ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Eva: "Dzīvoju svētu dzīvi savos astoņpadsmit!"

Publicēja 2022. gada 15. apr. 12:09Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 15. apr. 12:17 ]

Pasaule ir pilna ar dažādiem vilinājumiem baudīt dzīvi. Taču katram ir sava saprašana, kas ir dzīves baudīšana. Eva ir sapratusi, ka ir svarīgi dzīvot harmonijā ar sevi un Dievu. Iepazīt Dievu, lai ieraudzītu un izprastu sevi citā gaismā. Jēzus ir teicis: "Laidiet bērniņus pie Manis!" Tad nu Eva ir viens no šiem laimīgajiem bērniņiem, kurš jau no mazotnes tika vests pa ticības ceļu. Viņa pati sevi sauc par laimīgu Dieva bērnu. Esot grupiņā un draudzē ‘’Kristus Pasaulei”, Eva stāsta par to, kā Dievs veidojis viņas dzīves uztveri, vērtības un domāšanu:

„Sapratne par Dievu man radās bērnībā, desmit gadu vecumā. Domāju, ka Dieva svētība manā dzīvē ir nākusi no manas vecmammas kalpošanas Dievam, jo redzam Dieva labvēlību mūsu ikdienā. Atceros, kā abas kopā apmeklējām vietējo draudzi, man toreiz bija vēlēšanās doties līdzi. Sapratu, ka Dievs ir augstāks spēks, kurš visu redz un zina. Būt ar Dievu vienmēr ir bijis mans apzināts lēmums. Skolas laikā biju labs bērns, bet esot starp citiem bērniem, manā raksturā ienāca negatīvas iezīmes. Parādījās egoisms, vēlme domāt vienīgi par sevi. Ja kompānijas pēc kāds tika izsmiets, arī es pievienojos, jo tā darīja visi. Skolā man bija draudzene, kura reiz pateica, ka viņas mamma vadot kristīgu mājas grupiņu draudzes ‘’Kristus Pasaulei’’ ietvaros. Atsaucos draudzenes uzaicinājumam un arī aizgāju uz šo mājas grupiņu. Man patika, ka grupiņā runāja par Dievu, slavēja un notika interesantas spēles. Tā kā biju nepilngadīga gāju uz grupiņu kopā ar vecmammu. Šodien abas esam šajā draudzē nu jau astoņus gadus. Atrodoties šajā labvēlīgajā vidē, nemanāmi sākās garīga izaugsme, jo grupiņu apmeklēju regulāri. Centos apgūt visu jauno, sāku lūgt Dievu, klausījos draudzes slavēšanu un mācītāja sprediķus, tādā veidā pakāpeniski izprotot Dieva vārdu. Protams, sākumā apmeklēju mājas grupiņu, jo gribēju satikt draudzeni un piedalīties neformālajos pasākumos. Bet tas bija pareizais virziens manā dzīvē. Priecājos, ka šajā aizraujošajā procesā esmu arī šodien, un turpinu augt ticībā. Mana dzīves rokasgrāmata ir Bībele, to lasu katru rītu. Tas ir pamatu pamats, citas grāmatas mani tā neaizrauj. Pēc manām domām, Dievam cilvēka dzīvē jābūt pirmajā vietā, nekam citam tādas vērtības nav. Draudzes rīkoto trīs dienu semināru Inkaunteru apmeklēju, kad man palika 16 gadi. Tieši tad sajutu lielu vilkmi ar mērķi vairāk piedzīvot Dieva klātbūtni. Tas bija emocionāls piedzīvojums, pat neizprotot no kurienes tik daudz uzradās asaras. Dievs atvēra manu sirdi, uztvēru to kā sava veida attīrīšanos no ikdienas sārņiem. Saņēmu garīgu stiprinājumu, klausoties cilvēku liecības un tiku piepildīta ar Dieva Garu. Pēc Inkauntera pastiprinājās mana mīlestības sajūta pret cilvēkiem. Ievēroju, ka man ir vieglāk sarunāties ar dažāda vecuma cilvēkiem par jebkuru tēmu, un, redzot viņu pārsteigumu par maniem jaunajiem gadiem, sajutos glaimota. Esmu ieguvusi jaunus principus savai dzīvei - nedzīvot vien savam labumam, bet vairāk palīdzēt citiem. Man tas nozīmē mīlēt ar labu vārdu un parādīt mīlestību savos darbos. Palīdzēt ar padomu, vai dažreiz izcept kaut ko garšīgu un pacienāt draugus. Kalpojot cilvēkiem, vēlos visu darīt kā priekš Dieva. Neskumstu, ja gadās cilvēki, kuri to nenovērtē, jo daudzi ticībā vēl vāji. Grupiņai ir svarīga nozīme manā izaugsmē, es uztveru grupas draugus kā savu garīgo ģimeni. Esmu piedzīvojusi pirms grupiņas nomāktu garastāvokli, bet esot Dieva klātbūtnē un baudot slavēšanu un atziņas Vārdu, esmu atkal atjaunota un priecīga. Pateicoties mācītājam un grupas vadītājai, esmu garīgi pieaugusi un turpinu uzkrāt garīgās vērtības. Esot draudzē, mana domāšana ir ne tikai mainījusies, bet arī kļuvusi plašāka. Mācītāja sprediķi man iemācījuši pareizus principus kā domāt, gudrību kā audzināt sevī līdera raksturu, kā arī zināt Dieva Vārdu un pielietot to ikdienā. To visu esmu nostiprinājusi grupas vadītājas aprūpē un uzturot regulāras personiskas attiecības ar Dievu. Man vienmēr svarīgi bijis sākt ar maziem soļiem, ko varu arī ieteikt citiem, ticības ceļa sākumā –  sākt lasīt Bībeli, lūgt Dievu un nākt uz mājas grupiņu. Pusaudžu gadu trakulības, kā ballītes, mīlestība, rozā brilles, alkohols un citas atkarības mani nesaistīja. Esmu bijusi no nepareiza dzīves veida pasargāta, pateicoties Dievam. Apzinos, ka savos astoņpadsmit gados atšķiros ar dzīves vērtībām no saviem vienaudžiem, un tomēr priecājos, ka draugi mani pieņem, saprot un uzklausa, arī bieži lūdz manus padomus. Man patīk citus iedvesmot, un būt par paraugu. Mana pašapziņa ir pacēlusies. Esmu kļuvusi jūtīgāka pret netaisnību pasaulē un cilvēkos. Vienmēr iestāšos par taisnību, pat ja mani nesapratīs vai nosodīs. Uzskatu, ka cilvēks garīgajā izaugsmē daudz var sasniegt ar gribasspēku un pašdisciplīnu. Tad Dieva darbs parādīsies pie cilvēka sirds, notiks izmaiņas dzīvesveidā un domāšanā, tas ir brīnums. Tas ir pārdabisks moments! Būt kopā ar Dievu ir neaprakstāms piedzīvojums, kurā mācos novērtēt sevi un citus, kā arī izmantot pilnvērtīgi katru jaunu dienu. Vienmēr atrodos Dieva azotē, un sajūtu sevi kā Dieva bērnu.

Katram neticīgam cilvēkam novēlu meklēt Dievu jau šodien, negaidīt līdz vecumdienām. Sāc tagad un piedzīvo Dieva klātbūtni! To cik ļoti Dievs vēlas katru svētīt! Nav svarīgi, ko teiks vai domās par Tavu izvēli citi cilvēki, jo mēs katrs atbildam pats par sevi. Tuvojies Dievam, Viņš gaida tieši tevi!


Evas Pokules liecību pierakstīja Vineta Indruškeviča.

Comments