ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Kopā ar Dievu esmu iemācījies sakārtot savu dzīvi

Publicēja 2019. gada 4. jūl. 23:15Laura Gruševa

Ziņas datums 05.07.2019

Kaut arī Mihails ir fizikas skolotājs, varētu domāt – uzcītīgs un pedantisks cilvēks, pirms četriem gadiem viņam bija grūtības noturēties vienā darba vietā ilgāk par dažiem mēnešiem. Kā viņš pats saka – pietrūka profesionalitātes un visvairāk pašdisciplīnas. Viņš pats tam norāda dažādus iemeslus, taču galvenokārt tās bija grūtības no rītiem “savākties” un nekavēt. Mihails bija nomainījis jau kādas četras skolas un mācījis matemātiku un fiziku bērniem arī privāti. Iepazīstot Dievu, sākot apmeklēt draudzi un arī kalpot draudzē, Mihails īsā laikā iemācījās pārvarēt savas problēmas un auga arī profesionāli kā skolotājs. Šobrīd viņš ir fizikas skolotājs divās skolās Rīgā, kur skolnieki, kolēģi un vadība viņu ciena un novērtē. Par savu ceļu pie Dieva un izaugsmi Mihails stāsta nelielā sarunā.

“Mans ceļš pie Dieva bija diezgan ilgs. Bērnībā es ticēju Dievam, taču pusaudža gados sāku lasīt ateistiskas grāmatas un pieņēmu uzskatu, ka Dieva nav. Tomēr vēlāk es iepazinos ar ticīgiem draugiem, kuri man uzdāvināja Bībeli. Pamazām sāku Dievam ticēt atkal, dažreiz lūdzu un lasīju Dieva Vārdu. Pirms četriem gadiem apmeklēju kādu draudzi Rīgā, taču vēlāk brīvdienās man nācās braukt uz Liepāju, lai palīdzētu vecvecākiem. Dievkalpojumu neapmeklēšana mani attālināja no Dieva un es ilgu laka posmu es biju atkāpies no Viņa.

Pabeidzu fizikas un matemātikas fakultāti, sāku strādāt savā specialitātē, bet pats vēl biju jauns un zaļš “gurķis”. Kādu laiku biju privātskolotājs, skolnieki man bija neregulāri, tāpēc es pārgāju uz stabilāku darbu skolā. Man bija grūti no rītiem piecelties, savākties un nenokavēt pašam savas stundas. Dažkārt kavēju darbu arī transporta dēļ. Labojot skolēnu mājasdarbus, bieži nevarēju iekļauties laikā un tie palika neizlaboti. Arī klasē, mācību stundās trūka disciplīnas un es nespēju vadīt mācību procesu pareizi. Reizēm veidojās konflikti ar bērniem un viņu vecākiem. Pāris gadu laikā nomainīju četras darba vietas, pārsvarā neuzturoties vienā skolā ilgāk par semestri jeb dažiem mēnešiem. Tikai vienā skolā vadība bija apmierināta ar manu darbu. Vēlāk sāku strādāt divās skolās vienlaicīgi, katrā uz pusslodzi. Jutos vientuļš, jo man trūka draugu, ar kuriem pavadīt laiku kopā.

Paretam arī lūdzu un lasīju Bībeli, taču mana ticība un nodošanās Dievam tajā laikā vēl nebija visai nopietna. Apmēram pirms gada, pastaigājoties pa Mežaparku, man klāt pienāca kāda sieviete un uzaicināja uz evaņģelizācijas pasākumu arēnā “Rīga”. Vēlāk tiku uzaicināts arī uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Jau pirmajā dievkalpojumā man ļoti patika. Kad atnācu uz dievkalpojumu otrreiz, pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Nekādas sajūtas vai garīgi pārdzīvojumi man tajā brīdī nebija, tomēr mana dzīve strauji sāka mainīties. Šeit es sajutu un saņēmu to, kas man visu mūžu tik ļoti bija pietrūcis – ģimenes sajūtu. Draudzē man arī parādījās īsti, patiesi draugi un tas man bija ļoti svarīgi. Kas ir tas, kas visvairāk satuvina cilvēkus? Kopīgs darbs vienā virzienā. Cilvēki strādā viens otram blakus, mācās cits citu iepazīt, pieņemt. Šajā draudzē, īpaši, kad kopā kalpojam, stāstām citiem par Dievu, mums ir šī kopības, kopēja darba, mērķa sajūta, kas man pirms tam nebija. Tas ir kaut kas vairāk par kopēju tējas padzeršanu un papļāpāšanu, pat kopīgām nometnēm un pārgājieniem. Nekas tā nesatuvina cilvēkus kā kopīgs darbs. Šeit, draudzē, es sajūtu cilvēkus, ka viņi tiešām ir manējie.

Visu šo laiku turpināju strādāt par fizikas skolotāju. Mājas grupiņā un arī es pats individuāli lūdzām par to, lai kļūstu disciplinēts un punktuāls. Tomēr nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad kļuvu kārtīgāks. Dieva Vārds jau pats par sevi ļoti maina cilvēku, ja to pieņem. Katru rītu es regulāri lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Lūgšanas laikā es saņemu atbildes savām dzīves situācijām ikdienā – gudrību, kā risināt problēmas, un tas man ļoti palīdz. Arī dievkalpojumos dzirdu, ka kristietim jābūt mērķtiecīgam un disciplinētam, kas regulāri lasa Bībeli un jālūdz. Tas man ir ļoti palīdzējis kļūt disciplinētam arī pārējās dzīves jomās.

Tagad, paraugoties atpakaļ uz laiku pirms četriem gadiem, kad ilgstoši nespēju noturēties nevienā darba vietā, viss ir radikāli mainījies. Jau pāris gadus es strādāju divās skolās, mani kolēģi un vadība mani ciena.  Kārtība klasē ir uzlabojusies. Ja agrāk, lai disciplinētu skolēnus, es bieži bļāvu uz bērniem, tad tagad es kārtību stundā panāku ar autoritāti un pacietību. Esmu izrāvies arī no savas vientulības un ieguvis īstus, patiesus draugus. Pašlaik jūtos tik labi, kā vēl nekad!

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, arī tiem, kuri no Viņa aizgājuši, es teiktu, ka ir vērts pamēģināt vēlreiz. Meklē nopietni Dievu un nāc uz draudzi, jo cilvēks viens noteikti nav cīnītājs. Biedra plecs palīdz gan morāli, gan fiziski.”

Mihaila Vdovičenko liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Comments