ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Laimīgu attiecību pamatā ir Dievs!

Publicēja Laura Gruševa

Ziņas datums 21.07.2019

Pēc mīlestības un uzticības ilgojas katrs cilvēks, un meklējumi pēc otrās pusītes nodarbina cilvēku prātus, tomēr pasaulē var redzēt daudzas salauztas sirdis, vientuļus cilvēkus un sagrautas attiecības. Ne viens vien uzdod sev reizēm jautājumu – vai uzticība līdz mūža galam ir iespējama? Vai varu uzticēties konkrētajam cilvēkam? Raivo pastāstīs, kāpēc tieši iepazīstot Dievu un kļūstot par kristieti, viņam izdevās pārvarēt vientulības sajūtu, atgūt pašapziņu un izveidot laimīgas attiecības laulībā.

Raivo stāsta: „Pirms apmēram 4-5 gadiem biju pārvācies uz patstāvīgu dzīvi savā dzīvoklī, kur dzīvoju viens pats. Tā sakrita, ka šajā dzīves posmā man nebija tuvu draugu, nedz arī otras pusītes. Jutos ļoti vientuļi, jo strādāju sešas dienas nedēļā, pēc darba nācu mājās, kur laiku pavadīju vienatnē. Ļoti vēlējos, lai kāds būtu blakus. Protams, mani ietekmēja arī pasaules standarti un spiediens, ka katram puisim ir jābūt meitenei, jo citādāk tas būtu dīvaini. Kad man bija sešpadsmit, ļoti patika kāda meitene, kas bija mana „pirmā mīlestība”, taču viņa pameta mani. Tā nu vēlāk es sāku aktīvi mēģināt izveidot attiecības. Kā tas jau pieņemts – centos iepazīties ar meitenēm klubā, kur uzstājos arī kā dīdžejs. Pasaulē ir pieņemts sākt attiecības, balstoties uz ārējiem un fiziskiem faktoriem, taču tādas attiecības nepastāv ilgi, bet to es sapratu tikai vēlāk.

Agrāk man bija lielas problēmas ar mazvērtību, es centos uzvesties, ģērbties un dzīvot tā, lai izpatiktu citiem, es nebiju es pats. Pirku dārgus apģērbus, gāju uz solāriju, centos labi izskatīties, lai iepatiktos meitenēm. Neskatoties uz to man neizdevās nodibināt attiecības. Es vēlējos tiešām stabilu, mīļu cilvēku sev blakus, taču par īslaicīgiem kontaktiem tālāk netiku. Lai kaut kā kompensētu savu vēlmi pēc mīlestības un otras puses, sāku skatīties pornogrāfiju. No darba atnākot, ieslēdzu datoru un pavadīju laiku vientulībā, ieslīgstot arvien dziļākā atkarībā. Lai gan Dievam toreiz vēl neticēju, es iekšēji jutu, ka šī nodarbe nav laba un ka tā iztukšo mani pašu. Es it kā mēģināju aizpildīt tukšumu, taču patiesībā, tas mani vēl vairāk iztukšoja un sagrāva.

Ar laiku šī mazvērtība, tukšums un sajūta, ka nevienam nesimpatizēju, sāka mani tiktāl nomākt, ka aizdomājos par pašnāvību. Atceros kādu nakti, kad nevarēju aizmigt, istabā bija tumšs. Es pārdomāju savu dzīvi un ļoti stipri raudāju. Šķita, ka man „iet ciet”, jo tā raudājis vēl nekad nebiju. Es pat iztēlojos, kā es nomirstu. Atceros, kā izteicu šādus vārdus: „Nezinu, kas mani dzird, velns vai Dievs, paņem mani prom no šejienes, jo es vairs nevēlos dzīvot!” Skaļā balsī vairākas reizes atkārtoju šos vārdus un tā turpināju kādu nedēļu. Kā pēdējo „salmiņu” nolēmu izmēģināt iepazīšanos internetā – kaut gan fokusējos, lai atrastu meiteni, taču meklēju arī vienkārši draudzību, rakstīju visiem pēc kārtas, gribēju vienkārši izbēgt no vientulības, aizpildīt savu laiku. Es pieņēmu lēmumu – ja šis neizdosies, es sev kaut ko nodarīšu, jo tā dzīvot vairs nevēlos. Mani draudzības meklējumi bija neveiksmīgi, jo praktiski neviens neatsaucās.

Pēc divu nedēļu mēģinājumiem man atbildēja tikai viena meitene, kura, kā vēlāk izrādījās, bija kristiete un kura mani uzaicināja uz mājas grupiņu. Šī meitene pieņēma mani tādu, kāds es esmu, pastāstīja savu liecību – kā Dievs izmainīja viņas dzīvi, un iedrošināja mani. Lai gan sākumā izturējos skeptiski pret ticību, pat iesmēju, bet mājas grupiņas laikā man uzdeva jautājumu – vai es vēlos, lai man kaut kas dzīvē mainās? Un es sapratu, ka man nav ko zaudēt, jo visu esmu izmēģinājis, tādēļ atsaucos aicinājumam nožēlot grēkus un lūgšanā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Tā es arī paliku draudzē – sāku nākt uz mājas grupiņām un dievkalpojumiem. Es uzdevu daudz jautājumu mājas grupiņas vadītājai, jo vēlējos tikt vaļā no pornogrāfijas atkarības, vientulības, iegūt dzīves jēgu, saprast, kāds ir Dievs, ko Bībele saka par attiecībām un citām dzīves sfērām. Es daudz skatījos draudzes mācītāja svētrunas un sāku arī pats lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Tajā brīdī es pat nedomāju par otru pusīti, vienkārši vēlējos uzzināt, kā Dieva spēkā izmainīt sevi.

Iepazīstot Dievu un esot draudzē, sapratu, ka ir cilvēki, kuri spēj dzīvot citādāk. Ņemot piemēru no mācītāja un citiem veiksmīgiem kristiešiem, pieņēmu lēmumu pamēģināt, kas man arī izdevās – dzīvot veiksmīgi pēc Bībeles principiem.. Devos arī uz trīs dienu semināru „inkaunteru”, kur lūdza par manām problēmām. Pamazām sāku piedzīvot iekšējas izmaiņas – bezcerību un apziņu, ka vienmēr būšu viens, spēju atstāt pagātnē, jo atgādināju sev, ka Bībelē ir arī rakstīts: ”Nav labi cilvēkam būt vienam. Es tam darīšu palīgu, kas atbilst viņam” /1. Mozus 2:18/ Ja agrāk sevi patiesi ienīdu, tad pēc šīm izmaiņām pieņēmu sevi tādu, kādu Dievs mani ir radījis un necentos vairs izpatikt apkārtējiem.

Draudzē es uzzināju, kādas attiecības ir radījis Dievs – attiecības starp vīrieti un sievieti ir tikai laulībā uz visu mūžu, un pirms cilvēki precas. Viņi nedzīvo kopā, bet cenšas iepazīt viens otra iekšējo cilvēku. Pasaulē šādi standarti ir sveši un tāpēc tik daudzas attiecības pajūk. Sākumā, kad uzzināju šo kārtību, man tas šķita neparasti, taču es izlēmu, ka, ja veidošu attiecības, tad tieši tādā veidā. Kāpēc? Jo tas, kā es iepriekš centos izveidot attiecības, bija neveiksmīgi un lika daudz vilties. Gāja laiks un es sāku aizdomāties par to, ka vēlētos attiecības, bet šoreiz pēc Dieva prāta. Tā kā šāda iespēja vēl nebija parādījusies, es atlaidu šo vēlmi un teicu Dievam: „Dievs, ja tas ir Tavs prāts, lūdzu, dod man mīļoto cilvēku, ar kuru pavadīt visu mūžu, ja nē, tad es vienalga kalpošu Tev.”

Pagāja apmēram divas nedēļas un es satiku savu tagadējo sievu. Es uzticējos Dievam, mācītājam un šai draudzei, kuru abi apmeklējam, tāpēc es biju pārliecināts par savu izvēli. Šobrīd esmu laimīgi apprecējies un nenožēloju, ka tieši šādi sāku veidot attiecības. Mēs ar manu sievu pirms laulībām iepazinām viens otra iekšējo cilvēku, kas palīdzēja mums veidot labas attiecības laulībā. Esot attiecībās ar kristieti, kas seko Dieva principiem, es zinu, ka mēs paliksim viens otram uzticīgi līdz mūža galam, jo mēs esam uzticīgi vispirms Dievam. Es zinu, ka mani mājās gaida cilvēks, kurš mani pieņem tādu, kāds es esmu, un otrādi. Ja agrāk man vajadzēja obligāti kaut ko tēlot no sevis, izpatikt, tad tagad es esmu patiess.

Esmu sapratis, ka mēs pa īstam nevaram piepildīt nevienu savu vēlmi, ja neesam gatavi to pilnībā atdot Dieva ziņā un pārlieku nepieķerties domām par to. Ja tu kalposi Dievam no visas savas sirds un brīvas gribas, piepildīsies tavas sirds vēlmes! Dievs nekad neatņem, Viņš, tieši pretēji, dos tev visu, kas ir vajadzīgs!”

Raivo Mahņova liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Kopā ar Dievu esmu iemācījies sakārtot savu dzīvi

Publicēja 2019. gada 4. jūl. 23:15Laura Gruševa

Ziņas datums 05.07.2019

Kaut arī Mihails ir fizikas skolotājs, varētu domāt – uzcītīgs un pedantisks cilvēks, pirms četriem gadiem viņam bija grūtības noturēties vienā darba vietā ilgāk par dažiem mēnešiem. Kā viņš pats saka – pietrūka profesionalitātes un visvairāk pašdisciplīnas. Viņš pats tam norāda dažādus iemeslus, taču galvenokārt tās bija grūtības no rītiem “savākties” un nekavēt. Mihails bija nomainījis jau kādas četras skolas un mācījis matemātiku un fiziku bērniem arī privāti. Iepazīstot Dievu, sākot apmeklēt draudzi un arī kalpot draudzē, Mihails īsā laikā iemācījās pārvarēt savas problēmas un auga arī profesionāli kā skolotājs. Šobrīd viņš ir fizikas skolotājs divās skolās Rīgā, kur skolnieki, kolēģi un vadība viņu ciena un novērtē. Par savu ceļu pie Dieva un izaugsmi Mihails stāsta nelielā sarunā.

“Mans ceļš pie Dieva bija diezgan ilgs. Bērnībā es ticēju Dievam, taču pusaudža gados sāku lasīt ateistiskas grāmatas un pieņēmu uzskatu, ka Dieva nav. Tomēr vēlāk es iepazinos ar ticīgiem draugiem, kuri man uzdāvināja Bībeli. Pamazām sāku Dievam ticēt atkal, dažreiz lūdzu un lasīju Dieva Vārdu. Pirms četriem gadiem apmeklēju kādu draudzi Rīgā, taču vēlāk brīvdienās man nācās braukt uz Liepāju, lai palīdzētu vecvecākiem. Dievkalpojumu neapmeklēšana mani attālināja no Dieva un es ilgu laka posmu es biju atkāpies no Viņa.

Pabeidzu fizikas un matemātikas fakultāti, sāku strādāt savā specialitātē, bet pats vēl biju jauns un zaļš “gurķis”. Kādu laiku biju privātskolotājs, skolnieki man bija neregulāri, tāpēc es pārgāju uz stabilāku darbu skolā. Man bija grūti no rītiem piecelties, savākties un nenokavēt pašam savas stundas. Dažkārt kavēju darbu arī transporta dēļ. Labojot skolēnu mājasdarbus, bieži nevarēju iekļauties laikā un tie palika neizlaboti. Arī klasē, mācību stundās trūka disciplīnas un es nespēju vadīt mācību procesu pareizi. Reizēm veidojās konflikti ar bērniem un viņu vecākiem. Pāris gadu laikā nomainīju četras darba vietas, pārsvarā neuzturoties vienā skolā ilgāk par semestri jeb dažiem mēnešiem. Tikai vienā skolā vadība bija apmierināta ar manu darbu. Vēlāk sāku strādāt divās skolās vienlaicīgi, katrā uz pusslodzi. Jutos vientuļš, jo man trūka draugu, ar kuriem pavadīt laiku kopā.

Paretam arī lūdzu un lasīju Bībeli, taču mana ticība un nodošanās Dievam tajā laikā vēl nebija visai nopietna. Apmēram pirms gada, pastaigājoties pa Mežaparku, man klāt pienāca kāda sieviete un uzaicināja uz evaņģelizācijas pasākumu arēnā “Rīga”. Vēlāk tiku uzaicināts arī uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Jau pirmajā dievkalpojumā man ļoti patika. Kad atnācu uz dievkalpojumu otrreiz, pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Nekādas sajūtas vai garīgi pārdzīvojumi man tajā brīdī nebija, tomēr mana dzīve strauji sāka mainīties. Šeit es sajutu un saņēmu to, kas man visu mūžu tik ļoti bija pietrūcis – ģimenes sajūtu. Draudzē man arī parādījās īsti, patiesi draugi un tas man bija ļoti svarīgi. Kas ir tas, kas visvairāk satuvina cilvēkus? Kopīgs darbs vienā virzienā. Cilvēki strādā viens otram blakus, mācās cits citu iepazīt, pieņemt. Šajā draudzē, īpaši, kad kopā kalpojam, stāstām citiem par Dievu, mums ir šī kopības, kopēja darba, mērķa sajūta, kas man pirms tam nebija. Tas ir kaut kas vairāk par kopēju tējas padzeršanu un papļāpāšanu, pat kopīgām nometnēm un pārgājieniem. Nekas tā nesatuvina cilvēkus kā kopīgs darbs. Šeit, draudzē, es sajūtu cilvēkus, ka viņi tiešām ir manējie.

Visu šo laiku turpināju strādāt par fizikas skolotāju. Mājas grupiņā un arī es pats individuāli lūdzām par to, lai kļūstu disciplinēts un punktuāls. Tomēr nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad kļuvu kārtīgāks. Dieva Vārds jau pats par sevi ļoti maina cilvēku, ja to pieņem. Katru rītu es regulāri lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Lūgšanas laikā es saņemu atbildes savām dzīves situācijām ikdienā – gudrību, kā risināt problēmas, un tas man ļoti palīdz. Arī dievkalpojumos dzirdu, ka kristietim jābūt mērķtiecīgam un disciplinētam, kas regulāri lasa Bībeli un jālūdz. Tas man ir ļoti palīdzējis kļūt disciplinētam arī pārējās dzīves jomās.

Tagad, paraugoties atpakaļ uz laiku pirms četriem gadiem, kad ilgstoši nespēju noturēties nevienā darba vietā, viss ir radikāli mainījies. Jau pāris gadus es strādāju divās skolās, mani kolēģi un vadība mani ciena.  Kārtība klasē ir uzlabojusies. Ja agrāk, lai disciplinētu skolēnus, es bieži bļāvu uz bērniem, tad tagad es kārtību stundā panāku ar autoritāti un pacietību. Esmu izrāvies arī no savas vientulības un ieguvis īstus, patiesus draugus. Pašlaik jūtos tik labi, kā vēl nekad!

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, arī tiem, kuri no Viņa aizgājuši, es teiktu, ka ir vērts pamēģināt vēlreiz. Meklē nopietni Dievu un nāc uz draudzi, jo cilvēks viens noteikti nav cīnītājs. Biedra plecs palīdz gan morāli, gan fiziski.”

Mihaila Vdovičenko liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Iepazīsti Dievu un saņem atrisinājumu savām problēmām!

Publicēja 2019. gada 2. jūl. 22:54Laura Gruševa

Ziņas datums 03.07.2019

Dieva vārdā ir teikts: „Bet šīs zemes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās.” Marka 16:17. Tas nozīmē, ka mums, ticīgajiem, ir jāpalīdz citiem cilvēkiem iepazīt Dievu un iegūt atbrīvošanu no dažādām problēmām. Draudzes seminārs jeb inkaunters (no angļu val. „satikšanās” ar Dievu) ir vieta, kur trīs dienu garumā ikviens var saņemt aizlūgšanas par dažādām dzīves sfērām, tā iegūstot brīvību no atkarībām, slimībām, nepiedošanas, atstumtības un citām lietām. Inkaunterā cilvēki piedzīvo spēcīgu Dieva klātbūtni un saņem atbildes uz dažādiem jautājumiem, viens no tiem – kāpēc viņu dzīvēs valda konkrētas problēmas, ko paši nav spējuši atrisināt.

Daži no tikko notikušā jūnija inkauntera dalībniekiem dalās ar piedzīvoto:

Viktors: „Es uzaugu uz ielas, līdz ar to piekopu attiecīgu dzīvesveidu – zagu, darīju pāri cilvēkiem. Mani iesēdināja cietumā. Neko labu tur neiemācījos, tieši otrādi – ienīdu visus, izņemot sevi. Kad mani atbrīvoja, nezināju, kā dzīvot, daudz dzēru un darīju to pašu, ko iepriekš. Es biju lūdzis arī Dievu un solīju, ka būšu ar Viņu, taču vienmēr atgriezos vecajā dzīvē. Kādu dienu mani uzaicināja uz draudzi, kur uzzināju arī par inkaunteru. Devos, lai saprastu, kas es esmu un vai spēju dzīvot kā normāls cilvēks. Pēc inkaunterā notikušajām aizlūgšanām jūtos kā no jauna piedzimis! Es sajutu Dieva klātbūtni un daudz raudāju – tas bija emocionāls brīdis. Tagad man ir spēcīga vēlme dzīvot citu dzīvi kopā ar Dievu – esmu pateicīgs Dievam, ka Viņu iepazinu un turpmāk vēlos palīdzēt arī citiem cilvēkiem, kuri ir tādā pašā situācijā, kādā biju es.

Ieva: „Uz inkaunteru devos, lai atbrīvotos no nepiedošanas vecākiem un sev. Tētim nespēju piedot, jo viņš pameta ģimeni, kad man bija tikai divi gadiņi, un mammai, jo viņa tik daudz strādāja, ka man pietrūka viņas mīlestības un uzmanības. Man bija ļoti liela vientulības sajūta. Divpadsmit gadu vecumā sāku veidot attiecības ar puišiem, piecpadsmit gados jau lietoju alkoholu, bet, kad man bija sepdiņpadsmit – iepazinos ar narkotikām. Man ir bijuši vairāki pašnāvības mēģinājumi. Inkaunterā  piedzīvoju Svētā Gara klātbūtni, spēju piedot savam tētim un mammai. Mēs satikāmies ar tēti un izlīdzinājām attiecības. Pēc inkauntera sapratu, ka, lai noturētos uz pareizā ceļa, ir svarīgi katru dienu lūgt Dievu, lasīt Bībeli un būt kopā ar pareizajiem cilvēkiem. Tagad vēlos šo gaismu nest arī citiem!

Edgars: „Agrāk neko nespēju paveikt bez alkohola. Lai pārvarētu nedrošību vai kaut ko uzsāktu, vienmēr iedzēru. Man bija arī attiecīgi draugi, ar kuriem to darīt, un ļoti svarīgi šķita, ko domā citi. Inkauntera laikā piedzīvoju Dieva klātbūtni un sajutu iekšējas izmaiņas – alkoholu vienkārši vairs negribas un citu domas vai viedoklis arī mani neuztrauc! Es tagad zinu, ka mūžīgā dzīve pēc nāves ir nopietna un ir svarīgi izvēlēties ceļu, kuru ej.

Sniedze: „Šajās inkauntera dienās tiku atbrīvota no dažādām bailēm. Agrāk mani mocīja dēmoniskas parādības un murgi, baidījos uzsākt kaut ko jaunu savā dzīvē. Tagad esmu brīva, mierīga un sapratu, ka daudzi cilvēki nemaz nezina, cik labi ir dzīvot ar Dievu!

Ja arī Tu vēlies piedzīvot izmaiņas savā dzīvē, saprast savu problēmu cēloņus un iegūt to risinājumu, piesakies uz nākamo inkaunteru, kas notiks no 18. līdz 20. septembrim:

Ieva Andžāne, tel. +371 26700152

andzaneieva@gmail.com

Bildes no inkauntera vari aplūkot šeit: https://bit.ly/2FM5l9K

Kristīne Zeltiņa

Eva: Izvēlies ceļu ar Jēzu Kristu un tava dzīve ies uz augšu!

Publicēja 2019. gada 27. jūn. 13:28Laura Gruševa

Ziņas datums 27.06.2019

Evas stāsts ir piemērs tam, cik svarīgi ir zināt patiesību, jo ļoti daudzi cilvēki dažādas garīgās aktivitātes un parādības uzskata par Dieva darbību, taču īstenībā ir tieši pretēji. Tādēļ šo cilvēku dzīvēs sāk notikt nelaimes, pašiem neapzinoties – kāpēc. Izvēloties ceļu ar Dievu, Eva šobrīd ir iesākusi jaunu dzīvi – daudz piepildītāku un drošāku.

„Jau kopš pašas bērnības atceros, ka manā ģimenē bija okultisms. Mana vecmamma izmantoja katru izdevību, lai meklētu palīdzību pie „tantiņām”, zīlniecēm, dziedniekiem un visdažādākajiem cilvēkiem, kas sev piedēvēja īpašas spējas, bet kuri nemaz nebija cilvēki no Dieva. Toreiz es to neapzinājos. Mums bija arī radiniece, kura ļoti ienīda un apskauda mūsu ģimeni. Lai kaut kā ieriebtu, viņa veica dažādus okultus rituālus un burvestības. Tiklīdz mums bija kāds labs notikums, piemēram, kāzas, šī radiniece tika redzēta noejam gar mūsu māju un kaut ko pakaisam. Tā kā mana ģimene tolaik nebija ar Dievu, mums nebija nekādas apsardzības un, protams, šiem rituāliem bija sekas, kas ievilkās visas manas dzīves garumā. Pirmkārt, mūsu rados izjuka ģimenes – gan manai mammai, gan māsai. Mans tēvs no ģimenes aizgāja, kad man vēl nebija gads. Pēc tam viņš arī vairs neinteresējās par mani un neatbalstīja manu mammu. Vēlāk manā dzīvē ienāca patēvs, kurš nemīlēja mani, lietoja alkoholu, bija emocionāli un fiziski vardarbīgs un, turklāt, seksuāli mani izmantoja. Kā mazs bērns es to nesapratu, mēģināju visādi mammai pateikt to, kā jūtos, bet droši vien pietiekoši precīzi nepateicu problēmu, un mana mamma tā arī nesaprata. Vēlāk, kad sāku dzīvot patstāvīgi, gāju uz dažādiem tusiņiem un iedzeršanām, kur iepazinos ar vīriešiem. Visa mana dzīve šķita mutuļojam tādā haosā – dažādi partneri, alkohols un uzdzīve. Mana pirmā darba vieta bija naktsklubs, kur arī iesāku darīt šīs lietas. Šajā dzīves posmā, kad jutos slikti, es mēdzu lūgt Dievu, jo bērnībā mana vecmamma, kas paralēli okultismam ticēja Dievam un zināja dažas lūgšanas, bija to iemācījusi arī man. Es lūdzu Dievam palīdzību.

Okultisms, ko piekopa mani radi, ienāca arī manā dzīvē – arī es izlēmu pamēģināt gaišreģu padomus. Tas bija mans izmisuma sauciens, kad nekas vairs nepalīdzēja. Pāris reizes aizgāju pie tā saucamā „garīgā padomdevēja” un zīlnieces un tad pārstāju, jo īsti neredzēju rezultātu. Pēc tam savās mājās sāku izjust dēmonisku klātbūtni – kustības, skaņas, redzēju dažādas sejas un sajutu, ka telpā neatrodos viena. Mājā plīsa elektrības vadi un trubas. Man šķita, ka jūku prātā. Jau toreiz nojautu, ka tas varētu būt saistīts ar okultistu apmeklējumiem.

Mana mamma bija sākusi ticēt Dievam un ļoti lūdza par mani. Viņa man uzdāvināja Jauno Derību, kurā es ierakstīju savu vārdu, sakot, ka pieņemu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Kopš tā mirkļa man sākās pārmaiņas dzīvē. Ja iepriekš šķita, ka mana dzīve kā akmens ripo no kalna uz leju, tad tagad apzinājos, ka viss iet uz augšu un visas dzīves sfēras sāka sakārtoties. Tomēr attiecību veidošanu ar vīriešiem es nebiju atmetusi. Tagad saprotu, ka grēks šķir no Dieva un traucēja manai ticībai pieaugt. Drīz vien manas lūgšanas un Bībeles lasīšana kļuva arvien „šķidrākas”, vairs neattiecos pret to tik nopietni, līdz pavisam pārstāju apmeklēt draudzi un lūgt. Tā pagāja kādi desmit gadi, stāvot ar abām kājām uz dažādiem ceļiem.

Man bija kāda draudzene, kas bija sākusi aktīvi ticēt Dievam un apmeklēt draudzi. Viņa ļoti iedvesmoja mani. Es arī sāku Dievam lūgt, lai viņš palīdz man atsākt tuvoties Viņam, jo biju jau piedzīvojusi vienreiz izmaiņas. Sanāca tā, ka internetā man uzrakstīja kāds cilvēks no draudzes „Kristus Pasaulei” un uzaicināja mani. Es to uztvēru kā Dieva aicinājumu. Šeit man ļoti patika mājas grupiņas, kurās draudzīgā un patīkamā atmosfērā pārrunā Dieva vārdu, lūdz un atbalsta viens otru. Sāku apmeklēt gan mājas grupiņas, gan dievkalpojumus. Es nožēloju grēkus un ieaicināju atkal Jēzu Kristu savā dzīvē. No jauna sajutu Dieva klātbūtni. Mana ikdiena kļuva produktīvāka un pavērās skaidrāks skats un lietām. Es atjaunoju savu lūgšanu dzīvi un atsāku lasīt Bībeli. Liela loma ir arī draudzībai ar citiem cilvēkiem – es nejūtos viena, zinu, ka man vienmēr būs atbalsts mājas grupiņā, ka manā dzīvē notiek un notiks, kā ir rakstīts 1. psalmā Bībelē: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.

Es zinu, ka, ejot Dieva ceļus, man viss labi izdosies. Esot ar Dievu, tev nāk svētība dzīvē, turpretī piekopjot sātaniskas darbības – dažādus grēkus, okultismu, ienāk lāsts. Viens no man vislielākajiem pavērsieniem bija draudzes trīs dienu lūgšanu seminārs, kurā izskaidro dažādas garīgas lietas un cēloņus un lūdz par dažādām lietām. Šajā seminārā tika salauzta jebkāda saistība ar okultismu un grēku manā dzīvē. Esmu pilnīgi brīva un gatava dzīvot svētu dzīvi, veidot pareizas attiecības ar pretējo dzimumu pēc Dieva prāta, kas nesīs augļus, nevis pazušanu. Es zinu, ka ar Dievu man ir apsardzība – nekādas burvestības mani neskar! Es tagad apzinos, ka okultisms pavēra velnam durvis manā dzīvē, kas ienesa citus grēkus un daudzas problēmas. Paldies Dievam, kurš mani ir atbrīvojis un palīdzējis iesākt jaunu dzīvi! Esmu laimīga!

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu vai nodarbojas ar okultismu, vēlos teikt – velna mērķis nav cilvēkam palīdzēt, tieši otrādi – viņš vēlas cilvēku iznīcināt. Un, piekopjot dažādas okultas aktivitātes, mēs paveram durvis visam negatīvajam. Tādēļ izvēlies ceļu ar Jēzu Kristu un tava dzīve ies uz augšu!”

Evas Meržejevskas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

 

 

 

Depresijas un apātijas vietā miers un prieks

Publicēja 2019. gada 13. jūn. 12:27Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 13. jūn. 12:39 ]

Kārtīga ģimene un šķietami sakārtota dzīve vēl nebūt nenozīmē, ka cilvēks jutīsies iekšēji laimīgs un harmonisks. Kādēļ par 21. gadsimta galvenajām problēmām bieži vien tiek uzskatīta apātija, depresija un bezjēdzīga dzīve, kad apkārt ir tik daudz iespēju – tiešsaistes komunikācija, tehnoloģijas, ceļojumi? Kas ir tas, kas cilvēkiem liek izdarīt pašnāvības vai ieslēgties četrās sienās? Arnis cīnījās ar šīm problēmām vairākus gadus, un savā stāstā viņš atklās, kas bija tas, kas izmainīja viņa dzīvi.

Arni, pastāsti, kad sāki pamanīt depresijas iezīmes un kā tas izpaudās?

Depresijas iezīmes parādījās brīdī, kad man bija 17-18 gadi jeb tas bija laiks, kad būtu jāsāk kļūt pieaugušam un jāuzsāk sava dzīve. Tā kā bērnībā man bija ļoti nopietnas veselības problēmas, bieži vien kaut kādas lietas manā vietā izdarīja vecāki. Tādā veidā it kā mani pasargāja un saudzēja. Ar laiku šī palīdzēšana izvērtās situācijā, ka es vienkārši labāk uzticēju lietas izdarīt viņiem un pats neko nedarīju, jo tā bija ierasts. Sāku „izbraukt” uz to, ka es taču esmu nespējīgs. Gadu laikā, kad man vajadzēja iegūt kādu dzīves pieredzi, gudrības, es to vienkārši palaidu garām. Rezultātā, pienākot pilngadībai, nejutos gatavs dzīvei. Es baidījos kaut ko izmēģināt, uzsākt vai darīt patstāvīgi. Sāku izvairīties no komunikācijas ar cilvēkiem, pavadīju ikdienu četrās sienās, bieži vien spēlējot datorspēles. Tas uz mirkli palīdzēja ieiet citā realitātē un aizbēgt no esošās. Tā gāja laiks, pat gadi. Man neko negribējās. Kad bija īpaši smagi brīži, pat nelīdu no gultas ārā, tas bija savs slēpšanās veids, ko piekopu. Šajā laikā arī nestrādāju, es studēju un dzīvoju pie vecākiem.

Vai mēģināji meklēt palīdzību pie profesionāļa?

Jā, divu ar pusi gadu garumā es apmeklēju psihologu. To ierosināja mani vecāki un ģimenes ārsts, jo studiju laikā man sāka parādīties domas par to, ka negribu dzīvot. Tā kā tas kļuva arvien nopietnāk, devos pie profesionāļa. Viņa terapijā uzsvars bija likts uz to, ka man jāpieņem sevi, esošo situāciju, taču es vairāk vēlējos izskaidrojumus un piemērus, kā kļūt veiksmīgam, kā kaut ko mainīt, jo man bija bail to darīt un no savas ikdienas es neredzēju jēgu. Kopumā, sanāca tā, ka psihologs vairāk vēlējās, lai runāju es, taču es gaidīju kādus konkrētus, konstruktīvus padomus, ko tā arī nesaņēmu. Man palika vieglāk izrunājoties, atklājot lietas, bet tas neko neatrisināja. Ārste piedāvāja izrakstīt antidepresantus, taču beigās no tiem atteicos. Šīs vizītes nesniedza neko jaunu un neatrisināja arī depresijas problēmu kopumā.

Šobrīd tu apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Vai Tu iepriekš ticēji Dievam?

Nē, Dievam es neticēju, mani tādas lietas neinteresēja. Taču kādu reizi, ejot pa ielu, mani uzrunāja kristieši un piedāvāja piedalīties tādos kā diskusiju vakaros. Mani šī ideja uzrunāja un izlēmu aiziet paskatīties. Man iepatikās atmosfēra un diskusijas par Bībelē rakstīto, kā to pielietot dzīvē. Pamazām sāku arī pats lasīt Bībeli, iet uz dievkalpojumiem un Bībeles skolu. Šajā laikā uzzināju ļoti daudz jauna. Mācītāja sprediķi sniedza daudzus praktiskus padomus, kā izmainīt dzīvi kopā ar Dievu, kā gūt panākumus – tās bija lietas, kas man pietrūka visus šos gadus. Principus, kā dzīvot un veidot veiksmīgu ikdienu, iemācījos tieši draudzē. Ļoti palīdz arī mājas grupiņas vadītājs, kurš dod padomus.

Kā Tu sāki ticēt Dievam?

Tas notika pamazām. Es sāku lasīt Bībeli un apmeklēt draudzi, un vairāk arī uzzināju par to, kāds ir Dievs, ko Viņš var paveikt cilvēku dzīvēs. Vislielākās izmaiņas nesa tieši Bībeles lasīšana. Es ne tikai uzzināju kaut ko jaunu, bet ievēroju, ka, lasot Bībeli, man pazūd depresijas iezīmes. Nevaru izskaidrot, kādā veidā, bet es kļuvu pozitīvāks, pazuda dzīves bezjēdzības sajūta, negatīvais sāka izgaist! Es to uzskatu par pārdabisku lietu, jo iepriekš nekas cits man nepalīdzēja. Pamazām iepazīstot, kāds ir Dievs,lasot Viņa vārdu, saņēmu iekšēju dziedināšanu un mieru par savu dzīvi. Sāku vairāk atvērties cilvēkiem, lai gan nekad neesmu bijis ļoti ekstraverta personība, taču šobrīd es vairs nejūtu nepieciešamību izvairīties no cilvēkiem un sēdēt četrās sienās mājās, jo labprāt piedalos diskusijās un kalpoju draudzē.Aizbraucot uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru vairāk izpratu arī garīgos cēloņus problēmām pasaulē. Apzinos, ka ir garīgā pasaule un mūžīgā dzīvība pēc nāves. No gala tiesas nebūs iespējams izvairīties un Dieva priekšā nāksies atbildēt par visu, ko esi darījis dzīves laikā. Šī apziņa ir mainījusi arī manu dzīves uztveri un devusi jaunus mērķus – esmu uzmanīgāks un atbildīgāks pret savu dzīvi, cenšos dzīvot pēc Dieva principiem un tas mans sniedz mieru. Izzūdot depresijas iezīmēm, kļuvu mierīgāks, brīvāks un laimīgāks! Dieva vārds mani ir atbrīvojis no nevēlēšanās dzīvot, ir paņēmis prom šo apātiju un bezmērķīgumu. Ikvienam, kurš cīnās ar depresijas iezīmēm un nomāktību, iesaku veidot savu dzīvi kopā ar Dievu – lasot Bībeli, sarunājoties ar Viņu lūgšanu laikā, kā arī apmeklējot draudzi, kur saņemsi atbalstu, padomus un jaunus draugus!

Arņa Bērziņa liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Raivo: „Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un tad pārējās lietas jums taps piemestas!”

Publicēja 2019. gada 8. jūn. 10:45Līga Paņina

Ziņas datums 08.06.19.

Mūsdienu pasaulē daudzu cilvēku prātus nodarbina tiekšanās pēc materiālām lietām un, tās neiegūstot, sūrošanās par finansiālām grūtībām. Arī Raivo dzīvē problēmas sagādāja šī sfēra. Taču,  iepazīstot Dievu, viss mainījās, jo personīgas attiecības ar debesu Tēvu ir spēcīgs ierocis cīņai ar jebkuru problēmu un tās spēj izmainīt visas dzīves sfēras – arī finanses.

Raivo: “Pirms iepazinu Dievu, man bija pilnīgi nepareiza domāšana un līdz ar to aplama rīcība naudas lietās. Dzīvoju pāri saviem līdzekļiem, izšķērdīgi un nedomājot, kā dzīvošu rīt, parīt un turpmāk. Naudu pārsvarā tērēju sevis apliecināšanai – sporta zāles, solāriji, dārgs apģērbs un visādas pat nevajadzīgas lietas. Reizēm iegādājos kādu “štruntu” kuru tūlīt pat izmetu “miskastē”. Kad nauda bija “notriekta”, siksnu savilku ciešāk un padzīvoju pusbadā, pats uz  sevi dusmojoties. Tajā laikā biju aizrāvies ar astroloģiju un horoskopiem.  Ja gada, mēneša vai dienas horoskopā bija rakstīts, ka neveiksies naudas lietās, tad tam arī ticēju un sevi ar to mierināju, ka es jau neesmu radīts, lai būtu finansiāli nodrošināts un veiksmīgs. Es nesapratu ko ar naudu darīt, kur un kā to tērēt. Vienmēr šķita, ka tās ir par maz. Kā jau kārtīgs ‘’čoms”, iegādājos arī telefonu līzingā un divus gadus nācās maksāt summu, ko tāpat nebūtu atļāvies. Tā dzīvojot,  es biju izmisis un jutos pilnīgi iztukšots, jo problēmas bija gan tad, kad naudas nebija, gan tad, kad tā parādījās.

2016. gada aprīlī sāku apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un jau no pirmā dievkalpojuma sapratu, ka tā ir vieta, kur man jābūt, mana draudze, mana garīgā ģimene. No tā laika  neesmu izlaidis nevienu dievkalpojumu un regulāri apmeklēju arī kristīgās mājas grupiņas. Visas zināšanas un iegūto informāciju no mācītāja sprediķiem pielietoju dzīvē. Bija laiks, kad nācās aiziet no darba. Tas bija ļoti smags periods manā dzīvē, reizēm sanāca dzīvot badā, jo nebija naudas ēdienam. Vienīgais, kas deva spēku bija ticība un paļāvība uz Dievu. Apliecinot Rakstu vietas no Bībeles par finansiālu labklājību, ko apsola Dievs,  nemitīgi lūdzu un savu bada stāvokli pārvērtu vairāku dienu ilgā gavēnī. Dievs savā vārdā apsola, ka Viņš palīdzēs ikvienam un sargās katru, kurš uz Viņu paļaujas. Arī mājas grupiņā tika lūgts par manām vajadzībām un finansēm. Pēc kāda laika māsa man piedāvāja darbu un gada laikā es tiku vairākas reizes paaugstināts amatā, kā arī man tika izmaksātas prēmijas, kas šajā konkrētajā darba vietā nebija noticis pēdējos četrus gadus! Es turpināju lūgt Dievu, cītīgi studēt Bībeli, vairākkārtīgi klausīties mācītāja sprediķus un lasīt vajadzīgo literatūru par finansēm. Devu desmito tiesu un labprātīgos ziedojumus draudzē. Ticēju, ka Dieva apsolījumi Bībelē darbosies arī manā dzīvē. Svētot Dieva darbu, arī pats cilvēks tiek svētīts. Kalpoju draudzē un priecājos par to, ka mana rīcība ienes pozitīvas izmaiņas manā dzīvē un finansēs.

Draudzē “Kristus Pasaulei” tika organizēta evaņģelizācijas tūre pa Latvijas pilsētām. Es piekritu piedalīties, nedomājot par grūtībām, ar kurām nāksies  saskarties. Katru nedēļu, ar mantām apkrāvušies,  abi ar sievu kāpām sabiedriskajā starppilsētu autobusā un braucām uz Cēsīm. Tas nebija viegli, jo radās dažādas neērtības. Lai tās mazinātu, sapratu, ka vajadzīgs savs “autiņš”, bet šķita, ka tas pašreiz nu galīgi nav iespējams.  Tā kā “Kristus Pasaulei” ir augoša draudze, tika paplašinātas draudzes telpas. Katrs varēja dot brīvprātīgo solījumu, ka noteiktā laikā   noziedos kādu summu telpu remontam. Arī es vēlējos tajā piedalīties! Rakstot  šo summu, mana sirds kļuva nemierīga, it kā kāds teiktu, lai rakstu uz pusi vairāk. Tā arī izdarīju, kaut gan apzinājos, ka man nebūs viegli iedot šo summu. Taču es vēlējos atbalstīt Dieva darbu un paļāvos uz Viņu! Pēc divām dienām Dievs tiešām parūpējās un svētīja! Darbā priekšniece man uz galda nolika maksimālo algas paaugstinājumu. Interesanti bija tas, ka uzrakstīto solījuma summu  vēl nebiju reāli  noziedojis, taču lēmums sirdī bija pieņemts un Dievam apsolīts!  Tas vēl nav viss  –  bijušais darba kolēģis piedāvāja pārdot man mašīnu ar izdevīgiem noteikumiem jau nākošajā dienā. Uzticība Dievam vienmēr atmaksājas! Par to runā arī Bībele.

Uzņemoties kalpošanu par citiem cilvēkiem, iedvesmojoties arī no mācītāja sprediķiem, mainījās mana domāšana kopumā – es ne tikai sapratu, ka varu būt finansiāli svētīts, jo atbalstu Dieva darbu, uzticos Viņam, bet arī sāku atbildīgāk izturēties pret finansēm. Organizējot pasākumus, maksājot par telpām, kur notiek mājas grupiņa, palīdzot  kādam citam finansiāli, sāku vairāk plānot un domāt uz priekšu. Palīdzot citiem, es pats sāku mainīties!

Tagad redzu, ka arvien vairāk un vairāk tuvojoties Dievam, augot ticībā un darot pareizas lietas, mainos es pats, mainās mana domāšana un rīcība visās dzīves sfērās. Zinu, kā attiekties pret naudu, kā ar to rīkoties un kur to tērēt. Varu teikt, ka kalpojot Dievam guvu uzvaru pār finansiālām problēmām. Citiem gribu novēlēt, lai finanses nav galvenais pēc kā dzīvē tiekties, bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un tad pārējās lietas jums taps piemestas!”

Raivo Mahņova liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Sergejs: savas dzīves piepildījumu esmu atradis kalpošanā Dievam

Publicēja 2019. gada 30. maijs 13:28Laura Gruševa

Ziņas datums 30.05.2019

Dažreiz cilvēks iziet cauri daudziem dzīves līkločiem līdz saprot, ka tikai ar Dievu var iegūt īstu sirdsmieru, piepildījumu un jēgu savai dzīvei. Sergejs par sevi saka, ka dzīves jēgas meklējumi viņam nedeva mieru jau no jaunības, pat mazotnes. Tagad, iepazinis Dievu, kļuvis par kristieti un apmeklējot draudzi “Kristus Pasaulei”, viņš ir atradis īsto jēgu un piepildījumu savai dzīvei, pēc kā tā bija ilgojies.

“Jau bērnībā, vērojot, kā citas ģimenes svētdienas rītos kopā dodas uz baznīcu, brīnījos un nesapratu, kāpēc mūsu ģimene to nedara. Tomēr vēlāk par garīgām lietām īpaši vairs nedomāju. Kad izaugu, kļuvu par tālbraucēju jūrnieku. Uzskatu, ka nebiju ne alkoholiķis, ne izvirtulis, ne narkomāns, kaut arī no visa tā mazliet biju izmēģinājis. Likās, ka manā dzīvē viss bija kārtībā – bija veselība, laba alga, mājas. Taču okeāna varenība, zvaigžņotā debess naktīs un dabas stihija vētrās bieži man lika aizdomāties par savu vietu pasaulē un to, ka pār mums, cilvēkiem, ir kaut kas lielāks un augstāks, Radītājs. Tā sākās mani dzīves jēgas meklējumi un ceļš pie Dieva. Skaidri sapratu, ka, dzenoties tikai pēc materiālajām lietām, es velti izniekoju sev dzīvē atvēlēto laiku.

Reiz vecmāmiņa man uzdāvināja lūgšanu grāmatu. Es to lasīju, lūdzu un iedziļinājos tekstā. Tā bija mana kristīgā literatūra apmēram gadu. Tad kāda paziņa jautāja, vai es nevarot lūgšanu grāmatu uzdāvināt viņai. Negribīgi no tās šķīros, jo pa šo laiku tā bija kļuvusi man mīļa. Pēc pāris mēnešiem kārtējā reisā jūrā, kad mēs ar apkalpi bijām jau Kanādā, kāds turienes misionārs man uzdāvināja Jauno Derību latviešu valodā. Nodomāju – redz kā, dodiet, tad arī jums taps dots! Sāku uz kuģa katru dienu lasīt Jauno Derību un arvien vairāk noticēju, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, nomiris pie krusta un augšāmcēlies par mani, lai manai dzīvei būtu jēga un nākotne šeit un mūžībā. Radās vēlme mācīties Bībeli, izprast vairāk Dieva Vārdu un Viņa gribu. Sāku meklēt internetā vietas, kur varētu padziļināti apgūt Bībeles mācību, līdz atradu draudzes “Kristus Pasaulei” mājas lapu un Bībeles skolu. Kad biju krastā, aizgāju uz pāris Bībeles skolas nodarbībām un tad mani uzaicināja arī uz mājas grupiņu. Pēc kāda laika es pieņēmu Jēzu par savu Kungu un pēc laika draudzes lūgšanu nometnē inkaunterā arī tiku kristīts.

Lai gan sāku arvien vairāk iepazīt Dievu un Viņa gribu, tomēr man vēl bija kāds mīļš hobijs, kas deva arī ienākumus. Man patika spēlēt pokeru kazino un arī internetā. Ja labi māk spēlēt, tad var arī labi nopelnīt. Tā nu es, pārtraukumos starp reisiem, gāju uz kazino gluži kā uz darbu. Tur šī kaisle cilvēkos tiek īpaši uzturēta un uzjundīta, bieži vien arī ar alkohola palīdzību. Kāds zaudē visu savu naudu, bet cits iedzīvojās uz viņa nelaimes rēķina. Jau mācoties draudzes Bībeles skolā, sāku saprast, ka spēlējot pokeru kazino, es nerīkojos pareizi. Ja es nopelnu, tad tikai tādēļ, ka kāds zaudē. Šādi, uz citu rēķina, es pārkāpju svarīgu Dieva principu – vai es mīlu savu tuvāko, kā sevi pašu, vēlot viņam nelaimi zaudēt naudu? Nodarbojoties ar kāršu spēli, es arī nedodu nekādu labumu sabiedrībai, neradu nekādu pievienoto vērtību, tikai savācu naudu no neveiksmīgajiem un tiem, kuri neprot spēlēt šo spēli. Līdz ar to, Dieva acīs pokers ir negodīgs peļņas avots un es to skaidri sapratu! Tādēļ izlēmu pārtraukt šo nodarbi, jo iekšēji Dievs uzrunāja, ka tas nav darbs, kas nesīs man svētību. Es sāku nopietnāk lūgt Dievu un pieķēros Viņam vēl stiprāk, jo tikai uz Viņu es varu paļauties.

Vēlāk izmēģināju viesnīcu biznesu. Tomēr uzņēmējdarbība prasīja no manis tik daudz laika un spēka, ka vairs nevarēju nākt uz draudzes dievkalpojumiem un mājas grupiņām. Nepagāja ilgs laiks, kā es biju galīgi izmocīts un sapratu, ka patiesībā vergoju no rīta līdz vakaram pats sev. Es patiesībā beigās nodarīju pāri sev, jo liku darbu augstāk par Dieva lietām un nomocīju sevi, kas nekādā gadījumā nenestu labumu. Tādēļ izlēmu sakārtot savas prioritātes un atteicos no viesnīcas vadīšanas. Es zinu, ka, veltot laiku Dievam, tas vienmēr atmaksāsies vairākkārt!

Ko es ar to esmu ieguvis? Patlaban strādāju algotu darbu, un, lai arī mana peļņa vairs nenāk tik viegli, kā spēlējot kārtis kazino, man netrūkst nenieka! Mana alga ir apziņa, ka vairs nedaru Dievam netīkamas lietas un neiedzīvojos uz otra neveiksmes rēķina. Esmu svētīts ar to, kas man ir! Mans ieguvums ir cilvēki draudzē, kuri tic un mīl Dievu, kā arī atbalsta mani. Kad pirmo reizi biju mājas grupiņā un vēl domāju, vai šeit ir mana vieta, kādā brīdī novirzījos no sarunām un ieskatījos savā lielajā, brūnajā Bībelē. Mans skatiens piesaistījās tikai vienai rindiņai: “Es esmu tas Kungs, Dievs, un šī ir Mana tauta!” Draudze “Kristus Pasaulei” ir mana draudze un mana mājas grupiņa ir vieta, kur man būt un augt kopā ar cilvēkiem, kas arī tic Dievam. Esmu ieguvis piepildījumu savai dzīvei, man sirdī ir miers, prieks un pārliecība par nākotni, jo esmu pietuvojies tam, pēc kā ilgojos senāk, skatoties zvaigznēs. Jēzus ir stabilākais pamats pilnīgi visam manā dzīvē. Viņš pamāca, arī pārmāca, un ejot cauri dažādiem dzīves līkločiem, es to ieraugu arvien vairāk. Un galu galā – ar šo dzīvi jau viss nebeidzas. Pēc tam seko mūžība!

Ir izmainījies arī mans raksturs. Esmu kļuvis daudz rāmāks un nosvērtāks. Savā sirdī esmu saņēmis mieru un man ir drošība par rītdienu. Savu ticību es nebalstu uz emocijām – daru pareizas lietas un Dieva principus, neskatoties uz problēmām, kas uzrodas dzīvē. Šobrīd kalpoju draudzē par kārtībnieku, ik nedēļu es ar savu mājas grupiņas vadītāju dodamies pie cilvēkiem, lai stāstītu par Dieva mīlestību caur Jēzu Kristu. Vairs nebaidos par to, ka nodzīvošu šo dzīvi bezjēdzīgi. Ik dienas lūdzu Dievam, lai manā dzīvē un kalpošanā ir augļi – citi cilvēki, kuri caur manu sludināšanu būtu atgriezušies pie Dieva, kļuvuši brīvi, laimīgi un veiksmīgi. Ja agrāk savu labklājību vairoju uz citu cilvēku neveiksmēm, tad tagad es palīdzu citiem iepazīt Dievu. Ja tu vēl nepazīsti Jēzu un, līdzīgi kā savā laikā es, meklē jēgu savai dzīvei, tad es tev iesaku – raugies plašāk! Paraugies dabā, debesīs! Tam visam ir Radītājs. Viņš mīl tevi un grib ar tevi iedraudzēties. Ja tu atvērsi savu sirdi un pieņemsi Jēzu par savu Kungu un Glābēju, tava dzīve izmainīsies!”

Sergeja Pudāna liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Tuvojas draudzes brīvdienu pasākums!

Publicēja 2019. gada 27. maijs 13:03Laura Gruševa

Ziņas datums 27.05.2019

Kopīga atpūta 23. un 24.jūnijā jau ir kļuvusi par draudzes “Kristus Pasaulei” ikgadējo vasaras tradīciju, kas tiek gaidīta ar nepacietību. Arī šogad, pēc svētdienas dievkalpojuma draudzes telpās Braslas ielā 29A, dosimies uz Siguldas pusi, lai kopā pavadītu šīs divas brīvdienas.

Ikviens varēs sauļoties un peldēties, iet pirtī, cept gaļu, spēlēt dažādas sporta spēles, kā basketbols, futbols un volejbols, vai vienkārši nedarīt neko, izbaudot atpūtu brīvā dabā. Pirmās dienas vakarā mums būs iespēja arī kopīgi noskatīties filmu uz lielā ekrāna un doties pārgājienā. Arī par bērniem un ģimenēm būs padomāts – radošās darbnīcas, izklaides un atrakcijas sagaida kā lielus tā mazus draudzes brīvdienu dalībniekus. Ikviens ir aicināts iesaistīties un ņemt līdzi savas spēles un idejas aktivitātēm. Šogad būs arī līdz šim nebijis sporta veids – netipiskais triatlons, kuru varēs pieveikt ikviens, arī bez fiziskās sagatavotības.

Kā jau ierasts, brīvdienas noslēgsim ar aktīvāko dalībnieku apbalvošanu, suminot tos, kas ar īpašu entuziasmu iesaistījušies sporta spēlēs un aktivitātēs. Šīs divas dienas būs lielisks laiks visai draudzei kopā. Laipni aicināti pievienoties arī draudzes dalībnieku draugi un ģimenes locekļi. Baudīsim šīs brīvās dienas un atpūtu kopā!

Video no pagājušā gada brīvdienām vari apskatīt šeit: https://www.youtube.com/watch?v=XzrH-pwaJww

Laura Gruševa

Aizvadīta līderības konference ar Ričardu Erī

Publicēja 2019. gada 26. maijs 11:17Laura Gruševa

Ziņas datums 26.05.2019

Šajā nedēļas nogalē no 25. līdz 26. maijam draudzē „Kristus Pasaulei” norisinājās līderības konference ar starptautiski atzītā evaņģēlista, mācītāja, daudzu grāmatu autora un draudžu apvienības “The Lighthouse Chapel International” aizsācēja Dāga Hevarda – Milla tuvu palīgu un draudžu apvienības bīskapu Ričardu Erī. 1993. gadā Ričards Erī tika izsūtīts misijā no savas dzimtenes Ganas un nodibināja pirmo apvienības draudzi Londonā. Pašlaik viņa pārraudzībā jau ir ap 100 apvienības draudzēm visā Lielbritānijā. Bīskapa konferences, kas palīdz satvert svaidījumu un sekmē draudzes izaugsmi, ir izmainījušas daudzu cilvēku dzīves un kalpošanas.

Pirmajā dienā bīskaps Ričards Erī vadīja seminārus par draudzes izaugsmi, uzticību un neuzticību, lūgšanu. Šīs ir ārkārtīgi nozīmīgas tēmas ikvienam draudzes dalībniekam, jo īpaši draudzes līderiem. Ikvienam kristietim, kurš mīl un pazīst Dievu, ir svarīga kalpošana cilvēkiem, pastāstot evaņģēlija vēsti un pēc tam palīdzot viņiem nostiprināties draudzē. Seminārā “Draudzes izaugsme” bīskaps dalījās ar galvenajiem principiem, kas var veicināt draudzes izaugsmi gan garīgi, gan skaitliski. Bībele saka, ka kristieša uzdevums ir vairot Dieva valstību, glābjot dvēseles. Tas nav iespējams, ja cilvēki nepaliek draudzē. Tēma par uzticību un neuzticību ļāva ikvienam atklāt, cik svarīgi ir uzturēt tīru sirdi un godāt tos cilvēkus, kuri tevi pieveduši Kristum un palīdzējuši nostiprināt attiecības ar Dievu. Neuzticība ir velna ierocis, kā panākt cilvēka atkrišanu no Dieva, un tai vienmēr ir pirmās pazīmes. Tāpat, lai gūtu uzvaras gan savā dzīvē, gan kalpojot citiem, nav iespējams iztikt bez regulāras un plānotas lūgšanas. Kā atzīst Ričards Erī – kristieši, kuri apmeklē draudzi un kalpo Dievam, bet regulāri nelūdz, vienkārši jokojas, jo bez lūgšanas nav iespējams panākt draudzes izaugsmi un uzvaras.

Savukārt svētdien bīskaps sludināja draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumā par garīgo tēvu un dēlu attiecībām un to, ko Bībele saka par sava garīgā tēva godāšanu. Šīs divas dienas bija brīnišķīgi pavadīts laiks kopā, iespēja uzzināt vērtīgu informāciju un būt svētītiem.

Bildes no konferences vari aplūkot šeit: https://bit.ly/2QxvdL3

Vairāk informācijas par dievkalpojumiem un pasākumiem draudzē “Kristus Pasaulei” vari aplūkot šeit: www.kristuspasaulei.lv

 

Kristīne Zeltiņa

Elīna: „Sāpes pazuda jau dievkalpojuma laikā!”

Publicēja 2019. gada 24. maijs 03:56Laura Gruševa

Ziņas datums 24.05.2019

Aptuveni pusgadu Elīna mocījās ar neizskaidrojamām galvassāpēm, kuru dēļ nācās lietot daudz pretsāpju medikamentu. Precīzu iemeslu šīm sāpēm ārsti nespēja sniegt, kā vien izteikt minējumus. Sāpes ikdienā Elīnai izraisīja milzīgu diskomfortu. Taču šodien viņa vairs nelieto nekādus pretsāpju medikamentus un jūtas ļoti labi! Nelielā stāstā Elīna dalīsies, kā viņa ieguva brīvību no šīs mokošās kaites.

„Ar galvassāpēm mocījos pusgadu. Ārsti atzina, ka tā ir migrēna un izrakstīja dažādus medikamentus, taču, diemžēl, tie sāpes pilnībā nenoņēma. Tās atkārtojās katru dienu pa vairākām stundām. Spieda deniņu rajonā, un reizēm tik spēcīgi, ka šķita – varētu sajukt prātā! Vienīgais sāpju iemesls, ko ārsti varēja minēt, bija stress. Katru otro nedēļu gāju uz poliklīniku, man tika izrakstītas arvien spēcīgākas zāles. Bija jāparāda atskaite par medikamentiem, ko izlietoju vienas dienas laikā – uz lapiņas atzīmēju, kuras  tabletes izdzēru un cik bieži.

Tā kā apmeklēju draudzi „Kristus Pasaulei” un ticu Dievam, devos uz dziedināšanas dievkalpojumu ar ticību, ka Dievs var man palīdzēt. Šī dievkalpojuma laikā mācītājs aizlūdza par dažādām kaitēm. Kādā brīdī viņš teica, lai ikviens, kuram ir kādas sāpes vai slimības, uzliek  roku sev uz slimās vietas, un mācītājs lūgs Dievu, lai šī slimība izzūd. Atceros, ka tajā dienā uz dievkalpojumu atnācu ar milzīgām galvassāpēm. Aizlūgšanas laikā uzliku roku uz galvas un sajutu tādu kā karstumu. Uzreiz pamanīju arī to, ka sāpes izzuda! Taču pats labākais ir tas, ka tās nav vairs atkārtojušās! Tā kā sāpju nebija, neredzēju vairs jēgu lietot spēcīgos medikamentus. Tieši nedēļu pēc dievkalpojuma man bija paredzēta ārsta vizīte. Paskaidroju savai ārstei  situāciju – galva vairs nesāp un zāles arī vairs nelietoju. Nevarēju īsti arī atskaiti par medikamentiem parādīt, jo nebiju tos izmantojusi. Ārste bija pārsteigta, jo cilvēkam, kuram jau pusgadu ir migrēna un kurš lieto spēcīgus medikamentus, tik pēkšņi šāda kaite nevar pāriet! Slava Dievam! Esmu ļoti pateicīga Viņam par dziedināšanu, jo tagad varu mierīgi baudīt ikdienu bez diskomforta un spēcīgiem medikamentiem. Pat ja aizeju vēlu gulēt vai agri ceļos, galva vairs nesāp! Dievs ir atbrīvojis mani no pilnīgi bezcerīgas situācijas – Viņam nav nekas neiespējams!

Ikvienam iesaku tuvoties Dievam, nākt uz draudzi un ticēt, jo Dievs tiešām dara brīnumus!”

Elīnas Dzērves liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1217