ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Anita: Beidzot esmu laimīga un vesela kopā ar Dievu!

Publicēja 2021. gada 10. apr. 11:46Laura Gruševa   [ atjaunināts 2021. gada 10. apr. 11:48 ]

Ziņas datums 10.04.2021

Lai nodzīvotu pilnvērtīgu dzīvi kopā ar Dievu un piedzīvotu Viņa svētības, nepietiek tikai aiziet uz kādu kristīgu pasākumu. Mums ir jāveido attiecības ar Viņu, lai iepazītu Dievu un sāktu izprast Bībeli un tajā atklāto Dieva gribu savai dzīvei. Anita bija atkāpusies no Dieva vairākus gadus tikai tāpēc, ka nezināja svarīgākos principus, kas vajadzīgi, lai spētu pastāvēt savā ticībā. Par savu atgriešanos viņa dalās ar mums.

Anita, pastāsti, kā tu pirmo reizi sastapi Dievu un kāpēc tu vēlāk atkriti?

Manā  dzīvē Dievs pa  īstam ienāca tikai pirms diviem gadiem. Iepriekš nebija pilnīgas zināšanas par Jēzu un Viņa upuri. Nezināju, cik liels spēks ir lūgšanām, nezināju arī, cik svarīgi ir lasīt Bībeli. Pirmā sastapšanās ar Jēzu man bija 18 gadu vecumā, tas ir nedaudz mazāk kā pirms 30 gadiem. Kolēģe mani uzaicināja uz kristīgo konferenci un es nedomājot aizbraucu līdzi. Toreiz ļoti stipri aizdegos. Tas bija patiess kristiešu pasākums, bija liecības, kur cilvēki stāstīja par Dieva varenību un kā ir izmainītas viņu dzīves, bija slavēšana, kur guvu ļoti pozitīvas emocijas. Šis pasākums atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Biju kā uzlādēta, pasaule man bija kļuvusi labāka, likās, ka zāle ir kļuvusi zaļāka un debesis zilākas. Šeit arī  dabūju savu pirmo Bībeli. Sāku kopā ar kolēģi apmeklēt dievkalpojumus. Vēlāk mana darba kolēģe  pārcēlās dzīvot citur un es paliku viena, līdz ar to palēnām visas emocijas sāka  norimt. Mana ticība bija balstīta uz piedzīvotajām emocijām kristīgajā pasākumā. Man nebija padziļinātas izpratnes par Dievu un tikai tagad saprotu, ka lai saglabātu to uguni sevī, ko piedzīvoju pirmajā sastapšanās brīdī ar Dievu, ir jāveido attiecības ar Jēzu Kristu regulāri. Jālasa Bībele, jālūdz, jābūt spēcīgā draudzē un mājas grupiņā, kur ir apkārt ticīgi cilvēki.

Vai pēc kolēģes pārvākšanās vēl meklēji draudzi?

Iesākumā vēl gāju uz dažādām baznīcām, bet neatradu tajās meklēto. Pamazām sāku dzīvot citu dzīvi, izveidojās attiecības, radās ģimene, piedzima meita, pēc tam atsāku strādāt un Dievs sāka likties kaut kas tāls un neaizsniedzams. Šie nepilnie 30 gadi bez Dieva bija ar dažādiem kāpumiem un kritumiem, kā tas mēdz būt ļoti daudziem. Ar laiku manā dzīvē sākās tāds haoss, kuru nevarēju apturēt. Likās, ka visu laiku kuļos uz vietas, staigāju kā pa labirintu, bet katrreiz atgriežos pie ieejas. Biju iegrimusi mazvērtībā un citās problēmās, kas bija arī par iemeslu mēģinājumiem nokārtot rēķinus ar dzīvi. Visu šo laiku es iekšēji ilgojos pēc Dieva. Vienmēr, ejot garām kādai baznīcai, izjutu vēlmi ieiet iekšā kaut vai nedaudz pasēdēt tur, bet tajā pat laikā ticēju arī, ka man spēku un veiksmi varētu dot rūnu zīmes vai kādi amuleti. Man nebija apkārt ticīgi cilvēki, kas mani uzvestu uz pareizā ceļa. Tikai šobrīd es apzinos, cik tas ir svarīgi.

Kad manai meitai bija tieši tikpat gadu, cik man toreiz, kad pirmo reizi iepazinu Dievu, viņa mani uzaicināja uz kādu neformālo pasākumu, kuru rīkoja kādas draudzes mājas grupiņa. Ticu, ka tā ir daļa no Dieva plāna manā dzīvē, jo meita ir tā, kas man palīdzēja atgriezties pie Jēzus.  Es toreiz piekritu aiziet un izjutu ļoti patīkamas sajūtas, kuras man atgādināja manu pirmo sastapšanos ar Dievu. Vēl dažas reizes aizgāju uz grupiņu, un ar to arī viss beidzās. Biju apaugusi ar savām vajadzībām, manu dzīvi ieskāva darbs, personīgās problēmas un citas ikdienišķas lietas. Šad tad arī palasīju Bībeli un lūdzu. Toreiz vēl neizpratu, ka tas ir jādara regulāri, lai pastāvētu. 

Kas notika tavā dzīvē tālāk?

Bija pat reizes, kad Dievs atbildēja uz kādu no manām lūgšanām, bet personīgās problēmas neļāva pilnībā atgriezties. Pat tad, kad piedzīvoju mikroinsultu, vēl joprojām nesapratu, ka tas ir manas izvēles - dzīvot bez Dieva, rezultāts. Meita ar vīru bieži aicināja uz draudzi, teica, ka man ir vajadzīgs Dievs, taču es atrunājos, sakot, ka ticu, bet negribu tik dziļi tajā visā iet. Priecājos, redzot, kā Dievs darbojas viņu dzīvē, bet pati izlēmu palikt malā. Varbūt kaut kad citreiz, bet ne tagad.

Es neesmu labākais piemērs, kad vajag atgriezties pie Dieva, jo izdarīju to tikai tad, kad ūdens sāka smelties mutē. Pirms diviem gadiem, kad ārsta kabinetā izdzirdēju vārdus “ļaundabīgs audzējs”, nespēju noticēt, ka tas ir par mani. Tajā pašā nedēļā jau atrados dievkalpojumā. Dievkalpojuma laikā katrs vārds likās kā izteikts tieši man. Vēl šodien ik pa laikam pārlasu pierakstīto. Pēc dievkalpojuma mācītājs aizlūdza par mani. Paralēli visu šo laiku notika dažādi izmeklējumi, tika sastādīts ārstēšanās plāns un bija jau zināms operācijas datums. Vēl tikai vajadzēja veikt izmeklējumu visam vēdera dobumam, lai pārliecinātos, ka nav vēl kāds audzēja perēklis. Pēc dažām dienām ārsts piezvanīja un teica, ka ir izmeklējuma rezultāti. Jautāju, ir labāk vai sliktāk? Ārsts atbildēja - atbrauksiet, tad runāsim. Nojautu, ka nebūs labas ziņas. Izmeklējumu atbildes slēdzienā bija ierakstīta diferenciāldiagnoze - primārs aknu audzējs vai metastātisks process. Ieplānotais operācijas datums tika atcelts. Sapratu, ka man nav lielu izredžu. Ārsts uzrakstīja man nosūtījumu uz PET izmeklējumu. Tobrīd man jau bija vienalga, uz kurieni mani sūta. Gāju tādā kā autopilotā. Naktīs nespēju aizmigt, bija dēmoniski murgi. Es ļoti vēlējos dzīvot.

Kā tu cīnījies pret savu slimību?

Kārtējo nakti, nespējot aizmigt, pēkšņi, nez no kurienes man ienāca prātā pateikt – Jēzus Kristus vārdā, sātan, vācies prom! Pēc šiem izteiktajiem vārdiem iekritu dziļā miegā un nogulēju līdz rītam. Tas man bija kā grūdiens, ka jāsāk lietot Dieva Vārds, jo tas tiešām darbojas. Sāku katru dienu iet uz mežu lūgt Dievu. Apliecināju ka esmu dziedināta. Izgāju Bībeles skolu, kas palīdzēja nostiprināties Dievā, izprast viņa gribu, lietot viņa Vārdu. Pēc dažām dienām, kad bija gatava PET izmeklējumu atbilde, zvanīja ārsts. Ieejot kabinetā, māsiņas sejā pamanīju smaidu. Sapratu,  ka viss ir labi. Tā patiešām arī bija. Aknas izrādījās veselas. Varēja atkal ātri sakārtot atlikušo ārstēšanās plānu, kuram bija jāiziet cauri, taču Dievs man deva spēku un man šis posms bija ļoti viegls.

Šobrīd esmu pilnībā dziedināta no audzēja. Pēdējās analīzes uzrāda pilnīgu atveseļošanos. Es ļoti  baudu šo visu, esmu vārda tiešajā nozīmē kā no jauna piedzimusi! Vēlos, lai ir pēc iespējas vairāk cilvēki, kas piedzīvo Dievu un Viņa brīnumus savās dzīvēs. Novēlu citiem notiekti pamēģināt un nebūt tik skeptiskiem un ietiepīgiem, kāda biju es. Dievs gaida katru. Viņš ir ļoti pacietīgs, jo mani gaidīja tiešām ilgi. Es atnācu pie Dieva, lai saņemtu dziedināšanu no audzēja, bet Dievs papildus sakārtoja visu manu dzīvi, jo Viņš mani ļoti mīl.

Šobrīd es regulāri lasu Bībeli, lasu arī citu kristīgo literatūru, apmeklēju mājas grupiņu un veicu man uzticētos pienākumus. Baudu Dieva svētības un esmu laimīga! Apzinos, ka lai uzturētu Dieva uguni, ko saņēmu pirms trīsdesmit gadiem, ir jābūt draudzē un attiecībās ar Dievu, un tas neaprakstāmais prieks būs jūtams katru dienu nevis tikai īsu mirkli.

Anitas Pērles liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Beidzot brīva no mazvērtības un atkarībām!

Publicēja 2021. gada 26. marts 13:00Laura Gruševa

Ziņas datums 26.03.2021

Dažādas atkarības, piemēram, alkohols, smēķēšana, seriāli, datorspēles ātri vien var pārņemt cilvēka ikdienu. Bieži vien cilvēki, kas ieslīgst šādā rutīnā, ir piedevām arī par sevi nepārliecināti, jūtas visu atstumti, nelaimīgi un pilni ar mazvērtību. Jana tam visam ir reiz gājusi cauri, un viņa dalās ar savu stāstu:

"Par Dievu zinu jau no bērnības, jo mani vecvecāki bija katoļticīgi. Atceros savas iesvētības astoņu gadu vecumā. Nāku no daudzbērnu ģimenes, kur mūs, visus bērnus, veda uz dievkalpojumiem, taču īsti paši negribējām iet, jo nesapratām neko. Gājām tikai tāpēc, ka ome lika. Man dzīvē kopumā viss bija labi līdz 5. klasei, kad mani sāka atstumt skolā, jo nāku no daudzbērnu ģimenes, biju jaunākā. Vienīgās draudzenes bija no sētas un tikai viena bija no klases. Bet arī pēc šīs 5. klases tā vienīgā pazuda. Nebija vēlmes iet uz skolu, jo nebija, ar ko runāt, kā arī nemācījos, bet skolu pabeidzu, pateicoties skolotājām. Mana ikdiena bija šāda -  sēdēju daudz istabā, atceros, ka visu laiku raudāju. Radās pašnāvības tieksmes un jautājumi: "Kāpēc es vispār dzīvoju? Kāpēc es te esmu, ja nevienam neesmu vajadzīga?" Atstumtību izjutu arī ģimenē. Var teikt tā, ka biju visu laiku viena pati ar sevi un mierinājumu meklēju mūzikā.

Sākot mācīties arodskolā, sākās "lielā dzīve". Bija dažādi draugi, kuriem centos izpatikt. Viņi man iemācīja dzert, pīpēt. Es ļāvos visam, ko man piedāvāja. Man likās, ka esmu baigi “krutā”. Pateikt "nē" es nemācēju. Diezgan agri sāku strādāt, un arī darbavietā es visiem centos izpatikt un pat strādāju citu vietā. Daudz skatījos seriālus un spēlēju spēlītes, dzerot “kokčiku”, kas man kalpoja kā atslābināšanās veids. Bet darbā bija viena kolēģe, kura mani sāka aicināt uz kristīgiem pasākumiem, taču es vairāk ieklausījos citu teiktajā, ka tur labāk neiet, tā ir sekta un tamlīdzīgi. Es atbildēju šai kolēģei, ka man to nevajag un ka uz tādu sektu es neiešu. Bet tā es domāju tikai līdz vienam brīdim, kad man darbā atgadījās diezgan lielas problēmas, un es sabruku. Atkal pašnāvības domas klāt - domāju, ka iešu uz ceļa un ko tik vēl nedarīšu. Sanāca, ka ar šo kolēģi vienreiz izgājām kopā ārā no darbavietas. Es izplūdu asarās un sāku stāstīt par savu problēmu. Kolēģe uzaicināja uz mājas grupiņu, es sākumā vēl šaubījos, bet tomēr piekritu. Taču pie sevis man bija tādas domas: "Nu redzēs, redzēs, ko tad tas Dievs un draudze man izmainīs?" Es tam īsti neticēju, ka kaut kas tāds var būt, ka es pati varu mainīties.

Es sāku apmeklēt draudzi "Kristus Pasaulei", viss patiesībā notika ļoti strauji – uzreiz sāku mācīties Bībeles skolā. Biju gan vēl diezgan grūtsirdīga – atceros, ka toreiz Ziemassvētku dievkalpojumā neiesaistījos nevienā no aktivitātēm, taču man blakus vienmēr bija mana mājas grupas vadītāja, kas palīdzēja tikt galā ar nepareizām domām un sāku sevi ieraudzīt pavisam citā gaismā. Pagrieziena punkts notika, kad es aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru – tur es visu laiku noraudāju, kamēr citi tur bija pozitīvi un priecīgi. Taču pēc inkauntera pirmā lieta, ko es novēroju, bija, ka es vairs nekliedzu uz saviem bērniem. Iepriekš es varēju bļaut un nervozēt par katru sīkumu, bet pēc inkauntera es viņu nedarbiem piegāju ar pavisam vēsu un mierīgu prātu, pat neuzvelkoties. Pēc šī sāku domāt – kaut kas nav kārtībā, šādi es agrāk nebūtu reaģējusi! Aizgāja arī vēlme skatīties seriālus, spēlēt datorspēles un lietot alkoholu – tas viss vienkārši kā ar roku noņemts! Pazuda arī mazvērtība, par kuru kā tādu es iepriekš nemaz nezināju, taču sapratu, ka tagad jūtos pārliecināta par sevi un Dieva pieņemta, svarīga. Arī nomainīju savu mūzikas listi - tagad klausos tikai slavēšanas dziesmas, tās mani paceļ un stiprina.

Toties ar pīpēšanu man gāja sarežģītāk – tas man prasīja laiku, aptuveni gadu. Devos uz inkaunteru otro reizi. Tur es biju pilnīgi pretēja kā iepriekšējā reizē – es smaidīju, biju priecīga, viss bija tik forši, jutos kā savējā. Lai gan šo gadu pēc pirmā inkauntera gaidīju, ka pīpēšana man aizies prom vienā mirklī kā visas iepriekšminētās lietas, tā tomēr nenotika. Sapratu, ka Dievs grib, lai lēmumu pieņemu es pati, zinot un balstoties uz to, kas ir pareizs, ko māca Bībele, draudzes mācītājs un tā tālāk. Tiklīdz pēc otrā inkauntera pieņēmu lēmumu šo ieradumu atmest, pazuda arī vēlme to darīt, un varu teikt, ka nu es esmu brīva no jau vairāk kā 20 gadu smēķēšanas un alkohola lietošanas.

Šobrīd dzīvoju piepildītu un laimīgu dzīvi, strādāju darbu, kas saistīts ar bērniem. Reizēm brīnos par sevi, kā es varu būt jauka un nekliegt par katru sīkumu, jo iepriekš biju ļoti viegli aizkaitināma un uzvilkta. Esmu diezgan aizņemta ikdienā, vai tas ir saistīts ar darbu, vai ar Dieva lietām, bet visu pagūstu izdarīt, arī atpūsties, lai ar jaunu spēku sāktu nākamo nedēļu. Vadu arī savu mājas grupiņu un kalpoju citiem cilvēkiem, zinu, ka man ir ko dot. Esmu pateicīga Dievam par to, ka es varu dzīvot mierā un neuztraukties par to, kā visu laikā pagūt un izdarīt. Kā arī par to, ka Viņš ir paņēmis prom visas manas atkarības un mazvērtību, bet vietā iedevis piepildītu dzīvi un pārliecību par sevi – tagad varu arī pateikt "nē", kur tas nepieciešams. Vairāk necenšos izpatikt cilvēkiem un neļaujos būt viegli ietekmējama.

Vēlos novēlēt, lai arī katrs, neatkarīgi no viņa augstprātības un rakstura īpašībām, tomēr izvēlētos meklēt Dievu, jo Dievs ir lielāks un varenāks par mums, kaut paši cilvēki to neapzināmies. Dievs vairo un paver tādus ceļus, kādus cilvēki nemaz nevar iedomāties un saprast. Protams, nepieciešams ikdienā meklēt Dievu - lasīt Bībeli un lūgt, būt draudzē."

Janas Ļevčenokas liecību pierakstīja Beāte Meirāne

 

Par visām labajām pārmaiņām savā dzīvē varu pateikties Dievam!

Publicēja 2021. gada 12. marts 02:49Laura Gruševa

Ziņas datums 12.03.2021

Dzīves jēgas meklējumi ir aktuāli daudziem cilvēkiem, taču, ja nepazīstam Dievu, tad atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – “Kāpēc es esmu šajā pasaulē un kas man jāpaveic savā dzīvē?” patiesībā var būt ļoti grūti. Arī Reinis kopš pusaudža gadiem meklēja atbildes uz šiem jautājumiem, taču saņēma tikai tad, kad sāka ticēt Kristum. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Pirms iepazinu Dievu, man vienmēr bija jautājumi, kāds ir manas dzīves mērķis un kas man savā dzīvē būtu jāizdara. Kāpēc vispār es esmu piedzimis? Vai ir kaut kas augstāks – Dievs? Tomēr tajā laikā man nebija nekādas jausmas, kas ir Dievs, jo neviens man nebija par Viņu stāstījis vai mācījis. Atceros, ka interesēja arī viss, kas saistīts spokiem, mistiku un paranormālām lietām. Lai vai kā, caur to es atklāju, ka bez fiziskās pasaules pastāv vēl cita, garīgā pasaule. Tā es sāku interesēties par garīgām lietām.

Manas lielākās problēmas toreiz bija savas pārliecības trūkums un vājš raksturs. Kur vējš pūta, tur es arī gāju. Peldēju pa straumi. Tajās reizēs, kad man arī bija kādi dzīves mērķi, citi cilvēki mani viegli varēja no tiem novirzīt. Man nebija stingra mugurkaula un pamats dzīvei. Ja dzīvo tikai sev un nav nekādu mērķu un virziena, tad nav nevienam jāatskaitās, jāpaskaidro un jātaisnojas. Tomēr tas neatsvēra iekšējo tukšumu, kas nepārtraukti mani pavadīja. Bez atskaites punkta es nespēju noturēties virs ūdens. Tiklīdz bija kādas grūtības, tā es uzreiz padevos. Ja ko iesāku, tad allaž nenovedu līdz galam.

Pirms dažiem gadiem dzīvoju Ventspilī un es iepazinu foršu jauniešu kompāniju. Viņi mani uzaicināja uz savu pasākumu. Pirmajā mūsu tikšanās reizē viņi pastāstīja man par savu draudzi “Kristus Pasaulei”. Es sākumā biju rezervēts, uz dievkalpojumiem negāju, tomēr turpināju apmeklēt viņu mājas grupiņu. Tur stāstīja, cik Dievs ir labs, sāku klausīties arī mācītāja svētrunas internetā un man sāka patikt! Tās mani motivēja veikt pozitīvas izmaiņas savā dzīvē. Man tobrīd bija 19 gadi, dzīvoju pie vecākiem un nopietnu mērķu dzīvei man nebija. Mācījos tehnikumā, taču izstājos no studijām izklaidīgā dzīvesveida dēļ. Nezināju, ko tālāk darīt. Pie vecākiem dzīvot vairs negribējās, bet patstāvīgai dzīvei vēl nebiju gatavs. Jutos apmaldījies dzīvē. Grupiņas vadītājs man teica, ka tad, kad cilvēks pieņem Jēzu par savu Kungu un Glābēju, viņa dzīvē viss izmainās pozitīvā virzienā un cilvēks sāk pilnvērtīgi dzīvot. Tā 2017. gada maijā draudzes svētdienas dievkalpojumā, es pieņēmu Kristu par savu Glābēju. Šo dienu joprojām spilgti atceros.

Ticība Dievam atnāca pakāpeniski un tas bija ļoti personīgi. Tā bija kā pārliecība, kā miers sirdī un kā stabilitātes sajūta. Lūgšanu laikā jutu piepildījumu, prieku, bija tāda sajūta, it kā visa pasaule būtu atvērusies un kļuvusi krāsaināka. Uz daudzām lietām sāku skatīties pavisam citādi un dzīves vērtības krasi izmainījās. Dievs ir arī atbildējis daudzas lūgšanas, kuras ir nākušas no sirds. Ienākot pirmo reizi dievkalpojumā, dzirdot slavēšanas dziesmas mūsdienīgā izpildījumā, man pār muguru pārskrēja tādas kā skudriņas, kā siltums. Tā bija ļoti neparasta sajūta, kas palika arī kādu laiku pēc dievkalpojuma. Tagad zinu, ka toreiz piedzīvoju Dieva pieskārienu. Pārsteidza tas, ka draudzes cilvēki bija pozitīvi, vienmēr smaidoši un katrs ar skaidru mērķi un vīziju. Tas krasi kontrastēja ar to, kādi bija daudzi mani paziņas ārpus draudzes, kas līdzi kā es iepriekš, arī tikai peldēja par straumi un nezināja, kurp dodas.

Šobrīd aktīvi apmeklēju mājas grupiņu, draudzes dievkalpojumus, kā arī palīdzu sievai veidot savu mājas grupiņu. Esmu laimīgi precējies. Arī turpmāk vēlos kalpot cilvēkiem, dalīties visā tajā, ko Dievs ir devis man. Tā tagad ir manas dzīves jēga. Zinu, ko es vēlos, un cilvēki nevar mani novirzīt no mana ceļa. Kopā ar grupiņu mēs regulāri stāstām par Dieva mīlestību citiem. Kopā ar sievu mums ir mērķis vadīt mājas grupiņu, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt Dievu un veidot veiksmīgu dzīvi. Vēlos arī pats vairāk iepazīt gan sevi, gan Dievu. Mana dzīve ir kļuvusi mērķtiecīga, tajā vairs nevalda nepatstāvība. Zinu, ja rūpēšos par Dieva lietām, Viņš vienmēr pagodināsies un rūpēsies arī par manu dzīvi. Man ir mērķis izaudzināt arī savus dēlus par stiprām personībām, kas pazīst Dievu. Par visām labajām pārmaiņām savā dzīvē varu pateikties Dievam!”

Reiņa Rūdolfa Matvejeva liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Anta – panikas lēkmes, depresija un atkarības vairs nav manā dzīvē!

Publicēja 2021. gada 26. febr. 11:52Laura Gruševa   [ atjaunināts 2021. gada 27. febr. 02:36 ]

Ziņas datums 26.02.2021

Kas notiek cilvēku sirdīs? Ķēniņš Salamans saka: "Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos."  Bieži varam tikai nojaust par citu iekšējiem konfliktiem, pārdzīvojumiem, par to, kā jūtas un domā apkārtējie. Mēs nereti varbūt pat neapzināti sapinām citus. Kā Anta saka, par mūsu iekšējo pasauli runā mūsu darbi. Izmainot savu iekšieni, mainās viss mums apkārt. Uzticot savas rūpes un dzīvi Tam, Kurš mūs ir radījis – Dievam, Anta ir piedzīvojusi pārmaiņas. 

Anta, pastāsti, lūdzu, ar kādām problēmām tu saskāries, pirms kļuvi ticīga un, tavuprāt, kādi bija iemesli negatīvajām lietām tavā dzīvē?

Domāju, ka daudzas nepareizas lietas, kuras darīju un arī mans sliktais, depresīvais garīgais stāvoklis bija sekas tam,  ka bērnībā nesaņēmu pietiekoši daudz mīlestības. Piedzīvoju arī rupjību un agresiju no tuviem cilvēkiem. Mīlestību un tuvību,  kuru nesaņēmu ģimenē, saku meklēt citur – sabiedrībā ar draugiem. Tas darīja savu un es ļoti ātri “ pieaugu”- sāku lietot alkoholu un smēķēt. Likās, ka tāda veidā es aizbēgu no sāpīgās realitātes. Draugos meklēju mierinājumu un man bija ļoti svarīgi, lai esmu pieņemta. No pārdzīvojumiem un patstāvīgā stresa man parādījās ļoti nepatīkama slimība – veģetatīvā distonija un panikas lēkmes. Bija reizes, kad lēkmes bija ļoti spēcīgas, tad tiku vesta uz slimnīcu ar  “ātrajiem”. Slimību arī apstiprināja marihuānas smēķēšana, to darīju regulāri. Vēl  viena nervu sistēmu ietekmējoša atkarība noteikti nenāca man par labu. Biju depresijā, skumjas mani nomāca un neredzēju jēgu savai dzīvei.

Kad lietas sāka mainīties tavā dzīvē?

Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Mana draudzene ir kristiete un reiz pēc viņas uzaicinājuma uz neformālo pasākumu,  es piekritu, jo biju gatava kam jaunam. Domāju, ka jāaiziet un jāpaskatās, kas tie kristieši ir par cilvēkiem. Kā jau lielākajai daļai šo mājas grupas rīkoto pasākumu apmeklētājiem, arī man ļoti iepatikās cilvēki, kuri bija ar pilnīgi atšķirīgu vērtību sistēmu un pavadīja brīvo laiku citādāk, kā to biju redzējusi pirms tam. Jutu atsaucību un pretimnākšanu, dabisku ieinteresētību otrā cilvēkā. Tas bija patīkami un uzrunājoši. Parasti kompānijās biju redzējusi, ka cilvēki pastāvīgi savā starpā sacenšas, te viss bija pretēji – viens otru atbalsta un iet uz kopējiem mērķiem. Piekritu arī aiziet uz mājas grupu. Tā kā man patīk dziedāt, tad man ļoti iepatikās slavēšanas daļa. Ļoti uzrunāja diskusijas, kuras notiek mājas grupās, tajās tiek pārrunāts svētdienas sprediķis. Diskutējam par daudz un dažādām aktuālām tēmām. Katra diskusija ir kas aizraujošs un par to, ko runājām, jau biju domājusi pirms tam ikdienā.

Sākumā gan dievkalpojumus apmeklēju neregulāri un īsti vēl nebiju pieņēmusi lēmumu sekot Jēzum. Tomēr dzirdētais svētrunās un daudzu cilvēku liecības par izmainītam dzīvēm atstāja iespaidu. Mana mājas grupas vadītāja lūdza Dievu par mani arī tad, kad es nebiju dievkalpojumos vai mājas grupā. Domāju, ka tas  arī bija viens no iemesliem, ka sajutu savā sirdī vēlmi apmeklēt dievkalpojumus regulāri. Reiz, kad atkal nāca virsū depresijas vilnis, es pieņēmu lēmumu par regulāru dievkalpojumu apmeklēšanu. Gribēju pārtraukt neveselīgās attiecības, kurās es biju, un atbrīvoties no atkarībām. Lai arī no sākuma biju nesaprašanā,  kā kristieši var atpūsties bez alkohola, tomēr ar laiku man tas ļoti iepatikās, ka varu justies brīvi un nepiespiesti arī bez apreibinošām vielām.

Kā tu ieguvi brīvību no visām negatīvajām lietām tavā dzīvē?

Nolēmu doties uz draudzes trīs dienu lūgšanu semināru inkaunteru. Biju daudz dzirdējusi, kā pat visskeptiskākie cilvēki, aizbraucot uz turieni, piedzīvo pārmaiņas. Domāju, ka ja tas var palīdzēt citiem, tad var palīdzēt arī man. Jāsaka, ka inkaunters bija pagrieziena punkts manās attiecībās ar Dievu. Ļoti daudz ko sapratu par sevi un caur aizlūgšanām Dievs dziedināja manu dvēseli. Jutos tik viegli, emocionālais smagums, kas mani nomāca, bija pazudis. Inkaunterā tiek rīkota arī kristīgā diskotēka, tur es dejoju brīvi un laikam pirmo reizi bez alkohola, tas bija tik pacilājoši – Dievs iedrošina un nevajag alkoholu, lai justos brīvs un varētu patiesi priecāties. Tas bija lieliski! Šeit es saņēmu arī brīvību no visām savām atkarībām un spēku atteikties no nepareizajām attiecībām, kas vēl bija manā dzīvē.

Kā citiem cilvēkiem tu ieteiktu rīkoties, lai arī viņi piedzīvotu pārmaiņas savā dzīvē?

Ieteiktu noteikti vērsties pie Dieva un atbrīvoties no visa ļaunā varas savā dzīvē. Pastāv garīgā pasaule un līdzīgi kā mocījos es, mokās arī neskaitāmi daudz cilvēku, kas ar saviem spēkiem nespēj tikt vaļā no negatīvām lietām savā dzīvē. Dievs palīdz atbrīvoties no atkarībām un dažādām garīgām varām,  kas vienmēr cenšas ausī čukstēt sliktas lietas. Noteikti ieteiktu nevadīties pēc sabiedrības stereotipiem. Arī man sākumā, piemēram, likās, ka kristieši ir vāji un varētu teikt neizglītoti cilvēki. Kad sāku iet draudzē, tad redzēju, cik audz izglītotu cilvēku tic Dievam un cik lieli mērķi ir kristiešiem. Cilvēka iekšējā pasaule atspoguļojas viņa darbos un rīcībā, tāpēc ir jātiek galā ar šiem garīgajiem cēloņiem. Tāpat ieteiktu cilvēkus nevilcināties un sekot Dievam jau tagad. Es pati vilku garumā laiku līdz pieņēmu lēmumu, tagad varu pateikt, ka vajadzēja to darīt uzreiz, jo tu tikai iegūsti un ātrāk vari sākt sakārtot savu dzīvi.

Antas Rozītes liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Līga: Gribēju izbeigt savu dzīvi, taču Dievs visu izmainīja!

Publicēja 2021. gada 12. febr. 13:12Laura Gruševa

Ziņas datums 12.02.2021

Sabiedrībā bieži vien nākas dzirdēt dažādas pieredzes par vardarbību ģimenē, kas uz bērnu atstāj paliekošas un nopietnas sekas, kā, piemēram, atstumtība, depresija un pat pašnāvnieciskas tieksmes, kas īpaši spēcīgi sāk izpausties pusaudžu vecumā, kad jauniešiem īpaši vajadzīgs atbalsts no ģimenes puses. Līga dalās ar savu pieredzi, kam viņa ir gājusi cauri līdz brīdim, kad iepazinusi Dievu:

"Es nāku no diezgan nelabvēlīgas ģimenes, kur bija daudz strīdu un alkohols. Bieži saskāros ar fizisku izrēķināšanos un emocionālu vardarbību no ģimenes locekļu puses. Tā rezultātā mīlestību no vecākiem un māsām neizjutu, tāpēc pārsvarā dzīvoju diezgan lielā stresā.

15 gadu vecumā šis stress un atstumtība parādījās uz āru arī skolā, tas izpaudās kā mentālas problēmas. Man bija diezgan dziļa depresija un arī panikas lēkmes, kas nāca virsū, atrodoties sabiedrībā, jo es ļoti baidījos no cilvēkiem. Kad bija depresija, ļoti grūti bija kaut ko darīt - viss, ko es vēlējos, bija tikai gulēt. Nerunāju, neēdu, un tā es ļoti atsvešinājos no visiem. Katru reizi, kad bija jāiziet sabiedrībā, likās, ka notiks kaut kas slikts. Iesākumā šīs panikas lēkmes bija maziņas, bet ar laiku tās auga lielākas un izpaudās diezgan neforšā veidā -  ļoti trūka elpas, ķermenī bija krampji. Bija reizes, kad tas noveda pat līdz slimnīcai. Depresijas iespaidā man bija arī pašnāvnieciskas domas, kā arī bieži sevi speciāli savainoju un pat centos dažādos veidos padarīt sev galu. Tā rezultātā man pateica, ka ir jābrauc ārstēties. Es arī paklausīju un braucu, taču tas neko nelīdzēja. Maniem vecākiem bija vienalga, viņi nepievērsa uzmanību, un tas visu tikai pasliktināja. Šī vienaldzība izraisīja to, ka vēl pastiprinātāk sāku darīt iepriekšminētās lietas. 

Pagājušā gada maijā es biju nolēmusi visam pielikt punktu, un apņēmos izdarīt pēdējo pašnāvību, kurā centos apvienot visus pašnāvības veidus, kādus vien spēju izdomāt. Es vairs neredzēju savai dzīvei jēgu, man radās jautājums: kam vispār dzīvot? Bija ļoti grūti sadzīvot ar šīm sajūtām. Dienā, kad es biju plānojusi izdarīt šo pašnāvību, man nesanāca to īstenot, jo nebija vajadzīgās tabletes, tāpēc atliku to uz nākamo dienu. Otrā rītā aizbraucu uz skolu, un man "mesendžerī" uzrakstīja viena meitene no draudzes "Kristus Pasaulei". Es sākumā nesapratu, kāpēc viņa vispār man raksta, taču nodomāju, ka "nu labi, atbildēšu, kas tur liels". Viņa aicināja mani pastāstīt nedaudz par sevi, kā arī pieminēja, ka rīko jauniešu vakarus un uzaicināja arī mani. Tā kā es Dievam ticēju jau no mazotnes, bet to vienmēr vecāki centās manī apslāpē, tad nodomāju, ka šī ir tā iespēja pamēģināt aiziet. Zināju, ka Dievs var palīdzēt, bet nebiju par to 100% droša. Šī meitene pastāstīja savu liecību par to, kā Dievs viņu ir dziedinājis no muguras problēmām, mazvērtības un veģetatīvās distonijas.

Es aizgāju uz pirmo dievkalpojumu, un jau tajā es saņēmu savu dziedināšanu no panikas lēkmēm. Sapratu, ka tas ir brīnums, un tas, ko man šī meitene stāstīja, ir patiesība! Es sāku citiem liecināt par šo dziedināšanu, taču mani vecāki par to tikai smējās, draugi no manis atkāpās, līdz ar to mana depresija kļuva vēl dziļāka. Taču es sāku regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus, mājas grupiņas, izveidoju personīgas attiecības ar Dievu. Manā dzīvē parādījās liels dzīvesprieks, vēlme dzīvot un vairs nedarīt sev pāri. Depresija pakāpeniski samazinājās, taču pilnīgi tā izzuda pēc trim mēnešiem, kad aizbraucu uz draudzes trīs dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Brīdī, kad bija aizlūgšanas, sajutu tādu kā lielu aukstumu izejam no manis. Sapratu, ka esmu dziedināta no depresijas! Saņēmu arī sirds dziedināšanu, aizlūgšanas par jaunu sirdi. Dieva mīlestība aizpildīja šo tukšumu, kas bija manī. Aizlūgšanu laikā daudz raudāju, beidzot jutos pieņemta un mīlēta.

Sāku par to stāstīt arī citiem, bet daudzi neticēja. Taču, kad viņi ieraudzīja izmaiņas manī, tad saprata, ka kaut kas tur tomēr ir. Ir pagājuši kādi pieci mēneši kopš šīs dziedināšanas, un šobrīd esmu pilnīgi brīvs cilvēks no visas šīs depresijas un panikas lēkmēm, un esmu sapratusi, ka šādi dzīvot kopā ar Dievu ir daudz labāk un vieglāk. Šobrīd, esot sabiedrībā, jūtos ļoti droši, un vairs nav sajūtas, ka kāds nodarīs kaut ko sliktu. Varu iet klāt cilvēkiem un ļoti mierīgi un droši ar viņiem komunicēt, man ir daudz jaunu draugu.

Noslēgumā es vēlos arī iedrošināt tevi nebaidīties, ja tev piedāvā apmeklēt dievkalpojumu vai stāsta par Dievu. Kā arī vēlos ieteikt: pat ja tev dzīvē viss ir labi, tāpat nāc pie Dieva, jo, ja tev ir labi bez Dieva, ar Dievu būs vēl labāk. Un tu neko nezaudēsi, nākot pie Dieva!"

Līgas Kiršbaumas liecību pierakstīja Beāte Meirāne

 

 

 

 

 

 

Visu dzīvi kaut ko izmisīgi meklēju, un tas, kā izrādās, bija Dievs!

Publicēja 2021. gada 29. janv. 12:33Laura Gruševa

Ziņas datums 29.01.2021

Cilvēki, kas aizrāvušies ar ezotēriku, meditācijām un citām garīgajām lietām, bieži vien neapzinās, ka tikai Dievs var piepildīt to tukšumu, ko viņi cenšas aizpildīt ar šīm lietām. Arī Agnese bija aizrāvusies ar ezotēriku, un ar laiku jutās pilnīgi iztukšota un nelaimīga, līdz viņa ieaicināja savā sirdī Jēzu Kristu.

Agnese, pastāsti, vai tu agrāk ticēji Dievam?

Bērnībā vecmāmiņa mācīja skaitīt tēvreizi, bet neko vairāk par Dievu, cik atceros, viņa man nestāstīja, tāpēc nekāds labais priekšstats par kristietību man nebija. Bībeli es nelasīju un laiks lūgšanām man arī nebija, tikai tagad apzinos, ka ar tēvreizes skaitīšanu vien dzīvi izmainīt nav iespējams. Mana bērnība bija diezgan skarba, tēvs ļoti daudz lietoja alkoholu un, kad man bija 15 gadi, viņš nomira. Skolā mani visu laiku apcēla, biju ”pelēkā pele” – ļoti noslēgusies sevī un nejutos laimīga. Dzīves gaitā man bija izveidojusies pretestība pret kristietību, neredzēju, ka tas man kaut ko dotu, un es biju apvainojusies uz Dievu par šķietamo netaisnību manā dzīvē.

Kā tu nonāci līdz ezotērikai?

Sākot studēt augstskolā, nejauši uzgāju rakstu par to, kā ar domām var mainīt dzīvi, sāku aktīvi interesēties par pozitīvo domāšanu, domu spēku un vizualizācijām. Lasīju grāmatas par to, kā mainīt dzīvi un likās, ka tas viss strādā. Velns vienkārši mani mēģināja aptīt ap pirkstu, lai ievilktu dziļāk šajā garīgajā pasaulē. Bija sajūta, ka viss radikāli mainās, vairs nejutos kā ”pelēkā pele”, nebiju noslēgta sevī un biju ieguvusi augstskolā daudz draugus. Pagāja daži gadi, un pamazām viss tas, kas man šķietami bija devis daudz ko labu, sāka iegūt negatīvas nokrāsas, bet tā kā sākumā man pozitīvā domāšana bija strādājusi, par spīti mana dzīvē esošajai lejupslīdei, turpināju izzināt arvien dziļākas ezotēriskās zināšanas, izmēģināju daudz ko. Savas dzīves laikā biju pie neskaitāmiem dziedniekiem. Es izjutu pilnīgu iekšējo tukšumu, nejutos vairs laimīga un mani palēnām sāka pārņemt depresīvas domas. Sāku kļūt atkarīga no meditēšanas. Centos tukšumu aizpildīt, arvien vairāk meklējot piepildījumu meditējot. Bet tas man prieku nedeva, kļuvu tikai atkarīga no tā visa. Es vairs nebiju spējīga normāli dzīvot bez meditācijas. Centos tādējādi izdziedēt dzīves laikā gūtos iekšējos ievainojumus, pētīju psiholoģiju, savu zemapziņu. Ar ezotēriku biju saistīta aptuveni 12 gadus. Pa šo laiku kļuvu ļoti depresīva. Kļuvu par veģetārieti, kas ilga trīs gadus, pēc tam par vegānu  septiņu gadu garumā, līdz ar ko mani sāka piemeklēt visādas veselības problēmas. Jutos ļoti vientuļa, mani bija pārņēmušas skumjas un nedrošības sajūta par savu nākotni, nekas vairs neinteresēja, bija brīži, kad domāju, ka varētu sev padarīt galu.

Kā tu tiki ārā no šī visa?

Pagrieziena punkts bija, kad nejauši dzirdēju kāda mācītāja runu. Toreiz mani ļoti uzrunāja tas, ko viņš sludina. Kopš tās reizes es vairāk sāku pievērst uzmanību, kad ieraudzīju kādu rakstu par kristietību. Tad kādu dienu redzēju video, kur kāds puisis stāsta līdzīgu stāstu manam, un kā Dievs viņu izmainīja, atbrīvoja no ezotērikas sekām un tukšuma. Es sāku arvien vairāk un vairāk par to interesēties. Ar laiku, skatoties šos video un lasot rakstus, es sapratu, ka man ir jāpieņem Jēzus Kristus kā mans Glābējs, ko arī izdarīju lūgšanā. Kopš tās dienas neizjutu vairs tukšumu, es jutos piepildīta un laimīga. Izjutu spēcīgu Dieva mīlestību. Dievs mūs radīja ar vietu sirdī, kuru tikai Viņš spēj piepildīt. Visu dzīvi kaut ko izmisīgi meklēju, kas, kā izrādās, bija Dievs.

Kā tu nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Šajās dienās sapratu, ka man ir vajadzīga sava draudze. Biju aizgājusi uz kādu katoļu dievkalpojumu, bet sapratu, ka tas nav man. Pagāja nedaudz vairāk kā mēnesis, kopš pieņēmu Jēzu, un, apmeklējot kādu pasākumu, kas nav saistīts ar ticību vai reliģiju, mani uzrunāja divi puiši, viņi bija no draudzes „Kristus Pasaulei”. Viņi stāstīja, kā Dievs izmainīja viņu dzīves un uzaicināja arī mani apmeklēt šo draudzi. Tieši šajās dienās biju redzējusi video no ārzemēm, ka ir šāda veida draudzes, par ko stāstīja šie puiši, un pie sevis nodomāju, ka gribētu kaut ko tādu Latvijā. Un Dievs to visu man izkārtoja. Es par to īsti nebiju lūgusi, bet Dievs zina, kas mums ir vajadzīgs. Man ļoti iepatikās šī draudze. Patika gan mūzika, gan tas, kā mācītājs sludina, un es sāku apmeklēt to regulāri. Šobrīd man ir attiecības ar Dievu, es lasu Bībeli un man ir laiks lūgšanām.

Dievs mani ir dziedinājis no tukšuma sajūtas, man vairs nav depresīvas domas, nav vairs baiļu no cilvēkiem, ir atgriezusies interese par notiekošo visapkārt man. Vairs nejūtos vientuļa, jo ir apkārt jauki cilvēki, kas mani pozitīvi ietekmē un ceļ manu personību. Visas skumjas arī ir prom. Atkal redzu jēgu dzīvei un ir dzīvesprieks. Dievs izmainīja arī manu pārliecību par vegānismu, sapratu, ka ēdīšu atkal visu, kas man garšo, un šie septiņi gadi kā vegānam nu ir aiz muguras. Grūti saprast, kā neticīgs cilvēks spēj uzturēt mieru šajā grūtajā laikā. Pati esmu ar Dievu kopš pagājušā gada rudens un zinu, ka, pirms es ieaicināju Jēzu savā sirdī, man bija nedrošības sajūta par savu nākotni, bet šobrīd ar Dievu man ir pilnīgs miers un drošības sajūta par savu veselību un nākotni, neskatoties uz apkārt notiekošo.

Ko tu iesaki citiem?

Iesaku citiem neņemt vērā sabojāto priekšstatu par Dievu, bet noticēt, ka Dievs iedod vislielāko brīvību. Citi domā, ka Dievs ierobežo, jo nevaram darīt kaut kādas lietas, bet tas tā nav, jo ierobežo atkarības, tās saslēdz važās. Dievs atbrīvo!

 

Agneses Švarces liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Mārcis: Mani uzskati par draudzi un ticīgajiem izmainījās vienā mirklī!

Publicēja 2021. gada 15. janv. 13:27Laura Gruševa

Ziņas datums 15.01.2021

Daudzi no mums ir aizdomājušies – vai šī brīnišķīgā un saskanīgā pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir radusies pati no sevis? Vai tomēr tai ir radītājs, arhitekts vai inženieris, kurš to visu tā ir radījis un iekārtojis? Zeme no Saules ir tieši tik tālu, lai mums nebūtu ne par karstu, ne par aukstu. Mūs pašus šeit notur Zemes pievilkšanas spēks, kas mums neļauj kaut kur aizlidot prom. Pat gājputni pavasaros un rudeņos atrod ceļu pāri jūrām bez GPS vai kompasa. Šo sarakstu varētu turpināt un, lai to visu ieraudzītu, nebūt nav nepieciešama augstākā izglītība. Vien vērīgs skats un atvērta sirds. Kas notiks ar mani pēc nāves? Vai viss beigsies tumsā? Un galu galā – kāpēc es pats dzīvoju un kāds ir manas dzīves mērķis un uzdevums?

Šādi eksistenciāli jautājumi nodarbina ne vienu vien no mums. Arī Mārcis jau no bērnības meklēja uz tiem atbildes un galu galā, meklēdams risinājumu arī savām problēmām, viņš pārliecinājās, ka tikai Jēzus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Tagad Mārcis jau labu laiku ir draudzē “Kristus Pasaulei” un viņa dzīve un domāšana ir izmainījusies pilnībā. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Jau no mazotnes manī ir bijusi apziņa, ka ir Dievs, kurš visu ir radījis. Lai kaut kā mani nodarbinātu, krustmāte iesaistīja dažādās kristīgās nometnēs, kur stāstīja par Dievu. Atmiņā palikušas kristīgās ētikas stundas otrajā klasē. Reiz skatījāmies filmu “Kristus ciešanas” un kaut kā manā prātā aizķērās, ka ir Dievs, debess un zemes Radītājs, tomēr tuvāk es Viņu nepazinu. Manā uztverē Viņš bija abstrakts spēks, kurš ietekmē mūsu likteni, bet tur mēs nevaram neko mainīt.

Sākās pusaudža gadi, ballītes, meitenes, arī alkohols. Mani mocīja dažādi kompleksi, mazvērtība un iekšējs tukšums, ko es centos kompensēt ar materiālām lietām. Daudziem cilvēkiem galvenās vērtības dzīvē ir nauda, māja, mašīna un romantika ar pretējo dzimumu. Arī es pēc tā tiecos un meklēju tajā savu piepildījumu, tomēr tukšuma sajūta mani neatstāja. Mana dzīve bija kā uz grimstoša kuģa un es neredzēju tai nekādu jēgu. Pārcēlos no mazpilsētas dzīvot uz Rīgu, sāku mācīties augstskolā, pēc tam strādāju.

Cerēju, ka attiecībās ar meitenēm un romantiskā mīlestībā es atradīšu savu piepildījumu, taču šīs attiecības gandrīz visas bija seklas un īslaicīgas, pat vienas nakts sakari. Es, diezgan bikls un intraverts jaunietis, cerēju atraisīties un aizmirsties dažādos klubiņos un ballītēs, tomēr, kad svinības beidzās, mani arvien vairāk mocīja morāli pārmetumi un sevis meklējumi turpinājās.

Jau no bērnības mani nodarbināja jautājums – kas ar mani notiks, kad es nomiršu? Vai es vienkārši vairs nebūšu, tumšs visapkārt un viss? Šāda atbilde mani neapmierināja. Īpaši es par to aizdomājos, kad redzēju vai ziņās lasīju, kad mirst jauni, veiksmīgi un slaveni cilvēki. Kāda jēga piedzimt, pūlēties visu dzīvi, kaut ko arī sasniegt, nodzīvot 60 vai 70 gadus un tad aiziet nebūtībā tā, it kā nekā nebūtu bijis?

Vienmēr esmu tiecies izprast neizprotamo. Sāku interesēties par garīgām lietām, lasīju dažādas grāmatas. Tikos ar dažādiem cilvēkiem, kuri teica, ka spēj redzēt garīgo pasauli un varot pateikt gan manu pagātni, gan nākotni. Tas, ko viņi teica, tiešām sakrita ar notikumiem manā dzīvē, tāpēc šī joma mani arvien vairāk ieinteresēja. Es ticēju, ka ir garīgā pasaule, eņģeļi un dēmoni. Tomēr man jautājumu arvien bija vairāk, nekā atbilžu. Kurā ticībā ir patiesība? Kristietībā, budismā, reinkarnācijā? Es vēl nebiju iepazinis Dievu un nezināju, ka Viņš ir vienīgais un īstais.

Mana mamma jau kādu laiku gāja vietējā draudzē un lūdza par mani Dievu. Viņa arī aicināja mani uz dievkalpojumu, taču es neaizgāju. Pēc profesijas esmu jūrnieks un krastā būt neiznāca bieži. Pirms pāris gadiem mana māsīca nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju. Divpadsmit gadus viņa bija mocījusies ar bulīmiju, smagu depresiju un dažādām atkarībām. Bija arī vairāki neveiksmīgi pašnāvības mēģinājumi. Un tad vienā dienā viņa izmainījās pilnībā. Viņa bija mans tuvinieks, kuru es pazinu ļoti labi un tas mani ļoti uzrunāja. Es to pats redzēju savām acīm un zināju, ka tas ir patiesi un īsti. Šeit bija kaut kas pārdabisks, ko var izdarīt tikai Dievs. Neviens cilvēks pats sevi tā nevar izmainīt ne ar domu spēku, ne ar pašiedvesmu. To var izskaidrot tikai ar Dieva žēlastību Kristū, par ko ir rakstīts Jaunajā Derībā. Tikai pateicoties izmaiņām māsīcas dzīvē, es pats pa īstam sāku ticēt Dievam un meklēt Jēzu Kristu. Sāku pastiprināti lasīt Bībeli un nonācu pie atbildes, ka Jēzus ir vienīgā Patiesība, Ceļš un Dzīvība.

Laiku pa laikam, braucot uz Rīgu, paņēmu savā mašīnā kādus cilvēkus pa ceļam. Reiz tie bija cilvēki, kuri brauca uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Rīgā. Kopā braucot, kāda meitene sāka stāstīt, ka viņas dzīve ir pilnībā izmainījusies. Viņa kļuvusi brīva no alkohola, narkotikām un laimīgi apprecējusies. Tas mani ļoti ieinteresēja un arī es atnācu uz dievkalpojumu.

Jau pirmajā dievkalpojumā sagruva mani stereotipi par to, kāda ir draudze un cilvēki tajā. Ja pirms tam biju uzskatījis, ka uz baznīcu svētdienās nāk galvenokārt veci un slimi cilvēki, kuri tur liek sveces un skaita pātarus, tad šeit tas izrādījās pilnīgas muļķības. Izrādās, ka dziedāt un slavēt Dievu var arī ar modernu, mūsdienīgu mūziku. Mācītājs var sludināt enerģiski un saprotamā valodā tā, ka svētrunas laikā nenāk miegs. Šeit ir arī tik daudz jaunu cilvēku, kuri ir priecīgi, optimistiski, mērķu un ideju pilni!

Kopš esmu ar Dievu, esmu sapratis galvenās dzīves vērtības, manī ir apziņa, ka mēs katrs esam radīti pēc Dieva plāna. Mums ir uzdevums, mērķis šai dzīvei, un tas nav materiālajās lietās. Galvenais ir izveidot attiecības ar savu Radītāju. Esmu ieguvis brīvību no netiklības, pornogrāfijas, gadījuma attiecībām. Esmu brīvs no mazvērtības, no tiekšanās pēc naudas un materiālām lietām. Katrā gadījumā tas vairs nav svarīgākais manā dzīvē, lai arī nauda, protams, ir mums vajadzība, taču tā kalpo man nevis es naudai. Ir uzlabojusies arī fiziskā veselība, es vairs tik bieži neslimoju, kā agrāk. Tagad regulāri lasu Bībeli, klausos svētrunas dievkalpojumā un internetā. Kalpoju arī savā mājas grupiņā, stāstot citiem par Dieva mīlestību. Pasaulē ir daudz dažādu reliģiju, bet neviena no tām nesniedz tik pozitīvu ietekmi uz cilvēka dzīvi, kā vienīgi ticība Kristum. Vēlos stāstīt arī citiem par Jēzu, jo redzu, cik daudzi ir apmaldījušies paši savās mācībās un atziņās. Redzu, kā cilvēki, kuri vēl nepazīst Dievu, dzenas pēc materiālajām lietām, bet pat tad, kad viņi to visu ir ieguvuši, viņi, vienalga, nav laimīgi. Viņi grib uzbūvēt ap sevi savu ideālo sapņu pasauli, tomēr viņi neapzinās to, ka neviens šajā pasaulē nav uz palikšanu mūžīgi. Jautājums ir par to, kādu pamatu likt savai dzīvei, un es atradu šo pamatu Dieva Vārdā un Jēzū Kristū. Man tas palīdz dzīvē iet uz priekšu, pārvarēt grūtības, problēmas.

Es neesmu pats piedzīvojis neko pārdabisku, redzējis atveramies debesis vai kādas vīzijas. Gribu novēlēt tiem, kuri meklē Dievu un nav piedzīvojuši nekādu pārdabisku spēku, brīnumu vai piedzīvojumu – nepadoties un nedomāt, ka Dieva nav, vai Viņš nedarbojas. Tiem, kuri lasīs šo liecību, es gribu pateikt, ka agri vai vēlu mēs ikviens sapratīsim, ka šī dzīve ir kā vēja pūsma, kā piliens jūrā, kura šobrīd ir, bet vienā mirklī vairs nebūs. Es novēlu tev atrast vienīgo patiesību, un tā ir Jēzus Kristus. Kad jūs to atradīsiet, šī Patiesība darīs jūs brīvus!”

Mārča Kārkliņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Armands: Lūgšanas izmainīja manu dzīvi!

Publicēja 2021. gada 2. janv. 13:21Laura Gruševa

Ziņas datums 02.01.2021

Armands jau trīs gadus ir uzticams draudzes “ Kristus Pasaulei” loceklis. Kopā ar savu sievu viņi kalpo cilvēkiem un arī vada savu mājas grupu Gulbenē. Par pašu būtiskāko savā dzīvē Armands uzskata personīgās attiecības ar Dievu, jo tieši šī draudzē iemācītā vērtība atnesa plaukstošas izmaiņas viņa dzīvē. Turpinājumā viņš pastāstīs par to, kā tas ir noticis.

Armand, kā tu kļuvi ticīgs?

Jau no mazotnes tiku mācīts ticībā, apmeklēju svētdienas skolu un citus kristiešu organizētus pasākumus un mācības.  Reiz ticības mācības skolotājas iedotā Bībele kalpoja par pamatu tam, ka ģimene sāka apmeklēt baznīcu ik svētdienu, jo šo Bībeli bija sācis lasīt arī mans tētis. Jāsaka, ka tagad redzu, ka mani baznīcas apmeklējumi bija vairāk kā tradīcija, jo nepazinu Jēzu personīgi, bet ticības sēkla gan tika iesēta. Vēlāk, kad jau dzīvoju patstāvīgi, baznīcas apmeklēšanu pārtraucu, arī Dievu lūdzu tikai tad, kad bija kāda problēma.

Pastāsti, kā nokļuvi mūsu draudzē?

Par to ir jāpateicas manai tagadējai sieviņai, ar kuru es iepazinos ļoti interesantā veidā, tieši pēc lūgšanas starp citu.  Bija tā, ka man bija diezgan smags emocionāls posms dzīvē. Man bija 19 gadi, redzēju, ka apkārtējiem cilvēkiem ir savas otrās pusītes, un domāju pie sevis – kāda jēga, ka man ir mašīna un dzīvoklis, bet ka nav ar ko tajā dalīties. Tas tiešām ļoti skumdināja manu sirdi. Atceros, ka sēdēju mašīnā pie stūres un no visas sirds lūdzu: ”Dievs, dāvā man dzīvesbiedru, lai ir kāds, kam es rūpu!” Dievs uzklausīja manu lūgšanu. nepagāja pat mēnesis un es satiku savu tagadējo sievu.  Tagad es zinu, ka tā bija “sirds lūgšana”, kā to sauc mūsu mācītājs Mārcis Jencītis, šāda lūgšana ir īpaša gan Dievam, gan cilvēkam. Mana tagadējā sieviņa vaicāja, ko es saku par to, ka pie manis dzīvoklī varētu notikt kristīgā grupiņa. Tā kā Dieva lietas man nebija svešas, tad, protams, piekritu. Esot mājas grupiņā un apmeklējot dievkalpojumus kopā ar sievu, sapratu, cik svarīgi ir ievērot Dieva principus, lai lūgšanas tiktu uzklausītas un dzīve izmainīta.

Kas tev uzrunāja un liekas svarīgs mūsu draudzē?

Pirmais, kas mani uzrunāja, kad dzirdēju sprediķi, bija mācītāja pieeja Dieva Vārdam – tā  bija brīva, atvērta, pieskaņota reālai dzīvei. Svētrunas ļoti atšķīrās no citur dzirdētām. Mācītājs runā, izsakot savas domas un tiek  minēti  daudzi piemēri  no dzīves, lai mēs labāk uztvertu Bībelē teikto. Tas daudz ko dara saprotamāku un tuvāku. Mums māca, kā Bībeles piemērus pielietot savā dzīvē, ieraudzīt šīs situācijas, kuras ir minētas Bībelē, arī sev visapkārt. Mācītājs māca,  ka viss,  kas ir rakstīts Bībelē, ir rakstīts tieši personīgi man. Ļoti spēcīga un vērtīga mācības daļa ir vīzija, jo savas dzīves plānošana ir panākumu pamats. Šos Bībeles principus gan biju apguvis jau agrāk, tas arī man ļāva kļūt patstāvīgam un noturēties pārbaudījumos,  jo tieši vīzija ir tā, kas tevi notur un dzen uz priekšu. Draudzē es iemācījos,  ka nepietiek tikai palūgt un gaidīt no Dieva, jo Dievs palīdzēs tad, ja es pats strādāšu. Personīgās attiecības ar Dievu es varētu salīdzināt ar algotu darbu. Ja vienu dienu tu strādāsi un vienu dienu gulēsi, tad algu dabūsi tikai par vienu dienu. Tā pat ir ar Dievu – ja vienu dienu lūdzam un otru dienu nelūdzam, tad lūgšanas nenesīs tos augļus uz kuriem mēs ceram. Tam, ka man bija daudz labāks pavadītais laiks ar Dievu, bija tūlītēji rezultāti! Mana dzīve strauji mainījās – parādījās labāks darbs, labāka mašīna,  labāka dzīvesvieta,  to visu mēs  ar sieviņu panācām caur kopīgām lūgšanām.

Varbūt vari dalīties ar kādu spilgtu gadījumu, kā Dievs ir atbildējis uz lūgšanu?

Mūsu vecais dzīvoklītis bija ļoti mazs. Tur bija ļoti neērti uzņemt grupiņu un arī pašiem bija stipri pa šauru un mēs ar sieviņu lūdzam, lai Dievs mums palīdz šajā jautājumā. Tālāk notika ļoti interesantas lietas. Pagalmā remontēju savu mašīnu, pienāca pie manis kaimiņš un pat nesasveicinoties prasa: “Cik tu maksā par dzīvokli? “, es pasaku to summu un viņš  atbild: “Vai tu gribi par tādu pašu summu, tikai divreiz lielāku dzīvokli?” Protams, ka piekritu! Tas notika uzreiz pēc mūsu kopējās lūgšanas. Nu kā man neticēt, ka tas ir no Dieva?

 Vai tavā dzīvē ir bijuši arī dramatiski notikumi?

Jā, trīs reizes biju par mata tiesu no nāves un pēdējā reize bija avārija, pēc kuras mašīna izskatījās kā izlaista cauri gaļas mašīnai un pašam tikai skrambas. Tā bija trešā reize, kad Dievs glāba manu dzīvību. Pirmā reize bija agrā bērnībā,  es slīku un tikai brīnumainas sagadīšanās pēc mana mamma mani spēja sataustīt zem ūdens un mani izglābt. Otrā reize bija, kad mēs  ar mammu ziemā gājām pāri upei. Nezinu kāpēc, bet pēkšņi  man sagribējās iet nevis pāri tiltiņam, bet gan pāri ledum. Upes vidū es ielūzu. Nenobijos vispār!  Likās, ka kaut kādā dīvainā veidā biju pats sevi izvilcis un mierīgi nokāpu krastā,. Atceros, ka mamma traki bļāva, un domāju pie sevis - viss ir kārtībā! Šo gadījumu atcerējos salīdzinoši nesen, nespēju to loģiski izskaidrot, kā es tik ātri un viegli tiku ārā no ledainās upes, ne arī to, kāpēc manī bija tāds miers un nebiju nobijies. Pēdējā reize, kad Dievs mani paglāba no drošas nāves, bija šī avārija. Pats biju mašīnai pie stūres. Braucu pa zemes ceļu, mašīna saslīdēja un ietriecās kokā. Spidometrs bija apstājies uz 80.km/h. Koks bija iegājis līdz pašam mašīnas stiklam, mašīna kā samalta, taču mana vienīgā trauma, kā vēlāk uzzināju, bija nodrupis kauliņš no potītes. Mediķi teica, ka vēl milimetri un es būtu bijis invalīds vai arī miris.

Jūs ar sievu vadāt mājas grupiņu. Pastāsti, lūdzu, kas jūs motivē to darīt?

Izveidojās situācija, kad bija nepieciešami vadītāji grupiņai un mēs ar sieviņu uzreiz piekritām. Mēs zinājām, ka to varam un gribam, jutām pienākumu pret Dievu un cilvēkiem. Kā to māca mūsu draudzē, mums ir jāiet  un jādara Dieva darbs un vislabāk to var darīt, kalpojot cilvēkiem un mācot viņiem par Jēzu. Grupiņas vadīšana ir man daudz ko devusi.  Piemēram, esmu kļuvis daudz disciplinētāks, daudz vairāk esmu iemācījies plānot savu dzīvi gan personīgās, gan darba lietās. Tagad tiešām labi spēju saprast cilvēkus, līdz ar to man ir vieglāk viņiem sniegt vajadzīgo atbalstu.

Armand, tavs novēlējums cilvēkiem, kuri nepazīst Jēzu! Ko tu viņiem ieteiktu?

Viņiem ir vērts vismaz pamēģināt. Bībelē ir teikts:” ja tu netici, tad pārbaudi Mani!” To es vienmēr saku cilvēkiem, pārbaudi, palūdz par kādu lietu, kas tiešām ir svarīga, ir vērts pamēģināt, vienkārši lūdz Dievu un skaties, kā viss mainās un tu sapratīsi,  ka Jēzus var mainīt ne tikai to vienu lietiņu, bet visu tavu dzīvi. Tas neko no mums neprasa, vienkārši pamēģini – piesauc Jēzu! Citas pasaulīgas lietas mēs varam mēģināt – alkoholu, narkotikas, bet tik vienkāršu lietu kā lūgt, kaut sēžot mājās aiz bezdarbības, mēs izvairāmies. Tas patiesībā ir ļoti vienkārši!

Armanda Usina liecību pierakstīja Haralds Austriņš.

 

Jūlija: Vairs nemokos ar astmas lēkmēm!

Publicēja 2020. gada 18. dec. 12:18Laura Gruševa

Ziņas datums 18.12.2020

Lai Dievs varētu pilnībā dziedināt, tam ir jānotic, jo tikai ar spēcīgu ticību mēs spējam likt notikt neiespējamām lietām. Marka Evaņģēlijā 11:23 ir teikts  „Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” Šī rakstu vieta piepildījās Jūlijas dzīvē.

Jūlija, pastāsti, kā tu iepazini Dievu?

Mani  vecāki bija ticīgi un no pašas bērnības veda mani uz draudzi. Jau bērnībā man mācīja lasīt Bībeli. Mamma mani sūtīja uz visādām draudzes aktivitātēm un pasākumiem, caur kuriem es vairāk varēju iepazīt Dievu.

Taču pienāca laiks, kad mums vajadzēja pārvākties uz citu pilsētu, līdz ar to vajadzēja mainīt arī draudzi. Tas sakrita ar laiku, kad biju sasniegusi pusaudžu gadus. Tajā draudzē nenotika nekādi pasākumi, man trūka personīgās izaugsmes attiecībās ar Dievu, un tādēļ sāku meklēt piepildījumu citur. Es pamazām sāku  novērsties no Dieva, apmeklēju ballītes, izmēģināju alkoholu un cigaretes, tikos ar puišiem. Ar laiku sāku izjust iekšēju tukšumu. Kādus četrus gadus nodzīvoju bez Dieva. Pa šo laiku sākās visādas neveiksmes, biju iekūlusies parādos, dzīvē valdīja haoss. Bieži vajadzēja prasīt palīdzību draugiem un pat svešiniekiem. Kļuvu nepastāvīga, bieži mainīju darbus, dzīvesvietas. Šajā laika posmā biju kļuvusi arī pa mammu. Pienāca diena, kad ar savu mazo bērnu paliku bez dzīvesvietas. Mana paziņa mani ar bērnu nakts vidū izmeta uz ielas. Piezvanīju vienam paziņam, viņš aizveda mani uz krīzes centru, tur man lēnām palīdzēja nostāties uz kājām.

Kāpēc tu nemeklēji palīdzību pie saviem vecākiem?

Tā kā pati biju pametusi vecāku mājas, tad pēc tam bija grūti prasīt palīdzību. Mans lepnums traucēja, lai kaut ko no mammas prasītu. Lai arī kādi būtu apstākļi, vienmēr savai mammai teicu, ka visu varu pati un viņas palīdzība man nav vajadzīga.

Kā tu atgriezies pie Dieva?

Izjutu visu laiku, ka jāatgriežas pie Dieva, ka Viņš aicina. Kādu dienu pastaigājoties pa Rīgu ieraudzīju lūgšanu namu un bija iekšēja sajūta, ka tur jāieiet. Visu nedēļu domāju par šo vietu, izjutu spēcīgu aicinājumu. Nākamajā svētdienā aizgāju uz turieni, bet tur viss bija krievu valodā, bet es krieviski nesaprotu. Es prom negāju, jo vēlējos būt Dieva klātbūtnē. Aizgāju atpakaļ uz krīzes centru un sāku internetā meklēt kādu draudzi, līdz uzgāju ”Kristus Pasaulei.” Draudzene no krīzes centra zināja šo draudzi, jo pati to apmeklēja. Viņa mani uzaicināja uz kādu neformālu pasākumu, ko rīkoja šīs draudzes mājas grupiņa. Es aizgāju uz šo pasākumu un labi pavadīju laiku. Nākamajā dienā aizgāju uz dievkalpojumu, kur lūdzu grēku nožēlas lūgšanu, pēc tam arī atsāku lasīt Bībeli. Mana dzīve izmainījās par 180 grādiem. Patika, ka draudzē ir izaugsme, cilvēki izrāda interesi, palīdz celties, notiek visādi pasākumi, kuros var labi pavadīt laiku kristiešu sabiedrībā un vairāk iepazīt Dievu. Pateicoties tam nav vēlme meklēt piepildījumu, darot degradējošas lietas, nepareizā sabiedrībā, kas mani gremdē. Iespējams, ja manā vecajā draudzē, kad biju pusaudžu gados, būtu šīs pozitīvās lietas, kas ir šajā draudzē, tad nebūtu nogājusi no ceļa.

Pastāsti, no kā un kad tevi Dievs dziedināja?

Kad satiku savu vīru un gaidīju otro bērniņu, grūtniecības laikā man sākās astma, nespēju pat pasmieties un normāli paiet, jo sākās spēcīgas lēkmes, kas ilga vairāk kā pusgadu. Ārsts izrakstīja zāles, vajadzēja vienmēr nēsāt līdzi inhalatoru. Kamēr lietoju zāles, tikmēr bija labi, bez zālēm atkal bija mokošas lēkmes un nebija iespējams pat pagulēt. Tās bija lielākās mokas, ko esmu piedzīvojusi, jo nebiju gulējusi visu to laiku. Es bieži par to lūdzu Dievu un apliecināju, ka esmu dziedināta. Un pienāca draudzes „Kristus Pasaulei ” rīkotais dziedināšanas dievkalpojums. Mācītājs lūdza par cilvēkiem un skaļi teica, ka tam, kam ir grūti elpot, lai attīrās elpceļi un lai Jēzus vārdā top dziedināts. Tajā brīdī es no sirds noticēju, ka esmu dziedināta, es pieliku roku sev pie krūtīm un apliecināju Jēzus vārdā, ka esmu vesela.  Pēc dievkalpojuma pagāja kāds laiks un es pat nepamanīju, ka jau ilgu laiku nav bijusi vajadzība pēc inhalatora. Tanī dienā es tiku pilnībā dziedināta. No tā brīža vairs nav bijusi neviena lēkme kaut gan vēl divus mēnešus man bija jāgaida bērniņa piedzimšana.

Kā vēl Dievs ir darbojies tavā dzīvē?

Kad mans bērniņš vēl nebija piedzimis, ārsti konstatēja viņam samazinātu sirsniņu un  palēninātu sirdsdarbību, sakot, ka sirds var arī apstāties Ārsts izrakstīja pašas stiprākās zāles. Mēs visa draudzes mājas grupiņa lūdzām par to Dievu un arī lietoju zāles. Tajā brīdī no visas sirds paļāvos uz Dievu. Nākamajā reizē, apmeklējot ārstu, sirsniņa pukstēja kā nākas, bērniņš piedzima vesels un visi ir laimīgi.

Šobrīd mana dzīve ir pavisam izmainījusies – esmu precējusies, man ir laimīga ģimene, kalpoju cilvēkiem, dzīvoju labklājībā un pati spēju parūpēties par sevi un savu ģimeni, man nav vairs jāmeklē palīdzība apkārt un esmu laimīga. Iesaku jebkuram atsaukties Dieva aicinājumam, jo Viņš tevi aicina!

Jūlijas Matvējevas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Brīvs no bailēm, atkarībām un depresijas!

Publicēja 2020. gada 4. dec. 12:32Laura Gruševa

Ziņas datums 04.12.2020

Ralfa dzīvesstāsts ir līdzīgs kā daudziem no mums – problēmas ģimenē, atstumšana skolā, depresija, atkarības, parādi un izmisīga cīņa, lai tiktu ārā no šī apburtā loka. Tomēr cilvēks pats nespēj sevi izglābt un tad, kad Ralfs to saprata, viņš nonāca lūzuma punktā un lūdza Dieva žēlastību. Dievs atsaucās un izglāba jauno puisi no dzīvesveida, kas ved uz nekurieni. Tagad Ralfs ir pilnībā izmainīts un arī viņa dzīve ir sakārtojusies. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Laikā, kad vēl nepazinu Dievu, mana dzīve bija ļoti traka un vētraina. Lietoju daudz alkohola, vēlāk pievienojās arī narkotikas. Pīpēju “spaisu” un marihuānu. Biju ļoti viegli aizkaitināms un nesavaldīgs, slikti izturējos pat pret tuvākajiem cilvēkiem. Iemesli šādam dzīvesveidam varētu būt vairāki. Kad biju mazs, ļoti pārdzīvoju vecāku šķiršanos un to, ka mūs atstāja tēvs. Vēlāk skolā mani apcēla un iespaidoja arī fiziski. Vēlējos būt pieņemts savā vidē starp vienaudžiem, tāpēc gāju viņu pavadā.

Jau pusaudžu vecumā man parādījās garīgas problēmas. Tā bija nervu slimība, veģetatīvā distonija, vēlāk pievienojās arī trauksme, stress un uzmācīgas domas. Ar laiku tam pievienojās arī vajāšanas mānija, bailes komunicēt un bailes no cilvēkiem kopumā. Nevēlējos atrasties sabiedrībā, gribēju noslēgties un norobežoties no visiem. Gāju pie dažādiem ārstiem, lietoju arī antidepresantus, bet nekas nepalīdzēja. Ar katru gadu palika arvien sliktāk. Nevarēju pabeigt skolu, pēc tam nespēju noturēties nevienā darbā. Dzīve bija vienās problēmās. Lai iztiktu, ņēmu kredītus, un tā krājās parādi. Visbeidzot sāku domāt par pašnāvību.

Mana vecmāmiņa bija ļoti ticīga un, kad man bija desmit gadu, viņa mani ņēma līdzi uz savu draudzi. Līdz ar to es zināju, ka Dievs ir, tomēr pats pie Viņa vērsies lūgšanā es nebiju. Vēlāk manu mammu Dievs dziedināja no audzēja 4. stadijā, kad vairs cerību nebija nekādu. Šis notikums mani ļoti uzrunāja, tomēr es vēl nebiju gatavs atgriezties un pilnībā nodot savu dzīvi Dievam. Caur mammas dziedināšanu zināju, ka Dievs ir, manī arī bija apziņa, ka dzīvoju nepareizi, tomēr vairākus gadus manī pārsvaru ņēma bailes no manu draugu noraidījuma, atstumšanas un izsmiekla. Pāris reizes gan atnācu mammai līdzi uz draudzi “Kristus Pasaulei”, kuru viņa apmeklēja, taču tur notiekošais un sludinātais mani neuzrunāja, jo negribēju un nespēju vēl atvadīties no sava ierastā dzīvesveida.

Taču šovasar es nonācu lūzuma punktā. Tas sākās ar briesmīgu depresiju un pilnīgu bezizejas sajūtu. Nebija ne darba, ne finanses, tikai vieni parādi un kredīti. Pats sapratu, ka tā turpināt dzīvot vairs nevaru, jo aiziešu bojā vai pats izdarīšu sev galu. Mamma visu laiku lūdza par mani Dievu un aicināja pie sevis uz mājas grupiņu. Man pat nebija nekur jāiet, tikai jāpiedalās, jo grupiņas sapulces notika pie mums mājās.

Tad kādu dienu es pieņēmu lēmumu atdot savu dzīvi Dievam pilnībā. Atbraucu uz Rīgu, dievkalpojumā izgāju draudzes priekšā un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Pēc tam biju draudzes “Kristus Pasaulei” triju dienu lūgšanu nometnē inkaunterā, kur savu lēmumu vēl vairāk nostiprināju un arī piedzīvoju reālas izmaiņas savā dzīvē. Tieši inkaunterā tiku atbrīvots no depresijas, trauksmes un nemiera. Kopš šīs lūgšanu nometnes vairs neesmu lietojis antidepresantus un apmeklējis nervu ārstus. Drīz ievēroju, ka man sāka riebties marihuāna un es pārstāju smēķēt “zālīti”. Pirms tam jau kādu laiku nelietoju arī cigaretes un alkoholu. Pamazām sāka sakārtoties arī manas naudas lietas. Atradu stabilu darbu un jau no pirmās algas sāku atmaksāt visus kredītus. Drīz jau būšu nomaksājis visus parādus pilnībā.

Arī mans emocionālais stāvoklis ir ļoti uzlabojies. Ja agrāk no rīta pamostoties, visu laiku izjutu nemieru, nedrošību un bailes sirdī, tad tagad no rītiem pieceļos ar drošību un pārliecību, ka Dievs ir ar mani. Viņš vada manu dzīvi un sargā. Attiecības ar mammu ir pilnībā mainījušās, jo tagad mums abiem ir viena ticība, draudze un vīzija par nākotni. Pamazām aizgāja arī noslēgtība un bailes no cilvēkiem. Par mani arvien daudz lūdz mamma un citi grupiņas cilvēki. Taču arī es pats ik dienas nāku Dieva priekšā lūgšanā un lasu Bībeli. Es vienmēr lūgšanā varu griezties pie Viņa, ja man ir kādas grūtības. Caur to esmu ieguvis drošības un stabilitātes sajūtu par rītdienu un nākotni.

Tagad piedalos katrā mājas grupiņā. Šeit man ir vairāki labi draugi, ar kuriem man ir kopīgas intereses. Vairs nesatraucos, ko par mani padomās apkārtējie cilvēki, jo zinu, ka nozīme ir tikai tam, ko domā Dievs, kurš mani ir izglābi. Lai vai kāda problēma man arī būtu, es to varu uzvarēt lūgšanā un Dieva spēkā. Saviem vienaudžiem, kuri meklē jēgu savai dzīvei, es novēlu nepadoties, nebēgt no savām problēmām, cīnīties un risināt tās, bet kopdarbībā ar Dievu. Novēlētu saviem vienaudžiem nākt pie Dieva un saprast, ka dzīvot var arī citādāk un daudz labāk kopā ar Dievu!”

Ralfa Fedoroviča liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 1276