ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Klāvs: “Dievs dziedināja manu sirdi!”

Publicēja Līga Paņina

Ziņas datums 06.12.21.

Dažkārt pēc attiecību izjukšanas vēl ilgi cilvēku vajā domas par zaudēto dzīvesdraugu, sāpes, dusmas un ilgas. Cilvēks savā sirdī nav brīvs un tas traucē viņam gan normāli justies, gan tālāk dzīvot un pieņemt pareizus lēmumus. Ar prāta lēmumu: “Es viņu aizmirstu un vairs par to nedomāju”, vien ir ar maz. Tikai Jēzus spēj pa īstam dziedināt sirdi. Klāvs ir viens no šādiem jauniem cilvēkiem, kuram pēc vairāku gadu kopdzīves negaidīti izjuka attiecības ar cilvēku, kuru viņš patiešām mīlēja. Pēc tam Klāvam bija ļoti smagi un tikai mūsu draudzes “Kristus Pasaulei” lūgšanu nometnē inkaunterā viņš saņēma dziedināšanu savai sirdij, jūtām un prātam. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Pirms diviem gadiem mani pameta meitene, ar kuru es kopā bija dzīvojis sešus gadus. Kādu rītu pamodos, viņas blakus man vairs nebija, bet dzīvoklī dzirdēju kaut kādas skaņas. Mana draudzene krāmēja mantas, lai dotos prom. Kad prasīju, kāpēc viņa tā dara, viņa atteica, ka neesot vairs jūtas, un viss.

Tas bija ļoti negaidīti un es nespēju viņai piedot ilgu laiku. Neredzēju tam nekādu nopietnu un pamatotu iemeslu. Notikušo ļoti pārdzīvoju un bieži raudāju. Es vēlējos attiecības turpināt, bet viņa vairs ne. Kādu pusgadu mēģināju izlīgt un atjaunot mūsu attiecības, bet viss velti. Savās domās nespēju viņu aizmirst un sirdi pārņēma rūgtums. Nebija tā, ka es viņai vēlētu ļaunu, tomēr kaut kur sirds dziļumos bija vēlme, lai Dievs vai kāds cits augstāks spēks viņai atmaksā par nodevību un lai viņai dzīvē nāk atpakaļ tas, ko viņa nodarījusi man.

Laiks gāja, bet es nespēju izmest no galvas domas par savu bijušo draudzeni. Tiklīdz pagāja kādas pāris dienas, man atkal bija jādomā par šo notikumu. Tas viss man sāka ļoti nopietni traucēt dzīvot. Prāta lēmums nedomāt te nelīdzēja, jo jūtas ņēma pārsvaru un es šajās domās par pagātni ieslīgu atkal un atkal. Naktīs mocīja bezmiegs, jo nepārtraukti bija jādomā par notikušo nodevību. Rezultātā mani pārņēma depresija un es jutos ļoti slikti.

Dievam es ticēju jau kopš bērnības, apmeklēju arī baznīcu un svētdienskolu. Tomēr tuvāku attiecību ar Dievu man nebija. Kādu dienu es iepazinos ar divām meitenēm no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņas mani uzaicināja uz mājas grupiņu un pēc kāda laika es arī atnācu, lai apskatītos. Nākamajā svētdienā biju arī draudzē un vienā no tuvākajiem dievkalpojumiem ieaicināju Jēzu savā dzīvē un pieņēmu Viņu par savu Kungu. Manī bija pārliecība, ka ar šo dzīvi nekas vēl nebeidzas un ka pēc nāves es nokļūšu debesīs. Tajā brīdī manī ienāca ļoti liels prieks un miers.

Attiecībā uz savām sirdssāpēm gan pašā sākumā nekādas lielās izmaiņas nejutu. Joprojām man galvā peldēja domas par manu bijušo, jutu nemieru, nostaļģiju un skumjas. Izmaiņas manī notika tieši pēc draudzes lūgšanu nometnes inkauntera. Tur par mani aizlūdza draudzes kalpotāji, lai es topu brīvs savās emocijās un lai pagātnes negatīvie pārdzīvojumi mani nevajā. Mājas grupiņas vadītāja man ieteica noskatīties mūsu mācītāja svētrunu – par sirds dziedināšanu. Tas man palīdzēja ne tikai pieņemt lēmumu nedomāt par šīm lietām, bet arī ielikt visu Dieva rokās un paļauties uz viņu.

Tagad esmu pat pateicīgs Dievam, ka notika tā, kā notika un ka man vairs nav attiecību ar šo sievieti. Kopš šī inkauntera esmu pilnīgi brīvs no domām par pagātni, varu naktīs gulēt mierīgi, depresija un grūtsirdība mani vairs nemoka. Mana dzīve ir sakārtojusies, strādāju labā darbā. Jūtos labi, nav nekādas depresijas pazīmes. Esmu jauns cilvēks, jauns radījums. Man draudzē apkārt ir forši, uzticami cilvēki, ar kuriem kopā es kalpoju Dievam. Vairāk kā divu gadu laikā, kopš esmu “Kristus Pasaulei”, esmu kļuvis par šīs draudzes patriotu. Nespēju iedomāties, ka varētu nebūt kādā dievkalpojumā, mājas grupas sapulcē vai kādā citā draudzes pasākumā. Nevienam mani nav jāspiež vai jādzen. To es daru pats, labprātīgi un ar prieku, jo tāda ir mana būtība. Draudzes patriotismu es salīdzinātu ar patriotismu pret dzimteni, Latviju vai arī ar uzticību ģimenei. Es nepametīšu draudzi grūtībās tāpat, kā īsts patriots nepamet savu zemi un savu ģimeni tad, kad ir vajadzība un ir jāpalīdz.

Mani galvenie mērķi dzīvē tagad ir saistīti ar Kristus Lielo pavēli – iet un darīt par mācekļiem visus cilvēkus. Vēlos redzēt cilvēkus, kuri depresijas vietā ir ieguvuši mieru un laimi, kuri ir kļuvuši brīvi no atkarībām un kuru dzīves ir izmainītas. Ja tu, draugs, esi patiesības meklējumos, tad nekad nenoraidi cilvēkus, kuri tev stāsta par Jēzu, aicina uz draudzi vai mājas grupiņu. Nav svarīgi, vai viņi uzrunā tevi draugu lokā, uz ielas vai internetā. Tā ir liela Dieva žēlastība, kad tu dzirdi vēsti par Kristu. Arī mani reiz uzrunāja uz ielas divas meitenes. Es ieklausījos, atnācu uz draudzi un mana dzīve izmainījās. Tā bija žēlastība no Dieva. Nenoraidi arī tu, draugs, šādu žēlastību!”  

Klāva Koluža liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Indra: Dievs patiešām dara brīnumus!

Publicēja 2021. gada 20. nov. 12:47Laura Gruševa

Ziņas datums 20.11.2021

Vai Dievs ir kas tāls un nepazīstams? Bet varbūt Viņš ir šeit pat un tikai viena lūgšana un viens tavs lēmums šķir tevi no Viņa? Bībele vēsta, ka cilvēkam ir iespējams pazīt Dievu un redzēt Viņa pārdabisko darbību gan savā, gan citu dzīvēs. Indra, kuras liecību jūs lasīsiet, ir piedzīvojusi Dieva varenību un bezgalīgo mīlestību.

Līdz brīdim, kad jaunā meitene nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju, viņu dzīve noteikti nebija lutinājusi. Jau kopš zīdaiņa vecuma Indra izjuta, ko nozīmē būt nepieņemtam un bez vecākiem. Tomēr, lai kāda arī nebūtu pagātne, Dievs visu dara jaunu. Indra atsaucās, kad Dievs viņu aicināja un viņas dzīve izmainījās, gluži kā Bībelē ir teikts. 2.kor 5:17: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”

Indra stāsta: “Mana bērnība bija tiešām smaga. Nāku no nepilnvērtīgas ģimenes. Savu tēvu es neatceros, savukārt mana mamma bija alkoholiķe. Mājās bieži pat nebija ko ēst, nereti bija tikai sīpoli, tos ēdu kā ābolus.  Tiku mētāta no vienām mājām uz citām. No sākuma mani aizbildniecībā paņēma vecvecāki. Pie viņiem apstākļi bija labāki. Mājās bija ko ēst un arī varēju tikties ar citiem bērniem, kas nebija iespējams, dzīvojot pie mammas. Tomēr pēc kāda laika vecvecāki izlēma no mani atteikties, jo es esot bijusi pārāk aktīva.

Nākamā ģimene, pie kuras nokļuvu, bija kāds zemnieku pāris. Pie viņiem strādāja mana mamma. Reiz viņa, kad saņēma algu, vairs neatgriezās. Izrādījās, ka mamma no manis ir atteikusies, man toreiz bija tikai četri gadiņi. Tā nu sanāca, ka zemnieku paris mani pieņēma aizbildniecībā. Pie viņiem es jutos labi un likās, ka viss ir kārtībā. Man bija ko ēst un ko vilkt mugurā. Saucu viņus par tanti un onkuli, dzīvojām draudzīgi un bija labi brīži. Tomēr maniem aizbildņiem šķita, ka bērna audzināšana ir pārāk liela atbildība un ari viņi pieņēma lēmumu atteikties no manis.

Man vairs nebija neviena radinieka, pie kura es varētu dzīvot. Laikam ejot atrādās ģimene. kura pieņēma mani. Jaunā audžuģimene man iemācīja daudzas labas lietas, arī parūpēties par sevi un citas dzīvei svarīgas prasmes. Viņi aizstāvēja mani, piemēram, kad skolas laikā mani sāka apcelt. Mani audžuvecāki brauca runāties ar skolotajiem un skolēniem un viss beidzas labi. Man bija, kas iestājas par mani, tas man deva zināmu drošību tālākā dzīvē.

Vēlāk, jau skolas laikā, lai iederētos kompānijā, sāku smēķēt. Atkarība izveidojās ļoti spēcīga, nekādi nespēju to atmest. Protams, ka bija ari iedzeršanas. Man bija svarīgas attiecības ar otru cilvēku, tāpēc, kad izšķīros no sava puiša, tad iegrimu depresijā. Man sākās emocionāli ļoti smags laiks. Ļoti pārdzīvoju šķiršanos, galvā sāka nākt domas par pašnāvību, biju nomākta. Mans emocionālais stāvoklis bija redzams un to pamanīja viens no maniem darba kolēģiem, kurš bija kristietis. Šis kolēģis apmeklēja draudzi  “Kristus Pasaulei”, viņš daudz stāstīja, kā Dievs bija izmainījis viņa dzīvi un visu laiku aicināja mani uz draudzi un uz mājas grupu. Es redzēju, ka viņa dzīvē bija notikušas pārmaiņas. Pats bija atmetis smēķēšanu un kad es aicināju viņu iet uzpīpēt, viņš man atteica. Tas man lika aizdomāties, jo pati ļoti gribēju atmest smēķēšanu, bet tas man nekādi neizdevās.  Viņš turpināja neatlaidīgi stāstīt par Dievu, teica, ka arī man Dievs noteikti var palīdzēt atmest smēķēšanu un vispār izmainīt dzīvi.

Es sāku daudz domāt par to, ko teica kolēģis un par to, ko es redzēju, ka viņš tiešām vairs nesmēķē! Beidzot piekritu un atsaucos viņa aicinājumam atnākt uz dievkalpojumu. Ieejot jau zālē, kurā notiek dievkalpojumi, mani sagaidīja nākamais pārsteigums – neredzēju ne krustus, ne gleznas ar Jēzu vai Mariju, pat ērģeles nebija! Ieņēmu savu vietu un sāku gaidīt dievkalpojuma sākumu, pie manis pienāca mans darba kolēģis un vēl pāris cilvēki, kuri apvaicājās kā man iet, tas bija jauki, man patika šis draudzīgums. Sākās dievkalpojums, tas bija kaut kas! Stilīga mūzika un gaismas vispār bija “bomba”. Sajūtas pēc dievkalpojuma bija ļoti labas, es sapratu, ka man šeit patīk un ka es gribu nākt vēl. Jau nākamajā dievkalpojumā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju, lūdzot grēku nožēlas lūgšanu. Lūgšanas laikā sajutu siltumu, pēc tam jutos kā mazs bērns, kuram nav nekādu rūpju. Kāds liels smagums bija novelts no maniem pleciem! Kad aizbraucu mājās, vēlme pēc cigaretēm bija pilnībā pazudusi. Es nespēju saprast, kā tas ir iespējams?

Atsaucos arī uz aicinājumu apmeklēt mājas grupu. Ļoti patika atmosfēra, kas tur valdīja. Apmeklējot mājas grupu un draudz, es sapratu, cik svarīgi ir veidot pašai savas attiecibas ar Dievu. Sāku pati lasīt Bībeli un lūgt. Iemācījos, ka lai cilvēks varētu dzīvot pēc Dieva prāta un lai mums būtu pareizas domas, lai mūsu lūgšanas tiktu atbildētas, ir nepieciešama šī sadraudzība ar Dievu. Pēc kāda laika esot draudzē parādījās iespēja aizbraukt uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru- inkaunteru. Viena no semināra tēmām ir “ piedošana”. Sapratu, ka nepiedodot turpina ciest tas, pret kuru ir nodarīta pārestība. Uzzināju, ka, tāpat kā Dievs piedod mums, arī mums pašiem ir jāspēj piedot. Pieņēmu lēmumu piedod saviem bioloģiskajiem vecākiem un saņēmu dvēseles dziedināšanu.

Dievs turpināja darboties manā dzīvē un notika kārtējais brīnums.  Man jau kādu laiku bija uzstādīta diagnoze – diska trūce jostas daļā. Ārsti teica, ka tas nav ārstējams un ka es nekad nevarēšu darīt neko aktīvu un par sportošanu man ir jāaizmirst. Par to pateicu savam mājas grupas vadītājam. Viņš uzlika man rokas un aizlūdza par mani, lai mana mugura tiktu dziedināta.  Aizgāju mājās un mēģināju skriet, ko nespēju darīt pirms tam, un brīnums – man nekas nesāpēja. Es nespēju tam noticēt! Mugura bija pilnīgi vesela!

Gan tas, ka pazuda vēlme pēc smēķēšanas, gan manas muguras izveseļošanās, audzēja manu ticību. Dievs bija pārdabiski darbojies un sapratu, ka viss ir pa īstam, ka Dievs ir reāls un Viņš palīdz.  Arī mans raksturs ir mainījies. No noslēgtas meitenes, kura nespēja vārdu pārspļaut pār lūpām, esmu kļuvusi par atvērtu cilvēku, kurš nebaidās runāt, diskutēt un izteikt savas domas. Tiem, kuri lasīs manu liecību, es novēlu uzticēt savu dzīvi Jēzum. Ja Viņš spēja izmainīt manu dzīvi, tad viņš noteikti spēj izmainīt ari tavējo!

Indras Rumpes liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Valdības terors pret kristiešu draudzēm! Maksimāli dalies! Atklāta vēstule par neskaidro regulējumu attiecībā uz reliģisko organizāciju darbību Ministru prezidentam K. Kariņam, Tieslietu ministram J. Bordānam, Teikas policijas iecirkņa darbiniekiem.

Publicēja 2021. gada 7. nov. 00:12Laura Franskeviča   [ atjaunināts 2021. gada 7. nov. 01:19 ]

Valdības terors pret kristiešu draudzēm! Atklāta vēstule valdībai! Maksimāli dalies!




Ministru prezidentam K. Kariņam, 

Tieslietu ministram J. Bordānam, 

Teikas policijas iecirkņa darbiniekiem 



Atklāta vēstule par neskaidro regulējumu attiecībā uz reliģisko organizāciju darbību


Vēlamies izteikt savu nostāju jautājumos, kas šobrīd ietekmē visus kristiešus, t.sk. evaņģēlisko kristiešu draudzi „Kristus Pasaulei”. Nepilnus divus gadus mūsu sabiedrība atrodas sarežģītos apstākļos, kas prasa pielāgošanos un nepārtrauktu sekošanu likumdošanas izmaiņām. Reliģisko organizāciju garīgā darba ieguldījums sabiedrībā ir ārkārtīgi nozīmīgs, kaut ne vienmēr līdz galam izprasts un novērtēts. Īpaši šajā laikā cilvēkiem ir nepieciešams garīgais atbalsts un iedrošinājums, kuru ikviens var saņemt draudzē. 


Ierobežojumi rada grūtības un pielāgošanos arī reliģiskām organizācijām, tādēļ visu šo laiku esam ievērojuši Ministru kabineta noteikumus un arī Tieslietu ministrijas skaidrojumus. Atbilstoši Ministru kabineta rīkojumam Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” un Tieslietu ministra skaidrojumam attiecībā uz reliģiskām organizācijām ir atļauts reliģiskās darbības veikšanas vietās atvērt telpas individuāliem apmeklējumiem (vai mājsaimniecības ietvaros), ievērojot 15 kvadrātmetrus uz personu un 20% no kopējās telpu platības un infrastruktūras. Skaidrojumā teikts, ka nav noteikts konkrēts personu skaits, bet personas individuāli var atrasties atbilstoši telpu apjomam, t.sk. dievkalpojuma video ieraksta veidošanas laikā, pēc iespējas saīsinot apmeklējuma laiku līdz 15 minūtēm. 


Šī gada 6.novembrī draudzes telpās no rīta pirms dievkalpojuma video ieraksta veidošanas ieradās policijas darbinieki un pārliecinājās, ka viss tiek ievērots, un atgādināja, ka personu skaits reliģiskās darbības veikšanas vietā drīkst būt 15 kvadrātmetri uz vienu personu. Dievkalpojuma video ierakstīšanas laikā draudzes telpās atradās gan garīgais un kalpojošais personāls, gan individuālie apmeklētāji, nepārsniedzot pieļaujamo cilvēku skaitu telpā. Individuālie apmeklētāji ieradās dažādu motīvu dēļ: par ziedojumiem iegūt kristīgo literatūru, saņemt garīgā personāla konsultāciju, pavadīt laiku lūgšanā un gūt garīgo stiprinājumu. 

Vēlāk draudzes telpās atkārtoti ieradās policija, nu jau 4 ekipāžas. Policijas darbinieki sāka traucēt svētrunas ierakstu ar skaļām sarunām un draudēt ar sodiem draudzei un zālē esošajiem individuālajiem apmeklētājiem. Neievērojot kalpojošā personāla norādes uz Ministru kabineta noteikumu skaidrojumiem, policijas darbinieki nobloķēja izejas, lai individuālie apmeklētāji nevarētu izkļūt no draudzes telpām. Viņi ievāca klātesošo personas datus un uzlika sodus, daļai cilvēku pat neļaujot paskaidrot savu atrašanās iemeslu draudzes telpās.


Sašutumu un uzticības trūkumu normatīvajiem aktiem radīja policistu attieksme pret dievkalpojuma video ieraksta norisi. Policijas darbinieki uzskatīja, ka individuālie apmeklētāji nedrīkst atrasties reliģiskās darbības veikšanas vietā dievkalpojuma video ieraksta veidošanas laikā. Policijas darbinieku rīcība ir pretrunā ar cilvēktiesībām, Satversmi, Ministru kabineta noteikumiem un Tieslietu ministrijas skaidrojumu. 


Plānotā prasība pēc 15.novembra klātienes dievkalpojumos ielaist vienīgi personas ar sadarbspējīgu sertifikātu radīs vēl lielāku šķelšanos un cilvēku dalīšanu, ko kristīgā ticība neatbalsta. Uzskatām, ka ierobežot tiesības apmeklēt dievnamus un iespējas tikties ar garīgo personālu, ir nesavienojamas ar kristīgās tuvākmīlestības principu. Cilvēki ir neziņā par situāciju un grimst arvien dziļākā depresijā, slimībās, atkarībās, pieaug pašnāvību skaits. Draudze vienmēr ir bijusi atvērta visiem cilvēkiem. Laikā, kad pieaug emocionālās un garīgās problēmas, nedrīkst ierobežot reliģisko organizāciju iespējas kalpot arī nevakcinētām personām.


Mēs apzināmies, ka atrodamies grūtā situācijā, taču skaidra komunikācija no Ministru kabineta puses ir ārkārtīgi svarīga, lai izvairītos no domstarpībām. Policijas darbinieki ignorē Tieslietu ministra skaidrojumu par ārkārtējo situāciju, kas norāda uz tiesībsargājošo iestāžu nesekošanu izpildvaras noteiktajai likuma izpratnei. Policija balstās uz tiesību normu savu interpetāciju, kas reliģiskajām organizācijām nav izskaidrotas. Esam gatavi pielāgoties Ministru kabineta noteikumiem, taču nevaram to izdarīt, ja policijas darbinieki noteikumus interpetē šauri, ārpus pieļautā, pārmērīgi ierobežojot personu tiesības. Uzskatām, ka visi individuālie sodi un sods draudzei neatbilst tiesību normām un ir atceļams.


Ar cieņu,

Mācītājs Mārcis Jencītis

un evaņģēlisko kristiešu draudze “Kristus Pasaulei”


2021.gada 7.novembrī


Vēstuli varat izlasīt, ielādēt un izplatīt šeit: Atklāta vēstule par neskaidro regulējumu attiecībā uz reliģisko organizāciju darbību Ministru prezidentam K. Kariņam, Tieslietu ministram J. Bordānam, Teikas policijas iecirkņa darbiniekiem


Ar tieslietu ministrijas skaidrojumu varat iepazīties šeit: Skaidrojums par 2021. gada 20. oktobra grozījumu Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumā Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” attiecināmību uz reliģisko organizāciju darbību





Enija: Esmu pateicīga Dievam par brīvību no smēķēšanas!

Publicēja 2021. gada 5. nov. 13:54Laura Gruševa

Ziņas datums 05.11.2021

Skolas gadi ir laiks, kad ir ļoti svarīgi būt foršam un iejusties starp citiem vienaudžiem. Jaunieši ir gatavi darīt daudz nepareizas lietas, lai tikai būtu starp "krutajiem", arī Enija skolas laikā gribēja, lai viņai būtu draugi un nebūtu atstumta no pārējiem skolas biedriem, tāpēc sāka smēķēt, kas kļuva par nopietnu atkarību.

Enija stāsta: “Pirmo reizi uzpīpēju 13 gadu vecumā. Toreiz mani pamudināja draudzenes brālis, kopš tās reizes man tas ļoti iepatikās un tā arī pamazām sāku smēķēt. Sākumā cigaretes zagu no mammas, dažreiz uzcienāja draugi un bijām atraduši arī veikalu, kur varējām nopirkt paši.

Man daudzi teica, ka tas nav pareizi, mamma bieži aizrādīja, arī citi radinieki teica, ka tas nav smuki un, ka meitenei tas nepieklājās, bet man tas nepalīdzēja. Es nevēlējos atmest, jo apkārt visi smēķēja. Man likās, ka tas ir forši, domāju, ja jau visi draugi, paziņas un vecāki smēķē, tad tas jādara arī man. Toreiz likās, ka ja nepīpēšu, tad man nebūs draugu. Kā redzams, apkārtējā vide mani ļoti negatīvi ietekmēja. Tajā laikā man arī pasliktinājās sekmes skolā. Biju kļuvusi agresīva un neiecietīga, bieži lietoju alkoholu un tas viss man likās pilnīgi normāli.

2016. gadā sāku mācīties Smiltenes tehnikumā un toreiz nejauši pamanīju, ka kāda skolas biedrene pilda Bībeles skolas darbu, viņa bija no draudzes "Kristus Pasaulei". Mani tas toreiz ieinteresēja, un es pati uzprasījos, lai mani paņem līdzi uz draudzi. Toreiz viņa mani uzaicināja uz draudzes mājas grupiņu. Pirmajā reizē es tikai sēdēju un klausījos, vairāk vēroju no malas. Grupiņas laikā bija arī aizlūgšanas un mājas grupas vadītāja aizlūdza arī par mani. Kopš šīs mājas grupiņas man uzlabojās skolā atzīmes, iepriekš tās bija ļoti sliktas, bet kopš aizlūgšanām krietni uzlabojās. Tas man lika aizdomāties vairāk par Dievu un tā mana ticība pamazām auga. Kopš tās reizes es sāku apmeklēt mājas grupiņu un draudzi.

Man patika, ka grupiņā mani novērtēja, man uzticējās, mani cienīja, neskatoties uz to, ka es dzēru un pīpēju. Kopš sāku apmeklēt draudzi, man sāka mainīties dzīve, kļuvu citādāka – sāka mainīties arī mana domāšana un sapratu, ka man ir jāatmet smēķēšana. Man vajadzēja nedaudz  pacīnīties, bet caur lūgšanām es to izcīnīju. Paldies Dievam, ka man apkārt bija cilvēki, kas mani atturēja no smēķēšanas,  jo pozitīva vide ļoti iedvesmo. Šobrīd ir pagājuši trīs gadi kopš nesmēķēju. Es pati  kalpoju cilvēkiem, cenšos iedvesmot citus cilvēkus un iepazīstināt viņus ar Dievu. Mana apkārtējā vide ir mainījusies, man ir  draugi, kas mani ceļ. Viss ir mainījies un uzlabojies pa 180 grādiem.

Arī citiem novēlu – meklējiet Dievu no visas sirds un ieklausīties Dieva ieceltajos vadītājos, ņemiet piemēru no ticīgiem cilvēkiem un jūsu dzīves mainīsies! Dievs ir labs!

Enijas Alīnas Ūdres Usinas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Sakarā ar valstī izsludināto ārkārtas situāciju un papildus noteiktajiem ierobežojumiem laikā no 21.10-15.11. draudzē "Kristus pasaulei" dievkalpojumi klātienē netiek organizēti.

Publicēja 2021. gada 22. okt. 23:58Laura Franskeviča   [ atjaunināts 2021. gada 23. okt. 00:00 ]

Sakarā ar valstī izsludināto ārkārtas situāciju un papildus noteiktajiem ierobežojumiem laikā no 21.10-15.11. draudzē "Kristus pasaulei" dievkalpojumi klātienē netiek organizēti. Saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu ir atļauti individuāli dievnama apmeklējumi, rūpējoties, lai uz 1cilvēku ir 15m2 no publiski pieejamās telpu platības. Kalpojošais personāls noturēs dievkalpojumu videoierakstus, kas tiks publicēti internetā.

Mairis: Caur vienu aizlūgšanu Dievs dziedināja manu muguru!

Publicēja 2021. gada 20. okt. 13:34Laura Gruševa

Ziņas datums 20.10.2021

Mairis ir jauns puisis no Liepājas, kurš tic Dievam un apmeklē kristīgo mājas grupu jau kādu laiku. Pirms kāda laika viņam par sevi lika manīt veca kaite  - asas sāpes mugurā. Medikamenti nepalīdzēja un atlika tikai paļauties uz Dievu un lūgt! Kādā no mājas grupiņas sapulcēm, kad sāpes bija īpaši stipras, par Mairi aizlūdza, un kopš tās reizes viņš ir pilnībā dziedināts. Nelielā telefonsarunā Mairis stāsta, kā tas notika:

“Nevarēju pat piecelties no gultas lai aizietu uz tualeti. Lai pieceltos, bija jāpieveļas klāt pie gultas malas, uz ceļiem jāizlien ārā, tad, atbalstoties pret malu, ar grūtībām varēju uzslieties kājās. Nespēju pieliekties, pat zeķes bija problēma uzvilkt. Ja nošķaudījos, bija tādas sāpes, ka domāju – tūlīt nokritīšu. Bija ļoti grūti staigāt un darīt jebkuru fizisku darbu. Darbs bija saistīts ar tehnikas vadīšanu, dienas beigās allaž bija grūti izkāpt no traktora. No sākuma gāju pie ārstiem, muguru izdevās mazliet apārstēt ar ziedēm un tabletēm, tomēr vēlāk tas vairs nepalīdzēja, sāpes periodiski atgriezās, tās bija sezonālas un jēgas no zālēm vairs nebija.

Dievam ticu jau vairākus gadus un apmeklēju arī mājas grupiņu draudzē “Kristus Pasaulei”. Pēdējais saasinājums man bija tieši mājas grupiņā pirms vairākiem mēnešiem. Atnācu uz grupiņu un kā apsēdos, tā nevarēju vairs piecelties. Grupas dalībniekiem nācās pasniegt to, kas nepieciešams, jo piecelties vairs nevarēju. Kad sapulce gāja jau uz beigām un sākās lūgšanu daļa, nebija jēgas stāstīt par savu problēmu, jo to jau visi redzēja. Grupiņas vadītāja uzlika rokas man uz sāpošās vietas un aizlūdza par mani Dievu. Taču tieši tajā brīdī sāpes mugurā kļuva gandrīz neizturamas! Tās bija tik dedzinošas, ka es ar grūtībām turējos kājās. Pār visu ķermeni pārgāja dedzinoša sajūta un tirpšana. Pēc lūgšanām es apsēdos un grupiņai beidzoties, jutos jau krietni labāk.

Nākamajā dienā, pieceļoties no gultas, bija neparasta sajūta. Likās pat, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, jo pēc ilgiem mēnešiem un pat gadiem vairs nekas nesāpēja! Varēju normāli pieliekties, uzvilkt zeķes un darīt visus citus darbus. Sāpes mugurā bija paņemtas nost kā ar roku un jutos gluži kā jauns cilvēks. Mana dziedināšana bija notikusi caur vienu lūgšanu mājas grupiņā. Kopš tās reizes mugura vairs nav sāpējusi ne reizi. Strādāju fizisku darbu un nav nekādu problēmu. Apmeklēju visus dievkalpojumus, mājas grupiņas sapulces un esmu ļoti priecīgs!

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, es novēlu nebaidīties un uzticēt savu dzīvi Viņam. Dievs nav garlaicīgs vai pliekans. Ar Viņu ir interesanti, stilīgi un forši! Dievs spēj dziedināt un palīdzēt tev ikvienā problēmā. Slava Dievam, ka Viņš darbojas caur cilvēkiem, aizlūgšanām un dziedina mūs no visām kaitēm!”

Maira Berca liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

 

Eva: Uzticēt savu dzīvi Dievam ir labākā un vērtīgākā izvēle!

Publicēja 2021. gada 8. okt. 13:46Laura Gruševa

Ziņas datums 08.10.2021

Cilvēka nebeidzamie dzīves jēgas meklējumi un dzīšanās pēc mīlestības un piepildījuma – tas, protams, nav nekas jauns. Katram šie meklējumi izpaužas citādāk, jo kāds dzenas pēc atzinības no cilvēkiem, kāds cits pēc emocionālā piepildījuma caur dažādiem piedzīvojumiem, bet vēl kāds – cenšoties šo tukšumu sirdī aizpildīt ar dažādām atkarībām. Parasti gan visi šie meklējumi un dzīšanās pēc piepildījuma bez Dieva noved pie nepareizām attiecībām, vilšanās, nepiedošanas, kas pamazām sagrauj cilvēku no iekšpuses. Nākas atgriezties pie secinājuma, ka cilvēka sirdī ir paredzēta vieta, kuru var pilnībā aizpildīt tikai Dievs. Tam visam cauri ir izgājusi Eva, un viņa dalās ar to, kā iesākumā meklējusi piepildījumu pasaulē, bet beigu beigās to atradusi caur Dieva mīlestību:

"Viss sākās ar to, ka es ticēju Dievam jau kopš bērnības. Atceros, ka es pat lūdzu Dievu, bet es personīgi Viņu nepazinu – Dievs man likās tāds tāls un pat bargs. Iespējams, ka viens no cēloņiem, kas man lika tā domāt, bija tas, ka mana vecmamma Dievam ticēja, bet paralēli meklēja palīdzību pie dažādiem zīlniekiem, burvjiem un pesteļotājiem. Tas viss nesa diezgan lielu nelaimi, jo okultisma sekas ir diezgan graujošas. Tās parādījās arī mūsu ģimenē – bija visādas slimības, atkarības un izjukušas laulības. Mani vecāki izšķīrās ļoti ātri – tēvs aizgāja no ģimenes un mamma apprecējās atkārtoti. Savukārt patēvs bija tāds, kurš neprata rūpēties par ģimeni un pakāpeniski kļuva atkarīgs no alkohola, un dzērumā, bieži vien arī skaidrā, bija arī ļoti agresīvs, vardarbīgs. Tas bija ļoti smagi, tāpēc izteikti dziļi sāku ienīst šo cilvēku, jo man bija tāda sajūta, ka šis cilvēks manu dzīvi ir padarījis par īstu elli. Līdz ar to man nebija izveidojies labs vīrieša piemērs un veidojās nepareiza izpratne par pretējo dzimumu, ka uz vīrieti nevar paļauties, viņš nespēj dot drošību un ka sievietei jābūt tai, kas visu spēj paveikt un atrisināt. Man bija ļoti grūti tā iespaidā pieņemt arī Dievu kā mīlošu Tēvu.

Savukārt pretēji tam, ka man bija negatīva pieredze ar vīriešiem, es, vēlāk pieaugot, piepildījumu meklēju tieši attiecībā ar pretējo dzimumu, jo cilvēka sirdī vienmēr ir šīs ilgas un slāpes pēc mīlestības un pieņemšanas. Neskatoties uz attiecībām, es tāpat jutos vientuļa un nelaimīga. Es piedzīvoju dziļu emocionālu sabrukumu. Man gribējās nomirt, jo neredzēju jēgu savai dzīvei. Savukārt savas sāpes un izmisumu es mēģināju atrisināt ar dažādām ballītēm, alkoholu un arī kārtējā ideālā vīrieša meklējumiem, kas vienmēr beidzās ar neveiksmi vai ļoti īslaicīgiem un nenozīmīgiem sakariem. Šajā izmisumā es sāku meklēt palīdzību tur, kur mana vecmamma man bija ierādījusi – pie zīlnieces un ap to saistītajiem spēkiem. Tas visu šo situāciju padarīja vēl smagāku, jo papildus izmisumam es piedzīvoju vēl lielas un neizskaidrojamas, pat paniskas bailes.

Iespējams, tas viss būtu beidzies diezgan nelāgi, bet mana mamma atgriezās pie Dieva un sāka par mani lūgt. Viņa mani arī aicināja pieņemt Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju. Lai gan es no tā nesapratu nekā, es piekritu mammas aicinājumam, un kopš tā laika, pat ja es to izdarīju neapzināti, mana dzīve sāka mainīties. Viss sāka virzīties pozitīvā gultnē, mainījās cilvēki ap mani, mainījās vide. Mana dzīve pakāpeniski sakārtojās, bet bija viena problēma – es dažas lietas turpināju darīt tā, kā man gribējās. Viena no šīm lietām bija, ka es turpināju veidot nepareizas attiecības ar pretējo dzimumu, līdz ar to es pamazām attālinājos no Dieva. Manas attiecības ar Dievu kļuva tālas un es pamazām sapratu, ka Dievs manā dzīvē vairs nav svarīgākais. Bet mana mamma bija neatlaidīga un viņa turpināja lūgt par mani, kaut arī viņa redzēja visas tās lietas, kas viņai šķita nepareizas un nepatīkamas. Viņa nebija uzstājīga, bet tomēr visu laiku mani mudināja atgriezties pie Dieva.

Kādā brīdī, kad es par to jau biju sākusi domāt, mani uzrunāja kāda sieviete no draudzes "Kristus Pasaulei". Un es sapratu, ka tā jau ir atbilde no Dieva, jo es jau biju sākusi domāt, ka man ir vajadzīga tāda draudze ar cilvēkiem apkārt, kur es varētu atrasties pozitīvā vidē un atjaunot attiecības ar Dievu. Es atnācu uz pirmo dievkalpojumu, un tik tiešām jau pirmajā dievkalpojumā piedzīvoju īstu Dieva klātbūtni. Man ļoti patika slavēšana, tā mani no sirds aizkustināja. Man bija svarīgi, ka apkārt ir forši, priecīgi un pozitīvi cilvēki, kas rada arī labu un pozitīvu ietekmi – tas bija pilnīgs pretstats tam, kas ir pasaulē. Man ļoti patika arī mācītāja svētruna, jo viņš runāja tieši par to, kas man tajā brīdī bija aktuāls – runātais Dieva vārds spēcīgi aizskāra mani.

Manā atgriešanās ceļā viens no vissvarīgākajiem posmiem bija draudzes lūgšanu seminārs jeb inkaunters. Tur es atskatījos uz visu savu dzīvi un piedzīvoju patiesu savas sirds un dvēseles dziedināšanu. Es spēju piedot savam patēvam, un pats svarīgākais un spēcīgākais piedzīvojums, kas man bija ļoti nozīmīgs – es beidzot spēju pieņemt Dievu kā mīlošu Tēvu! Sajutu, ka Dievs vairs nav tāls un nesasniedzams, bet ir tuvs un man vienmēr līdzās. Sapratu, ka Viņš vēlas man dot visu to labāko, tikai es pati ar savām izvēlēm esmu attālinājusies no Viņa paša un Viņa dotajām svētībām. Pēc inkauntera es sapratu, ka esmu brīva no nepareizām domām par sevi, no nepārliecinātības un nedrošības, kā arī no nepamatotām bailēm par savu dzīvi. Izveidoju regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu, katru dienu ieplānojot laiku lūgšanām un Bībeles lasīšanai. Esmu pateicīga Dievam par šo draudzi, ka šeit mācītājs māca skaidru mācību no Bībeles, un kā to visu praktizēt arī ikdienā. Izgāju arī draudzes Bībeles skolu, lai dziļāk saprastu šo mācību.

Pats svarīgākais ir tas, ka, pieņemot Jēzu Kristu, tikai Viņš spēj piepildīt dvēseles slāpes. To tukšumu, kas katrā no mums ir, ko mēģinām aizpildīt ar dažādiem piedzīvojumiem, cilvēkiem un lietām, emocijām un attiecībām – to nav iespējams piepildīt citādākā veidā kā ar mīlestību uz Dievu. Ja savā sirdī neielaižam Dievu, tad visi tie pārējie meklējumi pēc kaut kā kļūst diezgan neveselīgi un nelīdzsvaroti. Kad mēs liekam Dievu pirmajā vietā, tad rodas harmonija gan attiecībās ar cilvēkiem, gan ar sevi pašu, gan arī tajā, kā pavadi savu brīvo laiku. Man tā bija un ir arī šobrīd. Un Jēzus spēj arī dziedināt no okultisma sekām. Viņš paņem prom visus lāstus un dod pilnīgu brīvību. Jēzus ir tikpat spēcīgs un dzīvs arī mūsdienās, kā viņš bija pirms 2000 gadiem Bībelē. Dažkārt var likties, ka kristieši dzīvo tādi kā atrauti no realitātes, it kā dzīvotu iedomu pasaulē, bet es varu pateikt, ka tieši caur attiecībām ar Dievu es sāku atkal dzīvot apzināti, es vairs nebēgu no problēmām un nedzīvoju ilūzijās. Taisni pretēji – es ieguvu līdzsvaru savā dzīvē, skaidru skatu uz lietām un spēju uzņemties atbildību. Šobrīd spēju izdarīt arī pareizās izvēles savā dzīvē. Tas, ka man ir apkārt arī cilvēki, kas iedrošina, lūdz un atbalsta, tas man dod pārliecību, ka nav problēmu, kuras nevarētu pārvarēt kopā ar Dievu. Arī pašreizējā  situācijā pasaulē, kad apkārt viss ir tik nestabils un nezināms, mani tas nesatrauc. Es zinu, ka Dievam ir labākais plāns manai dzīvei un Viņa rokās es esmu drošībā. Vēlos novēlēt katram, kas manu liecību lasa, uzticēt savu dzīvi Dievam, jo tā ir labākā un vērtīgākā izvēle, ko varam izdarīt savā dzīvē."

Evas Meržejevskas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.

 

Laimīga un brīva no trauksmes un panikas lēkmēm!

Publicēja 2021. gada 25. sept. 13:28Laura Gruševa

Ziņas datums 25.09.2021

Cilvēka dzīve nekad nav vienkārša. Katrs no mums ir spiests sastapties ar dažādiem pārbaudījumiem neatkarīgi no mūsu gribas. Nereti šie dažādie notikumi spēj pilnība izsist pamatu zem mūsu kājām. Arī Evijai bija jāsastopas ar vienu no smagākajiem pārdzīvojumiem, kad gada laikā meitene zaudēja gan mammu, gan vecmammu. Ģimene bija tuva un zaudējums atstāja sekas arī uz Evijas emocionālo veselību. Pastāvīga trauksmes sajūta un regulāras panikas un baiļu lēkmes bija sekas smagajiem pārdzīvojumiem. Jaunā meitene pat sāka vainot sevi tuvinieku nāvēs. Viņa domāja par to, ka ja vien viņa būtu darījusi vienu vai otru lietu citādāk, tad varbūt viss būtu izvērties labi.

Kā jau daudzi no cilvēkiem, arī Evija Dievam ticēja, taču personīgas attiecības ar Dievu viņai nebija, kas nozīmē, ka Bībeli meitene nelasīja vai arī to darīja neregulāri un bez īstas izpratnes par to, ka Bībeles lasīšana ir saruna ar Dievu. Ceļš uz Dieva iepazīšanu sakās ar to, ka jaunā meitene atsaucās uz kādu ielūgumu internetā. Tas bija aicinājums uz kristīgās mājas grupiņas neformālo pasākumu. Evijai ļoti patika cilvēki, kurus viņa šeit satika, tie bija draudzīgi un atvērti, tāpēc arī uz aicinājumu apmeklēt dievkalpojumu meitene atsaucās. Arī sirdī bija sajūta, ka viņai tur ir jābūt.

Redzētais, dzirdētais un sajustais dievkalpojumā neatstāja meiteni vienaldzīgu. Kad draudzē atskanēja  piedāvājums nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par glābēju, Evija atsaucās. Lūgšanas laikā Evija sajuta ko īpašu un arī cilvēki teica, ka viņa no prieka starojot. Evija sāka apmeklēt draudzes mājas grupiņu, kurā tiek diskutēts par dažādām tēmām un lūgts par cilvēku vajadzībām. Tur cilvēki draudzējas un atbalsta viens otru, uzmundrina un dalās prieks un bēdās. Jaunā vide un viss piedzīvotais Eviju bija aizkustinājis, it sevišķi liels prieks bija, kad meitene pamanīja, ka viņu vairs nemoka trauksme un panikas lēkmes.

Meitene saka domāt, kurš bija tas brīdis, kad viņai vairs nebija trauksmes un baiļu simptomi un atcerējās, ka slimība beidzās līdz ar pirmo dievkalpojuma apmeklējumu. Dieva Vārds mums māca, ka Jēzus nenomira tikai par mūsu grēkiem, bet arī par mūsu slimībām. Tas nozīmē, ka Dievs spēj dziedināt mūsu slimības. Evija regulāri apmeklē draudzi un mājas grupiņas. No mācītāja sprediķiem un draudzes Bībeles skolā mācītā, meitene zina, ka ir nepieciešamas regulāras attiecības ar Dievu. Iepazīstot Dievu, meitene ir piedzīvojusi arī spēcīgas rakstura izmaiņas. No klusas un noslēgtas personas, kura dzīvoja neveselīgā vainas apziņā, viņa tagad veidojas par spēcīgu un pozitīvu personību, kura nebaidās pati uzrunāt cilvēkus. Agrāk Evija dzīvoja pagātnē un domāja par dažādām situācijām, kurās būtu varējusi rīkoties citādāk, tad tagad meitenes mērķi ir skaidri, viņai ir spēcīga vīzija, uz kurieni viņa sava dzīvē vēlas iet. Evija zina, ka ar Dievu visas lietas viņai izdosies. Arī pirms Evija Jēzu iepazina personīgi, viņa gribēja darīt cilvēkiem labu un tagad, kā viņa pati saka, viņa var dot vislabāko, kas vien ir iespējams, tā ir evaņģēlija vēsts par Jēzu un izmainītām dzīvēm.

Ja arī Tu vēlies pārmaiņas un nezini, kā tikt galā ar savām problēmām, tad zini, ka Dievam visas lietas ir iespējamas. Evija saka, ka katra diena ir liela Dieva dāvana un kopā ar Jēzu viss izdosies!

Evijas Gasparovičas liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Laimīga un brīva no atkarībām, nepiedošanas un agresijas!

Publicēja 2021. gada 10. sept. 13:17Laura Gruševa

Ziņas datums 10.09.2021

Ne mazums cilvēku ir reiz domājuši vai interesējušies par Dievu, taču ļoti bieži viņus apmierina savs esošais dzīvesveids un viņi pat nevēlas nekādas pārmaiņas. Dažādas izpriecas, tai skaitā alkohols, narkotikas, nepareizas attiecības ar pretējo dzimumu, kas ar laiku izposta cilvēka dzīvi, tiek uzskatītas par saistošākām nekā Dieva iepazīšana, tāpēc Dievs tiek atlikts nostāk, tā teikt, "nebaltām dienām". Diemžēl, "nebaltās dienas" piezogas pavisam nemanot, un reizēm nākas apzināties, ka nu jau stāvi pat uz paša nāves sliekšņa. Cik labi, ka Dievs vienmēr ir uzticams, un pat gadījumos, kad esam novērsušies no Viņa, tomēr dod iespēju sākt visu no jauna. Par savu ceļu pie Dieva un izmainīto dzīvi stāsta Dina, kas to visu ir piedzīvojusi:

"Atminos sevi, kad biju maziņa – piedzimu laimīgā ģimenē, kur bija abi vecāki. Bērnībā viņi neko man par Dievu stāstījuši nebija, taču atceros kādu gadījumu, kad kopā ar mammu braucām uz Rīgu, un autobusā viena sieviete pienāca pie manis un iedeva mazu bildīti, kurā bija attēlots tāds kā reliģisks attēls – Jaunava Marija ar bērnu. Šī sieviete teica, lai to glabāju. Kaut kādā nezināmā veidā es apzinājos, ka Dievs ir reāls. Tā es vairākus gadus šo bildīti nēsāju līdzi ar domu, ka tā mani sargā. Aptuveni 11 gadu vecumā mēs ar vecākiem pārvācāmies dzīvot uz Iecavu. Tur es iepazinos ar vectētiņa māsu, pie kuras es braucu ciemos, un mēs gājām arī uz baznīcu. Tas man ļoti interesēja, un ne reizi nebija tā, ka es teiktu: "nē, nē, man negribas iet!". Dievam es kaut kādā mērā ticēju, bet ne tik ļoti iedziļinoties visās ticības lietās.

Kad mans tētis aizgāja no ģimenes un es līdz ar to paliku kopā ar mammu, manā sirdī ienāca nepiedošana, ka viņš ir mūs tā pametis un atradis citu sievieti. Pirms tam jau manīju, ka viņš daudz laika ir projām, aizbildinoties, ka ir darbā, taču patiesībā jau bija kur citur. Ar laiku sāku just tādu kā iekšēju tukšumu, kuru 16 gadu vecumā sāku pamazām aizpildīt ar niekošanos ar alkoholu, daudzām nepareizām attiecībām ar puišiem. Biju arī diezgan agresīva, un vispār cilvēki man nepatika kā tādi, jo domāju, ka man apkārt ir daudz dusmīgu un agresīvu cilvēku. Pēc “tusiņiem” atgriežoties mājās, tāpat bija nepatīkama sajūta – tāda kā vientulība, nebija nekāda piepildījuma un nejutos laimīga.

Ar laiku man palika arī vienalga par savu dzīvi un to, kas ar mani notiks nākotnē. Kādā dzīves periodā mani uz draudzes "Kristus Pasaulei" mājas grupiņām sāka aicināt mana paziņa, un es arī pa retam uz šīm grupiņām ierados. Tobrīd mani apmierināja mans dzīvesveids un, tiklīdz sapratu, ka varbūt vajadzētu ko tajā mainīt, vairs nenācu, jo nebiju gatava mainīties. Dievam un draudzei nepievērsu lielu uzmanību, attiecos pret to nenopietni. Turpināju savu ierasto dzīvesveidu, lietoju arī narkotikas, ko sāku darīt visai bieži. Tas man šķita kā izklaide, tāpat arī alkohols, tāpēc šīs lietas turpināja būt manā ikdienā, un pēc draudzes apmeklēšanas pārtraukšanas tas viss nāca manā dzīvē atpakaļ ar vēl lielāku sparu.

Pienāca moments, kad salietojos tik daudz narkotikas, ka gandrīz nomiru. Biju uz nāves sliekšņa, un tajā brīdī sapratu, ka vienīgais, uz ko varu paļauties un lūgt, ir Dievs. Pēc tādas narkotiku pārdozēšanas tas bija brīnums, ka Dievs mani izglāba un neļāva aiziet no šīs dzīves. Es momentā sapratu, ka šī bija pēdējā reize, kad ko tādu daru, jo Dievs deva man otro iespēju dzīvot. Es gluži vienkārši vairs nevarēju grēkot, ja man ir dota šī iespēja dzīvot. Ieraudzīju arī, ko Dievs par to saka, kādas sekas šādām darbībām ir, kā arī to, ka Viņam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei. Beidzot apzinājos, kur es galu galā nonākšu pēc šīs dzīves, ja nepārtraukšu savu esošo dzīvesveidu un grēkus – un tā nebija pārliecība, ka būšu debesīs, tieši pretēji – apzinājos, ka pastāv elle.

Pieņēmu lēmumu, ka atkal sākšu apmeklēt draudzi un meklēt Dievu daudz nopietnāk, ar visu sirdi. Sagadījās, ka tūlīt uzreiz, kad atgriezos, man bija iespēja doties uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kurā piedzīvoju radikālas pārmaiņas pie sevis. Šeit es ieraudzīju savā dzīvē tik daudz lietas no pagātnes, kuras pat ikdienā neatceros, bet sapratu, ka esmu darījusi daudz Dievam netīkamas lietas, taču Viņš to visu ir paņēmis projām uz visiem laikiem. Dievs deva man spēku arī piedot tētim, un es vairs neskatos uz viņu caur aizvainojuma prizmu, viss ir pagājis! Es piedzimu kā no jauna, kā jauns cilvēks – visi grēki un smagums paņemts nost, pilnīga brīvības sajūta! Uz šo pasauli sāku skatīties ar citām acīm – es beidzot jūtos laimīga, pieņemta un mīlēta.

Pēc šī jaunā pavērsiena manā dzīvē es izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, par ko māca arī šajā draudzē, un tās līdz pat šim brīdim ir regulāras un disciplinētas. Tas bija arī stingrs mans lēmums, jo, ja lēmuma un vēlmes mainīties nav, tad arī pavisam viegli ir atkrist un aiziet projām no Dieva un draudzes. Šobrīd es apzinos, ka mana dzīve ir ar jēgu, jo Dievs mani ir radījis kā uzvarētāju. Man ir mērķi, man vairs nav vienalga ne par sevi, ne par apkārtējiem cilvēkiem. Apzinos, ka vēl ir daudz, pie kā piestrādāt savā raksturā, bet pavisam noteikti ir daudz, daudz labāk – manī vairs nav ne miņas no agresijas pret citiem cilvēkiem. Beidzot spēju normāli komunicēt un draudzēties, kā arī manā dzīvē vairs nav nekādas vēlmes pēc neveselīgām attiecībām ar puišiem, alkohola, narkotikām vai citām apreibinošām vielām. Apzinos, ka mans piepildījums ir Dievā un nekas nespēj to aizvietot!

Mans ieteikums tiem, kas lasa manu stāstu – kamēr neesi pamēģinājis vai iesācis meklēt dzīvo Dievu, neesi iesācis lasīt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā, tikmēr nedomā par draudzi kā par kaut ko negatīvu vai nevajadzīgu. Daudziem ir aizspriedumi par to, kādai jābūt baznīcai un mācītājam, bet galvenais kritērijs ir, vai tajā vietā ir Dievs un vai cilvēkiem tur mainās dzīves. Ej un izcīni savu uzvaru kopā ar Dievu, jo nekas nevar būt labāks uz šīs zemes, kā būt ar Viņu. Kopā ar Dievu tu jau šodien vari justies labi, iepazīstot Dieva žēlastību un Viņu pašu. Un tu redzēsi, ka esi uz pareizā ceļa, kā arī Dievs nekad neatlaidīs tevi, ja vien pats nepagriezīsi muguru. Galvenais – tici!"

Dinas Šarganovas liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Andrejs: “Pirms iepazinu Dievu, biju ļoti vientuļš, sevī ierāvies un mocījos ar mazvērtību.”

Publicēja 2021. gada 27. aug. 12:10Laura Gruševa

Ziņas datums 27.08.2021

Kā daudzi jaunieši, arī Andrejs domāja, ka alkohols, cigaretes un marihuāna palīdzēs viņam atraisīties, būt interesantam un iekļauties savu vienaudžu pulkā. “Kādā barā esi, tādu dziesmu dziedi” – ir teiciens. Tomēr peldēšana pa straumi līdzi baram nedeva gaidīto rezultātu un Andrejs arvien palika iekšēji vientuļš, sevī ierāvies un kompleksu nomākts jaunietis. Tomēr, iepazīstot Dievu un ienākot draudzē, Andrejs ir atraisījies, pārvarējis mazvērtību un ieguvis patiesus draugus. Pašlaik viņš jau pāris gadus ir draudzē “Kristus Pasaulei”, aktīvi kalpo cilvēkiem un saka, ka viņa dzīve ir izmainījusies. Par to, kā un kas notika, viņš stāsta:

“Man bija smaga bērnība, vecāki dzērāji, negatīvs piemērs, emocionālas traumas un mazvērtība. Pusaudža gados draugu ietekmē pats sāku pīpēt un iedzert. Alkohols palīdzēja man kliedēt vientulību un mazvērtību. Vismaz tajās reizēs, kad iedzēru, jutos laimīgs. Ar laiku sāku to darīt vienatnē un darīju katru dienu. Diena bez vismaz pāris aliņiem nebija iedomājama. Es domāju, ka tādā veidā kļūšu “savējais”. Alkoholam, cigaretēm un “zālītei” aizgāja aptuveni puse algas. Tomēr nekādus īstus draugus es neieguvu. Mani pudeles brāļi bieži smējās un pazemoja mani. Dzīvoju pie tantes, kaut arī sen jau kā biju pilngadīgs. Domāju, ka pats nevaru par sevi parūpēties, samaksāt rēķinus un tikt ar savu dzīvi galā.

Vēlāk man atklāja “krītamo kaiti” jeb epilepsiju. Lietoju medikamentus. Lēkmes nebija pārāk smagas, tās bija īslaicīgas, zaudēju samaņu uz dažām sekundēm, pēc tam neko neatcerējos. Tomēr visā pārējā laikā es jutos ļoti nespēcīgs un vājš. Mani pastāvīgi mocīja nogurums un nespēks. Vairākas reizes mēģināju pats ar savu gribasspēku atmest smēķēšanu. Vienreiz pat noturējos trīs mēnešus, taču pēc tam atkal atsāku. Kāpēc, nevaru atbildēt.

Nezinu, kā tas būtu turpinājies. Par laimi, pirms pāris gadiem mani uz ielas uzrunāja jauna sieviete un stāstīja kaut ko par Dievu. No sākuma pret viņas teikto attiecos ļoti rezervēti, tomēr kontaktus nesarāvu un beigās atnācu pat uz kristīgās mājas grupiņas sapulci. Pirmo reizi esot kristīgā mājas grupiņā, mana pirmā reakcija bija bailes. Sēdēju kluss, bikls un nespēju pateikt nevienu vārdu, kad man ko jautāja. Pēc tam es kādu laiku vairs nenācu. Šī sieviete man zvanīja, aicināja uz Ziemassvētku pasākumu, taču es tajā dienā piedzēros un dabūju pa aci. Pēc tam es viņas aicinājumos nākt uz draudzi un atdot savu dzīvi Dievam ieklausījos nopietnāk. Atnācu arī uz dievkalpojumu, kur mani ļoti uzrunāja mācītāja vienkāršais un saprotamais sludināšanas stils. Pēc kādiem četriem mēnešiem es pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu un atdevu Viņam savu sirdi. Kopš tā laika es sāku draudzi un mājas grupiņu apmeklēt regulāri. Iedraudzējos ar cilvēkiem un sāku arī pats kalpot Dievam draudzē.

Mana dzīve pamazām sāka mainīties. Jau pirmajās reizēs pieņēmu lēmumu vairs nelietot alkoholu un nepīpēt “zālīti”. Atceros, pēc pirmā dievkalpojuma vēl uzsmēķēju marihuānu, bet man palika ļoti slikti un pēc tās reizes es vairs to neesmu mēģinājis. Arī tieksme pēc alkohola man pamazām pazuda, taču ar cigaretēm es cīnījos ilgāk. Tikai pēc draudzes lūgšanu nometnes inkauntera, kur biju otro reizi apmēram pirms gada, man pazuda tieksme smēķēt.

Tagad es jūtos daudz labāk, nekā tad, kad vēl nepazinu Dievu, smēķēju un lietoju alkoholu. Naudu, kas aizgāja šīm atkarībām, es varu ietaupīt un izmantot lietderīgi. Arī darbā priekšniecība mani novērtē un uzskata par labu un uzticamu darbinieku. Kad citiem bija dīkstāve, man vadītājs piedāvāja darbu. Kad citiem algu aiztur, man vienmēr izmaksā laikā. Nesen man pielika pie algas un manas finanses, kopš ienācu draudzē, ir pieaugušas vairākkārtīgi. Esmu daudz bagātāks, nekā pirms tam! Īrēju pats savu dzīvokli, varu pats sevi apgādāt, pats samaksāt par īri, komunālajiem pakalpojumiem un tagad dzīvoju atsevišķi. Esmu par sevi pārliecināts un zinu, ka paveikšu visu, ko būšu nolēmis.

Kopš sāku tuvoties Dievam, arī epilepsijas lēkmes ir pārgājušas. Tagad jūtos ļoti labi, man ir spēku pieplūdums un es varu strādāt celtniecībā fizisku darbu. Jau sen esmu pārtraucis lietot pretepilepsijas medikamentus.

Šeit, draudzē, pirmo reizi manā dzīvē man ir parādījušies īsti draugi, cilvēki kuriem es rūpu. Mana mājas grupiņas vadītāja un daudzi citi cilvēki draudzē ir daudzreiz vairāk izrādījuši rūpes par mani, nekā citi cilvēki manā dzīvē līdz šim. Agrāk es biju ļoti vientuļš, sevī ierāvies un mocījos ar mazvērtību. Tagad es zinu, ka esmu dārgs vispirms Dievam, un arī cilvēkiem draudzē. Šeit esmu atraisījies un ieguvis patiesus draugus. Tas ir tieši tas, kas man agrāk ļoti pietrūka.

Ik dienas es lasu Bībeli, lūdzu Dievu kā arī kalpoju draudzē, jo vēlos būt noderīgs Dievam. Cilvēkiem, kuri mokās ar dažādām atkarībām un veselības problēmām, es novēlu meklēt Dievu, nākt uz draudzi un nebaidīties. Jēzus tiešām var un grib palīdzēt, glābt un dziedināt!”

Andreja Šilo liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 1291