ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Maija: "Veģetatīvā distonija ir uzvarēta!"

Publicēja 2022. gada 14. sept. 12:32Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 26. sept. 05:00 ]

Veģetatīvā distonija ir ķermeņa funkciju un sajūtu traucējumi, lai gan medicīnisks izskaidrojams šiem traucējumiem netiek atrasts. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka simptomi nav īsti. Tas, ka šo simptomu cēloņus nav iespējams zinātniski izskaidrot, bieži saasina sajūtas vēl vairāk. Svarīgi ir apzināties, ka Jēzus ir tas, kurš spēj paņemt prom visas bēdas, sāpes, trauksmes, slimības un spēj piepildīt ar dzīvesprieku, veselību, drosmi un pašpārliecinātību. Arī Maija cieta no veģetatīvās distonijas, bet iepazīstot un pieņemot Jēzu par savu Glābēju dzīve mainījās! Maija mums stāsta:

“Mazvērtības sajūta man bija jau kopš bērnības. Spilgti atceros vienu skolas dienu, kur dabas mācības stundā vajadzēja izmantot parasto zīmuli. Tā kā es nebiju no turīgas ģimenes, tajā brīdī man nebija zīmuļa. Pateicot to skolotājai, viņa mani klases priekšā kaunināja, kā es varēju  nepaņemt zīmuli no mājām, kāpēc es meloju. Es sajutos ļoti apbēdināta un apsmieta, jo neviens man neticēja. Manī radās atstumtības sajūta pret skolotāju un klases biedriem. Pieaugot vienmēr atcerējos šo gadījumu, kas manī izraisīja bailes un komunikācijas problēmas, cenšoties sadraudzēties ar citiem cilvēkiem. Man bija bail, ka mani atkal kaut kādu iemeslu dēļ varētu apsmiet. Tā kā es nācu no šķirtas ģimenes, kurā mani audzināja tikai mamma, es nevēlējos atkārtot šo viņas kļūdu. Es apprecējos ar cilvēku, kurš, iespējams, tomēr nebija man piemērots. Centos uzlabot mūsu attiecības un vairāk iepazīt viens otru, bet šīs attiecības jau pamatā bija ar nepareizām prioritātēm. Man bija psiholoģisks terors ģimenē. Visi šie strīdi ģimenē noveda mani līdz veģetatīvajai distonijai un depresijai. Visas lietas, kuras darīju, prasīja lielu piepūli, manī bija bailes un nepārliecinātība. Un sliktās attiecības ar vīru šos simptomus un manu slimību vēl vairāk saasināja. Slimības pirmie simptomi parādījās 2016. gada decembrī. Tad es domāju, ka vainīga ir grūtniecība, jo bija lielāka slodze un izmaiņas ķermenī. Sirdī bija lieli pārdzīvojumi par situācijām ģimenē. No vīra puses bieži tika izteiktas negatīvas piezīmes par to, cik slikta sieva es esmu, bija pastāvīgi strīdi, es vēl vairāk ieslīgu mazvērtībā. Mani mocīja sirdsklauves, elpas tūkums, sāpes sirdī un krūšu apvidū. Fiziskās izjūtas nereti papildināja psiholoģiskas panikas lēkmes - bailes nomirt vai sajukt prātā. Lai arī izjūtas bija ļoti reālas, šajā gadījumā simptomus radīja nevis fiziska saslimšana, bet nervu sistēmas uzbudinājums. Daudzas lietas, ko es gribēju iesākt, es neiesāku un atliku uz nezināmu nākotni.

Kad mācījos 2. klasē man bija priekšmets ticības mācība, tajā stāstīja par Dievu. Kopš tā laika apzinājos, ka eksistē kaut kas augstāks un baznīca bija vieta, kur es meklēju atbildes. Pienāca diena, kad es aizdomājos, kāpēc es vispār pieļauju, ka dzīvoju tādos neveselīgos apstākļos. Es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un sapratu, ka Viņš ir miris manu grēku dēļ. Es sāku skatīties uz dzīvi savādāk. Es biju apmeklējusi psihologus un terapeitus, man tika izrakstīti medikamenti, lai mazinātu veģetatīvo distoniju. Tas viss īslaicīgi mazināja manu slimību, bet kad pieņēmu Jēzu savā dzīvē, tiešām viss sāka mainīties. Sapratu, ka Viņš ir paņēmis prom lāstus un manas bailes. Pieņemot Jēzu kā savu Glābēju, es ļoti stipri lūdzu, lai depresija un veģetatīvā distonija pazūd. Izmisīgi saucu uz Dievu, lai caur Savu vārdu liek man saprast manas rakstura kļūdas un dod man spēku, lai es spētu izmainīt sevi. Sapratu, ka man bija jāmainās, jo attiecībās es nebiju viena. Vairāk es paļāvos uz savu ticību, ka Dievs mani var dziedināt, jo redzēju ka medicīna un ārsti nevarētu izārstēt mani pilnībā. Es vēlējos sakārtot savu dzīvi, lai man nebūtu jākaunas par sevi. Izlēmu apmeklēt arī fiziskos treniņus, kurus biju atmetusi. Pēc kāda laika Dievs sadzirdēja manu lūgšanu un dziedināja mani no slimības. Līdz ar to manī pazuda šīs slimības simptomi kā, piemēram, stress, sirdsklauves un manī ienāca prieks un miers. Diemžēl mani draugi mani vairs nepieņēma, jo kļuvu ticīga un sāku mainīties gan iekšēji, gan ārēji. Man bija grūti atrast ar viņiem kopēju valodu, jo vairs nebija kopīgu interešu, kā, piemēram, dienu no dienas sēdēt, skatīties televizoru un runāt par citiem cilvēkiem. Kādreiz man tā bija interesanti pavadīt laiku ar draugiem, bet pēc dziedināšanas, es sapratu, ka Dievs man ir devis laiku, lai to izmantotu lietderīgi.  Atstājot šos draugus es sāku meklēt citus cilvēkus ar līdzīgām interesēm un vērtībām kādas bija man.

Draudzē “Kristus Pasaulei” nonācu, pateicoties savam brālim. Viņš ar savu sievu lūdza par mani un aicināja uz draudzes dievkalpojumiem. Brālis man ieteica paskatīties kā sludina viņu mācītājs. Paklausoties mācītāja svētrunas, man ļoti iepatikās kā mācītājs sludina! Viss bija man saprotamā valodā paskaidrots. Turpināju klausīties citas mūsdienīgas tēmas, kuras man bija aktuālas un noderīgas. Sapratu, ka varu ļoti daudz ko mācīties no šīm svētrunām. Klausoties mācītāja svētrunas par ģimeni un mīlestību mana domāšana sāka mainīties un es sāku attīstīties kā personība. Mani atbalstīja arī mans brālis ar sievu, domāju cik forši ir iet vienā draudzē ar savu ģimeni. Ja es nebūtu atsaukusies brāļa aicinājumam, es apzinos, ka bez draudzes, bez šī mācītāja nebūtu saņēmusi izmainītu domāšanu, jaunas zināšanas un mana ticība nebūtu tik spēcīga kā šodien. Regulāri apmeklēju katru dievkalpojumu un mājas grupiņu. Esmu pabeigusi Bībeles skolu un turpinu ik dienu studēt Dieva Vārdu. Esmu palikusi daudz drošāka. Spēju uzņemties atbildību par sevi un citiem cilvēkiem. Ja iepriekš man bija bailes uzņemties jaunus izaicinājumus, tad šobrīd tādu baiļu nav. Spēju organizēt savu ikdienu un laiku. Redzu ka mana ticība Dievam un sev ir būtiski augusi. Manā sirdī ir miers un drošības sajūta un apziņa par savu drošību Jēzū Kristū. Arī finansiālais stāvoklis ir uzlabojies. Es atbalstu sava mācītāja vīziju par Dieva svētītu Latviju. Tā ir kļuvusi arī par manu vīziju, ko es vēlos palīdzēt sasniegt.

Es novēlu katram kristietim atrast savu draudzi, kur mācītāja sludinātais vārds uzrunā. Apkārtējie cilvēki ir atvērti un draudzīgi, jo esot pareizajā vidē, ir lielāka motivācija vairot savu ticību un mainīt savus ikdienas paradumus!”

Maijas Umbrasevičas liecību pierakstīja Ilze Ribokas.

Comments