ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Laimīga un brīva no atkarībām, nepiedošanas un agresijas!

Publicēja 2021. gada 10. sept. 13:17Laura Gruševa

Ziņas datums 10.09.2021

Ne mazums cilvēku ir reiz domājuši vai interesējušies par Dievu, taču ļoti bieži viņus apmierina savs esošais dzīvesveids un viņi pat nevēlas nekādas pārmaiņas. Dažādas izpriecas, tai skaitā alkohols, narkotikas, nepareizas attiecības ar pretējo dzimumu, kas ar laiku izposta cilvēka dzīvi, tiek uzskatītas par saistošākām nekā Dieva iepazīšana, tāpēc Dievs tiek atlikts nostāk, tā teikt, "nebaltām dienām". Diemžēl, "nebaltās dienas" piezogas pavisam nemanot, un reizēm nākas apzināties, ka nu jau stāvi pat uz paša nāves sliekšņa. Cik labi, ka Dievs vienmēr ir uzticams, un pat gadījumos, kad esam novērsušies no Viņa, tomēr dod iespēju sākt visu no jauna. Par savu ceļu pie Dieva un izmainīto dzīvi stāsta Dina, kas to visu ir piedzīvojusi:

"Atminos sevi, kad biju maziņa – piedzimu laimīgā ģimenē, kur bija abi vecāki. Bērnībā viņi neko man par Dievu stāstījuši nebija, taču atceros kādu gadījumu, kad kopā ar mammu braucām uz Rīgu, un autobusā viena sieviete pienāca pie manis un iedeva mazu bildīti, kurā bija attēlots tāds kā reliģisks attēls – Jaunava Marija ar bērnu. Šī sieviete teica, lai to glabāju. Kaut kādā nezināmā veidā es apzinājos, ka Dievs ir reāls. Tā es vairākus gadus šo bildīti nēsāju līdzi ar domu, ka tā mani sargā. Aptuveni 11 gadu vecumā mēs ar vecākiem pārvācāmies dzīvot uz Iecavu. Tur es iepazinos ar vectētiņa māsu, pie kuras es braucu ciemos, un mēs gājām arī uz baznīcu. Tas man ļoti interesēja, un ne reizi nebija tā, ka es teiktu: "nē, nē, man negribas iet!". Dievam es kaut kādā mērā ticēju, bet ne tik ļoti iedziļinoties visās ticības lietās.

Kad mans tētis aizgāja no ģimenes un es līdz ar to paliku kopā ar mammu, manā sirdī ienāca nepiedošana, ka viņš ir mūs tā pametis un atradis citu sievieti. Pirms tam jau manīju, ka viņš daudz laika ir projām, aizbildinoties, ka ir darbā, taču patiesībā jau bija kur citur. Ar laiku sāku just tādu kā iekšēju tukšumu, kuru 16 gadu vecumā sāku pamazām aizpildīt ar niekošanos ar alkoholu, daudzām nepareizām attiecībām ar puišiem. Biju arī diezgan agresīva, un vispār cilvēki man nepatika kā tādi, jo domāju, ka man apkārt ir daudz dusmīgu un agresīvu cilvēku. Pēc “tusiņiem” atgriežoties mājās, tāpat bija nepatīkama sajūta – tāda kā vientulība, nebija nekāda piepildījuma un nejutos laimīga.

Ar laiku man palika arī vienalga par savu dzīvi un to, kas ar mani notiks nākotnē. Kādā dzīves periodā mani uz draudzes "Kristus Pasaulei" mājas grupiņām sāka aicināt mana paziņa, un es arī pa retam uz šīm grupiņām ierados. Tobrīd mani apmierināja mans dzīvesveids un, tiklīdz sapratu, ka varbūt vajadzētu ko tajā mainīt, vairs nenācu, jo nebiju gatava mainīties. Dievam un draudzei nepievērsu lielu uzmanību, attiecos pret to nenopietni. Turpināju savu ierasto dzīvesveidu, lietoju arī narkotikas, ko sāku darīt visai bieži. Tas man šķita kā izklaide, tāpat arī alkohols, tāpēc šīs lietas turpināja būt manā ikdienā, un pēc draudzes apmeklēšanas pārtraukšanas tas viss nāca manā dzīvē atpakaļ ar vēl lielāku sparu.

Pienāca moments, kad salietojos tik daudz narkotikas, ka gandrīz nomiru. Biju uz nāves sliekšņa, un tajā brīdī sapratu, ka vienīgais, uz ko varu paļauties un lūgt, ir Dievs. Pēc tādas narkotiku pārdozēšanas tas bija brīnums, ka Dievs mani izglāba un neļāva aiziet no šīs dzīves. Es momentā sapratu, ka šī bija pēdējā reize, kad ko tādu daru, jo Dievs deva man otro iespēju dzīvot. Es gluži vienkārši vairs nevarēju grēkot, ja man ir dota šī iespēja dzīvot. Ieraudzīju arī, ko Dievs par to saka, kādas sekas šādām darbībām ir, kā arī to, ka Viņam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei. Beidzot apzinājos, kur es galu galā nonākšu pēc šīs dzīves, ja nepārtraukšu savu esošo dzīvesveidu un grēkus – un tā nebija pārliecība, ka būšu debesīs, tieši pretēji – apzinājos, ka pastāv elle.

Pieņēmu lēmumu, ka atkal sākšu apmeklēt draudzi un meklēt Dievu daudz nopietnāk, ar visu sirdi. Sagadījās, ka tūlīt uzreiz, kad atgriezos, man bija iespēja doties uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kurā piedzīvoju radikālas pārmaiņas pie sevis. Šeit es ieraudzīju savā dzīvē tik daudz lietas no pagātnes, kuras pat ikdienā neatceros, bet sapratu, ka esmu darījusi daudz Dievam netīkamas lietas, taču Viņš to visu ir paņēmis projām uz visiem laikiem. Dievs deva man spēku arī piedot tētim, un es vairs neskatos uz viņu caur aizvainojuma prizmu, viss ir pagājis! Es piedzimu kā no jauna, kā jauns cilvēks – visi grēki un smagums paņemts nost, pilnīga brīvības sajūta! Uz šo pasauli sāku skatīties ar citām acīm – es beidzot jūtos laimīga, pieņemta un mīlēta.

Pēc šī jaunā pavērsiena manā dzīvē es izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, par ko māca arī šajā draudzē, un tās līdz pat šim brīdim ir regulāras un disciplinētas. Tas bija arī stingrs mans lēmums, jo, ja lēmuma un vēlmes mainīties nav, tad arī pavisam viegli ir atkrist un aiziet projām no Dieva un draudzes. Šobrīd es apzinos, ka mana dzīve ir ar jēgu, jo Dievs mani ir radījis kā uzvarētāju. Man ir mērķi, man vairs nav vienalga ne par sevi, ne par apkārtējiem cilvēkiem. Apzinos, ka vēl ir daudz, pie kā piestrādāt savā raksturā, bet pavisam noteikti ir daudz, daudz labāk – manī vairs nav ne miņas no agresijas pret citiem cilvēkiem. Beidzot spēju normāli komunicēt un draudzēties, kā arī manā dzīvē vairs nav nekādas vēlmes pēc neveselīgām attiecībām ar puišiem, alkohola, narkotikām vai citām apreibinošām vielām. Apzinos, ka mans piepildījums ir Dievā un nekas nespēj to aizvietot!

Mans ieteikums tiem, kas lasa manu stāstu – kamēr neesi pamēģinājis vai iesācis meklēt dzīvo Dievu, neesi iesācis lasīt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā, tikmēr nedomā par draudzi kā par kaut ko negatīvu vai nevajadzīgu. Daudziem ir aizspriedumi par to, kādai jābūt baznīcai un mācītājam, bet galvenais kritērijs ir, vai tajā vietā ir Dievs un vai cilvēkiem tur mainās dzīves. Ej un izcīni savu uzvaru kopā ar Dievu, jo nekas nevar būt labāks uz šīs zemes, kā būt ar Viņu. Kopā ar Dievu tu jau šodien vari justies labi, iepazīstot Dieva žēlastību un Viņu pašu. Un tu redzēsi, ka esi uz pareizā ceļa, kā arī Dievs nekad neatlaidīs tevi, ja vien pats nepagriezīsi muguru. Galvenais – tici!"

Dinas Šarganovas liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Comments