ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Manas bailes ir prom un zāles vairs nav vajadzīgas!

Publicēja 2019. gada 3. janv. 12:06Laura Gruševa

Ziņas datums 03.01.2019

Nav uz pasaules tāds laiks, vieta vai problēma, kurā Dievs nespētu iejaukties un izmainīt, ja vien uz Viņu paļaujas, tic un lūdz! Sarunā Jānis stāsta, kā tas notika viņa dzīvē: ”Man jau ir 87 gadi. Dzīve gandrīz nodzīvota, pienākušas vecumdienas un veco ļaužu pansionāts kļuvis par manu mājvietu. Likās, ka neko vairs nevaru mainīt un tā arī savas pēdējās mūža dienas jānovelk bezcerībā, aizmirstībā un nevienam nevajadzīgam. Tā jau saka, ka vecums nenāk viens. Arī mani piemeklēja veselības problēmas. Vairs jau tā  īsti pat neatceros, kā sākās, bet zinu, ka pēdējos desmit gadus tās bija īpaši saasinātas un traucējošas. Te sirds “pa muti leca laukā”, te pakrūtē  žņaudza un spieda vai nost. Asinsspiediens uzskrēja tik augsts, galvu plēsa pušu, ka nespēju pakustēties. Ārsti noteica diagnozi: sirds aritmija, stenokardija asinsrites traucējumu dēļ un arteriālā hipertonija. Tika nozīmētas zāles. Sākumā tās lietoju periodiski kā ārstniecisko kursu, bet vēlāk arvien biežāk līdz pēdīgi jau katru dienu. Bija pieradums un bez tām nevarēju iztikt. Arī emocionāli jutos kā nu kuru dienu. Bieži uznāca skumjas un baiļu sajūta. Tik ļoti gribējās ar kādu izrunāties, kas mani uzklausītu un kam es būtu vajadzīgs. Ar savu istabas biedru visu dzīvi pa vairākām reizēm aiz garlaicības bijām pārrunājuši. Tādos brīžos es izvilku no gultas apakšas savu “mūža mīlestību” akordeonu un “uzrāvu’’ kādu jaunības gabalu. Tas kaut nedaudz veldzēja sirdi.

Tad 2016.gada septembrī šeit pansionātā ieradās kristieši. Notika pasākums, uz kuru es sava draņķīgā noskaņojuma dēļ neaizgāju. Pēc nedēļas, kad atkal notika tikšanās, pie manis ienāca blakus istabiņā dzīvojošā Teklas kundze. Viņa teica: “Jāni, tev tas ir jādzird!” Paņēmusi mani un manu istabas biedru pie rokas, aizveda mūs uz telpu, kur notika šīs jaukās tikšanās. Esot šajā grupiņā, beidzot es jutos gaidīts, kādam vajadzīgs un patiesi mīlēts. Sajutu rūpes un gādību no kristiešu puses. Tā sāku regulāri apmeklēt šo kristīgo grupiņu pansionātā, kas tur notiek ik nedēļu. Jutu, kā pozitīvi mainās mans noskaņojums un domāšana, katra reize dod jaunu piepildījumu un spēku pārvarēt ikdienas pelēcību. Par Dievu biju dzirdējis un kaut kādā mērā jau ticēju, bet nekad nebiju domājis, ka Jēzus jāieaicina savā sirdī un jāiepazīst personīgi. Nu beidzot 85 gadu vecumā es to izdarīju. Tagad Jēzus ir mans Kungs un Glābējs jau divus gadus!

Tad kādu dienu pēkšņi, man nesaprotamu apstākļu dēļ, pansionāta ārstējošais ārsts man paziņoja, ka tikšot noņemtas zāles un ārkārtas gadījumā aizstātas ar citām. Tas man bija mokošs laiks. Es cietu no elpas trūkuma un sirdslēkmēm, asinsspiediens lēkāja katru dienu šurpu turpu. Nespēka pārņemts nespēju piecelties no gultas un es pārdzīvoju, ka netieku uz grupiņu. Likās, ka gals būs klāt! Grupiņas vadītāja mani apciemoja, lūdza par mani Dievu un visādi centās uzturēt možu garu, bet slimība negribēja atkāpties. Pēc divu mēnešu ilgām mokām man atjaunoja pirms tam ierasto zāļu devu. Es piecēlos no gultas un atsāku apmeklēt kristīgo grupiņu. Ar lielu interesi klausījos Dieva Vārdu, centos iegaumēt un pielietot ikdienā visu mācīto, ieteikto, dzirdēto un pārrunāto katrā tikšanās reizē. Jutu un sapratu, ka arī mana ticība un paļāvība uz Dievu pieaug. Pats sāku ne tikai Tēvreizi skaitīt, bet arī lūgt Dievu regulāri.

2018.gada vasarā mums pansionātā nomainījās ārstējošais personāls un man atkal tika atcelta zāļu lietošana. Laikam jau pārāk dārgas tās zāļu izmaksas! Jā, bet šoreiz viss notika pavisam citādi. Fakts, ka būs jāiztiek bez zālēm, manī radīja izmisumu. Pārņēma bailes no slimības mokām un nāves. Nespēju rast mieru dienā un naktī normāli aizmigt. Nekavējoties par savām bailēm un satraukumu pastāstīju grupiņas vadītājai, kas iestājās lūgšanā par manu dziedināšanu un atbrīvošanu no mokošās baiļu sajūtas un veselības problēmām. Mēs kopā skaļi saucām: ”Jēzus brūcēs esmu dziedināts, man pieder pilnīga brīvība garam, dvēselei un miesai!” Pēc tam viņa teica: “Jānīt, tu esi dziedināts!” Uz ko es atbildēju: “Esmu gan!”

Jā, es patiešām esmu dziedināts no aizvadītā gada jūlija mēneša. Jau vairāk nekā piecus mēnešus nelietoju zāles un jūtos spēka pilns. Sirds ritma un asinsspiediena problēmu vairs nav. Bailes, bezcerību, vientulību un skumjas nomainījis prieks. Katru dienu varu uzspēlēt sev tik mīļo akordeonu, tā daloties savā priekā ar citiem. Es vairs nebaidos no nāves, jo zinu, ka laiku, kas man vēl atvēlēts, esmu kopā ar to Kungu līdz nonākšu pie Viņa mūžībā Debesīs.

Ko tad lai es citiem saku? Nu, tiem veciem jau grūti ko iestāstīt, galvenais, lai viņi paspēj  Jēzu pieņemt un tiek glābti, bet man žēl tos jaunos, kas savas dzīves bezjēdzīgi izšķiež, kā kādreiz es. Viņiem es gribu teikt, lai negaida vecumdienas, lai steidz pie Jēzus, jo viņi ir tie, kam Dievs lielas lietas grib uzticēt!

Jāņa Mača liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Comments