ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Varu ēst visu, kas man garšo!

Publicēja 2017. gada 12. dec. 13:12Laura Gruševa

Ziņas datums 12.12.2017

Alerģijas simptomi man pirmo reizi parādījās pirms pieciem gadiem, kad uzturā lietoju konkrētus produktus – tomātus un papriku. Pamanīju, ka to izraisa tieši importa tomāti, kuri bija apstrādāti ar ķīmiskām vielām. Tā radīja man diskomfortu un traucēja dzīvot, jo bieži nācās piedomāt pie tā, ko es ēdu. Alerģija izpaudās ar izsitumiem un niezi pa visu ķermeni, kas ilga aptuveni nedēļu.

Es centos atturēties no šiem produktiem savā ēdienkartē, bet bija reizes, kad izvēlējos riskēt, jo nevarēju no tiem atteikties, tādēļ ka man tie ļoti garšo. Īpaši spilgti atceros kādu reizi, kad gatavoju salātus un izvēlējos tiem piegriezt arī papriku. Tajā dienā šķita, ka viss ir labi, simptomu nav. Bet diemžēl nākamā dienā es pamodos un atklāju, ka ir vēl trakāk. Papildus izsitumiem pa visu ķermeni man parādījās arī sausa āda ap acīm un lūpām, kas plaisāja un ļoti sāpēja.

Devos pie ģimenes ārsta, lai saprastu, kā varu izārstēt šo alerģiju, bet viņš ieteica tikai atteikties no šo produktu iekļaušanas savā ikdienas uzturā. Tā nu biju iemācījusies ar to sadzīvot, līdz brīdim, kad sāku apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”.

Reiz kādu vakaru devos mājās no koncerta un nedaudz pamainīju savu maršrutu. Satiku divas meitenes no draudzes, kuras mani uzrunāja un stāstīja par izmainītām dzīvēm, esot ar Dievu. Es vienmēr esmu ticējusi kādam augstākam spēkam, un pēc šīs sarunas es aizdomājos, ka Dievs ir un ka nevar tā vienkārši notikt brīnumi. Tas arī mani vilka pavadīt laiku kopā ar viņām un tādēļ sāku apmeklēt draudzes mājas grupiņu.

Draudzē esmu jau kopš šī gada pavasara, sākumā apmeklēju tikai mājas grupiņu, bet vasarā devos uz trīs dienu semināru inkaunteru, kurā es sajutu Dieva tuvumu un mīlestību. Sāku veidot personīgās attiecības ar Dievu – lasīt Bībeli un lūgt. Tagad esmu katrā mājas grupiņā, regulāri apmeklēju dievkalpojumus, esmu uzņēmusies kalpošanas un piedalos arī citos draudzes pasākumos.

Mājas grupiņā regulāri cienastā tiek sagatavoti dažāda veida salāti, kuros ir gan tomāti, gan paprika. Lai arī pārsvarā es no tiem izvairījos, tomēr dažreiz nolēmu riskēt un pamazām es sāku tos ēst biežāk un biežāk, līdz vienu dienu sapratu – man alerģijas vairs nav! Dievs ir mani dziedinājis!

 Ticu, ka Dievs grib dziedināt ikvienu. Esmu ļoti pateicīga Viņam! Tagad es varu ēst visu, kas man garšo. Esmu beidzot brīva, bez alerģijas ierobežojumiem.

Notici arī tu, Dievs ir labs. Viņš vēlas palīdzēt – tev tikai jāļauj Viņam to darīt!

 Annas Veronikas Greperes liecību pierakstīja Evita Astiča

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Klāt Ziemassvētku dievkalpojums!

Publicēja 2017. gada 12. dec. 13:04Laura Gruševa

Ziņas datums 12.12.2017 

Ir pienākusi gada izskaņa un Ziemassvētku laiks, kad mēs pierimstam no ikdienas steigas, vēlamies baudīt svētku sajūtu un aizdomājamies arī par garīgajām lietām. Daudzi tieši Ziemassvētkos dodas uz kādu dievkalpojumu, un tie šai laikā ir pārpildīti. Arī draudzē “Kristus Pasaulei” šī gada 24. decembrī Pasaules tirdzniecības centrā Rīgā, Elizabetes ielā 2, pulksten 11.00 notiks Ziemassvētku dievkalpojums, kurā ikviens varēs baudīt svētku atmosfēru, kopīgi slavēt un pielūgt Dievu brīnišķīgas mūzikas pavadībā, kā arī klausīties mācītāja sagatavoto svētrunu un pārdomāt, kā sākt jauno gadu ar paliekošām pārmaiņām savā dzīvē.

Apmeklētāji varēs vērot arī Ziemassvētku izrādi “Netveramais skaistums”. Draudzes aktieri kopā ar režisoru ir ļoti cītīgi gatavojušies un ļauj mums nedaudz ielūkoties arī tās sižetā. Pēc meitas nāves uzņēmuma īpašnieks Roberts ir zaudējis dzīvei jēgu. Tas rada grūtības uzņēmumam turpināt savu darbību un kolēģi nolemj meklēt neordināru palīdzību, lai atrisinātu radušos situāciju. Taču pārējais lai paliek nelielai intrigai.

No sirds aicinām ikvienu apmeklēt Ziemassvētku dievkalpojumu, kā arī droši ņemt līdzi savus draugus un paziņas. Papildus informāciju skatīt www.kristuspasaulei.lv. Ieeja draudzes svētku pasākumā ir bez maksas. Būsi mīļi gaidīts!

Artūrs Danenbaums

Dievs manī izdarījis apvērsumu

Publicēja 2017. gada 8. dec. 13:47Laura Gruševa

Ziņas datums 08.12.2017

Personīgas attiecības ar Dievu spēj izmainīt jebkura cilvēka sirdi. Tas ir spēcīgs ierocis cīņā ar problēmām un ar rakstura sliktajām īpašībām. Ieva par Dievu zināja jau kopš pašas bērnības.  Viņai vienmēr ir bijusi pārliecība par to, ka Dievs ir. Tikai esot vienā draudzē, lasot Bībeli un lūdzot, Ieva saprata, ko patiešām nozīmē kalpot Dievam.

Jau bērnībā, redzot, kā omīte lūdz un ieraugot bildi ar Jēzu pie krusta, man radās iekšēja bijība no Dieva.  Visu savu dzīvi es esmu apzinājusies to, ka Viņš ir, bet regulāras attiecības ar Dievu man nebija. Regulāri nelasīju Bībeli un nelūdzu. Bet grūtos laikos es Viņu meklēju, un Dievs vienmēr atbildēja uz manām lūgšanām. Es apmeklēju dažādas baznīcas un kristīgus pasākumus. Esmu bijusi daudz kur, bet īsti nekad nejutos piederīga nevienai no šīm vietām.  Lūdzu Dievu un izmisīgi meklēju dzīvu draudzi, kur varu justies piederīga. Tā nu pienāca 2008. gads un pa kristīgo radio dzirdēju, ka mācītājam Mārcim Jencītim būs dziedināšanas dievkalpojums Rīgā, kuru es ar nepacietību gaidīju. Jūtot to atmosfēru, kas tur valdīja, uzreiz sapratu, ka šī ir īstā vieta tieši man. Zināju, ka Dievs ir atbildējis uz manu lūgšanu. Kopš tās reizes sāku apmeklēt draudzi regulāri.

Pirmie pāris gadi šajā draudzē man bija visgrūtākie, jo nācās tikt galā ar savu raksturu. Man bija šausmīgi grūti pieņemt, ka draudzē ir kārtība un konkrēta mācība, tāpat man bija problēmas ar autoritātēm. Nespēju pieņemt to, ka man kaut ko pamāca vai norāda, jo uzskatīju, ka pati esmu visgudrākā un vispareizākā. Es tolaik biju nepatīkams cilvēks. Varēju bez sirds pārmetumiem pieiet klāt draudzes kalpotājiem un pateikt skaļi visu, ko par viņiem domāju. Bet tajā pašā laikā man šie dievkalpojumi bija nepieciešami, jo guvu spēkus visai nedēļai. Regulāri lasu Bībeli un Dievs mani uzrunāja caur šo Rakstu vietu: “Es tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi tai ceļā, pa kuru tev jāstaigā.” Dievs mani visu laiku ir vadījis caur vārdu. Pieņēmu to, jo zināju, ka šī ir vieta, kur man jābūt. Sapratu, – ja kaut kas nepatīk, tad jāmainās ir man pašai.

Pēc kāda laika apmeklēju arī draudzes rīkoto semināru inkaunteru. Tā ir vieta, kur ir jūtama spēcīga Dieva klātbūtne. Aizbraucot uz šo inkaunteru, tiku dziedināta no “akmens sirds”. Ieraudzīju sevi tā kā no malas, kā es izturējos pret citiem. Pēc šī inkauntera viss mainījās. Es pamazām sāku pieņemt autoritātes un izrādīt cieņu saviem vadītājiem, kā arī iet vienoti draudzes mācībā.  Taču ik pa laikam bija jāpacīnās ar vecajām rakstura īpašībām.

Man bija grūti pieņemt arī draudzes vīziju. Nekādi nespēju iedomāties, ka varētu būt līderis un vadīt cilvēkus. Bet pamazām Dievs caur savu vārdu pārliecināja mani, ka esmu aicināta lieliem Dieva darbiem. Tanī laikā es to nesapratu, bet šobrīd man tas ir skaidrs.  Sāku arī par to lūgt Dievu – man bija izveidots lūgšanu plāns gan kalpošanai, gan privātajām lietām. Un šodien redzu, ka viss, ko tajā laikā es biju lūgusi, ir piepildījies.

Ja agrāk es biju draudzes dumpiniece un šķita pareizi bija tikai tas, ko es domāju un daru, tad šobrīd Dievs mani ir izmainījis līdz nepazīšanai. Viss ir mainījies kā diena pret nakti. Esmu kļuvusi par citu cilvēku, un šodien pati kalpoju Dievam un cilvēkiem. Es vadu savu mājas grupiņu. Pašā sākumā tas likās neiespējami, un domāju, ka Dievs ir izredzējis tikai īpašus cilvēkus šādam darbam. Tagad apzinos, ka kalpot cilvēkiem un Dievam var pilnīgi jebkurš. Šobrīd turos pie draudzes vīzijas, ko Dievs ir ielicis mācītāja un arī manā sirdī. Jūtos ļoti laimīga, un cilvēki apkārt arī to pamana. Ir pazudusi nepareizā domāšana, un es vairs neuzskatu sevi par labāku nekā citi. Dievs mani ir izmainījis!

Ievas Krūkliņas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Luisas ticība

Publicēja 2017. gada 5. dec. 05:43Laura Gruševa

Ziņas datums 05.12.2017

Sāpes locītavās, tai skaitā ceļos, var rasties visdažādāko iemeslu dēļ, un no tām nav pasargāti arī bērni un jaunieši. Ar šādu problēmu nācās saskarties arī Luisai, skolniecei no Ventspils. Meitene kļuva vesela neparastā veidā. Lūk, viņa dalās ar savu stāstu.

 Pirms gada man pēkšņi sāka sāpēt ceļu locītavas. Sākumā domāju, ka tas nav nekas nopietns, tomēr sāpes pamazām kļuva arvien stiprākas. Negribēdama iet pie ārstiem, centos nepiegriezt vērību nepatīkamām sajūtām, tomēr tās radīja lielu diskomfortu. Skolā ar grūtībām piedalījos sporta nodarbībās, un katru reizi piecelšanās kājās arī sagādāja sāpes, tomēr centos to ignorēt.

 Jau trīs gadus apmeklēju draudzi “Kristus Pasaulei” Ventspilī, zināju no Bībeles un daudzu cilvēku liecībām, ka Dievs dziedina jebkuru slimību. Savā mājas grupiņā pastāstīju par problēmu un par mani aizlūdza. Sāpes uz kādu laiciņu atkāpās, tomēr pēc tam tās atkal atgriezās. Turpināju pati lūgt un ticēju, ka manas kājas tiks pilnīgi dziedinātas. Vasaras beigās uzzināju, ka novembrī būs lielais dziedināšanas dievkalpojums Rīgā un gaidīju to ar pārliecību, ka tur saņemšu atbildi uz lūgšanām. Kad pienāca 19. novembris, priecīga, cerību un ticības pilna braucu uz Rīgu. Dievkalpojuma laikā, kad mācītājs lūdza par visiem cilvēkiem zālē, viņš teica, ka kādam tiek dziedinātas kājas. Sajutu kājās tirpiņas, uz dažām sekundēm kļuva ļoti auksts, drebēju un tad sajutu, ka smagums nokrīt no maniem ceļiem. Sāpes pārgāja, zināju, ka esmu dziedināta, varēju piecelties, pietupties bez sāpēm. Kopš tās dienas ceļi ne reizi nav iesāpējušies, varu brīvi sportot un veikt jebkuras fiziskās aktivitātes bez grūtībām. Esmu laimīga, ka Dievs ir mans Ārsts un Dziedinātājs.”

 Luisa ir pārliecināta, ka ikvienā problēmā vajag uzticēties Dievam, griezties lūgšanās pie Viņa un būt neatlaidīgam, ja arī uzreiz neparādās vēlamais rezultāts. Jēzus ir uznesis katra cilvēka slimības pie krusta un katram ir iespēja ticēt, lūgt un saņemt dziedināšanu.

 Luisas Kostenko liecību pierakstīja Dace Daubere

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Dziedināta no hroniskā bronhīta

Publicēja 2017. gada 1. dec. 12:26Laura Gruševa   [ atjaunināts 2017. gada 3. dec. 07:36 ]

Ziņas datums 01.12.2017

Sarma vienmēr ir priecājusies, ka viņai ir laba veselība, tomēr pirms diviem gadiem viņa saslima ar bronhītu. Brīžiem tas mazinājās, brīžiem – saasinājās, bet pilnībā nepārgāja, un Sarma nekādi nevarēja atveseļoties.

Aptuveni pirms diviem gadiem saslimu ar hronisko bronhītu. Viss sākās ar iesnām, tādu kā saaukstēšanos, nepievērsu tam uzmanību, darīju visus savus ikdienas darbus. Bet vēlāk parādījās nepatīkams klepus, krūšu rajonā smaguma sajūta. Gāju pie ģimenes ārsta, elpoju eifelīnu, kas ver vaļā bronhus, lai var notikt atkrēpošana. Bija jādzer arī medikamenti, stipras antibiotikas, taču zāles nepalīdzēja. Šie simptomi atkārtojās un es sapratu, ka esmu saskārusies ar kaut ko tādu, ko savā dzīve nebiju pieredzējusi. Baidījos dzert aukstus dzērienus, lai nesaaukstētos. Līdzko parādījās simptomi, mani pārņēma bailes, jo zināju ka tas beigsies ar nedēļām ilgu slimošanu. Tā bija periodiski vairākas reizes gadā, saasinājumi parasti parādījās rudenī un pavasarī.

Pirms tam jau zināju par Dievu, tomēr nelasīju Bībeli un nelūdzu.  Par draudzi “Kristus Pasaulei” uzzināju no afišu staba pie Zinātņu akadēmijas, mani uzrunāja devīze: “Vieta, kur mainās dzīves”, tā nu es aizgāju uz dievkalpojumu un nu jau arī regulāri apmeklēju mājas grupiņu. Esot grupiņā un draudzē iemācījos, ka ir nepieciešams lasīt Bībeli un iepazīt Dievu personīgi.

Kad man sākās kārtējie bronhīta simptomi un naktīs nevarēju gulēt, sāku lūgt Dievu. Lūdzu, lai Viņš dziedina un atbrīvo no šīs slimības, apliecināju Rakstu vietas, ka esmu pilnīga vesela. Nākamajā dienā slimība bija atkāpusies un es jutos daudz labāk. Jau pēc dienas viss bija pārgājis, kā ar roku noņemts. Divus gadus biju cīnījusies ar šo slimību, lietojot medikamentus, bet nekas nebija uzlabojies, taču tagad divu dienu laikā ar lūgšanu palīdzību esmu pilnīgi vesela. Dievs brīnumainā veidā ir mani dziedinājis!

Slimības simptomi vairs nav atkārtojušies un man vairs arī bailes dzert kādu aukstu dzērienu. Esmu dziedināta!

Sarma ik dienas pateicas par saņemto dziedināšanu. Viņa apmeklē dievkalpojumus, mājas grupiņu, kalpo Dievam un cilvēkiem. Jesajas 41:10 teikts: “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku! “  Viņš gaida katru, kas ir grūtībās, lai dziedinātu, palīdzētu un stiprinātu. Viņa vārds ir patiesība un es izvēlos ticēt. Izvēlies arī Tu!

Sarmas Brinfeldes liecību pierakstīja Inese Meijere

Rediģēja “Kristus Pasaulei“ redakcija

Evita: Noticēju, ka es varu

Publicēja 2017. gada 28. nov. 13:01Laura Gruševa   [ atjaunināts 2017. gada 29. nov. 06:52 ]

Ziņas datums 28.11.2017

Daudziem jau bērnībā paši tuvākie cilvēki apgriež spārnus, teikdami: “Tu neko nevari un tev nekas neiznāks!” Līdz ar to bieži sastopami cilvēki, kuri nekad nespēj realizēt savu potenciālu. Arī Evitai jau bērnībā vecāki ar savu attieksmi vairoja mazvērtību un biklumu, likdami noprast, lai uz augstiem sasniegumiem dzīvē necer. Taču, ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, jaunā sieviete par sevi dzirdēja pilnīgi citus vārdus: “Tu vari un tev izdosies!” Šos vārdus viņai teica mācītājs, draudzes cilvēki un, galu galā, Dieva vārds – Bībele. Īsā laikā mainījās viņas pārliecība pašai par saviem spēkiem, pieauga pašapziņa un tagad Evita no biklas un nedrošas meitenes, ir pārtapusi par drošu un pārliecinātu personību.

“Laikā, kad vēl nepazinu Dievu, mana lielākā problēma bija neticība pašai sev un tam, ka varu kaut ko dzīvē sasniegt. Triju gadu vecumā mani pārbiedēja suns un kopš tā laika es sāku raustīt valodu. Tas bija sākums daudzām problēmām manā dzīvē. Mācību vielu spēju apgūt ļoti labi, taču, kad man bija jāatbild visas klases priekšā, nespēju neko sakarīgu pateikt. Arī ar cilvēkiem es nespēju normāli parunāt un mamma mani aizveda pie psihologa. Viņš man neko nepalīdzēja, bet tikai pateica, ka tā ir “garīgā atpalicība”. Es vienmēr izvairījos uzstāties publikas priekšā vai zvanīt cilvēkiem pa telefonu, jo nevarēju parunāt bez stostīšanās un tas tikai vairoja manu mazvērtību.

Ar tēvu man neizveidojās sirsnīgas attiecības, jo viņš bija futbola tiesnesis un liels sporta fans, kas visu laiku braukāja apkārt pa sacīkstēm un ļoti reti bija ģimenē. No tēta puses jutos ļoti atstumta, nemīlēta un nepieņemta. Viņš man ne reizi nepateica, ka es kaut ko varu sasniegt un ka man izdosies. Vēlāk, kad vēlējos mācīties par juristi, vecāki teica: “Nez, vai tev, meitiņ, sanāks. Tur taču jābūt ļoti gudrai...” Kopš tās reizes sapratu, ka viņi mani uzskata par dumju. Ja kāds par mani runāja sliktu, nemaz necentos runāt pretī, sevi aizstāvēt vai pierādīt pretējo, jo domāju, ka esmu cilvēks, kas nekad neko nesasniegs.

Kad bija kādas problēmas, es lūdzu Dievu. Taču mana ticība Dievam bija abstrakta, jo pati nebiju Viņu piedzīvojusi. Tomēr dažādas problēmas personīgajā dzīvē mudināja mani arvien vairāk meklēt Dievu. Uz draudzi “Kristus Pasaulei” mani uzaicināja draudzene. Atnākot šeit, es ieraudzīju, ka Dievs ir reāls un cilvēku dzīves tiek izmainītas. Slavēšanas laikā ļoti sajutu Dieva klātbūtni, un sapratu, ka šī ir vieta, kur arī es vēlos būt.

Mācītājs savās svētrunās bieži uzsvēra, ka mēs esam galva, nevis aste un ka mums ir dots Dieva spēks. Tā pamazām mainījās mana domāšana. No “es nevaru” tā kļuva par “es varu”. Caur Dieva vārdu un lūgšanu es noticēju, ka arī es varu visu, jo Dievs ir ar mani. Tajā laikā lūdzu Dievam šādu lūgšanu: “Kungs, dod man ieraudzīt sevi tā, kā Tu mani redzi!”

Kādreiz es nestrādāju, bet dzīvoju saviem vecākiem uz kakla. Taču, esot draudzē, es sapratu, ka Dievs vēlas, lai es pati par sevi gādāju, un man ir jāsāk strādāt. Sākumā darba vietas bieži mainīju, bet pēc tam es atradu veidu, kā varu pelnīt pati. Man radās drosme un apņēmība kļūt pašnodarbinātai. Es sāku apzināties, ka pati spēju noteikt savu darba laiku un arī to, cik nopelnīšu. Mācītājs regulāri motivēja sākt kaut ko darīt pašai, un tā ar katru reizi auga mana apņēmība un drosme. Viņš teica: “Tu vari! Tev sanāks!” Tie bija vārdi, kurus es nekad agrāk nebiju dzirdējusi no saviem vecākiem. Esmu mācījusies par stilisti un vizāžisti, taču savā laikā neticības un mazvērtības dēļ es nestrādāju savā aicinājumā. Regulāri lasot Bībeli un lūdzot Dievu, es ieguvu pārliecību, ka varu šīs prasmes izmantot. Šobrīd man ir sava neliela skaistumkopšanas studija un pati gādāju par savu ģimeni.

Esot šajā draudzē, sapratu, ka Dievs mīl mani tā, kā mani nav mīlējis un nemīlēs neviens cilvēks. Dievs dziedināja mani arī no valodas raustīšanās. Tas notika brīnumaini un tieši tad, kad es sāku kalpot cilvēkiem, vadot savu mājas grupiņu.

Tiem lasītājiem, kuri cieš no zemas pašapziņas, gribu novēlēt nākt pie Dieva, meklēt Viņu savās lūgšanās un lasot Bībeli. Cilvēki mums bieži saka: “Tu nevari!” Bet Dievs saka: “Tu vari!” Viņam ir vislabākās domas par mums. Ieraugi sevi tādu, kādu Dievs tevi redz!

Evitas Lucas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Aivars: esmu dziedināts no veģetatīvās distonijas!

Publicēja 2017. gada 24. nov. 14:11Laura Gruševa

Ziņas datums 25.11.2017

Aivar, jau no pusaudžu gadiem tu esi cīnījies ar veģetatīvo distoniju. Pastāsti, kā tā sākās?

Bērnībā vienmēr esmu bijis aktīvs bērns, un kopš piecu gadu nodarbojos ar futbolu. Kādā nodarbības reizē man sāka trūkt elpa, un likās, ka smoku. Vienlaicīgi sākās arī nepamatots uztraukums, pat panika. Šādi simptomi sāka atkārtoties arvien biežāk. Nevarēju saprast uztraukuma cēloni un kāpēc trūka elpa. Vēlāk sāka parādīties arī neizskaidrojamas sāpes krūtīs, dedzinoša sajūta, kas lika neērti justies. Mazākie pārdzīvojumi vai domas par kādu svarīgu situāciju izsauca panikas lēkmi – gan skolā, runājot ar atbildīgu personu, gan darbā – pieļaujot kļūdas. Citreiz uztraukumam vispār nebija nekāda pamata. Tāpat arī  visu ņēmu pie sirds un ļoti pārdzīvoju. Ikdienā saskāros arī ar nopietnu nogurumu, kas traucēja efektīvi veikt manus pienākumus. Sportojot trenažieru zālē, grūti bija redzēt panākumus – man nepieauga muskuļu masa, lai gan darbojos ļoti aktīvi. Šo simptomu dēļ kļuvu par diezgan nervozu un nemierīgu cilvēku, bija grūti būt atvērtam un pozitīvam, jo nemitīgās panikas lēkmes un nogurums traucēja man pilnveidoties un attīstīties.  Bija bailes izmēģināt jaunas lietas, sākt kaut ko mainīt, šķita, ka stāvu uz vietas.

Vai biji vērsies arī pēc palīdzības pie mediķiem?

Naktīs man sāka trūkt elpa, šķita, ka tūlīt nosmakšu – mēģināju padzerties ūdeni, tvert pēc gaisa, bet nekas nelīdzēja. Tam sekoja arī panikas lēkme. Tādos gadījumos es zvanīju ātrajai palīdzībai. Kad tā ieradās, ārsti man iedeva nomierinošas zāles, pēc kurām palika labāk. Es devos arī pie ģimenes ārsta, kurš izteica aizdomas, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija. Taču, kā zināms, šīs slimības cēlonis un ārstēšana vēl nav noskaidroti. Tādēļ es turpināju ar šo kaiti sadzīvot.

Vai tu mēģināji pats cīnīties ar simptomiem?

Es visu laiku centos sevi nodarbināt un nomierināt, piemēram, sportojot. Mēdzu skriet, klausoties austiņās mūziku, centos nepalikt viens, meklēju, ar ko varētu satikties, parunāt, pavadīju laiku ar draugiem. Šādos mirkļos simptomi nebija izteikti, tāpat arī uztraukumam nebija pamata. Tomēr kopumā  tas neko neatrisināja.

Pēc draudzes trīs dienu semināra jeb inkaunterā tu piedzīvoji izmaiņas. Pastāsti, kā tas notika!

Draudzes trīs dienu seminārā ir iespēja tikt atbrīvotam no dažādām slimībām – par katru cilvēku tiek individuāli aizlūgts. Tieši, pirms doties uz inkaunteru, piedzīvoju kārtējo lēkmi. Man trūka elpa, sākās panikas lēkme, domāju, ka “atstiepšu kājas”. Kopā ar mājas grupiņas cilvēkiem pa telefonu lūdzām Dievu, un panikas lēkme pārgāja.

Nākamajā dienā devos uz inkaunteru. Savu vajadzību pierakstīju anketā un kalpotāji par mani aizlūdza. Atbraucot mājās, turpināju lūgt un apliecināt savu dziedināšanu. Iepriekš Dievs mani bija dziedinājis no traumas un tāpēc es ticēju, ka arī šo slimību Dievs var dziedināt. Pēc inkauntera panikas lēkmes un elpas trūkums vairs nav atkārtojušies, un arī uz lietām kopumā reaģēju mierīgāk. Man vairs nav sāpes krūtīs un dedzinoša sajūta. Ir pazudušas arī bailes par sevi vai bailes pieņemt izaicinājumu un uzsākt kaut ko jaunu. Piemēram, agrāk nebiju pieļāvis domu, ka varētu strādāt jomā, kurā šobrīd darbojos. Saprotu, ka manī ir notikušas lielas izmaiņas un ka daru lietas, kuras agrāk nebūtu uzdrošinājies. Esmu kļuvis arī atvērtāks, brīvāks, neesmu vairs tik noslēgts. Šobrīd uz dzīvi skatos daudz pozitīvak. Ir pazudis arī nepatīkamais nogurums, kura dēļ agrāk nespēju paveikt tik daudz, cik vēlos. Šobrīd esmu enerģijas pilns – aktīvi piedalos draudzes pasākumos, veicu dažādus pienākumus draudzē, tāpat arī nopietni nodarbojos ar sportu. Ikdienā lasu Bībeli un lūdzu, esmu piedzīvojis reālu dziedināšanu no veģetatīvās distonijas, par kuru esmu pateicīgs Dievam!

Ko tu ieteiktu cilvēkiem ar līdzīgām problēmām, ar kurām biji saskāries?

Noteikti ieteiktu doties uz trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kura laikā būs ne tikai iespēja atbrīvoties no slimībām, bet arī iepazīt Dievu! Ticiet, ka Dievs to spēj, un jūs noteikti saņemsiet dziedināšanu!

Aivara Riherta liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Rediģēja Kristus Pasaulei redakcija

Tagad varu ēst visu, ko vēlos!

Publicēja 2017. gada 21. nov. 12:48Laura Gruševa

Ziņas datums 21.11.2017

Edgaram bija dažādu pārtikas produktu nepanesamība, un viņš nevarēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo vajadzēja stingri ierobežot uzturā lietojamo pārtiku, kā arī dzert zāles. Ārsti apgalvoja, ka visticamāk Edgaram būs ar to jāsadzīvo. Tomēr pēc aizlūgšanas dievkalpojumā Dievs pilnībā atbrīvoja jaunieti no visām veselības problēmām.

Edgar, pastāsti, lūdzu, par savām veselības problēmām!

Aptuveni 15-16 gadu vecumā man konstatēja dažādu pārtikas produktu nepanesamību, un man nācās ierobežot savu ēdienkarti. Kad ēdu kādu no aizliegtajiem produktiem, tas radīja ādas problēmas, piemēram, apēdot pāris konfektes, man uz rokas parādījās liels, sarkans plankums. Vēlāk simptomi pastiprinājās, es nedrīkstēju ēst piena produktus, kviešus, kazeīnu, olas baltumu un dzeltenumu un glutēnu, tādēļ lielākoties pārtiku no negaršīgām bezglutēna putrām. Es biju pie vairākiem ārstiem, un man konstatēja baktēriju – helicobacter pylori, kas var radīt kuņģa čūlu, gastrītu vai pat kuņģa vēzi. Veicu speciālu testu, kuram bija slikti rezultāti – 109.9 vienības, lai gan norma būtu 10-15 vienības šo baktēriju. Man izrakstīja speciālas zāles, lai šo baktēriju iznīcinātu. Ievēroju arī stingru ēdienkarti, taču uzlabojumi bija pavisam nelieli. Ārsti man sacīja, ka visticamāk ar šādu dzīvesveidu man jāsamierinās un ar to būs visu mūžu jādzīvo.

Vai veselības problēmas tevi mudināja meklēt Dievu? Kā tas notika?

Augustā notika interesants gadījums. Darbā biju atvēris facebook lapu un netīšām uzspiedu uz kādas nepazīstamas meitenes profila. Pamanīju, ka šī meitene ir kristiete, un mani iedvesmoja viņas “posti” par ticību Dievam, tāpēc uzrakstīju viņai vēstuli. Mēs parunājām, un viņa mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu, kuru sāku regulāri apmeklēt. Sāku apmeklēt dievkalpojumus, kā arī mācīties draudzes Bībeles skolā. Lasīju Bībeli un lūdzu, jo vēlējos iepazīt Dievu. Pēc mēneša kādā draudzes dievkalpojumā saņēmu aizlūgšanu un piedzīvoju dziedināšanu. Dievs mani atbrīvoja no visiem simptomiem, kas nekad vairs nav atgriezušies. Tās pašas dienas vakarā devos uz veikalu un nopirku 1kg cepumus, kurus arī uzreiz visus apēdu. Sapratu, ka esmu dziedināts, jo nekādu simptomu man nebija. Nesen biju veikt analīzes, kas apstiprināja, ka esmu pilnīgi vesels, un nu jau manā kuņģī bija 13.2 vienības baktēriju uz mililitru, kas ietilpst normā. Es mierīgi varu ēst pilnīgi visu, ko vēlos, un man nav nekādas alerģiskās reakcijas. Speciālos medikamentus vairs nelietoju.

Edgara Petrinčika liecību pierakstīja Evija Šmatova

Liecību rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Aizvadīts līdz šim lielākais dziedināšanas dievkalpojums draudzes vēsturē

Publicēja 2017. gada 21. nov. 11:29Laura Gruševa   [ atjaunināja Līga Paņina 2017. gada 21. nov. 22:03 ]

Ziņas datums 21.11.2017

Svētdien, 19. novembrī, Kongresu namā norisinājās Lielais dziedināšanas dievkalpojums ar mācītāju Mārci Jencīti. Dievs arī šī dievkalpojuma laikā pagodināja Savu vārdu ar varenu spēku, brīnumiem un zīmēm. Daudzi tika atbrīvoti no grēka varas un dziedināti no dažādam slimībām. Dievkalpojuma laikā daudzi liecināja par piedzīvotajām izmaiņām. 

Mācītājs sludināja par to, ka vislielākais brīnums ir jaunpiedzimšana – cilvēks kļūst par jaunu radījumu Jēzū Kristū. Taču, lai tas būtu redzams arī mūsu miesā un dvēselē, ir nepieciešams mainīt savu domāšanu, ieraugot sevi kā jaunu cilvēku. Mums ir jāapliecina sava dziedināšana un Dieva Vārds, ik dienas jāpasakās par to Dievam, jāredz, ka jau esam dziedināti un atjaunoti, jārīkojas kā jaunajam cilvēkam un ir nepieciešams apmeklēt dzīvu draudzi.

Pēc svētrunas mācītājs aizlūdza par cilvēkiem. Lūk, dažas liecības no šī dievkalpojuma:

Valda: Ilgu laiku slimības dēļ nevarēju pacelt rokas un pietupties. Dievkalpojuma laikā piedzīvoju dziedināšanu, jo šobrīd varu noliekties pat līdz grīdai un aizskart to ar rokām!

Aira: Divus gadus manā vairogdziedzerī bija mezgli, kurus varēja sataustīt arī pieskaroties. Kopējās aizlūgšanas laikā mācītājs teica, ka Dievs šajā brīdī dziedina kādus tieši no vairogdziedzera problēmām un es sajutu kakla rajonā ieplūstam siltumu. Pēc brīža, pieskaroties vairogdziedzerim, mezglus sataustīt vairs nevarēju!

Dzintrai pirms 5 gadiem tika konstatēta muguras diska trūce, kuras dēļ regulāri tirpa rokas un kājas. Pēc aizlūgšanas viņa juta reālas pārmaiņas, un demonstrēja, ka var pieliekties līdz grīdai, ko pirms tam ilgus gadus nespēja.

Guntai nebija prieka par savu dzīvi un viņa neredzēja tai nekādu jēgu. Grūtsirdība jaunieti bija pārņēmusi tik ļoti, ka viņa domāja par pašnāvību un vēlējās nomirt. Pēc aizlūgšanas saka, ka sirdī pēc ilgiem laikiem ienācis miers un prieks.

Silvija trīs mēnešus mocījās ar stiprām sāpēm ceļos. Kustības bija ierobežotas, sieviete nespēja pietupties. Pēc aizlūgšanas Silvija spēj notupties bez citu palīdzības. Arī sāpju ceļgalos vairs nav.

Viktorijai četrus gadus sāpēja labā niere tik stipri, ka naktīs viņa nevarēja gulēt. Arī uz dievkalpojumu viņa ieradās, jūtot lielas sāpes. Dievkalpojuma laikā sāpes pilnībā pārgāja!

Vēlāk ikvienam bija iespēja saņemt arī individuālu aizlūgšanu pie kalpotāja.

Draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumi notiek katru svētdienu plkst.11:00 Elizabetes ielā 2. Esi mīļi gaidīts!

“Kristus Pasaulei” redakcija

Esmu atradusi dzīves jēgu

Publicēja 2017. gada 14. nov. 13:27Laura Gruševa   [ atjaunināts 2017. gada 21. nov. 11:52 ]

Ziņas datums 14.11.2017

Bieži vien vecāki noliek karjeru un citas lietas pirmajā vietā, aizmirstot par saviem bērniem un galvenajām prioritātēm. Parasti šie cilvēki neapzinās, cik ļoti tas ietekmē viņu atvases un kādas sekas no tā paliks. Ikdienas steigā tiek aizmirsts par to, ka viņu bērns gaida apskāvienu un kādu mīļu vārdu. Arī Simona bija no tām, kura bērnībā neizjuta vecāku mīlestību. Viņa jutās atstumta un nepieņemta, un tas atstāja sekas arī daudzus gadus uz priekšu.

“Jau no pašas bērnības mani bija pārņēmusi atstumtības sajūta. Vienkāršāk sakot, es no vecākiem nesajutu mīlestību. Kaut arī mani vecāki mani ļoti mīlēja, tomēr viņi to darīja pa savam. Gaidīju, kad vecāki mani kārtīgi samīļos un pateiks kādu jauku vārdu, bet tas nekad nenotika. Es to tik ļoti vēlējos, bet neko neteicu, jo domāju, ka viņi tāpat nesapratīs. Papildus vēl šim visam, es biju jaunākais bērns ģimenē, kuru brālis ar māsu regulāri apcēla. Tas mani morāli grāva, jutos atstumta un nevienam nevajadzīga. Viss bija aizgājis jau tik tālu, ka es astoņu gadu vecumā sāku domāt par pašnāvību. Šīs skumjas un pārdzīvojumi turpināja vilkties līdzi gadiem ilgi.”

Vai tu centies kaut kādā veidā aizpildīt šo tukšumu savā sirdī?

“Kad biju sasniegusi 11 gadu vecumu, mani vecāki pārvācās uz dzīvi Vācijā. Tas man radīja vientulības sajūtu, jo biju atstāta Latvijā bez viņiem. Sāku pārāk stipri pieķerties cilvēkiem, un daudz no viņiem sagaidīju. Vēlējos saņemt to mīlestību, kuru nebiju izjutusi savā ģimenē. Ja draugi nesniedza to, ko vēlējos un nedarīja lietas pa manam prātam, tad sāku ļoti bēdāties un dusmoties. Vaina bija manī nevis viņos, bet toreiz to neapzinājos. Pēc nepilna gada pārvācos uz dzīvi Vācijā pie saviem vecākiem, un pieaugot sāku lietot apreibinošās vielās. Jau 14 gadu vecumā aizrāvos ar alkoholu. Tādā veidā centos atrast prieku un aizpildīt tukšumu sevī.  Un tomēr tas deva piepildījumu tikai uz to brīdi, pēc tam kļuva vēl sliktāk, bija pārdzīvojumi par dzērumā izdarīto, un arī fiziski nejutos labi. Veselu gadu lietoju alkoholu un ļoti daudz izklaidējos. Vēlāk jau sāku pīpēt “zālīti”, arī šoreiz sapratu, ka tas dod tikai īslaicīgu baudu. Un tad vienu dienu uzzināju sliktas ziņas. Es biju šausmīgi pieķērusies arī savai māsai, bet viņa bija nolēmusi braukt atpakaļ uz Latviju, un tas man bija liels trieciens. Varētu teikt, ka sabruka “pamati zem kājām”. Es ļoti par to pārdzīvoju, vairs nebija, ar ko parunāties, likās, ka viņa bija vienīgais cilvēks, kas mani saprot. Divas dienas vienkārši sēdēju istabā un raudāju. Tanī laikā sāku skumt vēl vairāk, kā līdz tam brīdim, un ar to samierinājos. Tobrīd pat nevarēju iedomāties, ka dzīve var mainīties.”

Kā tu sāki ticēt Dievam?

“Man ir māsīca no draudzes “Kristus Pasaulei”, un viņa regulāri stāstīja man par Dievu. Es viņā klausījos, bet visu noliedzu. Teicu: “Nu labi, lai jau tev ir Dievs, bet man Viņš nav vajadzīgs”. Tad kādu dienu izjutu neciešamas sāpes vēderā. Tās bija tik spēcīgas, ka nekādas zāles nelīdzēja. Toreiz nezināju, kur likties. Tad atcerējos, ka māsīca man bija stāstījusi par to, ka Dievs var palīdzēt, un es sāku lūgt. Tas bija pēdējais salmiņš, pie kā ķerties. Vislielākais pārsteigums bija, ka sāpes pazuda dažu sekunžu laikā. Biju tik pārsteigta un šokēta, ka sev jautāju: “Vai tā var būt?” Kopš tā laika sāku vairāk interesēties par Dievu.

Tā kā es dzīvoju ārzemēs, tad vienīgais veids, kā uzzināt kaut ko vairāk par Dievu, bija saziņa ar savu māsīcu no Latvijas caur internetu, un nolēmu viņai izkratīt savas bēdas par māsas aizbraukšanu.  Kā jau iepriekš minēju, pēc viņas došanās atpakaļ uz dzīvi Latvijā, jutos izsmelta un morāli sagrauta. Māsīca man ieteica noskatīties sprediķi par salauztu sirdi, kura beigās mācītājs piedāvāja kopā lūgt Dievu visiem, kam ir šādas problēmas. Arī es pievienojos šai lūgšanai un izjutu ko tādu, ko nekad savā dzīvē nebiju piedzīvojusi – ļoti spēcīgu Dieva pieskārienu. Tas bija labāk nekā jebkurš “tusiņš” uz zemes. Sāku šausmīgi raudāt un sapratu, ka tās ir prieka nevis bēdu asaras. Tanī brīdī sāku apzināties, ka neesmu viena un ka mani Kāds ļoti mīl. Tā bija neaprakstāma Dieva mīlestība. To nevar izteikt ar vārdiem, jo tas ir jāpiedzīvo. Tas ļoti cēla manu ticību. Pateicoties šim piedzīvojumam, es atgriezos Latvijā un tagad apmeklēju draudzi. Iesākumā Dievu sāku iepazīt caur draudzes piedāvātajām iespējām neklātienē. Atrodieties Vācijā, pabeidzu Bībeles skolu un regulāri klausījos svētrunas. Pirms tam es biju nolēmusi palikt uz dzīvi Vācijā uz visiem laikiem. Atgriezos Dieva un draudzes dēļ, un uzreiz sāku apmeklēt mājas grupas un dievkalpojumus.”

Kā tu jūties šobrīd, kopš es iepazinusi Dievu?

Es tiešām varu apgalvot, ka visas bēdas un sliktās domas ir prom. Tas man ir brīnums, jo agrāk tā bija ikdiena. Esmu sapratusi arī to, ka vecāki mani agrāk ļoti mīlēja, bet vienkārši neprata to pareizi izrādīt. Vaina bija manī, jo es vienkārši mīlestību no viņiem nejutu. Šobrīd ir tik tiešām prieks par to, ko Dievs ir paveicis manā dzīvē. Jūtos pilnvērtīga un piepildījums vairs nav jāmeklē alkoholā, narkotikās un cilvēkos, jo esmu atradusi jēgu dzīvei. Dievs mani dara patiesi laimīgu. Varu no sirds priecāties, nevis slēpt savas skumjas aiz mākslīga smaida un zinu, ka esmu mīlēta. Izmantoju visas iespējas, ko draudze piedāvā, tāpēc apmeklēju arī trīs dienu semināru “inkaunteru”. Agrāk nespēju normāli komunicēt ar cilvēkiem, bija grūti ar kādu iepazīties, jo biju noslēgta un ierāvusies sevī. Pēc “inkauntera” varu brīvāk un bez kompleksiem sarunāties ar cilvēkiem. Šobrīd man ir regulāras attiecības ar Dievu, jo katru dienu lasu Bībeli un lūdzu. Saprotu, cik svarīgi ir pastāstīt citiem par to, ko Dievs man ir devis, tāpēc arī regulāri to daru un plānoju savas mājas grupiņas atvēršanu.”

Ko tu novēlētu citiem?

“Es aicinu katru cilvēku, kurš lasa šo liecību, nemeklēt piepildījumu alkoholā, ballītēs, cilvēkos vai varbūt hobijā. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir Dievs. Viņš spēj dot tādu laimi un mīlestību, ko nespēj dot nekas cits uz šīs pasaules.”

Simonas Ļaksas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja Kristus Pasaulei redakcija

1-10 of 1093