ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Esmu laimīgākais cilvēks pasaulē

Publicēja 2017. gada 8. aug. 22:12Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 9. aug. 04:56 ]
Ziņas datums 09.08.17.

Inga, pastāsti, kā tu iepazini Dievu?

Pateicoties vecmammai, jau no agras bērnības esmu ticējusi Dievam, viņa ņēma mani līdzi uz baznīcu un iemācīja pirmās lūgšanas. Tomēr nepazinu Viņu kā mīlošu Tēvu, bet uztvēru kā bargu tiesnesi, jo domāju, ka Dieva mīlestība ir jānopelna. Biju dzirdējusi par to, ka Viņš soda par grēkiem. Jau agrā pusaudžu vecumā baznīcā ievēroju divu veidu cilvēkus. Vieni, kas problēmu nomākti, drūmām sejām sēdēja baznīcas solā un otri – smaidīgi un pozitīvi, no kuriem staroja prieks un mīlestība. Ļoti gribēju līdzināties šiem laimīgajiem un pieņēmu lēmumu, ka iepazīšu Dievu pa īstam. Es lūdzu, lai Viņš ienāk manā dzīvē, lūdzu pēc Viņa klātbūtnes un mīlestības. Vēlējos piedzīvot Viņu kā mīlošu Tēti. Pēc šīs lūgšanas mana dzīve sāka mainīties – pamazām sapratu, ka Dievs tiešām ir reāls, un varu ar Viņu runāt, ka Jēzus ir manī ieinteresēts. Lasot Bībeli un lūdzot, sāku justies piepildīta un laimīga.

Kas tālāk notika tavā dzīvē?

Tomēr, gadiem ejot, ikdienas darbi, mācības, dažādi pienākumi un problēmas aizvilināja mani prom no Dieva. Lūdzu Dievu un lasīju Bībeli tikai periodiski. Tādos gadījumos, kad nezināju, kā risināt savas problēmas, saucu uz Jēzu, bet, kad viss nokārtojās, varēju dzīvot nedēļām bez Bībeles un lūgšanas. Tā bija dubulta dzīve – ticēju Dievam, bet tai pašā laikā darīju lietas, kas Viņam nav patīkamas. Mēdzu aprunāt cilvēkus, lasīju un ticēju horoskopiem, izmantoju “Sapņu skaidrojošo vārdnīcu”, apmeklēju arī zīlnieci. Pasaulīgās lietas vilināja un padevos tām, kaut arī sapratu, ka tas nav pareizi. Zināju, cik svarīgi ir mīlēt Dievu un līdzcilvēkus, bet vienmēr tuvāks šķita savs “ego”, savas intereses un vajadzības. Apzinājos, ka nedzīvoju pēc Dieva gribas. Man nebija raksturīgi rūpēties un palīdzēt apkārtējiem, neinteresēja citu vajadzības.

Vidusskolas laikā iepazinos ar kādu puisi, sākām satikties un iemīlējos. Viņš nebija kristietis, labi zināju, ka šīs attiecības nav pareizas, bet nespēju atteikties no tām. Drīz vien pēc vidusskolas beigšanas apprecējāmies, jo gribējās, lai Dieva un cilvēku priekšā esam laulāts pāris. Sirdsapziņa gan “runāja”, ka mūsu attiecības jau veidošanās stadijā nebija pēc Dieva prāta – randiņi un intīmas attiecības pirms laulībām. Es redzēju viņa trūkumus – viņš viens pats gāja ar draugiem uz tusiņiem, dzīvoja izlaidīgu dzīvi, taču es cerēju, ka laulībā viss mainīsies. Tomēr tā bija sevis mānīšana, un mūsu starpā drīz ienāca strīdi un nesaskaņas. Arī es, viņam par spīti, sāku meklēt mierinājumu kopīgās uzdzīvēs ar draudzenēm, dažreiz lietojot arī alkoholu. Vīrs man daudz meloja, tāpēc manī ienāca aizvainojums un vilšanās, un pēc laulībā pavadītiem deviņiem gadiem ar vīru izšķīros. Jutos iztukšota un zaudējusi jebkādu cerību uz laimīgu nākotni. Bija iekšējs diskomforts, dusmas uz Dievu par to, kas noticis manā laulībā.

Kā tu nokļuvi draudzē “Kristus Pasaulei?

Septiņus gadus atpakaļ Balvos atvērās draudze “Kristus Pasaulei”. Tā kā mana sirds tomēr slāpa pēc Dieva mīlestības, piedošanas un pieņemšanas, tad nolēmu pievienoties. Iedrošināja tas, ka mājas grupiņas vadītāja bija personīgi pazīstama un ieinteresēta man palīdzēt. Sapratu, ka tā ir garīgā ģimene, kur cilvēki pieaug kā personības, mācās izprast Bībeli un pielietot tās principus ikdienā. Jutos pieņemta un atbalstīta. Sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņu un klausīties dievkalpojumu ierakstus. Es redzēju, ka draudzē ir daudz cilvēku, kuriem ir izmainītas dzīves, jo Dieva spēkā viņi ir saņēmuši brīvību no dažādām atkarībām, slimībām un problēmām. Redzēju Dievu, kas ir varens un reāli darbojas, – ka notiek tas, kas rakstīts Bībelē.

Kas tavā dzīvē mainījās?

Svarīgi bija tas, ka par mani rūpējās – lūgšanas, patiesa mīlestība un kopā pavadītais laiks. Tas man bija liels atbalsts pēc laulības šķiršanas.  Pēc kāda laika aizbraucu uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Tur es ļoti piedzīvoju Dievu kā savu Tēti, atjaunoju ar Viņu attiecības, saņēmu dziedināšanu no nepiedošanas un aizvainojuma. Sapratu, cik svarīgi ir uzturēt ar Jēzu ciešas attiecības un dzīvot Viņa gribā. Ieguvu pārliecību, ka, tikai esot kopā ar Dievu, es varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un būt patiesi laimīga. Pieņēmu lēmumu palikt draudzē un izmantot katru iespēju, ko tā piedāvāja. Man bija liela apņemšanās dzīvot pilnvērtīgi, tāpēc ieklausījos visos mācītāja un grupiņas vadītājas padomos.

Dievs deva otru iespēju arī ģimene dzīvē. Tagad man ir vīrs, ar kuru ir kopējas vērtības un intereses. Viņš mani atbalsta un rūpējas, nekad neesmu jutusies tik mīlēta un cienīta. Abi kopā ejam draudzē un kalpojam Dievam, esam viens otram blakus priekos un bēdās.

Kā tev, Inga, iet tagad?

Šodien esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Dievs, lūgšana un Bībeles lasīšana ir kļuvušas par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Tie nav tikai vārdi, bet tā ir dzīve, kas pilnīgi balstīta Dievā. Tā nav sajūta, tas ir mans lēmums būt kopā ar Jēzu, būt Viņa sekotājam, kas ar savu runas veidu, uzvedību un darbiem līdzinātos Kristum.

Vadu mājas grupiņu, kurā kalpoju cilvēkiem, palīdzot viņiem. Dievs ir dziedinājis manu sirdi, neesmu vērsta vairs tikai uz savām vajadzībām, bet varu mīlēt katru cilvēku un īstenot Jēzus vārdus: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.  Vislielākais prieks ir redzēt, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi ir pieņēmuši Jēzu par savu personīgo Glābēju, kad vairāk tuvojas Dievam un iepazīst Viņu. Viņš ir svarīgākais manā dzīvē. Ja man ir Jēzus, tad man ir un būs arī viss pārējais. Bībelē ir rakstīts: “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas”. (Ps. 37:4)

Ko tu novēlētu citiem?

Novēlu katram atsaukties Dieva aicinājumam un kļūt par Viņa sekotāju. Ne tikai teorētiski ar vārdiem: “Es ticu”, bet praktisku darbību – pieņemot lēmumu dzīvot pēc Bībeles standartiem. Kalpot Dievam un cilvēkiem, ne tikai sev un savām vēlmēm.

Ingas Bukšas liecību pierakstīja Dace Daubere

Comments