laikā esmu izmainījies. No manas mutes vairs neatskan rupji lamu vārdi. Es tam pat īsti nebiju pats pievērsis uzmanību. Kopā ar grupiņas cilvēkiem stāstām citiem par Kristu, tām Dieva žēlastībām, kuras katrs esam piedzīvojuši. Kalpoju cilvēkiem, palīdzot viņiem iepazīt Dievu, un pats vairāk iedziļinos Dieva lietās.

To, ko agrāk pat draudzē būdams, es nedarīju un izvairījos, tagad daru ar prieku, labprātīgi un nepiespiesti. Tagad es pats esmu iededzies un vēlos kalpot! Esmu arī apprecējies draudzē, tagad man ir ģimene. Dievs ir piepildījis arī šo lūgšanu un sakārtojis šo jomu manā dzīvē. Mana māte arī ir izmainījusi attieksmi gan pret mani, gan draudzi. Kad ierodos pie viņas ciemos, viņai vairs nav jāslēpj viss, kas vērtīgs, lai es to nenozogu, nepārdodu un nenotērēju naudu alkoholā vai narkotikās. Tagad viņa sagaida mani ar atvērtām rokām un mūsu attiecības ir pilnībā dziedinātas! Mana dzīve ir izmainījusies un es esmu laimīgs! Novēlu ikvienam no sirds sekot Dievam!”

Mintauta Dukāta liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

 

Comments