ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Muguras sāpes izzūd uzreiz pēc dziedināšanas dievkalpojuma!

Publicēja 2020. gada 22. maijs 23:13Laura Gruševa

Ziņas datums 22.05.2020

Dažkārt cilvēkam ir aktīvi un ilgi jālīdzdarbojas kopā ar Dievu, lai atgūtu veselību, bet dažkārt dziedināšana notiek pēkšņi. Evas gadījumā bija otrais variants. Muguras trauma jaunajai meitenei izraisīja ciešanas un sāpes vairāku gadu garumā. Taču, kad viņa apmeklēja draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Ventspilī, situācija atrisinājās nedēļas lakā. Par savu dziedināšanu Eva stāsta:

“Kad man bija 11 gadi, braucot ar riteni vakarā mājās no skolas, mani notrieca mašīna. Es tiku aizvesta uz slimnīcu un mediķi teica, ka nav noticis nekas briesmīgs. Pāris nedēļas pēc izrakstīšanas man ļoti sāka sāpēt mugura. Vairs nevarēju ne normāli sēdēt, ne mācīties, ne sportot. Aizgāju pie ārsta un mani nosūtīja uz rentgenu, taču arī tur teica, ka nekādas izmaiņas mugurkaulā, kas varētu izraisīt sāpes, viņi neredzot. Tomēr sāpes nerimās un apmēram pēc pusgada spogulī es pamanīju, ka man viens plecs ir augstāk, nekā otrs. Pēc katras sporta vai deju stundas man sāpēja mugura. Naktīs gulēju uz vēdera, jo citā pozā sāpju dēļ es nespēju iemigt. Reizēm gulēju uz grīdas, cietas virsmas, lai atslābinātu sāpošo muguru, taču tas maz ko līdzēja. Ar laiku muguras daļā izveidojās kūkums, vērsts uz āru. Arī krūšu kurvis bija izmainījies. Reiz biju aizbraukusi uz Krieviju ciemoties pie radiem un vēlējos palīdzēt viņiem dārza darbos. Kad sāku ar kapli kaplēt dobes, man tik ļoti sāka sāpēt mugura, ka vairs nespēju turpināt darbu. Ar laiku samierinājos ar sāpēm mugurā, turpināju apmeklēt deju un sporta nodarbības, lai gan tas sagādāja fiziskas ciešanas. Tā tas turpinājās vairākus gadus un es jau domāju, ka ar sāpošu un līku muguru man nāksies sadzīvot visu mūžu.

Kādā reizē deju trenere mani uzaicināja uz kristiešu mājas grupiņu. Man iepatikās šie cilvēki, kristīgā vide un es sāku grupiņu apmeklēt regulāri. Mājas grupas vadītāja ātri pamanīja, ka mana mugura ir greiza un ieteica man apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Kad manā pilsētā Ventspilī mācītājs Mārcis Jencītis sludināja dziedināšanas dievkalpojumā, arī es tur biju. Dievkalpojuma laikā mācītājs teica: “Šeit ir cilvēks, kuram ir dažādas problēmas. Jēzus vēlas tevi dziedināt!” Tajā brīdī es sajutu mugurā karstumu un tirpas, kas gāja man cauri. Sirdī ienāca liels miers un prieks. Dievkalpojuma beigās viņš aicināja iznākt priekšā tos cilvēkus, kuri tieši šajā vakarā piedzīvojuši reālas un taustāmas izmaiņas. Arī es iznācu priekšā un visiem pastāstīju par to, kā Dievs man pieskārās. Mācītājs uzlika man rokas un aizlūdza vēlreiz. Viņš mani iedrošināja un tas man bija ļoti svarīgi.

Nākamajās dienās es varēju vērot, kā mana mugura iztaisnojas. Tas notika pats no sevis, bez kādiem vingrinājumiem vai manas piepūles. Grupiņas vadītāja jau pēc pāris dienām ievēroja, ka mani pleci kļuvuši daudz taisnāki. To redzēja arī citi cilvēki grupiņā. Tas viss notika strauji, apmēram nedēļas laikā. Arī sāpes kopš tās reizes pazuda uz visiem laikiem. Kopš tā laika mana mugura un pleci ir pilnīgi taisni, varu darīt fizisku darbu, pakļaut savu muguru slodzēm. Jau divus gadus esmu stipra, vesela un prieka pilna! Jauniešiem, kuriem ir veselības problēmas, es gribu ieteikt vērsties pie Dieva, pieņemt Jēzu par savu Kungu un Glābēju, jo tikai Viņš var mainīt tavu dzīvi. Arī tu vari dzīvot pilnvērtīgi, ar prieku. Dievs ir žēlastības pilns un Viņam ir neizmērojami daudz spēka.”

Evas Božes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Marta: Finansiāla svētība ir Dieva griba tavai un manai dzīvei!

Publicēja 2020. gada 8. maijs 22:57Laura Gruševa

Ziņas datums 08.05.2020

Marta draudzē ienāca un iepazina Dievu pirms pieciem gadiem, un šajā laikā viņa ir piedzīvojusi lielas izmaiņas savā domāšanā un raksturā, kā arī saņēmusi daudz svētību. Šoreiz viņa pastāstīs tieši par pozitīvajām izmaiņām finanšu jomā. Kādam šķitīs neiespējami piedzīvot svētības un finansiālu uzplaukumu laikā, kad daudzi cilvēki ir bez darba, taču ar Dievu tas ir iespējams!

„Atnākot uz draudzi, es pieņēmu Jēzu Kristu kā Savu Glābēju. Ieguvu ne tikai glābšanu, bet arī piedzīvoju daudzas citas izmaiņas savā dzīvē, un viena no tām skāra manu finanšu jomu, un par to arī vēlos padalīties. Sākot iepazīt Dievu, mana domāšana mainījās, jo draudzē dievkalpojumos, mājas grupiņā un Bībeles skolā dzirdēju vārdu par došanu jeb pamudinājumu ziedot, kā arī skaidrojumu, kāpēc ziedošana ir būtiska ticības dzīves daļa. Es vēlējos paklausīt Dievam un uzreiz sāku ziedot. Pirmkārt, zināju, ka tas vienkārši ir pareizi, otrkārt, sapratu, ka ar savu ziedojumu es atbalstīšu draudzes darbu – telpu īri, evaņģelizācijas pasākumus utt. Visu to laiku, kopš esmu draudzē, neatceros nevienu brīdi, kad es nebūtu devusi Dievam. Tā kā tolaik mācījos un dzīvoju kopmītnē, tad desmito tiesu sāku dot no tās naudas, ko mamma man deva dzīvošanai.

Drīz vien sāku meklēt arī kādu iespēju piestrādāt, toreiz sāku ar auklītes darbu. To atradu ļoti ātri. Dievs mani svētīja ar maksātspējīgām ģimenēm, kurām regulāri bija nepieciešama auklīte. Pienāca brīdis, kad es mammai teicu: „Mammu, vari vairs neskaitīt man naudu dzīvošanai, jo man pietiek pašai ar savu algu!” Sākot ar to brīdi, kļuvu finansiāli neatkarīga. Ikdienā uzradās arī dažādi citi darbiņi, kuros varēju labi nopelnīt, Dievs vienmēr rūpējās par manām finansēm.

Kad apprecējos, ar vīru pārcēlāmies uz dzīvi Kuldīgā. Tā ir neliela pilsēta, kur darbu atrast ne vienmēr ir viegli. Tomēr, Dievs ir blakus visos apstākļos. Arī Kuldīgā izdevās ātri tikt pie darba. Es pielietoju principus, kurus mūsu mācītājs skaidro dievkalpojumos. Negaidīju, kad darbs pats pie manis atnāks, bet es pati devos to meklēt. Atceros, ka pēc tam, kad jau bijām pārcēlušies uz dzīvi Rīgā, man pat zvanīja no vēl kāda uzņēmuma, kurš sākotnēji man nevarēja darbu piedāvāt. Viņi bija saglabājuši manis ienesto CV un piezvanīja. Secināju, ka, ja ļoti vēlas, Latvijā darbu atrast var, vienkārši pašam „jārok”. Bez draudzes es to visu nebūtu sapratusi. Tieši esot draudzē, Dievs izmainīja manu domāšanu. Šobrīd es ar aizdomām skatos uz cilvēkiem, kuri ilgtermiņā apgalvo, ka Latvijā trūkst darba! Darbu atrast var – tikai ir jāizdara no savas puses viss, lai atrastu meklēto! Ej pats uz uzņēmumiem un saki, ka meklē darbu! Un zini, ka, ielaižot savā dzīvē Dievu, Viņš vienmēr par tevi gādās! Es esmu tam vienmēr ticējusi un vienmēr par to no jauna pārliecinos.

Mani vienmēr ir uzrunājis tas, ko māca mācītājs no Dieva Vārda – par darbu, par ziedošanu, ka darot pareizas lietas, rezultāti ir neizbēgami. Kad jau kādu laiku dzīvojām Rīgā, sapratu, ka vēlos lokācijas ziņā izdevīgāku darba vietu, kā arī augstāku atalgojumu, nekā tajā brīdī bija. Un arī šoreiz izmantoju visu, ko mācīja mācītājs – turpināju ticēt, ziedot, lūdzu par savu vajadzību un vienkārši ieliku pati sludinājumu, uzskaitot lietas, ko es protu darīt. Tas bija divarpus gadus atpakaļ. Kad man piedāvāja darbu, es pati varēju noteikt, cik lielu summu es vēlētos saņemt un ticēju, ka man nav „jāvergo par kapeikām”. Dievs svētīja mani arī ar ļoti labu priekšnieku, kurš tiešām ir kā līderis, ar kuru var kopā sasniegt mērķus. Visu šo laiku turpināju ziedot un vienmēr desmito tiesu esmu apaļojusi uz augšu. Lasot Bībeli, mani vienmēr ir uzrunājušas Rakstu vietas par to, ka Dievs ir bagāts Dievs un ka Viņam pieder pilnīgi viss. Zinu, ka Viņš vienmēr dos visu nepieciešamo.

Darbā ir bijušas vairākas situācijas, kurās skaidri redzēju Dieva svētības un rūpes. Šajā periodā man ir tikusi paaugstināta alga, tāpat arī no vadības puses esmu saņēmusi daudz pretimnākšanu. Arī šajā sarežģītajā situācijā, kas šobrīd ir valstī, Dievs izdarīja pārdabisko! Daudz cilvēku šobrīd ir bez darba, un pirms šīs ārkārtas situācijas valstī mums uzņēmumā sāka samazināties klientu skaits. Kad iegāju darba e-pastā, tur, principā, bija tukšums. Tāpat arī mums nekad nav bijusi pieredze sniegt savus pakalpojumus tikai online režīmā. Šajā laikā es lasīju kāda mācītāja grāmatu, kas mani ļoti uzrunāja. Viņš stāstīja, ka mums, kristiešiem, visa nepieciešamā nauda ir jau šeit uz Zemes. Dievs mums caur Jēzus Kristus upuri ir devis varu pieprasīt naudu, kas mums ir nepieciešama – konkrētus ienākumus, klientu skaitu. Un es tā arī sāku darīt – lūdzu par mūsu uzņēmumu, pavēlēju velnam novākt rokas no tā. Pāris dienas pēc tam, aizbraucot uz darbu, redzēju, ka kaut kas ir pārdabiski mainījies. Sāka parādīties jauni klienti un šobrīd mums pat ir nepieciešami papildus darbinieki, lai visus spētu maksimāli apkalpot! Šobrīd, kad daudzi uzņēmumi atlaiž savus darbiniekus, mēs tos meklējam. Tas tiešām ir brīnums!

Mans personīgais ieteikums citiem – NEKAD nepārstājiet dot desmito tiesu! Tādā veidā Dievs var tevi svētīt! Tiem cilvēkiem, kuriem ir aizspriedumi par ziedošanu, gribētu teikt, ka, nākot pie Dieva, cilvēkam ir jāpārvar egoisms, un vislabākais veids, kā to izdarīt, ir došana, jo parasti tieši no naudas cilvēkam ir visgrūtāk šķirties. Mēs bieži ticam tam, kam mums gribas ticēt – ka Dievs var iedot mums veselību, vīru vai sievu, bet to, ka Viņš vēlas, lai mēs dotu Viņam un Viņa nama celtniecībai, mēs ignorējam. Ir svarīgi dot tur, kur mainās cilvēku dzīves. Ir svarīgi likt savu artavu tajā, lai Dieva Valstība celtos un augtu plašumā virs šīs zemes, jo būsim reāli – bez finansēm šodien neko izdarīt nevar. Tiklīdz, tu pieņemsi lēmumu, ka vienmēr daļa no tavām finansēm tiks sēta Dieva namā, tas sāks sagādāt tev prieku. Tu liksi savu artavu tajā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu par Dievu, lai viņiem būtu gan veselība, gan izmainīta dzīve visās jomās un pats svarīgākais - mūžīgā dzīvība!”

 

Martas Līdekas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Dziedināta no muguras diska trūces!

Publicēja 2020. gada 24. apr. 11:31Laura Gruševa

Ziņas datums 24.04.2020

Kādā rītā Karīna saskārās ar nepatīkamu pārsteigumu – asām, pēkšņām muguras sāpēm. Vēlāk atklājās, ka šīs nepatīkamās sāpes nav vis nieru iekaisums, kā jaunā sieviete bija domājusi sākumā, bet gan diska trūce. Neskaitāmi ieguldītie naudas līdzekļi, diskomforts un nespēja pilnvērtīgi strādāt un aktīvi atpūsties bija tas, ar ko Karīnai nācās sadzīvot divus gadus. Jaunā sieviete jau bija sevi „norakstījusi” un iekšēji padevusies, taču satikšanās ar Dievu mainīja pilnīgi visu!

Karīna, pastāsti, lūdzu, kā tu ieguvi muguras traumu?

„Šo traumu visdrīzāk ieguvu, apmeklējot sporta zāli. Iespējams, biju sākusi to darīt pārāk strauji, jo uz zāli gāju katru dienu. Kādā rītā es pamodos ar ļoti spēcīgām muguras sāpēm, sākumā šķita, ka tas varētu būt nieru iekaisums, jo es nevarēju ne nosēdēt, ne pagulēt. Man bija ļoti smagi – vairāku mēnešu garumā bija jāiet uz dažādiem izmeklējumiem un jādzer zāles, līdz ārsts kādā dienā pateica, ka man ir muguras diska trūce divās vietās. Lai ārstētu šo traumu bija jāapmeklē procedūras, kur mugurā veic injekciju pret sāpēm. Es iztērēju ļoti daudz naudas šiem ārstu apmeklējumiem un procedūrām, un tik un tā man nepalika vieglāk. Es vairs neredzēju jēgu izmest naudu tam visam, ja nekas nepalīdz. Beigās vienkārši norakstīju sevi, ka man visu atlikušo dzīvi būs jādzīvo ar sāpēm.

Es jutos sagrauta ne tikai fiziski, bet arī morāli. Pārdzīvoju par to, ka nevaru vairs darīt lietas, kuras darīju agrāk, piemēram, nevarēju ne sportot, ne darīt citas aktīvas nodarbes. Tajā laikā mācījos koledžā par kosmetoloģi un man bija daudz praktisko nodarbību, kurās traumas dēļ man bija liegts piedalīties, tādēļ tika traucētas arī manas mācības. Es vienkārši kļuvu par ”sēni”, jo vairāk nedarīju neko aktīvu. Ja draugi aicināja slidot vai kā savādāk atpūsties, tad parasti vienkārši atteicu, jo baidījos, ka nokritīšu un paliks vēl sliktāk, piemēram, ienāca prātā doma, ka nokļūšu vēl ratiņkrēslā un palikšu par invalīdi. Man bija radušās arī emocionālas problēmas – biju visu laiku nomākta, mocīja arī iekšējs nemiers un bailes par savu nākotni.”

Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva un kā ienāci draudzē „Kristus Pasaulei”?

„Manā dzīvē pienāca tāda diena, kad vienā mirklī biju palikusi bez jebkādas stabilitātes. Man vairs nebija regulāru ienākumu un dzīvesvietas. Tajā brīdī nezināju, ko lai dara ar savu dzīvi.  Uznāca šausmīgas bailes par to, kā tālāk dzīvot.  Es vienmēr biju zinājusi, ka ir kādi augstāki spēki par cilvēku, tāpēc tajā brīdī ķēros klāt „pēdējam salmiņam” un sāku vienkārši ar kādu sarunāties, lūdzot palīdzību. Toreiz nesaucu to par Dievu, bet runāju, vienkārši ticot, ka tas ir kāds neredzams spēks. Pagāja aptuveni mēnesis un mani uz ielas uzrunāja meitenes no draudzes „Kristus Pasaulei”. Viņas stāstīja par to, ka Jēzus var izmainīt jebkura cilvēka dzīvi un uzaicināja mani uz kādu pasākumu. Saprotot, ka man ir vajadzīgs kaut kas, kam ticēt, un man nebija daudz variantu, tad nu es izlēmu aiziet uz šo pasākumu un kopš tās reizes es arī sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus un mājas grupiņas.

Es sapratu, ka ir jālasa arī Bībele un jāsāk regulāri lūgt Dievs, un mana dzīve pakāpeniski sāka mainīties. Manu iekšējo nemieru un nomāktību nomainīja miers.  Dzirdot to draudzes dievkalpojumos un lasot Bībeli, sapratu, ka Dievs var dziedināt arī manu muguru, tāpēc sāku par to arī lūgt. Man daudz stāstīja un palīdzēja saprast arī manas grupiņas vadītāja. Skatījos arī draudzes cilvēku video liecības, kas cēla manu ticību. Pagāja kāds laiks un es  secināju, ka sāpes ir mazinājušās. Draudze piedāvā arī iziet trīs dienu aizlūgšanu semināru „Inkaunteru”  un šajā seminārā tika aizlūgts par manu muguru. Pēc šīm aizlūgšanām muguras sāpes pārgāja.”

Vai kopš tās reizes vairs vispār nekad neizjuti sāpes mugurā?

„Pēc inkauntera sāpes vēl bija atgriezušās, un tajā brīdī es sapratu, ka man vairāk jācīnās par to lūgšanā. Bija posms, kad es mazāk pavadīju laiku ar Dievu, un tajā brīdī, kad sāpes bija atgriezušās, man parādījās ļoti spēcīga iekšēja pārliecība par to, ka nerīkojos pareizi, noliekot Dievu malā. Zināju, ka ir jāatsāk meklēt Tas Kungs un kalpot Viņam. Kopš tās reizes sāku vairāk lūgt arī par muguru un pakāpeniski sāpes pilnībā izzuda.

Šobrīd varu pilnīgā pārliecībā apgalvot, ka Dievs mani ir dziedinājis no šīs muguras traumas. Sāpes neizjūtu jau vairākus mēnešus, dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi – es fiziski jūtos daudz vieglāk, neizjūtu pastāvīgu diskomfortu, esmu atsākusi darīt aktīvas nodarbes bez bailēm, ka varētu notikt kas slikts. Tagad droši atpūšos ar draugiem, man vairs nav jāatsaka aicinājumam doties kaut kur kopā. Jūtos arī psiholoģiski daudz labāk, jo vairs nav bail par savu nākotni, varu normāli strādāt un pelnīt, jo iepriekš to nevarēju traumas dēļ.  Jēzus ir atbrīvojis mani no nemiera un nomāktības, kas neļāva normāli dzīvot. Esmu pateicīga Dievam par to, ko Viņš dara manā dzīvē!”

Ko tu vari ieteikt citiem?

Esiet pacietīgi, nākot pie Dieva, pārliecinieties, ka paši darāt  no sevis visu, lai Dievs jūs varētu dziedināt - lasiet regulāri Bībeli, lūdziet un nepadodieties!

Karīnas Klāsēnas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Dziedināšana no gadiem ilguša artrīta – īsā laikā!

Publicēja 2020. gada 10. apr. 12:37Laura Gruševa

Ziņas datums 10.04.2020

Ilzei artrīta izraisītās sāpes locītavās bija tik spēcīgas, ka to dēļ viņai nācās atstāt savu darbu. Ne ārsti, ne dziednieki, ne homeopāti gadiem nespēja neko līdzēt. Par laimi, kādu dienu pāris meitenes no draudzes “Kristus Pasaulei” jaunajai sievietei pastāstīja par Jēzu Kristu. Vēlāk, kad mācītājs dievkalpojumā aizlūdza par Ilzi, sāpes jau pēc nedēļas bija noņemtas kā ar roku. Tagad jau vairākus gadus Ilze ir pilnīgi vesela, laimīga un uzticami apmeklē draudzi. Par sevi viņa stāsta:

“Aptuveni pirms astoņiem gadiem no rītiem sāku pamanīt sāpes plaukstu locītavās. Kad rokas ievingrināju, palika labāk. Tomēr drīz vien sāka sāpēt arī ceļi. Gāju pie ģimenes ārsta, man pateica, ka esmu jauna meitene, lai pasmērēju kādu smēri, gan jau pāries. Tomēr ziedes man nepalīdzēja. Tad ārsti uztaisīja rentgenu un teica, ka mani kauli ir slimi jau tādā pakāpē, kā tas parasti mēdz būt pensionāriem. Manā ārstēšanā neko daudz nemainīja, tikai vienu smēri pret otru, bet tas tāpat neko nelīdzēja.

Strādāju konditorejā, darbs bija pārsvarā uz kājām un sagādāja man neciešamas sāpes ikreiz, kad vajadzēja pieliekties. Pirms došanās uz darbu man bija kādu stundu ar spēku jāvingrina un jālauž vaļā pirkstu locītavas, lai vispār spētu kaut ko darīt. Pirksti bija savilkti kā krampjos. Ceļi sāpēja tā, ka es nevarēju normāli iekāpt transportā. Kāpjot pa trepēm, mani apdzina pat omītes. Šajā laikā biju pie daudziem ārstiem speciālistiem, tomēr uzlabojumi bija nelieli.

Meklēju palīdzību arī pie dziednieces un homeopāta. Rakājāmies manā pagātnē, daudz raudāju. Dziedniece minēja, ka manās locītavās esot ūdeņi, bet ko darīt, atbildi tā arī nesagaidīju. Dziedniece man nespēja palīdzēt. Homeopāts izrakstīja kaudzi ar tējām un dabīgām zālēm, kas palīdzēja īslaicīgi. Man bija jāaiziet projām no konditorejas, jo vairs nevarēju strādāt šādu fizisku darbu. Grimu depresijā un domāju, ko darīt tālāk, jo viss bija jāsāk no nulles. Iestājos augstskolā un vairākus gadus turpināju apmeklēt dažādus speciālistus un lietot nu jau stiprus medikamentus.

Kādā vasaras dienā gaidīju sabiedrisko transportu un pie manis pienāca ticīgas meitenes un teica, ka esot no draudzes “Kristus Pasaulei”. Mēs neilgu laiciņu runājām par Dievu, Jēzu Kristu un garīgām lietām. Mani tas ieinteresēja un es pati sāku viņām rakstīt, lai iegūtu vairāk informācijas. Man jau tad bija vēlme aiziet uz draudzi, bet bija daudz jautājumu, iekšēju cīņu un neskaidrību, kā arī apstākļi traucēja nokļūt uz draudzes mājas grupiņu vai dievkalpojumu. Allaž bija dažādi šķēršļi, lai es nekur netiktu. Bet pienāca rudens un kādu dienu es jutos tik emocionāli slikti, ka sapratu, ka man ir jāaiziet uz draudzi, jo ar saviem spēkiem vairs galā ar sevi netieku. Iesākumā es aizgāju ciemos pie vienas sievietes no draudzes, kura vadīja arī mājas grupiņu, izraudājos un izkratīju viņai savu sirdi. Neilgi pēc tam apmeklēju savu pirmo dievkalpojumu, kurā pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju. Regulāri sāku apmeklēt arī mājas grupiņas, kurās mēs kopīgi lūdzām, lai Dievs man pieskaras un dziedina no artrīta. Katru reizi lūgšanu laikā mani pārņēma trīsas un bira asaras, un pēc grupiņām es sāku justies emocionāli labāk. Sāku ticēt, ka Jēzus Kristus ir reāls un var palīdzēt arī man.

Pēc pāris nedēļām bija draudzes rīkotais dziedināšanas dievkalpojums Kongresu namā. Mācītājs aizlūdza par mani un  teica, ka esmu dziedināta, man tikai jānotic tam. Aizgāju mājās un pie sevis visu laiku atkārtoju: “Es esmu dziedināta Jēzus vārdā. Es ticu!” Es to apliecināju ik rītus, tiklīdz kā pamodos un ar katru dienu jutu, ka sāpes kļūst arvien mazākas un mazākas. Aptuveni pēc nedēļas sāpju vairs nebija vispār.

Nu jau vairāk kā divus gadus esmu pilnīgi brīva no artrīta un sāpēm locītavās. Nekādas sāpes vai slimības izpausmes šajā laikā vairs nav atkārtojušās. Arī pie ārstiem un uz pārbaudēm šajā laikā es vairs neesmu gājusi. Esmu pilnīgi vesela, nelietoju nekādus medikamentus, varu strādāt fizisku darbu un man vairs nekas nesāp.

Cilvēkiem, kuriem ir hroniskas veselības problēmas, es iesaku nepadoties, bet meklēt risinājumu Dievā, būt pacietīgam, turpināt kalpot, lūgt un meklēt Viņa žēlastību!”

Ilzes Kalniņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Sveicam mācītāju Mārci Jencīti 50 gadu jubilejā!

Publicēja 2020. gada 6. apr. 18:57Laura Franskeviča

 " ... atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu vadītāji Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca.
Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ!" 1.Tes.5:12-13a

Paldies, mācītāj, par Tavu darbu un kalpošanu, par drosmi un mērķtiecību, par tik daudz izmainītām cilvēku dzīvēm Latvijā un ārpus tās! Paldies par Tavu nozīmīgo ieguldījumu Latvijas draudzes vienotībā!

Mīlam un lepojamies! 
Draudze "Kristus Pasaulei"

Ja jūs vēlaties apsveikt un svētīt mācītāju jubilejā naudas izteiksmē, jums ir iespēja to izdarīt, izmantojot bankas kontu - 
Mārcis Jencītis
Bankas konts: LV33PARX0006196343006

Dievs izmainīja manu dzīvi un iedeva tai jaunu jēgu!

Publicēja 2020. gada 28. marts 00:55Laura Gruševa

Ziņas datums 27.03.2020

Reizēm mēs varam nodzīvot visu dzīvi un domāt, ka viss ir kārtībā, ka tas, kā mēs dzīvojam, ir pareizi, taču nevienam nav noslēpums, ka katra cilvēka dzīvē ir gan problēmas, gan vēlme pēc piepildījuma, pēc iekšēja prieka. Tikai iepazīstot Dievu, mēs varam saprast, kas ir patiess prieks, kāda ir dzīves jēga un piedzīvot izmaiņas. Tā notika arī Oskara dzīvē! Ja iepriekš viņš bija pārliecināts, ka kādas materiālas lietas vai atkarības dod prieku, tad tagad viņš domā daudz citādāk un ir piedzīvojis lielas izmaiņas, iepazīstot Jēzu.

Oskars stāsta: „Jau kopš bērnības, cik sevi atceros, man vienmēr ir interesējis viss nezināmais, pārdabiskas vai neizskaidrojamas lietas, kas notiek pasaulē. Es ticēju, ka ir augstāks spēks, bet, kāds Viņš ir, nezināju. Uzaugu vidē, kur vienaudži smēķēja, lietoja alkoholu, piedalījās tusiņos, un tas skaitījās pilnīgi normāli, tādēļ arī es to sāku darīt. Pēc laika sāku arī lietot marihuānu. Kopumā zālīti nopīpēju kādus astoņus gadus, pat augstskolu pabeidzu, diendienā lietojot marihuānu. Es pīpēju tik bieži, ka ar laiku tas kļuva kā pastāvīgs stāvoklis, man tas šķita tikpat normāli, kā iztīrīt zobus. Tas man palīdzēja atslābināties, patika sajūta, ka vairs nav jādomā par problēmām, ka viss ir „chill”. Man bija tāda pārliecība, ka labāk ir uzpīpēt zālīti, nekā iedzert. Dzīvoju tādā kā burbulī, jo tā bija ilūzija, ka nebija problēmu. Problēmas bija, it sevišķi attiecībās ar citiem cilvēkiem, taču es sev iestāstīju, ka man nav problēmu. Lai gan dzīvē zināju, uz ko es eju, bija lieli mērķi, tomēr lielākoties domāju par savu labumu. Domāju – ja mani nespēj pieņemt tādu, kāds esmu, tad tā ir otra cilvēka problēma. Zālītes pīpēšanu mēģināju atmest, taču tas nekad neizdevās. Es sāku bažīties, ka ar laiku man varētu rasties veselības problēmas, jau toreiz bija koncentrēšanās un miega problēmas, taču saviem spēkiem nekādīgi nespēju, varēju tikai samazināt izsmēķēto daudzumu.

Iekšēji apzinājos, ka bija tukšums, ko mēģināju aizpildīt arī ar attiecībām, taču tas beigās īsti nedeva to piepildījuma sajūtu. Ikdienā bija vēl citas atkarības, kā datorspēles, pornogrāfija, azartspēles, cigaretes un nedēļas nogalēs iedzēru alkoholu. Tas viss deva tikai īslaicīgu prieku. Šādi dzīvojot, parādījās dažādas problēmas. Toreiz man nebija stabilu un pareizu vērtību, dzīvoju vienkārši kā vēlējos.

Mana mamma bija vienīgais cilvēks, kurš mūsu ģimenē ticēja Dievam. Viņa man daudz ko stāstīja, vēlāk sūtīja dažādus Bībeles pantus, lūdza par mani, bērnībā bija vedusi arī uz baznīcu, taču es uz to skatījos kā uz tukšu reliģiju, kas ir izdomāta, lai kontrolētu cilvēkus pasaulē. Tas bija man toreizējais skatījums. Es neuztvēru baznīcu, kristietību vai kādu citu reliģiju nopietni, domāju, ka tas viss ir „fufelis”, mani drīzāk interesēja cilvēka psiholoģija, ceturtā dimensija, domu materializācija vai masonu filozofija, un tādas lietas. Vienkārši ticēt Dievam un Bībelei nešķita tik interesanti. Bībeli uztvēru kā garu romānu.

Kādā dienā man par Dievu sāka stāstīt arī draudzene. Es ieklausījos, jo biju pamanījis, ka viņa ir ļoti izmainījusies. Agrāk es nekad nebiju redzējis, ka kāds cilvēks, kurš sāk ticēt Dievam, var tik ļoti izmainīties. Domāju: „Kaut kas tur ir!” Mani ļoti aizskāra evaņģēlijs, tas lika daudz domāt par to, cik īstenībā es nepareizi dzīvoju. Man stāstīja, ka Jēzus var man iedot daudz labāku dzīvi, kas sniegtu tādu piepildījumu, ko citas lietas nespēj dot. Tas, kur es iepriekš meklēju prieku, īstenībā ir tikai ilūzija. Un pēc daudzām pārdomām, es attapos, ka dzīvoju drīzāk sātana gribā, nevis Dieva. Iepriekš es biju pārliecināts, ka pats kontrolēju un dzīvoju savu dzīvi, taču pēkšņi sapratu, ka tā nav! Ja es nespēju atteikties no kādām lietām, sanāk, ka tās kontrolē mani! Šajā dzīves posmā ar mani sāka notikt arī ļoti neparastas lietas. Tajā brīdī reāli apzinājos, ka man vajag kaut ko mainīt, jo, šādi turpinot, pie laba gala nenonākšu, un ka es nevēlos vairs dzīvot velnam pa prātam.

Kādā dienā braucot uz mājām, es pie sevis no visas sirds teicu: „Dievs, ja Tu esi, parādi man kaut ko, es gribu būt ar Tevi, kalpot tev, nevis velnam!” Šo frāzi atkārtoju vairākas reizes. Tad, kad piebraucu pie mājām, izmetu šo domu no galvas. Taču, ejot uz dzīvokli, es iekšēji jutu, ka mani kāds sagaidīs. Atverot dzīvokļa durvis, ieraudzīju dēmonisku parādību un ļoti izbijos. Un tajā brīdī konkrēti sapratu – Debesis un elle eksistē.

Nākamajā rītā es steigšus devos uz dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”, kuru apmeklēja draudzene. Ieejot iekšā, pilnīgi jutu Dieva klātbūtni, zināju, ka te kaut kas ir un mana sirds pilnīgi atmaiga, kaut kas izmainījās manī, uzreiz nopirku arī Bībeli. Ļoti uzrunāja atmosfēra, cilvēki  un mūzika. Es biju ļoti priecīgs, ka sapratu un uztvēru, ko mācītājs saka, man uzreiz viņš iepatikās, bija ļoti interesanti un nerāva uz miegu, kā parasti! Pirmā doma bija: „Lūk, šis ir mācītājs! Šeit es palikšu, un citur nemaz neiešu!”

Dievkalpojuma laikā es atsaucos aicinājumam iziet priekšā lūgšanā pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju, lai gan sākumā nebija viegli, taču saņēmos un ar visu Bībeli rokās izgāju. Lūgšanas laikā es tiešām noticēju no visas sirds katram vārdam un sajutu, ka no manis nokrīt grēka nasta. Iekšēji apzinājos, ka Jēzus ir vienīgais Dievs. Šī diena bija ļoti īpaša, jo vienā brīdī es sajutos pilnīgi kā jauns cilvēks un vairs nespēju iedzert, uzpīpēt marihuānu vai parastās cigaretes, skatīties pornogrāfiju, spēlēt datorspēles, azartspēles vai lietot lamu vārdus! Tajā pašā dienā sāku arī pats lūgt Dievu regulāri, lasīt Bībeli un sapratu arvien vairāk, kā darbojas garīgā pasaule, kā pastāvēt tajā. Iesāku apmeklēt arī mājas grupiņu, man ļoti palīdzēja grupas līdere, daudz stāstīja, skaidroja un atbildēja uz maniem jautājumiem, jo man tādu bija ļoti daudz. Es iemācījos kontrolēt savas domas un dzīvot pēc Dieva principiem. Ja agrāk es vienkārši ļāvos savām vēlmēm, tad tagad es esmu iemācījies paklausīt Dieva vārdam.

Mana sirds vairs nav tukša, Dievs ir devis tādu piepildījumu, ko ne atkarības, ne attiecības nekad nespētu dot. Es apzinos, kāpēc es dzīvoju, zinu, ka tagad viss notiek pareizi. Man vairs nav tās vēlmes pēc kaut kā, kas liktu justies labi, jo zinu, ka tagad viss ir labi! Ir ļoti mainījies arī mans raksturs. Dzīve ar Dievu ir ļoti interesanta un jēgpilna, jo varu dalīties ar šo stāstu un palīdzēt arī citiem cilvēkiem. Ja agrāk domāju tikai par savām interesēm, tad šobrīd palīdzu citiem cilvēkiem, vadot mājas grupiņu. Un, ja kādam cilvēkam, kam es kalpoju un palīdzu iepazīt Dievu, mainās dzīve, tas dod tādu prieku!

Citiem es gribētu teikt to, ka ceļš uz patiesību ir tikai viens, kas ved dzīvībā. Patiesība ir viegli saprotama tikai tad, kad tā ir atklāta. Tikai dzīve ar Jēzu Tev dos īsto prieku un piepildījumu! Vislabākā „atkarība” ir Viņš!

Oskara Zihmaņa liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Svarīga informācija!

Publicēja 2020. gada 16. marts 05:15Līga Paņina   [ atjaunināts 2020. gada 17. marts 00:30 ]

Ziņas datums 16.03.20.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumu Nr.103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” un izsludināto ārkārtējo situāciju Covid-19 vīrusa dēļ, kā arī saskaņā ar Ministru kabineta 2020.gada 14.marta papildus ierobežojumiem līdz turpmākam Ministru kabineta rīkojumam par publisko pasākumu rīkošanas aizlieguma atcelšanu, draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu apmeklēšana klātienē tiek atcelta un dievkalpojumus varēs skatīties draudzes Facebook lapā tiešsaistē: https://www.facebook.com/kristuspasaulei/ un ierakstus draudzes You tube kanālā.

DRAUDZES TELPAS TIEK SLĒGTAS!

Šis ir laiks, kad cilvēkiem ir vajadzīga īpaša palīdzība un garīgā aprūpe, laiks kad nevaram atstāt cilvēkus vienus. Tajā pašā laikā mums jābūt atbildīgiem un jāievēro valdības rīkojumi, lai ierobežotu vīrusa izplatību. ŠAJĀ JAUTĀJUMĀ ESAM SAZINĀJUŠIES AR TIESLIETU MINISTRIJU un noskaidrojuši sekojošo.

1. Garīgo aprūpi var veikt apmeklējot cilvēkus mājās, kā arī nākot cilvēkiem ciemos un citos veidos. Mūsu draudzes kontekstā tas nozīmē, ka mājas grupās var sanākt kopā, lai stiprinātu cits citu, lūgtu un kalpotu cilvēkiem.

2.Jāievēro noteiktie ierobežojumi tiem cilvēkiem, kas atgriezušies no vīrusa smagi skartajiem reģioniem.

3. Pastāv iespēja, ka likums un ieteikumi var mainīties pilnībā atceļot iespēju doties ciemos vai nosakot citus ierobežojumus, ja situācija pasliktināsies, taču šobrīd Tieslietu ministrija solīja nepastiprināt drošības pasākumus, jo viss labi darbojas.

4. No ārkārtas situācijas izsludināšanas bija iespējams pārprast un nesaprast ierobežojumus, tādēļ nevajadzētu vainot nevienu draudzi vai citu organizāciju. Saprotami ir vienīgi pēc tam, kad Tieslietu ministrija vai valdība paskaidro, kā rīkoties.


Satversme aizstāv cilvēka reliģiskās pārliecības brīvību un ārkārtas situācija to neatceļ (tikai ierobežo pulcēšanos).
Pirms sestdienas noteikumi ir bijuši vairāk rekomendējoši (aizliegt pulcēšanos virs 200 cilvēkiem), bet sestdienas pieņemtie noteikumi (aizliedzot organizētu pulcēšanos un neorganizētu ierobežojot ar 50 cilvēkiem).


/Draudzes "Kristus Pasaulei" mācītājs Mārcis Jencītis/

Dievkalpojums un seminārs notika neklātienē

Publicēja 2020. gada 16. marts 05:12Līga Paņina

Ziņas datums 16.03.20.

Svētdien, 15. martā, saistībā ar ārkārtas stāvokļa izsludināšanu valstī, draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojums un seminārs notika neklātienē, tiešsaistes režīmā, skatoties video.

Mācītājs Mārcis Jencītis sludināja divas tēmas – Vīruss Covid-19 un Debesis. Šī brīža situācija valstī un pasaulē saistībā ar dažādiem ierobežojumiem Covid-19 vīrusa dēļ ir satricinājusi ne vienu vien cilvēku. Ir jūtamas bailes un nedrošība par to, kas būs tālāk, kā tas ietekmēs visus procesus pasaulē. Taču Dieva vārds saka, ka Viņš nav mums devis bailības garu, bet  gan spēka, mīlestības un savaldības garu. Latvijas valdība ir laicīgi noreaģējusi, lai veiktu piesardzības pasākumus, arī draudzē „Kristus Pasaulei” dievkalpojumi kādu laiku notiks attālināti, skatoties video online. Šī situācija jāizmanto kā tramplīns jauniem sasniegumiem gan tavā ticības dzīvē, draudzē, biznesā un citās sfērās!

Dievkalpojuma video ieraksts: https://youtu.be/xxVQTkkpSnQ

Svētdien notika arī seminārs „Evaņģēlisms un māceklība”, kuru vadīja  bīskaps Antons Tiščenko. Viņš ir reģionālais bīskaps 30 draudzēs un vada divas draudzes Harkovā, kuras apmeklē vidēji 1200 cilvēki. Antons Tiščenko ir arī četru grāmatu autors un starptautisks sludinātājs.

Bīskaps mācīja par to, cik svarīgi ir darīt Dieva darbu – sludināt evaņģēliju un kalpot  cilvēkiem. Bieži vien par grēku mēs uzskatam tikai to, ko „nedrīkst darīt” – alkohols, smēķēšana, laulības pārkāpšana. Bet mēs neaizdomājamies, ka grēks ir arī tas, ka mēs nedaram pareizas lietas un neizmantojam lietderīgi savu laiku. Kristietim, kurš nesāk kalpot citiem cilvēkiem, ar laiku paliek garlaicīgi draudzē, un viņš kļūst aizņemts darot „pasaulīgas” lietas, kas bieži vien ieved arī grēkā. Antona Tiščenko palīgs dalījās arī savā liecībā un pieredzē, cik svarīgi ir cilvēkus apmeklēt un aprūpēt mājās. Apmeklēšanu mājās viņš dēvē par tiltu uz draudzi.

Esi aicināts atbalstīt draudzes darbu ziedojot: http://www.marcisjencitis.lv/ziedojumiem

Vairāk info:

+371 2933 5196

Kerija: „Atverot sirdi Dievam, saņēmu brīnumainu dziedināšanu!”

Publicēja 2020. gada 16. marts 00:21Līga Paņina

Ziņas datums 16.03.20.

Pirms kāda laika Kerijas dzīvē notika diezgan smags pavērsiens – jaunajai sievietei izjuka laulība, kam, protams līdzi nāca skumjas, depresīvas domas un vientulība. Meklējot piepildījumu, Kerija veidoja jaunas attiecības, meklēja, kā sevi pilnveidot un dzīvot tālāk savu dzīvi. Vēlāk viņu pārsteidza arī jaunas veselības problēmas, ar kurām Kerijai nāktos sadzīvot visu mūžu. Taču, iepazīstot Jēzu kā savu Glābēju, atnāca dziedināšana un daudzas citas izmaiņas!

Stāsta Kerija: „Pirms četriem gadiem man izjuka laulība. Jutos ļoti vientuļa, depresīva, nezināju, kā lai tiek galā ar šīm negatīvajām sajūtām. Lai kaut kā izmainītu esošo situāciju, piepildījumu meklēju jaunās attiecībās. Protams, tas neko neatrisināja, jo joprojām jutos iekšēji tukša un vientuļa.

Vienā brīdī es sajutu iekšēju pamudinājumu doties pie ārsta ginekologa. Uz pārbaudēm esmu gājusi regulāri, viss iepriekš bija kārtībā, taču šoreiz bija sajūta, ka jāaiziet tieši tagad, lai gan nekādus īpašus simptomus nejutu. Pie ārsta uzzināju ļoti nepatīkamus jaunumus – man atklāja pirmās stadijas papilomas (CIN I) vīrusu dzemdes kaklā, kas 10-15 gadu laikā var izraisīt vēža šūnu rašanos. Šī kaite nav medicīniski izārstējama, ar to ir jāsadzīvo visu savu atlikušo mūžu. Vienīgais, ko lietas labā var darīt – censties uzlabot un uzturēt kārtībā savu imūnsistēmu, un nepieļaut, lai kāds cits inficējas ar to. Inficēšanās ar šādu kaiti notiek caur seksuālu kontaktu. Uzzinot to, es jutos drausmīgi, lai gan iekšēji apzinājos, ka tās ir sekas manām nepareizajām izvēlēm. Es ticēju Dievam jeb augstākam spēkam toreiz un tam, ka par visām darbībām dzīvē ir jāatbild. Sapratu, ka man ir jāapstājas un kaut kas jāmaina. Man tika izrakstīti medikamenti, kas stiprina imunitāti, tomēr neskatoties uz to, vīruss palika organismā.

Es daudz domāju par to, kāpēc mana dzīve izvērtās tieši šādi. Lasīju grāmatas par psiho-somātiskiem slimību veidošanās iemesliem, pētīju sevi un iedziļinājos šajā situācijā.

Jau pirms es uzzināju šo diagnozi Dievs manā ceļā sūtīja kristiešus, kuri stāstīja par Dievu, aicināja uz draudzi. Taču es biju lepna un teicu, ka ticu sev, ka pati strādāju pie sevis, lai uzlabotu dzīvi. Šos kristiešus es satiku vairākas reizes. Un pēdējo reizi manā ceļā gadījās jau cits cilvēks, bet arī no tās pašas draudzes – „Kristus Pasaulei”. Šoreiz es atsaucos aicinājumam un pirmais dievkalpojums, uz kuru aizgāju, bija svaidīšanas dievkalpojums. Aizejot uz šo dievkalpojumu, es iekšā dzirdēju tādu neizskaidrojamu balsi, kas it kā teiktu:”Būs labi!” Es vairāk nedomāju par šo slimību, sāku iekšēji paļauties uz Dievu. Tā es sāku nākt gan uz dievkalpojumiem, gan mājas grupiņām, mani ļoti atbalstīja cilvēks, kurš atveda uz draudzi un mājas grupas vadītāja. Par mani tika arī regulāri lūgts. Atceros bija arī īpašs dievkalpojums par tēmu „Ģimene”, kurā mācītājs aizlūdza pret dažādiem ģimeņu lāstiem un problēmām. Tajā dievkalpojumā es sajutu lielu atbrīvošanu no pagātnes kļūdām. Pilnīgi jutu, kā no manis iziet kāds ļaunums, kas iepriekš traucēja dzīvot. Pēc laika devos arī uz lūgšanu semināru jeb inkaunteru, kura laikā es uzzināju pilnīgāk, kā darbojas Dieva garīgie principi, kāpēc veidojas problēmas cilvēka dzīvē un kā ar to tikt galā. Aizlūgšanas laikā bija arī jāaizpilda anketa, kurā uzrādīju dažādus pagātnes grēkus, partnerus, ar kuriem bija nepareizas attiecības – par to visu tika lūgts un jebkādi lāsti tika salauzti Dieva spēkā. Kalpotājs stāstīja arī kādu salīdzinājumu, ka katrs cilvēks, ar kuru Tev ir bijis kontakts, ir kā lapiņa, kura pielīpot atstāj nospiedumu. Tāpat notiek ar katru nākamo lapiņu. Savā prātā lūdzu, lai Dievs mani atbrīvo no visiem šiem „nospiedumiem”. Es piepildījos ar Dieva Tēva mīlestību, sapratu, ka mani tur Viņa roka, kas vienmēr atbalstīs un sajutu milzīgu brīvības sajūtu. Apkārtējie teica, ka man pat seja mirdzēja, izskatījos daudz citādāk. Jutos brīva no visa haosa, no visas nastas.

Pirms inkauntera devos nodot atkārtotas analīzes un tieši inkauntera laikā e-pastā saņēmu jaunos analīžu rezultātus. Atverot tos, es biju pārsteigta, ieraugot tekstu „nav noviržu no normas”. Es uzzināju, ka esmu dziedināta! Tā bija neaptverama sajūta, es iekšēji sev noteicu: „Dievs tiešām ir!” Pēc tam devos pie ārsta un viņš apstiprināja – esmu pilnīgi vesela! Esmu ļoti pateicīga Dievam par šo brīnumu, sapratu, ka Viņš ļoti mīl mani un vēlas, lai turpmāk savu dzīvi veidoju pēc Viņa gribas.

Tagad dzīvoju ar drošības sajūtu, neskatoties uz kādām ikdienas grūtībām. Es zinu, ka varu paļauties uz Jēzu un viss būs labi. Mani nesaista vairs vecā dzīve un tās domāšanas veids. Es nemeklēju piepildījumu nepareizās attiecībās, šo piepildījumu tagad es jūtu ikdienas, jo to man ir devis Dievs. Ar Dieva spēku man ir daudz vieglāk risināt problēmas, daudzas atbildes uz tām es atrodu Bībelē. Zinu, ka ar Dievu man viss izdosies! Ja tu lasi manu liecību un sirdī jūti siltumu, es tevi aicinu sekot Dieva gaismai uz labāku dzīvi – bez skumjām, sāpēm un vientulības!

Kerijas Lāmas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Maira: Esmu brīva no alkohola, cigaretēm un pašnāvības domām!

Publicēja 2020. gada 28. febr. 12:44Laura Gruševa

Ziņas datums 28.02.2020

Vairāk nekā triju gadu laikā, kopš Maira ir sākusi ticēt Dievam un par savām garīgajām mājām uzskata draudzi “Kristus Pasaulei”, viņas dzīve ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Kādreiz nerunīgā un noslēgtā jaunā sieviete ir kļuvusi atvērta un kalpo cilvēkiem. Tieši draudzē Maira ir izcīnījusi uzvaru pār depresiju, pašnāvības domām un kaitīgajiem ieradumiem. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:

“Audžuģimenē, kur mani pieņēma, kad man bija četri gadi, īstu mīlestību es nesajutu. Arī skolā vienaudži mani atstūma un attiecības ar viņiem veidojās sarežģītas. Man bija grūti kontaktēties ar pārējiem, visu laiku likās, ka cilvēki mani aprunā. Kad nāca pusaudžu gadi, es sāku sevi neieredzēt, pat ienīst. Vēlāk, kad jau biju pieaugusi un dzīvoju patstāvīgi, manā dzīvē ienāca alkohols un kompānijas. Draugos, īpaši vīriešos, meklēju to mīlestību, kas man pietrūka bērnībā. Grādīgie dzērieni man palīdzēja atraisīties un tad man bija vieglāk kontaktēties ar cilvēkiem. Citādi es visu laiku biju noslēgta un sēdēju, ierāvusies stūrīti.

Mani bieži vajāja pašnāvības domas. To dēļ vairākas reizes nonācu pat slimnīcā. Reiz izgāju uz ceļa ar domu, lai mani nobrauc mašīna. Arī rokas man ir vienās rētās un nācās taisīt operāciju, lai atjaunotu kustību spēju pirkstos.

Bērnībā man neviens par Dievu nestāstīja, tomēr iekšēji es visu laiku zināju, ka Viņš ir, un man bija bijība pret Dievu. Zināju, ja darīšu ko sliktu, to pašu dzīvē saņemšu atpakaļ. Pansionātā, kur es strādāju, kādai kolēģei bija vīrs, kurš apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Viņš man “feisbukā” uzrakstīja, stāstot par Dievu, un aicināja uz draudzes pasākumiem. Es ilgi izdomāju dažādus iemeslus, lai nebrauktu uz draudzi, tomēr beigu beigās aizbraucu uz dievkalpojumu Rīgā. Jau no pirmajām reizēm man iepatikās šie dievkalpojumi. Dievs man jau pirmajā reizē pieskārās tā, ka visu laiku nosēdēju raudādama. Dievkalpojuma beigās atdevu savu sirdi Jēzum un pieņēmu Viņu kā savu Kungu un Glābēju.

No alkohola atkarības Dievs mani atbrīvoja uzreiz, tikko ienācu draudzē un mājas grupiņā. Ar smēķēšanu cīņa bija ilgāka. Kaut arī ļoti vēlējos to atmest, allaž, tiklīdz bija kādi pārdzīvojumi, kritu atpakaļ. Taču mājas grupiņas cilvēki un arī es pati daudz lūdzu, lai Dievs mani atbrīvo no šīs atkarības. Tagad jau labu laiku es nesmēķēju vispār, arī grūtos brīžos neizvēlos cigaretes. Arī pašnāvības domas aizgāja pamazām, daudz lūdzām un arī pati stāvēju šīm domām pretī, līdz tās aizgāja pavisam, apliecinot Bībelē rakstīto, ka caur Jēzu Kristu mēs esam brīvi no visas tumsas. Nu es varu droši un pārliecināti kontaktēties ar cilvēkiem bez alkohola “palīdzības”. Savās problēmās paļaujos tikai uz Dievu un tagad jūtos ļoti labi. Kalpoju draudzē un stāstu cilvēkiem par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē.

Cilvēkiem, kuri ir depresijā un kuri neredz izeju no savām problēmām un bezcerības, es iesaku sākt skatīties draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un cilvēku liecības internetā, pašam atnākt klātienē uz draudzi un atvērt savu sirdi Dievam. Viņš ir brīnišķīgs un spēj izmanīt pilnīgi visu tavā dzīvē!”

Mairas Cepiņinas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 1253