ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Ar Dievu viss var būt vēl labāk!

Publicēja 2020. gada 3. jūl. 12:25Laura Gruševa   [ atjaunināts 2020. gada 3. jūl. 12:41 ]

Ziņas datums 03.07.2020

Reizēm nākas dzirdēt uzskatu, ka Dievs ir vajadzīgs tiem, kam ir grūti un slikti. Protams, Dievam ir iespējams atrisināt visdažādākās problēmas! Tomēr Dieva Vārds saka, ka katram cilvēkam ir nepieciešama Dieva žēlastība - lai dzīves beigās nonāktu Debesīs un lai jau šīs zemes dzīvē uzlabotu lietas, ko saviem spēkiem neizdodas izdarīt vai ko nemaz neaizdomājamies mainīt! Kas ir tas iemesls, kāpēc Ričards atvēra savu sirdi Dievam? To pastāstīs viņš pats!

Ričard, kā tu sevi raksturotu pirms iepazini Jēzu?

Es biju diezgan kārtīgs jaunietis, studēju mākslas nozarē, ļoti patika pavadīt laiku cilvēku kompānijās, taču nevarētu teikt, ka biju baigais „tusētājs”, nemēdzu staigāt pa klubiem, tāpat arī man nebija ne cigarešu, ne alkohola atkarības. Manu ikdienu raksturoja skola – mājas, un tas bija arī viss. Atnākot mājās visu vakaru pavadīju mācoties, zīmējot un gleznojot. Taču dzīvē trūka piepildījuma, kas piedotu visam dziļāku jēgu. Es nevarēju sevi nosaukt par īsteni laimīgu toreiz.

Atskatoties uz tavu dzīvi, gribas teikt, ka tev ir bijušas konkrētas vērtības dzīvē. Vai tās iemācīja tavi vecāki?

Jā, tā varētu teikt. Mani vecāki mani audzināja pēc kristīgiem principiem, taču paši, diemžēl, negāja toreiz draudzē. Es uzaugu kā nosacīti „labs un kārtīgs” cilvēks, kurš ticēja garīgajai pasaulei kā tādai, bet Dievu nepazina. Turklāt, mācoties vidusskolā, bieži vien vairāk nosliecos uz klasesbiedru viedokli, kuri pret Dievu izturējās ļoti skeptiski, blakus viņiem ar laiku arī es tāds kļuvu.

Kā tu nonāci draudzē „Kristus Pasaulei”?

Mani uzaicināja paziņa uz mājas grupiņas atpūtas pasākumu. Es zināju, ka tajā pasākumā būs arī kristieši, sākumā es domāju, ko nu varēs tur sagaidīt, jo bija izveidojusies sava veida pretestība pret Dievu un kristiešiem, taču piekritu atnākt, jo man patika pavadīt laiku ar cilvēkiem. Pēc laiciņa aizgāju arī uz dievkalpojumu par spīti visai manai skepsei. Pirmais dievkalpojums man bija viens liels pārsteigums – gan mūzika, gan atmosfēra. Vidusskolas laikā es daudz klausījos rokmūziku, un atnākot uz draudzi sākumā nevarēju saprast, kā šādu mūziku var sasaistīt ar Dievu? Taču pēc laika tā kļuva viena no lietām, kas mani visvairāk uzrunāja. Man ļoti patika slavēšanas dziesmas. Es ieklausījos vārdos un tie ļoti uzrunāja, motivēja, es vienmēr jutos pacilāts! Interesanta šķita mācītāja svētruna, jo man par pārsteigumu tā likās saprotama. Svētrunas laikā es uzzināju saprotamā valodā vairāk par Bībeli, par to, kā Dievs darbojas.

Kāpēc tu kā skeptiķis turpināji nākt uz draudzi un kurā brīdī tu saprati, ka Dievs ir reāls?

Ja godīgi, sākumā es īsti pat nezināju, kas bija tas, kas mani ļoti piesaistītja, bet man bija iekšēja vēlme nākt uz draudzi, pat ja ar prātu es skeptiski attiecos pret Dievu. Protams, man patika arī draudzes cilvēku kompānija, bet tajā bija arī kaut kas vairāk. Es sapratu, ka Dievs ir reāls, jo mana domāšana un dažas lietas manā dzīvē sāka mainīties. Es apzinājos, ka līdz šim ne visu pareizi darīju pēc Dieva prāta un vēlējos to mainīt. Tāpat es sāku ziedot draudzē, jo vēlējos dot Dieva darbam. Lai gan pats tajā laikā vēl nestrādāju, bet devu no tā, ko man vecāki deva dzīvošanai. Un interesanti bija tas, kā es pamanīju, ka vecāki tiek svētīti. Viņiem ik pa laikam bija dažādas finansiālas svētības! Es sapratu, ka tas, kas ir teikts Bībelē par finansēm, reāli darbojas. Ikdienā sāku arī lūgt Dievu un  lasīt patstāvīgi Bībeli. Es redzēju to, ka lūgšanai ir spēks – mājas grupiņā mēs lūdzam par dažādām vajadzībām, atceros, kad  man bija problēmas ar diplomdarbu, ko biju „ielaidis”, taču beigās, lai gan nebiju apmierināts ar rezultātu, saņēmu ļoti pozitīvu vērtējumu, un tobrīd nodomāju – kā tas var būt? Tāpat arī atceros posmu, kad mācību slodzes dēļ sāku izlaist lūgšanu un Bībeles lasīšanu, un to uzreiz jutu savā ikdienā – zuda motivācija un produktivitāte, visās prioritātēs sākās lejupslīde, un tajā mirklī es sapratu, cik tas ir svarīgi. Pieņēmu lēmumu būt disciplinēts savās attiecībās ar Dievu – regulāri lasīt Bībeli un regulāri lūgt.

Mainījās arī mans raksturs – pazuda mazvērtība un šaubas par sevi, kas traucēja bieži vien balstīties uz saviem lēmumiem, nevis pakļauties citu spiedienam. Agrāk ļoti ietekmējos no citu viedokļa – bija reizes, kad ieplānoju kaut ko darīt, bet tad, uzklausot citu domas, pārdomāju. Tas bieži vien traucēja man sevi realizēt. Bija grūti izteikt savas domas, uzsākt kaut ko jaunu. Klausoties mācītāja svētrunas, kurās viņš ļoti saprotami izskaidro Dieva vārdu, sapratu, ka Dievs redz mani kā vērtību, ka ar Dieva palīdzību es varu sasniegt vairāk. Un pamazām mainījās manas domas par sevi. Es sāku apzināties sevi kā nozīmīgu cilvēku. Šobrīd man nav problēmu izteikt savu viedokli, balstīties uz saviem lēmumiem, pastāvēt par kādu savu ideju, domās es sevi vairs nenoniecinu. Draudzē pirms kāda laika man piedāvāja vadīt kalpošanu, ko ar lielāko prieku uzņēmos. Tas arī bija viens no faktoriem, kas man palīdzēja mainīties, kļūt disciplinētākam.

Vai esi atradis to piepildījumu, ko meklēji?

Jā, savu piepildījumu esmu atradis Dievā un kalpošanā cilvēkiem. Tas dod man gandarījumu, ka varu būt daļa no Dieva vīzijas un ka varu to nodot tālāk citiem.

Ričard, ko tu ieteiktu tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka ar viņu dzīvēm viss ir „kārtībā” un Dievu nemaz nevajag, jo viss taču ir labi, līdzīgi, kā tev bija dzīvē?

Es teiktu tā – ar Dievu tev var būt vēl labāk! Bieži vien cilvēki tikai domā, ka viss ir kārtībā, jo, ja cilvēkam nav redzamu atkarību, problēmu, tas nenozīmē, ka viņam nav iekšēju problēmu vai lietu, kas jāuzlabo. Un to var izdarīt kopā ar Dievu!

Ričarda Fernata liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Comments