ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Brīvībai bez Dieva nav vērtības

Publicēja 2017. gada 21. marts 14:34Līga Paņina

Ziņas datums 21.03.17.

Būt laimīgam – tāds ir ikviena cilvēka sapnis. Katram no mums ir izveidojies savs priekšstats, kādi ir veiksmīgas dzīves nosacījumi. Vairums uzskatīs, ka pilnai laimei vajag ģimeni, daudz naudas, lielu māju, mašīnu, ceļojumus uz visskaistākajām pasaules vietām, taču, kā atklāj Ieva, tas viņai gaidīto prieku nedeva. Lai arī meitene dzīvoja ideālos apstākļos, viņa mocījās ar depresiju un jutās emocionāli slikti, jo, kā izrādījās, ar mantiskajām vērtībām vien nepietika. Ievas lielākais sapnis bija iepazīt Dievu un būt Viņa klātbūtnē.

Ieva atceras: „Bērnībā mani omīte mēdza ņemt līdzi uz baznīcu, kur es pirmo reizi dzirdēju par Dievu, kas mani ļoti ieinteresēja un aizrāva. Ap divpadsmit gadiem es jau pati apzināti izvēlējos apmeklēt dievkalpojumus gan svētdienās, gan arī darba dienu vakaros, jo man bija slāpes pēc Dieva. Jāatzīst, ka personīgi Viņu es nebiju iepazinusi un arī nemaz nesapratu, kā to var izdarīt. Man patika lasīt biogrāfijas, jo šķita – šie cilvēki ir iepazinuši Dievu un, neskatoties uz visiem pārbaudījumiem, ir laimīgi. To vēlējos arī es.

Taču pusaudžu gados sāku izjust pretestību pret visiem iespējamajiem ierobežojumiem un sacēlos pret vecākiem un arī Dievu, jo nevēlējos, lai kāds noteiktu, kas un kā ir jādara. Līdz ar to manā dzīvē ienāca daudzas nepareizas lietas, piemēram, alkohols, „tusiņi”, ārpuslaulības attiecības ar puišiem, kas atstāja emocionāli graujošas sekas. Katra šķiršanās, mani darīja aizvien nedrošāku un, lai sevi kaut kā pasargātu, esot attiecībās ar vienu cilvēku, meklēju jau nākamo. Lai cik tagad nepatīkami to atzīt, man vienmēr bija rezerves variants. Es nespēju vairs uzticēties un arī pati nebiju uzticama, kas lika justies emocionāli nožēlojami. No vienas puses es vēlējos dzīvot pēc Dieva prāta, bet no otras – nespēju atteikties no ierastā dzīves veida. Reizēm mēdzu aiziet uz baznīcu, lai nožēlotu grēkus, bet tas nemainīja ne manu sirdi, ne manus ieradumus. Kad beidzot man izdevās izveidot nopietnākas attiecības ar kādu vīrieti un mēs saderinājāmies, biju kļuvusi kā bumba ar laika degli. Es cietu no emocionālas nesatabilitātes un vienas dienas laikā mans garastāvoklis mainījās simtām reižu. Bez jebkāda iemesla man uznāca pēkšņas dusmu lēkmes, kad varēju mest ar visu, kas gadījās pa rokai. Raksturā parādījās lepnums, neiecietība pret otru cilvēku, augstprātība un egoistiska domāšana. Tiklīdz kaut kas nebija pēc mana prāta, es uzsprāgu un spalvas gāja pa gaisu. Atceros sevi kā personu, kura ir skaļa, grūti panesama un nevienam nenovēlētu tādu cilvēku sev blakus. Uz šī emocionālā fona ļoti pasliktinājās arī mana fiziskā veselība. Lai arī man ārēji bija viss, ko vien sirds var vēlēties, – attiecības, ģimene, darbs, ceļojumi, nauda, dārgas dāvanas, es nejutos laimīga un patiesībā vēlējos, lai kāds palīdz man izkļūt ārā no bedres, kurā biju iekritusi. Brīvība bez Dieva man nedeva gaidīto piepildījumu, tā vietā bija tikai izmisums un nomāktība.

Lūzuma punktu piedzīvoju pēc kāda vakara, kuru pavadīju smalkā sabiedrībā, apspriežot manas spožās nākotnes iespējas, taču iekšēji manī plosījās doma, ka es neiederos šo cilvēku vidū un es nevēlos pieņemt neko no izteiktajiem piedāvājumiem, jo tas vēl vairāk mani attālinātu no Dieva. Atgriežoties mājās, ilgi raudāju, jo sapratu, ka nu ir beigas klāt – nepiepildītie sapņi un cerības par ideālo dzīvi, kurā esmu pilnībā laimīga, vairs nekad nebūs, jo mums ar topošo vīru bija atšķirīgi viedokļi par ticības dzīvi. Atceros, kā toreiz pēdējo reizi saucu uz Dievu un teicu – izcel mani no šīs bedres, citādi man nav spēka turpināt cīnīties un es no Tevis atkāpjos. Nākamajā rītā man piezvanīja viens paziņa un ieteica satikties ar kādu ticīgu meiteni, kura apmeklējot draudzi "Kristus Pasaulei". Tajā brīdī nesapratu, ka tā ir ilgi gaidītā atbilde no Dieva, bet biju pārliecināta, ka šī tikšanās ir ļoti svarīga. Sarunas laikā es spēju uzticēt viņai visus savus iekšējos pārdzīvojumus un problēmas. Mēs daudz runājām par Dievu, un es sapratu, ka vēlos nopietni Viņu iepazīt. Tālāk viss aizgāja ļoti strauji. Tikšanās notika pirmdien, trešdien es apmeklēju pirmo mājas grupiņu, bet svētdien jau biju dievkalpojumā, kas būtiski mainīja visu manu dzīvi.

Sapratu, ka turpmāk vēlos dzīvot pēc Dieva prāta un būt Viņam pilnīgi uzticama. Pirmajā nedēļā pieņēmu Jēzu Kristu par savas dzīves Glābēju. Pamazām sāku veidot attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kas ļauj man personīgi būt Viņa klātbūtnē, par ko vienmēr esmu sapņojusi. Centos savam topošajam vīram stāstīt par ticības lietām, bet viņam tās šķita nevajadzīgas un neinteresantas. Redzot viņa negatīvo attieksmi, nolēmu pārtraukt mūsu attiecības un atteikties no saderināšanās, kas nebija viegls lēmums, bet esmu pārliecināta, ka pareizs. Dievs deva brīvību no alkohola lietošanas un es vairs nepiedalos nekādos "tusiņos". Tāpat nemeklēju arī attiecības ar vīriešiem, jo viss notiks īstajā laikā. Kopā ar Dievu esmu atguvusi arī emocionālo stabilitāti un mani vairs nemoka iekšējais diskomforts, kas bieži vien izpaudās dusmu lēkmēs. Mans garastāvoklis ir stabils, nav arī izmisuma, nomāktības un bezcerības sajūtas. Esmu iemācījusies smaidīt un priecāties par dzīvi. Turklāt Dievs ir dziedinājis arī manu fizisko veselību. Izšķiroties es zaudēju “sapņu” līgavaini, bet Dievs man ir devis ļoti labu darbu, kur spēju nopelnīt visam nepieciešamajam, iemācījis būt patstāvīgai un neatkarīgai no citiem cilvēkiem. Es ļauju Dievam līdzdarboties savā dzīvē un tik tiešām – Viņš par mani gādā un rūpējas. Mācos, kā tikt galā ar lepnumu un augstprātību, pieņemot cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un neuzstājot, ka viss jādara pēc mana prāta. Esmu atvērusi savu mājas grupiņu un kalpoju cilvēkiem, stāstot tiem par Dievu un palīdzot tikt galā ar viņu problēmām. Tas man dod milzīgu gandarījumu un piepildījumu, kādu nespēja sniegt mantiskās vērtības un attiecības ar vīriešiem. Tagad ikvienu lēmumu, kuru pieņemu saistībā ar Dievu, izpildu un no tā neatkāpjos, jo esmu kļuvusi par rakstura cilvēku, nevis emociju vadīta personība. Apzinos, ka Dievs ir blakus un vienmēr mani uzklausa. Beidzot esmu ieguvusi pilnīgu mieru un jūtos laimīga!

Ne vienmēr ārējs spožums nosaka, cik labi jūtas cilvēks. Bez Dieva neviens nevar būt patiesi laimīgs. Vēl esmu sapratusi, ka cilvēka raksturs nav diagnoze, ja vien atļaujam, Viņš to var pārveidot. Tāpēc ikvienu gribu iedrošināt pieņemt Jēzu Kristu un personīgi iepazīt Dievu, kas spēj mainīt personību un visu dzīvi kopumā.”

Ievas Ribokas liecību pierakstīja Līga Paņina

Bijušais okultists – Pamēģini Kristu!

Publicēja 2017. gada 17. marts 13:30Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 20. marts 12:21 ]

Ziņas datums 17.03.17.

Cilvēki, kuri aizraujas ar ezotēriku, astroloģiju un okultismu, dažreiz saka, ka viņi tādā veidā meklē Dievu. Droši vien daudzi no šiem ļaudīm arī tic, ka tuvojas labajam, nevis ļaunajam, un tomēr patiesība par okultismu ir pilnīgi cita. Tas, kas sākumā liekas ļoti garīgs, aizraujošs un pat iedvesmojošs, pēc salīdzinoši neilga laika izposta šo cilvēku dvēseli, attiecības un visu dzīvi. Sekas bieži vien ir personības degradācija, garīgas problēmas un pat pašnāvības.

Raivo, meklēdams patiesību un garīgumu, ir izgājis cauri gandrīz visiem šiem etapiem un tagad ar pilnu pārliecību saka, ka astroloģija un okultisms nav no Dieva. Dievu viņš iepazina Jēzus Kristus personā draudzē “Kristus Pasaulei”, kur viņu uzaicināja internetā iegūta paziņa. Tagad viņš apgalvo, ka viņa dzīve ir izmainījusies un kļuvis brīvs arī no okultisma radītajām problēmām.

Par saviem meklējumiem un ceļu pie Dieva Raivo stāsta: “Bērnībā mamma man atklāja dažas detaļas par manas dzīves pirmajiem brīžiem un tas atstāja ļoti dziļu iespaidu uz manu turpmāko dzīvi. Kad es piedzimu, neelpoju un biju bez dzīvības pazīmēm, taču mamma izmisumā sāka lūgt un saukt uz Dievu. Tikai pateicoties Viņam, es izdzīvoju, un tagad varu pastāstīt savu dzīves stāstu. Ārsti neesot devuši nekādas cerības, tomēr notika brīnums. Manī parādījās dzīvības pazīmes un mediķi notikušo nespēja izskaidrot. Kopš tā brīža, kad es uzzināju, ka Dievs uzklausījis mātes lūgšanu un dāvājis man dzīvību, arī es sāku ticēt, ka Viņš ir, ja jau notiek tādi brīnumi. Es vēlējos zināt, kas ir Tas, kurš mani ir radījis, darījis, ka es vispār piedzimstu un vada manu dzīvi. Jau agri sāku meklēt atbildes dažādās grāmatās, internetā un diskusiju vietnēs. Taču personīgi es Dievu nepazinu un mani meklējumi bija nepareizajā virzienā. Sāku aizrauties ar okultām “zinātnēm”, astroloģiju, numeroloģiju, zīlēšanu ar Taro kārtīm un svārstu. Nodarbojos ar to diezgan nopietni, beidzu pat kursus. Sākumā tas viss likās nevainīgi, tomēr vēlāk tas atstāja graujošu iespaidu. Lūgšanas, kuras, kā es domāju, raidīju augstākiem garīgiem spēkiem, nepiepildījās un nedarbojās. Turklāt viss, ko lasīju, bija juceklīgs, bez vienota pamata. Visa šī informācija par okulto pasauli un lietām ar laiku sakrājās manā galvā, līdz es jutu, ka lēnām jūku prātā. Tā uzmācīgi pārņēma mani un burtiski lauzās manās domās, līdz es tās vairs nespēju kontrolēt. Naktīs es nevarēju aizmigt, jo nepārtraukti bija jādomā par to, ko kārtējo reizi biju salasījies okultās grāmatās. Tas radīja izmaiņas arī manā personībā. Pasliktinājās attiecības ar cilvēkiem, daudz strīdējos ar saviem tuviniekiem, jo biju kļuvis nervozs un agresīvs. Mocījos ar trauksmes sajūtu un apātiju. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja vientulības sajūta, atstumtība un mazvērtība. Lai kaut kā kompensētu to visu, ieslīgu pornogrāfijā. Pievienojās depresija. Pamazām es sāku ienīst pats sevi un plānot pašnāvību.

Kādā brīdī es sapratu, ka vairs to nespēju izturēt. Savā istabā es nokritu uz ceļiem un histēriski kliedzu uz Dievu. Vairākas dienas raudādams izkratīju Dievam savu sirdi, pats lāgā vēl nepazīdams Viņu un nezinādams, ko un kā lūgt. Vientulības mākts, sāku meklēt internetā draugus, taču no divsimt uzaicinājumiem atsaucās tikai viens cilvēks, kurš teica, ka ticot Dievam un apmeklējot draudzi “Kristus Pasaulei”. Šī meitene mani uzaicināja uz mājas grupiņu, kura, izrādījās, atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no mana darba.

Šie cilvēki bija tik draudzīgi! Kaut arī man mugurā bija krekls ar velna attēlu, viņi sāka stāstīt man par Dievu. “Vai tu gribi pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju?”, meitene, kura mani uzaicināja, man vaicāja. Kaut arī pavisam nesen biju izmisumā saucis uz Dievu, tobrīd pasmējos, jo domāju, ka es taču tik daudz zinu par garīgo pasauli un šīm lietām. Taču viņa man turpināja uzdot jautājumus. “Vai tu gribi, lai tavā dzīvē kaut kas mainās?” Uz brīdi es aizdomājos un sapratu, ka nevēlos vairs turpināt to dzīvi, ko līdz šim. Tajā pašā vakarā es, pārējo grupiņas dalībnieku iedrošināts, lūdzu: “Jēzu! Piedod manus grēkus! Ienāc manā dzīvē un esi mans Kungs!”

Pēc šīs lūgšanas sajutu lielu prieku un atvieglojumu. Likās, kā akmens novēlies no manas sirds. Kad apmeklēju pirmo draudzes dievkalpojumu un dzirdēju mācītāja svētrunu, es apstulbu. Likās, ka viņš runā tieši par mani, lai gan neviens nebija stāstījis par manu dzīvi. Tas bija kaut kas pārdabisks. Man tas bija kā izslāpušajam ūdens tuksnesī. Kopš tā laika regulāri apmeklēju mājas grupiņas sapulces un dievkalpojumus. Ik dienu lasu Bībeli un garīga rakstura grāmatas, cenšos palīdzēt draudzē, kur vien tas iespējams.

Ja kādreiz pagātnē manas lūgšanas nepiepildījās, jo es lūdzu, īsti neapzinoties kam, tad tagad es regulāri saņemu atbildes no Dieva un mana dzīve mainās. Rezultāts ir pozitīvs un paliekošs. Man vairs nav ne mazākās domas par pašnāvību, nemoka vientulības un atstumtības sajūta, man ir ļoti daudz draugu. Tagad esmu daudz pārliecinātāks par sevi, kā agrāk. Pateicoties Dievam un cilvēkiem no draudzes, mana dzīve pozitīvi izmainās. Manī rodas pārliecība, ka esmu nepieciešams cilvēkiem, draudzei un jo īpaši tiem, kuri vēl nepazīst Jēzu!

Es ticu, ka Dievs mani lieto, lai palīdzētu citiem nepieļaut tās kļūdas, kuras savulaik pieļāvu es, aizraujoties ar okultismu, un parādītu Jēzu, īsto ceļu, pa kuru iet. Kalpojot citiem cilvēkiem, tiku vaļā arī no pornogrāfijas, jo, kad diena ir piepildīta ar jēdzīgām aktivitātēm, nepaliek laika muļķībām! Manas attiecības ar cilvēkiem ir uzlabojušās un ir stipri mazāk strīdu ar tuviniekiem. Esmu brīva un neatkarīga personība. Mans prāts ir skaidrāks, kā jebkad.

Tiem, kuri interesējas par garīgām lietām un meklē Dievu, bet dara to nepareizā virzienā, okultismā vai austrumu reliģijās, es gribu ieteikt uzklausīt arī citu – kristiešu viedokli! Pamēģini Kristu! Atnāc uz tādu draudzi, kā mūsējā, pavadi te kādu laiku un tu redzēsi, kā tava dzīve izmainīsies! Tu iegūsi atbildes uz jautājumiem, kuri tevi nodarbinājuši gadiem un kur tu neradi atbildes nevienā citā mācībā vai filozofijā.

Meklē Dievu pareizā virzienā!”  – aicina Raivo.

Raivo Mahņova liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Bailes vs miers

Publicēja 2017. gada 15. marts 12:19Līga Paņina

Ziņas datums 15.03.17.

Visā pasaulē eksistē vairāk nekā simts dažādas fobijas un bailes, no kurām cieš neskaitāmi daudz cilvēku, nespējot baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Arī Laura jau no mazotnes sevi raksturo kā bailīgu un nedrošu meiteni, kura ikdienišķās situācijās bieži vien mocījās ar trauksmes un baiļu sajūtu, taču viss mainījās, kad jaunā meitene ienāca draudzē „Kristus Pasaulei” un devās uz draudzes rīkotu semināru jeb inkaunteru, kurā ieguva pilnīgu brīvību no mokošajām sajūtām.

Laura stāsta: „Atceros pirmo reizi, kad izjutu pēkšņas bailes – man bija aptuveni četri gadi, kad, skatoties, kā kaķis mierīgi guļ uz dīvāna, mani pārņēma stipra nedrošības sajūta. Pēc tam manī parādījās bailes arī pret suņiem, un katru reizi, kad kāds no šiem dzīvniekiem man nāca pretī, es gribēju bēgt prom. Laikam ejot, trauksmes sajūta mani pavadīja gandrīz vai uz katra soļa, jo lietas, no kurām baidījos, bija kļuvušas neskaitāmi daudz. Man bija bail no tumsas, mēness, pērkona negaisa, dažādām slimībām un nāves, un pārsvarā tās bija bez jebkāda pamatojuma. Atceros, ka reiz biju mājās viena pati, un ārā sākās pērkona negaiss. Mani pārņēma tik spēcīga bailes, ka es skrēju pie kaimiņiem un lūdzu, lai viņi ar mani pavada laiku, līdz laikapstākļi norims. Bailes par savu dzīvību manī radās gan tādēļ, ka klasē tiku apsmieta un saņēmu draudus, ka tikšu nogalināta, gan arī meklējot informāciju un lasot par pasaules galu. Uztraucos arī par dāžādām slimībām un nelaimēm, kas ar mani un maniem tuviniekiem varētu atgadīties. Mana galva bija pilna ar sliktām un negatīvām domām, kuru dēļ pastāvīgi jutos uztraukta un nedroša. Es biju klusa, sevī noslēgta un izvairījos no kontaktēšanās ar cilvēkiem, jo baidījos, ka nepratīšu draudzēties un nebūšu pietiekami laba vai interesanta. Mani sasaistīja dažādu baiļu važas, un es nespēju dzīvot priekpilnu un pilnvērtīgu dzīvi.

Pēc kāda laika sapratu, ka pati vairs netieku galā ar šo jau gadiem ilgo problēmu, tādēļ nolēmu vērsties pēc palīdzības pie psihologa, pēc kura vizītēm diemžēl nekas nemainījās. Centos izmantot pašiedvesmu, domājot labas domas un iestāstot sev, ka man nav bail, taču arī šis veids man nekā nepalīdzēja, un bailes turpināja valdīt pār manu dzīvi. Nolēmu atrast kādu vaļasprieku, kuru darot, aizmirsties no ikdienas, tādēļ pieteicos uz klavierspēles privātstundām. Sarunājoties ar meiteni, kura pasniedza nodarbības, uzzināju, ka viņa ir kristiete un savā dzīvē piedzīvojusi daudzus Dieva brīnumus, piemēram, dziedināšanu no depresijas. Mani ļoti ieinteresēja tas, ko viņa stāstīja, līdz ar to radās cerība, ka ticībā Dievam atrodams risinājums arī manām problēmām. Es tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupas sadraudzības pasākumu, kurā man ļoti patika, tādēļ pēc tam piekritu un apmeklēju arī draudzes dievkalpojumu. Jau no pirmās apmeklējuma reizes sapratu, ka šī ir vieta, kurā vēlos būt un kurā mana dzīve var mainīties. Es sāku regulāri doties gan uz draudzes dievkalpojumiem, gan iknedēļas mājas grupiņām, kā arī izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un pavadot laiku lūgšanās. Tas manā dzīvē ienesa daudzas pozitīvas pārmaiņas, taču par bailēm un nedrošību es īpaši nebiju nevienam stāstījusi, līdz nonācu draudzes trīs dienu seminārā jeb inkaunterā. Tur es kalpotājam atklāju savu problēmu un saņēmu aizlūgšanu. Lai arī uzreiz neapzinājos, ka patiešām esmu ieguvusi tik ilgi gaidīto brīvību, biju patīkami pārsteigta, kad, atbraucot mājās, ikdienišķās situācijās baiļu vietā sajutu iekšēju mieru un drošības sajūtu. Man vairs nav bail no dzīvniekiem, tagad es labprāt rotaļājos gan ar kaķiem, gan suņiem. Esmu ieguvusi brīvību no visām bailēm, tostarp no nāves, jo  zinu, ka šai dzīvei ir turpinājums un ka es dodos uz Debesīm, jo Jēzus ir izpircis manus grēkus un sagādājis man glābšanu. Ir pazudusi mokošā trauksmes sajūta, jo, katru dienu esot attiecībās ar Dievu, esmu ieguvusi pārliecību, ka nekad neesmu viena, jo Dievs ir ar mani un mani sargā. Arī attiecībās ar cilvēkiem esmu kļuvusi daudz atvērtāka un draudzīgāka. Ja manā prātā ienāk kāda baiļu doma, es uzreiz to uzvaru, lūdzot un lasot Bībeli, kā arī apliecinot Rakstu vietas par drošību. Manā sirdī mājo miers un prieks, es beidzot esmu brīva un varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi! 

Ja arī tevi nomoka dažādas bailes, aicinu meklēt mieru Dievā, jo nekur citur to nav iespējams atrast! Ne psihologi, ne pozitīva domāšana nevar izmainīt tavu dvēseli, taču Dievam tas ir iespējams!

Lauras Šadres liecību pierakstīja Monta Gulbe

Cīnoties lūgšanā, piedzīvoju brīnumu!

Publicēja 2017. gada 10. marts 10:27Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 10. marts 23:18 ]

Ziņas datums 10.03.17.

Ir brīži dzīvē, kas mums liek apstāties un pārdomāt lietas. Ināras ikdiena pagāja, strādājot aktīvā kultūras vidē, kur apkārt viss kustās un mainās. Viņa nekad nevarēja iedomāties, ka tas kādreiz varētu arī nebūt, līdz mirklim, kad sākās problēmas ar redzi. Viņai tika konstatēta redzes nervu atmiršana, kā rezultātā Ināra zaudēja redzi un beigās draudēja arī acs izņemšana. Šajā smagajā posmā tomēr ir kāds notikums, kas deva cerību – Ināra iepazina Dievu, kurš viņu dziedināja, un operācija nebija vajadzīga!

„Pirmie simptomi parādījās pirms 14 gadiem. Mazgājot acis, šķita, ka redzu melnus veidojumus sev apkārt.. Toreiz mani tas pamatīgi nobiedēja, sāku domāt, ka varbūt man nav kaut kas kārtībā ar nerviem. Pēc laika devos pie nervu ārsta, lai noskaidrotu savu veselības stāvokli. Veicot izmeklējumus, ārsts konstatēja, ka problēma nav saistīta ar nerviem, bet gan ar acīm un nosūtīja mani pie acu daktera. Izrādījās, ka tas ir radzenes plīsums. Mediķi apgalvoja, ka man ir distrofija jeb redzes nervu atmiršana. Cēloni īsti neviens noteikt nevarēja un risinājumu sniegt arī nē. Lietoju pilienus, taču īpaši daudz tas nelīdzēja. Kopumā man ir veiktas 5 operācijas, taču rezultātā es pilnībā pazaudēju redzi. Tas bija tāds trieciens, ka vienīgais, ko es tobrīd varēju darīt, bija stāvēt pie savas gultas un kliegt, raudāt pilnā balsī. Visu mūžu esmu bijusi kultūras darbiniece – piedalījos teātrī, dziedāju, mana dzīve bija ļoti aktīva. Taču pēc šī notikuma šķita, ka tā apgriezās kājām gaisā, pilnīgi viss apstājās. Sāku domāt par pašnāvību, kā pakārties vai noindēties. Bet bija jāsāk dzīvot no jauna – Juglas neredzīgo rehabilitācijas centrā mani mācīja samierināties un pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Mācījos arī lasīt neredzīgajiem cilvēkiem domātos burtus. Sāku mācīties pat adīt, neredzot, ko daru. Pirmie adījumi bija ar lieliem caurumiem, taču vēlāk izdevās kvalitatīvāki darbi. Centos pieņemt faktu, ka arī es esmu pilnvērtīgs cilvēks.

Kādu reizi viena paziņa uzaicināja mani uz mājas grupiņu Birzgalē. Un vēlāk piedāvāja aizbraukt uz dziedināšanas dievkalpojumu Jēkabpilī, ko organizēja draudze „Kristus Pasaulei”. Ļoti uzrunāja šis dievkalpojums un viss, ko mācītājs stāstīja. Lai gan agrāk Dievam neticēju, taču, sākot apmeklēt mājas grupiņas, ticība sāka augt, un tas ir saistīts ar kādu notikumu. Jau kādu laiku sāku just, ka asaro un grauž aci, jo traucēja neskaitāmie pēc operāciju rētaudi. Manas acis bija pilnas ar sarkanām dzīsliņām. Tā kā ārsti vairs neko nevarēja palīdzēt, devos pie kāda profesora, cerēju, ka šoreiz man sniegs kādu atbildi un risinājumu. Taču mediķis paziņoja, ka, izrādās, man ir acs iekaisums un ka vienīgais risinājums ir izoperēt aci ārā. Tas man bija liels šoks, ar kuru negribēju samierināties. Biju ļoti noraizējusies un pastāstīju par to savai mājas grupas vadītājai, kura mani mierināja: ”Neuztraucies, lūgsim Dievu par to, Viņam nav nekas neiespējams!” Par mani lūdza visa mājas grupa, un arī es pati mājās sāku meklēt Dievu lūgšanās. Nekad to iepriekš nebiju darījusi. Es nezināju, ka Dievs var reāli atbildēt uz lūgšanām un dziedināt. Es negribēju pieļaut pat domu, ka acs būs jāpazaudē pavisam. Tādēļ izmisīgi sāku cīnīties lūgšanā. Apmeklēju katru grupiņu un arī dievkalpojumus Rīgā. Biju aizbraukusi arī uz 3 dienu draudzes semināru inkaunteru, kurā par mani aizlūdza. Tā laikā biju pamanījusi kaut ko neparastu – acīs rādījās gaismas pleķītis naglas galvas lielumā, kā arī pēc kāda laika sāku redzēt ēnas no savu roku kustībām. Es zināju, ka Dievs sāka dziedināt manas acis!

Laikam ejot, pamanīju, ka asarošana un graušana ir pazudusi. Tas bija patīkams atklājums, kad aizbraucu pie ārsta, man paziņoja, ka iekaisuma vairs nav un acs nebūs jāņem ārā! Tajā mirklī es zināju, ka tas ir Dieva brīnums! Es biju tik priecīga, to uzzinot!

Viņš ir apturējis acs iekaisumu, kuru mediķi atrisināt nevarēja, un, ja ne Viņš, man būtu jāveic ķirurģiska iejaukšanās, lai izgrieztu aci. Taču šobrīd es esmu dziedināta! Kādā dievkalpojumā mani ļoti uzrunāja mācītāja teiktais: „Ja pats necentīsies, nelūgsi un neticēsi, nekas nenotiks.” Un tieši to es arī piedzīvoju savā dzīvē. Paskatoties atpakaļ, es redzu visu to, kas ir pārciests, bet Dievs to ir vērsis par labu – Viņš ir parādījis savu varenību! Esmu kļuvusi daudz mierīgāka un dzīves sarežģījumus uztveru savādāk. Ja agrāk, sastopoties ar problēmām, es „gāju pa gaisu”, tagad es zinu, ka Dievs dziedina un man ir, uz ko paļauties. Par pašnāvību vai noindēšanos vairs nedomāju. Dievs ir devis manai dzīvei patiesu jēgu un piepildījumu!”

Šodien Ināra ir pilna dzīvesprieka un entuziasma, parunājot ar šo cilvēku, pat neticas, ka stāstītais ir realitāte. Tiešām, Dievs spēj veikt neticamas lietas!

Ināras Gricaites liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Manu dzīvi neraksturo izjukušas attiecības un regulāras iedzeršanas

Publicēja 2017. gada 7. marts 12:07Līga Paņina

Ziņas datums 07.03.17.

Ja pavērojam vecāku un viņu bērnu dzīves, bieži vien varam tajās pamanīt līdzīgas iezīmes. Vecākiem alkoholiķiem arī bērni var kļūt par dzērājiem un cīnīties ar tām pašām neveiksmēm. Arī Aleksandras dzīvi raksturoja izjukušas attiecības ar vīriešiem un regulāras iedzeršanas. Taču, iepazīstot Dievu personīgi un sākot apmeklēt draudzi, Aleksandras dzīve pamazām sakārtojās. Tagad viņa ir laimīgi precējusies un zina, ka viņas priekšā ir droša nākotne.

“Man nebija laimīga bērnība, jo tētis mūsu ģimeni bija atstājis un mamma regulāri lietoja alkoholu. Atrodoties šādā vidē, arī es jau desmit gadu vecumā pirmo reizi pamēģināju un noreibu no alkohola. Domāju, ka tas bija pirmais solis uz regulārām iedzeršanām līdzīgi kā manai mammai. Viņa centās izveidot jaunas attiecības, taču iepazinās tikai ar tādiem pašiem cilvēkiem atkarībās, kā viņa. Nelabvēlīgās vides dēļ mūs ar māsu izņēma no ģimenes un mēs nonācām bērnunamā. Gādību par mani uzņēmās audžuvecāki, kas bija kristieši. Tā es uzzināju par Dievu, Bībeli un sāku apmeklēt draudzi. Diemžēl šeit nemācīja, ka katram ir jāveido savas attiecības ar Dievu, ik dienu lūdzot un lasot Bībeli, tāpēc to darīju tikai draudzē un tad, kad bija kāda liela problēma. Līdz ar to no mammas iegūtais nepareizas dzīves modelis īpaši nemainījās, taču Dievam es ticēju. Skolā man nepadevās mācības, tāpēc audžuvecāki piedāvāja iet strādāt. Uzsāku viesmīles darbu, kur regulāri bija jāstrādā kāzās un citos pasākumos, kuros notika alkohola lietošana. Esot šādā vidē, arī man pašai radās vēlme iedzert un ballēties. Ar kolēģiem sākām pavadīt arvien vairāk laika kopā dažādos “tusiņos”, kur sāku lietot alkoholu un smēķēt. Protams, mani audžuvecāki pret to iebilda un centās mani pārliecināt tā nedarīt, taču es neņēmu vērā viņu ieteikumus un turpināju. Tad viņi man piedāvāja doties dzīvot atsevišķi, noīrējot sev istabu. Tā arī darīju un katru brīvu brīdi sāku pavadīt tusējot un lietojot alkoholu, kas kļuva par manu ieradumu un vajadzību – šķita, kā tā izbaudu dzīvi.

Pēc laika iepazinos ar savu topošo vīru un mēs apprecējāmies. Viņš bija kārtīgs un strādīgs cilvēks, kam nebija īpaši daudz draugu un ieraduma lietot alkoholu, taču man pietrūka vieglās dzīves “tusiņos”. Dzīvojām lauku mājā un mums piedzima divi bērni. Centos būt kārtīga sieva, kas rūpējas par ģimeni, taču iekšēji domāju par to, kā man pietrūkst draugu, jautrības un izklaides. Vīrs vēlējās uzņemties ģimenes galvas lomu, taču es negribēju to pieņemt un ieklausīties viņa domās. Iekšēji visu laiku sapņoju par ideālo vīrieti, kas izpildītu visas manas prasības. Pēc aptuveni sešiem šādi nodzīvotiem gadiem iepazinos ar kādu puisi, kas šķietami bija tas, par ko biju sapņojusi. Šīs aizraušanās dēļ izjuka mana laulība. Biju kā apmāta ar šo puisi, tāpēc, lai arī mēģināju saglābt attiecības ar vīru, nekas neizdevās, jo vienmēr atkal uzmeklēju šo cilvēku. Kad attapos, bija jau par vēlu – manam vīram bija uzradusies draudzene. Bērni palika pie mana nu jau bijušā vīra, kamēr pati atkal nodevos uzdzīvei, alkohola lietošanai un smēķēšanai. Jutos ļoti vainīga par izdarīto, pārtraucu apmeklēt draudzi un centos rast mierinājumu jaunajās attiecībās. Protams, tās ilgi neturpinājās un pēc laika es biju kopā jau ar citu vīrieti. Vienmēr meklēju savu ideālo iedomu tēlu un vieglāku ikdienu. Mana dzīve bija kļuvusi tāda pati kā manai mammai – izjukusi laulība, bērni, par kuriem rūpējas kāds cits un regulāras iedzeršanas. Jutos ļoti nelaimīga, iztukšota un nemīlēta. Reiz pat mēģināju taisīt pašnāvību, sadzeroties zāles, taču izdzīvoju. Zināju, ka nedzīvoju pareizi, taču biju ar vāju raksturu un nespēju neko saviem spēkiem izmainīt. Man visu laiku vajadzēja blakus kādu vīrieti, lai justos drošāka un saņemtu to mīlestību, kas man bija pietrūkusi bērnībā, taču, protams, viņi to nespēja sniegt.

Pēc laika uzzināju, ka esmu stāvoklī no kāda vīrieša, ar kuru jau biju izbeigusi attiecības. Ilgi šaubījos, vai šādā situācijā vēlos bērnu paturēt, taču, par laimi, izlēmu, ka laidīšu viņu pasaulē. Ik pa laikam lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz izturēt manu izjukušo dzīvi, par kuru pati jutos ļoti vainīga. Tad kāda paziņa man internetā uzrakstīja par Dievu, draudzi “Kristus Pasaulei” un piedāvāja apmeklēt mājas grupiņu. Nolēmu, ka aiziešu un uzaicināju līdzi arī savu jauno draugu, ar kuru jau bijām sākuši dzīvot kopā. Mājas grupiņā man iepatikās jaukie cilvēki un mīlestība, ko tur jutu. Devāmies arī uz draudzes dievkalpojumu, kur mani ļoti uzrunāja mācītāja sludinātais. Sapratu, ka man jāsāk beidzot uzņemties pilna atbildība par savu dzīvi un rīcību. Arī manam draugam patika draudzē, tāpēc sākām to kopā apmeklēt. Esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka draugs pieņēma bērnu kā savu. Esot draudzē, daudz iemācījāmies par laulību un Dieva principiem attiecību veidošanā. Nolēmām, ka vēlamies slēgt laulību Dieva priekšā un pagājušā gada rudenī apprecējāmies. Dievs caur mācītāja svētrunām un Bībeles lasīšanu ir izmainījis manu domāšanu. Pati regulāri pavadu laiku ar Dievu lūgšanā, jo esmu sapratusi, cik svarīgas ir personīgas attiecības ar Viņu. Es vairs nealkstu pēc ideālā vīrieša, bet gan saprotu, ka man ir pašai jāmainās, jāļauj vīram vadīt ģimeni un jāstrādā pie mūsu laulības.

Esmu atteikusies arī no alkohola lietošanas un smēķēšanas – vairs nejūtu vajadzību pēc tā, jo zinu, ka Dievs mūs ir radījis brīvus no atkarībām. Devos arī uz draudzes semināru inkaunteru, kur tika aizlūgts par brīvību no vecāku mantotajiem grēkiem. Tagad ticu, ka manā priekšā ir droša nākotne, jo mani sargā Dievs. Ilgu laiku biju mocījusies sirdsapziņas pārmetumos par izjukušo laulību manas vainas dēļ. Inkaunterā sapratu, ka Jēzus Kristus ir nomiris un augšāmcēlies par pilnīgi visiem maniem grēkiem un tādēļ spēju sev piedot. Jutos tā, it ka no pleciem būtu noņemts milzu smagums. Piedzīvoju lielu Dieva mīlestību, kas man visu mūžu tik ļoti bija trūkusi. Pat apkārtējie cilvēki saka, ka esmu ļoti mainījusies un izskatos priecīga. Tukšums, nomāktība un domas par pašnāvību ir pazudušas. Jūtos ļoti mīlēta gan no Dieva, gan sava vīra puses. Dievs man sniedz lielu drošības sajūtu, ko nevar dot neviens cilvēks. Esmu arī uzsākusi mācības vidusskolā neklātienē; lai arī tas ir ļoti grūti pēc tik ilga laika, taču ticu, ka ar Dievu man nav nekā neiespējama. Esmu patiešām laimīga un pateicīga Dievam, kurš atveda mani atpakaļ pie Sevis un izmainīja manu dzīvi. Novēlu ikvienam, lai arī cik neizdevusies vai nepareiza ir bijusi jūsu dzīve līdz šim, nāciet pie Dieva, un Viņš piedos jūsu grēkus un izmainīs dzīvi. Viņam viss ir iespējams!” tā ar prieku saka Aleksandra.

Aleksandras Bankevicas liecību pierakstīja Laura Gruševa

Dziedināta no cistas

Publicēja 2017. gada 3. marts 22:52Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 5. marts 23:34 ]

Ziņas datums 03.03.17.

Pirms septiņiem gadiem Ingai sākās problēmas ar galvas sāpēm, kas periodiski pastiprinājās un samazinājās. Tas ilga vairākus gadus, saasinājumu brīžos sāpes mēdza izraisīt pat vemšanu, līdz meitene beidzot saprata, ka bez ārsta palīdzības neiztikt. Speciālista slēdziens bija viennozīmīgs – cista, kas nav ārstējama ar medikamentiem, bet ir jāoperē.

Inga dalās ar saviem pārdzīvojumiem: “Esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš izvēlas iet pie ārsta tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Tādēļ ar treniņā iegūtās traumas sekām sadzīvoju 3 gadus un tikai tad, sāpju nomocīta, beidzot devos pie ārsta. Veicot datortomogrāfiju, deguna dobumā tika konstatēta 2 cm liela cista. Ārsts teica, ka tā nav izārstējama ar zālēm un ka to var izņemt, tikai veicot operāciju. Tā nebija ļoti steidzama un ārsts neuzstāja, lai tiktu operēta uzreiz. Doma par ķirurģisku iejaukšanos manī izraisīja lielas bailes un likās nepieņemama, tādēļ atliku to uz nenoteiktu laiku. Tomēr sāpes un diskomforts sejas kreisajā pusē kļuva arvien nepanesamāks un, apmēram, pirms gada sāku domāt par došanos uz operāciju.

Šai laikā internetā iepazinos ar kādu sievieti no draudzes “Kristus Pasaulei”, kura uzaicināja mani uz mājas grupiņas pasākumu. Ierados uz to, pēc tam atnācu arī uz dievkalpojumu. Pārsteidza tas, ka cilvēki interesējas par mani, izrāda patiesas rūpes. Sapratu, ka esmu svarīga un nozīmīga šiem cilvēkiem, ka mani mīl un atbalsta. Tādēļ sāku draudzi apmeklēt regulāri, jau otrajā nedēļā katru dienu lasīju Bībeli un lūdzu, tā pamazām iepazīstot Dievu. Dzirdēju daudz liecības par to, ka Jēzus dziedina, redzēju Bībelē, ka Viņš grib un var dziedināt ikvienu un sāku ticēt, ka Dievs var man palīdzēt. Lūgšanā, bieži līdz asarām, cīnījos par veselību, apliecināju, ka esmu dziedināta un skaļi citēju atbilstošus Bībeles pantus. Sāpes vēl turpinājās, bet zināju, ka izturēšu un saņemšu atbildi uz lūgšanām, jo Dievs izdara to, ko apsolījis. Nekoncentrējos tikai uz šo savu problēmu, bet kalpoju Dievam, stāstīju citiem cilvēkiem par Jēzu un sāku dzīvot pēc Viņa prāta. Pagājušā gada novembrī sāpes mitējās un decembrī, aizejot pie ārsta uz atkārtotu datortomogrāfiju, tika konstatēts, ka no cistas nekas nav palicis pāri. Kaut arī biju ticējusi, vienalga šis fakts man sagādāja pārsteigumu un milzīgu prieku. Pateicība Dievam par Viņa palīdzību!

Iesaku ikvienam savas problēmas nest Dieva priekšā lūgšanā, atdot savu dzīvi Viņam, pilnīgi paļauties un uzticēties, ka Viņš neatstās un nepametīs. Jo Jēzus ir uzticams, Viņš nekad nepiekrāps, vienmēr palīdzēs un būs blakus ikvienā grūtā brīdī,” – savu stāstījumu pabeidz Inga.

Ingas Dzelzes liecību pierakstīja Dace Daubere

Nevainīga iedzeršana kļuva par nopietnu atkarību

Publicēja 2017. gada 28. febr. 12:53Līga Paņina

Ziņas datums 28.02.17.

Ar alkoholu Ilonai saistās daudzas nepatīkamas atmiņas. Pat tagad kad ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi lietots alkohols, Ilona nelabprāt atceras savas dzīves periodu, kurā mocījās ar šo atkarību. Kā saka liecības autore: „Viss sākās pavisam nevainīgi ar glāzi šampanieša, taču beidzās ar nogurdinošu cīņu par brīvību divpadsmit gadu garumā.” Kā atzīst pati Ilona, liela loma šajā uzvarā ir bijusi tieši Dievam.

“Daudzi cilvēki ar alkoholu sāk aizrauties pusaudžu gados, bet es atkarīga kļuvu pieaugušā vecumā. Pirmās nopietnākās iedzeršanas bija ar draudzenēm, ar kurām kopā darbojos mākslinieciskās pašdarbības pulciņā. Tajā laikā pat iedomāties nevarēju, cik daudz nepatikšanu vēlāk sagādās alkohols.

Manā dzīvē pienāca smags brīdis, kad emocionāli bija ļoti grūti. Aizvien biežāk sāka parādīties konflikti ģimenē, kam sekoja šķiršanās no vīra. Tas lika man justies nomāktai un mazvērtīgai. Skatījos uz citu cilvēku dzīvēm un salīdzināju ar savējo. Nevarēju saprast, ko esmu darījusi nepareizi un kur pieļāvusi kļūdas. Kāpēc citiem ir ģimenes, bet man nav? Vainas apziņa par neveiksmi laulībā vienkārši dzina izmisumā. Tas iespaidoja arī manu pašvērtējumu, šķita, ka apkārt visas sievietes ir skaistas un foršas, bet es apaļīga, nedroša un nevarīga. Lai kaut kā aizmirstos no pārdzīvojumiem, mēdzu iedzert alkoholu, kas uz mirkli ļāva nedomāt par esošajām problēmām un lika visam izskatīties rožaināk. Taču alkohola lietošanai bija sava tumšā puse. Nevainīga iedzeršana pārtapa par nopietnu atkarību un skaidrs bija, ka tas situāciju neuzlaboja, toties pie esošajām problēmām pievienojās vēl jaunas, kas saistītas ar alkoholu. Dzerot esmu daudz darījusi pāri savai mammai un meitai, kurām bija jāpacieš mana klātbūtne un nākamajā dienā jānoskatās kā raudu un mokos ar sliktu dūšu, vemšanu un galvassāpēm. Arī emocionāli jutos vēl drausmīgāk, pievienojās vainas apziņa un pašpārmetumi, ka esmu atkal dzērusi, kaut simtiem reižu jau biju apņēmusies vairs to nedarīt. Centos arī meklēt palīdzību un pāris reizes biju aizgājusi uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm, taču man lielas grūtības sagādāja izteikt frāzi “esmu alkoholiķe”, jo uzskatīju, ka cilvēks ir tas, ko viņš par sevi apliecina. Man gribējās aizmirst notikušo, būt vienreiz par visām reizēm brīvai un dzīvot normālu dzīvi. Šīs pārrunas man nedeva spēku cīnīties ar alkoholu, un es vairs nevēlējos turpināt. Bija jāmeklē cits risinājums, kā varētu tikt ar sevi galā, un dziļi sirdī sapratu, ka Tas varētu būt Dievs.

Pirms vairāk kā divdesmit gadiem biju apmeklējusi draudzi, un atcerējos, ka pēc tam jutos mierīgāka un varēju normāli aizmigt, taču dievkalpojumi sakrita ar pašdarbības pulciņa pasākuma laikiem un, protams, es izvēlējos tos. Vēlāk gāju uz tradicionālo baznīcu, tur nokristījos, apmeklēju Alfas kursu, bet kaut kā pietrūka. Es aizvien nebiju personīgi iepazinusi Dievu, un līdz ar to brīnums izpalika, un ik pa laikam turpināju dzert. Kādā reizē internetā noskatījos draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Sākumā šausminājos, jo dažas lietas šķita pilnīgi nepieņemamas, taču pati svētrunas tēma ļoti uzrunāja, un es izlēmu, ka turpināšu klausīties sprediķu ierakstus, bet uz baznīcu vairs neiešu. Izdomāju, ka tā vietā es varētu neklātienē mācīties Bībeles skolā un ar to man būs pietiekami. Šķita, tas būs vislabākais veids, kā tuvoties Dievam, un man pat nekur nebūs jābrauc. Izvēlējos viena sēdēt mājās un piedāvājumam apmeklēt tuvākajā pilsētā mājas grupiņu atteicu. Taču vēlāk sapratu, ka tas tomēr nav pareizi, jo nekas manā dzīvē nemainījās. Nāca vēl lielāks posts un es grimu atkarības purvā. Tikai tad kad palika pavisam slikti, sapratu, ka man ir jārīkojas un jāaizbrauc uz mājas grupu. Nevaru teikt, ka tur uzreiz patika, jo kā izrādījās to apmeklē man pazīstami cilvēki, un tas neļāva atraisīties. Taču grupas vadītāja bija ļoti atsaucīga un veltīja man daudz laika, lai palīdzētu iejusties mājas grupiņā un atbalstīja manus centienus meklēt Dievu.

Pamazām sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot, kas mainīja manas domas par sevi un dzīvi kopumā. Pateicoties Jēzum Kristum, esmu tikusi galā ar nepiedošanu sev un apkārtējiem cilvēkiem, ar ko biju mocījusies tik daudzus gadus. Tas palīdzēja atbrīvoties no nepanesamās vainas apziņas par izjukušo laulību. Es vairs netirdu sevi ar nebeidzamiem jautājumiem, kur esmu kļūdījusies un vairs necenšos salīdzināt citu cilvēku dzīvi ar savējo. Arī pašvērtējums ir audzis, un es nejūtos mazvērtīgāka un sliktāka par citiem. Tagad man vairs nav nepieciešams lietot alkoholu, lai tiktu galā ar emocionālajiem pārdzīvojumiem, jo Dievs man dod Savu mieru un prieku. Veikalā varu paiet garām alkohola plauktiem uz tiem neatskatoties, viss tas ir kļuvis vienaldzīgs un man vairs nav ar sevi nepārtraukti jācīnās. Esmu brīva no šīs atkarības un jūtos ļoti atvieglota, ka meitai un mammai nav jāmokās ar mani. Ievēroju, ka kopā ar Dievu vairs tik ļoti nepārdzīvoju par neveiksmēm vai negatīvām lietām, ar ko saskaros ikdienā. Personīgas attiecības ar Dievu, dod spēku tikt galā ar visām problēmām un tās nespēj mani izsist no līdzsvara. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka tuvojoties Dievam, svarīgi ir visi aspekti, – gan Bībeles lasīšana un lūgšana, gan dievkalpojuma un mājas grupiņas apmeklēšana, tāpat arī sadraudzība ar citiem kristiešiem. Manuprāt, vienam pašam uzvaru izcīnīt ir gandrīz neiespējami. Apmeklējot mājas grupiņu, man beidzot man ir parādījušies mērķi, kurus vēlos piepildīt. Tāpat cenšos palīdzēt un kalpot citiem cilvēkiem, lai arī viņi iepazītu Dievu.

Ikvienam, kurš mokās ar kādām atkarībām, iesaku pieņemt Jēzu kā savu Glābēju un paļauties uz Viņu, jo tikai Dievs spēj izmainīt cilvēka iekšējo pasauli, vēlmes un dot piepildījumu. Kopā ar Dievu esmu brīva un laimīga!”

Ilonas Apines liecību pierakstīja Līga Paņina

Mums jau 9 gadiņi!

Publicēja 2017. gada 25. febr. 09:29Līga Paņina

Ziņas datums 25.02.17.

Aizvadītajā svētdienā 19. februārī bija svinīgs dievkalpojums, kuru apmeklēja daudzi draudzes “Kristus Pasaulei’’ dalībnieki no Rīgas un citām Latvijas pilsētām, lai būtu kopā tās devītajā dzimšanas dienā.

Katru gadu draudzes dalībnieku skaits pieaug, un ikviens no tiem var liecināt par piedzīvotajām izmaiņām savā veselībā, raksturā, attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem un finansēs. Pateicoties personīgām attiecībām ar Dievu, regulārām lūgšanām un Bībeles lasīšanai, mājas grupiņu apmeklēšanai, kā arī mācītāja svētrunām, esam iepazinuši Dievu un ieguvuši patiesus draugus, kuri ir atbalsts visās dzīves situācijās.

Par nesavtīgo darbu tika izteikta īpaša pateicība mājas grupiņu vadītājiem un līderiem, kuri ir veltījuši visvairāk pūļu draudzes veidošanā un stiprināšanā. Īpašu pateicību mācītājam bija sagatavojusi arī draudze.

Mācītājs svētrunā sludināja par atkārtotu derību, kuru pārkāpjot, cilvēks vairs nav zem Dieva apsardzības un nonāk lāsta varā. Lai saglabātu derību, tā ir jāatjauno, atgādinot sev Dieva doto vīziju, mērķus un lēmumus. Ja mēs vēlamies savā dzīvē aiziet līdz galam, mums ir jāstāv uz tās derības, ko esam slēguši ar Dievu un jādara viss, lai to izpildītu. Viss sākas un beidzas ar lēmumu. Atjauno savu derību ar Dievu un tev izdosies viss, ko esi iecerējis!

Draudzes svētkos slavējām Dievu, baudījām koncertu, dejas, kā arī ar tādus pārsteigumus kā uguņošanu un krāsainos konfeti. Tāpat Dieva vārds tika sludināts arī repa dziesmās un dzejā.  Noslēgumā visi draudzes dalībnieki pavadīja laiku kopā, baudot gardu svētku cienastu.

Daudziem šie svētki tapa par viņu otro dzimšanas dienu, pieņemot Jēzu savā sirdī un uzsākot jaunu dzīvi ar Viņu. Pateicamies visiem dzimšanas dienas viesiem un gaidīsim Jūs nākamajā svētdienā!

Bildes no jubilejas dievkalpojuma var apskatīt šeit:

http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?aid=65316257

Sveicam jubilejā!

Elīna Stapkeviča

Alkohols un depresija – Dieva spēkā uzvarēti!

Publicēja 2017. gada 25. febr. 00:45Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 7. marts 22:09 ]

Ziņas datums 25.02.17.

Pirms pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju, mana galvenā problēma bija depresija. Tā sākās, kad izjuka mana ģimene. Pēc tam sāku veidot jaunas attiecības ar vīriešiem. Cerēju, ka pretējais dzimums vairos manu pašapziņu, liks justies vērtīgai un nozīmīgai, taču notika pretēji, – tā vietā jutos izmantota un nomākta. Depresija ietekmēja arī manas darba spējas. Strādāju reklāmas jomā, kur nepieciešams būt ļoti radošai un oriģinālai. Manas darba spējas ļoti pasliktinājās, jo nespēju atcerēties svarīgas lietas, kā arī koncentrēt domas un formulēt savu viedokli. Pa galvu jaucās dažādas domas, bailes un nemiers, kas ar mani notiks rīt. Vakaros nespēju aizmigt, jo domāju par visām savām problēmām darbā, parādiem un konfliktiem ar cilvēkiem. Mēģināju aizmirsties ar alkohola palīdzību, tomēr bieži vien nevarēju pagulēt ne iedzērusi, ne arī skaidrā prātā. Pamazām alkohols sāka izvērsties par lielu problēmu, jo kļuvu no tā pilnīgi atkarīga. Pēdējo pusgadu pati saviem spēkiem atturēties vairs nespēju un vienatnē dzēru gandrīz katru dienu. Mani mocīja vainas apziņa par visu to slikto, ko biju tīši vai netīši sastrādājusi, kā arī bezgalīga kauna sajūta par meliem, pieviltiem cilvēkiem, netiklu dzīvi, gribasspēka trūkumu un bezspēku to visu mainīt. Es svīdu un drebēju vienlaicīgi. Kad aizmigu, es murgoju pretīgus un ļaunus sapņus, bet no rīta cēlos nogurusi, vārga un izmisusi. Gribēju pazust no zemes virsas, paslēpties no visiem, jo šķita, ka manai dzīvei nav nekādas jēgas. Tomēr nomirt es negribēju.

No sākuma es griezos pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta, tad jau pie nopietnāka speciālista, taču rezultāta nebija. Dzīvotgriba bija vienīgais, kas man bija atlicis un es pēdējiem spēkiem sāku meklēt palīdzību pie Dieva. Kāds draugs aicināja mani uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu, bet es nenācu, jo aizbildinājos, ka eju uz savas konfesijas dievnamu un man jau ir sava draudze. Taču sprediķi, ko es tur klausījos, mani neuzrunāja, dzīvē nekas nemainījās un palika arvien sliktāk.

Mana atgriešanās pie Dieva izvērtās visai raiba. Likās, kādam ļoti nepatīk, ka es meklēju Dievu un viņš dara visu iespējamo, lai es nonāktu šajā draudzē pēc iespējas vēlāk. Kad beidzot sadūšojos atnākt uz dievkalpojumu, pēkšņi izrādījās, ka aiz pārskatīšanās esmu paņēmusi mammas atslēgas un viņa netiek laukā no dzīvokļa. Nācās pamest dievkalpojumu jau pašā tā sākumā, lai dotos uz mājām un palaistu ārā mammu.

Draugs neatlaidīgi turpināja mani aicināt uz mājas grupiņu, kuru pats apmeklēja, un es galu galā piekritu, bet tikai ar noteikumu, ka viņš man atbrauks pakaļ un aizvedīs ar auto gan līdz grupai, gan arī mājās. Jau ienākot mājas grupiņā, mani pārsteidza labvēlīgā attieksme un ieinteresētība no pārējiem cilvēkiem. Tajā vakarā klātesošie daudz lūdza par mani un visām manām problēmām. Jutu, ka šeit ir cilvēki, kam neviltoti rūp mana dzīve. Pirms pasākuma jau biju saplānojusi, kā pašā vakarā noteikti aiziešu kaut ko iedzert, lai varētu labāk aizmigt. Bet pēc grupiņas man to vairs nevajadzēja. Tajā vakarā tā arī neiedzēru un kopš tā laika vairs neesmu lietojusi alkoholu vispār. Notika brīnums un Dievs mani atbrīvoja no šīs atkarības!

Pēc pāris dienām bija plānots pasākums kopā ar maniem jaunajiem draugiem. Taču es uz ielas noģību, pārsitu aci un lūpu, un izskatījos kā piekauta. Tāda es nevienam rādīties nevarēju, bet grupiņas vadītāja mani pierunāja pasākumu tomēr apmeklēt. Redzēju un jutu, ka esmu gaidīta un mīlēta par spīti tam, ka izskatījos šausmīgi.

Turpināju nākt uz dievkalpojumiem un grupiņas sapulcēm, vēlāk pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Drīz vien pati sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Manas lūgšanas tika uzklausītas un es sāku justies arvien labāk, aizgāja problēmas ar bezmiegu. Manī pamodās pašapziņa, es sāku atkal smaidīt un priecāties par dzīvi. Man vairs nav obligāti nepieciešams blakus vīrietis, lai justos nozīmīga. Nav jāmeklē piepildījums netiklā dzīvē, jo esmu Dievam vērtīga un Viņš ir ar mani ikdienas! Man vairs nav jāaizpilda tukšuma sajūta sevī ar gadījuma sakariem. Arī darba spējas ir atjaunojušās un manas domas atkal ir skaidras. Spēju atkal formulēt savu viedokli, skaidri izteikties un pārliecinoši runāt. Regulāri saņemu pozitīvas atsauksmes no saviem klientiem, jo mans darbs tiek novērtēts. Esmu pilnīgi brīva no depresijas.

Esot draudzē pavisam neilgu laiku, es sapratu, kā sliktās domas atkāpjas un tā vietā nāk Dieva domas. Esmu priecīga un manai dzīvei ir jēga. Viņš dod daudzas atziņas, konkrētus plānus un norādījumus manai dzīvei. Viens no tiem – liecināt citiem cilvēkiem par savām izmaiņām. Tā nu jūs tagad lasāt manu liecību. Slava un pateicība Dievam!

Tiem, kas ir depresijā un vēl nepazīst Dievu, es novēlētu pēc iespējas ātrāk Viņu iepazīt, meklēt un saukt uz Viņu. Dievs atbild, palīdz un izmaina dzīvi!

Ilze V.

Kristīne – man nebūs vajadzīga operācija

Publicēja 2017. gada 21. febr. 13:05Līga Paņina

Ziņas datums 21.02.17.

Darbā iegūtas traumas pārslodzes dēļ nav retums. Arī Kristīnei, strādājot noliktavā, nācās regulāri vilkt smagas kravas, kas beidzās ar pleca traumu, kuras dēļ viņa bija spiesta pamest šo darbu. Kad ārstu izrakstītie medikamenti un fizioterapija nepalīdzēja, Kristīne saprata, ka risinājumu var sniegt tikai Dievs un sāka lūgt par dziedināšanu, ko arī saņēma – tagad viņai vairs nav jācieš sāpes un par to viņa ir ļoti pateicīga Dievam.  

Pagājušā gada aprīlī beidzu strādāt lielā noliktavā, jo nespēju turpināt darbu pleca traumas dēļ. Regulāras sāpes biju jutusi jau vairāk kā gadu, tāpēc sapratu, ka tā vairs nevaru. Apzinājos, ka daļēji arī pati esmu vainīga, jo nebiju centusies izvairīties no kravu vilkšanas ar labo roku un celšanas, kad tas bija iespējams. Kā jau noliktavās, tur ziemā bija diezgan vēss, kas, iespējams, pastiprināja manu problēmu. Sāpes labās rokas plecā palika arvien spēcīgākas – pa nakti nevarēju gulēt uz labo pusi un citreiz pat modos no sāpēm. Nevarēju nolaist uz zemes kādu paceltu priekšmetu, dažreiz sāpēja tik ļoti, ka pacelto smagumu vienkārši nometu. Biju pieradusi izņemt telefonu un citas lietas no somas, kamēr tā atrodas uz mana pleca, taču tagad tas man vairs nebija iespējams. Tā nu devos pie ārsta, kur man tika veikts rentgens un pleca sonogrāfija. Tajā atklājās, ka regulārās pārslodzes un traumas dēļ pleca locītava bija iekaisusi un jau apkaļķojusies, kas arī izraisīja lielās sāpes. Man izrakstīja pretsāpju medikamentus un ieteica apmeklēt fizioterapeitu, taču nekas no tā nepalīdzēja – tikai lieka naudas tērēšana. Patiesībā, vienīgais risinājums, ko ārsti man varēja piedāvāt, ir operācija, kad apkaļķojums no locītavas tiek mehāniski nokasīts. Tas nozīmētu stāvēt garā rindā, lai sagaidītu savu kārtu vai maksāt par to lielu naudu. Kādai paziņai tas nesen tika veikts un viņa mocījās ar spēcīgām pēc operācijas sāpēm, ko es nevēlējos piedzīvot.

Tā kā jau vairākus gadus apmeklēju draudzi un esmu saņēmusi atbildes uz lūgšanām, nolēmu, ka vērsīšos pie Dieva pēc palīdzības. Izstāstīju par savu problēmu arī mājas grupiņā, ko apmeklēju, un kopā ar meitenēm sākām par to lūgt. Savā lūgšanu laikā apliecināju, ka Dievs plecu ir dziedinājis un man nekas nekait. Pēc laika pamanīju, ka sāpes ir samazinājušās. Devos uz aizlūgšanu arī draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumā. Pēc tam manī bija vēl lielāka pārliecība, ka tikšu pilnībā dziedināta. Vēl pēc kāda laika pamanīju, ka sāpes ir pavisam izzudušas un es varu gulēt uz labā sāna, pacelt un nolaist zemē kādu smagāku lietu un izņemt priekšmetus no somas bez liekām pūlēm. Biju ļoti priecīga, ka Dievs ir atbildējis uz manām lūgšanām un saucieniem pēc palīdzības. Man nebūs nepieciešama operācija un par pretsāpju medikamentiem varu aizmirst! Es atkal varu labi izgulēties, strādāt un sāpes netraucē manā ikdienā. Dievs joprojām dziedina tāpat kā tajos laikos, kas aprakstīti Bībelē. Esmu Viņam ļoti pateicīga par šo brīnumu un iesaku ikvienam lūgt Dievu par savām veselības problēmām un ticēt, ka tiksiet dziedināti. Dievam nekas nav neiespējams! Bībelē Mateja evaņģēlijā ir teikts – “Ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” Lūdziet un Dievs jums palīdzēs!” tā ar prieku saka Kristīne.

Kristīnes Stalšānes liecību pierakstīja Laura Gruševa

1-10 of 1003