ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Kristians: "Spēja piedot man iedeva brīvību no atkarībām!"

Publicēja 2021. gada 17. dec. 13:20Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2021. gada 18. dec. 01:45 ]
Ziņas datums 17.12.21.

Nepiedošana var izpostīt dzīvi un padarīt to neciešamu, bezmērķīgu un depresīvu. Kad cilvēks ilgstoši sevī tur nepiedošanu, tā var izvērsties dažādās negatīvās izpausmēs, piemēram, tieksmē pēc agresijas, alkohola un citām apreibinošām vielām. Nemanot iekļūstot tā, saucamajā, "vāveres ritenī" - depresijai seko alkohols un alkoholam seko depresija. Bieži vien mēs saprotam, ka kaut kas jāmaina tikai tad, kad atrodamies savas dzīves zemākajā punktā. Kristians, kurš nokļuva cietuma kamerā un tur sastapās ar Dievu, pats stāsta, kā mainījās viņa dzīve pēc daudziem bezmērķīgiem un atkarību pilniem gadiem:

"Savu dzīvi atceros ar to, ka laiku pavadīju ļoti daudz dažādās kompānijās, kur tika lietotas narkotikas, cigaretes un alkohols. Šo atkarību ietekmē varēju izbēgt no atbildības un vieglprātīgi izturēties pret dzīvi. No bērnības man bija nepiedošana patēvam, kurš bija vardarbīgs alkoholiķis, kā arī bija nepiedošana mātei, ka viņa pieļāvusi tādu kļūdu. Man pašam ilgstoši bija depresija, pat maniakālās depresijas stāvoklis. Man īsti dzīvot pat negribējās. Nebija ticības ne saviem spēkiem, ne apkārtējiem cilvēkiem. Ap mani un cilvēkos man apkārt valdīja ļaunums. Atceros, ka, ejot ar savu draugu kompāniju pa ielu, mēdzām izteikt dažādus draudus garāmgājējiem. Es ļoti iespaidojos no saviem draugiem un pats apzinājos, ka esmu kļuvis viņiem līdzīgs, bet neko tur nevarēju izdarīt un mainīt, jo biju garīgi vājš un viegli pielāgojos šiem cilvēkiem. Man bija nepiedošana sev, jo man bija arī tāda slimība kā psoriāze - viss ķermenis bija pleķos, āda sāpēja, niezēja un plīsa. Papildus tam klāt nāca artrīts, un abas šīs slimības uz ziemu saasinājās. Vasarā atkal bija nožēla, ka nevarēju kā citi iziet šortos un t-kreklā ārā, lai uz mani nerādītu ar pirkstiem. Es sevi ienīdu un vainoju pie visām lietām - arī pie tām, kuras nebiju spējīgs ietekmēt. Tas viss depresiju pastiprināja vēl vairāk, un atkal nonācu pie mūžīgās apreibināšanās ar alkoholu un narkotiskām vielām, kas pamīšus mijās ar nepiedošanu un aizvainojumu pret saviem vecākiem. Es ienīdu arī citus cilvēkus, kas jebkādā veidā man bija nodarījuši pāri, lai gan tās situācijas jau sen bija pagājušas. Manā dzīvē pienāca brīdis, kad sapratu, ka es reāli dzenu sevi postā. Es sapratu, ka dzenu postā ne tikai savu miesu, bet arī dvēseli, prātu un sirdi. Es vairs nekontrolēju savu dzīvi un vairs nespēju pats sevi savākt rokās. Man nepārtraukti virsū gāzās sajūta, ka mani vada ļaunums. Es jutos kā pēdējais draņķis vai miskastnieks.

Manā dzīvē pienāca brīdis, kad mani ielika cietuma kamerā uz divpadsmit stundām. Atceros, ka es vienkārši tur sēdēju, biju viens pats, un sāku pārdomāt, kā tas viss varēja ar mani notikt. Sapratu, ka tas viss ir alkohola lietošanas sekas, tie bija pārkāpumi, kurus biju darījis dzērumā un par to saņēmis sodu. Skatījos cietuma kameras pelēkajā sienā, līdz brīdim, kad es sajutu, kā mani iekšēji uzrunā kāda balss: "Dēls, nāc pie manis!" Nākamajā dienā atbraucot mājās, es nokritu ceļos pie savas gultas un izsūdzēju Dievam visus savus grēkus, visas muļķības, kuras biju darījis savas dzīves laikā. Es apraudājos un jutu, kā no manis nāca ārā visas iespējamās emocijas. Atcerējos, ka par Dievu man bija stāstīts jau no mazotnes - to darīja mana omīte. Viņai vienmēr mājās bija Bībele, par kuru tika runāts. Pēc trīs dienām arī es sāku lasīt Bībeli, kaut gan īsti nezināju, ar ko sākt.

Mani iepazīstināja ar meiteni no draudzes "Kristus Pasaulei", kura mani regulāri aicināja piedalīties interneta mājas grupiņās. Sākumā es tajās nepiedalījos un pat gandrīz atkritu no Dieva, jo paralēli mani aicināja no citām draudzēm, kuras diemžēl nebija pēc Bībeles mācības. Man bija iekšēja cīņa ar sevi, kam lai nododos un kurp lai dodos Dieva meklējumos. Es sapratu, ka vēlos regulāri piedalīties interneta mājas grupiņās. Šīs draudzes mācītāja sprediķus es sāku skatīties tikai pēc kāda mēneša vai diviem, un sapratu, ka tajos ir tieši tas, kas man ir vajadzīgs. Sadzirdēju lietas, kuras ļāva man palūkoties uz sevi un savu dzīvi citā gaismā un caur Dieva Vārdu. Šīs svētrunas bija motivējošas un mani iedrošināja. Iekšējās pārmaiņas bija kā apliecinājums tam, ka esmu izdarījis pareizo izvēli, nožēlojot savus grēkus, un nodot savu dzīvi Jēzum Kristum.

Es izveidoju regulāras personīgās attiecības ar Dievu - tās ir kļuvušas par manu ikdienas sastāvdaļu. Uz darbu man ir jāceļas ļoti agri, bet jebkurā gadījumā nolieku attiecības ar Dievu kā prioritāti, jo apzinos, ka Viņš mani ir izglābis un gaida mani. Pasakos Viņam arī pa dienas vidu, kad esmu darba pārtraukumā, un arī vakarā nododos lūgšanām un Bībeles lasīšanai. Esmu iemācījies dzīvot ar pateicīgu sirdi par visu, kas man ir dots. Vienlaikus esmu arī ieguvis pārdabisku spēku pateikt nē lietām kuras man nenāk par labu. Kā arī man izdevās izslēgt no savas dzīves vecos draugus, kuri mani nelabvēlīgi ietekmēja. Šobrīd mācos draudzes Bībeles skolā, mācītāja teiktais man ļoti patīk un uzrunā. Šajā skolā es iemācos daudz ko arī pats par sevi un pielietoju to savā ikdienā.

Ja man uzdotu jautājumu, kas visvairāk ir izmainījies manā dzīvē, tad es atbildētu, ka es esmu iemācījies piedot. Piedot un mīlēt. Šīs abas lietas iepriekš nepratu, līdz ar to mana dzīve izvērtās tieši tāda, par kādu stāstīju - alkohols, narkotikas, depresija un ļaunums, arī nepiedošana pret sevi un citiem cilvēkiem. Šķiet, ka tieši citiem cilvēkiem man bija vieglāk piedot nekā pašam sev. Šobrīd esmu iemācījies pieņemt un mīlēt pats sevi, jo zinu, ka Dievs mani tādu redz - pieņemtu un mīlētu. Arī tā bija cīņa. Pieņēmu lēmumu atteikties no apreibinošajām vielām. Smēķēšanu atmetu uzreiz, taču alkoholu atmetu pamazām, pašam lūdzot un citiem iestājoties par mani lūgšanās. Bija arī tāds brīnumains gadījums, kad mana omīte atradās uz nāves gultas, es lūdzu Dievu, un Viņš uzklausīja mani, un mana omīte tika dziedināta. Mana mamma redzēja pozitīvas izmaiņas manā dzīvē, un arī viņa sāka meklēt Dievu un šobrīd piedalās interneta mājas grupiņā. Arī mani draugi manī redz izmaiņas un sāk meklēt pie manis padomus, un vēlas, lai par viņiem aizlūdzu. Iepriekš viņi par mani smējās, bet šobrīd viss ir mainījies.

Katram, kurš lasa manu stāstu, es novēlu nepadoties, turēties stipri pie Dieva, pie savām vērtībām, lūgt Viņu ik dienas, lasīt un studēt Dieva Vārdu. Nekautrējies runāt par savām problēmām un prasīt palīdzību. Jo arī man sākumā bija kauns prasīt palīdzību citiem. Draudzē un starp tās cilvēkiem es jūtos kā ģimenē, un arī tā šos cilvēkus uztveru. Esmu saņēmis aicinājumu no Dieva braukt atpakaļ uz Latviju un pievienoties draudzes darbam, sākt kalpot cilvēkiem, būt savā dzimtajā zemē. Esmu sapratis, ka komandā ir spēks, viens tu neesi un nebūsi cīnītājs. Dievs mūsu dzīvē ir bijis vienmēr, tikai ir svarīgi, lai tu Viņam atsauktos. Dievs ir tas, kas iemāca nekad nepadoties, lai vai kādā situācijā tu atrastos. Ar Dievu tu būsi uzvarētājs vienmēr!"

Kristiana Freija liecību pierakstīja Beāte Meirāne.

Comments