ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Anita: “Manī ir atgriezies prieks dzīvot!”

Publicēja 2021. gada 22. maijs 04:17Laura Gruševa

Ziņas datums 22.05.2021

Gandrīz katrs cilvēks savas dzīves laikā ir dzirdējis to, ka Dievs ir, taču priekšstati par ticību ir izveidojušies dažādi. Bieži vien tie ir diezgan negatīvi un skeptiski. Taču, kad pienāk brīdis cilvēka dzīvē, kad nākas atzīt to, ka saviem spēkiem ir grūti pārvarēt un atrisināt kādas problēmas, piemēram, tikt galā ar parādiem, veģetatīvās distonijas izraisītām panikas lēkmēm vai depresiju, tad daudzi sauc uz Dievu. Līdzīgi ir noticis ar Anitu, kura iepriekš esot skeptiski noskaņota pret ticību, stāsta par to, kā izmainījās viņas dzīve, tieši ienākot draudzē un iepazīstot Dievu:

"Kad biju maza, dzīvoju pretī pareizticīgo baznīcai. Visu bērnību es redzēju, kā cilvēki tur gāja iekšā, ārā, klanījās, cik bieži to darīja, un mans priekšstats par ticību un Dievu jau no mazotnes bija, ka tas viss ir drūmi, piespiesti un apspiesti. Šķita, ka redzu tur vairāk nepatīkamo, nekā patīkamo, jo domāju, ka tas ir kā pienākums, kas tiek jāizpilda tradīcijas pēc. Šo novērojumu dēļ vairāk skatījos uz baznīcu skeptiski, taču kaut kāda ticība Dievam tomēr manī iekšā bija.

Kad izšķīros no sava bērna tēva, manā dzīvē sākās tāds periods, kad kļuvu pārliecināta, ka visu varu izdarīt es pati. Atteicos pieņemt jebkādu palīdzību no citiem cilvēkiem, jo vairs neuzticējos nevienam. Sāku norobežoties no apkārtējās realitātes, iekļuvu arī parādos. Tā rezultātā sākās tāda kā lēna izdegšana, kas izvērtās depresijā un veģetatīvajā distonijā ar panikas lēkmēm, it sevišķi naktīs. Pēdējos deviņus gadus dzīvoju tādā kā "darbs - mājas - darbs - mājas" rutīnā, jo, piemēram, ieejot veikalā, nejutos droši, centos to "izskriet" cauri ātri, ātri, lai tiktu prom. Atrasties kaut kur sabiedriskās vietās man bija grūti, jo vienīgā vieta, kur jutos droši, bija mājās. Ļoti bieži gāju gulēt tieši ar mērķi, lai atslēgtos no šīs pasaules un miegā varētu sapņot, ko un kā es gribu.

Jau iepriekš es biju vienreiz apmeklējusi draudzi "Kristus Pasaulei", jo tur ar priekšnesumu uzstājās mans bērns un es atbraucu paskatīties. Toreiz pat domāju, ka braucu uz kādu koncertu, un biju izbrīnīta, kad priekšā iznāca mācītājs un sāka runāt. Kad es tur biju, ieraudzīju, ka viss var notikt citādāk, nekā es bērnībā tiku domājusi par ticību, dzīvojot blakus pareizticīgo baznīcai. Kādu gadu es nekur negāju, bet manī bija iekšēja sajūta un vēlme, ka vēlos šajā draudzē atgriezties. Pienāca brīdis, kad pagājušā gada janvārī mani atkal uzaicināja kādi cilvēki uz šo draudzi, es atsaucos un tad sāku apmeklēt arī savas pilsētas mājas grupiņu Ventspilī.

Visu šo laiku es skatījos un vēroju cilvēkus sev apkārt un domāju, - kā viņi var tik ļoti ticēt, kā tas iespējams? Man pašai tas vienlaicīgi vilka, taču vienlaicīgi bija arī "nu nē, nē". Izgāju Bībeles skolu, kā arī sāku lūgt Dievu. Pēc četriem mēnešiem, kad vēl bija neatrisinātas problēmas manā dzīvē, kā arī tikko sākās tā saucamais karantīnas laiks, kad uz laiku visu aizslēdza ciet, tad, atgriežoties atpakaļ darbā, panikas lēkmes sāka izteikti parādīties arī dienas laikā, piemēram, strādājot. Tās varēja būt pat līdz sešām reizēm dienā un izpaudās kā elpas trūkums, bet tā, ka tiešām likās, ka gals kāt. Vienreiz, esot darbā, jutu, ka atkal tuvojas lēkme un sapratu, ka nespēju vairs sevi turēt rokās. Pagāju nostāk no apkārtējiem un trijos teikumos teicu tādu lūgšanu, kā nu es mācēju - "Dievs, es zinu, ka tas nav no Tevis, tas ir no velna, paņem to projām!". Tā nu es tādus trīs teikumus pateicu, un burtiski pēc kādām divarpus stundām, cik atceros, mani pārņēma tāda sajūta, kuru ar vārdiem īsti izstāstīt nevar. Sākumā likās, ka būs kārtējā lēkme, jo nāca tas sajūtu vilnis, taču šoreiz tas bija citādāk. Lēkmes nebija, nebija ne siltuma, ne aukstuma, taču notika interesanta lieta – sajutu, ka kaut kas smags ir mani atstājis. Tā apziņa uzreiz bija skaidra, ka kaut kas no manis ir paņemts prom. Nu jau ir pagājis vairāk nekā gads, un panikas lēkmes kopš tā brīža vispār nav vairs bijušas. Zinu, ka Dievs mani atbrīvoja!

Otra svarīga lieta, kas man ir notikusi pa šo gadu, kad esmu sākusi iet draudzē – beidzot esmu tikusi vaļā no parādiem, kas man vilkās līdzi vairāku gadu garumā un jau zuda ticība, ka kādreiz spēšu to visu atrisināt. It kā kaut kāda risinājuma daļa jau bija gaidāma, taču nekādi nesanāca to nokārtot. Tas bija brīnumaini, kā tas viss sakārtojās gandrīz vienā momentā, un šobrīd man nekādu parādu vairs nav. Parādi bija lieta, kas mani savā ziņā arī dzina depresijā, un līdz ar parādiem man aizgāja prom arī šī ilgstošā nomāktība. Taču galvenais, ko es gribētu uzsvērt, ir ne tikai tas pārdabiskais – dziedināšana no veģetatīvās distonijas un depresijas, bet tieši tas, ka man ir izmainījies skatījums uz dzīvi. Man gribas teikt, ka tiešām esmu beidzot pamodusies no kaut kā. Esmu šobrīd sākusi sportot, ko nekad neesmu tā darījusi. Gribas dzīvot, visur braukt, darīt, baudīt dzīvi, iet uz priekšu! Un, ja runa ir par draudzi un Dievu, es kalpoju, uzņemos pienākumus savā draudzē un daru to ar lielu prieku.

Tev, kas lasi šo liecību, vēlos novēlēt nebūt tik skeptiskam pret baznīcu un Dievu, jo arī es agrāk nezināju, ka ir tāds Dzīvais Dievs, nevis vienkāršu reliģiozu rituālu izpilde, ejot uz baznīcu kā ēku nevis uz draudzi, kur patiešām cilvēki sanāk kopā, lai pielūgtu un iepazītu Dievu. Daudz cilvēku to nemaz nezina, un tas, ļoti iespējams, ir iemesls, kāpēc viņi ir tik skeptiski pret ticību Dievam. Mans ieteikums un novēlējums arī ir – uzticēties cilvēkiem, kas stāsta tev par Dievu un kurus Dievs tavā dzīvē ir ielicis, un mācēt pieņemt palīdzību."

Anitas Laures liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Comments