ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Mārcis: Mani uzskati par draudzi un ticīgajiem izmainījās vienā mirklī!

Publicēja 2021. gada 15. janv. 13:27Laura Gruševa

Ziņas datums 15.01.2021

Daudzi no mums ir aizdomājušies – vai šī brīnišķīgā un saskanīgā pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir radusies pati no sevis? Vai tomēr tai ir radītājs, arhitekts vai inženieris, kurš to visu tā ir radījis un iekārtojis? Zeme no Saules ir tieši tik tālu, lai mums nebūtu ne par karstu, ne par aukstu. Mūs pašus šeit notur Zemes pievilkšanas spēks, kas mums neļauj kaut kur aizlidot prom. Pat gājputni pavasaros un rudeņos atrod ceļu pāri jūrām bez GPS vai kompasa. Šo sarakstu varētu turpināt un, lai to visu ieraudzītu, nebūt nav nepieciešama augstākā izglītība. Vien vērīgs skats un atvērta sirds. Kas notiks ar mani pēc nāves? Vai viss beigsies tumsā? Un galu galā – kāpēc es pats dzīvoju un kāds ir manas dzīves mērķis un uzdevums?

Šādi eksistenciāli jautājumi nodarbina ne vienu vien no mums. Arī Mārcis jau no bērnības meklēja uz tiem atbildes un galu galā, meklēdams risinājumu arī savām problēmām, viņš pārliecinājās, ka tikai Jēzus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Tagad Mārcis jau labu laiku ir draudzē “Kristus Pasaulei” un viņa dzīve un domāšana ir izmainījusies pilnībā. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Jau no mazotnes manī ir bijusi apziņa, ka ir Dievs, kurš visu ir radījis. Lai kaut kā mani nodarbinātu, krustmāte iesaistīja dažādās kristīgās nometnēs, kur stāstīja par Dievu. Atmiņā palikušas kristīgās ētikas stundas otrajā klasē. Reiz skatījāmies filmu “Kristus ciešanas” un kaut kā manā prātā aizķērās, ka ir Dievs, debess un zemes Radītājs, tomēr tuvāk es Viņu nepazinu. Manā uztverē Viņš bija abstrakts spēks, kurš ietekmē mūsu likteni, bet tur mēs nevaram neko mainīt.

Sākās pusaudža gadi, ballītes, meitenes, arī alkohols. Mani mocīja dažādi kompleksi, mazvērtība un iekšējs tukšums, ko es centos kompensēt ar materiālām lietām. Daudziem cilvēkiem galvenās vērtības dzīvē ir nauda, māja, mašīna un romantika ar pretējo dzimumu. Arī es pēc tā tiecos un meklēju tajā savu piepildījumu, tomēr tukšuma sajūta mani neatstāja. Mana dzīve bija kā uz grimstoša kuģa un es neredzēju tai nekādu jēgu. Pārcēlos no mazpilsētas dzīvot uz Rīgu, sāku mācīties augstskolā, pēc tam strādāju.

Cerēju, ka attiecībās ar meitenēm un romantiskā mīlestībā es atradīšu savu piepildījumu, taču šīs attiecības gandrīz visas bija seklas un īslaicīgas, pat vienas nakts sakari. Es, diezgan bikls un intraverts jaunietis, cerēju atraisīties un aizmirsties dažādos klubiņos un ballītēs, tomēr, kad svinības beidzās, mani arvien vairāk mocīja morāli pārmetumi un sevis meklējumi turpinājās.

Jau no bērnības mani nodarbināja jautājums – kas ar mani notiks, kad es nomiršu? Vai es vienkārši vairs nebūšu, tumšs visapkārt un viss? Šāda atbilde mani neapmierināja. Īpaši es par to aizdomājos, kad redzēju vai ziņās lasīju, kad mirst jauni, veiksmīgi un slaveni cilvēki. Kāda jēga piedzimt, pūlēties visu dzīvi, kaut ko arī sasniegt, nodzīvot 60 vai 70 gadus un tad aiziet nebūtībā tā, it kā nekā nebūtu bijis?

Vienmēr esmu tiecies izprast neizprotamo. Sāku interesēties par garīgām lietām, lasīju dažādas grāmatas. Tikos ar dažādiem cilvēkiem, kuri teica, ka spēj redzēt garīgo pasauli un varot pateikt gan manu pagātni, gan nākotni. Tas, ko viņi teica, tiešām sakrita ar notikumiem manā dzīvē, tāpēc šī joma mani arvien vairāk ieinteresēja. Es ticēju, ka ir garīgā pasaule, eņģeļi un dēmoni. Tomēr man jautājumu arvien bija vairāk, nekā atbilžu. Kurā ticībā ir patiesība? Kristietībā, budismā, reinkarnācijā? Es vēl nebiju iepazinis Dievu un nezināju, ka Viņš ir vienīgais un īstais.

Mana mamma jau kādu laiku gāja vietējā draudzē un lūdza par mani Dievu. Viņa arī aicināja mani uz dievkalpojumu, taču es neaizgāju. Pēc profesijas esmu jūrnieks un krastā būt neiznāca bieži. Pirms pāris gadiem mana māsīca nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu Kristu par savu Glābēju. Divpadsmit gadus viņa bija mocījusies ar bulīmiju, smagu depresiju un dažādām atkarībām. Bija arī vairāki neveiksmīgi pašnāvības mēģinājumi. Un tad vienā dienā viņa izmainījās pilnībā. Viņa bija mans tuvinieks, kuru es pazinu ļoti labi un tas mani ļoti uzrunāja. Es to pats redzēju savām acīm un zināju, ka tas ir patiesi un īsti. Šeit bija kaut kas pārdabisks, ko var izdarīt tikai Dievs. Neviens cilvēks pats sevi tā nevar izmainīt ne ar domu spēku, ne ar pašiedvesmu. To var izskaidrot tikai ar Dieva žēlastību Kristū, par ko ir rakstīts Jaunajā Derībā. Tikai pateicoties izmaiņām māsīcas dzīvē, es pats pa īstam sāku ticēt Dievam un meklēt Jēzu Kristu. Sāku pastiprināti lasīt Bībeli un nonācu pie atbildes, ka Jēzus ir vienīgā Patiesība, Ceļš un Dzīvība.

Laiku pa laikam, braucot uz Rīgu, paņēmu savā mašīnā kādus cilvēkus pa ceļam. Reiz tie bija cilvēki, kuri brauca uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Rīgā. Kopā braucot, kāda meitene sāka stāstīt, ka viņas dzīve ir pilnībā izmainījusies. Viņa kļuvusi brīva no alkohola, narkotikām un laimīgi apprecējusies. Tas mani ļoti ieinteresēja un arī es atnācu uz dievkalpojumu.

Jau pirmajā dievkalpojumā sagruva mani stereotipi par to, kāda ir draudze un cilvēki tajā. Ja pirms tam biju uzskatījis, ka uz baznīcu svētdienās nāk galvenokārt veci un slimi cilvēki, kuri tur liek sveces un skaita pātarus, tad šeit tas izrādījās pilnīgas muļķības. Izrādās, ka dziedāt un slavēt Dievu var arī ar modernu, mūsdienīgu mūziku. Mācītājs var sludināt enerģiski un saprotamā valodā tā, ka svētrunas laikā nenāk miegs. Šeit ir arī tik daudz jaunu cilvēku, kuri ir priecīgi, optimistiski, mērķu un ideju pilni!

Kopš esmu ar Dievu, esmu sapratis galvenās dzīves vērtības, manī ir apziņa, ka mēs katrs esam radīti pēc Dieva plāna. Mums ir uzdevums, mērķis šai dzīvei, un tas nav materiālajās lietās. Galvenais ir izveidot attiecības ar savu Radītāju. Esmu ieguvis brīvību no netiklības, pornogrāfijas, gadījuma attiecībām. Esmu brīvs no mazvērtības, no tiekšanās pēc naudas un materiālām lietām. Katrā gadījumā tas vairs nav svarīgākais manā dzīvē, lai arī nauda, protams, ir mums vajadzība, taču tā kalpo man nevis es naudai. Ir uzlabojusies arī fiziskā veselība, es vairs tik bieži neslimoju, kā agrāk. Tagad regulāri lasu Bībeli, klausos svētrunas dievkalpojumā un internetā. Kalpoju arī savā mājas grupiņā, stāstot citiem par Dieva mīlestību. Pasaulē ir daudz dažādu reliģiju, bet neviena no tām nesniedz tik pozitīvu ietekmi uz cilvēka dzīvi, kā vienīgi ticība Kristum. Vēlos stāstīt arī citiem par Jēzu, jo redzu, cik daudzi ir apmaldījušies paši savās mācībās un atziņās. Redzu, kā cilvēki, kuri vēl nepazīst Dievu, dzenas pēc materiālajām lietām, bet pat tad, kad viņi to visu ir ieguvuši, viņi, vienalga, nav laimīgi. Viņi grib uzbūvēt ap sevi savu ideālo sapņu pasauli, tomēr viņi neapzinās to, ka neviens šajā pasaulē nav uz palikšanu mūžīgi. Jautājums ir par to, kādu pamatu likt savai dzīvei, un es atradu šo pamatu Dieva Vārdā un Jēzū Kristū. Man tas palīdz dzīvē iet uz priekšu, pārvarēt grūtības, problēmas.

Es neesmu pats piedzīvojis neko pārdabisku, redzējis atveramies debesis vai kādas vīzijas. Gribu novēlēt tiem, kuri meklē Dievu un nav piedzīvojuši nekādu pārdabisku spēku, brīnumu vai piedzīvojumu – nepadoties un nedomāt, ka Dieva nav, vai Viņš nedarbojas. Tiem, kuri lasīs šo liecību, es gribu pateikt, ka agri vai vēlu mēs ikviens sapratīsim, ka šī dzīve ir kā vēja pūsma, kā piliens jūrā, kura šobrīd ir, bet vienā mirklī vairs nebūs. Es novēlu tev atrast vienīgo patiesību, un tā ir Jēzus Kristus. Kad jūs to atradīsiet, šī Patiesība darīs jūs brīvus!”

Mārča Kārkliņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Armands: Lūgšanas izmainīja manu dzīvi!

Publicēja 2021. gada 2. janv. 13:21Laura Gruševa

Ziņas datums 02.01.2021

Armands jau trīs gadus ir uzticams draudzes “ Kristus Pasaulei” loceklis. Kopā ar savu sievu viņi kalpo cilvēkiem un arī vada savu mājas grupu Gulbenē. Par pašu būtiskāko savā dzīvē Armands uzskata personīgās attiecības ar Dievu, jo tieši šī draudzē iemācītā vērtība atnesa plaukstošas izmaiņas viņa dzīvē. Turpinājumā viņš pastāstīs par to, kā tas ir noticis.

Armand, kā tu kļuvi ticīgs?

Jau no mazotnes tiku mācīts ticībā, apmeklēju svētdienas skolu un citus kristiešu organizētus pasākumus un mācības.  Reiz ticības mācības skolotājas iedotā Bībele kalpoja par pamatu tam, ka ģimene sāka apmeklēt baznīcu ik svētdienu, jo šo Bībeli bija sācis lasīt arī mans tētis. Jāsaka, ka tagad redzu, ka mani baznīcas apmeklējumi bija vairāk kā tradīcija, jo nepazinu Jēzu personīgi, bet ticības sēkla gan tika iesēta. Vēlāk, kad jau dzīvoju patstāvīgi, baznīcas apmeklēšanu pārtraucu, arī Dievu lūdzu tikai tad, kad bija kāda problēma.

Pastāsti, kā nokļuvi mūsu draudzē?

Par to ir jāpateicas manai tagadējai sieviņai, ar kuru es iepazinos ļoti interesantā veidā, tieši pēc lūgšanas starp citu.  Bija tā, ka man bija diezgan smags emocionāls posms dzīvē. Man bija 19 gadi, redzēju, ka apkārtējiem cilvēkiem ir savas otrās pusītes, un domāju pie sevis – kāda jēga, ka man ir mašīna un dzīvoklis, bet ka nav ar ko tajā dalīties. Tas tiešām ļoti skumdināja manu sirdi. Atceros, ka sēdēju mašīnā pie stūres un no visas sirds lūdzu: ”Dievs, dāvā man dzīvesbiedru, lai ir kāds, kam es rūpu!” Dievs uzklausīja manu lūgšanu. nepagāja pat mēnesis un es satiku savu tagadējo sievu.  Tagad es zinu, ka tā bija “sirds lūgšana”, kā to sauc mūsu mācītājs Mārcis Jencītis, šāda lūgšana ir īpaša gan Dievam, gan cilvēkam. Mana tagadējā sieviņa vaicāja, ko es saku par to, ka pie manis dzīvoklī varētu notikt kristīgā grupiņa. Tā kā Dieva lietas man nebija svešas, tad, protams, piekritu. Esot mājas grupiņā un apmeklējot dievkalpojumus kopā ar sievu, sapratu, cik svarīgi ir ievērot Dieva principus, lai lūgšanas tiktu uzklausītas un dzīve izmainīta.

Kas tev uzrunāja un liekas svarīgs mūsu draudzē?

Pirmais, kas mani uzrunāja, kad dzirdēju sprediķi, bija mācītāja pieeja Dieva Vārdam – tā  bija brīva, atvērta, pieskaņota reālai dzīvei. Svētrunas ļoti atšķīrās no citur dzirdētām. Mācītājs runā, izsakot savas domas un tiek  minēti  daudzi piemēri  no dzīves, lai mēs labāk uztvertu Bībelē teikto. Tas daudz ko dara saprotamāku un tuvāku. Mums māca, kā Bībeles piemērus pielietot savā dzīvē, ieraudzīt šīs situācijas, kuras ir minētas Bībelē, arī sev visapkārt. Mācītājs māca,  ka viss,  kas ir rakstīts Bībelē, ir rakstīts tieši personīgi man. Ļoti spēcīga un vērtīga mācības daļa ir vīzija, jo savas dzīves plānošana ir panākumu pamats. Šos Bībeles principus gan biju apguvis jau agrāk, tas arī man ļāva kļūt patstāvīgam un noturēties pārbaudījumos,  jo tieši vīzija ir tā, kas tevi notur un dzen uz priekšu. Draudzē es iemācījos,  ka nepietiek tikai palūgt un gaidīt no Dieva, jo Dievs palīdzēs tad, ja es pats strādāšu. Personīgās attiecības ar Dievu es varētu salīdzināt ar algotu darbu. Ja vienu dienu tu strādāsi un vienu dienu gulēsi, tad algu dabūsi tikai par vienu dienu. Tā pat ir ar Dievu – ja vienu dienu lūdzam un otru dienu nelūdzam, tad lūgšanas nenesīs tos augļus uz kuriem mēs ceram. Tam, ka man bija daudz labāks pavadītais laiks ar Dievu, bija tūlītēji rezultāti! Mana dzīve strauji mainījās – parādījās labāks darbs, labāka mašīna,  labāka dzīvesvieta,  to visu mēs  ar sieviņu panācām caur kopīgām lūgšanām.

Varbūt vari dalīties ar kādu spilgtu gadījumu, kā Dievs ir atbildējis uz lūgšanu?

Mūsu vecais dzīvoklītis bija ļoti mazs. Tur bija ļoti neērti uzņemt grupiņu un arī pašiem bija stipri pa šauru un mēs ar sieviņu lūdzam, lai Dievs mums palīdz šajā jautājumā. Tālāk notika ļoti interesantas lietas. Pagalmā remontēju savu mašīnu, pienāca pie manis kaimiņš un pat nesasveicinoties prasa: “Cik tu maksā par dzīvokli? “, es pasaku to summu un viņš  atbild: “Vai tu gribi par tādu pašu summu, tikai divreiz lielāku dzīvokli?” Protams, ka piekritu! Tas notika uzreiz pēc mūsu kopējās lūgšanas. Nu kā man neticēt, ka tas ir no Dieva?

 Vai tavā dzīvē ir bijuši arī dramatiski notikumi?

Jā, trīs reizes biju par mata tiesu no nāves un pēdējā reize bija avārija, pēc kuras mašīna izskatījās kā izlaista cauri gaļas mašīnai un pašam tikai skrambas. Tā bija trešā reize, kad Dievs glāba manu dzīvību. Pirmā reize bija agrā bērnībā,  es slīku un tikai brīnumainas sagadīšanās pēc mana mamma mani spēja sataustīt zem ūdens un mani izglābt. Otrā reize bija, kad mēs  ar mammu ziemā gājām pāri upei. Nezinu kāpēc, bet pēkšņi  man sagribējās iet nevis pāri tiltiņam, bet gan pāri ledum. Upes vidū es ielūzu. Nenobijos vispār!  Likās, ka kaut kādā dīvainā veidā biju pats sevi izvilcis un mierīgi nokāpu krastā,. Atceros, ka mamma traki bļāva, un domāju pie sevis - viss ir kārtībā! Šo gadījumu atcerējos salīdzinoši nesen, nespēju to loģiski izskaidrot, kā es tik ātri un viegli tiku ārā no ledainās upes, ne arī to, kāpēc manī bija tāds miers un nebiju nobijies. Pēdējā reize, kad Dievs mani paglāba no drošas nāves, bija šī avārija. Pats biju mašīnai pie stūres. Braucu pa zemes ceļu, mašīna saslīdēja un ietriecās kokā. Spidometrs bija apstājies uz 80.km/h. Koks bija iegājis līdz pašam mašīnas stiklam, mašīna kā samalta, taču mana vienīgā trauma, kā vēlāk uzzināju, bija nodrupis kauliņš no potītes. Mediķi teica, ka vēl milimetri un es būtu bijis invalīds vai arī miris.

Jūs ar sievu vadāt mājas grupiņu. Pastāsti, lūdzu, kas jūs motivē to darīt?

Izveidojās situācija, kad bija nepieciešami vadītāji grupiņai un mēs ar sieviņu uzreiz piekritām. Mēs zinājām, ka to varam un gribam, jutām pienākumu pret Dievu un cilvēkiem. Kā to māca mūsu draudzē, mums ir jāiet  un jādara Dieva darbs un vislabāk to var darīt, kalpojot cilvēkiem un mācot viņiem par Jēzu. Grupiņas vadīšana ir man daudz ko devusi.  Piemēram, esmu kļuvis daudz disciplinētāks, daudz vairāk esmu iemācījies plānot savu dzīvi gan personīgās, gan darba lietās. Tagad tiešām labi spēju saprast cilvēkus, līdz ar to man ir vieglāk viņiem sniegt vajadzīgo atbalstu.

Armand, tavs novēlējums cilvēkiem, kuri nepazīst Jēzu! Ko tu viņiem ieteiktu?

Viņiem ir vērts vismaz pamēģināt. Bībelē ir teikts:” ja tu netici, tad pārbaudi Mani!” To es vienmēr saku cilvēkiem, pārbaudi, palūdz par kādu lietu, kas tiešām ir svarīga, ir vērts pamēģināt, vienkārši lūdz Dievu un skaties, kā viss mainās un tu sapratīsi,  ka Jēzus var mainīt ne tikai to vienu lietiņu, bet visu tavu dzīvi. Tas neko no mums neprasa, vienkārši pamēģini – piesauc Jēzu! Citas pasaulīgas lietas mēs varam mēģināt – alkoholu, narkotikas, bet tik vienkāršu lietu kā lūgt, kaut sēžot mājās aiz bezdarbības, mēs izvairāmies. Tas patiesībā ir ļoti vienkārši!

Armanda Usina liecību pierakstīja Haralds Austriņš.

 

Jūlija: Vairs nemokos ar astmas lēkmēm!

Publicēja 2020. gada 18. dec. 12:18Laura Gruševa

Ziņas datums 18.12.2020

Lai Dievs varētu pilnībā dziedināt, tam ir jānotic, jo tikai ar spēcīgu ticību mēs spējam likt notikt neiespējamām lietām. Marka Evaņģēlijā 11:23 ir teikts  „Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! - un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks.” Šī rakstu vieta piepildījās Jūlijas dzīvē.

Jūlija, pastāsti, kā tu iepazini Dievu?

Mani  vecāki bija ticīgi un no pašas bērnības veda mani uz draudzi. Jau bērnībā man mācīja lasīt Bībeli. Mamma mani sūtīja uz visādām draudzes aktivitātēm un pasākumiem, caur kuriem es vairāk varēju iepazīt Dievu.

Taču pienāca laiks, kad mums vajadzēja pārvākties uz citu pilsētu, līdz ar to vajadzēja mainīt arī draudzi. Tas sakrita ar laiku, kad biju sasniegusi pusaudžu gadus. Tajā draudzē nenotika nekādi pasākumi, man trūka personīgās izaugsmes attiecībās ar Dievu, un tādēļ sāku meklēt piepildījumu citur. Es pamazām sāku  novērsties no Dieva, apmeklēju ballītes, izmēģināju alkoholu un cigaretes, tikos ar puišiem. Ar laiku sāku izjust iekšēju tukšumu. Kādus četrus gadus nodzīvoju bez Dieva. Pa šo laiku sākās visādas neveiksmes, biju iekūlusies parādos, dzīvē valdīja haoss. Bieži vajadzēja prasīt palīdzību draugiem un pat svešiniekiem. Kļuvu nepastāvīga, bieži mainīju darbus, dzīvesvietas. Šajā laika posmā biju kļuvusi arī pa mammu. Pienāca diena, kad ar savu mazo bērnu paliku bez dzīvesvietas. Mana paziņa mani ar bērnu nakts vidū izmeta uz ielas. Piezvanīju vienam paziņam, viņš aizveda mani uz krīzes centru, tur man lēnām palīdzēja nostāties uz kājām.

Kāpēc tu nemeklēji palīdzību pie saviem vecākiem?

Tā kā pati biju pametusi vecāku mājas, tad pēc tam bija grūti prasīt palīdzību. Mans lepnums traucēja, lai kaut ko no mammas prasītu. Lai arī kādi būtu apstākļi, vienmēr savai mammai teicu, ka visu varu pati un viņas palīdzība man nav vajadzīga.

Kā tu atgriezies pie Dieva?

Izjutu visu laiku, ka jāatgriežas pie Dieva, ka Viņš aicina. Kādu dienu pastaigājoties pa Rīgu ieraudzīju lūgšanu namu un bija iekšēja sajūta, ka tur jāieiet. Visu nedēļu domāju par šo vietu, izjutu spēcīgu aicinājumu. Nākamajā svētdienā aizgāju uz turieni, bet tur viss bija krievu valodā, bet es krieviski nesaprotu. Es prom negāju, jo vēlējos būt Dieva klātbūtnē. Aizgāju atpakaļ uz krīzes centru un sāku internetā meklēt kādu draudzi, līdz uzgāju ”Kristus Pasaulei.” Draudzene no krīzes centra zināja šo draudzi, jo pati to apmeklēja. Viņa mani uzaicināja uz kādu neformālu pasākumu, ko rīkoja šīs draudzes mājas grupiņa. Es aizgāju uz šo pasākumu un labi pavadīju laiku. Nākamajā dienā aizgāju uz dievkalpojumu, kur lūdzu grēku nožēlas lūgšanu, pēc tam arī atsāku lasīt Bībeli. Mana dzīve izmainījās par 180 grādiem. Patika, ka draudzē ir izaugsme, cilvēki izrāda interesi, palīdz celties, notiek visādi pasākumi, kuros var labi pavadīt laiku kristiešu sabiedrībā un vairāk iepazīt Dievu. Pateicoties tam nav vēlme meklēt piepildījumu, darot degradējošas lietas, nepareizā sabiedrībā, kas mani gremdē. Iespējams, ja manā vecajā draudzē, kad biju pusaudžu gados, būtu šīs pozitīvās lietas, kas ir šajā draudzē, tad nebūtu nogājusi no ceļa.

Pastāsti, no kā un kad tevi Dievs dziedināja?

Kad satiku savu vīru un gaidīju otro bērniņu, grūtniecības laikā man sākās astma, nespēju pat pasmieties un normāli paiet, jo sākās spēcīgas lēkmes, kas ilga vairāk kā pusgadu. Ārsts izrakstīja zāles, vajadzēja vienmēr nēsāt līdzi inhalatoru. Kamēr lietoju zāles, tikmēr bija labi, bez zālēm atkal bija mokošas lēkmes un nebija iespējams pat pagulēt. Tās bija lielākās mokas, ko esmu piedzīvojusi, jo nebiju gulējusi visu to laiku. Es bieži par to lūdzu Dievu un apliecināju, ka esmu dziedināta. Un pienāca draudzes „Kristus Pasaulei ” rīkotais dziedināšanas dievkalpojums. Mācītājs lūdza par cilvēkiem un skaļi teica, ka tam, kam ir grūti elpot, lai attīrās elpceļi un lai Jēzus vārdā top dziedināts. Tajā brīdī es no sirds noticēju, ka esmu dziedināta, es pieliku roku sev pie krūtīm un apliecināju Jēzus vārdā, ka esmu vesela.  Pēc dievkalpojuma pagāja kāds laiks un es pat nepamanīju, ka jau ilgu laiku nav bijusi vajadzība pēc inhalatora. Tanī dienā es tiku pilnībā dziedināta. No tā brīža vairs nav bijusi neviena lēkme kaut gan vēl divus mēnešus man bija jāgaida bērniņa piedzimšana.

Kā vēl Dievs ir darbojies tavā dzīvē?

Kad mans bērniņš vēl nebija piedzimis, ārsti konstatēja viņam samazinātu sirsniņu un  palēninātu sirdsdarbību, sakot, ka sirds var arī apstāties Ārsts izrakstīja pašas stiprākās zāles. Mēs visa draudzes mājas grupiņa lūdzām par to Dievu un arī lietoju zāles. Tajā brīdī no visas sirds paļāvos uz Dievu. Nākamajā reizē, apmeklējot ārstu, sirsniņa pukstēja kā nākas, bērniņš piedzima vesels un visi ir laimīgi.

Šobrīd mana dzīve ir pavisam izmainījusies – esmu precējusies, man ir laimīga ģimene, kalpoju cilvēkiem, dzīvoju labklājībā un pati spēju parūpēties par sevi un savu ģimeni, man nav vairs jāmeklē palīdzība apkārt un esmu laimīga. Iesaku jebkuram atsaukties Dieva aicinājumam, jo Viņš tevi aicina!

Jūlijas Matvējevas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Brīvs no bailēm, atkarībām un depresijas!

Publicēja 2020. gada 4. dec. 12:32Laura Gruševa

Ziņas datums 04.12.2020

Ralfa dzīvesstāsts ir līdzīgs kā daudziem no mums – problēmas ģimenē, atstumšana skolā, depresija, atkarības, parādi un izmisīga cīņa, lai tiktu ārā no šī apburtā loka. Tomēr cilvēks pats nespēj sevi izglābt un tad, kad Ralfs to saprata, viņš nonāca lūzuma punktā un lūdza Dieva žēlastību. Dievs atsaucās un izglāba jauno puisi no dzīvesveida, kas ved uz nekurieni. Tagad Ralfs ir pilnībā izmainīts un arī viņa dzīve ir sakārtojusies. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Laikā, kad vēl nepazinu Dievu, mana dzīve bija ļoti traka un vētraina. Lietoju daudz alkohola, vēlāk pievienojās arī narkotikas. Pīpēju “spaisu” un marihuānu. Biju ļoti viegli aizkaitināms un nesavaldīgs, slikti izturējos pat pret tuvākajiem cilvēkiem. Iemesli šādam dzīvesveidam varētu būt vairāki. Kad biju mazs, ļoti pārdzīvoju vecāku šķiršanos un to, ka mūs atstāja tēvs. Vēlāk skolā mani apcēla un iespaidoja arī fiziski. Vēlējos būt pieņemts savā vidē starp vienaudžiem, tāpēc gāju viņu pavadā.

Jau pusaudžu vecumā man parādījās garīgas problēmas. Tā bija nervu slimība, veģetatīvā distonija, vēlāk pievienojās arī trauksme, stress un uzmācīgas domas. Ar laiku tam pievienojās arī vajāšanas mānija, bailes komunicēt un bailes no cilvēkiem kopumā. Nevēlējos atrasties sabiedrībā, gribēju noslēgties un norobežoties no visiem. Gāju pie dažādiem ārstiem, lietoju arī antidepresantus, bet nekas nepalīdzēja. Ar katru gadu palika arvien sliktāk. Nevarēju pabeigt skolu, pēc tam nespēju noturēties nevienā darbā. Dzīve bija vienās problēmās. Lai iztiktu, ņēmu kredītus, un tā krājās parādi. Visbeidzot sāku domāt par pašnāvību.

Mana vecmāmiņa bija ļoti ticīga un, kad man bija desmit gadu, viņa mani ņēma līdzi uz savu draudzi. Līdz ar to es zināju, ka Dievs ir, tomēr pats pie Viņa vērsies lūgšanā es nebiju. Vēlāk manu mammu Dievs dziedināja no audzēja 4. stadijā, kad vairs cerību nebija nekādu. Šis notikums mani ļoti uzrunāja, tomēr es vēl nebiju gatavs atgriezties un pilnībā nodot savu dzīvi Dievam. Caur mammas dziedināšanu zināju, ka Dievs ir, manī arī bija apziņa, ka dzīvoju nepareizi, tomēr vairākus gadus manī pārsvaru ņēma bailes no manu draugu noraidījuma, atstumšanas un izsmiekla. Pāris reizes gan atnācu mammai līdzi uz draudzi “Kristus Pasaulei”, kuru viņa apmeklēja, taču tur notiekošais un sludinātais mani neuzrunāja, jo negribēju un nespēju vēl atvadīties no sava ierastā dzīvesveida.

Taču šovasar es nonācu lūzuma punktā. Tas sākās ar briesmīgu depresiju un pilnīgu bezizejas sajūtu. Nebija ne darba, ne finanses, tikai vieni parādi un kredīti. Pats sapratu, ka tā turpināt dzīvot vairs nevaru, jo aiziešu bojā vai pats izdarīšu sev galu. Mamma visu laiku lūdza par mani Dievu un aicināja pie sevis uz mājas grupiņu. Man pat nebija nekur jāiet, tikai jāpiedalās, jo grupiņas sapulces notika pie mums mājās.

Tad kādu dienu es pieņēmu lēmumu atdot savu dzīvi Dievam pilnībā. Atbraucu uz Rīgu, dievkalpojumā izgāju draudzes priekšā un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Pēc tam biju draudzes “Kristus Pasaulei” triju dienu lūgšanu nometnē inkaunterā, kur savu lēmumu vēl vairāk nostiprināju un arī piedzīvoju reālas izmaiņas savā dzīvē. Tieši inkaunterā tiku atbrīvots no depresijas, trauksmes un nemiera. Kopš šīs lūgšanu nometnes vairs neesmu lietojis antidepresantus un apmeklējis nervu ārstus. Drīz ievēroju, ka man sāka riebties marihuāna un es pārstāju smēķēt “zālīti”. Pirms tam jau kādu laiku nelietoju arī cigaretes un alkoholu. Pamazām sāka sakārtoties arī manas naudas lietas. Atradu stabilu darbu un jau no pirmās algas sāku atmaksāt visus kredītus. Drīz jau būšu nomaksājis visus parādus pilnībā.

Arī mans emocionālais stāvoklis ir ļoti uzlabojies. Ja agrāk no rīta pamostoties, visu laiku izjutu nemieru, nedrošību un bailes sirdī, tad tagad no rītiem pieceļos ar drošību un pārliecību, ka Dievs ir ar mani. Viņš vada manu dzīvi un sargā. Attiecības ar mammu ir pilnībā mainījušās, jo tagad mums abiem ir viena ticība, draudze un vīzija par nākotni. Pamazām aizgāja arī noslēgtība un bailes no cilvēkiem. Par mani arvien daudz lūdz mamma un citi grupiņas cilvēki. Taču arī es pats ik dienas nāku Dieva priekšā lūgšanā un lasu Bībeli. Es vienmēr lūgšanā varu griezties pie Viņa, ja man ir kādas grūtības. Caur to esmu ieguvis drošības un stabilitātes sajūtu par rītdienu un nākotni.

Tagad piedalos katrā mājas grupiņā. Šeit man ir vairāki labi draugi, ar kuriem man ir kopīgas intereses. Vairs nesatraucos, ko par mani padomās apkārtējie cilvēki, jo zinu, ka nozīme ir tikai tam, ko domā Dievs, kurš mani ir izglābi. Lai vai kāda problēma man arī būtu, es to varu uzvarēt lūgšanā un Dieva spēkā. Saviem vienaudžiem, kuri meklē jēgu savai dzīvei, es novēlu nepadoties, nebēgt no savām problēmām, cīnīties un risināt tās, bet kopdarbībā ar Dievu. Novēlētu saviem vienaudžiem nākt pie Dieva un saprast, ka dzīvot var arī citādāk un daudz labāk kopā ar Dievu!”

Ralfa Fedoroviča liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Megija: Visas atbildes ir Dievā!

Publicēja 2020. gada 20. nov. 09:15Laura Gruševa

Ziņas datums 20.11.2020

Katram cilvēkam sirdī ir īpaša vieta, kura ir paredzēta Tam, Kurš  radījis pasauli un pazīst tevi vislabāk – Dievam un Viņa mīlestībai. Šī dabīgā vajadzība pēc dvēseles piepildījuma, miera, mīlestības, sapratnes un cerības bieži tiek aizvietota ar ko citu. Tomēr tikai Dievs spēj tevi saprast un dot to, kas tev ir nepieciešams. Šī ir Megijas liecība,  viņas ceļš pie Dieva.

Megij, pastāsti, lūdzu, kad tu uzzināji par Dievu?

Pirmā pieredze bija jau bērnībā, bet diemžēl viss, ko es redzēju, bija dažādi reliģiski rituāli un paražas. Tas likās tik auksts un svešs, vecmodīgs. Tur noteikti nebija nekā no tā, kas var piepildīt sirdi, jo nebija personīgu attiecību ar Dievu.

Kāpēc Tu meklēji Dievu?

Es vienmēr esmu zinājusi, ka ir kas vairāk. Man bija ļoti daudz jautājumu, bet maz atbilžu. Gribēju zināt, kāpēc es esmu, kāda jēga ir manai dzīvei? Nespēju pieņemt, ka cilvēks vienkārši dzīvo, bez dziļākas būtības. Kopš sevi atceros, mani vienmēr ir  aizskārušas visas nelaimes, kas notiek pasaulē un arī man apkārt.  Es vēlējos to visu saprast un domāju, ja es zinātu iemeslu nelaimēm, tad es spētu palīdzēt un mainīt šos cēloņus.  Bija tik daudz slikta, tāpēc meklēju gaismu un cerību.

Padalies, lūdzu, ar savu pieredzi! Kādus ceļus esi gājusi līdz iepazini Dievu? 

Negatīvās pagātnes pieredzes dēļ uz sev interesējošiem jautājumiem atbildes nemeklēju kristietībā. Ļoti daudz lasīju dažādas filozofijas. Interesējos par austrumu reliģijām un misticismu. Sāka pat likties, ka esmu uz pareizā ceļa. Tomēr es kļūdījos. Pēc laika mans psiholoģiskais stāvoklis kļuva vēl nospiedošāks, likās, ka krītu vēl dziļāk tukšumā. Depresija un skumjas pārņēma mani,  viss krāsojās pelēks. Vajadzīgās atbildes un veldzējumu dvēselei nebiju atradusi. Tam visam klāt nāca arī dažādu atkarību raisošu  vielu lietošana. Es gribēju aizmirsties. Gribēju, lai manā sirdī ienāk miers, lai aiziet smagās domas un realitāte. Šķita, ka tas mani nomierina un palīdz dzīvot tālāk. Tie, protams, bija meli. Līdzīgi kā austrumu reliģijas, tas tikai paātrināja manu garīgo kritienu. 

Megij, draudzē esi trīs mēnešus. Kā šeit nokļuvi?

Mana drauga mamma, tagad arī mana garīgā vadītāja, daudz stāstīja, kā Dievs darbojas viņas dzīvē, kā palīdzējis. Viņu Dievs dziedināja no vēža ceturtajā stadijā un neauglības. Tomēr mani tas neuzrunāja. Man vienmēr bija savs izskaidrojums un sava teorija. Es neņēmu to nopietni, negribēju ticēt tam visam. Apmeklēju arī vairākus dievkalpojumus, tomēr arī tie mani neaizskāra un interesi neradīja.

Kurš bija tavs  pagrieziena punkts? Bībele mums māca, ka daudzas garīgas lietas mēs nespējam saprast,  ja neesam atdzimuši garā, respektīvi,  nožēlojuši grēkus un lūguši Jēzu būt par mūsu dzīves Kungu  (Jāņ.ev. 3:3-7, 1.Kor. 2:14) 

Jā, tieši tā bija ar mani līdz brīdim, kad aizbraucu uz draudzes inkaunteru, tas ir trīs dienu kristīgs seminārs. Mana vadītāja piedāvāja aizbraukt uz vienu no tiem. Sākumā pretojos un izdomāju iemeslus, lai nebrauktu. Vēl joprojām biju dažādu melīgu stereotipu iespaidā, domāju, ka tur man “ izskalos smadzenes”. Es ļoti kļūdījos – tās bija trīs brīnišķīgas dienas, kuras pilnībā izmainīja manu dzīvi. Ļoti daudz uzzināju par Dievu un cilvēkiem. Semināra pēdējā daļa ir liecināšana,  semināra dalībnieki dalās ar to, ko ir piedzīvojuši, ko ieguvuši. Manī bija liela pretestība, negribēju iet visu priekšā un liecināt,  taču saņēmos un līdzko atvēru muti, tā ar mani notika kas brīnišķīgs, ko grūti aprakstīt ar vārdiem. Sāku raudāt, jutu, ka tagad viss ir mainījies. Nepārvaramā garīgā siena tika sagrauta, ilūzijas burbulis pazuda, priekškars atvērās (Kor. 5:17 “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis pagājis, redzi viss ir tapis jauns”. Red.piez.)  Depresija bija pazudusi,  biju pilna ar cerību un prieku. Vairs nav vajadzības pēc apreibinošām vielām, jo sirdsmieru un prieku smeļos personīgās attiecībās ar Dievu un redzot, kā mainās dzīves tiem cilvēkiem, kuri ir uzsākuši ticības dzīvi.  Tagad lasu Bībeli un pati lūdzu Dievu.  No sākuma lūdzu pēc parauga,  bet tad “ aizgāja “. Mācītāja sprediķi mani uzrunā.  Saprotu, cik svarīgi ir apmeklēt mājas grupiņas un draudzes dievkalpojums. Grupiņās cilvēkus garīgi aprūpē un ceļ, iedrošina iet uz priekšu un veidot savas personīgās attiecības ar Dievu.

Kādi ir tavi nākotnes plāni un ko tu vēlies pateikt tiem, kuri lasīs Tavu liecību?

Plāni ir tādi paši, kā pirms tam – palīdzēt cilvēkiem. Tikai tagad man ir atbilde, tas ir evaņģēlijs. Es zinu, kā palīdzēt. Gribu dot cilvēkiem gaišumu. Citiem es iesaku sākt ticēt, jo ar Dievu viss ir daudz vienkāršāk.  Uzticēties Viņam.  Dievs paņem aiz rokas un visu izmaina.  Tā vietā, lai, iespējams, cīnītos ar kādu lietu visu mūžu, uzticies Viņam un tu ietaupīsi sev laiku un nervus. Pajautājiet paši sev, vai tas, ko esiet darījuši iepriekš, vispār kādreiz ir palīdzējis? Vai jūs gribat savā dzīvē ko mainīt? Vai gribat mīlestības pilnu dzīvi? Atrodiet sevī to mazo balstiņu, kas spraucas cauri un ir dziļi apslēpta, un kas sauc pēc Dieva. Viss atrisinājums ir Dievā!

Megijas Māliņas liecību pierakstīja Haralds Austriņš

IESNIEGTA LATVIJAS BĪSKAPU ATBALSTA VĒSTULE SAEIMAS DEPUTĀTIEM PAR SATVERSMES, ĢIMENES UN KRISTĪGO VĒRTĪBU AIZSTĀVĪBU.

Publicēja 2020. gada 19. nov. 02:35Laura Gruševa

Ziņas datums 19.11.2020

Šī gada 18.novembrī Latvijas kristīgo konfesiju un draudžu vadītāji iesniedza kopīgu pateicības vēstuli Saeimas deputātiem par ģimenes vērtību aizstāvību saistībā ar šī gada 29. oktobra Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas lēmumu neatbalstīt tālākai skatīšanai Saeimā Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Viendzimuma partneru reģistrēšana”.

Arī Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Šis jautājums ir ļoti nozīmīgs un plaši apspriests Latvijas sabiedrībā, un šāds lēmums atspoguļo mūsu valsts pamatvērtības. Vēstulē tiek vēlēta Dieva svētība atbildīgajā valsts vadīšanas darbā un pausts atbalsts arī turpmāk iestāties par ģimeniskām un kristīgām vērtībām.

Pateicība tika veltīta Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”- “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputātiem Jānim Dombravam, Raivim Dzintaram, Jānim Iesalniekam, Ilzei Indriksonei, Ritvaram Jansonam, Aleksandram Kiršteinam, Rihardam Kolam, Janīnai Kursītei- Pakulei, Inārai Mūrniecei, Romānam Naudiņam, Edvīnam Šnorem, Edmundam Teirumniekam;

Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātiem Raimondam Bergmanim, Gundaram Daudzem, Jānim Dūklavam, Janīnai Jalinskai, Mārim Kučinskim, Danai Reizniecei-Ozolai, Viktoram Valainim, Jānim Vucānam;

Jauno konservatīvo frakcijas deputātiem Dagmārai Beitnerei-Le Gallai, Uldim Budriķim, Jānim Butānam, Jānim Cielēnam, Gatim Eglītim, Krišjānim Feldmanim, Jurim Jurašam, Evai Mārtužai, Lindai Mednei, Anitai Muižniecei, Jurim Rancānam, Sandim Riekstiņam, Reinim Znotiņam, Normundam Žunnam;

Frakcijas KPV LV deputātiem Ivetai Benhenai-Bēkenai, Kasparam Ģirģenam, Ievai Krapānei, Janīnai Kursītei, Mārim Možvillo, Ramonai Petravičai, Ērikam Pucenam, Ivaram Pugam, Atim Zakatistovam;

“Saskaņa” sociāldemokrātiskās partijas frakcijas deputātiem Andrejam Klementjevam, Jānim Krišānam, Edgaram Kucinam, Vladimiram Nikonovam, Ivanam Ribakovam, Artūram Rubikam, Jānim Tutinam;

Pie frakcijām nepiederošiem deputātiem Aldim Gobzemam, Andrim Kazinovskim, Ingunai Rībenai, Karinai Sprūdei un Jūlijai Stepaņenko.

Pateicības vēstuli parakstīja: Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns, Rīgas Mateja baptistu draudzes mācītājs un Rīgas domes deputāts Ainars Baštiks, Latvijas Apvienotās metodistu baznīcas superintendants Edgars Šneiders, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkevičs, Latvijas Vasarsvētku draudžu centra bīskaps Nikolajs Gribs, draudzes “Jaunā Paaudze” Latvijā vecākais mācītājs Aleksejs Ļedjajevs, Pestīšanas armijas Latvijā Reģionālais vadītājs Dāvids Kotrikadze, Evaņģēliskās ticības kristiešu draudžu centra “Dzīvības avots” bīskaps Rufus Adžiboije un Tautas lūgšanu sapulces “Dievs, svētī Latviju!” organizators un draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs Mārcis Jencītis.

Pateicības vēstuli iesniedza Tautas lūgšanu sapulces “Dievs, svētī Latviju!” organizatora, mācītāja Mārča Jencīša pilnvarotā persona Luīze Zveja, e-pasts: luize.zveja@gmail.com, tālr.nr.20016806.



Ruta: Mana salauztā sirds ir dziedināta!

Publicēja 2020. gada 6. nov. 13:13Laura Gruševa

Ziņas datums 06.11.2020

Cilvēki bieži vien nespēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo viņiem ir parādījušās dažādas veselības problēmas – tās var būt gan fiziskas, tā arī emocionālas un garīgas. Daudzi ar savām problēmām samierinās, bet tie, kas pieņēmuši Jēzu Kristu par savu glābēju un tic Dievam, zinās teikt, ka Viņš spēj dziedināt no visām kaitēm, jo arī Bībele to mums atklāj 2. Korintiešiem 5:17 “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, redzi viss ir tapis jauns. ”

Ruta draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē jau trīs gadus. Viņa bija atsaukusies uz aicinājumu sociālajos tīklos par dziedināšanas Dievkalpojumu Dobelē. Jau no paša pirmā apmeklējuma Dievs ļoti darbojās viņas dzīvē. Pēc aizlūgšanām Ruta tika dziedināta no 20 gadus ilga bezmiega un muguras sāpēm, un tieši šo brīnumu dēļ viņa sāka pa īstam ticēt Dievam un apmeklēt draudzi regulāri arī turpmāk.

“Kādu laiku pirms es sāku apmeklēt draudzi un biju kļuvusi ticīga, manā dzīvē notika ļoti emocionāli smags pavērsiens. Mani pameta cilvēks, ar kuru es biju kopā nodzīvojusi 13 gadus. Tas bija ļoti negaidīts un smags trieciens. Es pamazām sāku norobežoties no cilvēkiem. Mana dvēsele bija kā iztukšota. Viss likās bezjēdzīgs un iekšēji izjutu spēcīgu nomāktību. Es biju ļoti aizvainota un apvainojusies uz šo cilvēku. Dzīve bija tā sabrukusi, ka vienkārši sēdēju mājās un gāju uz darbu, vairs nebija citas intereses. Jutos ļoti slikti, iekšā bija trauksme un nemiers, kas traucēja pilnvērtīgi dzīvot. Šādi es nodzīvoju vairākus gadus līdz sāku apmeklēt draudzi.

Draudzes mājas grupiņā Dobelē es sāku sajust to, ka cilvēkiem es esmu svarīga. Izjutu mīlestību, pret mani labi izturējās, tāpēc pamazām sāku atgriezties sabiedrībā un vairs tik daudz nenorobežojos no apkārtējiem cilvēkiem. Sapratu, ka varu uzticēties savam garīgajam vadītājam un izstāstīju arī savu bēdu. Kopā lūdzām Dievu, lai Viņš dziedina manu ievainoto dvēseli un atbrīvo no skumjām, nepiedošanas un citām bēdām. Tad kādu svētdienu notika dievkalpojums, kur mācītājs sludināja par salauztas sirds dziedināšanu. Dievkalpojuma laikā izjutu pārdabisku spēku, sajūtas bija tādas it kā vecā dzīves lapaspuse pāršķiras un sākas jauna. Kopš tās reizes visas manas bēdas ir prom. Es esmu laimīga, visa trauksme un nemiers ir tikai pagātne. Nejūtos vairs iztukšota, jo Dievs manu sirdi ir piepildījis ar savu dievišķo mīlestību. Zinu, ka ar šo piepildījumu varu dalīties, tāpēc palīdzu citiem cilvēkiem iepazīt Dievu. No sirds arī atbalstu draudzes darbu ar finansēm, jo vēlos, lai caur manu ziedošanu Dievs var izmainīt kāda cilvēka dzīvi.  Regulāri lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Kalpoju draudzē un esmu pateicīga Dievam par to, ko viņš manā dzīvē ir darījis.

Šobrīd jūtos tik labi kā vēl nekad, neskatoties uz to, ka esmu gandrīz 65 gadu veca, es jūtos atkal tikpat labi kā jaunībā. Un zinu, ka tas ir Dievs, kas man liek tā justies, jo tas ir arī teikts Dieva vārdā Psalms 103:5 “Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.” Tiešām, Dieva Vārds ir dzīvs un esmu to pieredzējusi savā dzīvē!

Citiem iesaku nākt pie Dieva jo ātrāk jo labāk. Jēzus dod tikai to labāko. Viņš dod gudrību, labklājību un uzlabo katru dzīves sfēru. Dievs ir devis savus apsolījumus un Viņš pie tiem turas, mums tikai tie ir jāpaņem."

Rutas Restes liecību pierakstīja, Edgars Paeglis

Dace: Man ir prieks par to, kāda ir mana dzīve ar Dievu!

Publicēja 2020. gada 16. okt. 08:57Laura Gruševa

Ziņas datums 16.10.2020

Sveika, Dace! Pastāsti, lūdzu, kā sākās tavs ceļš pie Dieva?

Par Dievu un garīgām lietām sāku vairāk interesēties pēdējos piecus gadus. Līdz tam uz baznīcu aizgāju Lieldienās, Ziemassvētkos vai bērēs. Es nebiju apomierināta ar to, kāda bija mana dzīve, bet tajā pašā laikā es nezināju, ko lai dara citādāk, jo “visi tā dzīvo”. Manī iekšā valdīja nemiers un to varēja redzēt arī manā raksturā un manās attiecībās ar cilvēkiem. Tādēļ es sāku domāt par Dievu, kāds Viņš ir un vai Viņš varētu man palīdzēt. Atceros kādu reizi,kad skatījos uz vienu ikonu un blakus stāvošajam cilvēkam prasīju – kas tas ir? Man atbildēja,ka tas esot Dievs. Taču pie sevis nodomāju – vai tiešām Dievs ir tik tumšs un dusmīgs? Ikonā tieši tāds Viņš bija attēlots. Un tā sākās mani meklējumi – kāds ir Dievs?

Un kā tu nokļuvi draudzē „Kristus Pasaulei”?

Mani parkā uzrunāja tagadējā mājas grupas vadītāja no draudzes „Kristus Pasaulei”. Es uzreiz  arī  atsaucos aicinājumam, jo tiešām vēlējos būt kādā draudzē. Prims tam es biju aizgājusi arī uz citām draudzēm, taču kādu laiku vairs nekur dievkalpojumus neapmeklēju. Kādā dienā radio dzirdēju runājam par to, ka kristietim ir svarīgi būt draudzē, dzirdēt Dieva vārdu un būt kopā ar cilvēkiem, to māca Bībele, nepietiek tikai klausīties radio vien. Tādēļ toreiz sāku lūgt Dievam, lai palīdz man atrast īsto vietu. Un pēc kāda laika sāku apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas un dievkalpojumus!

Tu minēji to, ka tev nepatika sava dzīve pirms iepazini Dievu. Pastāsti, lūdzu, vairāk!

Jā, pirms es iepazinu Dievu, man bija problēmas ar raksturu, iekšējām izjūtām un attiecībās ar cilvēkiem. Pirmkārt, es biju ļoti greizsirdīgs cilvēks – gan uz savu vīru, gan bērniem. Visu laiku centos kontrolēt, kur mans vīrs iet, ko viņš dara, un kādus jautājumus parasti risinājām ar konfliktu. Lielas problēmas sagādāja finanšu sadalījums ģimenē, man burtiski nācās izvilkt kaut ko no vīra, lai spētu samaksāt vajadzīgās lietas. Tāpat man nepatika, ja bērni runāja vairāk ar vīru, nekā ar mani. Gadu gaitā man bija izveidojies arī liels konflikts ar bērniem. Es biju viegli aizkaitināms cilvēks – katrs sīkākais vārds mani varēja „uzvilkt”, manī iekšā nebija miera. Es vēlējos mīlošas attiecības, taču nespēju tās izveidot.

Tāpat arī bieži staigāju ar kolēģiem pa visādiem tusiņiem un iedzeršanām, skatījos dažādas bezjēdzīgas filmas, kas, atklāti sakot, negatīvi ietekmēja manu domāšanu. Es iekšēji zināju, ka šādas lietas nav pareizas, jo pavedina uz grēku un Dievam nav patīkamas. Arī mani laimīgu nedarīja šīs iedzeršanas, taču es gāju, jo tā bija pieņemts!

Kas bija tas pagrieziena punkts, kad tu saprati, ka Dievs ir reāls un ka Viņš sāk iesaistīties tavā dzīvē un palīdzēt?

Es sāku iepazīt, kāds ir Dievs un kādi ir Viņa principi tieši draudzes Bībeles skolā. Aizgūtnēm „ēdu” katru vārdu, ko tur mācīja! Man ļoti patika un uzrunāja! Es uzzināju, ka, lai Dievs būtu spējīgs kaut ko mainīt tavā dzīvē, ir jāpavada laiks lūgšanā un regulāri jālasa Bībele, ko arī sāku darīt. Tāpat arī draudzes seminārā inkaunterā spēju piedot saviem pazīstamajiem un vispār uzzināju, cik piedošana ir svarīga. Pēc  inkauntera pamanīju, ka manī ir parādījies iekšējs miers – mani vairs „neuzvelk” cilvēku izteikumi, skatos uz dzīves problēmsituācijām daudz citādāk. Ja agrāk konfliktus risināju ar strīdiem, tad šobrīd cīnos lūgšanā par to. Manī pazuda vēlme kontrolēt savu vīru, izzuda slimīgā greizsirdība, tagad varam mierīgi parunāties. Protams, mūsu attiecības joprojām ir progresā, taču ir daudz labāk, nekā bija! Liels solis bija tajā, ka tagad mierīgā ceļā sadalām arī finanses, jo esam beidzot spējuši par to vienoties. Manas attiecības ar bērniem ir krietni uzlabojušās  – tagad mēs gan sazvanāmies, gan satiekamies. Tāpat arī vairs nelietoju alkoholu, cenšos „nedot vietu velnam” – izvērtēju, kādas filmas skatos un kādā sabiedrībā uzturos, jo apzinos, cik ļoti tas var ietekmēt cilvēku! Es nelaižu ļaunumu sevī iekšā – pat ja apkārt ir problēmas, ja cilvēki ir dusmīgi, es varu reaģēt un runāt pilnīgi mierīgi.

Kas ir tas, kas tev ikdienā visvairāk palīdz uzturēt ticību un izcīnīt uzvaru pār problēmām?

Es zinu – lai „noturētos virs ūdens”, man ir vajadzīgas attiecības ar Dievu! Lūgšana un Bībeles lasīšana man ir kā brokastis! Ja neesmu parunājusi ar Dievu vai lasījusi Bībeli, tad šķiet, ka kaut kas trūkst. Tāpat kā miesai ir vajadzīga barība, tāpat arī garam – un tā barība ir lūgšana un Bībele. Protams, regulāri arī apmeklēju dievkalpojumus, mājas grupiņas, cenšos visur palīdzēt, kur iespējams. Šobrīd kalpoju arī aizlūgšanu dievkalpojumu tūrē pa Latviju. Tas mani garīgi piepilda!                      

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri Dievu vēl  nepazīst?

Ieklausies, ja kāds tev stāsta par Dievu, nešaubies, pieņem Jēzu savā dzīvē! Es zinu, ka daudzi tic „augstākam spēkam”, bet tam augstākajam spēkam ir arī vārds  - Jēzus Kristus! Ja Tev ir vēlme ko mainīt savā dzīvē, tad  īstā vieta, kur to darīt, ir draudze!

Daces Kļavas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieku atbilde LTV1 raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” 21. septembra sižetam

Publicēja 2020. gada 1. okt. 03:27Laura Gruševa   [ atjaunināja Valdis Strautins 2020. gada 3. okt. 01:56 ]

Ziņas datums 01.10.2020

Draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieku atbilde LTV1 raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” 21. septembra sižetam “Reliģijas robežas”. Konkrētais video sižets ir nodarījis kaitējumu ne tikai draudzei “Kristus Pasaulei”, bet arī Latvijas kristīgajai sabiedrībai kopumā. Tas rada nepareizu priekšstatu par draudzi un kurina naidu pret kristiešiem.

Draudze “Kristus Pasaulei” vienmēr ir pārstāvējusi kristīgas un tradicionālas vērtības, kuras ir pamatotas Bībelē un Latvijas Satversmē un bez kurām nav iedomājama valsts pastāvēšana. Tās ir tādas vērtības kā brīvība, pilnvērtīga ģimene, tikumība, patriotisms, vecāku un autoritāšu godāšana un daudzas citas.

Raidījumā izskanējusī informācija par draudzi un tās vecāko mācītāju Mārci Jencīti ir nepatiesa, vienpusēja un neobjektīva. Kādā ziņā? Pirmkārt, tā ir RAIDĪJUMA VEIDOTĀJU SĀKOTNĒJĀ NOSTĀJA, kas ir klaji negatīva pret kristīgām draudzēm kopumā. Otrkārt, NO KONTEKSTA IZRAUTI KADRI, VĀRDI UN TEIKUMI, parādot draudzi “Kristus Pasaulei” un tās mācītāju negatīvā gaismā. Treškārt, UZAICINĀTO EKSPERTU NOSTĀJA ir vienpusēja un neatbilst Latvijas kristīgās kultūras pamatvērtībām.

Tas ir uzbrukums kristietībai, lietojot tādus ieročus kā apmelošana, konteksta sagrozīšana, apsūdzības un nicinājums, un mūsu pienākums ir neklusēt!

RAIDĪJUMA “AIZLIEGTAIS PAŅĒMIENS” SĀKOTNĒJĀ NOSTĀJA

·         Mācītāja piedalīšanās raidījumā.

Sākotnēji vēlamies uzsvērt, ka raidījumā tiek apgalvots: “Vēlējāmies runāt arī ar pašu Mārci Jencīti, bet saņēmām atteikumu.” (38:50; tagad un turpmāk – laiks “Aizliegtā paņēmiena” sižetā, video https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/21.09.2020-aizliegtais-panemiens.-operacija-kristus-pasaulei.id197444/) Patiesībā, pēc vienreizēja uzaicinājuma, mācītājs uz raidījumu sūtīja savu pārstāvi, par kuru redaktore telefonsarunā sākumā izteicās, ka viņiem nemaz nederot zemāka ranga cilvēks, un daudzas reizes ļoti kategoriski uzstāja, ka obligāti nepieciešams paša mācītāja rakstisks paskaidrojums par atteikuma iemesliem. Nākamajā dienā mācītājs intervijai piedāvāja savu laiku un vietu, kad viņš būs Rīgā, jo viņa dzīvesvieta ir 70 km ārpus Rīgas, bet raidījuma vadītāji šo piedāvājumu nepieņēma. Arī vēlāk mācītājs žurnālistiem telefoniski piedāvāja audiointerviju draudzes telpās vai pie sevis mājās, kas arī tika noraidīts, ar paskaidrojumu, ka šī ir televīzija, kur der tikai video ieraksti, bet audio tiek izmantoti atsevišķos gadījumos, piemēram, kad cilvēks ir saslimis un nevar ierasties. Neskatoties uz šo faktu, raidījumā pavisam netraucēti tika izmantota telefonsaruna ar teoloģi Ilzi Jansoni. Kopumā šī situācija pierāda raidījuma negodprātīgo attieksmi pret mācītāju Mārci Jencīti.

·         Raidījuma mērķis.

Galvenais raidījuma jautājums – kādas ir reliģijas robežas un cik tālu tā var pakļaut cilvēku prātus? Tātad, raidījuma veidotāji jau pašā sākumā uzskata, ka draudzē negatīvā ziņā tiek pakļauti cilvēku prāti, un ar šādu nostāju arī tiek veiktas visas darbības no žurnālistu puses, darot visu, lai nevis parādītu objektīvu informāciju, bet gan lai pierādītu savus uzskatus. Tādā veidā jau no pašiem sižeta tapšanas iesākumiem “Aizliegtais paņēmiens” apzināti veidojis apmelojošu, naidu kurinošu sižetu. Uzaicinātie eksperti tikai papildina sižeta neobjektivitāti un vienpusējību un nav ņemami vērā kā atbilstoši eksperti apskatītās tēmas ietvaros.

·         Raidījuma fons un informācijas pasniegšanas veids.

Video autori jau pašā sākumā cenšas veidot negatīvu iespaidu par draudzi, šādi iespaidojot skatītājus ar dramatisku un neatbilstošu mūziku, vēlāk izmantojot izsmejošu un pārspīlētu intonāciju, kas profesionālam žurnālistam un raidījuma veidotājam nav pieļaujams, jo parāda viņa subjektīvo un šajā gadījumā negatīvo attieksmi. Tostarp, draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs Mārcis Jencītis, kurš ir ordinēts mācītājs, tiek saukts vienkārši par Jencīti. Kadri speciāli veidoti pelēcīgi un aptumšoti, kaut ārā bija saulaina diena. Kadri no draudzes dievkalpojumiem ir ar nodomu izrauti no konteksta, lai izsmietu mācītāju. Piemēram, kadrs, kur mācītājs staigā lepni pa skatuvi, ņemts no sprediķa daļas, kur tiek minēts piemērs par visiem zināmiem Maskavas ielas jeb tautā sauktas maskačkas iedzīvotājiem. Šajā gadījumā nav domāti visi Maskavas ielas rajona iedzīvotāji, bet atsevišķi krimināli elementi, tādi kā dzērāji, noziedznieki, laupītāji un narkomāni. “Tāpēc Dieva vārds brīdina, lai mēs neaizmirstam To Kungu, savu Dievu. Tieši varas kārdinājums ir visviltīgākais. Kad tu neko neesi sasniedzis, tad nav īpašu kārdinājumu. Kaut gan ir arī tādi, kuri neko nav sasnieguši, bet staigā pa maskačku kā pāvi. Bet tad, kad cilvēki patiesi ir pacēlušies, kā mēs redzam vēsturē, viņi bieži kļūst lepni un krīt. Tāpēc Dievs brīdina, lai neaizmirstam Viņu, kad nāks panākumi.” (teksts un video no sprediķa “Desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi”, https://youtu.be/vGufgRSFVx4 1:11:17-1:12:35). Tāpat arī no konteksta izrauti kadri ar mācītāju armijas stila apģērbā, jo žurnālisti apzināti neminēja sprediķa nosaukumu “Speciālo uzdevumu vienības kareivis.” Mācītājs bija izvēlējies teikt svētrunu armijas karavīra formas tērpā, lai uzsvērtu to, ka mēs, kristieši, esam Kristus armijā un cīnāmies garīgu cīņu Dievam par godu un slavu (https://vimeo.com/6737419, 14.03.2009.).

·        Raidījuma kopējais stils.

Raidījumā izmantotie apzīmējumi, tādi kā “jauniņos neielaiž” (09:26) un “uzkalpojušies augstāk” (08:25), tiek lietoti negatīvā gaismā un rada asociāciju ar kādu sektu vai slēgtu organizāciju, kas ir nepatiesa un maldinoša informācija. Mūsu draudzes Biznesa un Līderu skolas drīkst un ir laipni aicināts apmeklēt ikviens, kuram ir attiecīgie mērķi – vai nu veidot savu biznesu, vai nu kļūt par līderi jeb mājas grupiņas vadītāju vai palīgu. Tāpat arī atvērt savu mājas grupiņu drīkst ikviens, kurš to vēlas un apzinās sava spējas to darīt. Mūsu draudzē nav jēdziena “jauniņais”. Bieži vien cilvēks, kas nesen sācis apmeklēt draudzi, jau vada savu mājas grupiņu vai biznesa grupā darbojas ar sava biznesa veidošanu, bet ilggadējie apmeklētāji šajās lietās neiesaistās. Viss notiek uz brīvprātības pamata un pēc katra paša iniciatīvas.

KONTEKSTS UN APMELOJUMI

Raidījumā izmantotie kadri, vārdi un teikumi ir ņemti ārpus konteksta un neataino lietu patieso būtību. Citi raidījumā izskanējušie apgalvojumi, savukārt, ir klaji apmelojumi. Bībelē teikts: “Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Un to mēs arī darīsim – teiksim patiesību!

 

·         Raidījumā nosaukti draudzes “trīs vaļi – nemitīgi draudi ar elli, nauda un dezinformācija” (11:53). Tā ir klaja apmelošana un absolūta nomelnošana. Draudzes mērķi ir skaidri definēti un publicēti mājas lapā, un tiem mācītājs un draudze uzticami seko jau ilgāku laiku. Jebkurš interesents var iepazīties ar tiem sadaļā “Vīzija” (http://www.marcisjencitis.lv/par-mums/vizija-1), un tie ir šādi: 1) Uzcelt mājas grupu draudzi Latvijā un vēlāk arī ārpus tās. "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis." (Mateja evaņģēlijs 28:19), 2) Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Izpildīt Kristus Lielo pavēli, iepazīstinot ar Dievu katru cilvēku ne tikai Latvijā, bet tālāk arī Eiropā un pasaulē.


Kad cilvēks izveido personīgas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu un Bībeles iepazīšanu, lūgšanu, draudzi un cenšanos dzīvot pēc Viņa gribas, tad viņš ne tikai iemanto mūžīgu dzīvību, bet mainās arī viņa sirds un attieksme pret citiem cilvēkiem. Rezultātā cilvēks pārstāj grēkot (zagt, melot, pārkāpt laulību utt.). Atnāk brīvība no atkarībām, depresijas un tā vietā nāk prieks, miers un mīlestība, labklājība un vēlēšanās dalīties ar šo prieka vēsti ar citiem. Jo vairāk ļaužu pieņem Jēzu Kristu, jo mazāk depresijas, slimību, atkarību, naida, nabadzības un skaudības, šķirtu ģimeņu utt. Valsts sastāv no indivīdiem un ģimenēm. Ja Dievs dara brīvu cilvēku individuāli, tad tāpat notiek arī ar ģimenēm, pilsētām un Latviju kopumā, kas nes radikālas izmaiņas sabiedrībā, reālu Dieva svētību valstij, labklājību, brīvību, neatkarību, laimi. Cietumi un slimnīcas tukšosies, dzertuves aizvērsies. Tas notiks nevis ar politiskiem paņēmieniem, bet Dievs mainīs cilvēku sirdis, viņu vērtību skalu. Lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”, kuru dzied latvieši savā valsts himnā, kļūs realitāte. Draudzes vīzijas piepildīšana atnesīs garīgu un nacionālu atmodu Latvijā, tā saglabās, cels un vienos latviešu tautu, kā jau reiz tas 18. gadsimtā notika Vidzemē, brāļu draudžu jeb hernhūtiešu atmodas laikā. Latvija iegūs īstu neatkarību un labklājību. No mūsu tautas ietekmēsies citas tautas, un mēs, mazā latviešu tauta, nesīsim šo brīnišķo evaņģēlija vēsti visiem cilvēkiem.


·         “Nemitīgi draudi ar elli.” (11:55) Meli! Draudzes “Kristus Pasaulei” divpadsmit gadu pastāvēšanas laikā mācītājs kopumā ir sludinājis aptuveni 700 sprediķus, un tikai trīs no tiem ir bijuši par elli. Trīs no septiņiem simtiem! Pārējos sprediķos elle ir vai nu pieminēta, vai arī vispār nav aizskarta. “Aizliegtais paņēmiens” neobjektīvi izceļ vienu sprediķi ar nosaukumu “Elle”, kas sludināts tālajā 2013. gada 10. jūnijā (teksts http://www.marcisjencitis.lv/publikacijas/svetrunas-2/elle), uz to balstot savu viedokli par “nemitīgu baidīšanu ar elli”. Arī citāts no ieraksta mājas grupiņā par “velna teritoriju” (1:24) ir izrauts no konteksta, neatspoguļojot mājas grupas sapulces norisi, tās daļas un pārrunātās tēmas, un tās ir dažādas, piemēram, sadraudzība, slavēšana un lūgšana. Mācība par elli ir jebkuras kristīgas draudzes un bībeliskas mācības pamatā. Raidījuma veidotājus, acīmredzot, ir pastiprināti uzrunājuši vārdi par elli, un tas ir bijis par pamatu pārspīlēt šīs tēmas lietošanu mūsu draudzes ietvaros. Man negribas nevienu baidīt ar elli, - ja man pašam nebūtu bijības no elles, es dzīvotu kā vēlos; mana miesa ir draņķīga, bet es gribu dzīvot tā, kā grib Dievs,” ir nesen izteikti mācītāja vārdi šajā sakarā, pateikti kontekstā ar piemēru no savas dzīves (teksts un video no sprediķa “Tava vieta draudzē jeb spējas un iespējas, 20.09.2020., https://youtu.be/aFBSXJKlkDc, 41:09-41:31). Katoļu teologs Rodions Doļa par elli saka tā: “Pats Jēzus Kristus runā ļoti skarbi par to, ka pastāv mūžīga uguns, ka pastāv arī mūžīgas ciešanas tiem, kas brīvprātīgi nostājas pret Dievu. Runājot par elli, baznīcas mērķis ir nevis baidīt, iebiedēt mūs, bet parādīt to lielo atbildību, kāda ir mūsu rīcībai šeit uz zemes, katrai rīcībai ir savas sekas. Un, apzinoties šo atbildību, cilvēks ir aicināts uz atgriešanos un savas dzīves sakārtošanu.”


·         “Nauda, nauda un nauda” (12:00), mīnus 1000 eiro draudzes kontā (23:57) un “pirmsnodokļu formula jeb astoņpadsmitā tiesa ir īpašs Jencīša izdomājums” (26:19, 31:18). Attiecībā uz mīnus 1000 eiro draudzes kontā, mācītājs izskaidro konkrētās nedēļas finansiālo situāciju draudzē, dara to zināmu draudzes dalībniekiem, kas bija viens īpašs gadījums, kad draudzei bija nepieciešams vairāk finanšu nekā parasti saviem projektiem. Draudzes kasē parasti ir nauda, un naudas izlietojums visiem ir pieejams un atklāts, tas nekad netiek slēpts no draudzes apmeklētājiem. Īpašu ziedojumu vākšana konkrētam mērķim ir bieži sastopama prakse baznīcās, piemēram, baznīcas torņu atlaujošanai u.c. Desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi ir lielākās daļas kristīgo draudžu rituāls, pamatots Bībelē, bet tas nekad nav ticis uzspiests. Ikviens cilvēks var izvēlēties, vai ziedot un cik ziedot. Jēdziens “astoņpadsmitā tiesa” ir raidījuma veidotāju izdomājums un klajš apmelojums. Nekad un neviena kristīgā draudze nav pat lietojusi terminu “18. tiesa”, turklāt tā formulējums raidījuma sižetā ir nesaprotams.


Runājot par naudu, ir svarīgi minēt vairākas lietas. Desmitā tiesa ir rakstīta Bībelē, un to mēs nekādīgi nevaram izņemt no tās ārā, tā ir minēta gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā; Dievs māca došanas, ziedošanas un desmitās tiesas principu, un mācītāja uzdevums ir par to mācīt. Izlaist to būtu tāpat kā izlaist tādas svarīgas lietas kā glābšana, dziedināšana, desmit baušļi, mīlestība, patiesība utt. Desmitā tiesa minēta arī draudzes “Kristus Pasaulei” statūtos, kuros rakstīts, ka tā ir brīvprātīga. Taču draudzes patrioti, kuri tādi ir pēc savas paša vēlēšanās, izvēlās dot desmito tiesu. Draudze “Kristus Pasaulei” pati sevi uztur, tai nav “bagāta onkuļa Amerikā”, neviens no malas naudu nedod, esošie līdzekļi ir pašu draudzes cilvēku desmitās tiesas un brīvprātīgie ziedojumi. Un, praktiski runājot, draudzei ir savas vajadzības, tāpat kā jebkurai valstij, organizācijai un ģimenei. Draudzes telpu īre šobrīd ir 7000-8000 eiro mēnesī, pilna laika kalpotājiem draudze izmaksā algu, evaņģelizācijas pasākumi izmaksā noteiktu naudas summu, pēc vajadzības tiek iegādāta aparatūra, kā arī ir vairāki mazi izdevumi, un tam visam ir vajadzīgas finanses. Mēs nevaram no tā izvairīties, pat ja gribētu. Arī valstij, lai tā pienācīgi funkcionētu, ir nepieciešamas finanses, piemēram, uzturēšanai, kādu lietu iegādei, aizsardzībai un tā tālāk. Tāpat arī jebkurš bizness prasa savus resursus, jo bez tiem tas nevarētu darboties. Un, visbeidzot, arī ģimenēm un katram cilvēkam personīgi ir vajadzīga vieta, kur dzīvot, ēdiens un apģērbs, tāpat arī ir jāapmaksā rēķini un jāparūpējas par normālām ikdienas vajadzībām. Tāpēc desmitā tiesa draudzes kontekstā ir normāla un veselīga parādība, kura nav jāuzlūko negatīvā gaismā mediju vai kādu atsevišķu indivīdu viedokļa dēļ.


Katoļu teologs Rodions Doļa par naudu un desmito tiesu: “Desmitās tiesas princips sakņojas Vecajā Derībā. Savukārt, Jaunajā Derībā Jēzus Kristus atklāj mums arī nodoma svarīgumu, pārmetot tā laika reliģiskajām autoritātēm, rakstu zinātājiem un farizejiem, kurus Viņš nosauc par liekuļiem: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mateja evaņģēlijs 23:23) Interesanti pasvītrot, ka Kristus patiesībā neatcēla desmito tiesu, bet parādīja šo nodomu, vērstību – katrai žēlsirdības dāvanai, ziedojumam jāsaistās ar mīlestību un ticību. Ziedojums ir kā ticības izpausme. Un agrīnā kristietība, mēs to redzam Apustuļu darbos, izauga no desmitās tiesas, kad kopienas brāļi dalās savā starpā visos labumos. Desmitās tiesas došana Svēto Rakstu gaismā nav līdzekļu ievākšanas veids, kaut gan arī šī iezīme pastāv, tomēr visupirms tā ir Dieva pedagoģija cilvēkam, kas mūs aicina līdzināties Kristum, kas atdeva par mums Savu dzīvi, kas ir nācis, lai kalpotu mums, un kas patiesībā pats Sevi ir iztukšojis mūsu labā. Ziedojumu došana savā veidā dziedina cilvēka grēka skarto sirdi no mantkārības, no skopuma, no skaudības, no visiem šiem slazdiem, kas nocietina sirdi pret tuvāko, pret tuvākā vajadzībām. Un izaicinājums ziedot atver cilvēka sirdi jauniem tikumiem, kas ir dāsnums, augstsirdība.”


·         Nauda tiek pieminēta biežāk nekā Jēzus Kristus.” (23:41) Tie ir nekaunīgi un apzināti meli. Mājas grupās ziedojumam un mācībai par ziedošanu tiek veltītas 5 minūtes, tas ir mazāk nekā 5% no kopējā mājas grupas laika. Dievkalpojumā ziedošanas daļa aizņem aptuveni 10-15 minūtes, kas ir aptuveni 5-10% no kopējā dievkalpojuma laika. Patiesība ir šāda – viss, kas tev pieder, ir tavs, un nevienam nav tiesības uz tavu naudu un īpašumu. Tu esi brīvs dot un esi brīvs nedot. “Draudzē ziedojumi ir brīvprātīgi. Mans pienākums ir mācīt Dieva vārdu, bet tava daļa ir ļoti vienkārša – izvēlēties tā darīt vai nē. Tava dzīve un tava svētība ir tavās paša rokās,” apgalvo mācītājs sprediķī “Desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi” (teksts un video https://youtu.be/vGufgRSFVx4, 2:59-3:15).


·         “Nepilnīga desmitās tiesas došana atnes lāstu” (26:33). Šajā gadījumā raidījums citē apgalvojumus no mācītāja grāmatas “Kā kļūt bagātam”, pavēršot to negatīvā gaismā un pasniedzot to tā, ka draudzes cilvēki var izvēlēties “lāstu, Dieva sodu vai nabadzību” (27:02). Šajā grāmatā ir stāstīts par to, kādus soļus var spret ikviens cilvēks, lai dzīvotu labklājībā, un tikai viens no aspektiem ir desmitā tiesa, kuras došana atnes svētību, Dieva apsardzību, pārpilnību, bet tas nav vienīgais, - grāmatā ir doti praktiski padomi, kā uzsākt un celt savu biznesu, mārketinga principi un vispārēji panākumu principi, tādi kā ticība sev, entuziasms, raksturs, vīzija, mērķi, stratēģija, darbs, zināšanas un iemaņas. Raidījumā izmantotie vārdi ir izrauti no konteksta un ir apzināti maldinoši. Attiecībā par lāstiem, kuri izteikti cilvēkiem par Bībelē teiktā neievērošanu, norādām, ka skaidrojošā vārdnīcā ir vairāki skaidrojumi lāsta jēdzienam. Lāsta jēdziens, kurš pēc raidījuma veidotāju pasniegšanas veida var tikt izprasts kā baznīcas lāsts, nozīmē cilvēka pilnīgu izslēgšanu no baznīcas, bez tiesībām mainīties, ja vien tas netiek atsaukts. Grāmatā izmantotajos citātos izmantotais apzīmējums ‘lāsts’ nenozīmē baznīcas lāstu, bet gan to, ka minētā darbība atnes neveiksmi un postu cilvēka dzīvē. Tādējādi, šeit redzama žurnālistu nekompetence Svēto Rakstu izpratnē, kā arī apzināts nicinājums pret kristīgās kultūras sastāvdaļu – desmito tiesu un brīvprātīgajiem ziedojumiem.


·         “Mācītāja galvenais mērķis ir vara.” (10:02) Raidījumā izskanēja vārdi, ka mācītāja mērķis ir vara, lai “kā līdzvērtīgs nostātos blakus Latvijas lielākajām ticībām” (10:09) un “vara politikā” (10:30). Tie ir meli un neslavas celšana! Mācītājs neuzskata sevi augstāku par citu draudžu vai konfesiju vadītājiem, bet tieši otrādāk – vēlas sadarboties ar ikvienas kristīgās konfesijas un draudzes pārstāvjiem, lai vienotībā dotos pretī mērķim “Dievs, svētī Latviju”, kas ir raidījumā pieminētās Tautas lūgšanu sapulces vadmotīvs. Gan sprediķos, gan šajā starpkonfesionālajā lūgšanu sapucē, kas notiek reizi gadā (sākot ar 2018. gadu), mācītājs Jencītis uzsver trīs galvenos punktus – izaugsme, lūgšana un balss. Izaugsme: Katrai kristiešu draudzei ir jāaug garīgi un skaitliski savas draudzes vai konfesijas mācības ietvaros. Primāri katrai draudzei ir jārūpējas par savu izaugsmi un sekundāri jāpiedalās starpkonfesionālās lūgšanās un pasākumos. Nekādi starpkonfesionāli pasākumi nedrīkst traucēt draudzēm darboties un augt savu doktrīnu ietvaros. Cienīsim atšķirības un vienosimies Jēzus Kristus vārdā. Lūgšana: Visām Latvijas kristiešu draudzēm vienotībā ir jāsanāk kopā 1 reizi gadā uz kopīgu lūgšanu par Latviju, par tautu, par svētību, atmodu un reformāciju Latvijā. Vienotībā un vienotā lūgšanā ir ārkārtīgs, pārdabisks spēks! Balss: Visām Latvijas draudzēm ir jāvienojas, lai nodotu savas balsis Latvijas valdībā par fundamentāli svarīgiem valdības lēmumiem attiecībā uz Latvijas tautu un jāiestājas par kristīgām vērtībām. Ar piebildi: Ja tev nav pieņemami visi šie mērķi, tad vari piedalīties vismaz vienā no tiem. Mēs atradīsim kopīgu valodu! (https://dievssvetilatviju.info/merki)


“Aizliegtā paņēmiena” video sižetā izskanēja arī pārmetums, ka mācītājs vēlas varu politikā, kas atkal ir sagrozīti pasniegta vēsts. “Vai kristiešiem ir jāiet politikā? Viennozīmīgi – jā! Jo likums jeb valsts zobens ir kalpone tavā labā. Kalpone tavā labā tā var būt tikai tik ilgi, cik aizstāv tavu brīvību. Kamēr likums ir tavā pusē, tu vari brīvi domāt un ticēt. Ja valdībā nav attiecīgu cilvēku, kas pārstāv kristīgās vērtības, agri vai vēlu pieņems tādus likumus, kādi tie bija Padomju Savienībā. Kristieši sēdēja koncentrācijas nometnēs, viņi tika iznīcināti. Baznīcas bija ciet. Tajās tika ierīkotas dažādas glabātavas vai atstāja tās drupās. Vai mums ir jāiet politikā? Jā. Bet vai politika ir pati svarīgākā? Nekad mūžā! Jēzus koncentrējās uz evaņģēlija sludināšanu.” (teksts un video no sprediķa “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” https://youtu.be/6xceDX37R5I, 1:11:26-1:12:22) Rezumējot, politika nav un nekad nebūs svarīgāka par evaņģēlija sludināšanu, taču ir pareizi kristiešiem būt arī politikā, jo tādā veidā mēs spējam pieņemt likumus, kuru pamatā ir kristīgas vērtības, piemēram, cilvēka brīvība domāt, izteikties un ticēt tam, kam viņš vēlas.


Mācītāja un līdz ar to arī draudzes mērķi ir tuvāk paskaidroti kontekstā arī citā svētrunā: “Un mūsu mērķis, draugs, ir nest labumu un svētību, lai cilvēki iepazīst Dievu personīgi, lai viņi katrs personīgi uzņemas atbildību par sevi ne tikai likuma priekšā, bet arī Dieva priekšā. Lai mēs visi, kas Latviju uzskatām par savām mājām, esam atbildīgi pret Dievu, sevi, bērniem un kaimiņiem. Atbildīgi Dieva priekšā. Nekas to neaizstās. Mēs redzam, kā cietumi tukšojas. Mēs redzam, kā slimnīcas pārorientējas uz skaistumkopšanas procedūrām. Jo arvien mazāk cilvēku slimo un arvien mazāk cilvēku izdara likumpārkāpumus, un tas notiek pateicoties tavai unikalitātei, ka tu ieņem savu vietu draudzē un mēs kā draudze spējam izpildīt savu funkciju.” (video un teksts no sprediķa “Tava vieta draudzē jeb spējas un iespējas” https://youtu.be/aFBSXJKlkDc, 19:40-20:31).


Draudzes mērķi un devums Latvijai ir iespiests arī mūsu bukletiņā. Mēs atjaunojam cilvēku dzīves un palīdzam iegūt mērķus, samazinām alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju un abortu skaitu Latvijā. Draudze atbalsta laulību, tā samazinot šķirtu ģimeņu skaitu. Mēs veicinām izglītību, mēs esam cilvēki, kas neslimo, mēs samazinām ieslodzīto skaitu, rūpējamies par bērnu pasargāšanu no atkarībām. Draudze iemāca cilvēkiem strādāt, būt brīviem no nabadzības un dzīvot labklājībā. Mēs neatstājam savu valsti, lai dzīvotu ārzemēs. Mēs iemācām cilvēkiem būt stipriem un būt savas dzīves noteicējiem. Mēs palīdzam cilvēkiem īstenot Latvijas himnu savās dzīvēs – kļūt brīviem un svētītiem.


·         Mājas grupiņas uzdevums ir “nodrošināt un sekot līdzi tam, lai Jencīša teiktais būtu pareizi iztulkots” (09:15). Tā nav patiesība, jo mājas grupās tiek iztizāts nevis mācītāja teiktais, bet gan lasīts Dieva vārds. Mājas grupu vadītāja rokasgrāmatā” teikts: Vispareizāk mājas grupas sapulcēs ir iztirzāt nevis mācītāja svētrunu, bet gan Dieva vārdu, tas nozīmē – lasīt un pārrunāt konkrētas rakstvietas jeb pantus no Bībeles. Sprediķa iztirzājuma pārrunāšana mājas grupās ir ar mērķi pielietot izlasīto Dieva vārdu dzīvē. Tādējādi raidījuma veidotāji nav izpratuši šo punktu, bet definējuši to “pa savam”, tendenciozi tiecoties uzsvērt kontroli no mācītāja, mājas grupu vadītāju un draudzes puses.


·         Par no draudzes aizgājušajiem. Ikvienam cilvēkam ir brīvas tiesības apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un arī aiziet no tās. Tieši tāpat kā ir cilvēki, kuri aizbrauc no Latvijas, aiziet no kādas organizācijas vai darbavietas, nereti kļūst sarūgtināti un neapmierināti, bieži savu personīgu iemeslu dēļ, tāpat ir cilvēki, kas tādi kļūst, aizejot no draudzes. Šādi cilvēki vienmēr būs negatīvi un neobjektīvi. Turklāt, raidījumā tiek minēts, ka intervētie cilvēki, kuri no draudzes aizgājuši, ir atradušies “grūtā dzīves brīdī”, bet tie ir tikai daži no cilvēkiem, jo ir cilvēki, kuri ticībai pievēršas tad, kad viņu dzīvē nav bijušas vai nav īpašas vai smagas problēmas. Un ir cilvēki, kuri aiziet no draudzes, jo maina dzīvesvietu, dodas uz citu draudzi vai arī veido savu kopienu, bet turpina uzturēt labas attiecības ar draudzes locekļiem un mācītāju, un vienmēr atceras labās lietas, ko viņi ir ieguvuši draudzē.


·         “Pilnīga kontrole” (15:42), “nedzirdēju stāstu par brīviem cilvēkiem (laiks)”, draudzes cilvēki “baidās” (47:24) un ir “cietušie” (47:48). Šādus vārdus izsaka raidījuma veidotāji un raidījuma viesis. Absolūti melīgs un vienpusējs apgalvojums! Mēs piekrītam vārdiem, ka sižetā nav dzirdami stāsti par brīviem cilvēkiem, taču nepiekrītam faktam, ka draudzē nav brīvu cilvēku, jo, patiešām, žurnālistu veidotajā sižetā ir ticis atspoguļots vienpusējs viedoklis, balstīts no draudzes aizgājušu cilvēku sūdzībās. Neskaitot mācītāja deleģēto pārstāvi Luīzi Zveju, nav ticis intervēts neviens (!) pašreizējais draudzes dalībnieks. Savukārt, lai izteiktu apgalvojumu, ka draudzes cilvēki ir “iebaidīti” un “upuri”, žurnālistiem būtu padziļināti jāapskata draudzes darbība un jāieklausās dažādu draudzē iesaistītu cilvēku vārdos. Šeit ir izteikts vispārinājums, kas liecina par raidījuma veidotāju virspusējību un neobjektivitāti, jo, kā jau iepriekš ir ticis minēts, nav apskatīts šī apgalvojuma pretējais viedoklis. Draudzes dievkalpojumus apmeklē liels skaits cilvēku, vīrieši, sievietes, bērni, pusaudži, pieaugušie, veci cilvēki, latviski, krieviski runājošie, cilvēki ar dažādu izglītības līmeni, dažāda sociālā statusa cilvēki, cilvēki, kas pārstāv dažādas profesijas, nemaz nerunājot par viņu temperamentu, raksturu, dzīves pieredzi, uzskatiem, kā arī ticības līmeni, - kādēļ raidījuma veidotāji nepajautāja kādam no viņiem, kāpēc viņi apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, kā viņu dzīve ir mainījusies, esot draudzē, vai arī, kādi, viņuprāt, ir draudzes stūrakmeņi? Uz šiem jautājumiem sižeta veidotāji ir atbildējuši paši, balstoties uz negatīviem pieņēmumiem, priekšstatiem un vienpusēju informāciju.


Draudzē ir bijuši un ir ļoti daudz cilvēku, kuru pieredze šeit ir bijusi pozitīva, par ko liecina viņu stāsti, kas ir atrodami draudzes mājas lapā, sociālajos tīklos, bet ne tikai – par to var pārliecināties, parunājot ar šiem cilvēkiem personīgi. Šajā sakarā stāsta Ieva: “Kopš esmu draudzē, šo astoņu gadu laikā, ir radikāli mainījusies mana domāšana, dzīves uzskati un attiecības ar cilvēkiem, un tas viss ir noticis uz labu. Esmu ieguvusi brīvību no depresijas, veģetatīvās distonijas, neesmu baidījusies uzsākt savu nodarbošanos, kas man patīk, dzīvoju patstāvīgu dzīvi un priecājos, ka varu dzīvot piepildītu un pilnvērtīgu dzīvi. Es neesmu apzagta ne mazākajā mērā, kā to centušies parādīt raidījuma veidotāji, bet es kļūstu par stipra rakstu cilvēku. Lielā mērā tas ir pateicoties sprediķiem, mācībām līderu skolā, personīgajām Bībeles studinām un tā visa pielietošanu dzīvē.”


Patiesībā, “Aizliegtā paņēmiena” sižets atgādina sensāciju kāru dzelteno presi, tenku žurnālistiku, kurai visi līdzekļi ir labi, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību. Raidījums ir kauna traips Latvijas žurnālistikā. Savā video sižetā par draudzi “Kristus Pasaulei” viņi parāda sevi pašus, savu patieso seju, nevis reāli ataino draudzi. Mēs, draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieki, neesam pret objektīvu kritiku, ne arī vēlamies slavinājumu, taču sižets mūs negatīvi pārsteidza ar neobjektivitāti, vienpusēju skatījumu, no konteksta izrautu informāciju un jau sākotnēji negatīvu nostāju. Šī nav profesionāla žurnālistika, un tā ir nodarījusi kaitējumu ne tikai mums, bet arī citām kristīgām draudzēm un kristiešiem. Kopumā – tas negatīvi atsaucas uz kristīgo kultūru Latvijā.


·         “Naids pret tiem, kas šo draudzi nepieņem” (11:56) un “draudzes cilvēki tiek noskaņoti pret sabiedrību, pret tuvākajiem” (15:13). Tie ir meli! Šajā sakarā svarīgs ir konteksts, jo konkrētie vārdi ir izrauti no konteksta, jo sprediķī “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” precīzi mācītāja vārdi bija: Uzreiz vēlos brīdināt, ka runa nebūs par cīņu ar cilvēku tiešā veidā. Es vēlos brīdināt, ka pirmā un vissvarīgākā cīņa, draugs, mums katram ir pašam ar sevi. Tāpēc vislabākais veids, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem, ir cīnīties pašiem ar sevi.” (teksts un video no sprediķa https://youtu.be/6xceDX37R5I, 3:30-3:56) Tādējādi “Aizliegtais paņēmiens” uzkurina naidu pret draudzi un kristiešiem, parādot mācītāju un draudzes dalībniekus negatīvā gaismā.


Papildinot, var minēt simtiem cilvēku liecības, kuru attiecības ar cilvēkiem ārpuses draudzes ir nevis pasliktinājušās, bet uzlabojušās. Šeit būs dažas no tām, jo visas minēt būtu neiespējami. Santa stāsta: Šobrīd man ar mammu ir ļoti labas attiecības, ar tēti arī, esmu piedevusi viņiem par visu, kas notika manā bērnībā. Mana dzīve gada laikā ir izmainījusies par 180 grādiem.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/santanekasnespejaizstatdievamilestibu, 25.09.2020). Valentīna: “Esmu piedevusi gan sev, gan citiem. Ar dēlu attiecības ir krietni uzlabojušās. Tagad spējam runāt ļoti atklāti, esam kļuvuši daudz tuvāki. Arī manas attiecības ar vedeklu ir daudz labākas, jo pati esmu atvērta un spēju arī citiem sniegt mīlestību, ko pati esmu saņēmusi no Dieva.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/nepiedosanaunrugtumspostijamaniunattiecibasartuvajiem, 12.09.2020.) Dainārs: Manī nav agresijas un vēlmes kādam uzbrukt. Dievs manī ir aizdedzis kalpošanas uguni un mīlestību pret cilvēkiem.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/dainarsmanadziveirradikaliizmainita, 31.07.2020.) Māra saka: “Kādu reizi, klausoties svētrunu, piedzīvoju īpašu Dieva pieskārienu. Manā dzīves strupceļā parādījās cerība. Tā bija tā mīlestība, ko savā dzīvē tik ilgi biju meklējusi. Dieva mīlestība, kas man visus šos gadus bija pietrūkusi, un Dievs Pats, ko tagad es biju atradusi! Likās, ka es katru cilvēku tajā brīdī varētu apskaut un samīļot. Kopš tās reizes pazuda depresija, manī ienāca prieks un pacilātība.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/marabeidzotesmuatradusisavasdzivespiepildijumu, 31.01.2020.) Savukārt, Sandra stāsta: “Manī nav vairs naida. Esmu piedevusi visiem, kas manā dzīvē bija nodarījuši man pāri, pat savas māsas slepkavam. Man ir parādījies iekšējs miers, patiess dzīvesprieks, esmu ieguvusi jēgu savai dzīvei. Apzinos, ka esmu mamma saviem bērniem un esmu viņiem ļoti vajadzīga. Man ir vairāk laika, ko veltīt saviem bērniem, kopt attiecības, sarunāties ar viņiem. Esmu kļuvusi daudz nosvērtāka un mierīgāka nekā toreiz, kad vēl lietoju narkotiskās vielas un alkoholu.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/sandramanvairsnavvelmeslietotnarkotiskasvielasunalkoholu, 22.11.2019.) Elīna stāsta: “Dievs mani atbrīvoja no dusmām, apslēptas agresijas, naida, atstumtības, mazvērtības. Tagad es brīvi varu komunicēt ar cilvēkiem.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/elinaatstumtibaunmazvertibasdomasirpagatne, 9.08.2019.) Auriga: “Šī Dieva mīlestība izmainīja manī lietas, kas vilkās līdzi kopš bērnības. Es spēju piedot savam tētim un izveidot labas attiecības ar viņu. Sapratu, ka viņš bija audzinājis mani pēc labākās sirdsapziņas, cik labi to spēja. Tagad braucu pie viņa regulāri ciemos, varu no sirds samīļot, sabučot un pateikt paldies par visu labo, ko viņš man ir devis, ka esmu izaugusi par krietnu cilvēku. Katru reizi, kad kāds cilvēks izturas pret mani nejauki, es pie sevis nodomāju – viņš tā dara, jo pats ir dziļi nelaimīgs un citādi neprot, jo nepazīst Dievu. Manī vairs nerodas aizvainojums vai dusmas. Kopš Dievs mani ir izmainījis, esmu piedevusi arī citiem, kas man darījuši pāri – tagad tādu situāciju, kad kāds izturas pret mani nejauki, ir ļoti maz.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/aurigaardievuiemacijosmiletseviuncitus, 28.07.2019.) Mihails: “Tagad, paraugoties atpakaļ uz laiku pirms četriem gadiem, kad ilgstoši nespēju noturēties nevienā darba vietā, viss ir radikāli mainījies. Jau pāris gadus es strādāju divās skolās, mani kolēģi un vadība mani ciena. Kārtība klasē ir uzlabojusies. Ja agrāk, lai disciplinētu skolēnus, es bieži bļāvu uz bērniem, tad tagad es kārtību stundā panāku ar autoritāti un pacietību. Esmu izrāvies arī no savas vientulības un ieguvis īstus, patiesus draugus. Pašlaik jūtos tik labi, kā vēl nekad!” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/kopaardievuesmuiemacijiessakartotsavudzivi, 5.07.2019.) Gundars: “Tagad varu teikt, ka Dievs ir tas, kas mani piepilda ar mīlestību un palīdz uzvarēt nepiedošanu, es neesmu vairs viens – man ir Dievs un arī draudzes cilvēki, kas gatavi pa īstam atbalstīt. Ar Dievu es sāku arī pats justies vērtīgāks. Sapratu, ka mana balss arī kaut ko nozīmē, ka es neesmu nekas. Līdz ar to sāka uzlaboties arī mana komunikācija un attiecības ar cilvēkiem, cēlās pašvērtējums, iepazinu jaunus draugus, kam uzticēties un līdzināties. Mums ir labākas attiecības ar māsu, kaut gan agrāk bija jūtama barjera. Spēju piedot mammai un tētim, pret kuriem turēju naidu vai negatīvas emocijas.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/esmuatradispiepildijumuunmilestibu, 20.12.2018.).


·         “Draudi un pat lāsti, ja no draudzes aiziet” (1:34). Gluži pretēji raidījumā paustajam apgalvojumam, draudzē “Kristus Pasaulei” notika dievkalpojums “Tu esi svarīgs”, uz kuru tika aicināts ikviens cilvēks, kurš kādreiz ir apmeklējis draudzi. YouTube var iepazīties ar dievkalpojuma ierakstu (“40 iemesli, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes” https://youtu.be/P3vABz0E8Ko, 22.10.2017.) Tā bija lieliska iespēja sanākt kopā visiem, kuri ir bijuši draudzes pasākumos, mājas grupiņās un dievkalpojumos, bet jebkādu iemeslu dēļ bija aizgājuši. Mācītājs iesāka dievkalpojumu ar uzrunu: “Draugs, tu vienmēr būsi gaidīts atpakaļ savā ģimenē – draudzē "Kristus Pasaulei"! Ja tu esi aizgājis, tad – atgriezies! Ja tu nevari atgriezties, - lai Dievs tevi svētī tur, kur esi šodien.” Tātad, nevis lāsti, bet svētības tiek vēlētas tiem, kuri ir aizgājuši.


·         Bloķēto cilvēku saraksts (40:28). Pims kāda laika mācītājs savā personīgajā Facebook profilā publicēja sarakstu ar cilvēkiem, kuri bija rakstījuši rupjības, izteikuši draudus uzbrukt, pat nogalināt un nodarbojušies ar neslavas celšanu. Vairāki no tiem ir slimi ar šizofrēniju (cilvēki paši ir atzinuši šo diagnozi), un šādi cilvēki ir nelikuši mierā un radījuši daudz nepatīkamu brīžu. Kādi no šiem cilvēkiem ir savaldīti ar policijas palīdzību, kādi – nogādāti pie psihiatra. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz privātumu un pozitīvu vidi arī sociālajos tīklos. Tāpat uzsveram, ka nobloķēto cilvēku sarakstā nav tikai bijušie draudzes cilvēki, tādu ir pavisam maz, lielākoties tie ir interneta vidē nekulturāli un agresīvi cilvēki. Piedāvājam kādus no komentāriem, vērstus pret draudzi “Kristus Pasaulei” un mācītāju, kas tika publicēti Facebook pēc sižeta iznākšanas: “Kaut tu, kristiete, nosprāgtu!” “Iedzer savas zāles beidzot, un nekavē vizīti pie psihiatra, debīlais sektant!” “Pretīgs tips tas Jencītis. Un draudze pretīga. Pusi vajadzētu cietumā, otru pusi trako namā salikt.” “Mārci, ja ir kāda vieta, kur mēs vēlamies, lai esi, tad tā ir nevis uz skatuves, bet gan cietumā. Tur tu esi bijis un, spriežot pēc tavām darbībām, vēlies tur atgriezties. Tā stunda nāk. Novēlu tavai dvēselei iznīkt. Un visi tie, kas lasa šo un tic, tad jums tiks piedots, jo neesat vainīgi, ka piedzimāt debīli un ne pārāk laimīgi.” “Sekta. Šitam pidaram vajag galvā iedot.” Lasot šos komentārus, kādam vēl rodas šaubas par šo cilvēku adekvātumu?


·         Mācītāja runas stils. Mācītājs Mārcis Jencītis ir atklāts un tiešs cilvēks, kurš nekad nav slēpis nedz savu pagātni, nedz savus uzskatus par dažādām lietām un notikumiem sabiedrībā. Viņa runasveidu raksturo tiešums, enerģiskums, atklātība un degsme par Bībeles patiesībām, kristīgo ticību un  Latvijas valsti. Šāds stils ne visiem ir pieņemams, taču ikviens var brīvi izvēlēties savu draudzi un mācītāju. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur pastāv runas brīvība un tiesības ikvienam izteikties par savu ticību un uzskatiem. Raidījums mācītāju pasniedz ar nicinājumu un negatīvā gaismā, izraujot kadrus, vārdus un teikumus no konteksta (kas ir vairākkārtēji apskatīts šajā rakstā minētajos punktos), tādējādi veidojot negatīvu viedokli gan par pašu cilvēku, gan draudzi, gan kristietību kopumā un noskaņojot sabiedrību pret kristiešiem.


Dažkārt mācītājs savos sprediķos izšauj kādu sulīgāku vārdu, žargonu vai izteicienu, un viņš pats to atzīst, taču tas nav domāts, lai apvainotu klausītājus vai devalvētu kristietību un tās pārstāvjus sabiedrības acīs. Bieži vien tiešāks vārds ir tas, kurš cilvēkam uzreiz ir saprotams un uztverams. “Mans izteiksmes veids dažkārt iekļauj arī kādu žargonu, bet reizēm tieši tas palīdz nodot konkrēto domu. Es nesaku, ka vajag runāt žargonos, bet es zinu, ka ir bijušas reizes, kad tieši tas vārds ir palīdzējis cilvēkiem saprast lietas būtību. Esmu lietojis izteicienu: “Jums nav smadzeņu.” Es tā nedomāju par cilvēkiem, bet tieši šis vārds palīdz padomāt: “Vai es tiešām neprotu domāt, es neprotu salīdzināt, es neprotu Bībeli lasīt, pats neprotu pētīt?” Trāpīgs vārds, kas šādā veidā pateikts, daudziem liek domāt.” (teksts un video no sprediķa “Atgriešanās paradīzē”, https://youtu.be/8BKNQ-19x0A, 33:33-34:17). Arī katoļu teologs Rodions Doļa par sludināšanu saka, ka svarīgs nav stils, bet izpatikt Dievam: “Mācītāju, sludinātāju uzdevums ir teikt visu patiesību. Kaut gan skarbas patiesības var izklausīties smagas, tomēr mēs tās nevaram slēpt. Mēs esam tikai patiesības kalpi. Mūsu mērķis ir nevis kalpot cilvēku gaumēm, bet meklēt Dieva lielāko godu un slavēt Viņu tīrā sirdī.” No konteksta izrautie vārdi: “Tev smadzeņu nav, draugs,” (https://youtu.be/vGufgRSFVx4, 51:05) ir ņemti no mācītāja stāstītā par vergošanu darbā par 400 eiro algu un mudinājuma domāt plašāk, domāt tālāk par to un tikties uz izaugsmi, lasīt grāmatas, sākt savu nodarbi un pelnīt neierobežoti. Šajā gadījumā mācītājs māca augt, būt neatkarīgiem.


·         Mācītājs “grib savas skolas” (10:53). Raidījums nicinoši attiecas pret ideju veidot draudzes izglītības iestādes, taču Izglītības likums atļauj darboties reliģisko organizāciju veidotām mācību iestādēm un mācīt atbilstoši savai reliģiskai mācībai. To nosaka Izglītības likuma 3.  3.punkts. Pirmās skolas latviešu bērniem izveidoja tobrīd jauna reliģiskā organizācija – brāļu draudzes jeb hernhūtieši, un tas notika pēc 1738. gadā izveidotā Vidzemes skolotāju semināra. Brāļu draudžu ietekmē tieši no Vidzemes nākusi lielākā daļa latviešu gara darbinieku: Jānis Cimze, Jānis Poruks, Jāzeps Vītols, Baumaņu Kārlis, Kārlis Skalbe, brāļi Kaudzīši un daudzi citi. Tas nozīmē, ka kristīga skola ir normāla parādība gan no tiesiskā, gan vēsturiskā skatpunkta.


Mēs uzsveram arī to, ka draudze veicina izglītību, tās iegūšanu, mācības un studijas, mēs neesam un nekad neesam bijuši pret izglītību. Tieši otrādi – draudzes dalībnieki izglītojas dažādās mācību iestādēs un pēc savas brīvas vēlēšanās turpina apgūt zināšanas arī tālāk. Starp citu, mācītāja vēlme dibināt draudzes izglītības iestādes nav saistīta ar katoļu priesteri Andreju Mediņu, kaut mācītāja un draudzes nostāja pret šo cilvēku ir pozitīva un atbalstoša. Šī ideja un nākotnes mērķis ir izskanējis jau krietnu laiku atpakaļ. Mācītāja vārdi no sprediķa “Vīzijas spēks”: Man ir vīzija, kas šobrīd nav konkrēta, bet kaut kas sāk dzimt manā galvā, kaut kas sāk dzimt manā sirdī. Īsti kristieši audzina savus bērnus normāli, pareizi, sūta attiecīgās skolās, dažādās programmās, lai izbeigtu pārmērīgu pasaules ietekmi. Tāpēc manī veidojas sapnis par to, ka mūsu, draudzes “Kristus Pasaulei”, bērni neies mācīties ne pasaulīgās skolās, ne sliktās kristīgās skolās. Kristīgās skolās var būt arī labas, bet katrai no tām ir sava pieskaņa. Mūsu bērni mācīsies megadraudzes “Kristus Pasaulei” skolā un ies mūsu bērnudārzā, un tie būs vaksts akreditēti. Būs sākumskola, pamatskola, vidusskola un vēl profesionālā izglītība, kurā būs tikai viena profesija – mācītājs.” (sprediķa video https://youtu.be/QPUxg8wPTug, 41:57-43:02). Ar vārdiem “sliktas kristīgās skolas” netika domāta neviena konkrēta kristīgā skola Latvijā. Mēs esam par kvalitatīvu, kristīgu izglītību, par skolām un bērnudārziem, mēs mācāmies no pagātnes, no brāļu draudžu piemēra un Vidzemes skolotāju semināra un ejam šajā virzienā. Kopumā šis arguments “Aizliegtā paņēmiena” žurnālistu rokās ir ticis sagrozīts un pasniegts ar nicinošu attieksmi.


·         Mācītāja izteikumi par žurnālistiem (37:06). “Žurnālisti, manuprāt, ir vieni no nožēlojamākajiem un uzpērkamākajiem cilvēkiem pasaulē. Šajā situācijā [par Covid-19] – ko es redzu, ko viņi raksta? Kā kaut ko tādu vispārībā var rakstīt? Kā kaut ko tādu var darīt? Kā var tā falsificēt faktus? Es esmu absolūti pārliecināts, personīgi, absolūti, ka no Covid Latvijā vispār neviens nav nomiris. Vispār neviens no Covid nav nomiris. Tas viss ir tāda klaja falsifikācija.” “Aizliegtais paņēmiens” pārmet Mārcim Jencītim viņa nekompetenci medicīnas jomā, lai izteiktos par Covid, taču brīdī, kad tika izteikts šis apgalvojums, Latvijā bija konstatēts viens nāves gadījums, un tas ir vispārzināms un pamatojams fakts, kad cilvēks ir bijis saslimis ar Covid-19, un tā bija deviņdesmit deviņus gadus veca sieviete, kurai bija vairākas hroniskas saslimšanas, bet Covid-19 nebija viņas nāves iemesls (https://www.tvnet.lv/6927478/latvija-miris-pirmais-pacients-ar-covid-19-saslimsanu, 03.04.2020.) Tāpat arī mācītājs nedomā, ka visi žurnālisti ir nekompetenti, kā arī viņa nostāja par Covid-19 ir tāda, ka pats vīruss ir, taču tas tiek pārspīlēt un glorificēts un uz tā rēķina tiek ierobežotas cilvēku brīvības. Žurnālistu veidotajā sižetā dzirdami mācītāja vārdi: “Man absolūti nav bail no koronavīrusa. Man tāds nav bijis un nebūs. Tev tāds nav bijis un nebūs. Drauzē “Kristus Pasaulei” nebūs neviens gadījums. [..] Jo notiks pēc mūsu ticības.” (35:25-48) Mācītājs iedrošina draudzi neļauties bailēm šajā neparastajā laikā, kad pasaulē un arī Latvijā ir Covid-19 ierobežojumi, rādot sevi kā piemēru, ka viņš nebaidās no slimības. Baiļu ietekmē cilvēki var sākt rīkoties neadekvāti un nodarīt kaitējumu gan sev, gan līdzcilvēkiem. Kā redzam, neiedziļinoties lietas būtībā un faktos, raidījums apzināti ir atspoguļojis melīgu, no konteksta izrautu informāciju.


Savukārt, šis ir konteksts par mācītāja teikto sprediķī “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” (https://youtu.be/6xceDX37R5I, 23.08.2020., 21:00-21:56): “Ja žurnālisti strādā par naudu, atspoguļojot nepatiesus faktus, tikai vienpusēji, tie ir meli, un Bībele saka: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Es sapratu – jā, ir ļauni cilvēki! Vai šie žurnālisti vispār iedziļinājās tajā, no kurienes nāk sūdzības? Vai viņiem vispār ir kāda pieredze darbā, vai arī tie ir jauni darbinieki, kuri neko nesaprot? Vai viņi nezina, ka ir tādi cilvēki, šizofrēniķi, kas to vien dara, kā sēž un raksta? Ja viņi ir jauni darbinieki, tad var nezināt. Bet es esmu vecs darbinieks. Tas nozīmē, ka esmu mācītājs jau padsmit gadus un daudz esmu saskāries ar cilvēkiem, radiniekiem, žurnālistiem un valdības iestādēm, un zinu, ka ir cilvēku grupa, kuri tiešām ir slimi un to vien dara kā kaut ko apsūdz un raksta dažādas sūdzības.” Kā redzams, raidījums kārtējo reizi ir sagrozījis mācītāja vārdus. Patiesībā, mācītājs Mārcis Jencītis nevienu žurnālistu nenosauc par tādu, kas neko nesaprot, bet gan uzdod jautājumu par to, vai žurnālisti ir iedziļinājušies lietas būtībā kā profesionāļi, šajā gadījumā – atbilstoši atspoguļojot ažiotāžu ap koronavīrusu Latvijā.


·         “Dezinformācijas izplatīšana par laicīgo pasauli, kas spilgti parādās Covid laikā” (12:06). Meli! Pirmkārt, par draudzi “Kristus Pasaulei” Covid-19 valstī izsludinātās ārkārtas situācijas laikā. Raidījums ziņo, ka Covid-19 ārkārtas situācijas laikā draudze “pamanījās sapulcēties uz dievkalpojumiem”. Tajā laikā draudzes telpās notika dievkalpojuma ieraksts, kas bija neorganizēts pasākums, uz kuru netika aicināti cilvēki, taču durvis bija vaļā un pulcēšanās bija atļauta neierobežotā skaitā, ievērojot divu metru distanci un lietojot dezinfekcijas līdzekļus. Tātad, dievkalpojumā pulcēties un aicināt uz to cilvēkus pēc likuma valsts neatļāva, bet pulcēties uz dievkalpojuma ierakstu bija atļauts. Tas notika saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumu Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” Covid-19 vīrusa dēļ, kā arī saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 14. marta papildu ierobežojumiem. Draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumi klātienē tika atcelti 16. martā, draudzes telpas bija slēgtas, un kopš tā brīža dievkalpojumus varēja skatīties draudzes Facebook lapā un ierakstus draudzes YouTube kanālā. Brīdī, kad valsts atkal atļāva pulcēties, mēs izmantojām šo iespēju un 17. maijā sanācām kopā uz pirmo dievkalpojumu klātienē. Tad un arī šajā laikā mēs turpinām ievērot visus noteiktos Covid-19 infekcijas ierobežošanas pamatprincipus, piesardzības un pulcēšanās prasības.


Otrkārt, par informācijas sniegšanu draudzei Covid laikā. Lai arī mācītājs citkārt ir skarbi izteicis savu viedokli par masu mediju pasniegto informāciju par Covid-19 infekciju un ir paudis savu neuzticību sniegtajiem statistikas datiem, taču vienmēr ir sekojis līdzi aktuālajiem Ministru kabineta noteikumiem par veicamajiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai un rīkojies saskaņā ar tiem. Saistībā ar to, kā vērtēt Covid-19 bīstamību un analizēt ažiotāžu ap to, piedāvājam iepazīties ar vārdiem no 5. aprīļa sprediķa “Kaislības ap korona vīrusu”: Reāli fakti ir informācija no dažādiem avotiem. Mūsu uzdevums ir šo informāciju salīdzināt. Ja runa ir par koronavīrusu, tad informācija par to ir ļoti dažāda, un ļoti bieži mēs dzirdam speciālistu ieteikumus, viedokļus, apgalvojumus, un uztveram tos kā absolūtu patiesību. Šie cilvēki ir speciālisti savā jomā (infektologi, epidemiologi utt.), un viņi mums stāsta to, ko viņi ir mācījušies, iespējams, arī no savas pieredzes, viņi piedāvā savas versijas. Bet vajag atcerēties, ka tas ir šaurs, specializēts viedoklis, kas neaptver visus sabiedrības aspektus un procesus. Tāpēc mēs nevaram klausīties tikai epidemiologos, mēs nevaram klausīties tikai šauras specializācijas cilvēku uzskatos. Mums ir jāredz, kas valstī notiek kopumā. Mums ir jāsaprot pasaules vēsture, Latvijas vēsture un arī tas, kas šobrīd notiek kopumā. Ir vajadzīgi dažādi informācijas avoti un pašiem savi novērojumi. Kas notiek visā Latvijā? Kas notiek blakus ģimenē? Ko šis cilvēks redzēja? Ko šis cilvēks dzirdēja? Ko šis cilvēks ir piedzīvojis? Ir jāanalizē tas viss kopā, nevis tikai viens aspekts. Kopainas skatījums ir izšķiroši svarīgs, un tieši ar to cilvēkiem ir liela problēma.” (video https://youtu.be/ExOlwP6pkYU, no 14:13-16:10).


·         “Dievkalpojumos piedalās nepilngadīgas personas.” (32:13) “Aizliegtais paņēmiens” apgalvo: “Ir bijušas reizes, kad šajos dziedināšanas stāstos tiek iesaistītas arī nepilngadīgas personas.” Patiesībā mūsu draudzē nepilngadīgos vai nu pārstāv vecāki vai arī ir saņemta vecāku atļauja, kurā māte/tēvs/aizbildnis/audžuģimene/ aprūpes iestāde piekrīt, ka viņu bērns piedalās reliģiskās organizācijas „Kristus Pasaulei” darbībās un visos tās pasākumos. Tas ir redzams arī raidījumā izmantotajā video materiālā ar zēnu un un viņa māti. Tātad, mēs ievērojam visus noteikumus, kas saistītas ar nepilngadīgām personām.


·         “Dezinformācija un brīnumi.” (31:30) Raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” ievada rullītī tiek uzdots jautājums: “Kā ir patiesībā?” taču arī šajā gadījumā patiesība netiek atspoguļota pilnvērtīgi un objektīvi. Raidījumā aplūkota kategorija “Dezinformācija un brīnumi”, kurā tiek nicinoši parādīts un pastāstīts pārdabiskais faktors jeb dziedināšana ar Dieva spēku, kad sieviete pēc aizlūgšanas nokrīt zemē, kliedz, smejās, apliecina savu dziedināšanu un dejo. Tie ir meli, ka draudze māca cilvēkiem neiet pie ārstiem un nelietot zāles un tikai paļauties uz lūgšanām. Tā nav patiesība, ka cilvēkiem netiek sniegtas rekomendācijas doties pie speciālistiem, bet paļauties tikai uz Dievu. Ikviena reliģija ietver arī pārdabisko faktoru jeb lietas, kuras ne vienmēr ir iespējams loģiski izskaidrot vai zinātniski pamatot, bet tas nenozīmē, ka tās tādēļ nav patiesas. Tāpat ir arī ar izpausmēm, tām ir sava vieta kristīgi-evaņģēlisko draudžu vidū, un, izturoties pret to nicīgi, raidījuma veidotāji parāda savu nezināšanu par to. Piedāvājam Olgas liecību: Dziedināšanas dievkalpojumā atguvu redzi. Pirms pieciem gadiem bija abām acīm kataraktas operācija, pēc kāda laika ar labo aci sāku neredzēt. Vērsos pie vairākiem ārstiem un tie teica, ka acu nervi ir atmiruši, tādēļ acs aklums būs līdz mūža beigām. Dziedināšanas dievkalpojumā sāku atgūt redzi un tagad redzu ļoti labi. Aizgāju pie ārsta un teicu, ka varu redzēt, bet ārsts teica, ka tas nevar būt. Medicīna ir laba lieta, bet dažkārt ir lietas, ko neviens nevar izskaidrot, tas ir izdarāms tikai Dievam. Dievs ir brīnumdaris.” (https://youtu.be/dYT-03t1riM, 1:20-5:00)


Raidījums dziedināšanu dievkalpojumos nosauc par “hipnozi, katarsi un domu spēku” (32:59) un “brutālu cilvēku mānīšanu” (34:09). Katoļu teologs Rodions Doļa stāsta par dziedināšanu: “Viena no Viņa [Dieva] visvarenības izpausmēm ir, jā, cilvēku dziedināšana. Patiesībā, ja tā parēķina, četru kanonisko evaņģēliju saturā trīs ceturtdaļas ir dziedināšanu apraksti, proti, Kristus dziedina un atbrīvo, tādējādi parādot Dieva visvarenību un Dieva mīlestību, un Dieva nodomu cilvēcei. Taču, mēs redzam arī, ka dziedināšana Svētajos Rakstos nekļūst par pašmērķi, un katra dziedināšana ir cilvēka ticības stiprināšana.” Tā mēs redzam, ka dziedināšana ir viena no kristīga dievkalpojuma sastāvdaļām, kādiem pieņemama, kādiem nē, taču ikviens dievkalpojuma apmeklētājs ir brīvs piedalīties un brīvs nepiedalīties šādos dievkalpojumos.


·         Liecība par dziedināšanu no audzēja (34:52). Sižetā tika parādīta arī kāda liecība, kas tika uzskatīta par nepatiesu, jo virsraksts it kā neatbilda tekstam. Taču tā nav patiesība. Sākumā ir minētas aizdomas, ko pēc tam apstiprināja ārsts. Vēlāk šim cilvēkam tika veiktas analīzes, lai noteiktu, vai audzējs ir ļaundabīgs vai labdabīgs. Šajā laikā cilvēki bija lūguši Dievu, un analīzes audzēju vispār neuzrādīja. Ir jāņem vērā fakts, ka mēs pieņemam, ja cilvēks pats vēlas uzrādīt, bet neliekam nevienam uzrādīt medicīnisku dokumentāciju, mēs uzticamies cilvēkiem un pierakstam tikai to, ko paši cilvēki ir teikuši – gan ārstu mutiskus apstiprinājumus, gan izmeklējumu rezultātus. Mēs pieļaujam, ka pierakstot liecības, var būt medicīniskas neprecizitātes, taču svarīgs ir gala rezultāts, ko cilvēks apliecina. Un šajā liecībā tas ir pozitīvs. Stāsta pats Uģis: ”Izstaigāju dažādus speciālistus, līdz man atklāja labajā nierē kādu veidojumu, kurš radīja aizdomas, ka varētu būt kaut kas slikts. Mani nosūtīja uz dziļākiem izmeklējumiem, lai noteiktu, kas tas ir. Visas pārbaudes liecināja, ka man ir audzējs, un ārsts to apstiprināja. Tālāk mani jau nosūtīja uz trešajām analīzēm, lai noteiktu, vai audzējs ir ļaundabīgs vai labdabīgs. Kā tu uzzināji, ka esi dziedināts? “Man bija uztaisītas analīzes, lai varētu noteikt, vai audzējs ir labdabīgs vai ļaundabīgs. Pagāja trīs mēneši, līdz es saņēmos aiziet pēc rezultātiem. Bija bail, bet bailes tika uzveiktas ticības spēkā. Ārsts bija šokā un pateica, ka tur vairs nekā nav. Viņš nesaprata, kā tas ir iespējams, un teica, ka parasti tā tas nenotiek. Tas ir īsts brīnums!” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/dziedinatsnoaudzeja, 14.08.2020.)


·         “Aizliegtā paņēmiena” žurnālistes draudzes mājas grupā (1:17). Stāsta Kristīne, mājas grupas vadītāja: “Žurnālistes vairākus mēnešus apmeklēja manu mājas grupiņu un viņām bija lieliska iespēja redzēt, kā viss notiek klātienē – viņas ļoti labi apzinājās, ka ne es viņas kontrolēju vai spiedu kaut kur nākt, ne izspiedu naudu, tieši otrādi, mēs aizlūdzām par viņu vajadzībām, draudzējāmies utt. Taču šis fakts nebija minēts raidījumā. No mājas grupiņas norises tika parādīti tikai daži momenti, un viss raidījums ir uztaisīts, pamatojoties uz dažu cilvēku slēptām liecībām. Un man ir jautājums - ja jau viņas redzēja, ka klātienē nekas tāds nenotiek, kāpēc ir jāmelo?” Kristīne turpina: “Pēc šī raidījuma esmu sapratusi, ka raidījuma mērķis nav uzzināt patiesību, bet īstenot savu sākotnējo mērķi, izmantojot jebkuras metodes, un viena no tādām bija provokācija. Tā kā  viņām bija iespēja pārliecināties, ka es nerunāju visu laiku par naudu vai nekontrolēju viņas, ļoti bieži viņas speciāli uzdeva dažādus jautājumus par naudu. Ar laiku tas jau sāka manī izraisīt aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Jautājumi netika uzstādīti intereses formā, bet lai izprovocētu – piemēram: „Ja es Dievam esmu apsolījusi noziedot kādu summu, bet šobrīd man tās nav, kas man par to būs?” Raidījumā tiek uzsvērts, ka mūsu draudzē visu laiku runā par naudu, taču tās, kas runāja par naudu, bija žurnālistes pašas. Tāpat ar laiku es viņām pateicu, ka redzu un apzinos, ko viņas dara. Tā kā pie manis viņas savu mērķi izpildīt nevarēja, sāka man jautāt par draudzi kopumā. Un tādas situācijas bija neskaitāmas.”


Kristīni pārsteidza arī ļoti personīgi jautājumi no žurnālistu puses: cik viņa maksā par dzīvokli, kurš pieskata viņas bērnu konkrētajā brīdī un kāpēc viņas vīrs nav viņas mājas grupiņā? Tāpat arī izskanēja jautājums, cik daudz naudas Kristīne dāvinās mācītājam dzimšanas dienā, it kā apsveikt dzimšanas dienā būtu noziegums vai likuma pārkāpums. Viņas prasīja, vai ir pieejamas bildes no mācītāja dzimšanas dienas. Kristīne skaidro: “Un visvairāk viņas interesējās par mana vīra darbu. Koronavīrusa ārkārtas situācijas laikā mans vīrs pazaudēja darbu, taču drīz vien atrada jaunu darbu citā sfērā. Un tad sekoja jautājumi, kas atkārtojās katru reizi: “Kā viņam iet darbā? Vai jau iestrādājās?” Žurnāliste bija tik ļoti norūpējusies par viņa darbu, ka pat atsūtīja sludinājumu uz kādu citu darba vietu, kur, iespējams, vairāk maksāšot, bet jautājums – kā viņa zina, cik viņam maksā?”


Vislielāko sašutumu Kristīnē izraisīja privātuma neievērošana. Viņas ierakstīja Kristīnes balsi, izmantoja slēpto kameru, neprasot viņas piekrišanu. Raidījumā izskanēja Kristīnes vārds, rajons, kurā viņa dzīvo, tika nofilmēta arī māja un ieeja kāpņu telpā, dzīvokļa logi (pirmajā stāvā) un dzīvokļa iekšiene. Tāpat arī bija redzamas Kristīnes aprises. Pēc Kristīnes domām, ir pārkāptas personīgās robežas, kā arī acīmredzami ir notikusi viņas personas datu apstrāde bez viņas pašas atļaujas.


·         Likuma pantu pārkāpumi un žurnālista ētika. Raidījums “Aizliegtais paņēmiens” caur neobjektīvu un nomelnojošu draudzes “Kristus Pasaulei” atspoguļojumu un apsūdzēšanu kriminālās darbībās ir cēlis neslavu, un to neatļauj Krimināllikuma 157. pants (neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī aizliedz Krimināllikuma 157. panta otrā daļa). Raidījuma saturs ir izraisījis naidīgu attieksmi pret draudzes dalībniekiem, tādēļ var tikt tendēts kā reliģiskā naida vai nesaticības izraisošs (ko, savukārt, aizliedz Krimināllikuma 78. pants). Civillikums (2352. pants) nosaka: Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. To papildina likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem (21. pants), kas pieprasa atsaukt izplatītās ziņas. Starp citu, raidījumā pieļauta kļūda normatīvo aktu izmantošanā attiecībā uz reliģijas brīvības ierobežošanu.


Attiecībā uz žurnālistiem likums ir noteicis, ka to pienākums ir sniegt patiesu informāciju (likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, 25. panta pirmā daļa). Tā kā “Aizliegtā paņēmiena” veidotāji sevi uzskata par profesionāļiem, tad būtu pašsaprotami, ka tiek ievērota žurnālista ētika. Latvijas Žurnālistu asociācija ir izveidojusi Ētikas kodeksu, un tas norāda, ka žurnālista pienākums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju, saturam jābūt objektīvam, bez maldināšanas, žurnālistam jāgādā par viedokļu daudzveidību, pat ja šie uzskati viņam ir nepieņemami. Tāpat žurnālistam ir pienākums pārbaudīt avotu sniegto informāciju. (http://www.latvijaszurnalisti.lv/etikas-kodekss/). Šo likumu pārkāpšanas gadījumā privātpersona vai juridiska persona var virzīt sūdzību tiesā.

 

UZ RAIDĪJUMU UZAICINĀTIE EKSPERTI

Žurnālista pienākums ir objektīvi censties noskaidrot patiesību, nodalīt komentārus no ziņām, pārliecināties par faktu patiesumu, aizsargāt un izplatīt dažādus viedokļus, atsaukt nepatiesu informāciju. “Aizliegtā paņēmiena” redaktore Sanita Miķelsone uzrunas e-pastā apgalvo, ka “Aizliegtais paņēmiens” ir profesionāla žurnālistu komanda, kurai nav jāpierāda, ka tā strādā objektīvi un atbilstoši žurnālistikas standartiem. Īsāk sakot, mēs lasām apgalvojumu, ka raidījuma veidotāji ir objektīvi.

Uz sižeta filmēšanu tika uzaicināti vairāki eksperti, un principā visi izteica negatīvu viedokli par draudzes ‘’Kristus Pasaulei” darbību, izņemot vienu ekspertu, kurš atbildēja tikai uz diviem vadītāja jautājumiem no juridiskā viedokļa, nepaužot nekādu personīgo nostāju. Šie negatīvie viedokļi ir atsevišķas diskusijas vērts punkts. Objektīvs viedoklis nozīmē to, ka tas nekādā veidā nav emociju vai personīgo izjūtu ietekmēts, bet tas ir viedoklis, kas ir balstīts uz faktu. Ja mēs individuāli paraugāmies uz atsevišķiem ekspertiem, tad ātri vien varam secināt, ka viņu viedokļos tiek paustas personīgās izjūtas, dzīves pieredze vai ticība/neticība. Tāpat arī, noklausoties šos viedokļus, rodas jautājums par to, vai tie ir izteikti konkrēti par draudzi “Kristus Pasaulei” vai kristīgajām konfesijām vispār.

Visvairāk savu viedokli “Aizliegtā paņēmiena” sižetā izteica rakstniece un teoloģe Ilze Jansone, kas ir atklāta lesbiete, noslēgusi laulību ar sievieti, kā arī izdevusi pirmo lesbiešu romānu latviešu valodā. Cilvēks, kurš Dieva vārdu interpretē pa savam, raugoties no savas personīgās prizmas, nevar objektīvi spriest par kristīgu draudzi, kura pastāv veselīgā Bībeles mācībā, tādā pašā kā vairākas citas kristīgās draudzes Latvijā. Tāpat internetā ir publiski lasāma intervija ar Ilzi Jansoni (https://www.jf.lu.lv/en/par-mums/mediji/zinas/zina/t/16741/, 21.02.2018.), kurā, atbildot uz jautājumu, vai viņa ir feministe, Ilze atbild, ka nē, taču uzskata sevi par ateoloģi. Ja lasām vārda 'ateoloģija' definīciju, tas nozīmē ‘pretestību teoloģijai’. Ir, par ko padomāt. Tajā pašā intervijā, atbildot uz jautājumu, vai viņa ir kristiete, Ilze atbild: “Esmu kristīta, bet uzskatu sevi par agnostiķi.” Agnostiķis ir cilvēks, kurš ieņem pozīciju starp ticīgu cilvēku un ateistu – nedz piekrīt Dieva esamībai, nedz to noliedz un nevēlas izdarīt nekādu izvēli. Diezgan izdevīga pozīcija. Kādā citā publikācijā varam lasīt Ilzes Jansones nostāju par kristīgo mācību Latvijas skolās: “Vispārizglītojošajās skolās bērniem joprojām ir divas izvēles iespējas – mācīties ētiku vai kristīgo mācību. Pret ētiku nekādu iebildumu, taču man joprojām nav skaidrs, kādu iemeslu pēc kristīgo mācību nevarētu atstāt draudžu svētdienas skolu ziņā, bet vispārizglītojošajās skolās ieviest, piemēram, mācību par reliģijām, ņemot vērā faktu, ka tās ir dažādas un savstarpēji atšķirīgas.” (https://satori.lv/article/sektas-un-tragiska-religija-3-dala-cik-ilgi-dzivosim-religiska-analfabetisma, 29.01.2020.) Viņas vārdi: “Nokļūšana ellē, manuprāt, ir skaidri viduslaiki, [..] un kristietība nav stāsts par elli,” (14:11-14:22) liecina par teoloģes pretestību Bībeles mācībai kā tādai, pat neizdalot konkrētu konfesiju vai draudzi, vispārinot bībelisku mācību un veicinot nepareizu tās uztveri. Tātad, teoloģes skatījumā, kristietību – ārā, reliģiju kā aukstu zinātni – iekšā. Jautājums – vai šāds cilvēks drīkst komentēt jautājumus, kas attiecas uz kristietību, kristīgas draudzes darbību un mācību un pat Bībeli?

Psihoterapeits Nils Konstantinovs (ar pseidonīmu Sakss) sižetā apgalvo, ka “vienmēr būs ievainojamas cilvēku grupas, kas meklēs palīdzību arī šādās vietās”. Konstantinovs par to ir runājis arī iepriekš: “Viena no hipotēzēm par to, kā izcēlusies reliģija, saistās ar cilvēka bezspēcību tukšā un visnotaļ draudīgā Visuma priekšā.” (https://www.delfi.lv/news/versijas/nils-sakss-konstantinovs-rigas-laiks-kontroles-robezas.d?id=50159359, 26.06.2018.) Rakstā Konstantinovs runā par cilvēka bezspēcību un vērš sabiedrības uzmanību uz to, kā Rietumos, viņaprāt, veiksmīgi ir rasta alternatīva reliģijai: “Tēvreize izglītības iestādēs pārsvarā kļuvusi par aizliegtu vai vismaz nevēlamu praksi, turpretī dažādu formu meditācijas un apzinātības prakses aizvien vairāk tiek ieteiktas kā labs līdzeklis stresa mazināšanai. Un tam dabā ir novērojami panākumi.” Tāpat šajā pašā publikācijā Nils Dieva lūgšanu apraksta kā rituālu, kas cilvēku psiholoģiski negatīvi ietekmē. Viņš raksta: “Dievs, kuru nevar kontrolēt ar rituāliem, kļūst bīstams tikai tiem, kuri veic šos rituālus.” Šis apgalvojums cilvēkos raisa sajūtu: “Oi, es tad labāk netuvošos Dievam, jo pēc tam baidīšos.” Bet kā ar to, ka Dievs ir mīlestība (1. Jāņa vēstule 4:8)? Savukārt, viņa apgalvojums: ”Jo nedrošāka, nabadzīgāka valsts iekārta, jo vairāk ticīgo,” norāda uz to, ka Konstantinovs ir acīmredzams kristietības pretinieks. Patiesību sakot, tas nemaz nepārsteigtu, jo tieši šis pats Nils Konstantinovs ir iztulkojis latviešu valodā un izdevis sātana bībeli, kuras autors ir Antons Šandors Lavejs, Amerikā oficiāli reģistrētas reliģiskas organizācijas "Sātana baznīca" dibinātājs. Vai tiešām šajā gadījumā mēs varam gaidīt objektīvu viedokli?

Savukārt, teologs Ņikita Andrejevs, kurš atsevišķās draudzes darbības epizodēs saskata “reliģisko varmācību” (02:03) ir cieši saistīts ar anglikāņu baznīcu; tas ir teikts viņa raksturojumā: Studējot TF [teoloģijas fakultātē], es atradu arī aicinājumu kalpot Rīgas Sv. Pestītāja anglikāņu draudzē. Es palīdzu dievkalpojumos un zupas virtuvē.” (https://www.fonds.lv/lepojamies/stipendiati/senaki/2011-2016/20152016-akad-gads/zana-lapuka-pieminas-stipendija/nikita-andrejevs/) Anglikāņu baznīca uzskata sevi par agrīnās apustuļu un viduslaikos izveidojušās baznīcas turpinātāju. Atšķirības starp anglikāņiem un Latvijas reliģisko kultūru ir ļoti lielas, un tas nemaz nav brīnums, ka atsevišķi mācītāja Mārča Jencīša izteikumi no anglikāņa skatpunkta var izklausīties kā reliģisks pārkāpums un pat reliģioza vardarbība, par ko anglikāņu mācītājs varētu tikt atcelts no amata. Salīdzinājums ar anglikāņu baznīcu šajā gadījumā nav īsti vietā, jo tai ir visliberālākie uzskati no visām kristīgajām konfesijām Latvijā, savukārt draudze “Kristus Pasaulei” pārstāv tradicionālas kristīgās vērtības. Piemēram, mēs neatbalstām LGBT (Lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) popularizēšanu, kā arī esam pret viendzimuma laulībām. Un tomēr pagājušajā gadā notikušajā diskusijā par to, vai viltus ziņas ir aktuālas baznīcā, Andrejevs, atbildot uz jautājumu: “Kā neielaist viltus ziņas baznīcā?” cilvēkiem “iesaka pašiem pētīt informāciju un uzticēties savai intuīcijai un, ja tiešām kaut kas interesē, papētīt par uzzināto no vairākiem avotiem, lai būtu drošs, vai tie ir meli vai patiesība” (https://tuvuma.lv/ka-neielaist-viltus-zinas-baznica/, 8.04.2019.) Šiem vārdiem nevar nepiekrist. Arī mēs aicinām cilvēkiem pašiem pētīt informāciju no vairākiem avotiem un tikai tad izvērtēt, vai tie ir meli vai patiesība!

Kā jau tika minēts, “Aizliegtais paņēmiens” e-pastā sevi nepārprotami dēvē par objektīviem žurnālistiem un tas arī ir viņu pienākums – tādiem būt. Bet, uzaicinot uz interviju principā tikai tādus cilvēkus, kuriem ir gan personiska nepatika konkrēti pret draudzi “Kristus Pasaulei” un tās mācītāju (uz to, starp citu, arī skaidri norāda Ringolda Baloža vārdi: “Ir slikti, ka apkārt dvēseļu mednieki staigā un mēģina ievilkt cilvēkus savos tīklos, lai izvilktu no viņiem naudu un draudētu.”, 43:58 ), gan arī negatīva nostāja pret tradicionālajām kristīgajām konfesijām vispār, mēs nekādā veidā nevaram nonākt pie objektīviem secinājumiem. Rodas jautājums: kāpēc sižetā nepiedalījās neviens mācītājs? Droši vien raidījuma sižeta veidotāji ļoti labi apzinājās, ka mācītāju viedokļi īsti neatbilstu viņu sižeta izklāstam. 

NOBEIGUMS

Raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” sākotnējā kļūda bija apzināti balstīt raidījumu uz no draudzes aizgājušo cilvēku sūdzībām. Citējot viņus: “Par tās [draudzes] darbību pēdējā gada laikā esam saņēmuši bažīgus aicinājumus ielūkoties tajā, kas tur notiek, un noskaidrot, vai šīs draudzes reliģiskā darbība nemanipulē ar cilvēkiem un nepārsniedz reliģiskās ētikas robežas.” (00:44) Netika parādīts šīm “bažām” pretējs viedoklis, un tas ir saistīts ar raidījuma veidotāju vienpusēju nostāju un vienpusēju tēmas atspoguļojumu. Raidījuma video sižetā mēs atradām pietiekami daudz loģiski apgāžamus, ar likumu pamatojamus un kontekstā izprotamus argumentus, kuri tiek minēti šajā rakstā, lai apgalvotu, ka “Aizliegtais paņēmiens” ir radījis apmelojošu video sižetu (un tam sekojošu rakstu https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/aizliegtais-panemiens-peta-draudze-kristus-pasaulei-ekspertu-acis--viduslaiku-draudi-ar-elli-un-cilveku-kontrole.a375064/, 21.09.2020.) par draudzi “Kristus Pasaulei”, un šī apmelošana ir radusies, galvenokārt, no vienpusējības un neobjektivitātes. 

Tāpat arī mēs uzsveram, ka pilnā mērā atbalstām likumu par reliģisko brīvību valstī un nekādā gadījumā nevēlamies mainīt šī likuma robežas. Raidījumā izskanējusī kritika par “kontroli” un “manipulāciju” ir tendencioza nostāja no raidījuma veidotāju un uzaicināto ekspertu skatpunkta un neatbilst reālajai patiesībai. Ar šiem pašiem vārdiem ir nodarīts kaitējums draudzei “Kristus Pasaulei”, kā arī citām kristīgajām draudzēm Latvijā, iebaidot cilvēkus un mānot viņus. Raidījuma veidotāju vispārīgais mērķis ir šāds – lai cilvēki neizvēlas reliģiju, nekad un nekādu. Lieki piebilst, ka šo cilvēku redzējumā sgarp vārdiem ‘reliģija’ un ‘ticība’ ir velkama vienādības zīme, kas, mūsu skatījumā, ir divas dažādas lietas. Pēc šī sižeta noskatīšanās, patiešām būs tā, ka daudziem cilvēkiem būs nepatika un pretestība pret kristīgo reliģiju vispār, kas, mūsuprāt, ir ļaunums. Reliģisko organizāciju likuma pants par to, ka ”Naida celšana un naida runa ir krimināli sodāmi pārkāpumi,” (45:13) tiek vērsti mūsu virzienā, taču šajā gadījumā “Aizliegtajam paņēmienam” vajadzētu “izvilkt papriekš baļķi no savas acs un tad lūkot izņemt skabargu no sava brāļa acs” (Mateja evaņģēlijs 7:5).


Balstoties uz kaitējumu, ko izdarījuši raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" pārstāvji, izveidojot klaji apmelojošu un naidu kurinošu sižetu par draudzi "Kristus Pasaulei" un tās vecāko mācītāju Mārci Jencīti, draudzes dalībnieki ir pieņēmuši lēmumu izmantot savas likumīgās tiesības un vērsties TIESĀ. Uzskatām, ka "Aizliegtajam paņēmienam" ir jāsaņem taisnīgs sods par neobjektīvu viedokļa izplatīšanu un kaitējumu, kas nodarīts draudzei un Latvijas kristīgajai sabiedrībai. Draudzes pienākums ir iestāties par patiesību un taisnību! Dievs svētī Latviju!

 

Santa: Nekas nespēj aizstāt Dieva mīlestību!

Publicēja 2020. gada 25. sept. 10:21Laura Gruševa

Ziņas datums 25.09.2020

Mīlestības trūkums bērnībā ietekmē cilvēka dzīvi arī tad, kad jau esam pieauguši. Tas var izpausties dažādos veidos, kā piemēram, mazvērtība, dažādas atkarības un citas dzīves kvalitāti gremdējošas lietas. Daudzi nemaz neapzinās, kāpēc viņiem ir šāda veida problēmas, bet, sākot iepazīt Dievu, varam saņemt risinājumu. Arī Santa, pirms ienāca draudzē, bija sākusi lietot alkoholu un narkotikas un dzīves piepildījumu meklēja attiecībās ar pretējo dzimumu, tikai vēlāk sākot apzināties, ka iemesli tam meklējami bērnībā.

Santa, pastāsti, kāda bija tava dzīve senāk?

Es uzaugu ģimenē, kurā vecāki bieži strīdējās. Dzirdēju visādus lamu vārdus, mājas vienmēr bija pilnas ar negatīvo. Regulāri vajadzēja klausīties, kā tētis kliedz uz mammu, un man bija ļoti grūti to izturēt. Pat arī tad, kad vecāki nestrīdējās, es nespēju sajust to, ka mani mīl. Tētis vienmēr ļoti daudz laiku pavadīja darbā un man uzmanību gandrīz nemaz neveltīja, viņš centās uzmanības vietā iedot man naudu vai citas tamlīdzīgas lietas. Arī mamma neprata izrādīt, ka mani mīl. Zināju, ka viņa vēl man visu labāko, bet lielais stress un sliktie ģimenes apstākļi bija par iemeslu, kāpēc viņa to neprata vai nespēja parādīt. Es visu laiku biju pa vidu vecāku problēmām,  arī skolā es netiku pienācīgi atzīta no klasesbiedru puses, jo nācu no nabadzīgas ģimenes un par to mani bieži apcēla.

Kādas sekas tas viss uz tevi atstāja tālākajā dzīvē?

Es ļoti agrā vecumā sāku iet prom no mājām, jo meklēju piepildījumu un mīlestību pie draugiem. Bieži pat naktīs nenācu mājās un paliku pie draudzenēm. Tur es jutos mīlēta un svarīga. Jau no 17 gadu vecuma es aizgāju no mājām pavisam un sāku dzīvot kopā ar puisi, ar kuru iepazinu sociālos tīklos. Esot kopā ar šo cilvēku ar laiku sāku lietot alkoholu un narkotikas, kaut gan agrāk biju pret šādām lietām. Jau no bērnības man bija spēcīgas muguras sāpes, un  šis cilvēks man stāstīja, ka marihuāna noņem sāpes, tāpēc sāku smēķēt “zāli” un ar laiku lietot arī citas spēcīgākas narkotikas. Manā dzīvē ienāca viss sliktais. Es biju kļuvusi ļoti mazvērtīga, likās, ka neko nevaru, biju nepārliecināta par sevi.  Šis dzīvesveids mani sagrāva. Es sāku lietot tik daudz un tik bieži, ka narkotiku reibumā biju sākusi iet sabiedrībā. Tā jau bija kļuvusi par manu ikdienu un normu. Man sāka pasliktināties arī atmiņa un es sāku apzināties, ka kļūstu atkarīga.

Vai tu domāji, ka kaut ko vajadzētu mainīt?

Jā es sapratu, ka tas nav normāli un arī centos vairākas reizes pārtraukt attiecības ar savu tā laika puisi. Zināju, ka ar viņu viss paliek sliktāk un sliktāk. Viņš mani ļoti sāpināja, bet es biju tik ļoti pieķērusies viņam, ka nespēju tik vienkārši aiziet. Kādu dienu, kad vairs nevarēju to visu izturēt, es sāku lūgt Dievu. Teicu: Dievs, ja tu esi, tad izmani manu dzīvi, lai es nekad neatgrieztos te atpakaļ!

Vai saņēmi atbildi uz savu lūgšanu?

Pagāja pāris dienas un mani uz ielas uzrunāja kāda sieviete, kas sāka stāstīt pa Dievu un kā Dievs var izmainīt dzīvi. Pēc šīs sarunas es sajutos tik labi, likās, ka tas ir tieši tas, kas man ir nepieciešams. Pēc šī notikuma pagāja neilgs laiks un es izšķīros ar savu puisi.  Pēc kāda laika sāku apmeklēt arī „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu pie šīs sievietes, kas mani uzrunāja. Jau pirmajā grupiņā piedzīvoju Dievu. Grupiņas laikā pēc aizlūgšanām aizgāja visas sirds sāpes un pārdzīvojumi. Pēc pirmā dievkalpojuma apmeklējuma Dievs dziedināja arī manu muguru. Gadiem ilgušās sāpes nu bija prom! Pieņemot Jēzu, vairs nav vēlme bijusi pēc narkotikām un alkohola. Pēc nedēļas pieņēmu lēmumu atmest smēķēšanu, izmetu visu laukā un viss. Tagad esmu brīva no atkarībām! Esot draudzē man ir blakus forši cilvēki, kas mani ceļ un pozitīvi ietekmē. Esmu iepazinusi Dievu un man nav vairs mīlestība jāmeklē pie pretējā dzimuma un atkarībās. Tagad zinu, ka Dieva priekšā esmu ļoti svarīga un vērtīga, Viņam dārga. Agrāk mani neviens nevērtēja, man bija mazvērtība, taču tagad esmu pārliecināta par sevi un drošību atradusi Dievā. Šobrīd man ar mammu ir ļoti labas attiecības, ar tēti arī, esmu piedevusi viņiem par visu, kas notika manā bērnībā. Mana dzīve gada laikā ir izmainījusies par 180 grādiem. Esmu laimīga, piepildīta, un vēlos arī citiem palīdzēt iepazīt šo Dieva mīlestību. Draudzē esmu arī apprecējusies un zinu ka tas ir uz mūžu, jo mūs ar vīru vieno ticība Dievam un vēlme dzīvot pēc Dieva prāta cienot vienam otru.

Iesaku citiem – ja tevi kāds uzrunā un stāsta tev par Dievu, tad atsaucies, jo tā nav nejaušība. Dievs vēlas mainīt tavu dzīvi un atklāt tev Savu mīlestību!

Santas Martiņenko liecību pierakstīja Edgars Paeglis

1-10 of 1270