ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Andis: Lielāko daļu savas dzīves esmu bijis atkarīgs no alkohola, bet nu esmu brīvs!

Publicēja 2021. gada 16. jūl. 13:18Laura Gruševa

Ziņas datums 16.07.2021

Pasaulē bieži ir dzirdēti tādi izteicieni kā šis: "Es jebkurā brīdī varu apstāties, pats spēju sevi kontrolēt". Šādas frāzes no cilvēkiem ar alkohola atkarību izskan pat ļoti pārliecinoši, kamēr atkarība vēl ir sākuma stadijā. Diemžēl, šie cilvēki nemaz nepamana, kā pavisam neilgā laika posmā viņi kļūst par atkarības vergiem, un tā rezultātā cieš ne tikai viņi paši, bet arī ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Tad nepalīdz ne pašiedvesma, ne zāles, ne dziednieki un dažādi ārstniecības līdzekļi. Ir pierādījies, ka pat ja tas palīdz problēmu novērst ārēji, tas nedara cilvēku brīvu no iekšienes, jo attiecīgā situācijā šis nelāgais ieradums var atgriezties un turpināt postīt dzīvi ar jaunu spēku. Taču ir risinājums, kas nav sasniedzams ar cilvēcīgām metodēm – tas ir Jēzus Kristus, kurš var pilnībā atbrīvot cilvēku un atņemt jebkādu vēlmi pēc alkohola, un tā vietā iedot dzīvesprieku, mieru un prieku. Ar savu pieredzi dalās Andis, kurš alkohola atkarības gūstā pavadīja 20 savas dzīves gadus:

"Ar alkoholu sāku niekoties jau no gadiem trīspadsmit. Katrā dzimšanas dienā, diskotēkās, dažādos izbraucienos, vienkārši sanākot kopā ar draugiem. Sākumā gan es nedomāju, ka tāds dzīvesveids man radīs tik lielas problēmas, līdz beidzās skolas laiki. Tad bija jāsāk arī strādāt, taču pēc brīvdienām, kas tika pavadītas lielā reibumā, bieži nedēļas sākumā uz darbu aiziet nesanāca. Tādējādi darbi tika mainīti regulāri. Arī pirmās nopietnās attiecības pajuka, jo iedzerot nespēju apstāties. Vajadzēja piedzerties tā, ka pats pār sevi vairs nevaldīju. Nākamajā dienā noteikti vajadzēja vēl "uzņemt" pa virsu, lai savāktos, bet tas, protams, beidzās ar “bezfilmu”. Dzīvot bez alkohola palika arvien grūtāk, jo esot skaidrā bija izteikts nervozums un agresija. Tāda sajūta, ka visu laiku kaut kas pietrūkst – dzīve šķita melnbalta. Tikai iedzerot atgriezās krāsas. Protams, sapratu, ka tā turpināt vairs nedrīkst, bet tādas domas man bija tikai uz paģirām. Tikko atgriezās veselība, sāku plānot nākamo “dzerstiņu” Divdesmit viena gada vecumā tiku aizvests uz Straupes rehabilitāciju. Pēc “nokodēšanās” uz gadu izturēju tikai sešus mēnešus un atkal sāku lietot.

Ar visu to, ka lietoju alkoholu, manā dzīvē ienāca meitene, kura nedaudz pamodināja mani no šī murga. Mums piedzima brīnišķīga meita un viss bija skaisti, kā arī alkoholu lietoju mazliet mazāk. Taču tā tas bija tikai sākumā, jo “dzerstiņi” ar draugiem palika arvien biežāki. Naktīs nebiju mājās, taču, ja biju, tad uzvedos kā pēdējais nejēga. Domāju, ja meitene ar mani ir nodzīvojusi tik daudz līdz šim, tad neaizies arī turpmāk. Man atnāca piedāvājums strādāt par šoferi Vācijā. Prombūtne ilga sešas līdz deviņas nedēļas. Atgriežoties no reisa uz trim nedēļām mājās, kuras pavadīju dzerstoties, un šādi turpinot, ģimeni vairs nespēju saglābt un paliku viens. Tas bija izšķirošais pagrieziens manā dzīvē – vai nu nodzeršos vai jāsāk cīnīties.

Biju vairākkārt uz hipnozi un uz kodēšanu. Dzēru visādas ārstniecības tējas, kas nomierina nervus. Apmeklēju arī dziedniekus, taču jutos briesmīgi. Bija vairāki mēneši, kad nespēju saņemties uzsākt dzīvot. Absolūts nespēks, muguras sāpes, uzvilkti nervi, nakts murgi, bezmiegs – šķita, ka piemeklēs vājprāts. Bija sajūta, ka pār mani valda un plosa kāds zvērs. Manas domas bija pārņemtas ar niknumu, agresiju un dzīves apnikumu. Vēlējos savu dzīvi izbeigt, bet baidījos, jo bija izteikta sajūta, ka man par to būs jāatbild. Tas vilkās nedēļu pēc nedēļas, līdz pēc kāda kārtējā dzerstiņa iztukšots un sagrauts ienācu dzīvoklī, nometos uz ceļiem un sāku izmisumā bļaut: "Cik var ciest? Gana jau mocīts! Piedod man, lūdzu, Dievs! Piedod man manus grēkus, Jēzu, maini manu dzīvi, šādi vairs nespēju!" Šādi lūdzot, mani pārņēma izteikts miers – vēlme meklēt kaut ko. Meklēt gudrību. Atgūlos gultā un sāku meklēt internetā, ko izmeta Youtube uz vārdu "gudrība". Un pirmais, ko uzgāju, ir draudzes "Kristus Pasaulei" mācītāja Mārča Jencīša "40 patiesības par gudrību". Iesākot skatīties, vairs nevarēju atrauties. Iekšā bija pasakaina brīvības sajūta, ka esmu saņēmis Dieva žēlastību. Svētrunas klausījos vienu pēc otras piecu stundu garumā. Es sapratu, ka šī draudze ir vieta, kur Jēzus var izmainīt manu dzīvi.

Jau nākamajā rītā es biju dievkalpojumā. Nespēju noticēt, cik manāms cilvēkos bija miers, prieks un sadraudzība. Patika, ka bija skanīga slavēšana. Arī svētrunā saņēmu atbildes uz man tajā brīdī tik svarīgiem jautājumiem. Sākot apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, ar prieku izsviedu visus antidepresantus, jo sabrukušo nervu vietā bija nācis prieks, miers, drošība un sajūta, ka viss būs labi. Tad sekoja iespēja apmeklēt draudzes trīs dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Tajā piedzīvotais izdzēsa jebkādas šaubas – sajutu pārdabisku Dieva tuvumu, mieru un mīlestību. Pēc inkauntera kādā parastā dienā sapratu, ka alkohols man ir palicis svešs. Vēl līdz šim brīdim priecājos un pateicos Jēzum par šo brīvību un par šo vietu, kur ir izmainīta mana dzīve. Esmu ļoti pateicīgs šai draudzei un mācītājam! Un, protams, Dievam, kas mani uz šejieni atveda.

Šodien esmu brīvs no alkohola atkarības, pozitīvi skatos uz rītdienu, ir atgriezusies pašapziņa, spēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. Sakārtotas ir arī manas finanses un veselība, kā arī mans iztikas avots nes man prieku un interesi par padarīto. Arī darba laiks man ir izdevīgs, jo tieku uz ikvienu draudzes rīkotu pasākumu, un, ja nevarētu, tad droši tajā kaut ko mainītu, jo bez draudzes un Dieva tuvuma es esmu nekas. Iesaku tev – neatliec uz rītdienu, neatliec uz vēlāku. Ieaicini Jēzu jau šodien savā dzīvē un tu nebūsi vīlies, jo tieši no šī brīža tu saredzēsi savai dzīvei jēgu."

Anda Bračkus liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Comments