ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Laumas brīnumainās pārvērtības

Publicēja 2017. gada 26. sept. 11:37Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 26. sept. 11:39 ]
Ziņas datums 26.09.17.

Visai bieži sastopam negatīvus cilvēkus, kuru sabiedrībā pavadīt laiku nav patīkami. No šāda tipa cilvēkiem mēdzam izvairīties un komunicēt pēc iespējas mazāk. Tomēr reti aizdomājamies par to, ka viņi paši ir nelaimīgi un nevēlas tādi būt, taču saviem spēkiem mainīties nespēj. Lūk, Laumas stāsts par to, kādēļ viņa bija negatīvisma un rūgtuma pilna.

Lauma, agrāk Tev problēmas sagādāja lielas dusmas un naids, ko bieži izjuti dažādās dzīves situācijās. Pastāsti, lūdzu, kad un kā tas sākās?

Jau agrā bērnībā ģimenē redzēju vardarbību. Tētis bieži lietoja alkoholu un reibuma stāvoklī mājās taisīja skandālus un sita mammu. Lai arī mani viņš neaiztika, bija žēl mammas, tādēļ mani pārņēma liels naids pret tēti, neieredzēju tik ļoti, ka vēlējos kaut viņa nebūtu. Katra šī dzeršanas reize sagādāja man ļoti lielas emocionālas sāpes. Mamma, protams, rūpējās par mani, kā varēja, bet īsti laiku neatrada un uzmanību neveltīja, jo bija spiesta viena darīt visus saimniecības un dārza darbus. Es augu pati savā vaļā. Nekad bērnībā nedzirdēju vārdus, ka mani mīl. Biju pieradusi domāt, ka neesmu nekas svarīgs un jutos atstumta. Reiz 11 gadu vecumā pārdzīvoju tēta dzeršanu un skandālus tik ļoti, ka nespēju šīs iekšējās sāpes izturēt, piegāju pie zāļu skapīša un dzēru visas tabletes pēc kārtas, lai aizmigtu un vairs nepamostos. Iekritu bezsamaņā un atjēdzos tikai slimnīcā. Ar mammu nespēju izrunāties, būt atklāta, pateikt to, kas notiek manā dvēselē. Bieži, ejot pa ielu, vēlējos, kaut kāda mašīna uzbrauktu virsū un mani notriektu. Ienīstot tēti, biju sākusi ienīst un noniecināt arī sevi, domājot, kādēļ gan man vajadzēja piedzimt. Ilgojos pēc mīlestības, taču saņēmu tikai naidu vai vienaldzību. Atceros gadījumu, kad tētis bija ļoti piedzēries, es pieliku nazi sev pie sirds un kliedzu uz viņu, lai mani nogalina, ja jau nespēj mīlēt.

Atstumtība, ko piedzīvo ģimenē, bieži kā apburtais loks turpinās arī citās attiecībās. Nepareizas, mazvērtīgas domas par sevi traucē iekļauties sabiedrībā. Kad pienāca laiks iet skolā, kā Tev veidojās attiecības ar vienaudžiem?

Gribēju draudzēties vēlējos būt mīlēta, pieņemta, bet neizdevās izveidot draudzīgas attiecības. Arī skolā biju atstumta, man draugu nebija. Tā sanāca, ka vienmēr uzticējos tiem, kas mani drīz vien nodeva. Bieži bija aizvainojums pret klasesbiedriem, noslēdzos pavisam un nevarēju ne ar vienu parunāties par savām problēmām, ne mājās ar mammu, ne skolā.

Pusaudžu gados sāku lietot alkoholu, domājot, ka tā “ierakstīšos” kompānijā, bet arī no tā nekas nesanāca.

Lauma, tu biji vēl ļoti jauna, kad iepazinies ar savu nākamo vīru. Vai kaut kas mainījās?

Principā nemainījās nekas, tikai lomas – no upura kļuvu par “teroristu”. Jau kopš bērnības domāju, ka noteikti dzīvošu citādāk, nekā mani vecāki, gribēju mīlestības atmosfēru savā ģimenē, bet nemācēju to izveidot. Drīz pēc tam, kad iepazinos ar savu vīru un sākām dzīvot kopā, nomira mans tētis. Domāju, ka būs labāk, kad viņa vairs nebūs, bet izrādījās, ka tā nav. Savā veidā tomēr biju viņu mīlējusi un viņš man vismaz bija, – vienalga kāds. Sajutu sāpīgu tukšumu, sabruka manas cerības, ka būs labāk. Vīrs mani uzklausīja, varēju pastāstīt par to, ko pārdzīvoju, bet tas nepalīdzēja tikt galā ar emocionālām problēmām. Bija brīži, kad man “jumts aizbrauca”, negatīvas emocijas, dusmas tā kā vilnis lauzās uz āru un mājās rīkoju skandālus, kliedzu, bļāvu uz vīru, bieži arī trauki “gāja pa gaisu”. Zināju, ka tas ir slikti, ka rīkojos tāpat kā mans tētis, bet nespēju kontrolēt savas emocijas. Jutos nožēlojami, bija nemiers, iekšēji “pārmalu” sevī visu piedzīvoto, dusmojos uz sevi un nevarēju piedot sev šādu rīcību. Sapratu, ka man ir nepieciešama palīdzība, bet baidījos to meklēt, domāju, ka mani nesapratīs un uzskatīs par dīvainu. Vīrs mēģināja mierīgi izturēt šo situāciju, saprata, ka tas man no stresa, tomēr, reizēm viņš neizturēja un pateica man visu, ko domā. Tad es apvainojos un kliedzu vēl vairāk uz viņu.

Tavā dzīvē ir notikušas lielas izmaiņas. Tā vietā, lai pati būtu emocionāli sabrukusi, nelaimīga, nespējīga tikt ar sevi galā, Tu kalpo un palīdzi citiem cilvēkiem viņu grūtībās un problēmās. Pastāsti, kā tev tas izdevās!

Zinot manas problēmas, kāda meitene pastāstīja par draudzi “Kristus Pasaulei” ar domu, ka tur es varētu saņemt palīdzību. Sāku skatīties internetā pieejamo informāciju, uzzināju, ka arī Talsos ir mājas grupiņa, kuru sāku apmeklēt. Sapratu, ka tā ir mana iespēja un pieņēmu lēmumu ieaicināt Jēzu savā sirdī.  Pēc nedēļas sāku mācīties Bībeles skolā un regulāri katru dienu pavadīt laiku ar Dievu – lūgt un lasīt Bībeli. Jutu, ka pamazām notiek izmaiņas manās domās, emocijās. Aizgāja prom negatīvās domas, sāku domāt par sevi tā, kā Bībelē rakstīts, labi un pozitīvi, atnāca iekšējs miers. Sapratu, ka Dievs ir mans debesu tētis un mani mīl. Mācījos kontrolēt savas emocijas un, lūdzot Dievu, saņēmu spēku nepadoties dusmu un naida izvirdumiem. Es kļuvu mierīgāka, par katru sīkumu “necepos” un nebļāvu. Šajos deviņos mēnešos, kopš esmu draudzē, esmu iemācījusies savas emocijas kontrolēt.

Aizbraucu uz draudzes rīkotu trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Tur Dievs man parādīja sevi it kā no malas. Pirms tam domāju, ka slikti uzvedos tikai mājās, ka sabiedrībā esmu pozitīvs jauks cilvēciņš, bet sapratu, ka patiesībā esmu pilna ar rūgtumu un negatīvismu. Bija grūti piedot tētim, taču nolēmu atbrīvoties no šīs smagās nastas. Dievs manā sirdī ir izdarījis izmaiņas. Kad kalpotājs lūdza par mani, piedzīvoju neiedomājamu Dieva mīlestību un tas man deva sajūtu, ka esmu pieņemta tāda, kāda esmu. Tiku emocionāli dziedināta, tagad mīlu un pieņemu pati sevi, spēju atklāti runāt par sevi un teikt labus vārdus. Ar mammu esam izrunājušās un mums ir tagad labas attiecības.

Tagad ik dienas ir laimes, prieka sajūta, domāju pozitīvi par sevi, cilvēkiem un visu notiekošo. Vairs nemitīgi neuzpūšos, kontrolēju emocijas, mierīgi varu pārrunāt problēmas un reāli tās risināt, domājot ar prātu. Ģimenes dzīve ir mainījusies, vairs neterorizēju vīru. Saprotams, ka visi tuvie cilvēki to ir pamanījuši, ģimene mani saprot un atbalsta manu ticības ceļu. Kopā ar mammu apmeklējam mājas grupiņu.

Ko Tu novēlētu lasītājiem?

Novēlu katram, kas nepazīst Jēzu, iepazīt Viņu un savas dzīves grūtības, nastas atdot Dievam, un tā vietā iegūt prieku, laimi un mīlestību.

Laumas Purovskas liecību pierakstīja Dace Daubere

Rediģēja Sandija Vēze, Laura Gruševa, Velta Kalniņa
Comments