ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Līga: Gribēju izbeigt savu dzīvi, taču Dievs visu izmainīja!

Publicēja 2021. gada 12. febr. 13:12Laura Gruševa

Ziņas datums 12.02.2021

Sabiedrībā bieži vien nākas dzirdēt dažādas pieredzes par vardarbību ģimenē, kas uz bērnu atstāj paliekošas un nopietnas sekas, kā, piemēram, atstumtība, depresija un pat pašnāvnieciskas tieksmes, kas īpaši spēcīgi sāk izpausties pusaudžu vecumā, kad jauniešiem īpaši vajadzīgs atbalsts no ģimenes puses. Līga dalās ar savu pieredzi, kam viņa ir gājusi cauri līdz brīdim, kad iepazinusi Dievu:

"Es nāku no diezgan nelabvēlīgas ģimenes, kur bija daudz strīdu un alkohols. Bieži saskāros ar fizisku izrēķināšanos un emocionālu vardarbību no ģimenes locekļu puses. Tā rezultātā mīlestību no vecākiem un māsām neizjutu, tāpēc pārsvarā dzīvoju diezgan lielā stresā.

15 gadu vecumā šis stress un atstumtība parādījās uz āru arī skolā, tas izpaudās kā mentālas problēmas. Man bija diezgan dziļa depresija un arī panikas lēkmes, kas nāca virsū, atrodoties sabiedrībā, jo es ļoti baidījos no cilvēkiem. Kad bija depresija, ļoti grūti bija kaut ko darīt - viss, ko es vēlējos, bija tikai gulēt. Nerunāju, neēdu, un tā es ļoti atsvešinājos no visiem. Katru reizi, kad bija jāiziet sabiedrībā, likās, ka notiks kaut kas slikts. Iesākumā šīs panikas lēkmes bija maziņas, bet ar laiku tās auga lielākas un izpaudās diezgan neforšā veidā -  ļoti trūka elpas, ķermenī bija krampji. Bija reizes, kad tas noveda pat līdz slimnīcai. Depresijas iespaidā man bija arī pašnāvnieciskas domas, kā arī bieži sevi speciāli savainoju un pat centos dažādos veidos padarīt sev galu. Tā rezultātā man pateica, ka ir jābrauc ārstēties. Es arī paklausīju un braucu, taču tas neko nelīdzēja. Maniem vecākiem bija vienalga, viņi nepievērsa uzmanību, un tas visu tikai pasliktināja. Šī vienaldzība izraisīja to, ka vēl pastiprinātāk sāku darīt iepriekšminētās lietas. 

Pagājušā gada maijā es biju nolēmusi visam pielikt punktu, un apņēmos izdarīt pēdējo pašnāvību, kurā centos apvienot visus pašnāvības veidus, kādus vien spēju izdomāt. Es vairs neredzēju savai dzīvei jēgu, man radās jautājums: kam vispār dzīvot? Bija ļoti grūti sadzīvot ar šīm sajūtām. Dienā, kad es biju plānojusi izdarīt šo pašnāvību, man nesanāca to īstenot, jo nebija vajadzīgās tabletes, tāpēc atliku to uz nākamo dienu. Otrā rītā aizbraucu uz skolu, un man "mesendžerī" uzrakstīja viena meitene no draudzes "Kristus Pasaulei". Es sākumā nesapratu, kāpēc viņa vispār man raksta, taču nodomāju, ka "nu labi, atbildēšu, kas tur liels". Viņa aicināja mani pastāstīt nedaudz par sevi, kā arī pieminēja, ka rīko jauniešu vakarus un uzaicināja arī mani. Tā kā es Dievam ticēju jau no mazotnes, bet to vienmēr vecāki centās manī apslāpē, tad nodomāju, ka šī ir tā iespēja pamēģināt aiziet. Zināju, ka Dievs var palīdzēt, bet nebiju par to 100% droša. Šī meitene pastāstīja savu liecību par to, kā Dievs viņu ir dziedinājis no muguras problēmām, mazvērtības un veģetatīvās distonijas.

Es aizgāju uz pirmo dievkalpojumu, un jau tajā es saņēmu savu dziedināšanu no panikas lēkmēm. Sapratu, ka tas ir brīnums, un tas, ko man šī meitene stāstīja, ir patiesība! Es sāku citiem liecināt par šo dziedināšanu, taču mani vecāki par to tikai smējās, draugi no manis atkāpās, līdz ar to mana depresija kļuva vēl dziļāka. Taču es sāku regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus, mājas grupiņas, izveidoju personīgas attiecības ar Dievu. Manā dzīvē parādījās liels dzīvesprieks, vēlme dzīvot un vairs nedarīt sev pāri. Depresija pakāpeniski samazinājās, taču pilnīgi tā izzuda pēc trim mēnešiem, kad aizbraucu uz draudzes trīs dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Brīdī, kad bija aizlūgšanas, sajutu tādu kā lielu aukstumu izejam no manis. Sapratu, ka esmu dziedināta no depresijas! Saņēmu arī sirds dziedināšanu, aizlūgšanas par jaunu sirdi. Dieva mīlestība aizpildīja šo tukšumu, kas bija manī. Aizlūgšanu laikā daudz raudāju, beidzot jutos pieņemta un mīlēta.

Sāku par to stāstīt arī citiem, bet daudzi neticēja. Taču, kad viņi ieraudzīja izmaiņas manī, tad saprata, ka kaut kas tur tomēr ir. Ir pagājuši kādi pieci mēneši kopš šīs dziedināšanas, un šobrīd esmu pilnīgi brīvs cilvēks no visas šīs depresijas un panikas lēkmēm, un esmu sapratusi, ka šādi dzīvot kopā ar Dievu ir daudz labāk un vieglāk. Šobrīd, esot sabiedrībā, jūtos ļoti droši, un vairs nav sajūtas, ka kāds nodarīs kaut ko sliktu. Varu iet klāt cilvēkiem un ļoti mierīgi un droši ar viņiem komunicēt, man ir daudz jaunu draugu.

Noslēgumā es vēlos arī iedrošināt tevi nebaidīties, ja tev piedāvā apmeklēt dievkalpojumu vai stāsta par Dievu. Kā arī vēlos ieteikt: pat ja tev dzīvē viss ir labi, tāpat nāc pie Dieva, jo, ja tev ir labi bez Dieva, ar Dievu būs vēl labāk. Un tu neko nezaudēsi, nākot pie Dieva!"

Līgas Kiršbaumas liecību pierakstīja Beāte Meirāne

 

 

 

 

 

 

Comments