ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Jūlija: Vairs nemokos ar astmas lēkmēm!

Publicēja 2020. gada 18. dec. 12:18Laura Gruševa

Ziņas datums 18.12.2020

Lai Dievs varētu pilnībā dziedināt, tam ir jānotic, jo tikai ar spēcīgu ticību mēs spējam likt notikt neiespējamām lietām. Marka Evaņģēlijā 11:23 ir teikts  „Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” Šī rakstu vieta piepildījās Jūlijas dzīvē.

Jūlija, pastāsti, kā tu iepazini Dievu?

Mani  vecāki bija ticīgi un no pašas bērnības veda mani uz draudzi. Jau bērnībā man mācīja lasīt Bībeli. Mamma mani sūtīja uz visādām draudzes aktivitātēm un pasākumiem, caur kuriem es vairāk varēju iepazīt Dievu.

Taču pienāca laiks, kad mums vajadzēja pārvākties uz citu pilsētu, līdz ar to vajadzēja mainīt arī draudzi. Tas sakrita ar laiku, kad biju sasniegusi pusaudžu gadus. Tajā draudzē nenotika nekādi pasākumi, man trūka personīgās izaugsmes attiecībās ar Dievu, un tādēļ sāku meklēt piepildījumu citur. Es pamazām sāku  novērsties no Dieva, apmeklēju ballītes, izmēģināju alkoholu un cigaretes, tikos ar puišiem. Ar laiku sāku izjust iekšēju tukšumu. Kādus četrus gadus nodzīvoju bez Dieva. Pa šo laiku sākās visādas neveiksmes, biju iekūlusies parādos, dzīvē valdīja haoss. Bieži vajadzēja prasīt palīdzību draugiem un pat svešiniekiem. Kļuvu nepastāvīga, bieži mainīju darbus, dzīvesvietas. Šajā laika posmā biju kļuvusi arī pa mammu. Pienāca diena, kad ar savu mazo bērnu paliku bez dzīvesvietas. Mana paziņa mani ar bērnu nakts vidū izmeta uz ielas. Piezvanīju vienam paziņam, viņš aizveda mani uz krīzes centru, tur man lēnām palīdzēja nostāties uz kājām.

Kāpēc tu nemeklēji palīdzību pie saviem vecākiem?

Tā kā pati biju pametusi vecāku mājas, tad pēc tam bija grūti prasīt palīdzību. Mans lepnums traucēja, lai kaut ko no mammas prasītu. Lai arī kādi būtu apstākļi, vienmēr savai mammai teicu, ka visu varu pati un viņas palīdzība man nav vajadzīga.

Kā tu atgriezies pie Dieva?

Izjutu visu laiku, ka jāatgriežas pie Dieva, ka Viņš aicina. Kādu dienu pastaigājoties pa Rīgu ieraudzīju lūgšanu namu un bija iekšēja sajūta, ka tur jāieiet. Visu nedēļu domāju par šo vietu, izjutu spēcīgu aicinājumu. Nākamajā svētdienā aizgāju uz turieni, bet tur viss bija krievu valodā, bet es krieviski nesaprotu. Es prom negāju, jo vēlējos būt Dieva klātbūtnē. Aizgāju atpakaļ uz krīzes centru un sāku internetā meklēt kādu draudzi, līdz uzgāju ”Kristus Pasaulei.” Draudzene no krīzes centra zināja šo draudzi, jo pati to apmeklēja. Viņa mani uzaicināja uz kādu neformālu pasākumu, ko rīkoja šīs draudzes mājas grupiņa. Es aizgāju uz šo pasākumu un labi pavadīju laiku. Nākamajā dienā aizgāju uz dievkalpojumu, kur lūdzu grēku nožēlas lūgšanu, pēc tam arī atsāku lasīt Bībeli. Mana dzīve izmainījās par 180 grādiem. Patika, ka draudzē ir izaugsme, cilvēki izrāda interesi, palīdz celties, notiek visādi pasākumi, kuros var labi pavadīt laiku kristiešu sabiedrībā un vairāk iepazīt Dievu. Pateicoties tam nav vēlme meklēt piepildījumu, darot degradējošas lietas, nepareizā sabiedrībā, kas mani gremdē. Iespējams, ja manā vecajā draudzē, kad biju pusaudžu gados, būtu šīs pozitīvās lietas, kas ir šajā draudzē, tad nebūtu nogājusi no ceļa.

Pastāsti, no kā un kad tevi Dievs dziedināja?

Kad satiku savu vīru un gaidīju otro bērniņu, grūtniecības laikā man sākās astma, nespēju pat pasmieties un normāli paiet, jo sākās spēcīgas lēkmes, kas ilga vairāk kā pusgadu. Ārsts izrakstīja zāles, vajadzēja vienmēr nēsāt līdzi inhalatoru. Kamēr lietoju zāles, tikmēr bija labi, bez zālēm atkal bija mokošas lēkmes un nebija iespējams pat pagulēt. Tās bija lielākās mokas, ko esmu piedzīvojusi, jo nebiju gulējusi visu to laiku. Es bieži par to lūdzu Dievu un apliecināju, ka esmu dziedināta. Un pienāca draudzes „Kristus Pasaulei ” rīkotais dziedināšanas dievkalpojums. Mācītājs lūdza par cilvēkiem un skaļi teica, ka tam, kam ir grūti elpot, lai attīrās elpceļi un lai Jēzus vārdā top dziedināts. Tajā brīdī es no sirds noticēju, ka esmu dziedināta, es pieliku roku sev pie krūtīm un apliecināju Jēzus vārdā, ka esmu vesela.  Pēc dievkalpojuma pagāja kāds laiks un es pat nepamanīju, ka jau ilgu laiku nav bijusi vajadzība pēc inhalatora. Tanī dienā es tiku pilnībā dziedināta. No tā brīža vairs nav bijusi neviena lēkme kaut gan vēl divus mēnešus man bija jāgaida bērniņa piedzimšana.

Kā vēl Dievs ir darbojies tavā dzīvē?

Kad mans bērniņš vēl nebija piedzimis, ārsti konstatēja viņam samazinātu sirsniņu un  palēninātu sirdsdarbību, sakot, ka sirds var arī apstāties Ārsts izrakstīja pašas stiprākās zāles. Mēs visa draudzes mājas grupiņa lūdzām par to Dievu un arī lietoju zāles. Tajā brīdī no visas sirds paļāvos uz Dievu. Nākamajā reizē, apmeklējot ārstu, sirsniņa pukstēja kā nākas, bērniņš piedzima vesels un visi ir laimīgi.

Šobrīd mana dzīve ir pavisam izmainījusies – esmu precējusies, man ir laimīga ģimene, kalpoju cilvēkiem, dzīvoju labklājībā un pati spēju parūpēties par sevi un savu ģimeni, man nav vairs jāmeklē palīdzība apkārt un esmu laimīga. Iesaku jebkuram atsaukties Dieva aicinājumam, jo Viņš tevi aicina!

Jūlijas Matvējevas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Comments