ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Artis: Ieaicināju Dievu savā dzīvē un viss izmainījās!

Publicēja 2018. gada 13. jūl. 10:25Laura Gruševa

Ziņas datums 13.07.2018

Arti, pastāsti, kāda bija Tava dzīve iepriekš?

Pirms iepazinu Dievu, dzīvoju ar izteikti negatīvu domāšanu, ko biju ieguvis ģimenē. Pret visām lietām izturējos kritiski, biju liels skeptiķis, arī attiecībā uz Dievu. Meklējot piepildījumu, pieķēros cilvēkiem un lietām savā dzīvē. Jau kopš bērnības biju aizrāvies ar datorspēlēm, vēlāk arī ar pornogrāfiju. Man bija iepatikusies kāda meitene, taču šīs simpātijas bija vienpusējas. Tā kā es nesaņēmu nekādu pretreakciju, sāku justies arvien sliktāk, pazuda vēlme censties kaut ko sasniegt dzīvē un attīstīties. Vislielākā depresija uznāca pēc studiju beigšanas universitātē, jo nu lielais mērķis bija sasniegts – ko tālāk? Tad sāku pievērsties eksistenciāliem jautājumiem un uzmācās pašnāvnieciskas domas, jo īsti nevarēju saprast savas dzīves jēgu. Visu laiku gribējās atpūsties no dzīves, pat ja nebiju fiziski noguris.

Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva?

Lai gan mamma bija ticīgs cilvēks un aicināja doties uz baznīcu, tur es reāli Dievu neiepazinu. Baznīcas rituāliem neredzēju jēgu un šķita, ka tā ir veltīga laika izšķiešana – pa to pašu laiku varēju darīt kaut ko interesantāku. Īsti nevarēju saprast, kāpēc bija cilvēki, kuri stāstīja citiem par Dievu, domāju toreiz, ka to vajadzētu paturēt pie sevis kā personīgo viedokli. Man bija nepareizi priekšstati par kristiešiem – šķita, ka viņi neredz dzīvi, kāda tā ir patiesībā, un ir aprobežoti.

Dievu iepazinu ziņkāres vadīts. Tā kā biju diezgan skeptisks, izlēmu pārbaudīt savas domas un uzzināt, vai Dieva solījumi cilvēkiem nav meli. Vēlējos saprast, kāpēc mūsdienās joprojām ir tik daudz cilvēku, kas tic Dievam un vai tiešām tajā visā kaut kas strādā. Šo iemeslu dēļ atsaucos uzaicinājumam atnākt uz neformālo pasākumu, uz kuru mani uzaicināja kāda sieviete, kura apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei”. Tas bija Ziemassvētku laiks, un atnākot mani ļoti uzrunāja atmosfēra un cilvēku atsaucība, draudzīgums. Pēc pasākuma es uzdevu daudz jautājumu, piemēram, ko nozīmē ticība, cerība un mīlestība. Tomēr iekšēji joprojām saglabāju savu nostāju, skepticismu un it kā nedzirdēju, ko cilvēki man stāstīja. Pēc laika mani uzaicināja uz mājas grupiņu, uz kuru arī aizgāju. Patika draudzīgās sarunas un lūgšanas par cilvēku vajadzībām. Tomēr viss, ko man teica par Dievu, kaitināja. Neskatoties uz negatīvismu, es tik un tā turpināju nākt uz grupiņu, jo jutos tur labi un pat īsti nevaru pateikt, kāpēc. Toreiz es vēl nesapratu, kas tas ir, kas mani piesaista.

Kas tavā dzīvē ir mainījies, kopš iepazini Dievu?

Uz savu pirmo draudzes inkaunteru jeb trīs dienu semināru aizbraucu, jo vēlējos pārbaudīt, vai tiešām Dievs dara tādas izmaiņas cilvēkos, kā viņi par to stāsta liecībās. Bet sanāca tieši otrādi – es pats personīgi piedzīvoju Dievu. Kad par mani aizlūdza, sajutu tādu kā muskuļu vilkšanu, tirpas un raustīšanu. Pēc aizlūgšanām atzinu, ka pats savu dzīvi nevaru izmainīt un man nepieciešama pārdabiska spēka palīdzība. Vēlējos sākt dzīvot citādāk – bez depresijas un atkarībām. Sapratu to, ka vai nu es saglabāju savu skepticismu un negatīvo attieksmi un palieku tādā stāvoklī, kādā esmu, vai tomēr atļauju savā dzīvē ienākt Dievam un atveros izmaiņām. Es izvēlējos Dievu un pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju.

Līdz ar šo lēmumu mana dzīve sāka mainīties. Pavadot laiku lūgšanās un lasot Bībeli, Dievs sāka darboties pie mana rakstura un attieksmes. Ievēroju, ka esmu kļuvis pozitīvāks, negatīvā attieksme pret Dievu un citām lietām pazuda. Vairs nejūtos nomākts un man nav depresijas, esmu atradis jēgu savai dzīvei – celt cilvēkus, palīdzēt viņiem un ar Dieva palīdzību izcelt ārā no negatīvā „purva”, kurā viņi ir iestiguši savas dzīves laikā. Ticīgus cilvēkus vairs neuzskatu par aprobežotiem. Esmu sapratis, ka mani priekšstati ir bijuši nepilnīgi. Ir pazudusi arī tieksme pēc datorspēlēm un pornogrāfijas. Tagad iekšēji jūtos ļoti labi. Paradoksāli, bet tieši to, ko agrāk meklēju – dzīves piepildījumu un brīvību – atradu tur, kur vismazāk gaidīju!

Arta Rozentāla liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Jūlija inkaunters – Dieva mīlestības un brīvības piepildīts

Publicēja 2018. gada 10. jūl. 01:59Laura Gruševa

Ziņas datums 10.07.2018

Jūlija sākumā draudzē „Kristus Pasaulei” norisinājās trīs dienu seminārs jeb inkaunters. Tā ir īpaša vieta, kur iegūt brīvību no pagātnes sāpēm, traumām un slimībām. Trīs dienu garumā notiek intensīvas aizlūgšanas par katru cilvēku, pēc kurām daudzi saņem pozitīvas izmaiņas.

Dažas liecības par piedzīvoto:

Ints: Jau pirmajā inkaunterā piedzīvoju brīnišķīgus uzlabojumus veselībā pēc insulta. Sadedzināju savu spieķi un ticībā pieņēmu lēmumu staigāt bez tā, kas arī izdevās. Šoreiz braucu, lai turpinātu pieaugt garīgi un uzlabotu arī fizisko stāvokli. Inkauntera laikā ļoti izjutu Dieva spēku aizlūgšanās – tāda sajūta, ka Viņš iededza uguni manā sirdī! Pašam šķita, ka biju kļuvis remdens ticībā un visiem saku, ka tā ir vieta, kur atjaunot attiecības ar Dievu un izmainīt savu dzīvi!

Raimonds: Pēc inkaunterā pavadītām trīs dienām jūtos kā no jauna piedzimis! Brīvs no grēka un mazvērtības sajūtas! Uz šo semināru devos tādēļ, ka vēlējos izmaiņas raksturā un iegūt dziedināšanu no muguras sāpēm. Agrāk cīnījos ar milzīgiem mazvērtības kompleksiem, aizkaitināmību un nepiedošanu. Inkaunterā reāli saņēmu brīvību no šīm lietām un tagad vēlos dzīvot jauniem mērķiem piepildītu dzīvi!

Elva: Vēlējos kļūt brīva no milzīgas atstumtības un mazvērtības, ko bija izraisījusi bērnībā piedzīvota morālā vardarbība. Es biju kļuvusi ļoti nepārliecināta, šaustīju sevi par to, ka es nekad nekas nebūšu. Ejot draudzē un piedzīvojot Dievu, situācija daudzkārt uzlabojās, taču joprojām bieži vien bija sajūta, ka neesmu nevienam vajadzīga, ka neviens mani nemīl, bet tagad es saprotu, ka tie bija meli manā galvā. Inkauntera laikā ieguvu iekšēju brīvību no mazvērtības domām un atstumtības. Tagad jūtos mīlēta gan no Dieva, gan no cilvēku puses!

Nākamais trīs dienu seminārs jeb inkaunters notiks no 19. līdz 21. septembrim.

Vairāk informācijas un inkauntera liecības var izlasīt mājas lapā: www.kristuspasaulei.lv

Pieteikties vari zvanot vai rakstot uz:

 tel. +371 2001 6806

luize.zveja@gmail.com

 

Kristīne Zeltiņa

Vairs netaisu „dusmu scēnas”

Publicēja 2018. gada 6. jūl. 00:25Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 6. jūl. 02:56 ]

Ziņas datums 06.07.2018

Mums katram ir savs raksturs un „ego”, kuram reizēm ir grūti pārkāpt. Bieži var dzirdēt, ka cilvēki nemainās un mums vienkārši jāpieņem konkrētais raksturs vai personības tips. Tomēr Dieva Vārds saka kaut ko citu. Ar stāstu par izmaiņām savā dzīvē un raksturā padalīsies Marta, kas ir  iepazinusi Dievu un aktīvi apmeklē draudzi.

Ja agrāk kāds man teiktu, ka jāmainās, es atbildētu šādam cilvēkam – bet es taču tāda esmu! Pirms nepazinu Dievu, bija pārliecināta, ka cilvēki ir tādi, kādi viņi ir un mainīties uz labo pusi nevar, tādēļ arī sevī nekādas sliktās īpašības nesaskatīju. Tomēr man bija nopietnas problēmas raksturā, kuras nekad iepriekš neatzinu – milzīgs aizkaitinājums pret cilvēkiem, egoisms, lepnība un dusmas. Tikai nākot pie Dieva, sapratu, ka tas man un daudziem citiem cilvēkiem traucē un ka vispār to var kaut kādā veidā atrisināt.

Katru dienu sastapos ar situācijām, kad mani kāds nokaitināja. Taču tas nebeidzās tik vienkārši – sekoja dusmu lēkmes, ļoti asi vārdi, bieži vien apvainojos uz cilvēkiem un pat pēc ilga laika atsaucu atmiņā notikušo. Tas traucēja veidot labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Gan tuvinieki, gan kolēģi man izteica piezīmes, taču es tās neņēmu vērā, jo uzskatīju, ka man ir taisnība un iemesls, kāpēc es dusmojos, ir loģisks.  Problēmas cēloni vienmēr redzēju citos cilvēkos un apstākļos, tikai ne sevī. Pamazām attiecības ar apkārtējiem kļuva arvien sliktākas.

Kad sāku tuvoties Dievam un apmeklēt draudzi, apkārtējie cilvēki arī šeit bija ievērojuši manu raksturu. Draudzes mājas grupiņas diskusijās bieži vien apstrīdēju citu viedokļus, nepiekritu, vienmēr uzskatīju sevi par augstāku nekā pārējie. Vienreiz man uzdeva jautājumu – kādēļ tu nepalūkojies uz sevi? Varbūt tevī pašā ir kaut kas jāmaina? Sāku aizdomāties par to – ja tā turpināšu, drīz man varbūt vispār nebūs normālu attiecību ar cilvēkiem.

Sāku pati lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Un Dievs sāka mani uzrunāt – redzēju Bībelē daudzas Rakstu vietas, kur tiek stāstīts par piedošanu, lepnību, dusmām un mīlestību. Bija gadījums, kad pēc dievkalpojuma braucu mašīnā un, apstājoties krustojumā, pretim braucošā mašīna nolauza  manējai spoguli. Tūlīt izlēcu dusmās un sāku kliegt uz mašīnas īpašnieci. Uztaisīju milzīgu scēnu un vēl pārmetu savam līdzbraucējam, kāpēc viņš tik mierīgi reaģē. Manī bija tik milzīgas dusmas, ka es nezināju, kur tās izlikt! Taču iekšēji manī radās sajūta, ka tas nav labi un ka man tiešām ir problēma. Domāju, ka tas bija Dievs, kas mani uzrunāja. Pirmais solis, ko es izdarīju – pazvanīju mājas grupiņas vadītājai un atzinu, ka man ir jāmainās. Viņa aizlūdza par mani, lai Dievs atņem šīs dusmas un palīdz man izmainīties, jo pati to izdarīt nespēju. Par šo problēmu turpinājām lūgt mājas grupiņā un arī es pati savās lūgšanās apliecināju, ka esmu brīva no lepnības, dusmām un aizkaitinājuma. Lūdzu, lai Dievs palīdz man iemīlēt cilvēkus, jo Bībelē redzēju, ka Dievs nav tāds, un ka mums jācenšas līdzināties Viņam. Arī uz ledusskapja man stāv Rakstu vieta no Bībeles, kur tiek teikts, ka „mīlestība nav uzpūtīga.” Ikdienā turpināju cīnīties ar savu raksturu un aizdomājos par dzirdētiem stāstiem no cilvēkiem, kuri ir saņēmuši brīvību no atkarības vai atbildi no Dieva vienā dienā. Pie sevis klusībā nodomāju – ar mani gan droši vien tā nebūs. Tomēr par spīti visām šaubām turpināju ikdienā lūgt par to.

Kādā dienā es sāku sevi izjust citādāk – to būs grūti paskaidrot, bet es sapratu, ka kaut kas ir mainījies manī. Man negribas dusmoties! Sajutu tādu kā mieru sevī un reaģēju uz lietām daudz bez aizkaitinājuma. Ja parasti mani aizskāra kolēģu izteikumi, tad tagad spēju atbildēt laipni un neizjutu vēlmi atcirst ar vārdiem. Vairs necentos pierādīt, ka esmu it kā labākā, ka man vienīgajai ir taisnība, neturēju sevī nekādu aizvainojumu. Kopš šīs dienas dzīvoju pavisam citādi un apkārtējie to ir pamanījuši. Daudzi ir teikuši, ka esmu kļuvusi iecietīgāka, ka ar mani var normāli parunāties un es vairs netaisu „dusmu scēnas”. Dievs izņēma šo manu “veco dabu” un piepildīja ar mīlestību pret cilvēkiem. Es joprojām turpinu lūgt par to un piedomāju arī pie savas reakcijas ikdienā.

Tas, ko vēlētos pateikt citiem – pirmais solis ceļā uz problēmas atrisinājumu ir atzīt to. Pēc tam sāciet lūgt un uzticieties Dievam! Lūdziet, lai Dievs dod spēku mainīties!

Martas Miezes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Pār Latviju lēnām un stratēģiski pieaugoši savelkas tumši mākoņi

Publicēja 2018. gada 30. jūn. 23:39Laura Gruševa

Ziņas datums 01.07.2018
Pār Latviju lēnām un stratēģiski pieaugoši savelkas tumši mākoņi. Ir viegli deklarēt - Jēzus ir atbilde, bez dziļākas Dieva ceļu izpratnes. Ir tikai viena atbilde, tikai viens risinājums - spēcīgas, augošas draudzes. Bez lielām un stiprām draudzēm nav ne garīga, ne finansiāla pamata, nav kara nometnes bāzes, kur atgriezties pēc kaujas, lai papildinātu munīciju un pārsietu brūces. Bez draudzes nav iespējams stāties pretī tik labi apbruņotam, finansētam un disciplinētam pretiniekam. Katrai Latvijas draudzei ir jāaug garā, skaitā un ietekmē. Latvijai ir cerība, ir nākotne Dieva plānā, ja vien tu celsies un celsi nevis savu iedomātu šauru valstību, bet reālu Dieva valstību, kas saucas augošas draudzes, augošas grupas, augoša un vienota Dieva draudze Latvijā! Dievs, svētī Latviju! 
1. Tim. 3:15 Dieva namā, kas ir dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats. 
1. Pēt. 2:5 Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu, 
/Mārcis Jencītis/

Uzmanību – Krievijas antisektanti!!!

Publicēja 2018. gada 30. jūn. 03:17Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 13. jūl. 10:24 ]

Ziņas datums 30.06.2018
Tuvojas vēlēšanas, un savu darbību atkal aktivizējuši antisektanti. Jāteic gan, ka darbība ir vārga, un tomēr tā nes negatīvas sekas mūsu valstij.
Jau gadu simtiem Latvijas teritorijā ir bijis ieinteresēts Latvijas austrumu kaimiņš - Krievija. Latvijas tauta ir pārdzīvojusi masveida slepkavošanas, izsūtīšanas, paverdzināšanu, okupācijas, izvarošanas, pārkrievošanu, personību un pilnīgu inteliģences iznīcināšanu. 
Šodien nekas nav mainījies, kā vien tas, ka šobrīd Krievijai ir politiski neērti atklāti iebrukt Baltijas valstīs. Taču savu ietekmi un mērķus Kremlis cenšas sasniegt ar hibrīdkara un propagandas metodēm. Jau gadu simtiem Krievijas impērijas iekšējā un ārējā politika ir ļoti vienkārša - viens cars (šobrīd Putins), viena valoda (krievu) un viena reliģija (Krievijas pareizticīgā baznīca). Tātad pat vidusmēra Latvijas pilsonim nav grūti saprast, ka valstī darbojas ļoti daudz Krievijas aģentu un sabiedrisko darbinieku ar vienu mērķi - izmantot krieviski runājošo Latvijas tautas daļu kā piekto kolonnu saviem imperiālistiskajiem mērķiem mūsu zemē, tos apstrādājot ar atklāti melīgu propagandu. Gandrīz puse Rīgas iedzīvotāju ir krieviski runājošie, kuriem pieskaitīt var vēl 80% iedzīvotāju, kas runā un saprot krieviski. Tas rada lielisku platformu Putina mērķu realizācijai mūsu tautā. Tieši tāpēc, lai palielinātu un vienotu krieviski runājošo diasporu un mobilizētu tos Kremļa virzienā, tiek izmantots valodas un reliģijas faktors. Antisektantu uzdevums ir nepieļaut Putina “avju” noklīšanu no vienīgās pareizās un Kremlim uzticamās reliģijas – Krievijas pareizticīgās baznīcas. Otrs antisektantu mērķis ir nepieļaut Latvijas draudžu vienotību, jo Latvijas draudzes kopumā ir Latvijas tauta. Vienkāršs princips – skaldi un valdi. Skaldi draudzes un skaldi tautu ar valodas palīdzību.

Vēl pavisam nesen tika veikts referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, taču tas izgāzās. Tagad notiek cīņa par krievu valodu krievu skolās, un tas notiek diezgan agresīvi. Ar meliem, nomelnošanu un saukājot protestantu draudzes par sektām cilvēki tiek vienoti zem pareizticības karoga. Tāpat regulāri parādās mūsu valsti nomelnojoši raksti ne tikai Latvijā, bet arī pasaules laikrakstos un interneta ziņu portālos. Latvieši tiek attēloti kā tauta, kas neievēro minoritāšu tiesības un kā tauta, kas neprot pārvaldīt savu valsti. Risinājums, protams, visām šīm problēmām ir Krievija Putina personā.
Nezinu, kā tas nākas, bet portāls TVNET ir sācis apjomīgu rakstu sēriju par sektām ar atklāti izsmejošu un nepatiesu kampaņu pret Latvijas evaņģēliskajām protestantu un citām draudzēm. Ja tuvāk papēta raksta autorus un personas, no kurām žurnālists smeļas informāciju, ir skaidri saskatāms pavediens, kas ved uz Kremli. Rakstu autore Viktorija Puškele savos rakstos atsaucas arī uz antisektantiem Viktoru Jolkinu, Svetlanu Krilovu, un ir skaidri redzams, ka tie ir tie paši cilvēki, kas atbalsta Gopoņenko atbrīvošanu, kas ir apcietināts par mūsu valsts suverenitātes apdraudēšanu. Viņi arī ir iestājušies par krievu valodu jeb vienu valodu, vienu ticību un vienu caru. Acīmredzot tie ir mūsu valstij nelojāli elementi.
 
Krievijā valda absolūta diktatūra, neievērojot elementāras cilvēku tiesības uz brīvību. Jebkāda opozīcija vai brīva doma tiek vardarbīgi apspiesta.  Vai mēs vēlamies to pašu Latvijā? Vēl pavisam nesen Putins pasludināja Jehovas lieciniekus par ekstrēmistiem un teroristiem un pakļāva tos mantas izlaupīšanai, kratīšanām, pazemojumiem un naidam no sabiedrības puses. Kas būs nākamais upuris? Latvijā tuvojas vēlēšanas, un šobrīd prokrieviskajiem spēkiem kā vēl nekad ir iespēja gūt politisku varu. Tāpēc cīņā tiek laisti visnetīrākie ieroči, un viens no tiem ir izplatīt totālus melus par Latvijas draudžu darbību, šķeļot draudzes un kurinot naidu pret kristiešu draudzēm. 

Tātad uzmanību - antisektanti! Latvija ir mūsu valsts. Mūsu Latvija, mūsu tauta un mūsu zeme. Iestāsimies par brīvu, neatkarīgu Latvijas Republiku! Par savu tautu, zemi, valodu un par brīvību ticēt un domāt! Neiekritīsim Kremļa propagandas tīklos un nedziedāsim tiem līdzi!


Evaņģēlisko Kristiešu Draudzes «Kristus Pasaulei» vecākais mācītājs Mārcis Jencītis

Renārs:"Man ir mīlestības pilna sirds!''

Publicēja 2018. gada 28. jūn. 12:29Laura Gruševa

Ziņas datums 28.06.2018

Cilvēka sirds nav tikai viens no dzīvībai svarīgiem orgāniem, bet arī jēdziens, ko izmanto emociju, rakstura un dvēseles apzīmēšanai. Dieva vārds saka: „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu.”/Ecehiēla 36:26/ Tieši šī Rakstu vieta Bībelē atspoguļo izmaiņas, kas notika Renāra dzīvē.

Renārs: “Kopš sevi atceros gan bērnībā, gan skolas gados esmu bijis noslēgts un par sevi ļoti pašpārliecināts, egoistisks sava labuma meklētājs – vairāk ņēmējs nekā devējs. Laikam ejot, manas sliktās īpašības, lepnība un egoisms pieauga. Kādēļ tā notika, īsti nevaru paskaidrot. Iespējams, tā bija kaut kāda neapmierinātība ar sevi, ko izgāzu uz citiem. Ģimenē es biju despots. Man nerūpēja citu viedoklis, neklausījos pārējo ieteikumos, tie bija vienaldzīgi un nepieņemami, jo es taču pats visu zinu, visu protu, visu varu izdarīt labāk kā citi. Strīdu un konfliktu situācijās bija lielas grūtības izlīdzināties – lūgt piedošanu vai piedot. Ar savu attieksmi es darīju pāri līdzcilvēkiem, pats par sevi tīksminoties kā tāds “narciss”. Mana sirds bija nocietināta un sasalusi ledū, tajā ne kripatiņas nemājoja mīlestība.

Nezinu kā tas viss turpinātos, ja manā dzīvē neienāktu cilvēks, kurš man pastāstīja par Jēzu un uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” Liepājas mājas grupiņu. Nu jā, lai arī sāku to apmeklēt un gāju uz dievkalpojumiem, tas man sākumā bija grūtāk nekā varēju iedomāties. Es taču nebiju radis ieklausīties, ko kāds man saka un tādēļ bija grūti pieņemt Dieva principus, kas ir minēti Bībelē. Biju īgns, burkšķēju, pretojos ikvienam padomam un cilvēkiem, kas centās man palīdzēt un lūdza Dievu par mani.

Reiz man tā bija „sakāpis galvā”, ka sarunā ar draudzes cilvēku, pie kura gāju mājas grupiņā, atklāti sāku strīdēties, pat aizrādīt un apšaubīt viņa vēlēšanos man palīdzēt, lai arī tagad zinu, ka viņš to darīja no sirds. Es nespēju pieņemt to, ka kāds domā citādāk nekā es. Tajā brīdī ar mani notika kaut kas pārdabisks, ko nekad agrāk nebiju jutis un piedzīvojis. Sajūta bija, it kā kāds no iekšienes man teiktu: ”Renār, tu dari nepareizi!” Pār mani pārskrēja skudriņas un visu ķermeni pārņēma karstuma vilnis. Šķita, ka patiešām rauj man sirdi ārā. Es sajutu, ka Dievs mani „noliek uz ceļiem” un ieraudzīju, ka egoisms un mūžīgais īgnums mani nav darījis laimīgu. Šis brīdis bija ļoti emocionāls un es izplūdu asarās. Lai gan bija nepieņemami, ka es tāds pieaudzis vīrietis puņķojos kā mazs puišelis, taču asaras lija un lija. Prātā atausa daudzās aizlūgšanas par mani, kurās tika pieminēta jauna sirds. Dievs riktīgi mani sapurināja un parādīja, ka es ar savu iedomību esmu tikai puteklis zemes virsū. Es salūzu Dieva priekšā, nākot pie patiesas grēku nožēlas. Mana sirds tika pilnībā pārveidota un tas ir brīnums! Pēc tā manas asaras nomainīja miers un neviltots prieks. Īgnums, augstprātība, egoisms, lepnība bija kā ar slotu aizslaucīti. Ir mainījušās pat manas sejas grimases no īgnuma uz mīlestības pilnu smaidu. Izmaiņas ir pamanījuši daudzi: mana sieva, draugi, radi, kaimiņi, darba kolēģi. Viņi visi ir ļoti pārsteigti.

Sirdī akmens saskaldīts un ledus izkausēts! Tagad es patiesi spēju mīlēt Dievu un savus tuvākos, esmu iemācījies arī pieņemt un mīlēt pats sevi. Uz jebkurām situācijām darbā vai ģimenē reāģēju mierīgi, nekad nepaceļu balsi un vienmēr uzklausu un respektēju citu viedokli. Pašam par lielu brīnumu, esmu palicis lēnprātīgs, pacietīgs un izpalīdzīgs. Es cienu un uzklausu savu mājas grupiņas vadītāju, kad man dod kādu padomu un  arī Bībeles un draudzes mācība un tās vīzija ir manā sirdī – vēlos stāstīt cilvēkiem par Dievu un palīdzēt ikvienam Viņu iepazīt. Regulāri lasu Bībeli un lūdzu, tā veidojot patiesas personīgas attiecības ar Dievu. Mana sirds ir atdzimusi un piepildīta ar mīlestību. Tā deg par cilvēku glābšanu!

Pateicos Dievam par izmainītu sirdi, jaunu redzējumu dzīvei, sapņiem un mērķiem. Paldies draudzei “Kristus Pasaulei”!

Renāra novēlējums: Neesi egoisma pārņemts un lepnībā iegrimis. Meklē Dievu un ļaujies dievišķajām pārvērtībām. Mīli, tici, dari un tu saņemsi to, ko Dievs tev ir sagatavojis!

Renāra Lapiņa liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Brīva no veģetatīvās distonijas

Publicēja 2018. gada 22. jūn. 03:44Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 22. jūn. 12:48 ]

Ziņas datums 22.06.2018

Panikas lēkmes, nepamatotas sāpes un hronisks nogurums ir tikai maza daļa no veģetatīvās distonijas izpausmēm. Ilze slimoja ar šo slimību septiņus gadus un bija jau atmetusi cerības, ka var tikt pilnīgi brīva no tās. Taču viņa šobrīd ir pilnīgi vesela un vēlas pastāstīt par šo brīnumu arī jums. 

Kad un kā tu atklāji to, ka tev ir veģetatīvā distonija?

Pirmais slimības uzliesmojums notika pirms septiņiem gadiem. Pamodos naktī ar aukstiem sviedriem un nevarēju vairāk aizmigt. Sajūta bija, ka tūlīt miršu un esmu zaudējusi kontroli pār sevi. Diemžēl, tas sāka atkārtoties. Apmeklēju arī ārstu, kurš konstatēja, ka man ir veģetatīvā distonija. Šo gadu laikā izmēģināju dažādu terapiju. No kaut kā tiku vaļā, tomēr vairāki simptomi saglabājās. Bija naktis, kad pēkšņi sāka sāpēt vēders vai pamodos un ilgi nevarēju aizmigt. Vismaz reizi mēnesī arī saslimu ar kādu citu slimību (piem., saaukstēšanos vai “noķēru” kādu vīrusu). Tas ļoti traucēja izbaudīt pilnvērtīgu dzīvi. Regulāri jutos ļoti nogurusi, pamostoties no rīta bija sajūta, ka “knapi vilku kājas”. Bez fiziskām izpausmēm, bija arī psiholoģiskas dabas traucējumi – lai arī prātā bija lieli plāni un daudz idejas, neko no tā nevarēju realizēt, jo traucēja visādas domas, kas malās pa galvu un radīja haosu. Tās bija mazvērtības, sevis nosodījuma un pilnīgas bezcerības domas. Kaut arī man ir  laba un mīloša ģimene, un ārēji viss cits bija kārtībā, bieži izjutu dzīves bezjēdzīguma sajūtu, domājot, ka nekam, ko daru, nav jēgas. Vēlāk bija parādījušās arī depresīvas domas par sevi un dažādas bailes, un pati ar to nespēju tikt galā.

Kad tu pamanīji, ka slimības simptomi samazinās?

Slimība sāka mazināties, kopš ienācu draudzē “Kristus Pasaulei”. Šeit, iepazīstot Dievu, ir mainījies mans skats uz dzīvi. Esmu kļuvusi pozitīvāka. Pamanīju, ka slimība sāk mazināties, jo miegs kļuva ciešāks. Agrāk modos augšā no katra mazākā troksnīša, bet tagad vairs tā nav. Esmu pārliecināta, ka tas ir tāpēc, ka mana mājas grupas vadītāja mani daudz atbalstīja (un joprojām atbalsta) un par mani grupiņā visi lūdza Dievu. Pilnībā no šīs slimības tiku vaļā, kad apmeklēju draudzes rīkoto semināru “inkaunteru”. Pēc šīm trīs dienām bija pazuduši visi veģetatīvās distonijas simptomi, kuri bija šos gadus. Inkaunterā piedzīvoju reālus brīnumus: Dieva klātbūtni, dziedināšanu gan no veģetatīvās distonijas pēc aizlūgšanas, gan arī atbrīvošanos no nepiedošanas, ko gadiem biju nesusi sevī. Ar Dieva palīdzību esmu kļuvusi mierīgāka, priecīgāka, ir liela drošības sajūta.  Vairs nav baiļu sajūtas,  depresīvas domas par dzīvi, nav nepamatotas sāpes.

Esmu ļoti pateicīga Dievam par brīnumaino dziedināšanu, jo visus šos gadus vienkārši vajadzēja ar to sadzīvot, un nekas cits nespēja palīdzēt. Šobrīd regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņu, Bībeles skolu, katru dienu pavadu laiku ar Dievu - lasu Bībeli un lūdzu Viņu. Ir tāda sajūta, ka esmu beidzot pamodusies un dzīvoju pa īstam. Lai arī pirmo reizi Jēzu savā dzīvē ieaicināju 25 gadus atpakaļ, bet tā arī neiemācījos un nesapratu, kā tas ir – būt dzīvās attiecības ar Dievu. Tagad esmu to piedzīvojusi un jūtos ļoti priecīga un laimīga par to. Prieks ir tik liels, ka tas laužas ārā, un gribas dalīties tajā ar visiem, ko satieku).

Ko novēlat citiem?

Citiem novēlu pa īstam iepazīt Dievu un nodibināt ar Viņu dzīvas attiecības, jo tikai tā varam piedzīvot Viņa brīnumus un dziedināšanu, un iegūt dzīvi, kas ir pilna prieka un mīlestības.

Ilzes Briežes-Maksimovas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

Šonedēļ – draudzes brīvdienas un pirmais brīvdabas dievkalpojums!

Publicēja 2018. gada 18. jūn. 07:12Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 18. jūn. 07:37 ]

Ziņas datums 18.06.2018

Jau pavisam drīz draudze “Kristus Pasaulei” dosies divu dienu brīvdienās, kurās šogad mūs sagaida kaut kas ļoti īpašs – pirmais brīvdabas dievkalpojums draudzes vēsturē!

Kā jau katru gadu, arī šogad 23. un 24.jūnijā mēs kopā atpūtīsimies pie dabas, kur būs iespējams baudīt dažādus priekus un izklaides. Pēc vēlēšanās varēsim sauļoties, peldēties, doties pirtī, spēlēt basketbolu, futbolu un volejbolu, kā arī piedalīties dažādās aktivitātēs, piemēram, radošajās darbnīcās, īsajā kursā aktieriem, orientēšanās skrējienā un daudzās citās. Pirmās dienas vakarā kopīgi arī skatīsimies filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, pēc kuras notiks ikgadējais nakts pārgājiens. Otro dienu iesāksim ar rīta rosmi un pirmo draudzes dievkalpojumu brīvā dabā. Svētdien, 24. jūnijā, dievkalpojums nenotiks Rīgā, bet gan Siguldā, atpūtas kompleksā Brūveri, plkst 11:00. Šis dievkalpojums būs īpašs ne tikai ar to, ka notiks ārā, bet arī ar mūziķa Valda Indrišonoka un grupas viesošanos pie mums. Tas būs kaut kas nebijis!

Ikviens, kas vēlas atpūsties kopā ar draudzi, ir mīļi gaidīts pievienoties.

Vairāk informācijas:

www.kristuspasaulei.lv

Vai pa tel. +37129335196

 

Evija Šmatova

Patiesi brīvs kopā ar Dievu

Publicēja 2018. gada 14. jūn. 13:21Laura Gruševa

Ziņas datums 14.06.2018

Sandis vienmēr ir bijis kluss un noslēgts cilvēks, kas deva priekšroku pavadīt laiku vientulībā ar sevi – istabas četrās sienās, kur virtuālā realitāte šķita aizraujošāka par īsto dzīvi. Nespēja atrast draugus un izveidot labas attiecības ar cilvēkiem lika jaunietim meklēt piepildījumu atkarībās, kas vēl vairāk iztukšoja un atņēma dzīvesprieku.

Pēc vilšanās attiecībās ar dažiem cilvēkiem, nolēmu vairs nevienam pilnībā neuzticēties un izveidojās tāda kā distance starp mani un pārējiem,” stāsta Sandis. „Pamazām kļuvu klusāks, noslēdzos sevī un izdomāju, ka savu dzīvi veidošu ap sevi un sevī. Ikdienā lielāko daļu laika veltīju datorspēlēm, uzturējos savā istabā – tā bija mana pasaule, kur jutos droši un kur varēju aizmirst savas neveiksmes. Tā kā tas ar laiku vairs nešķita interesanti, meklēju kaut ko, kas varētu aizpildīt šo garlaicību un arī to, ka man nebija labu attiecību ar apkārtējiem. Internetā atklāju pornogrāfiju, kas bija kaut kas jauns, un tā pamazām kļuva par manu atkarību. Lai gan sākumā šī virtuālā dzīve šķita interesanta, ar laiku es sāku justies arvien sliktāk. Iekšēji jutu, ka tas nav pareizi, ka bēgšana no cilvēkiem un slēpšanās savā „pasaulītē” nevar būt manas dzīves jēga.

Sāku domāt, kā varētu mainīt šo situāciju. Izvirzīju sev mērķus, ko vēlētos sasniegt, un viens no tiem bija pārtraukt šo virtuālo realitāti, kas bija izveidojusies jau par atkarību. Teikšu godīgi – tas man izdevās tikai pāris dienas un jebkāda apņēmība vēlāk nespēja palīdzēt, es nezināju, kā tikt ar to galā saviem spēkiem. Jutos nomākts un nosodīju sevi par neveiksmēm. Nevienā lietā vairs nesaskatīju pozitīvo, pat humora izjūtas man nebija. Nekas, ko redzēju apkārt, nešķita interesants vai labs. Tā nu es turpināju dzīvot kā iepriekš.

Kādu dienu, ejot pa ielu, man garām gāja meitene, kura noskatījās, it kā gribētu kaut ko teikt, tad pagāja garām un tomēr apgriezās, lai uzrunātu mani. Viņa iesāka sarunu, prasot, uz ko es dzīvē paļaujos. Mēs nonācām līdz tematam par Dievu. Sākumā pirmā doma bija  - kāpēc es? Kāpēc kāds uzrunā tieši mani? Es sajutos īpaši un mani ieinteresēja tas, ko šī meitene stāsta, lai gan tobrīd neticēju Dievam. Mēs apmainījāmies ar kontaktiem un vēlāk mani uzaicināja uz mājas grupiņu draudzē „Kristus Pasaulei”. Pirmās reizes es gāju intereses vadīts, tajā pašā laikā pret visām jaunām lietām savā dzīvē izturējos kritiski. Stāvēju maliņā, novēroju visus, praktiski nekad nerunāju. Aizgāju arī uz dievkalpojumu, tajā izskanēja cilvēku liecības par to, kā Dievs izmainīja viņu dzīves. Mani tas uzrunāja, jo sasaistīju to arī ar savu dzīvi. Zināju, ka man vajadzīga palīdzība, es vēlējos pārmaiņas. Tādēļ nākamajā dievkalpojumā atsaucos aicinājumam iziet priekšā un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Pēc laika devos uz trīs dienu semināru – inkaunteru, kur anketā atzīmēju lietas, no kurām vēlējos atbrīvoties. Par mani lūdza kalpotāji un bija sajūta, ka no manis tiek noņemts smagums. Es nesapratu, kāpēc tā notiek, bet pēc tam  jutos iekšēji brīvāks, pazuda nospiestība, skumjas un depresīvas domas.

Pēc inkauntera sāku arī pats lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Ar laiku pamanīju, ka vilkme pēc datorspēlēm un pornogrāfijas pazūd. Ja iepriekš es cīnījos ar šo vēlmi un nespēju tikt vaļā, tad tagad es to vienkārši vairs nevēlējos. Sapratu, ka tā brīvība no smaguma, ko jutu pēc aizlūgšanas, tiešām bija Dieva spēks, kas pārdabiski mani atbrīvoja no važām. Tā kā nejutos vairs tik nospiests un nebrīvs, uzlabojās mana komunikācija ar cilvēkiem – kļuva vieglāk atrast kopēju valodu, sāku uzticēties un nebaidīties no sliktā, ko varētu kāds nodarīt. Es sāku saredzēt, kā Dievs darbojas manā dzīvē. Ejot uz draudzi, lasot Bībeli, iepazinu, kāds ir Dievs un kāda ir dzīve, esot ar Dievu. To nevar salīdzināt ar to, kā dzīvoju iepriekš! Es tur vairs nevēlējos atgriezties!

Man pavērās jauns skats uz dzīvi – varu būt tas, kas es esmu, man nav jādzīvo virtuālā pasaulē, jo dzīve ir šeit un tagad, un Dievs cilvēkam ir paredzējis dzīvot brīvībā nevis važās. Esmu priecīgs, ka varu veidot labas attiecības ar cilvēkiem, draudzē esmu uzņēmies kalpošanu un pienākumus.

Cilvēkiem, kas dzīvo līdzīgi, kā es iepriekš, varu teikt – noteikti nešaubieties par to, ka Dievs var jums palīdzēt! Ticiet un arī jūsu dzīve sāks mainīties!

Sanda Ķepīša liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Marta: Galvassāpes ir pazudušas!

Publicēja 2018. gada 7. jūn. 12:35Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 8. jūn. 12:38 ]

Ziņas datums 07.06.2018

Pēdējo piecu mēnešu laikā Marta sūdzējās par galvas sāpēm, kas parasti viņai nemēdz būt. Vēlāk atklājās, ka sāpes izraisīja skriemeļu nobīde sprandas rajonā. Šķietami nelielais milimetru skaits izrādījās pietiekošs, lai nospiestu nervus un izraisītu mokošas, regulāras sāpes.

Marta stāsta: „Pēdējā laikā nevarēju normāli koncentrēties un pastrādāt, jo regulāri sāpēja galva, kas  man ir diezgan neierasti. Aizejot pie ārsta, saņēmu nosūtījumu uz rentgenu un slēdzienā tika uzrādīta 3 mm skriemeļu nobīde. Ārsts teica, ka tas ir diezgan daudz. Šo nobīdi varēja vairāki izraisīt vairāki faktori: sēdošais darbs ikdienā vai tas, ka uz kreisā pleca regulāri nesu smagumus. Kā risinājumu man piedāvāja fizioterapiju. Apzinoties laiku un līdzekļus, ko tas prasīs, nedaudz vilcinājos. Kad jautāju mediķim, kādas sekas var izraisīt tas, ja neko nedarīšu šajā lietā, man atbildēja, ka situācija var sarežģīties un, iespējams, parādīsies arī slikta dūša un reiboņi.

Zināju, ka šādu problēmu nevar atstāt pašplūsmā un, pirms apmeklēt fizioterapeita pakalpojumus, vēlējos  šo situāciju uzticēt Dievam. Draudzē „Kristus Pasaulei” notika lūgšanu sapulce un dziedināšanas dievkalpojums nākamajā dienā. Šo pasākumu laikā es ticībā pieņēmu apsolījumu Bībelē par to, ka Dievs grib dziedināt mani un ir ieinteresēts palīdzēt šķietami nelielā problēmā.

Aizlūgšanu laikā uzliku sev roku uz galvas un ticībā pieņēmu dziedināšanu. Lai gan neko nesajutu, pēc  pāris dienām pamanīju to, ka man nesāp galva! Iepriekš ar sāpēm cīnījos katru dienu vairāku mēnešu garumā. Tagad es saprotu, ka skriemeļi ir dziedināti, sāpju vairs nav un man nebūs jāvelta laiks un līdzekļi, meklējot ārsta palīdzību! Es zinu, ka Dievs ir ieinteresēts manī un grib palīdzēt! Esmu tik ļoti pateicīga Viņam par dziedināšanu!

Martas Līdekas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1145