ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Beidzot brīvs no alkohola un sliktām atmiņām!

Publicēja 2019. gada 10. janv. 12:19Laura Gruševa

Ziņas datums 10.01.2019

Reizēm mēs tā esam iestiguši savās problēmās un ar tām saraduši, ka nespējam iedomāties citādāku dzīvi. Par to, kā tomēr izmainījās Armanda dzīve, pastāstīs viņš pats: “Bērnībā par mani rūpējās mamma. Par tēvu neatceros, jo viņa praktiski nebija. Kad mācījos piektajā klasē, mana mamma pēkšņi nomira. Man tas bija liels zaudējums un emocionāls trieciens. Mātes bērēs es iztukšoju pirmo alkohola glāzīti, pēc tam vēl otru un trešo. Man toreiz bija tikai trīspadsmit gadi, bet būtībā tad arī sākās manas problēmas ar alkoholu. Turpmāk par mani rūpējās vecmamma. Es nebiju no kārtīgajiem zēniem, neklausīju ne vecmammu, ne klases audzinātāju. Klaiņoju un pa vakariem ar vecākiem puišiem, “ierāvām” pa “vinčika” pudelei vai reizēm arī ko stiprāku. Laikam jau vecmamma netika ar mani galā, jo mūs bieži apciemoja sociālās aprūpes darbinieki līdz mani ievietoja bērnu namā. Tas radīja aizvainojumu, naidu un dusmas uz visu, kas ar mani notiek. Lai kaut nedaudz atvieglotu savu rūgtumu sirdī, arī tajā iestādē esot, pamanījos lietot apreibinošos dzērienus.

Kad sasniedzu astoņpadsmit gadu vecumu un bija jāuzsāk patstāvīga dzīve, man piešķīra nelielu dzīvoklīti sociālās aprūpes mājā. Tur, kā nu mācēju, nodzīvoju vairākus gadus. Arī šeit bez alkohola un draugu kompānijas neiztiku. Kad man apritēja trīsdesmit gadi, sociālo māju nojauca un man ierādīja istabiņu kopmītnēs. Tā jau saka: ‘’Tāds tādu atrod!’’ Tajās kopmītnēs patiešām atradās šādi tādi bēdu brāļi ar kuriem “satusēju”, lai kopīgi lietotu alkoholu. Tā vienā no tādām reizēm tā “pielējos” līdz nemaņai, ka, ejot pakaļ vēl kādai pudelei, kritu pa trepēm un “atslēdzos”. Pamodos slimnīcā, kur guļot gultā pavadīju vairākus mēnešus, jo bija smaga muguras trauma. Tā nu ieguvu ārstu komisijas noteiktu mūža invaliditāti. Mugura sāpēja, kājas vairs neklausīja, tās tik tikko varēja pavilkt, un šļūcošiem, maziem solīšiem, turoties pie sienām, pārvietojos. Ja līdz tam es nesu savā sirdī rūgtas pusaudžu gadu atmiņas un sāpes par neizdevušos dzīvi, tad tajā brīdī es jutos vispār nekam nederīgs kroplis. Sapratis, ka nespēšu viens tā tālāk dzīvot, zvanīju sociālās aprūpes dienestam un teicu: ”Lieciet mani, kur gribat, bet tajās savas istabiņas četrās sienās es nobeigšos.” Tā es nonācu pansionātā. 2019. gada aprīlī būs jau vienpadsmit gadi, kopš dzīvoju šeit.

Lai cik smagi man klājās, es tomēr nespēju tikt vaļā no ierastā netikuma – alkohola lietošanas.

Tomēr viss mainījās, kad 2016.gada rudenī šeit pansionātā ieradās kristieši un tika noorganizēta iknedēļas kristīgā grupiņa. Es aizgāju uz šo grupiņu un jau pirmajā reizē sapratu, ka vēlos to apmeklēt arī turpmāk, jo, esot grupiņā, es spēju nedomāt skumjas domas par savu dzīvi. Tur valdīja prieka un mīlestības atmosfēra, kas man tik ļoti bija vajadzīga. Sākumā slēpu savu netikumu no grupiņas vadītājas un dusmojos, ka kāds jau bija “paklačojis”, bet tad mani pārņēma tik liels kārdinājums, ka tam paļāvos un grupiņas norises laikā gulēju savā istabiņā “pilnīgā autā”. Mēģināju visādi attaisnoties, ka tā gadījās, bet tā tomēr nebija vienīgā reize. Nu vairs nebija ko slēpt, ka biju alkohola gūstā. Kristīgās grupiņas vadītāja vairākas reizes lūdza Dievu par manu veselību un atbrīvošanu no alkohola atkarības. Turpinot apmeklēt grupiņu vairākus mēnešus, dzirdot Dieva Vārdu no Bībeles un kopīgi lūdzot, es noticēju, ka Dieva žēlastība un dziedinošais spēks ir pār mani un man pieder uzvara pār velna izpostīto dzīvi. Es nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju.

Vienā no grupiņas reizēm vadītāja pastāstīja par to, kā pati iepazinusi Dievu caur smagām problēmām, vairāku gadu ilgu cīņu par sava dēla dzīvību un viņa atbrīvošanu no alkohola un narkotiku atkarības. Šis stāsts mani ļoti aizkustināja un neizgāja no prāta. Pēc tam tika izlasītas rakstu vietas no Bībeles par alkohola kaitīgumu. ”Bēdas tiem, kas jau rīta agrumā kāro pēc reibinātājiem dzērieniem un sēd līdz vēlam vakaram, lai apreibinātos ar vīnu!” Jesajas 5:11 “Neesi starp dzērājiem, jo dzērāji un uzdzīvotāji kļūst nabagi un snaužam būs noplīsušas skrandas nēsāt.” Salamana pamācības 23:20- 21. Tās klausoties, man palika tik jocīgi un bija pretīgums pret manu atkarību. Kad grupiņas vadītāja par mani aizlūdza, es  valdīju asaras, mani pārņēma grēka apziņa. Pēc grupiņas pats lūdzu Dievu:: “Tu, mans Dievs, esi žēlīgs!” Es sapratu, ka man riebjas alkohols un izniekotā dzīve. Lai arī esmu šeit pansionātā, vēlos un varu dzīvot citādi.

Jā, mans Dievs patiešām ir mīlošs un žēlīgs tiem, kas uz Viņu sauc! Man atbrīvošana no alkohola Dieva spēkā notika 2017.gada oktobrī. No tās dienas neesmu vairs lietojis alkoholu. Ir pagājis vairāk kā gads, kopš esmu brīvs no šīs gadiem ilgās atkarības. Vēlme to lietot ir pazudusi. Man ir uzlabojies vispārīgais veselības stāvoklis – kāju muskulatūra ir spēcīgāka, pārvietojos bez turēšanās pie sienām un nav vajadzīgs arī atbalsta spieķis. Vairs nešļūcu, bet varu pēdas atraut no zemes,  tā veicot nelielus soļus. Pats varu aiziet uz tuvāko veikalu pēc sev nepieciešamām lietām. Uzlabojusies redze, uztvere un atmiņa. Sirdi un prātu nenomāc negatīvas domas un sāpīgās pagātnes atmiņas. Naida un dusmu vietā sirdī tagad mājo mīlestība un prieks. Turpinu regulāri apmeklēt kristīgo grupiņu un neizlaist nevienu reizi. Pēc katras tikšanās reizes visu dzirdēto un mācīto pastāstu savam pie gultas "piesietam” istabas biedram. Pats lūdzu Dievu un turpinu ticēt, ka spēšu normāli staigāt, jo Jēzus brūcēs esmu dziedināts!

Citiem gribu teikt: “Lai kādas būtu jūsu problēmas, nekad neslīciniet tās alkoholā, jo tajā noslīks visa jūsu dzīve, tikai ne problēmas. Vērsieties pie Dieva, jo Viņš ir jūsu risinājums!

Armanda Līdumnieka liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Comments