ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Lauma: nepadevos, kalpoju Dievam un saņēmu savu dziedināšanu!

Publicēja 2019. gada 23. aug. 11:52Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 23. aug. 23:44 ]

Ziņas datums 23.08.2019

“Es lūdzu Dievu par savu dziedināšanu, un nekas nenotiek!” Tā dažreiz var dzirdēt no kādiem cilvēkiem. Nesaņemot ātras un tūlītējas atbildes uz savām lūgšanām, viņi dažkārt viļas un apvainojas uz Dievu vai samierinās ar savu slimību un domā, ka laikam jau tāda ir Dieva griba. Arī Laumai dziedināšana neatnāca uzreiz, pārkāpjot draudzes slieksni vai noskaitot pāris lūgšanas. Tomēr savos pārbaudījumos jaunā sieviete nolēma cīnīties un nepadoties. Tā vietā, lai pārstātu ticēt, Lauma nolēma vēl vairāk nodoties Dievam un kalpot Viņam. Šobrīd viņa vada draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Talsos un ir pilnīgi dziedināta no savas slimības. Par to, kā tas notika, Lauma stāsta:

“Pirms trim gadiem es saslimu ar smagu locītavu iekaisumu kājās. Man sāpēja potītes un ceļi, bija piepampums, pastaigāt gandrīz nevarēju. Arī plaušās bija sabiezējumi, tomēr klepus vai grūtības elpot man nebija. Trīs nedēļas pavadīju slimnīcā, kamēr ārsti man atklāja retu slimību – sarkoidoze. Viņi centās man palīdzēt un nozīmēja smagu terapijas kursu, no kura es tikai pieņēmos svarā, tomēr šīs zāles tā īsti nepalīdzēja. Vien uzpampums potītēs un sāpes kļuva drusku mazākas, tomēr staigājot es jutu katru soli, bija sajūta, it kā kaulā durtos tūkstotis adatu. Ikdienā šī slimība man radīja lielas problēmas un atpūta vai mazāka slodze neko nepalīdzēja. Ārsti pateica, ka sarkoidoze ir slimība ar neprognozējamu gaitu, ko nekad pilnībā nevar izārstēt. Viņi piekodināja regulāri braukt uz slimnīcu pārbaudīties. 

Attiecības ar Dievu, ticība vai kāda sapratne par garīgām lietām man tobrīd galīgi nebija. Dažreiz pa svētkiem bija sanācis būt pāris dievkalpojumos, bet tur notiekošais man likās auksts, nesaprotams un radīja tikai nepatiku. Nebiju ne kristīta, ne iesvētīta, ne arī kāds no manas ģimenes bija ticīgs. Biju nospiesta un depresīva, vakarā gāju gulēt un no rīta cēlos ar asarām.

Pirmo reizi par draudzi “Kristus Pasaulei” man pastāstīja kāda meitene, kad es biju slimnīcā. Mani tas ieinteresēja un, iznākot ārā no slimnīcas, sāku internetā par to lasīt. Es uzzināju, ka Talsos, manā dzimtajā pilsētā, darbojas šīs draudzes mājas grupiņa. Atnācu, protams, neko nesapratu, taču mani piesaistīja mīļā atmosfēra un draudzīgie cilvēki. Pēc kāda laika es sāku braukt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņu Rīgā. Man bija iekšēja sajūta, ka šeit ir jābūt un tikai tas man var palīdzēt. Drīz vien pati sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Pirmais, ko ievēroju, ka man pazūd depresīvās domas, kas bija vajājušas mani daudzus gadus.

Apmeklēju grupiņu, kur lūdzām par manām veselības problēmām, tomēr sāpes un diskomforts palika. Pēc tam divas reizes devos uz draudzes lūgšanu semināru inkaunteru. Es pati par sevi lūdzu savās rīta lūgšanās, apliecināju Dieva Vārdu no Bībeles, ka man pieder dziedināšana. Par mani lūdza mājas grupiņā, inkaunterā, nelaidu garām arī nevienu dziedināšanas dievkalpojumu draudzē. Tomēr gaidītā uzlabošanās nebija.

Man jau sāka zust cerība, jo šķita, ka biju izmēģinājusi visas iespējas, ko sniedz gan medicīna, gan draudze. Taču es nolēmu nepadoties un turpināt lūgt. Arī draudzē māca, ka, lai saņemtu atbildi uz savu vajadzību, mums ir jāpalīdz citiem, jo Bībelē ir teikts, ka mums ir jādod un tad arī mums taps dots. Tas mani ļoti uzrunāja. Tā nu es, tā vietā, lai pārstātu ticēt Dievam, nolēmu sākt kalpot Viņam un cilvēkiem, un atvēru Talsos savu mājas grupiņu. No kristieša patērētāja es kļuvu par kristieti devēju. Evaņģelizācija un kalpošana cilvēkiem man neļāva nepārtraukti domāt un uztraukties par savām veselības problēmām. Tam vienkārši vairs nebija laika, jo centos no sirds palīdzēt citiem cilvēkiem iepazīt Dievu.

Atceros kādu reizi, kad gājām stāstīt par Jēzu cilvēkiem uz ielas. Bija ziema un mani slimie ceļi bija ļoti jutīgi pret aukstumu, mazākā locītavas apsaldēšana izraisīja saasinājumu un sāpes. Tomēr es nolēmu spītēt slimībai. Kad kopā ar grupiņu devāmies, es teicu: “Dievs, Es iešu un darīšu to tieši tagad!”, kaut arī ar prātu zināju, ka pēc tam, visticamāk, kājas nespēšu pat salocīt. Taču es gāju un darīju Dieva gribu. Manā gadījumā ar dziedināšanu ātrs rezultāts nebija. Vēl ilgu laiku pēc ienākšanas draudzē man veica injekcijas un procedūras. Tomēr es ticēju Dievam, kalpoju cilvēkiem un arvien mazāk domāju par savām problēmām. Es pat nepiefiksēju to dienu un stundu, kad sāpes locītavās beidzās, taču pēc kāda laika pamanīju, ka to vairs nav!

Zvanīju ārstam un vaicāju, vai man vajag iet pārbaudīties, un, man par pārsteigumu, ārsts atbildēja – ja man sūdzību neesot, tad tas nav jādara. Kopš tā laika Dievs mani ir dziedinājis un ar locītavām viss ir kārtībā. Tagad jūtos ļoti labi. Esmu pieradusi pie tā, ka esmu vesela un man nekas nesāp. Ik dienas savās lūgšanās pateicos par to Dievam un apliecinu, ka man vairs nesāpēs arī turpmāk! Apziņa, ka esmu dziedināta no hroniskas slimības un tagad esmu vesela, ir brīnišķīga. Netālu no Talsiem man ir sava lauku saimniecība un lopi. Tos vajag apkopt un barot, darbs fiziski nav viegls. Pēc lauku darbiem ķermenī ir patīkams nogurums, taču vairs nav asās sāpes locītavās, kā agrāk. Darot kaut ko fiziski grūtu, ik pa laikam sevi pārbaudu – būs sāpes vai nebūs? Nē, nav! Kopā ar savu mājas grupiņu dodamies pārgājienos, arī uz savu saimniecību ik dienas nākas iet kājām pāris kilometrus. Viss ir kārtībā!

Cilvēkiem, kuri ilgstoši cīnās ar dažādām veselības problēmām, es novēlētu meklēt Dievu un paļauties uz Viņu. Nepadodies! Pat ja it kā nekas nenotiek, tā vietā, lai pārmestu Dievam – kur ir mana dziedināšana, turpini Viņam ticēt un kalpot. Nevar drusku palūgt teikt, ka tā, tātad, nav Dieva griba. Jēzus par mums ir nomiris un augšāmcēlies. Viņš ir paņēmis uz Sevi visus mūsu grēkus un slimības. Līdz ar to nav Dieva prāts, lai mēs būtu slimi un nesaņemtu savu dziedināšanu. Turpini ticēt, un tu uzvarēsi!”

Laumas Purovskas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.

Comments