ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Depresijas un apātijas vietā miers un prieks

Publicēja 2019. gada 13. jūn. 12:27Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 13. jūn. 12:39 ]
Kārtīga ģimene un šķietami sakārtota dzīve vēl nebūt nenozīmē, ka cilvēks jutīsies iekšēji laimīgs un harmonisks. Kādēļ par 21. gadsimta galvenajām problēmām bieži vien tiek uzskatīta apātija, depresija un bezjēdzīga dzīve, kad apkārt ir tik daudz iespēju – tiešsaistes komunikācija, tehnoloģijas, ceļojumi? Kas ir tas, kas cilvēkiem liek izdarīt pašnāvības vai ieslēgties četrās sienās? Arnis cīnījās ar šīm problēmām vairākus gadus, un savā stāstā viņš atklās, kas bija tas, kas izmainīja viņa dzīvi.

Arni, pastāsti, kad sāki pamanīt depresijas iezīmes un kā tas izpaudās?

Depresijas iezīmes parādījās brīdī, kad man bija 17-18 gadi jeb tas bija laiks, kad būtu jāsāk kļūt pieaugušam un jāuzsāk sava dzīve. Tā kā bērnībā man bija ļoti nopietnas veselības problēmas, bieži vien kaut kādas lietas manā vietā izdarīja vecāki. Tādā veidā it kā mani pasargāja un saudzēja. Ar laiku šī palīdzēšana izvērtās situācijā, ka es vienkārši labāk uzticēju lietas izdarīt viņiem un pats neko nedarīju, jo tā bija ierasts. Sāku „izbraukt” uz to, ka es taču esmu nespējīgs. Gadu laikā, kad man vajadzēja iegūt kādu dzīves pieredzi, gudrības, es to vienkārši palaidu garām. Rezultātā, pienākot pilngadībai, nejutos gatavs dzīvei. Es baidījos kaut ko izmēģināt, uzsākt vai darīt patstāvīgi. Sāku izvairīties no komunikācijas ar cilvēkiem, pavadīju ikdienu četrās sienās, bieži vien spēlējot datorspēles. Tas uz mirkli palīdzēja ieiet citā realitātē un aizbēgt no esošās. Tā gāja laiks, pat gadi. Man neko negribējās. Kad bija īpaši smagi brīži, pat nelīdu no gultas ārā, tas bija savs slēpšanās veids, ko piekopu. Šajā laikā arī nestrādāju, es studēju un dzīvoju pie vecākiem.

Vai mēģināji meklēt palīdzību pie profesionāļa?

Jā, divu ar pusi gadu garumā es apmeklēju psihologu. To ierosināja mani vecāki un ģimenes ārsts, jo studiju laikā man sāka parādīties domas par to, ka negribu dzīvot. Tā kā tas kļuva arvien nopietnāk, devos pie profesionāļa. Viņa terapijā uzsvars bija likts uz to, ka man jāpieņem sevi, esošo situāciju, taču es vairāk vēlējos izskaidrojumus un piemērus, kā kļūt veiksmīgam, kā kaut ko mainīt, jo man bija bail to darīt un no savas ikdienas es neredzēju jēgu. Kopumā, sanāca tā, ka psihologs vairāk vēlējās, lai runāju es, taču es gaidīju kādus konkrētus, konstruktīvus padomus, ko tā arī nesaņēmu. Man palika vieglāk izrunājoties, atklājot lietas, bet tas neko neatrisināja. Ārste piedāvāja izrakstīt antidepresantus, taču beigās no tiem atteicos. Šīs vizītes nesniedza neko jaunu un neatrisināja arī depresijas problēmu kopumā.

Šobrīd tu apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Vai Tu iepriekš ticēji Dievam?

Nē, Dievam es neticēju, mani tādas lietas neinteresēja. Taču kādu reizi, ejot pa ielu, mani uzrunāja kristieši un piedāvāja piedalīties tādos kā diskusiju vakaros. Mani šī ideja uzrunāja un izlēmu aiziet paskatīties. Man iepatikās atmosfēra un diskusijas par Bībelē rakstīto, kā to pielietot dzīvē. Pamazām sāku arī pats lasīt Bībeli, iet uz dievkalpojumiem un Bībeles skolu. Šajā laikā uzzināju ļoti daudz jauna. Mācītāja sprediķi sniedza daudzus praktiskus padomus, kā izmainīt dzīvi kopā ar Dievu, kā gūt panākumus – tās bija lietas, kas man pietrūka visus šos gadus. Principus, kā dzīvot un veidot veiksmīgu ikdienu, iemācījos tieši draudzē. Ļoti palīdz arī mājas grupiņas vadītājs, kurš dod padomus.

Kā Tu sāki ticēt Dievam?

Tas notika pamazām. Es sāku lasīt Bībeli un apmeklēt draudzi, un vairāk arī uzzināju par to, kāds ir Dievs, ko Viņš var paveikt cilvēku dzīvēs. Vislielākās izmaiņas nesa tieši Bībeles lasīšana. Es ne tikai uzzināju kaut ko jaunu, bet ievēroju, ka, lasot Bībeli, man pazūd depresijas iezīmes. Nevaru izskaidrot, kādā veidā, bet es kļuvu pozitīvāks, pazuda dzīves bezjēdzības sajūta, negatīvais sāka izgaist! Es to uzskatu par pārdabisku lietu, jo iepriekš nekas cits man nepalīdzēja. Pamazām iepazīstot, kāds ir Dievs,lasot Viņa vārdu, saņēmu iekšēju dziedināšanu un mieru par savu dzīvi. Sāku vairāk atvērties cilvēkiem, lai gan nekad neesmu bijis ļoti ekstraverta personība, taču šobrīd es vairs nejūtu nepieciešamību izvairīties no cilvēkiem un sēdēt četrās sienās mājās, jo labprāt piedalos diskusijās un kalpoju draudzē.Aizbraucot uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru vairāk izpratu arī garīgos cēloņus problēmām pasaulē. Apzinos, ka ir garīgā pasaule un mūžīgā dzīvība pēc nāves. No gala tiesas nebūs iespējams izvairīties un Dieva priekšā nāksies atbildēt par visu, ko esi darījis dzīves laikā. Šī apziņa ir mainījusi arī manu dzīves uztveri un devusi jaunus mērķus – esmu uzmanīgāks un atbildīgāks pret savu dzīvi, cenšos dzīvot pēc Dieva principiem un tas mans sniedz mieru. Izzūdot depresijas iezīmēm, kļuvu mierīgāks, brīvāks un laimīgāks! Dieva vārds mani ir atbrīvojis no nevēlēšanās dzīvot, ir paņēmis prom šo apātiju un bezmērķīgumu. Ikvienam, kurš cīnās ar depresijas iezīmēm un nomāktību, iesaku veidot savu dzīvi kopā ar Dievu – lasot Bībeli, sarunājoties ar Viņu lūgšanu laikā, kā arī apmeklējot draudzi, kur saņemsi atbalstu, padomus un jaunus draugus!

Arņa Bērziņa liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Comments