ZIŅAS‎ > ‎Draudzes ziņas‎ > ‎

Agita: pirms pāris gadiem nespēju iedomāties, ka reiz cilvēkiem stāstīšu par Dievu!

Publicēja 2021. gada 7. maijs 08:09Laura Gruševa

Ziņas datums 07.05.2021

Kad cilvēki izvēlas veltīt savu dzīvi Dievam, nereti viņus nodarbina jautājums: “Labi, es atstāšu savus netikumus un nepareizo dzīves veidu, bet kas nāks vietā?” Agitas dzīve ir piemērs tam, ka kristieša dzīve nebūt nav garlaicīga, pelēka un pliekana. Kad kādreizējā ballīšu apmeklētāja iepazina Kristu, viņa savas dzīves piepildījumu atrada kalpošanā cilvēkiem. Šodien Agita ir patiesi priecīga un laimīga. Iepriekšējais dzīvesveids viņu vairs nevilina. Par to, kā izmainījās viņas dzīve, Agita stāsta:

“To, ka Dievs ir, zināju jau no bērnības. Mamma man daudz stāstīja par Dievu un arī lūdza par mani. Kopā ar viņu gājām uz baznīcu, apmeklēju svētdienas skolu un kristīgās nometnes. Atceros, ja bija kādas problēmas, mēs abas kopā lūdzām un man kļuva labāk.

Tomēr es izaugu par tādu pašu meiteni, kā visas man apkārt – mani interesēja ballītes un klubi, alkohols un puiši. Ņēmu pretī visu, ko pasaule piedāvāja. Ja sākumā man šāds dzīves veids šķita ļoti krāsains un aizraujošs, tad drīz vien parādījās pirmās problēmas. Biju ļoti haotiska un nespēju savākt savas emocijas. Ātri kļuvu aizkaitināma un dusmīga. Nemācēju sevi kontrolēt. Nepratu rīkoties ar naudu. Kaut arī nodarbojos ar uzņēmējdarbību, nauda kā nāca, tā aizgāja. Šķērdēju naudu veikalos, nevajadzīgi iepērkoties.

Man bija grūti veidot attiecības ar puišiem, parasti, cik ātri tās sākās, tikpat ātri arī beidzās. Šīs attiecības bija toksiskas un egoistiskas. Man likās, ka visas domstarpības kopdzīvē var atrisināt tikai ar strīdiem un ka pie visām manām problēmām vainīgi ir visi citi, tikai ne es. To, kas ir ģimene, normālas attiecības starp sievieti un vīrieti, es nezināju.

Priekšstats par Dievu man bija, ka Viņš ir kā kaut kāds augstāks spēks, un man ar to arī pilnīgi pietiek. Ticu ka tā ir, un viss. Ne es lasīju Bībeli, ne nācu pie Viņa lūgšanā, ne apmeklēju draudzi. Manu dzīvi veidoja alkohols un ballītes. Par mammu, kas apmeklēja draudzi, domāju, ka viņa ir ievilkta kādā sektā. Ar laiku man sākās ļoti liela depresija, mocīja arī mazvērtības kompleksi un bija sajūta, it kā es dzistu ārā. Visu laiku sēdēju mājās un raudāju. Attiecībās ar citiem cilvēkiem viss bruka un juka. Tajā brīdī es sapratu, ka man nepieciešama palīdzība, jo ja es neko nedarīšu, tas var beigties ļoti slikti.

Pagājušajā vasarā mamma ieteica man aiziet uz kādu kristīgu jauniešu pasākumu. Tas bija draudzes “Kristus Pasaulei” neformālais sadraudzības pasākums. Kaut arī man bija slikts priekšstats par šāda veida draudzēm, tomēr manas problēmas bija tā samilzušas, ka nolēmu aiziet. Pasākumā man ļoti patika, iedraudzējos ar kādu meiteni, kura mani uzaicināja arī uz mājas grupiņu. Es aizgāju un pirmajā reizē jutu, ka Dievs man pieskaras un samīļo. Visu laiku raudāju vienā laidā. Pēc tam man vairs nebija pretestības pret šo draudzi, tās cilvēkiem un visu, kas tur notiek un ko tur māca. Drīz vien jau biju arī dievkalpojumā. Mācītājs runāja par piedošanu, pašās beigās aicināja cilvēkus uz aizlūgšanu par viņiem. Arī es aizgāju un Dievs mani atkal aizskāra. Man lija asaras un pēc ilgiem gadiem es spēju piedot cilvēkiem, kuri man dzīvē bija darījuši pāri. Man bija sajūta, ka arī pašai ir piedots.

Sāku iet uz mājas grupiņu regulāri, ik rītus lasīt un studēt Bībeli. Aizbraucu uz draudzes lūgšanu nometni inkaunteru, kur Dievs mani dziedināja no depresijas un izdegšanas sindroma. Kļuvu brīva no mazvērtības kompleksa. Ienākot draudzē, pārgāja jebkāda vēlme apmeklēt ballītes, klubus un meklēt savas dzīves piepildījumu nenopietnās attiecībās. Kopš pagājušās vasaras ir pārgājusi jebkāda vēlme pēc šāda dzīvesveida un vairs nelietoju alkoholu. Kāds varbūt jautās – kas tad ir nācis vietā? Kādreiz, pirms draudzes, domāju – kā gan es spētu dzīvot bez ballītēm, puišiem un alkohola? Taču tagad mana dzīve ir tik piepildīta un interesanta, ka man vairs neinteresē tas, ko es darīju iepriekš. Atdodot savu dzīvi Dievam no sirds, šīs nepareizās lietas vienkārši aizgāja projām no manas dzīves un tagad to vairs nav! Man pat nebija lielu cīņu, lai atteiktos no ballītēm un alkohola. Šīs lietas mani vienkārši vairs nevilina. Pirms pāris gadiem es pat nespēju iedomāties, ka pienāks diena, kad es cilvēkiem stāstīšu par Dievu!

Cilvēki, kuri mani pazina agrāk, ir ievērojuši, ka es esmu ļoti izmainījusies. Ja agrāk es visās savās problēmās vainoju citus un man neviens neko nespēja aizrādīt, tad tagad es uzklausu citu cilvēku padomu un pamācību. Dzīve Kristū nemaz nav grūta, tā ir patīkama! Man ir prieks, ka es varu cilvēkiem, kam ir grūti un ir depresija, palīdzēt ar padomu un aizlūgšanu. Tajā es tagad redzu savas dzīves jēgu, prieku un piepildījumu.

Lūgšanām ir ļoti liels spēks! Reizēm pati brīnos, cik ļoti Dievs mīl mani, savu bērnu. Kad es agrāk savu dzīvi vadīju pati, bez Dieva, man viss juka un bruka, taču tad, kad es uzticēju savu dzīvi Dievam, viss sāk notikt! Katru dienu esmu laimīga un priecīga. Un man ir liela vēlme palīdzēt citiem, lai arī viņiem dzīvē notiek pozitīvas pārmaiņas, tāpat kā man.”

Agitas Šķerbergas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Comments