ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Aivis: „Mana dzīve pēc smagas autoavārijas!”

Publicēja 2022. gada 3. jūn. 05:54Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 3. jūn. 05:55 ]

Ikdienas gaitās un steigā cilvēki mēdz nedomāt vai pat vispār aizmirst par Dievu, garīgām vērtībām un to, ka pēc šīs dzīves varētu būt kaut kas svarīgāks un īstāks par jau esošo! Līdzīgi bija arī Aivim, kurš tikai pēc nokļūšanas smagā autoavārijā apstājās un sāka skatīties uz savu dzīvi savādāk. Par to visu mums pastāstīts pats Aivis:

„Par Dievu biju dzirdējis jau kopš bērnības, kad bieži vien kaimiņos dzīvojošā sieviete man par Viņu stāstīja. Tajā laikā, bieži dzirdēju no viņas, ka man ir vajadzīgs Dievs un ka dzīvoju nepareizi. Toreiz, vēl biju pavisam jauns un man tas viss likās smieklīgi. Vienmēr nodomāju - ko tu man te stāsti. Parasti viss ko man tante stāstīja bija pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā, bet tajā pašā laikā es Dievu nenoliedzu. Jau no 12 gadu vecuma sāku lietot alkoholu. Kā jau laukos bieži vien notiekas, jau no agras bērnības mācēju braukt ar mašīnu un motociklu, patika visa tehnika. Iedzeršanas kļuva arvien biežākas, sāku lietot arī narkotikas, un braukšana reibumā pie stūres kļuva par normu. Es apzinājos, ka daru nepareizi un zināju, ka kaut kas ir jāmaina, bet nekas man nesanāca. Mana apkārtējā vide bija tāda pati kā es. Man vienkārši nebija citu draugu kas man palīdzētu kaut ko mainīt. Laiks gāja uz priekšu un mana ikdiena kļuva nekontrolējama. 21 gada vecumā alkohola reibumā izraisīju ļoti smagu avāriju. Guvu ļoti smagas traumas. Divas nedēļas nogulēju slimnīcā. Viss ķermenis bija traumēts tā, ka trīs dienas nevarēju pat normāli uz tualeti aiziet. Guvu galvaskausa pamatnes lūzumu un acu bojājumus. Slimnīcā teica, ka man ir sejas asimetrija un, ka zem acs jāliek iekšā metāla implants kas saucās "titāna tīkls". Toreiz mani tas sagrāva, nodomāju, ka kājā vai rokā ielikt metālu vēl būtu pieņemami, bet apziņa, ka man sejā liks dzelzi likās briesmīga. Tajā reizē biju ļoti pārbijies, likās ka visa dzīve apstājusies. Vienmēr likās, ka jebkuras nepatikšanas ir labojamas, bet ne šoreiz. Pēc slimnīcas aizbraucu uz laukiem. Ciemojoties pie tantes, viņa piedāvāja ieaicināt Jēzu manā sirdī. Toreiz biju fiziski un garīgi iznīcināts, tāpēc sapratu, ka Dievs man ir vajadzīgs un savādāk nevar. Tante mani aizveda uz kādu Rīgas draudzi un tajā reizē ieaicināju Jēzu savā sirdī, tajā brīdī izjutu ļoti patīkamas izjūtas pa visu savu ķermeni. Jau pēc dažām dienām bija paredzēta operācija sejai. Pēc operācijas seja atkal bija ļoti sapampusi līdzīgi kā pēc avārijas. Atnāca daktere un pateica man brīnumu - metāla implants nebija nepieciešams, no sejas bija jāizņem tikai kaula šķemba un tas arī viss. Tajā brīdī biju patīkami pārsteigts, un tā sākās mana ticības dzīve. Kopš tā laika sāku pievērsties Dievam vairāk. Man sāka mainīties dzīves uztvere, klausoties citu cilvēku dzēruma runas man tas likās briesmīgi. Dažas reizes arī pats biju iedzēris, bet tas likās tik bezjēdzīgi un pretīgi, ka sapratu, ka daru pilnīgi nepareizi. Dievs man ir devis otru iespēju un man tā ir jāizmanto. Mana dzīve strauji sāka mainīties, draudzē iepazinos ar meiteni, kuru aprecēju. Mums piedzima 3 bērni. Es uzsāku savu biznesu un dzīve gāja uz augšu.

Neskatoties uz to ka ticēju Dievam, gāju uz draudzi un viss pat likās labi, tomēr draudzē kurā es gāju nemācīja par personīgo attiecību veidošanu ar Dievu, tā ir Bībeles lasīšanu un Dieva lūgšana. Man toreiz nebija regulārs laiks ar Dievu un līdz ar to lielākās grūtībās es nebiju spējīgs pastāvēt. Manā dzīvē pienāca ļoti smags posms, tēvs izdarīja pašnāvību, tas man bija smags trieciens. Iesākās kaut kāda depresija. Ar laiku sāku neiet uz draudzi, viss sāka jukt un brukt, jo novērsos arī no Dieva. Pagāja četri gadi līdz atkal atgriezos pie Dieva. Biju aizbraucis uz Dobeli kur vajadzēja iegādāties motoru priekš mašīnas. Biju pārsteigts par to, ka cilvēks kurš pārdeva man motoru sāka stāstīt par Dievu. Pāris dienas vēlāk es atkal jutos ļoti slikti, bija depresīvs noskaņojums un es izdomāju piezvanīt šim cilvēkam. Toreiz viņš uzaicināja mani atnākt ciemos. Mēs labi parunājām par Dievu un es izkratīju viņam savu sirdi. Biju šokā par sevi, ka stāstu svešam cilvēkam savas problēmas. Mums izveidojās labs kontakts ar šo cilvēku. Viņš mani sāka aicināt uz visādiem pasākumiem, un uz kristīgo mājas grupiņu. Ar laiku sāku nākt uz mājas grupiņu un arī uz Dievkalpojumiem. Atnākot pirmo reizi uz draudzi "Kristus Pasaulei", jutos patīkami pārsteigts, patika attieksme no cilvēkiem, bija dzirdami daudz komplimenti, visi sveicinājās, varēja just, ka draudze ir dzīva. Mācītājs toreiz stāstīja savu dzīves stāstu, kā viņš iepazina Dievu un tajā brīdī es sapratu, ka arī man ir ko stāstīt citiem. Šajā draudzē māca cik svarīgas ir disciplinētas attiecības ar Dievu, ka tām jābūt regulārām un kvalitatīvām, jo ja mums būs kvalitatīvs laiks ar Dievu, tad jebkuros apstākļos mēs pastāvēsim. Mums vienkārši ir jāapzinās tas spēks kas no tā nāk, jo katram dzīvē var pienākt brīdis kad viss sāk brukt, bet ja būsim ar Dievu, tad pastāvēsim.

Šobrīd es kalpoju draudzē, cenšos regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu, stāstu citiem par to kā Dievs ir izmanījis manu dzīvi, pats vadu mājas grupiņu un kalpoju citiem cilvēkiem. Kopā ar Dievu mana dzīve atkal ir izmainījusies un es esmu laimīgs! Citiem iesaku, ja kāds jums stāsta par Dievu, tad nevilcināties, nedariet tā kā es. Ja es būtu izdarījis laicīgi savu izvēli, par labu tam, ka veidoju savu dzīvi kopā ar Dievu nevis viens pats, tad man nebūtu jāiet cauri tām visām nelaimēm. Tikai un vienīgi Dievs var paņemt prom visas atkarības un sakārtot visas dzīves sfēras. Izdariet pareizo izvēli nekavējoties!

Aivja Svētiņa liecību pierakstīja Edgars Paeglis.

Comments