ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Dainārs: Mana dzīve ir radikāli izmainīta!

Publicēja 2020. gada 31. jūl. 04:52Laura Gruševa

Ziņas datums 31.07.2020

Daināram ilgus gadus bija nepiedošana Dievam un cilvēkiem. Daudzu sāpīgu notikumu virkne nocietināja viņa sirdi, bet pēc Jēzus pieņemšanas savā sirdī un lēmuma sekot Viņam viss ir mainījies. Tālāk stāsta pats Dainārs. “Dieva žēlastība ir pārveidojusi visu manu dzīvi, tā ir mainījusies. Pirms iepazinu Jēzu, biju cilvēks, kuru vadīja dusmas un agresija. “Skaldi un valdi” ļoti bieži bija sauklis, pēc kura biju pieradis dzīvot un veidot attiecības. Agri bērnībā sirdī atnāca atstumtība, nepiedošana, rūgtums un dusmas uz savu tēvu un arī Dievu. Bieži bērnībā lūdzu Dievu par saviem vecākiem, lai  vairs nav strīdu un lamāšanās, bet tas nemainījās. Jutos bezpalīdzīgs, tas bija ļoti smagi.

Pieaugot izvēlējos dienēt armijā, biju kājinieku bataljonā. 2005. gadā mūs aizsūtīja uz miera misiju Irākā. Tur redzētais mani ietekmēja un raisīja daudzus jautājumus par Dievu un dzīvi. Redzēju nabadzību un reliģisko fanātismu darbībā. Par korāna likumu neievērošanu bez liekām ceremonijām pārgriež rīkli. Pastāvīgi atradāmies zem ienaidnieka uguns. Kādā no regulārajiem patruļas braucieniem piedzīvojām nopietnu uzbrukumu – sprāga uz ceļa paslēpta mīna un divi mani dienesta biedri zaudēja dzīvības. Vaicāju Dievam, kāpēc tā notika, kāpēc aiziet labi cilvēki? Es nepazinu Dievu tajā laikā un nezināju, ka ne jau Dievs ir tas, kas atņem dzīvības.

Dusmas un agresija bija lietas, ar kurām cilvēki mani asociēja. Bieži konfliktēju, aicināju uz kautiņiem, biju agresīvs. Pat izaicināju vairākus cilvēkus kauties pret sevi vienu. Neskaitot šīs negatīvās lietas, man bija arī vairākas atkarības un vissmagākā bija azartspēles. Tas viss kopā akmeni uz manas sirds padarīja aizvien smagāku un smagāku, tomēr mana sirds juta, ka jābūt kam vairāk par šādu dzīvi, ir jābūt citādāk. Mana sieva bija kļuvusi ticīga un apmeklēja “Kristus Pasaulei “ dievkalpojumus un mājas grupiņu. Pats biju skeptiski noskaņots pret draudzi un domāju to pašu, ko citi- ka tā ir vieta, kur “zombē” cilvēkus un izkrāpj naudu. Taču sievas lūgšanu rezultātā notika iekšējas pārmaiņas, un es piekritu aiziet uz dievkalpojumu, kur piedzīvoju brīnumu – reāli sajutu, ka ar mani notika kaut kas pārdabisks, Dievs aizskāra mani. Par mani lūdza Dievu gan sieva, gan grupiņas vadītāja. Sāku redzēt, kā Dieva žēlastība darbojas un notiek pozitīvas pārmaiņas. Ļoti daudz man deva draudzes trīs dienu seminārs “inkaunters”. Tajā spēju piedot tēvam un pateikt,  ka es viņu mīlu, un pats lielākais brīnums ir tas, ka arī viņš man spēja pateikt, ka mīl mani. Tas ir neticami, jo ar tēvu nekad agrāk par to nebijām runājuši. Iepazinu arī Dieva mīlestību un sapratu, ka Viņš grib glāb cilvēkus, nevis sūtīt kāda nelaimes.

Pēc tam, kad nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu, Dievs mani pārveidoja par citu cilvēku. Man vairs nav nevienas atkarības un cilvēki nespēj noticēt,  ka tas esmu es. Dieva žēlastība ir izmainījusi manu sirdi. Esmu nodevies kalpošanai draudzes “Kristus Pasaulei” filiālē Liepājā – kalpoju slavēšanā, spēlēju sintezatoru. Stāstu cilvēkiem par Jēzu  nekautrējoties. Sākumā bija mazliet neērti,  bet tagad to daru bez šaubīšanās. Liecinu visiem – gan draugiem, gan kolēģiem. Kā māca mūsu mācītājs Mārcis Jencītis, tas ir mūsu, kristiešu, pienākums. Vienā no nesenajiem sprediķiem tika runāts par to, ka Dievs pats neatnāks un nedarīs, ja mēs paši nedarīsim. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku.  Dažreiz ir sāpīgi, ka tu sludini un draugi novēršas no tevis, bet es nepārmetu un nedusmojos. Manī nav agresijas un vēlmes kādam uzbrukt. Dievs manī ir aizdedzis kalpošanas uguni un mīlestību pret cilvēkiem. Sirdī vairs nav lepnības, bet ir pazemība. Gribu kalpot cilvēkiem, gribu redzēt, kā mainās viņu dzīves. Septembrī plānoju atvērt savu mājas grupu. Dievs ir svētījis arī manu laulību. Iepriekš ar sieviņu daudzus gadus bijām dzīvojuši kopā neprecēti. Iepazīstot Dievu, sapratu, ka Viņš mūs aicina uzņemties atbildību par savām attiecībām, ģimeni un cilvēkiem sev apkārt. Tāpēc mēs nolēmām laulāties Dieva un cilvēku priekšā. Redzu, kā mana sieviņa pēc šī lēmuma ir uzplaukusi, viņa jūtas drošībā un pasargāta kopā ar mani laulībā. Draudzē daudz runā par attiecībām, tas mums palīdz. Mēs vairs nekašķējamies par sīkumiem, bet spējam redzēt tālāk, pāri nebūtiskiem niekiem. Dzīvojam pēc Dieva principiem un Viņa gribā.

Tiem, kuri lasa šo manu liecību, novēlu – pirmkārt, piedzimt no augšienes, tas nozīmē nožēlot grēkus un lūgt Jēzu, lai Viņš ienāk Jūsu sirdī un ir dzīves Kungs. Dievam nav neiespējamu lietu! Viņš novēla tik ļoti smago nastu no manis,  Viņš to izdarīs arī Jums.

Ļaujiet Dievam jūs vadīt, atdodiet Viņam to, kas nospiež Jūsu sirdis. Lai Dieva žēlastība valda Jūsu dzīvēs!”

Daināra Djablova liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Anda: pilnībā izmainīta dzīve? Tas ir iespējams!

Publicēja 2020. gada 17. jūl. 00:46Laura Gruševa

Ziņas datums 17.07.2020

Cik labi būtu, ja varētu piedzimt vēlreiz un nodzīvot šo dzīvi no jauna un pilnīgi citādi! Kad Anda vēl nepazina Dievu, viņa par to runāja ar savu draugu, un protams, abi nonāca pie secinājuma, ka nekas tāds nav iespējams. Arī daudzi no mums gribētu sākt visu no jauna, kā no baltas papīra lapas. Andas dzīvē bija daudzas problēmas, no kurām viņa neredzēja izeju. Taču tad, kad jaunā meitene nolēma uzticēt savu dzīvi Kristum, notika brīnums. Tēlaini runājot, viņa tiešām it kā piedzima vēlreiz, viņas dzīve tika pārstartēta. Tagad Anda saka, ka ir pilnīgi cits cilvēks, nekā vēl pirms pāris gadiem. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:

“Lielākā problēma manā dzīvē bija tukšuma sajūta un trauksme, nedrošība par sevi un rītdienu. Tas sākās jau vidusskolas pēdējā klasē un pieņēmās spēkā, līdz nācās griezties pie ārstiem. Mana depresija izpaudās tā, ka es kādu pusgadu gandrīz neizgāju no mājas un rītos ar grūtībām spēju piecelties no gultas, bet vakaros man bija grūtības iemigt. Pēc kāda laika sāku lietot miega zāles.

Mani neinteresēja nekas, kas notiek apkārt. Lai aizpildītu tukšumu sevī un mazinātu trauksmi, sāku daudz smēķēt. Drīz vien tā jau bija paciņa dienā un izvērtās par nopietnu atkarību. Smēķēju arī marihuānu. “Zālīte” palīdzēja atrauties no realitātes, nonākt savā iekšējā fantāziju pasaulē un “papeldēt mākoņos”. Bija arī draugi, ballītes Vecrīgā un nepareizas attiecības ar vīriešiem. Uz īsu brīdi likās, ka gūstu prieku un ir pat jautri, tomēr arvien kaut kas pietrūka, nebija dziļāka piepildījuma.

Apkārtējiem allaž žēlojos par dzīvi, biju nemitīgs upuris un cietējs, man viss bija vienmēr slikti un arī citiem teicu, ka es tur neko nevaru mainīt un man tāpat nekas nesanāks. Biju nepārliecināta par sevi, peldēju vairāk pa straumi, nekā pretojos tai. Likās, ka netikšu galā ar ikdienas gaitām un uzdevumiem. Neredzēju nekur piepildījumu vai jēgu savai dzīvei.

Nekāda kristīga pieredze bērnībā man nebija, tomēr es nojautu, ka ir kaut kas augstāks pār mums. Es to izpratu kā karmu vai likteni. Pagājušā gada vasarā man bija tikšanās ar draudzeni, ar kuru agrāk mācījos kopā vienā skolā. Viņa stāstīja, ka viņas dzīvē daudz kas ir izmainījies, kopš iepazinusi Dievu. Pārmaiņas pie viņas es varēju pamanīt uzreiz. No manas draudzenes strāvoja iekšējs miers un stabilitāte, kuras tik ļoti pietrūka man. Viņa bija smaidīga, atraisīta un priecīga. No malas paskatījos uz sevi un nodomāju, ka arī es tāda vēlos būt – brīva un priecīga, taču neesmu.

Viņa man sāka stāstīt par draudzi “Kristus Pasaulei” un uzaicināja uz dievkalpojumu. Esot pirmo reizi draudzē, biju ļoti skeptiska. Tik ļoti tas neatbilda maniem priekšstatiem par to, kādam jābūt dievkalpojumam. Taču jau pirmajā reizē man iepatikās slavēšanas dziesmas. Nolēmu vairs nenākt, bet mana draudzene regulāri zvanīja un apjautājās, kā iet. Pamazām sāku ieklausīties viņā un aizgāju uz mājas grupiņu. Man uzreiz iepatikās atvērtie cilvēki grupiņā, kuri parādīja man neviltotu uzmanību, lai gan pati sākumā biju ierāvusies sevī un bikla. Tā es atgriezos draudzē un septembrī pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju.

Ap to laiku bija kāds interesants notikums. Mani aicināja piedalīties kādā grupiņas rīkotā pasākumā, lai pastāstītu par Dievu citiem cilvēkiem, taču man pašai tobrīd makā bija palikuši divi eiro un es nezināju, kā tālāk dzīvot un nomaksāt visus rēķinus par dzīvokli. Tieši tajā dienā bija iespēja pastrādāt un kaut ko nopelnīt, taču es izvēlējos piedalīties pasākumā un braucu ar riteni, jo man pat e-talonam nebija naudas. Pēc pavisam neilga laika man atnāca finansiāla svētība, kas bija ļoti negaidīta. Kāds no maniem tuviniekiem, ar kuru man nav pārāk ciešs kontakts, pats uzdāvināja man konkrētu naudas summu, kas atrisināja daudzas manas finansiālās problēmas. Tas bija man ļoti liels stiprinājums ticībai, ka Dieva apsolījumi darbojas arī manā dzīvē!

Gāja laiks, un es pakāpeniski pārvērtos. Dievs maina manu raksturu un es ar katru dienu kļūstu arvien noteiktāka un stiprāka. No pastāvīgi čīkstošas un sevi žēlojošas meitenes es esmu kļuvusi par cilvēku ar stāju un mugurkaulu. Tagad esmu daudz priecīgāka un arī pārliecinātāka par sevi, nekā kādreiz. Esmu dziedināta no depresijas, aizgājusi tukšuma sajūta un trauksme. Manas domas ir kļuvušas sakārtotākas un uzlabojušās koncentrēšanās spējas.

Dievs atbrīvoja mani no atkarībām, taču tas notika pakāpeniski un nācās cīnīties arī pašai. Meitenes mājas grupiņā daudz lūdza par mani un arī es pati regulāri lūdzu Dievu. Pamazām šie netikumi aizgāja. Tagad es vairs nesmēķēju un arī nelietoju miega zāles. Piedalos draudzes kalpošanā un pie manis notiek mājas grupiņas sapulces. Man patīk tas, ko es daru tagad, esmu priecīga par jaunām lietām savā dzīvē, iespēju kalpot Dievam un cilvēkiem. “Zālīte”, kura man palīdzēja nonākt iedomātā sapņu pasaulē toreiz, kad man viss bija slikti, tagad man vairs nav vajadzīga. Ir aizgājusi tukšuma sajūta un atnācis tas piepildījums, kuru es savā dzīvē meklēju daudzus gadus un tā arī neatradu. Tagad es to esmu atradusi ticībā Jēzum un kalpošanā saviem līdzcilvēkiem!

Jauniešiem, kuri meklē jēgu savai dzīvei, es ieteiktu nemeklēt piepildījumu ballītēs un pārejošās izpriecās, bet nākt pie Dieva. Tas ir labs veids, kā mainīties pašam un sakārtot savu dzīvi. Ar savu spēku mēs visu nevaram, bet Dievam ir lielāks spēks. Viņš var izmainīt mūsu dzīvē pilnīgi visu!”

Andas Žereļinas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Trīs lieliskas dienas jūlija inkaunterā!

Publicēja 2020. gada 13. jūl. 12:56Laura Gruševa

Ziņas datums 13.07.2020

Inkaunters jeb draudzes „Kristus Pasaulei” trīs dienu seminārs daudziem ir kā jauns sākums izmainītai domāšanai un dzīvei. Inkaunterā ir iespēja uzzināt, kāpēc ir svarīgi dzīvot pēc Dieva principiem, kāda ir Jēzus upura vērtība un ko tas nozīmē ikvienam no mums, kā arī daudzas citas lietas. Īpaša uzmanība tiek pievērsta atbrīvošanas kalpošanai, kas palīdz cilvēkam saņemt brīvību un piedošanu par saviem grēkiem, sniedz spēju piedot citiem, palīdz Dieva spēkā iegūt dvēseles un fizisko dziedināšanu. Šeit cilvēki tiek atbrīvoti no dažādām atkarībām, kā arī saņem vīziju un spēku uzvaras pilnai dzīvei.

Inkauntera beigās dalībnieki dalījās ar savām liecībām, ko viņi ir piedzīvojuši:

Andis: „Uz inkaunteru dodos jau otro reizi. Pirmā inkauntera laikā Dievs mani pārdabiski atbrīvoja no alkohola un cigarešu atkarības. Šī inkauntera laikā es ļoti piedzīvoju Dieva klātbūtni, aizgāja tukšums, vientulības sajūta un nomāktība, kas bija manā dzīvē. Bija iezagusies tāda kā vienaldzība pret ikdienu. Sajutu Dieva pieskārienu, jo man parādījās jēga dzīvei un prieks, tāpat arī nepieredzēta mīlestība pret cilvēkiem. Tagad man ir degsme un vēlme arī citiem pastāstīt par Dievu un to, ko esmu piedzīvojis!

Andrejs: „Inkaunterā vēlējos tikt vaļā no savām atkarībām. Dzert un smēķēt iemācījos bērnu namā, jo vecāki par mani nerūpējās, izturējās vardarbīgi. Pēc inkauntera saņēmu spēku izmainīt savu dzīvi, spēju piedot vecākiem un zinu, ka Dievs man ir paredzējis skaistu nākotni!

Ilze: „Vienmēr esmu ticējusi, ka Dievs mani mīl, taču līdz galam tā īsti neapzinājos to, tāpēc devos uz inkaunteru, lai piepildītos ar Dieva mīlestību. Inkauntera laikā es tiešām sapratu, ka Viņa mīlestība ir nebeidzama un pēc aizlūgšanas sajutos kā jauns cilvēks! Man bija nepiedošana sev, tāpat arī bija nepiedošana Dievam par neatbildētu lūgšanu, šķita, ka Dievs nedzird mani. Taču pēc aizlūgšanas es sajutu brīvību no šīs nepiedošanas, sapratu, ka Dievs vienmēr mani mīlēs. Pieņēmu lēmumu arī regulāri apmeklēt draudzi un saņēmu vīziju par savu mājas grupiņu!

Samanta: „Inkauntera laikā saņēmu spēku un vēlmi piedot sev un mammai. Sev – par to, ka iegrimu dažādās atkarībās un mammai par to, ka viņa nekad nebija teikusi man, ka mīl mani.Tagad gribu arī citiem palīdzēt, pastāstīt, ko es esmu piedzīvojusi, jo vēlos lai arī citiem būtu tik brīva sirds, kā man!

Mintauts: „Iepriekš nespēju uzveikt dažādus grēkus, centos šo vēlmi grēkot aizstāt ar kādām citām lietām, taču bezcerīgi. Aizlūgšanas beigās sajutu tādu brīvību, ko grūti aprakstīt! Pēc tam domāju – ko darīšu ar to, ko saņēmu? Jāiet un jāstāsta tas citiem!

Bildes no inkauntera vari apskatīt šeit: https://bit.ly/3euwk8h

Piesakies arī tu uz nākamo inkaunteru, kas notiks septembrī!

Tel. +371 26700152 (Ieva)

andzaneieva@gmail.com

 

Kristīne Zeltiņa

Ar Dievu viss var būt vēl labāk!

Publicēja 2020. gada 3. jūl. 12:25Laura Gruševa   [ atjaunināts 2020. gada 3. jūl. 12:41 ]

Ziņas datums 03.07.2020

Reizēm nākas dzirdēt uzskatu, ka Dievs ir vajadzīgs tiem, kam ir grūti un slikti. Protams, Dievam ir iespējams atrisināt visdažādākās problēmas! Tomēr Dieva Vārds saka, ka katram cilvēkam ir nepieciešama Dieva žēlastība - lai dzīves beigās nonāktu Debesīs un lai jau šīs zemes dzīvē uzlabotu lietas, ko saviem spēkiem neizdodas izdarīt vai ko nemaz neaizdomājamies mainīt! Kas ir tas iemesls, kāpēc Ričards atvēra savu sirdi Dievam? To pastāstīs viņš pats!

Ričard, kā tu sevi raksturotu pirms iepazini Jēzu?

Es biju diezgan kārtīgs jaunietis, studēju mākslas nozarē, ļoti patika pavadīt laiku cilvēku kompānijās, taču nevarētu teikt, ka biju baigais „tusētājs”, nemēdzu staigāt pa klubiem, tāpat arī man nebija ne cigarešu, ne alkohola atkarības. Manu ikdienu raksturoja skola – mājas, un tas bija arī viss. Atnākot mājās visu vakaru pavadīju mācoties, zīmējot un gleznojot. Taču dzīvē trūka piepildījuma, kas piedotu visam dziļāku jēgu. Es nevarēju sevi nosaukt par īsteni laimīgu toreiz.

Atskatoties uz tavu dzīvi, gribas teikt, ka tev ir bijušas konkrētas vērtības dzīvē. Vai tās iemācīja tavi vecāki?

Jā, tā varētu teikt. Mani vecāki mani audzināja pēc kristīgiem principiem, taču paši, diemžēl, negāja toreiz draudzē. Es uzaugu kā nosacīti „labs un kārtīgs” cilvēks, kurš ticēja garīgajai pasaulei kā tādai, bet Dievu nepazina. Turklāt, mācoties vidusskolā, bieži vien vairāk nosliecos uz klasesbiedru viedokli, kuri pret Dievu izturējās ļoti skeptiski, blakus viņiem ar laiku arī es tāds kļuvu.

Kā tu nonāci draudzē „Kristus Pasaulei”?

Mani uzaicināja paziņa uz mājas grupiņas atpūtas pasākumu. Es zināju, ka tajā pasākumā būs arī kristieši, sākumā es domāju, ko nu varēs tur sagaidīt, jo bija izveidojusies sava veida pretestība pret Dievu un kristiešiem, taču piekritu atnākt, jo man patika pavadīt laiku ar cilvēkiem. Pēc laiciņa aizgāju arī uz dievkalpojumu par spīti visai manai skepsei. Pirmais dievkalpojums man bija viens liels pārsteigums – gan mūzika, gan atmosfēra. Vidusskolas laikā es daudz klausījos rokmūziku, un atnākot uz draudzi sākumā nevarēju saprast, kā šādu mūziku var sasaistīt ar Dievu? Taču pēc laika tā kļuva viena no lietām, kas mani visvairāk uzrunāja. Man ļoti patika slavēšanas dziesmas. Es ieklausījos vārdos un tie ļoti uzrunāja, motivēja, es vienmēr jutos pacilāts! Interesanta šķita mācītāja svētruna, jo man par pārsteigumu tā likās saprotama. Svētrunas laikā es uzzināju saprotamā valodā vairāk par Bībeli, par to, kā Dievs darbojas.

Kāpēc tu kā skeptiķis turpināji nākt uz draudzi un kurā brīdī tu saprati, ka Dievs ir reāls?

Ja godīgi, sākumā es īsti pat nezināju, kas bija tas, kas mani ļoti piesaistītja, bet man bija iekšēja vēlme nākt uz draudzi, pat ja ar prātu es skeptiski attiecos pret Dievu. Protams, man patika arī draudzes cilvēku kompānija, bet tajā bija arī kaut kas vairāk. Es sapratu, ka Dievs ir reāls, jo mana domāšana un dažas lietas manā dzīvē sāka mainīties. Es apzinājos, ka līdz šim ne visu pareizi darīju pēc Dieva prāta un vēlējos to mainīt. Tāpat es sāku ziedot draudzē, jo vēlējos dot Dieva darbam. Lai gan pats tajā laikā vēl nestrādāju, bet devu no tā, ko man vecāki deva dzīvošanai. Un interesanti bija tas, kā es pamanīju, ka vecāki tiek svētīti. Viņiem ik pa laikam bija dažādas finansiālas svētības! Es sapratu, ka tas, kas ir teikts Bībelē par finansēm, reāli darbojas. Ikdienā sāku arī lūgt Dievu un  lasīt patstāvīgi Bībeli. Es redzēju to, ka lūgšanai ir spēks – mājas grupiņā mēs lūdzam par dažādām vajadzībām, atceros, kad  man bija problēmas ar diplomdarbu, ko biju „ielaidis”, taču beigās, lai gan nebiju apmierināts ar rezultātu, saņēmu ļoti pozitīvu vērtējumu, un tobrīd nodomāju – kā tas var būt? Tāpat arī atceros posmu, kad mācību slodzes dēļ sāku izlaist lūgšanu un Bībeles lasīšanu, un to uzreiz jutu savā ikdienā – zuda motivācija un produktivitāte, visās prioritātēs sākās lejupslīde, un tajā mirklī es sapratu, cik tas ir svarīgi. Pieņēmu lēmumu būt disciplinēts savās attiecībās ar Dievu – regulāri lasīt Bībeli un regulāri lūgt.

Mainījās arī mans raksturs – pazuda mazvērtība un šaubas par sevi, kas traucēja bieži vien balstīties uz saviem lēmumiem, nevis pakļauties citu spiedienam. Agrāk ļoti ietekmējos no citu viedokļa – bija reizes, kad ieplānoju kaut ko darīt, bet tad, uzklausot citu domas, pārdomāju. Tas bieži vien traucēja man sevi realizēt. Bija grūti izteikt savas domas, uzsākt kaut ko jaunu. Klausoties mācītāja svētrunas, kurās viņš ļoti saprotami izskaidro Dieva vārdu, sapratu, ka Dievs redz mani kā vērtību, ka ar Dieva palīdzību es varu sasniegt vairāk. Un pamazām mainījās manas domas par sevi. Es sāku apzināties sevi kā nozīmīgu cilvēku. Šobrīd man nav problēmu izteikt savu viedokli, balstīties uz saviem lēmumiem, pastāvēt par kādu savu ideju, domās es sevi vairs nenoniecinu. Draudzē pirms kāda laika man piedāvāja vadīt kalpošanu, ko ar lielāko prieku uzņēmos. Tas arī bija viens no faktoriem, kas man palīdzēja mainīties, kļūt disciplinētākam.

Vai esi atradis to piepildījumu, ko meklēji?

Jā, savu piepildījumu esmu atradis Dievā un kalpošanā cilvēkiem. Tas dod man gandarījumu, ka varu būt daļa no Dieva vīzijas un ka varu to nodot tālāk citiem.

Ričard, ko tu ieteiktu tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka ar viņu dzīvēm viss ir „kārtībā” un Dievu nemaz nevajag, jo viss taču ir labi, līdzīgi, kā tev bija dzīvē?

Es teiktu tā – ar Dievu tev var būt vēl labāk! Bieži vien cilvēki tikai domā, ka viss ir kārtībā, jo, ja cilvēkam nav redzamu atkarību, problēmu, tas nenozīmē, ka viņam nav iekšēju problēmu vai lietu, kas jāuzlabo. Un to var izdarīt kopā ar Dievu!

Ričarda Fernata liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Jaunā dzīve ar Jēzu Kristu

Publicēja 2020. gada 19. jūn. 00:46Laura Gruševa

Ziņas datums 19.06.2020

Gatim dzīvē gājis kā pa kalniem. Sākumā viņam bija skaista bērnība, taču tad izšķīrās viņa vecāki un viņš kopā ar draugiem sāka lietot alkoholu un smēķēt. Pēc skolas pabeigšanas Gatis iegrima vientulībā un dzīvei neredzēja nekādu jēgu, līdz brīdim kad kāds viņam pastāstīja, ka Dievs var izmainīt visu viņa dzīvi.

Gati, pastāsti kāda bija tava dzīve līdz tu iepazini Dievu?

Esmu audzis Lejasciemā, bija skaista bērnība, vecāki par mani gādāja, man bija pietiekoši daudz mantu, draugi un viss, kas normālam bērnam vajadzīgs. Tā es nodzīvoju līdz desmit gadu vecumam līdz mani vecāki izšķīrās. Mēs ar mammu un brāli pārvācāmies uz citu vietu. Pēc šī notikuma mana dzīve sāka mainīties uz slikto pusi.

Kas mainījās tavā dzīvē?

Meklējot kādu prieku dzīvei sāku draudzēties ar jauniem draugiem. Viņu ietekmē gāju visādos neceļos.   Četrpadsmit gadu vecumā pirmo reizi piedzēros. Gadu vēlāk sāku arī smēķēt. To visu darīju, jo negribēju būt sliktāks par apkārtējiem puišiem, likās, ka tas ir “kruta”. Pa brīvdienām dzīvoju pie tēva un jaunie audžubrāļi arī aicināja uz visādām sliktām lietām – citu mantu bojāšanu un vandālismu. Tēvu neklausīju, naktīs nenācu mājās.

Vai vēlāk alkohols nesāka traucēt tev darbā, mācībās un citās lietās?

Es jau biju sācis dzert arvien biežāk – man mēra nebija nekāda, dzēru pat skolas kopmītnēs un pēc vairākiem brīdinājumiem tiku izmests no turienes laukā.

Pēc skolas iestājos darbā par elektriķi, jo biju ieguvis elektriķa profesiju. Domāju, ka nu dzīve sāksies un viss būs labi. Pārvācos uz Salaspili, lai varētu strādāt Rīgā, jo sapratu, ka laukos viena nodzeršanās vien būs. Pārtraucu regulāro iedzeršanu un tagad dzēru tikai svētkos un šad tad pa brīvdienām. Uzstādīju sev mērķus, gribēju atrast otru pusīti, draugus un dzīvot labu, veiksmīgu dzīvi.

Vai tev tas izdevās?

Nē, man tas neizdevās, es pamazām iegrimu vientulībā. Nepratu iepazīties ar meitenēm, nesanāca atrast arī jaunus draugus, es vienkārši nepratu komunicēt bez alkohola. Manu dzīvi pamazām pārņēma bezjēdzība. Savu brīvo laiku pavadīju spēlējot datorspēles, skatoties filmas un sērfojot internetā. Es ļoti gribēju būt ar cilvēkiem, bet man pat nebija, ar ko iziet ārā, lai parunātos. Gāju viens pats uz kino un citām izklaides vietām un izjutu iekšēju tukšumu un dzīves bezjēdzību. Tā es nodzīvoju kādus piecus gadus. Sanāk, ka es it kā bēgu no nodzeršanās un uzskrēju vientulībai. Domāju, ka draugi ir tikai tiem, kas kompānijās lieto alkoholu kopā.

Vai tu jau biji samierinājies ar šādu dzīvi?

Vienu brīdi uznāca vienaldzība par to visu, kā dzīvoju, bet iekšēji šā vai tā palika vēlme pēc labas dzīves un draugiem.

Kā tu nonāci draudzē “Kristus Pasaulei”?

Bija tā, ka pirms Ziemassvētkiem gāju pirkt dāvanas radiniekiem. Ejot uz vilcienu Rīgas centrā satiku cilvēkus, kuri man stāstīja, kā Dievs ir mainījis viņu un citu cilvēku dzīves. Man pastāstīja arī par draudzes pasākumiem un mājas grupiņām. Dažas dienas vēlāk cilvēks, kurš mani uzrunāja uz ielas, atsūtīja man apsveikumu Ziemassvētkos. Tas man bija diezgan liels šoks, jo kāds, kurš mani vienu reizi dzīvē redzējis, atceras par mani. Tas man bija tāds „wow”, jo mani draugi pat dzimšanas dienā nesveic. Pēc Jaunā gada svinībām man piezvanīja atkal šis cilvēks un uzaicināja uz mājas grupiņu. Likās interesants piedāvājums, jo jauni cilvēki, kaut kas nezināms, nodomāju „kāpēc gan ne”.

Kādi bija tavi iespaidi par šo mājas grupiņu?

Biju pārsteigts, ka daudz gados jauni cilvēki tic Dievam. Bija interesanta diskusija, ilgi domāju, kā jauni cilvēki iet pie Dieva, lūdz, lasa Bībeli. Redzēju, ka cilvēki šeit ir sirsnīgi, atvērti, laipni, uzņem ar atplestām rokām. Vienmēr biju vientuļš, ilgojos pēc draudzības un pēkšņi mani visur sāka aicināt, gājām kopā uz visādām atpūtas vietām. Es kļuvu priecīgs, gaidīju grupiņas ar nepacietību. Iepatikās mācītājs, visu sapratu, ko viņš sludina dievkalpojumos un tas mani uzrunāja. Biju pat palīgā uz evaņģelizācijas pasākumu.

Kāda ir tava dzīve tagad?

Draudzi apmeklēju vairākus mēnešus. Man ir daudz jaunu draugu, Dievs man ir iedevis to, pēc kā es visvairāk dzīvē ilgojos. Mana dzīve vairs nav bezjēdzīga un neizjūtu nekādu tukšuma sajūtu, jo laiks ir piepildīts ar labām lietām.  Esmu kļuvis atvērtāks, spēju bez alkohola komunicēt un iepazīties ar cilvēkiem. Kompleksi un mazvērtība ir prom.  Esmu sācis regulāri lasīt Bībeli un lūgt, apmeklēju Bībeles skolu un caur šo visu man izdodas sevi pilnveidot kā personību. Es kļūstu par labāku cilvēku, esmu izpalīdzīgāks, iecietīgāks. Agrāk biju neiecietīgs pret cilvēkiem, bieži izturējos ar dusmām un nicinājumu, bet tagad tāds vairs neesmu. Dievs man dod iedvesmu uz lielām lietām un mērķiem, man ir liela motivācija kaut ko dzīvē mainīt. Gribēju kļūt par labāku cilvēku un Dievs mani padara par tādu! Jūtos tā kā atmodies no ilga, gara miega. Pat cilvēki no malas pamana, ka man strauji mainās dzīve. Tā ir liela svētība, ka esmu nonācis šajā draudzē. Vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem, lai viņi nonāktu pie Jēzus, lai viņiem nebūtu jānoiet tas ceļš, kas man. Pēdējie mēneši ir bijuši tik skaisti, man nekas negatīvs nav noticis, šajā draudzē ir Dieva gaisma. Vienu brīdi pieķēru sevi pie domas, ka vairs nepazīstu to cilvēku, kāds biju agrāk. Arī Bībelē tas ir teikts - Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns (2. Kor. 5:17).

Gata Meļļa liecību pierakstīja Edgars Paeglis

No pabalstiem līdz Dieva svētītam biznesam!

Publicēja 2020. gada 6. jūn. 23:45Laura Gruševa

Ziņas datums 06.06.2020

Lauma, jūs ar vīru Mārtiņu gada laikā ar minimāliem līdzekļiem esat spējuši attīstīt savu biznesu un noslēgt līgumu ar pārtikas veikalu ķēdi par produkcijas piegādi vairāku tonnu apmērā. Tāpat jūs esat vinnējuši konkursu uzņēmējdarbībā, kaut gan paši neesat specializējušies šajā jomā. Kā sākās šis jūsu ceļš uz finansiālu uzplaukumu?

Viss sākās  ar to, ka iepazinu Dievu un sāku apmeklēt draudzi trīsarpus gadus atpakaļ. Tajā laikā es nestrādāju, jo to man neļāva slimība,  finansiāli palīdzēja ģimene. Pēc kāda laika, esot draudzē un kalpojot, pamanīju, ka mana slimība vairs tik ļoti netraucē un varu sākt strādāt. Vietā, kur dzīvojam, ir ļoti mazas iespējas atrast darbu. Tāpēc meklēju darbu citās pilsētās. Atradu darbu uz pusslodzi, bet sanāca baigā braukāšana un galu galā tas tomēr nebija risinājums, jo mums ir saimniecība, par kuru ir jārūpējas, kā arī kļuva sarežģītāk apmeklēt draudzi un mājas grupiņu un kalpot Dievam. Ar Mārtiņu esam uzņēmīgi un vienmēr domājām par iespējām pelnīt. Manas grupiņas vadītāja redzēja manī potenciālu un ticēja man, ka varu kaut ko sasniegt un ka Dievs var mani svētīt. Mūs ar padomiem un atbalstu iedrošināja arī mācītājs un citi draudzes cilvēki. Drīz vien arī parādījās vairākas biznesa idejas, kurās ņēmām aktīvu dalību. Pie vienas no idejām sākām jau darboties un bija pirmie panākumi. Taču nonācām līdz punktam, kad, lai ietu tālāk, bija vajadzība pēc salīdzinoši liela finansiāla ieguldījuma. Lūdzām, domājām un no Dieva sapratām, ka šis nav īstais variants mums.  Tad gluži nejauši nonācām līdz domai par sīpolloku audzēšanu. Izaudzējām nelielu  apjomu un sākam piedāvāt vietējiem veikaliem. Mūsu audzētie loki pircējiem patika un diezgan strauji izveidojās patstāvīgo klientu loks.

Pieprasījums palielinājās un mūsu saimniecība  auga. Strādājām pie tā, lai attīstītu mūsu piedāvājumu. Viens no lielākajiem pārsteigumiem bija zvans no pārtikas veikalu ķēdes ar piedāvājumu kļūt par viņu galveno sīpolloku piegādātāju. Nespējām  noticēt veiksmei, bet bija  arī bail no tik lielām saistībām, jo biju dzirdējusi, ka lielajiem piegādātājiem citreiz nākas maksāt  soda naudas, ja pasūtītājs netiek  nodrošināts  ar vajadzīgo  produkcijas daudzumu. Taču pasūtītāji bija saprotoši un teica, lai neuztraucos, lai droši turpinu attīstīt iesākto, “mēs  gribam jūsu lokus’’ viņi teica.

Šajā laikā parādījās iespēja piedalīties konkursā “Laukiem būt“. Mums izdevās uzvarēt un iegūt naudas balvu.  Konkurss bija nopietns, ar  žūriju, kas bija banku  darbinieki, ministrijas pārstāvji un pazīstami uzņēmēji.  Mums izdevās savu ideju pasniegt  teicami. Kā māca mūsu  mācītājs: „Jums ir jādeg par savu lietu!” Un mēs tiešām „degām” par savu uzņēmumu! Mēs – tikko sākuši, bez pieredzes un attiecīgās izglītības, spējām uzvarēt! Drīz sapratām, ka mums tomēr bija pamatzināšanas, jo, kad konkurss piedāvāja biznesa apmācības kursus,  biju tiešām pārsteigta, ka ļoti daudz kas man ir zināms.  Piemēram, kursos mums mācīja arī to, cik svarīgi ir ziedot. Izrādījās, ka ziedošana ir zināma arī pie neticīgiem uzņēmējiem. Šis princips – „dod un tev taps dots”” – ir svarīgs un pierādījies praksē.

Arī pirms draudzes apmeklēšanas un Dieva iepazīšanas mēs ar Mārtiņu daudz domājām par iespējām, bet vienmēr redzējām tikai šķēršļus. Nezinājām, ka par uzlabojumiem finansēs mēs varam lūgt Dievam. Nezinājām, ka  ir jāiemācās  dot Dievam un  jākalpo, lai Dievs varētu mūs svētīt. Pastāv noteikumi finansiālai svētībai.

Lūdzām, lai Dievs atver mūsu sirdis kalpošanai. Iemācījāmies ziedot un ziedot ar prieku, jo tas Bībeles princips un Dieva griba, lai mēs būtu finansiāli svētīti, dodot. Mēs iemācījāmies atraisīt savas sirdis un uzticēties Dievam. Mācītājs mums iemācīja iet uz mērķiem,  uzlikt savu mērķi uz papīra, lai visu laiku ir tavu acu priekšā. Bizness, tas ir rutīnas darbs un, ko tu domā šodien, tas tu būsi rīt. Iemācījāmies noticēt, ka mēs varam, jo Dievs ir ar mums! Visu par sīpolloku audzēšanu iemācījos internetā.  Pirms kļuvu ticīga pastāvīgi dzīvoju baiļu varā un mazvērtībā. Baidījos no tagad šķietami smieklīgām lietām. Mērķi lieli, bet domāšana apstājas pie smieklīgiem, izdomātiem zaudējumiem, kas varētu būt, ja mēģināsim. Kā arī iemācījāmies apieties ar naudu, Dievs tiešām deva gudrību šajās lietās. Arī agrāk mēs naudu netērējam nesaprātīgi alkoholā vai kur citur, vienkārši pietrūka gudrības pareizam finanšu izlietojumam.

Ko teiktu skeptiķiem par to, ka Dievs var svētīt finansiāli?

Mūsu draudzē ir vairāk nekā simts cilvēku ar šādām liecībām, viņi visi būtu kļūdījušies? Nedomāju. Ir Dieva principi,  kuri darbojas, un Dievs tiešām palīdz, vada un dod iespējas.  Mēs sākām  ar 300 eiro, gada laikā  mums ir līgums ar pārtikas veikalu ķēdi  par produkcijas piegādi, kas mērāma tonnās. Bijām tikko  noslēguši līgumu un pēkšņi izrādījās, ka nekur Latvijā  nav pieejami mazie sīpoli,  kas ir nepieciešami, lai izaudzētu sīpollokus. Bijām  jau tuvu izmisumam. Apzvanījām  visas malas, tad sakām meklēt pāri robežai un arī tad tas pats, līdz mums paveicās. Kad citi nevarēja dabūt, mēs dabūjām un varējām izpildīt pasūtījumu. Mūsu  loki ir tiešām garšīgi, es nesaprotu, kā tas var būt, bet cilvēki, kuri paši mājās audzē lokus, saka, ka mūsējie ir garšīgāki. Kad beidzās sezona, ieminējos klientiem, ka varbūt vajadzētu  samazināt cenu? Dabūju noraidošu atbildi,  teica, ka garšo mūsu loki un lai cena  paliek, kāda  ir. Tā  ir no paša  sākuma,  Dievs mums palīdz un vada, dod gudrību un pasargā. Šis viss ir liels Dieva brīnums. Bībele māca mums par lietām  spriest pēc darbiem un augļiem, lūk viņi ir!

Tavs ieteikums citiem finansiālas svētības iegūšanai?

Noteikti sākt ziedot, lūgt  Dievu par izmaiņām, kalpot cilvēkiem, vest viņus  pie Jēzus,  lai viņu dzīves  mainās. Paklausiet saviem garīgajiem vadītājiem, jo viņi jums ieteiks lietas, kas jums palīdzēs izrauties un celties. Un galvenais, lai galva ir īstajā  vietā un satveriet Dieva aicinājumu savās dzīvēs. Lūgšanās ir labi balstīties uz Rakstu vietām no Bībeles. Visu šo laiku es balstījos uz Mateja 7:7-8: “Lūdziet , tad jums taps dots; meklējiet,  tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz dabū, un, kas meklē  atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts!

Laumas Purovskas un Mārtiņa Kvedera liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Muguras sāpes izzūd uzreiz pēc dziedināšanas dievkalpojuma!

Publicēja 2020. gada 22. maijs 23:13Laura Gruševa

Ziņas datums 22.05.2020

Dažkārt cilvēkam ir aktīvi un ilgi jālīdzdarbojas kopā ar Dievu, lai atgūtu veselību, bet dažkārt dziedināšana notiek pēkšņi. Evas gadījumā bija otrais variants. Muguras trauma jaunajai meitenei izraisīja ciešanas un sāpes vairāku gadu garumā. Taču, kad viņa apmeklēja draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Ventspilī, situācija atrisinājās nedēļas lakā. Par savu dziedināšanu Eva stāsta:

“Kad man bija 11 gadi, braucot ar riteni vakarā mājās no skolas, mani notrieca mašīna. Es tiku aizvesta uz slimnīcu un mediķi teica, ka nav noticis nekas briesmīgs. Pāris nedēļas pēc izrakstīšanas man ļoti sāka sāpēt mugura. Vairs nevarēju ne normāli sēdēt, ne mācīties, ne sportot. Aizgāju pie ārsta un mani nosūtīja uz rentgenu, taču arī tur teica, ka nekādas izmaiņas mugurkaulā, kas varētu izraisīt sāpes, viņi neredzot. Tomēr sāpes nerimās un apmēram pēc pusgada spogulī es pamanīju, ka man viens plecs ir augstāk, nekā otrs. Pēc katras sporta vai deju stundas man sāpēja mugura. Naktīs gulēju uz vēdera, jo citā pozā sāpju dēļ es nespēju iemigt. Reizēm gulēju uz grīdas, cietas virsmas, lai atslābinātu sāpošo muguru, taču tas maz ko līdzēja. Ar laiku muguras daļā izveidojās kūkums, vērsts uz āru. Arī krūšu kurvis bija izmainījies. Reiz biju aizbraukusi uz Krieviju ciemoties pie radiem un vēlējos palīdzēt viņiem dārza darbos. Kad sāku ar kapli kaplēt dobes, man tik ļoti sāka sāpēt mugura, ka vairs nespēju turpināt darbu. Ar laiku samierinājos ar sāpēm mugurā, turpināju apmeklēt deju un sporta nodarbības, lai gan tas sagādāja fiziskas ciešanas. Tā tas turpinājās vairākus gadus un es jau domāju, ka ar sāpošu un līku muguru man nāksies sadzīvot visu mūžu.

Kādā reizē deju trenere mani uzaicināja uz kristiešu mājas grupiņu. Man iepatikās šie cilvēki, kristīgā vide un es sāku grupiņu apmeklēt regulāri. Mājas grupas vadītāja ātri pamanīja, ka mana mugura ir greiza un ieteica man apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Kad manā pilsētā Ventspilī mācītājs Mārcis Jencītis sludināja dziedināšanas dievkalpojumā, arī es tur biju. Dievkalpojuma laikā mācītājs teica: “Šeit ir cilvēks, kuram ir dažādas problēmas. Jēzus vēlas tevi dziedināt!” Tajā brīdī es sajutu mugurā karstumu un tirpas, kas gāja man cauri. Sirdī ienāca liels miers un prieks. Dievkalpojuma beigās viņš aicināja iznākt priekšā tos cilvēkus, kuri tieši šajā vakarā piedzīvojuši reālas un taustāmas izmaiņas. Arī es iznācu priekšā un visiem pastāstīju par to, kā Dievs man pieskārās. Mācītājs uzlika man rokas un aizlūdza vēlreiz. Viņš mani iedrošināja un tas man bija ļoti svarīgi.

Nākamajās dienās es varēju vērot, kā mana mugura iztaisnojas. Tas notika pats no sevis, bez kādiem vingrinājumiem vai manas piepūles. Grupiņas vadītāja jau pēc pāris dienām ievēroja, ka mani pleci kļuvuši daudz taisnāki. To redzēja arī citi cilvēki grupiņā. Tas viss notika strauji, apmēram nedēļas laikā. Arī sāpes kopš tās reizes pazuda uz visiem laikiem. Kopš tā laika mana mugura un pleci ir pilnīgi taisni, varu darīt fizisku darbu, pakļaut savu muguru slodzēm. Jau divus gadus esmu stipra, vesela un prieka pilna! Jauniešiem, kuriem ir veselības problēmas, es gribu ieteikt vērsties pie Dieva, pieņemt Jēzu par savu Kungu un Glābēju, jo tikai Viņš var mainīt tavu dzīvi. Arī tu vari dzīvot pilnvērtīgi, ar prieku. Dievs ir žēlastības pilns un Viņam ir neizmērojami daudz spēka.”

Evas Božes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Marta: Finansiāla svētība ir Dieva griba tavai un manai dzīvei!

Publicēja 2020. gada 8. maijs 22:57Laura Gruševa

Ziņas datums 08.05.2020

Marta draudzē ienāca un iepazina Dievu pirms pieciem gadiem, un šajā laikā viņa ir piedzīvojusi lielas izmaiņas savā domāšanā un raksturā, kā arī saņēmusi daudz svētību. Šoreiz viņa pastāstīs tieši par pozitīvajām izmaiņām finanšu jomā. Kādam šķitīs neiespējami piedzīvot svētības un finansiālu uzplaukumu laikā, kad daudzi cilvēki ir bez darba, taču ar Dievu tas ir iespējams!

„Atnākot uz draudzi, es pieņēmu Jēzu Kristu kā Savu Glābēju. Ieguvu ne tikai glābšanu, bet arī piedzīvoju daudzas citas izmaiņas savā dzīvē, un viena no tām skāra manu finanšu jomu, un par to arī vēlos padalīties. Sākot iepazīt Dievu, mana domāšana mainījās, jo draudzē dievkalpojumos, mājas grupiņā un Bībeles skolā dzirdēju vārdu par došanu jeb pamudinājumu ziedot, kā arī skaidrojumu, kāpēc ziedošana ir būtiska ticības dzīves daļa. Es vēlējos paklausīt Dievam un uzreiz sāku ziedot. Pirmkārt, zināju, ka tas vienkārši ir pareizi, otrkārt, sapratu, ka ar savu ziedojumu es atbalstīšu draudzes darbu – telpu īri, evaņģelizācijas pasākumus utt. Visu to laiku, kopš esmu draudzē, neatceros nevienu brīdi, kad es nebūtu devusi Dievam. Tā kā tolaik mācījos un dzīvoju kopmītnē, tad desmito tiesu sāku dot no tās naudas, ko mamma man deva dzīvošanai.

Drīz vien sāku meklēt arī kādu iespēju piestrādāt, toreiz sāku ar auklītes darbu. To atradu ļoti ātri. Dievs mani svētīja ar maksātspējīgām ģimenēm, kurām regulāri bija nepieciešama auklīte. Pienāca brīdis, kad es mammai teicu: „Mammu, vari vairs neskaitīt man naudu dzīvošanai, jo man pietiek pašai ar savu algu!” Sākot ar to brīdi, kļuvu finansiāli neatkarīga. Ikdienā uzradās arī dažādi citi darbiņi, kuros varēju labi nopelnīt, Dievs vienmēr rūpējās par manām finansēm.

Kad apprecējos, ar vīru pārcēlāmies uz dzīvi Kuldīgā. Tā ir neliela pilsēta, kur darbu atrast ne vienmēr ir viegli. Tomēr, Dievs ir blakus visos apstākļos. Arī Kuldīgā izdevās ātri tikt pie darba. Es pielietoju principus, kurus mūsu mācītājs skaidro dievkalpojumos. Negaidīju, kad darbs pats pie manis atnāks, bet es pati devos to meklēt. Atceros, ka pēc tam, kad jau bijām pārcēlušies uz dzīvi Rīgā, man pat zvanīja no vēl kāda uzņēmuma, kurš sākotnēji man nevarēja darbu piedāvāt. Viņi bija saglabājuši manis ienesto CV un piezvanīja. Secināju, ka, ja ļoti vēlas, Latvijā darbu atrast var, vienkārši pašam „jārok”. Bez draudzes es to visu nebūtu sapratusi. Tieši esot draudzē, Dievs izmainīja manu domāšanu. Šobrīd es ar aizdomām skatos uz cilvēkiem, kuri ilgtermiņā apgalvo, ka Latvijā trūkst darba! Darbu atrast var – tikai ir jāizdara no savas puses viss, lai atrastu meklēto! Ej pats uz uzņēmumiem un saki, ka meklē darbu! Un zini, ka, ielaižot savā dzīvē Dievu, Viņš vienmēr par tevi gādās! Es esmu tam vienmēr ticējusi un vienmēr par to no jauna pārliecinos.

Mani vienmēr ir uzrunājis tas, ko māca mācītājs no Dieva Vārda – par darbu, par ziedošanu, ka darot pareizas lietas, rezultāti ir neizbēgami. Kad jau kādu laiku dzīvojām Rīgā, sapratu, ka vēlos lokācijas ziņā izdevīgāku darba vietu, kā arī augstāku atalgojumu, nekā tajā brīdī bija. Un arī šoreiz izmantoju visu, ko mācīja mācītājs – turpināju ticēt, ziedot, lūdzu par savu vajadzību un vienkārši ieliku pati sludinājumu, uzskaitot lietas, ko es protu darīt. Tas bija divarpus gadus atpakaļ. Kad man piedāvāja darbu, es pati varēju noteikt, cik lielu summu es vēlētos saņemt un ticēju, ka man nav „jāvergo par kapeikām”. Dievs svētīja mani arī ar ļoti labu priekšnieku, kurš tiešām ir kā līderis, ar kuru var kopā sasniegt mērķus. Visu šo laiku turpināju ziedot un vienmēr desmito tiesu esmu apaļojusi uz augšu. Lasot Bībeli, mani vienmēr ir uzrunājušas Rakstu vietas par to, ka Dievs ir bagāts Dievs un ka Viņam pieder pilnīgi viss. Zinu, ka Viņš vienmēr dos visu nepieciešamo.

Darbā ir bijušas vairākas situācijas, kurās skaidri redzēju Dieva svētības un rūpes. Šajā periodā man ir tikusi paaugstināta alga, tāpat arī no vadības puses esmu saņēmusi daudz pretimnākšanu. Arī šajā sarežģītajā situācijā, kas šobrīd ir valstī, Dievs izdarīja pārdabisko! Daudz cilvēku šobrīd ir bez darba, un pirms šīs ārkārtas situācijas valstī mums uzņēmumā sāka samazināties klientu skaits. Kad iegāju darba e-pastā, tur, principā, bija tukšums. Tāpat arī mums nekad nav bijusi pieredze sniegt savus pakalpojumus tikai online režīmā. Šajā laikā es lasīju kāda mācītāja grāmatu, kas mani ļoti uzrunāja. Viņš stāstīja, ka mums, kristiešiem, visa nepieciešamā nauda ir jau šeit uz Zemes. Dievs mums caur Jēzus Kristus upuri ir devis varu pieprasīt naudu, kas mums ir nepieciešama – konkrētus ienākumus, klientu skaitu. Un es tā arī sāku darīt – lūdzu par mūsu uzņēmumu, pavēlēju velnam novākt rokas no tā. Pāris dienas pēc tam, aizbraucot uz darbu, redzēju, ka kaut kas ir pārdabiski mainījies. Sāka parādīties jauni klienti un šobrīd mums pat ir nepieciešami papildus darbinieki, lai visus spētu maksimāli apkalpot! Šobrīd, kad daudzi uzņēmumi atlaiž savus darbiniekus, mēs tos meklējam. Tas tiešām ir brīnums!

Mans personīgais ieteikums citiem – NEKAD nepārstājiet dot desmito tiesu! Tādā veidā Dievs var tevi svētīt! Tiem cilvēkiem, kuriem ir aizspriedumi par ziedošanu, gribētu teikt, ka, nākot pie Dieva, cilvēkam ir jāpārvar egoisms, un vislabākais veids, kā to izdarīt, ir došana, jo parasti tieši no naudas cilvēkam ir visgrūtāk šķirties. Mēs bieži ticam tam, kam mums gribas ticēt – ka Dievs var iedot mums veselību, vīru vai sievu, bet to, ka Viņš vēlas, lai mēs dotu Viņam un Viņa nama celtniecībai, mēs ignorējam. Ir svarīgi dot tur, kur mainās cilvēku dzīves. Ir svarīgi likt savu artavu tajā, lai Dieva Valstība celtos un augtu plašumā virs šīs zemes, jo būsim reāli – bez finansēm šodien neko izdarīt nevar. Tiklīdz, tu pieņemsi lēmumu, ka vienmēr daļa no tavām finansēm tiks sēta Dieva namā, tas sāks sagādāt tev prieku. Tu liksi savu artavu tajā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu par Dievu, lai viņiem būtu gan veselība, gan izmainīta dzīve visās jomās un pats svarīgākais - mūžīgā dzīvība!”

 

Martas Līdekas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Dziedināta no muguras diska trūces!

Publicēja 2020. gada 24. apr. 11:31Laura Gruševa

Ziņas datums 24.04.2020

Kādā rītā Karīna saskārās ar nepatīkamu pārsteigumu – asām, pēkšņām muguras sāpēm. Vēlāk atklājās, ka šīs nepatīkamās sāpes nav vis nieru iekaisums, kā jaunā sieviete bija domājusi sākumā, bet gan diska trūce. Neskaitāmi ieguldītie naudas līdzekļi, diskomforts un nespēja pilnvērtīgi strādāt un aktīvi atpūsties bija tas, ar ko Karīnai nācās sadzīvot divus gadus. Jaunā sieviete jau bija sevi „norakstījusi” un iekšēji padevusies, taču satikšanās ar Dievu mainīja pilnīgi visu!

Karīna, pastāsti, lūdzu, kā tu ieguvi muguras traumu?

„Šo traumu visdrīzāk ieguvu, apmeklējot sporta zāli. Iespējams, biju sākusi to darīt pārāk strauji, jo uz zāli gāju katru dienu. Kādā rītā es pamodos ar ļoti spēcīgām muguras sāpēm, sākumā šķita, ka tas varētu būt nieru iekaisums, jo es nevarēju ne nosēdēt, ne pagulēt. Man bija ļoti smagi – vairāku mēnešu garumā bija jāiet uz dažādiem izmeklējumiem un jādzer zāles, līdz ārsts kādā dienā pateica, ka man ir muguras diska trūce divās vietās. Lai ārstētu šo traumu bija jāapmeklē procedūras, kur mugurā veic injekciju pret sāpēm. Es iztērēju ļoti daudz naudas šiem ārstu apmeklējumiem un procedūrām, un tik un tā man nepalika vieglāk. Es vairs neredzēju jēgu izmest naudu tam visam, ja nekas nepalīdz. Beigās vienkārši norakstīju sevi, ka man visu atlikušo dzīvi būs jādzīvo ar sāpēm.

Es jutos sagrauta ne tikai fiziski, bet arī morāli. Pārdzīvoju par to, ka nevaru vairs darīt lietas, kuras darīju agrāk, piemēram, nevarēju ne sportot, ne darīt citas aktīvas nodarbes. Tajā laikā mācījos koledžā par kosmetoloģi un man bija daudz praktisko nodarbību, kurās traumas dēļ man bija liegts piedalīties, tādēļ tika traucētas arī manas mācības. Es vienkārši kļuvu par ”sēni”, jo vairāk nedarīju neko aktīvu. Ja draugi aicināja slidot vai kā savādāk atpūsties, tad parasti vienkārši atteicu, jo baidījos, ka nokritīšu un paliks vēl sliktāk, piemēram, ienāca prātā doma, ka nokļūšu vēl ratiņkrēslā un palikšu par invalīdi. Man bija radušās arī emocionālas problēmas – biju visu laiku nomākta, mocīja arī iekšējs nemiers un bailes par savu nākotni.”

Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva un kā ienāci draudzē „Kristus Pasaulei”?

„Manā dzīvē pienāca tāda diena, kad vienā mirklī biju palikusi bez jebkādas stabilitātes. Man vairs nebija regulāru ienākumu un dzīvesvietas. Tajā brīdī nezināju, ko lai dara ar savu dzīvi.  Uznāca šausmīgas bailes par to, kā tālāk dzīvot.  Es vienmēr biju zinājusi, ka ir kādi augstāki spēki par cilvēku, tāpēc tajā brīdī ķēros klāt „pēdējam salmiņam” un sāku vienkārši ar kādu sarunāties, lūdzot palīdzību. Toreiz nesaucu to par Dievu, bet runāju, vienkārši ticot, ka tas ir kāds neredzams spēks. Pagāja aptuveni mēnesis un mani uz ielas uzrunāja meitenes no draudzes „Kristus Pasaulei”. Viņas stāstīja par to, ka Jēzus var izmainīt jebkura cilvēka dzīvi un uzaicināja mani uz kādu pasākumu. Saprotot, ka man ir vajadzīgs kaut kas, kam ticēt, un man nebija daudz variantu, tad nu es izlēmu aiziet uz šo pasākumu un kopš tās reizes es arī sāku apmeklēt draudzes dievkalpojumus un mājas grupiņas.

Es sapratu, ka ir jālasa arī Bībele un jāsāk regulāri lūgt Dievs, un mana dzīve pakāpeniski sāka mainīties. Manu iekšējo nemieru un nomāktību nomainīja miers.  Dzirdot to draudzes dievkalpojumos un lasot Bībeli, sapratu, ka Dievs var dziedināt arī manu muguru, tāpēc sāku par to arī lūgt. Man daudz stāstīja un palīdzēja saprast arī manas grupiņas vadītāja. Skatījos arī draudzes cilvēku video liecības, kas cēla manu ticību. Pagāja kāds laiks un es  secināju, ka sāpes ir mazinājušās. Draudze piedāvā arī iziet trīs dienu aizlūgšanu semināru „Inkaunteru”  un šajā seminārā tika aizlūgts par manu muguru. Pēc šīm aizlūgšanām muguras sāpes pārgāja.”

Vai kopš tās reizes vairs vispār nekad neizjuti sāpes mugurā?

„Pēc inkauntera sāpes vēl bija atgriezušās, un tajā brīdī es sapratu, ka man vairāk jācīnās par to lūgšanā. Bija posms, kad es mazāk pavadīju laiku ar Dievu, un tajā brīdī, kad sāpes bija atgriezušās, man parādījās ļoti spēcīga iekšēja pārliecība par to, ka nerīkojos pareizi, noliekot Dievu malā. Zināju, ka ir jāatsāk meklēt Tas Kungs un kalpot Viņam. Kopš tās reizes sāku vairāk lūgt arī par muguru un pakāpeniski sāpes pilnībā izzuda.

Šobrīd varu pilnīgā pārliecībā apgalvot, ka Dievs mani ir dziedinājis no šīs muguras traumas. Sāpes neizjūtu jau vairākus mēnešus, dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi – es fiziski jūtos daudz vieglāk, neizjūtu pastāvīgu diskomfortu, esmu atsākusi darīt aktīvas nodarbes bez bailēm, ka varētu notikt kas slikts. Tagad droši atpūšos ar draugiem, man vairs nav jāatsaka aicinājumam doties kaut kur kopā. Jūtos arī psiholoģiski daudz labāk, jo vairs nav bail par savu nākotni, varu normāli strādāt un pelnīt, jo iepriekš to nevarēju traumas dēļ.  Jēzus ir atbrīvojis mani no nemiera un nomāktības, kas neļāva normāli dzīvot. Esmu pateicīga Dievam par to, ko Viņš dara manā dzīvē!”

Ko tu vari ieteikt citiem?

Esiet pacietīgi, nākot pie Dieva, pārliecinieties, ka paši darāt  no sevis visu, lai Dievs jūs varētu dziedināt - lasiet regulāri Bībeli, lūdziet un nepadodieties!

Karīnas Klāsēnas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Dziedināšana no gadiem ilguša artrīta – īsā laikā!

Publicēja 2020. gada 10. apr. 12:37Laura Gruševa

Ziņas datums 10.04.2020

Ilzei artrīta izraisītās sāpes locītavās bija tik spēcīgas, ka to dēļ viņai nācās atstāt savu darbu. Ne ārsti, ne dziednieki, ne homeopāti gadiem nespēja neko līdzēt. Par laimi, kādu dienu pāris meitenes no draudzes “Kristus Pasaulei” jaunajai sievietei pastāstīja par Jēzu Kristu. Vēlāk, kad mācītājs dievkalpojumā aizlūdza par Ilzi, sāpes jau pēc nedēļas bija noņemtas kā ar roku. Tagad jau vairākus gadus Ilze ir pilnīgi vesela, laimīga un uzticami apmeklē draudzi. Par sevi viņa stāsta:

“Aptuveni pirms astoņiem gadiem no rītiem sāku pamanīt sāpes plaukstu locītavās. Kad rokas ievingrināju, palika labāk. Tomēr drīz vien sāka sāpēt arī ceļi. Gāju pie ģimenes ārsta, man pateica, ka esmu jauna meitene, lai pasmērēju kādu smēri, gan jau pāries. Tomēr ziedes man nepalīdzēja. Tad ārsti uztaisīja rentgenu un teica, ka mani kauli ir slimi jau tādā pakāpē, kā tas parasti mēdz būt pensionāriem. Manā ārstēšanā neko daudz nemainīja, tikai vienu smēri pret otru, bet tas tāpat neko nelīdzēja.

Strādāju konditorejā, darbs bija pārsvarā uz kājām un sagādāja man neciešamas sāpes ikreiz, kad vajadzēja pieliekties. Pirms došanās uz darbu man bija kādu stundu ar spēku jāvingrina un jālauž vaļā pirkstu locītavas, lai vispār spētu kaut ko darīt. Pirksti bija savilkti kā krampjos. Ceļi sāpēja tā, ka es nevarēju normāli iekāpt transportā. Kāpjot pa trepēm, mani apdzina pat omītes. Šajā laikā biju pie daudziem ārstiem speciālistiem, tomēr uzlabojumi bija nelieli.

Meklēju palīdzību arī pie dziednieces un homeopāta. Rakājāmies manā pagātnē, daudz raudāju. Dziedniece minēja, ka manās locītavās esot ūdeņi, bet ko darīt, atbildi tā arī nesagaidīju. Dziedniece man nespēja palīdzēt. Homeopāts izrakstīja kaudzi ar tējām un dabīgām zālēm, kas palīdzēja īslaicīgi. Man bija jāaiziet projām no konditorejas, jo vairs nevarēju strādāt šādu fizisku darbu. Grimu depresijā un domāju, ko darīt tālāk, jo viss bija jāsāk no nulles. Iestājos augstskolā un vairākus gadus turpināju apmeklēt dažādus speciālistus un lietot nu jau stiprus medikamentus.

Kādā vasaras dienā gaidīju sabiedrisko transportu un pie manis pienāca ticīgas meitenes un teica, ka esot no draudzes “Kristus Pasaulei”. Mēs neilgu laiciņu runājām par Dievu, Jēzu Kristu un garīgām lietām. Mani tas ieinteresēja un es pati sāku viņām rakstīt, lai iegūtu vairāk informācijas. Man jau tad bija vēlme aiziet uz draudzi, bet bija daudz jautājumu, iekšēju cīņu un neskaidrību, kā arī apstākļi traucēja nokļūt uz draudzes mājas grupiņu vai dievkalpojumu. Allaž bija dažādi šķēršļi, lai es nekur netiktu. Bet pienāca rudens un kādu dienu es jutos tik emocionāli slikti, ka sapratu, ka man ir jāaiziet uz draudzi, jo ar saviem spēkiem vairs galā ar sevi netieku. Iesākumā es aizgāju ciemos pie vienas sievietes no draudzes, kura vadīja arī mājas grupiņu, izraudājos un izkratīju viņai savu sirdi. Neilgi pēc tam apmeklēju savu pirmo dievkalpojumu, kurā pieņēmu Jēzu kā savu Glābēju. Regulāri sāku apmeklēt arī mājas grupiņas, kurās mēs kopīgi lūdzām, lai Dievs man pieskaras un dziedina no artrīta. Katru reizi lūgšanu laikā mani pārņēma trīsas un bira asaras, un pēc grupiņām es sāku justies emocionāli labāk. Sāku ticēt, ka Jēzus Kristus ir reāls un var palīdzēt arī man.

Pēc pāris nedēļām bija draudzes rīkotais dziedināšanas dievkalpojums Kongresu namā. Mācītājs aizlūdza par mani un  teica, ka esmu dziedināta, man tikai jānotic tam. Aizgāju mājās un pie sevis visu laiku atkārtoju: “Es esmu dziedināta Jēzus vārdā. Es ticu!” Es to apliecināju ik rītus, tiklīdz kā pamodos un ar katru dienu jutu, ka sāpes kļūst arvien mazākas un mazākas. Aptuveni pēc nedēļas sāpju vairs nebija vispār.

Nu jau vairāk kā divus gadus esmu pilnīgi brīva no artrīta un sāpēm locītavās. Nekādas sāpes vai slimības izpausmes šajā laikā vairs nav atkārtojušās. Arī pie ārstiem un uz pārbaudēm šajā laikā es vairs neesmu gājusi. Esmu pilnīgi vesela, nelietoju nekādus medikamentus, varu strādāt fizisku darbu un man vairs nekas nesāp.

Cilvēkiem, kuriem ir hroniskas veselības problēmas, es iesaku nepadoties, bet meklēt risinājumu Dievā, būt pacietīgam, turpināt kalpot, lūgt un meklēt Viņa žēlastību!”

Ilzes Kalniņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 1259