ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Ance: Ar Dievu varu dzīvot patstāvīgu un laimīgu dzīvi

Publicēja 2019. gada 6. dec. 07:32Laura Gruševa

Ziņas datums 06.12.2019

Lai arī Ance vienmēr ir ticējusi Dieva eksistencei, tomēr nekad iepriekš jaunā meitene nebija iepazinusi Dievu personīgi. Viņa nezināja, kāds ir Dievs, ko Viņš ir paredzējis viņas dzīvē. Ancei bija liela neticība, ka viņa kādreiz varētu būt neatkarīga no citiem cilvēkiem, viņa nekādi nespēja noticēt, ka varētu labi pelnīt un apgādāt sevi. Tikai tad, kad Ance nāca pie Dieva pa īstam, sāka lūgt, lasīt Bībeli un klausīties dievkalpojumos sludināto, viņas dzīve sāka mainīties.

Stāsta Ance:

Jau skolas laikā man bija sapnis, ka kādreiz varētu būt neatkarīga un pelnīt pati, lai man būtu sava nauda. Tajā laikā dzīvoju pie mammas un biju viņai uz „kakla”, tāpēc ļoti vēlējos, lai varētu pati par sevi gādāt un pelnīt naudiņu. Tomēr jau no mazotnes mocījos ar mazvērtības domām un neticību sev, nespēju noticēt, ka varētu patstāvīgi dzīvot, šķita, ka viss, ko varētu darīt, ir kāds smags darbs par ļoti zemu samaksu, kāds bija arī manai mammai.  Dzīvoju arī mazā pilsētā, kur iespējas iegūt labu darbu ir niecīgas. Man bija bail izdarīt kaut ko pašai, iesākt lietas, uzrunāt cilvēkus un es vienmēr centos atrast kādu, kurš to izdarīs manā vietā. Tādu sevi atceros jau kopš pašas bērnības. Domāju, tas ir tāpēc, ka es esmu uzaugusi bez tēva, līdz ar to mamma bija iegrimusi darbos, un laikā, kad skolā mani daudz apcēla un noniecināja, man nebija pie kā vērsties un meklēt uzmundrinājumu. Nebija neviena, kas mani atbalstītu, iesētu ticību sev un saviem spēkiem vai dotu kādu vīziju nākotnei. Es izaugu ar domu, ka nekas nekad nebūšu. Iekšēji ļoti vēlējos mainīties, būt patstāvīga, drosmīga un uzņēmīga, bet nespēju pārvarēt sevi. Pabeidzot vidusskolu, nezināju ko lai iesāk, kur lai iet tālāk mācīties, nebija nekādu mērķu vai ideju nākotnei. Un tad jau parādījās domas, ka es vispār neko nesasniegšu un nekad mūžā nevarēšu dzīvot patstāvīgu un laimīgu dzīvi. Tas šķita šausmīgi!

Cik zinu, tad tici Dievam jau no bērnības, vai toreiz biji vērsusies pie Viņa pēc palīdzības?

Es agrāk ticēju Dievam, taču nezināju, ka ir jālasa Bībele vai regulāri jālūdz Dievs. Līdz ar to es neticēju, ka Dievs varētu kaut kā manu situāciju mainīt. Man apkārt arī bija cilvēki, kuriem nekas nekad nemainījās, un tas manu ticību nekādā veidā necēla. Es nepazinu Dievu personīgi un nezināju, ka Viņam ir svētības pilnas domas par mani, kā teikts Bībelē.

Kā tad viss mainījās?

Sociālajos tīklos mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Es uz šo aicinājumu atsaucos un aizgāju. Man uzreiz tur iepatikās, redzēju, ka cilvēki ir pozitīvi un ieinteresēti manī,  un kopš tā laika sāku nākt uz draudzi regulāri, un mana dzīve un manas domas par sevi mainījās. Nākot uz draudzi, es sāku apzināties, ko Dievs domā par mani – lasot Bībeli un klausoties mācītāja sprediķus cēlās mana ticība, ka ar Dievu viss ir iespējams.  Par šo lietu lūdzām mājas grupiņā, savās lūgšanās es apliecināju Rakstu vietas no Bībeles, piemēram, „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” /Filipiešiem 4:13/. Lūdzu Dievam spēku un drosmi, lai Viņš mani maina. Arī  mājas grupiņas vadītāja ļoti daudz mani uzmundrināja un atbalstīja.

Kad pabeidzu vidusskolu, izlēmu pārvākties uz Rīgu. Iesāku strādāt par auklīti bērniem, sākumā ļoti nepārliecinoši, vai vispār tikšu galā ar pienākumiem.  Ienākumi bija niecīgi, pietika tikai rēķiniem un kaut kas palika pāri. Arī konkrētā darba vieta īsti negāja pie sirds. Vēlāk man parādījās iespēja strādāt bērnu dārzā un tur jau iespējas nopelnīt bija lielākas. Pamazām sāku iestrādāties, pierādīju sevi kā labu darbinieci, kļuvu pārliecinātāka par sevi, un darba devējs palielināja algu. Darbā pirms katras situācijas, kad šķita, ka nevarēšu kaut ko izdarīt pati, sāku lūgt Dievu un tas man palīdzēja! 

Vēlāk Dievs sāka pavērt visādas iespējas dzīvē, piemēram, man piedāvāja pieskatīt bērniņu privāti. Es sapratu, ka Dievs man ir sagatavojis kaut ko vairāk. Sākumā bija bail, bet es pieņēmu šo izaicinājumu un šobrīd jau strādāju ar šo bērniņu pusotru gadu. Pēc kāda laika manā dzīvē ienāca vēl viens pieskatāmais bērniņš un tas man ir liels brīnums, kuram es pat nespēju noticēt! Esmu pārliecināta, ka bez Dieva tas nebūtu iespējams, Viņš paver visādus ceļus un iespējas. Es redzu, ka Dievs pa maziem solīšiem mani ved uz kaut ko lielāku, man pašai pat neapzinoties. Ja agrāk man likās, ka nekad nespēšu pati par sevi gādāt, tad šobrīd es pati visu spēju samaksāt.  Es apzinos, ka Dievs ir izmainījis manu personību. Mācītāja sprediķos ļoti daudz ir Rakstu vietu par ticību, par to, kas mēs esam ar Dievu un ka nav jāsamierinās ar esošo situāciju. Jebkurš cilvēks ar Dievu var „izsisties”.

Esmu ļoti priecīga un manas mazvērtības domas ir prom, jūtu, ka man vienmēr viss būs un ka man nav jāsatraucas, ka kaut ko nevaru vai ka kaut kas pietrūks. Katru reizi, kad vēl uznāk nedrošība vai bailes, es vienkārši izcīnu to lūgšanā! 

Citiem novēlu iepazīt dzīvo Dievu, uzticēties Viņam un ticēt tam, ko Viņš saka Bībelē. Nekas cits dzīvē nespēj dot tik stipru pamatu, uz kā veidot savu dzīvi, kā Dievs. Tikai Viņš spēj darīt pilnīgas izmaiņas tavā dzīvē un dot spēku noticēt, ka mēs visu varam!

Ances Lindes liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Comments