ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Andrejs: “Pirms iepazinu Dievu, biju ļoti vientuļš, sevī ierāvies un mocījos ar mazvērtību.”

Publicēja 2021. gada 27. aug. 12:10Laura Gruševa

Ziņas datums 27.08.2021

Kā daudzi jaunieši, arī Andrejs domāja, ka alkohols, cigaretes un marihuāna palīdzēs viņam atraisīties, būt interesantam un iekļauties savu vienaudžu pulkā. “Kādā barā esi, tādu dziesmu dziedi” – ir teiciens. Tomēr peldēšana pa straumi līdzi baram nedeva gaidīto rezultātu un Andrejs arvien palika iekšēji vientuļš, sevī ierāvies un kompleksu nomākts jaunietis. Tomēr, iepazīstot Dievu un ienākot draudzē, Andrejs ir atraisījies, pārvarējis mazvērtību un ieguvis patiesus draugus. Pašlaik viņš jau pāris gadus ir draudzē “Kristus Pasaulei”, aktīvi kalpo cilvēkiem un saka, ka viņa dzīve ir izmainījusies. Par to, kā un kas notika, viņš stāsta:

“Man bija smaga bērnība, vecāki dzērāji, negatīvs piemērs, emocionālas traumas un mazvērtība. Pusaudža gados draugu ietekmē pats sāku pīpēt un iedzert. Alkohols palīdzēja man kliedēt vientulību un mazvērtību. Vismaz tajās reizēs, kad iedzēru, jutos laimīgs. Ar laiku sāku to darīt vienatnē un darīju katru dienu. Diena bez vismaz pāris aliņiem nebija iedomājama. Es domāju, ka tādā veidā kļūšu “savējais”. Alkoholam, cigaretēm un “zālītei” aizgāja aptuveni puse algas. Tomēr nekādus īstus draugus es neieguvu. Mani pudeles brāļi bieži smējās un pazemoja mani. Dzīvoju pie tantes, kaut arī sen jau kā biju pilngadīgs. Domāju, ka pats nevaru par sevi parūpēties, samaksāt rēķinus un tikt ar savu dzīvi galā.

Vēlāk man atklāja “krītamo kaiti” jeb epilepsiju. Lietoju medikamentus. Lēkmes nebija pārāk smagas, tās bija īslaicīgas, zaudēju samaņu uz dažām sekundēm, pēc tam neko neatcerējos. Tomēr visā pārējā laikā es jutos ļoti nespēcīgs un vājš. Mani pastāvīgi mocīja nogurums un nespēks. Vairākas reizes mēģināju pats ar savu gribasspēku atmest smēķēšanu. Vienreiz pat noturējos trīs mēnešus, taču pēc tam atkal atsāku. Kāpēc, nevaru atbildēt.

Nezinu, kā tas būtu turpinājies. Par laimi, pirms pāris gadiem mani uz ielas uzrunāja jauna sieviete un stāstīja kaut ko par Dievu. No sākuma pret viņas teikto attiecos ļoti rezervēti, tomēr kontaktus nesarāvu un beigās atnācu pat uz kristīgās mājas grupiņas sapulci. Pirmo reizi esot kristīgā mājas grupiņā, mana pirmā reakcija bija bailes. Sēdēju kluss, bikls un nespēju pateikt nevienu vārdu, kad man ko jautāja. Pēc tam es kādu laiku vairs nenācu. Šī sieviete man zvanīja, aicināja uz Ziemassvētku pasākumu, taču es tajā dienā piedzēros un dabūju pa aci. Pēc tam es viņas aicinājumos nākt uz draudzi un atdot savu dzīvi Dievam ieklausījos nopietnāk. Atnācu arī uz dievkalpojumu, kur mani ļoti uzrunāja mācītāja vienkāršais un saprotamais sludināšanas stils. Pēc kādiem četriem mēnešiem es pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu un atdevu Viņam savu sirdi. Kopš tā laika es sāku draudzi un mājas grupiņu apmeklēt regulāri. Iedraudzējos ar cilvēkiem un sāku arī pats kalpot Dievam draudzē.

Mana dzīve pamazām sāka mainīties. Jau pirmajās reizēs pieņēmu lēmumu vairs nelietot alkoholu un nepīpēt “zālīti”. Atceros, pēc pirmā dievkalpojuma vēl uzsmēķēju marihuānu, bet man palika ļoti slikti un pēc tās reizes es vairs to neesmu mēģinājis. Arī tieksme pēc alkohola man pamazām pazuda, taču ar cigaretēm es cīnījos ilgāk. Tikai pēc draudzes lūgšanu nometnes inkauntera, kur biju otro reizi apmēram pirms gada, man pazuda tieksme smēķēt.

Tagad es jūtos daudz labāk, nekā tad, kad vēl nepazinu Dievu, smēķēju un lietoju alkoholu. Naudu, kas aizgāja šīm atkarībām, es varu ietaupīt un izmantot lietderīgi. Arī darbā priekšniecība mani novērtē un uzskata par labu un uzticamu darbinieku. Kad citiem bija dīkstāve, man vadītājs piedāvāja darbu. Kad citiem algu aiztur, man vienmēr izmaksā laikā. Nesen man pielika pie algas un manas finanses, kopš ienācu draudzē, ir pieaugušas vairākkārtīgi. Esmu daudz bagātāks, nekā pirms tam! Īrēju pats savu dzīvokli, varu pats sevi apgādāt, pats samaksāt par īri, komunālajiem pakalpojumiem un tagad dzīvoju atsevišķi. Esmu par sevi pārliecināts un zinu, ka paveikšu visu, ko būšu nolēmis.

Kopš sāku tuvoties Dievam, arī epilepsijas lēkmes ir pārgājušas. Tagad jūtos ļoti labi, man ir spēku pieplūdums un es varu strādāt celtniecībā fizisku darbu. Jau sen esmu pārtraucis lietot pretepilepsijas medikamentus.

Šeit, draudzē, pirmo reizi manā dzīvē man ir parādījušies īsti draugi, cilvēki kuriem es rūpu. Mana mājas grupiņas vadītāja un daudzi citi cilvēki draudzē ir daudzreiz vairāk izrādījuši rūpes par mani, nekā citi cilvēki manā dzīvē līdz šim. Agrāk es biju ļoti vientuļš, sevī ierāvies un mocījos ar mazvērtību. Tagad es zinu, ka esmu dārgs vispirms Dievam, un arī cilvēkiem draudzē. Šeit esmu atraisījies un ieguvis patiesus draugus. Tas ir tieši tas, kas man agrāk ļoti pietrūka.

Ik dienas es lasu Bībeli, lūdzu Dievu kā arī kalpoju draudzē, jo vēlos būt noderīgs Dievam. Cilvēkiem, kuri mokās ar dažādām atkarībām un veselības problēmām, es novēlu meklēt Dievu, nākt uz draudzi un nebaidīties. Jēzus tiešām var un grib palīdzēt, glābt un dziedināt!”

Andreja Šilo liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Comments