ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Ilze: Tagad zinu, ka Dievs ir dzīvs un reāls!

Publicēja 2021. gada 7. jūl. 11:26Laura Gruševa

Ziņas datums 07.07.2021

Lielākā daļa cilvēku tic Dievam vai kam augstākam. Daudzi, nonākot grūtībās vai sarežģījumos, ir lūguši Dievu un pat saņēmuši atbildes, taču viņu dzīves pa lielam nav mainījušās. Arī Ilze jau kopš bērnības ir bijusi kādas tradicionālas konfesijas baznīcas apmeklētāja un cītīgi ir pildījusi dažādās reliģiskās paražas, bet viss viņas dzīvē bija palicis bez izmaiņām.  Viņa aizdomājās, kā cilvēkiem tikt pie Dieva, kurš izmainītu dzīvi uz labo pusi? Ilze padalīsies ar mums savā stāstā, kurā no depresīvas un slimīgas meitenes ir kļuvusi par veselu un uz mērķiem ejošu personību, kura zina, ka Jēzus ir Dievs, kas ne tikai atbild uz lūgšanām, bet pa īstam spēj izmainīt cilvēku no iekšienes.

Ilze stāsta: “Jau kopš bērnības apmeklēju tradicionālas konfesijas baznīcu, jo vecāki ir šīs baznīcas locekļi. Esmu mācījusies svētdienas skolā, ievērojusi tradīcijas un skaitījusi no galvas iekaltās lūgšanas. Laikam ejot, es vairs neredzēju jēgu šīm darbībām, jo neredzēju, ka manā dzīvē kas mainītos. Jau mazotnē, ejot bērnudārzā, piedzīvoju atstumšanu. Es nesapratu, kas man kaiš, kāpēc citiem bērniem es nepatīku. Man bija arī problēmas ar runāšanu, tas vēl vairāk pastiprināja manas jau tā sarežģītās attiecības ar vienaudžiem. Lūdzu Dievu pēc mācītajiem paraugiem un tradīcijām, lai mainītos šī situācija, tomēr viss palika kā bija un pat vēl sliktāk. Beigās nonācu pie slēdziena, ka Dieva nav, jo ja Viņš būtu bijis, tad nebūtu licis man tā mocīties. Līdz ar šādām domām par Dieva neesamību sāka zust jebkāda jēga dzīvei un mana nomāktība palika vēl nopietnāka. Tam visam klāt nāca pornogrāfisku filmu skatīšanās, kas man patiesībā nepatika, bet tas iegājās un turpināju to darīt, līdz ar to es vēl vairāk noslēdzos sevī un mans raksturs pasliktinājās. Nespēju nevienam uzticēties un ne ar vienu izrunāties, arī ar vecākiem atteicos dalīties ar savām problēmām.

Sāku fantazēt par citu dzīvi, kurā esmu piedzimusi veiksmīgā un bagātā ģimenē. Negribēju vairs būt esošajā realitātē. Pornogrāfija bija kļuvusi par manu ikdienu, tam klāt nāca draugi ar kuriem kopā gan iedzēru, gan sāku pīpēt marihuānu, jo tik ļoti ilgojos būt pieņemta starp vienaudžiem. Daudz domāju par to, kas būs ar mani pēc nāves. Sāku pieņemt domas par reinkarnāciju, tomēr tas nedeva mierinājumu, tieši otrādi, drīzāk bezcerību. Negribēju pārdzimt par koku vai kādu dzīvnieku, tas šķita tik bezjēdzīgi. Par Dievu domāju bieži, kaut gan biju Viņu noraidījusi. Negribēju domāt par to, kas būs ar mani, ja Dievs ir īsts, jo es zināju savā sirdī, kur es nonākšu, ja nomiršu. Apzinājos, ka tā būs slikta vieta un es tur būšu.

Ļoti cietu no mazvērtības. Pēc kādas reizes pie ārsta tika konstatēts, ka viena mana auss nedzird vairākas frekvences. Bija jāsāk domāt par dzirdes aparātu. Es jau tā nēsāju brilles, man zobos bija braketes un tagad vēl ausī būs dzirdes aparāts. Stāvēju pie spoguļa, aplūkodama sevi, un man bija tik ļoti žēl. Es domāju – ko es te sevi mānu, es taču nekam nederu, es visu mūžu būšu pelēkā pele un nekad neko nesasniegšu. Kā redzams, biju psiholoģiski nospiests cilvēks ar problēmām. Nespēju citiem paskatīties acīs, centos izvairīties no jebkāda kontakta ar cilvēkiem. Mocījos ar bezmiegu, ārsti izrakstīja miegazāles. Tās dzēru pat vairāk nekā norādīts, tādēļ man no rītiem bija stipras galvassāpes. Savukārt to dēļ man izrakstīja pretsāpju zāles, arī tās es lietoju krietni vairāk kā noteikts. Lai mans psihiskais stāvoklis kaut cik normalizētos, lietoju arī spēcīgus antidepresantus.

Šajā pelēcībā un bieži bezcerībā bija arī pāris gaišie mirkļi, par kuriem es bieži biju sākusi domāt. Tie bija brīži, kad biju bijusi manas māsas vīra vadītajā kristīgajā mājas grupiņā vai arī kad biju uzaicināta uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu. Te viss šķita pavisam citādāk nekā manā ikdienā – mīlestība, gaišums, draudzība un ieinteresētība otrā no draudzes cilvēku puses. Redzēju, kā šeit izmainās manas māsas un māsas vīra dzīves. Es pamanīju, ka viņu Dievs darbojas, tās bija pozitīvās pārmaiņas, ko es tik ļoti meklēju.

Vienmēr gaidīju, kad māsa mani uzaicinās uz grupiņu vai kādu draudzes neformālo pasākumu. Pati gan neuzprasījos, jo bija kauns un neērti. Es pati iekšēji cīnījos pret Dieva aicinājumu nākt pie Viņa, kaut kas mani iekšēji atturēja. Kaut arī es zināju, ka daudz kas mainīsies, tomēr lēmumu nebija pieņemt viegli.  Biju runājusies ar savu māsu un māsas vīru un apsolīju atnākt atkal uz kristīgo mājas grupiņu. Grupiņas vadītājs teica, ka Jēzus negrib, lai turpinu dzīvot to dzīvi, kādu dzīvoju. Viņš teica, ka Jēzus nomira, lai es būtu brīva, laimīga, vesela un piepildīta. Šajā reizē es atsaucos un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un nožēloju grēkus. Sāku apmeklēt katru mājas grupiņu un katru dievkalpojumu. No dzirdētā tur sapratu, ka Dievs ir reāls un ar Viņu ir jāveido attiecības, lasot Bībeli un lūdzot. Tieši tas man bija pietrūcis, apmeklējot baznīcu bērnībā.

Pēc kāda laika apmeklēju arī draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, tajā piedzīvoju Dieva mīlestību, spēju patiesi piedot visiem cilvēkiem, kas man bija darījuši pāri. Dievs veica iekšējas pārmaiņas manī. Pēc laika konstatēju, ka mani vairs nemoka bezmiegs, depresija ir pazudusi, esmu kļuvusi droša un atvērta. Vairs nebaidos no cilvēkiem, jo zinu, ka esmu Dieva mīlēta un pieņemta. Nelietoju medikamentus un esmu brīva no pornogrāfijas atkarības. Mācītājs un grupiņas vadītājs mani ir garīgi cēluši. Esmu pieaugusi gudrībā un man ir plāni nākotnei. Tagad arī pati vadu mājas grupiņu un stāstu cilvēkiem par Jēzu. Gribu, lai cilvēki zina, ka Dievs ir reāls un ka vienīgais ceļš pie Viņa ir caur Jēzu Kristu un lēmumu sekot Viņam. Kādreiz sapņoju par to, ka varēšu liecināt par to, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi. Tagad tas ir noticis. Senāk sapņoju par filmu varoņiem un gribēju būt viņu vietā, tagad, kad skatos filmas, man cilvēku ir žēl, jo viņi nepazīst Jēzu. Tikai Jēzus var dot mieru un pilnību. Jēzus dzird katru saucienu pēc Viņa, kā ir teikts Bībelē Ap.d. 22:21:” Un ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” To novēlu ikvienam!”

Ilzes Ribokas liecību pierakstīja Haralds Austriņš    

Comments