ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Dievs atbrīvoja no nepiedošanas nastas!

Publicēja 2018. gada 6. dec. 12:25Laura Gruševa

Ziņas datums 06.12.2018

Nepiedošanai sev līdzi atnes aizvainojumu, dusmas, naidu un rūgtumu. Cilvēki mēdz cīnīties gadiem, netiekot ar to galā un nespējot aizmirst pāridarījumu. Mārtiņam nepiedošana nāca no skolas gadiem, taču Dieva spēkā šodien viņam ir pilnīgi brīva sirds, un viņa dzīve ir izmainījusies!

Mārtiņ, kam tu nespēji piedot un kas bija noticis tavā dzīvē?

„Es izaugu Latgalē, šķirtā ģimenē, diezgan nabadzīgos apstākļos. Šī iemesla dēļ tiku skolā daudz apsmiets, grūstīts un kaitināts. Protams, ar laiku manī radās naids pret klases biedriem un neizpratne par viņu izturēšanos. Mājās par skolā notiekošo nestāstīju,  jo mamma dzīvoja viena ar diviem bērniem, un  visvairāk kas viņu interesēja tikai manas atzīmes. Man bija nepiedošana mammai, jo visu laiku sev uzdevu jautājumu – kāpēc viņa izšķīrās, kāpēc bija tāds naids pret tēti, kāpēc vajadzēja nīst abas manas vecmāmiņas un ar visiem ķildoties? Es nespēju pieņemt un pat pārmetu šo mammas izvēli, nesapratu, kāpēc viņa nevarēja kaut ko mainīt, lai uzlabotu situāciju. Mēdzu arī „bastot” stundas, lai izvairītos no skolasbiedru apsmiekla. Gadiem ejot, nepiedošana nepārgāja, bet auga arvien lielāka un vilkās līdzi man visur.

Vai dzīvesvietas maiņa palīdzēja atbrīvoties no sliktajām sajūtām?

Kad pārvācos dzīvot uz Rīgu, iekšējo naidu un nepiedošanu paņēmu līdzi, mēdzot to izgāzt uz apkārtējiem cilvēkiem. Es visus uztvēru kā skolas biedrus, kas tikai grib mani aizvainot. Dzīvojot Rīgā, domāju par saviem klasesbiedriem un to, ko viņi man nodarīja. Skanēs varbūt smieklīgi, bet speciāli braucu no Rīgas uz Latgali, lai bijušajiem klasesbiedriem „atriebtos”. Naids un nepiedošana joprojām manī vārījās. Man šķita, ja es viņus noķeršu pa vienam un atriebšos, man tas dos prieku un piepildījumu. Bet tā nebija.

Celtniecībā, kur strādāju, mēdzu iedzert un aicināju uz to arī citus darbiniekus. Vai darbs beidzās pusdienlaikā vai vakarā tobrīd man nešķita svarīgi. Es visu laiku meklēju veidu, kā iekšēji noslāpēt dusmas un sava veida tukšumu. Viens no veidiem bija alkohols. Kādās tik vietās es neesmu gulējis dzērumā! No vienas puses, mani nomāca arī sirdsapziņas pārmetumi un kauns. Tomēr tajā pašā laikā, es nevarēju atrast nekādu atspēriena punktu, lai kaut ko mainītu.

Gadu no gada man parādījās tāda kā apātija un skumjas par to, ka neesmu neko izmainījis vai sasniedzis savā dzīvē. Atkal gads ir cauri, bet viens un tas pats! Līdz ar to „ražīgajā sezonā” strādāju cik var – izspiedu no sevis visu iespējamo, bet tik un tā tas nedeva rezultātu, kur nu vēl piepildījumu vai gandarījumu. Es biju pārvērties tādā kā vēja grābslī, kas cenšas visu ķert un iesākt, bet tā arī neko nesasniedz un līdz galam nepabeidz. Mans iekšējais cilvēks nemainījās – es biju naida un nepiedošanas pilns”

Vai Tu centies kaut kā mainīt esošo situāciju?

„Es vēlējos, bet nezināju, kā. Tad, kad jau dzīvoju kopā ar sievu, mums bija brīdis, kad ļoti pasliktinājās attiecības un viss bija uz šķiršanās robežas. Tajā situācijā es kaut kā iedomājos par Dievu, jo bērnībā biju dzirdējis, ka Viņš palīdz un atbild uz lūgšanām. Domāju, vai Viņš varētu palīdzēt, jo es pārdzīvoju par mūsu attiecībām. Sāku lūgt kā mācēju, lai izglābj mūsu laulību, jo es negribēju šķirties. Apsolīju Dievam, ka es mainīšos, labošos, galvenais, lai Viņš mums palīdz. Pēc tam biju par to pat piemirsis, bet mūsu attiecības uzlabojās.

Manai sievai kāds bija pastāstījis par draudzi „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņu Talsos. Viņa sāka apmeklēt grupiņu un aicināja arī mani, taču es vilcinājos. Pagāja kāds gads, kad jau mana sieva vadīja šo grupiņu un es piekritu atnākt. Man ļoti patika atsaucīgie cilvēki šeit.

Kāda ir tava dzīve tagad?

Pēc laika jau sāku lasīt arī Bībeli un aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur kalpotāji par mani lūdza Dievu, arī par to, lai es spētu visiem piedot. Apmēram divus mēnešus pēc inkauntera pamanīju, ka nepiedošana, naids, atriebības domas ir pazudušas. Es vairs ar to necīnījos, man tas nebija svarīgi. Un tās tiešām bija izmaiņas no Dieva! Manī iestājās tāda nesatricināma miera sajūta! Vairs neizjutu to tukšumu, ko iepriekš visu dzīvi.

Esot draudzē, es redzēju, ka tās lietas, par ko cilvēki runā, tiek arī izdarītas. Man bija svarīgi to redzēt, jo iepriekš visu laiku cīnījos ar nesasniegtiem mērķiem un pašnosodījumu. Bieži vien arī valstī var redzēt cilvēkus, kas runā, bet neko nedara. Taču šeit ir citādāk!  Mācītājs māca, ka ir jālūdz Dievs, jālasa Bībele un jāstāsta cilvēkiem par Dievu – un es redzu, ka tas darbojas! Es agrāk mēdzu aiziet uz baznīcu, taču Dievu tā arī neiepazinu, jo nelasīju Bībeli un nepavadīju laiku lūgšanā. Neredzēju arī tādu mīlestību pret cilvēkiem. Šajā draudzē es redzu, ka ir mērķi un cilvēki tos Dieva spēkā sasniedz. Šobrīd es palīdzu sievai arī mājas grupiņā, kalpojot cilvēkiem. Lasot Bībeli, es iekšēji izmainījos. Man vairs nav nepieciešams alkohols, lai gūtu kādu prieku ikdienā, Ja agrāk es biju ļoti aizņemts, bet neko nesasniedzu, tad tagad es ieguldu reālu darbu pareizā veidā un sasniedzu to, ko vēlos. Es sapratu, ka es neesmu tukša vieta, bet kaut kas daudz vairāk. Tā kā manī vairs nebija nepiedošana, es sāku apzināties savu vērtību. Izmainījās arī mana attieksme pret cilvēkiem, es vairs neraugos uz viņiem kā pāridarītājiem. Sapratu, ka nevajag cilvēkus tiesāt, kāpēc viņi dara tā vai izturas pret tevi kaut kādā tādā veidā, kas tev nepatīk. Ir nepieciešams saprast iemeslu, kāpēc viņi tā rīkojas un pašam mainīt savu attieksmi.”

Dievs ir izmainījis Mārtiņa sirdi un ikdienu. Naids pret cilvēkiem ir pazudis un lietas, ko viņš nespēja atrisināt savā spēkā, šobrīd ir sakārtojušās. Uztici arī Tu Viņam savu sirdi! Viņš izmainīs Tavu dzīvi!

Mārtiņa Kvedera liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Comments