ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Esmu atradis piepildījumu un mīlestību!

Publicēja 2018. gada 20. dec. 12:03Laura Gruševa

Ziņas datums 20.12.2018

Gundar, pastāsti par savu dzīvi, kāda tā bija?

Pirms iepazinu Dievu, es savu dzīvi varētu nosaukt par vairākiem gadiem tumsā, jo tas atgādināja neveiksmju ciklu, kas atkārtojās, un izskaidrojumu tam atrast nevarēju. Ir kāda lieta, ko es nekad neesmu saņēmis no cilvēkiem, pirms ienācu draudzē – mīlestība. Man bija ģimene – tēvs un māte, taču bērnībā nesaņēmu gaidīto uzmanību un mīlestību. Tēvs nomira, kad man bija 14 gadi, viņš bija jau gados un parasti pavadīja ļoti daudz laika darbā, tāpēc nebija man blakus, kad to ļoti vajadzēja. Arī no mātes nesaņēmu pietiekoši uzmanības. Pret vecākiem man bija izveidojusies sava veida nepiedošanas sajūta. Līdz ar to, visu savu dzīvi esmu meklējis cilvēku, kurš man varētu aizstāt tēvu, tādu kā mentoru, kam var uzticēties un līdzināties. Tas nav vainagojies ar panākumiem, jo bieži esmu sastapies ar neuzticamiem cilvēkiem, kuri melo un nevēlas palīdzēt no sirds.

Cilvēki, kurus es agrāk saucu par draugiem, mēdza pievilt. Viņus viss apmierināja līdz brīdim, kamēr man bija kāda naudiņa un līdzekļi, bet tiklīdz nācās sastapties ar grūtībām, draudzība kaut kur izzuda. Es sapratu, ka pasaule kopumā ir ļauna un labāk būt vienam. Es nekur neatradu šo atbalstu un mīlestību, kas man bija vajadzīgs. Jutos vai nu nesaprasts vai pārāk pieaudzis sava vecuma jauniešiem. Tāpat arī mans trūcīgais stāvoklis skolā bieži vien izraisīja nošķirtību, jo es redzēju, ka vienaudži negrib ar mani tādēļ komunicēt.

Tas, ka nevarēju nevienam uzticēties un parunāt, mani spieda pie zemes. Pašapziņa arvien vairāk saruka, nebiju pārliecināts par savu viedokli, lēmumiem un nākotni. Mans brālis izauga kā pilnīgs mans pretstats. Viņam ir krimināla sodāmība un pilnīgi cits dzīvesstils. Viņš visur gāja līdzi draugiem, bet es paliku viens. Cīnījos arī ar nepiedošanu savam brālim, kurš problēmās vienmēr vainoja mani un vienreiz pat piedraudēja ar ieroci – dzērumā gāja man virsū ar cirvi. Tas bija lūzuma punkts, kad sapratu, ka ir laiks iet no viņa prom un dzīvot vienam.

Vai Tu agrāk ticēji Dievam?

Iepriekš man nekad nav bijis iespēju saprast, kas ir Dievs. Man nebija neviena ticīga cilvēka blakus, nebiju ne reizi bijis dievnamā. Es pat nezināju, ka Dāvids un Goliāts ir no Bībeles! (smejas) Lai gan vēsture bija priekšmets, kurš man ļoti padevās, taču šo es nezināju. Jā, es biju dzirdējis, ka ir Jēzus, ka ir dažādas lietas, par ko runā Bībele, taču, ko tas patiesībā nozīmē, nesapratu. Tomēr, neskatoties uz to, ka es nesapratu vārdu „Dievs” un man nebija priekšstatu par Viņu, es ticēju, ka ir kāds augstāks spēks. Bet es nemēdzu lūgt, jo nezināju, ka tā var darīt un ka Dievs vispār var palīdzēt.

Kā Tu iepazini Dievu un kā Tava dzīve mainījās kopš tā brīža?

Kādu laiku atpakaļ manā dzīvē sāka sakārtoties pāris lietas. Es ticu, ka tas bija Dieva plāns. Es dabūju labi apmaksātu darbu, ieguvu labu profesiju skolā. Darbā arī parādījās kolēģe, ar kuru radās labs kontakts. Viņa man sāka stāstīt par Dievu. Man, protams, uzreiz bija jautājumi un ziņkāre, jo viņas stāstītais ļoti uzrunāja. Es biju jau tiktāl uzzinājis, ka ir mājas grupiņas, kurās izrunā katru reizi kādu sprediķa tēmu, taču pats vēl tur nebiju aizgājis. Un es vienreiz prasīju kolēģei – par ko šoreiz bija dievkalpojuma tēma? Mani tiešām piesaistīja viss, ko viņa man stāstīja. Nolēmu, ka jāaiziet klātienē. Pirmais dievkalpojums bija dziedināšanas dievkalpojums, pēc kura arī es turpināju nākt uz draudzi un mājas grupiņu. Kad es pirmo reizi ienācu dievkalpojuma zālē, sapratu, ka tas ir pirmais publiskais pasākums, kurā jūtos nepiespiesti. Tā kā man problēmas sagādāja komunikācija un mazvērtība, es nemēdzu kaut kur īpaši iziet vai apmeklēt pasākumus. Cilvēki draudzē man šķita ļoti atvērti un draudzīgi, un tas man bija brīnums – sākums manām izmaiņām. Caur cilvēkiem, caur sprediķiem es sāku iepazīt, kāds ir Dievs. Un arī vēlāk jau pats uzsāku lasīt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā. Dievs ir mīlestība. Tas ir tas, ko cilvēks visu mūžu mēģina atrast un nevar, līdz nesastopas ar Viņu.

Tagad varu teikt, ka Dievs ir tas, kas mani piepilda ar mīlestību un palīdz uzvarēt nepiedošanu, es neesmu vairs viens – man ir Dievs un arī draudzes cilvēki, kas gatavi pa īstam atbalstīt. Ar Dievu es sāku arī pats justies vērtīgāks. Sapratu, ka mana balss arī kaut ko nozīmē, ka es neesmu nekas. Līdz ar to sāka uzlaboties arī mana komunikācija un attiecības ar cilvēkiem, cēlās pašvērtējums, iepazinu jaunus draugus, kam uzticēties un līdzināties. Mums ir labākas attiecības ar māsu, kaut gan agrāk bija jūtama barjera. Spēju piedot mammai un tētim, pret kuriem turēju naidu vai negatīvas emocijas. Pavadot laiku lūgšanā, Dievs mani izmaina no iekšienes, es nejūtos pamests, viens un vīlies it visā. Man ir pozitīvs skatījums uz dzīvi.

Ko Tu ieteiktu cilvēkiem ar līdzīgām problēmām dzīvē un kuri vēl nepazīst Dievu?

Es ieteiktu cilvēkiem atmest aizspriedumus, pirms nākt uz draudzi, un atvērt savu sirdi. Jo, ja cilvēks noskaņojas uz to, ka viņam nekas nevar palīdzēt, tad nekādi brīnumi nevar notikt un visticamāk viņš turpinās maldīties tumsā. Bet Gaisma ir tepat blakus! Noticiet Dievam!

Gundara Zemīša liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Comments