ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Eva: Uzticēt savu dzīvi Dievam ir labākā un vērtīgākā izvēle!

Publicēja 2021. gada 8. okt. 13:46Laura Gruševa

Ziņas datums 08.10.2021

Cilvēka nebeidzamie dzīves jēgas meklējumi un dzīšanās pēc mīlestības un piepildījuma – tas, protams, nav nekas jauns. Katram šie meklējumi izpaužas citādāk, jo kāds dzenas pēc atzinības no cilvēkiem, kāds cits pēc emocionālā piepildījuma caur dažādiem piedzīvojumiem, bet vēl kāds – cenšoties šo tukšumu sirdī aizpildīt ar dažādām atkarībām. Parasti gan visi šie meklējumi un dzīšanās pēc piepildījuma bez Dieva noved pie nepareizām attiecībām, vilšanās, nepiedošanas, kas pamazām sagrauj cilvēku no iekšpuses. Nākas atgriezties pie secinājuma, ka cilvēka sirdī ir paredzēta vieta, kuru var pilnībā aizpildīt tikai Dievs. Tam visam cauri ir izgājusi Eva, un viņa dalās ar to, kā iesākumā meklējusi piepildījumu pasaulē, bet beigu beigās to atradusi caur Dieva mīlestību:

"Viss sākās ar to, ka es ticēju Dievam jau kopš bērnības. Atceros, ka es pat lūdzu Dievu, bet es personīgi Viņu nepazinu – Dievs man likās tāds tāls un pat bargs. Iespējams, ka viens no cēloņiem, kas man lika tā domāt, bija tas, ka mana vecmamma Dievam ticēja, bet paralēli meklēja palīdzību pie dažādiem zīlniekiem, burvjiem un pesteļotājiem. Tas viss nesa diezgan lielu nelaimi, jo okultisma sekas ir diezgan graujošas. Tās parādījās arī mūsu ģimenē – bija visādas slimības, atkarības un izjukušas laulības. Mani vecāki izšķīrās ļoti ātri – tēvs aizgāja no ģimenes un mamma apprecējās atkārtoti. Savukārt patēvs bija tāds, kurš neprata rūpēties par ģimeni un pakāpeniski kļuva atkarīgs no alkohola, un dzērumā, bieži vien arī skaidrā, bija arī ļoti agresīvs, vardarbīgs. Tas bija ļoti smagi, tāpēc izteikti dziļi sāku ienīst šo cilvēku, jo man bija tāda sajūta, ka šis cilvēks manu dzīvi ir padarījis par īstu elli. Līdz ar to man nebija izveidojies labs vīrieša piemērs un veidojās nepareiza izpratne par pretējo dzimumu, ka uz vīrieti nevar paļauties, viņš nespēj dot drošību un ka sievietei jābūt tai, kas visu spēj paveikt un atrisināt. Man bija ļoti grūti tā iespaidā pieņemt arī Dievu kā mīlošu Tēvu.

Savukārt pretēji tam, ka man bija negatīva pieredze ar vīriešiem, es, vēlāk pieaugot, piepildījumu meklēju tieši attiecībā ar pretējo dzimumu, jo cilvēka sirdī vienmēr ir šīs ilgas un slāpes pēc mīlestības un pieņemšanas. Neskatoties uz attiecībām, es tāpat jutos vientuļa un nelaimīga. Es piedzīvoju dziļu emocionālu sabrukumu. Man gribējās nomirt, jo neredzēju jēgu savai dzīvei. Savukārt savas sāpes un izmisumu es mēģināju atrisināt ar dažādām ballītēm, alkoholu un arī kārtējā ideālā vīrieša meklējumiem, kas vienmēr beidzās ar neveiksmi vai ļoti īslaicīgiem un nenozīmīgiem sakariem. Šajā izmisumā es sāku meklēt palīdzību tur, kur mana vecmamma man bija ierādījusi – pie zīlnieces un ap to saistītajiem spēkiem. Tas visu šo situāciju padarīja vēl smagāku, jo papildus izmisumam es piedzīvoju vēl lielas un neizskaidrojamas, pat paniskas bailes.

Iespējams, tas viss būtu beidzies diezgan nelāgi, bet mana mamma atgriezās pie Dieva un sāka par mani lūgt. Viņa mani arī aicināja pieņemt Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. Lai gan es no tā nesapratu nekā, es piekritu mammas aicinājumam, un kopš tā laika, pat ja es to izdarīju neapzināti, mana dzīve sāka mainīties. Viss sāka virzīties pozitīvā gultnē, mainījās cilvēki ap mani, mainījās vide. Mana dzīve pakāpeniski sakārtojās, bet bija viena problēma – es dažas lietas turpināju darīt tā, kā man gribējās. Viena no šīm lietām bija, ka es turpināju veidot nepareizas attiecības ar pretējo dzimumu, līdz ar to es pamazām attālinājos no Dieva. Manas attiecības ar Dievu kļuva tālas un es pamazām sapratu, ka Dievs manā dzīvē vairs nav svarīgākais. Bet mana mamma bija neatlaidīga un viņa turpināja lūgt par mani, kaut arī viņa redzēja visas tās lietas, kas viņai šķita nepareizas un nepatīkamas. Viņa nebija uzstājīga, bet tomēr visu laiku mani mudināja atgriezties pie Dieva.

Kādā brīdī, kad es par to jau biju sākusi domāt, mani uzrunāja kāda sieviete no draudzes "Kristus Pasaulei". Un es sapratu, ka tā jau ir atbilde no Dieva, jo es jau biju sākusi domāt, ka man ir vajadzīga tāda draudze ar cilvēkiem apkārt, kur es varētu atrasties pozitīvā vidē un atjaunot attiecības ar Dievu. Es atnācu uz pirmo dievkalpojumu, un tik tiešām jau pirmajā dievkalpojumā piedzīvoju īstu Dieva klātbūtni. Man ļoti patika slavēšana, tā mani no sirds aizkustināja. Man bija svarīgi, ka apkārt ir forši, priecīgi un pozitīvi cilvēki, kas rada arī labu un pozitīvu ietekmi – tas bija pilnīgs pretstats tam, kas ir pasaulē. Man ļoti patika arī mācītāja svētruna, jo viņš runāja tieši par to, kas man tajā brīdī bija aktuāls – runātais Dieva vārds spēcīgi aizskāra mani.

Manā atgriešanās ceļā viens no vissvarīgākajiem posmiem bija draudzes lūgšanu seminārs jeb inkaunters. Tur es atskatījos uz visu savu dzīvi un piedzīvoju patiesu savas sirds un dvēseles dziedināšanu. Es spēju piedot savam patēvam, un pats svarīgākais un spēcīgākais piedzīvojums, kas man bija ļoti nozīmīgs – es beidzot spēju pieņemt Dievu kā mīlošu Tēvu! Sajutu, ka Dievs vairs nav tāls un nesasniedzams, bet ir tuvs un man vienmēr līdzās. Sapratu, ka Viņš vēlas man dot visu to labāko, tikai es pati ar savām izvēlēm esmu attālinājusies no Viņa paša un Viņa dotajām svētībām. Pēc inkauntera es sapratu, ka esmu brīva no nepareizām domām par sevi, no nepārliecinātības un nedrošības, kā arī no nepamatotām bailēm par savu dzīvi. Izveidoju regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu, katru dienu ieplānojot laiku lūgšanām un Bībeles lasīšanai. Esmu pateicīga Dievam par šo draudzi, ka šeit mācītājs māca skaidru mācību no Bībeles, un kā to visu praktizēt arī ikdienā. Izgāju arī draudzes Bībeles skolu, lai dziļāk saprastu šo mācību.

Pats svarīgākais ir tas, ka, pieņemot Jēzu Kristu, tikai Viņš spēj piepildīt dvēseles slāpes. To tukšumu, kas katrā no mums ir, ko mēģinām aizpildīt ar dažādiem piedzīvojumiem, cilvēkiem un lietām, emocijām un attiecībām – to nav iespējams piepildīt citādākā veidā kā ar mīlestību uz Dievu. Ja savā sirdī neielaižam Dievu, tad visi tie pārējie meklējumi pēc kaut kā kļūst diezgan neveselīgi un nelīdzsvaroti. Kad mēs liekam Dievu pirmajā vietā, tad rodas harmonija gan attiecībās ar cilvēkiem, gan ar sevi pašu, gan arī tajā, kā pavadi savu brīvo laiku. Man tā bija un ir arī šobrīd. Un Jēzus spēj arī dziedināt no okultisma sekām. Viņš paņem prom visus lāstus un dod pilnīgu brīvību. Jēzus ir tikpat spēcīgs un dzīvs arī mūsdienās, kā viņš bija pirms 2000 gadiem Bībelē. Dažkārt var likties, ka kristieši dzīvo tādi kā atrauti no realitātes, it kā dzīvotu iedomu pasaulē, bet es varu pateikt, ka tieši caur attiecībām ar Dievu es sāku atkal dzīvot apzināti, es vairs nebēgu no problēmām un nedzīvoju ilūzijās. Taisni pretēji – es ieguvu līdzsvaru savā dzīvē, skaidru skatu uz lietām un spēju uzņemties atbildību. Šobrīd spēju izdarīt arī pareizās izvēles savā dzīvē. Tas, ka man ir apkārt arī cilvēki, kas iedrošina, lūdz un atbalsta, tas man dod pārliecību, ka nav problēmu, kuras nevarētu pārvarēt kopā ar Dievu. Arī pašreizējā  situācijā pasaulē, kad apkārt viss ir tik nestabils un nezināms, mani tas nesatrauc. Es zinu, ka Dievam ir labākais plāns manai dzīvei un Viņa rokās es esmu drošībā. Vēlos novēlēt katram, kas manu liecību lasa, uzticēt savu dzīvi Dievam, jo tā ir labākā un vērtīgākā izvēle, ko varam izdarīt savā dzīvē."

Evas Meržejevskas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.

 

Comments