ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Dace: Man ir prieks par to, kāda ir mana dzīve ar Dievu!

Publicēja 2020. gada 16. okt. 08:57Laura Gruševa

Ziņas datums 16.10.2020

Sveika, Dace! Pastāsti, lūdzu, kā sākās tavs ceļš pie Dieva?

Par Dievu un garīgām lietām sāku vairāk interesēties pēdējos piecus gadus. Līdz tam uz baznīcu aizgāju Lieldienās, Ziemassvētkos vai bērēs. Es nebiju apomierināta ar to, kāda bija mana dzīve, bet tajā pašā laikā es nezināju, ko lai dara citādāk, jo “visi tā dzīvo”. Manī iekšā valdīja nemiers un to varēja redzēt arī manā raksturā un manās attiecībās ar cilvēkiem. Tādēļ es sāku domāt par Dievu, kāds Viņš ir un vai Viņš varētu man palīdzēt. Atceros kādu reizi,kad skatījos uz vienu ikonu un blakus stāvošajam cilvēkam prasīju – kas tas ir? Man atbildēja,ka tas esot Dievs. Taču pie sevis nodomāju – vai tiešām Dievs ir tik tumšs un dusmīgs? Ikonā tieši tāds Viņš bija attēlots. Un tā sākās mani meklējumi – kāds ir Dievs?

Un kā tu nokļuvi draudzē „Kristus Pasaulei”?

Mani parkā uzrunāja tagadējā mājas grupas vadītāja no draudzes „Kristus Pasaulei”. Es uzreiz  arī  atsaucos aicinājumam, jo tiešām vēlējos būt kādā draudzē. Prims tam es biju aizgājusi arī uz citām draudzēm, taču kādu laiku vairs nekur dievkalpojumus neapmeklēju. Kādā dienā radio dzirdēju runājam par to, ka kristietim ir svarīgi būt draudzē, dzirdēt Dieva vārdu un būt kopā ar cilvēkiem, to māca Bībele, nepietiek tikai klausīties radio vien. Tādēļ toreiz sāku lūgt Dievam, lai palīdz man atrast īsto vietu. Un pēc kāda laika sāku apmeklēt draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas un dievkalpojumus!

Tu minēji to, ka tev nepatika sava dzīve pirms iepazini Dievu. Pastāsti, lūdzu, vairāk!

Jā, pirms es iepazinu Dievu, man bija problēmas ar raksturu, iekšējām izjūtām un attiecībās ar cilvēkiem. Pirmkārt, es biju ļoti greizsirdīgs cilvēks – gan uz savu vīru, gan bērniem. Visu laiku centos kontrolēt, kur mans vīrs iet, ko viņš dara, un kādus jautājumus parasti risinājām ar konfliktu. Lielas problēmas sagādāja finanšu sadalījums ģimenē, man burtiski nācās izvilkt kaut ko no vīra, lai spētu samaksāt vajadzīgās lietas. Tāpat man nepatika, ja bērni runāja vairāk ar vīru, nekā ar mani. Gadu gaitā man bija izveidojies arī liels konflikts ar bērniem. Es biju viegli aizkaitināms cilvēks – katrs sīkākais vārds mani varēja „uzvilkt”, manī iekšā nebija miera. Es vēlējos mīlošas attiecības, taču nespēju tās izveidot.

Tāpat arī bieži staigāju ar kolēģiem pa visādiem tusiņiem un iedzeršanām, skatījos dažādas bezjēdzīgas filmas, kas, atklāti sakot, negatīvi ietekmēja manu domāšanu. Es iekšēji zināju, ka šādas lietas nav pareizas, jo pavedina uz grēku un Dievam nav patīkamas. Arī mani laimīgu nedarīja šīs iedzeršanas, taču es gāju, jo tā bija pieņemts!

Kas bija tas pagrieziena punkts, kad tu saprati, ka Dievs ir reāls un ka Viņš sāk iesaistīties tavā dzīvē un palīdzēt?

Es sāku iepazīt, kāds ir Dievs un kādi ir Viņa principi tieši draudzes Bībeles skolā. Aizgūtnēm „ēdu” katru vārdu, ko tur mācīja! Man ļoti patika un uzrunāja! Es uzzināju, ka, lai Dievs būtu spējīgs kaut ko mainīt tavā dzīvē, ir jāpavada laiks lūgšanā un regulāri jālasa Bībele, ko arī sāku darīt. Tāpat arī draudzes seminārā inkaunterā spēju piedot saviem pazīstamajiem un vispār uzzināju, cik piedošana ir svarīga. Pēc  inkauntera pamanīju, ka manī ir parādījies iekšējs miers – mani vairs „neuzvelk” cilvēku izteikumi, skatos uz dzīves problēmsituācijām daudz citādāk. Ja agrāk konfliktus risināju ar strīdiem, tad šobrīd cīnos lūgšanā par to. Manī pazuda vēlme kontrolēt savu vīru, izzuda slimīgā greizsirdība, tagad varam mierīgi parunāties. Protams, mūsu attiecības joprojām ir progresā, taču ir daudz labāk, nekā bija! Liels solis bija tajā, ka tagad mierīgā ceļā sadalām arī finanses, jo esam beidzot spējuši par to vienoties. Manas attiecības ar bērniem ir krietni uzlabojušās  – tagad mēs gan sazvanāmies, gan satiekamies. Tāpat arī vairs nelietoju alkoholu, cenšos „nedot vietu velnam” – izvērtēju, kādas filmas skatos un kādā sabiedrībā uzturos, jo apzinos, cik ļoti tas var ietekmēt cilvēku! Es nelaižu ļaunumu sevī iekšā – pat ja apkārt ir problēmas, ja cilvēki ir dusmīgi, es varu reaģēt un runāt pilnīgi mierīgi.

Kas ir tas, kas tev ikdienā visvairāk palīdz uzturēt ticību un izcīnīt uzvaru pār problēmām?

Es zinu – lai „noturētos virs ūdens”, man ir vajadzīgas attiecības ar Dievu! Lūgšana un Bībeles lasīšana man ir kā brokastis! Ja neesmu parunājusi ar Dievu vai lasījusi Bībeli, tad šķiet, ka kaut kas trūkst. Tāpat kā miesai ir vajadzīga barība, tāpat arī garam – un tā barība ir lūgšana un Bībele. Protams, regulāri arī apmeklēju dievkalpojumus, mājas grupiņas, cenšos visur palīdzēt, kur iespējams. Šobrīd kalpoju arī aizlūgšanu dievkalpojumu tūrē pa Latviju. Tas mani garīgi piepilda!                      

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri Dievu vēl  nepazīst?

Ieklausies, ja kāds tev stāsta par Dievu, nešaubies, pieņem Jēzu savā dzīvē! Es zinu, ka daudzi tic „augstākam spēkam”, bet tam augstākajam spēkam ir arī vārds  - Jēzus Kristus! Ja Tev ir vēlme ko mainīt savā dzīvē, tad  īstā vieta, kur to darīt, ir draudze!

Daces Kļavas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieku atbilde LTV1 raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” 21. septembra sižetam

Publicēja 2020. gada 1. okt. 03:27Laura Gruševa   [ atjaunināja Valdis Strautins 2020. gada 3. okt. 01:56 ]

Ziņas datums 01.10.2020

Draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieku atbilde LTV1 raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” 21. septembra sižetam “Reliģijas robežas”. Konkrētais video sižets ir nodarījis kaitējumu ne tikai draudzei “Kristus Pasaulei”, bet arī Latvijas kristīgajai sabiedrībai kopumā. Tas rada nepareizu priekšstatu par draudzi un kurina naidu pret kristiešiem.

Draudze “Kristus Pasaulei” vienmēr ir pārstāvējusi kristīgas un tradicionālas vērtības, kuras ir pamatotas Bībelē un Latvijas Satversmē un bez kurām nav iedomājama valsts pastāvēšana. Tās ir tādas vērtības kā brīvība, pilnvērtīga ģimene, tikumība, patriotisms, vecāku un autoritāšu godāšana un daudzas citas.

Raidījumā izskanējusī informācija par draudzi un tās vecāko mācītāju Mārci Jencīti ir nepatiesa, vienpusēja un neobjektīva. Kādā ziņā? Pirmkārt, tā ir RAIDĪJUMA VEIDOTĀJU SĀKOTNĒJĀ NOSTĀJA, kas ir klaji negatīva pret kristīgām draudzēm kopumā. Otrkārt, NO KONTEKSTA IZRAUTI KADRI, VĀRDI UN TEIKUMI, parādot draudzi “Kristus Pasaulei” un tās mācītāju negatīvā gaismā. Treškārt, UZAICINĀTO EKSPERTU NOSTĀJA ir vienpusēja un neatbilst Latvijas kristīgās kultūras pamatvērtībām.

Tas ir uzbrukums kristietībai, lietojot tādus ieročus kā apmelošana, konteksta sagrozīšana, apsūdzības un nicinājums, un mūsu pienākums ir neklusēt!

RAIDĪJUMA “AIZLIEGTAIS PAŅĒMIENS” SĀKOTNĒJĀ NOSTĀJA

·         Mācītāja piedalīšanās raidījumā.

Sākotnēji vēlamies uzsvērt, ka raidījumā tiek apgalvots: “Vēlējāmies runāt arī ar pašu Mārci Jencīti, bet saņēmām atteikumu.” (38:50; tagad un turpmāk – laiks “Aizliegtā paņēmiena” sižetā, video https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/21.09.2020-aizliegtais-panemiens.-operacija-kristus-pasaulei.id197444/) Patiesībā, pēc vienreizēja uzaicinājuma, mācītājs uz raidījumu sūtīja savu pārstāvi, par kuru redaktore telefonsarunā sākumā izteicās, ka viņiem nemaz nederot zemāka ranga cilvēks, un daudzas reizes ļoti kategoriski uzstāja, ka obligāti nepieciešams paša mācītāja rakstisks paskaidrojums par atteikuma iemesliem. Nākamajā dienā mācītājs intervijai piedāvāja savu laiku un vietu, kad viņš būs Rīgā, jo viņa dzīvesvieta ir 70 km ārpus Rīgas, bet raidījuma vadītāji šo piedāvājumu nepieņēma. Arī vēlāk mācītājs žurnālistiem telefoniski piedāvāja audiointerviju draudzes telpās vai pie sevis mājās, kas arī tika noraidīts, ar paskaidrojumu, ka šī ir televīzija, kur der tikai video ieraksti, bet audio tiek izmantoti atsevišķos gadījumos, piemēram, kad cilvēks ir saslimis un nevar ierasties. Neskatoties uz šo faktu, raidījumā pavisam netraucēti tika izmantota telefonsaruna ar teoloģi Ilzi Jansoni. Kopumā šī situācija pierāda raidījuma negodprātīgo attieksmi pret mācītāju Mārci Jencīti.

·         Raidījuma mērķis.

Galvenais raidījuma jautājums – kādas ir reliģijas robežas un cik tālu tā var pakļaut cilvēku prātus? Tātad, raidījuma veidotāji jau pašā sākumā uzskata, ka draudzē negatīvā ziņā tiek pakļauti cilvēku prāti, un ar šādu nostāju arī tiek veiktas visas darbības no žurnālistu puses, darot visu, lai nevis parādītu objektīvu informāciju, bet gan lai pierādītu savus uzskatus. Tādā veidā jau no pašiem sižeta tapšanas iesākumiem “Aizliegtais paņēmiens” apzināti veidojis apmelojošu, naidu kurinošu sižetu. Uzaicinātie eksperti tikai papildina sižeta neobjektivitāti un vienpusējību un nav ņemami vērā kā atbilstoši eksperti apskatītās tēmas ietvaros.

·         Raidījuma fons un informācijas pasniegšanas veids.

Video autori jau pašā sākumā cenšas veidot negatīvu iespaidu par draudzi, šādi iespaidojot skatītājus ar dramatisku un neatbilstošu mūziku, vēlāk izmantojot izsmejošu un pārspīlētu intonāciju, kas profesionālam žurnālistam un raidījuma veidotājam nav pieļaujams, jo parāda viņa subjektīvo un šajā gadījumā negatīvo attieksmi. Tostarp, draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs Mārcis Jencītis, kurš ir ordinēts mācītājs, tiek saukts vienkārši par Jencīti. Kadri speciāli veidoti pelēcīgi un aptumšoti, kaut ārā bija saulaina diena. Kadri no draudzes dievkalpojumiem ir ar nodomu izrauti no konteksta, lai izsmietu mācītāju. Piemēram, kadrs, kur mācītājs staigā lepni pa skatuvi, ņemts no sprediķa daļas, kur tiek minēts piemērs par visiem zināmiem Maskavas ielas jeb tautā sauktas maskačkas iedzīvotājiem. Šajā gadījumā nav domāti visi Maskavas ielas rajona iedzīvotāji, bet atsevišķi krimināli elementi, tādi kā dzērāji, noziedznieki, laupītāji un narkomāni. “Tāpēc Dieva vārds brīdina, lai mēs neaizmirstam To Kungu, savu Dievu. Tieši varas kārdinājums ir visviltīgākais. Kad tu neko neesi sasniedzis, tad nav īpašu kārdinājumu. Kaut gan ir arī tādi, kuri neko nav sasnieguši, bet staigā pa maskačku kā pāvi. Bet tad, kad cilvēki patiesi ir pacēlušies, kā mēs redzam vēsturē, viņi bieži kļūst lepni un krīt. Tāpēc Dievs brīdina, lai neaizmirstam Viņu, kad nāks panākumi.” (teksts un video no sprediķa “Desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi”, https://youtu.be/vGufgRSFVx4 1:11:17-1:12:35). Tāpat arī no konteksta izrauti kadri ar mācītāju armijas stila apģērbā, jo žurnālisti apzināti neminēja sprediķa nosaukumu “Speciālo uzdevumu vienības kareivis.” Mācītājs bija izvēlējies teikt svētrunu armijas karavīra formas tērpā, lai uzsvērtu to, ka mēs, kristieši, esam Kristus armijā un cīnāmies garīgu cīņu Dievam par godu un slavu (https://vimeo.com/6737419, 14.03.2009.).

·        Raidījuma kopējais stils.

Raidījumā izmantotie apzīmējumi, tādi kā “jauniņos neielaiž” (09:26) un “uzkalpojušies augstāk” (08:25), tiek lietoti negatīvā gaismā un rada asociāciju ar kādu sektu vai slēgtu organizāciju, kas ir nepatiesa un maldinoša informācija. Mūsu draudzes Biznesa un Līderu skolas drīkst un ir laipni aicināts apmeklēt ikviens, kuram ir attiecīgie mērķi – vai nu veidot savu biznesu, vai nu kļūt par līderi jeb mājas grupiņas vadītāju vai palīgu. Tāpat arī atvērt savu mājas grupiņu drīkst ikviens, kurš to vēlas un apzinās sava spējas to darīt. Mūsu draudzē nav jēdziena “jauniņais”. Bieži vien cilvēks, kas nesen sācis apmeklēt draudzi, jau vada savu mājas grupiņu vai biznesa grupā darbojas ar sava biznesa veidošanu, bet ilggadējie apmeklētāji šajās lietās neiesaistās. Viss notiek uz brīvprātības pamata un pēc katra paša iniciatīvas.

KONTEKSTS UN APMELOJUMI

Raidījumā izmantotie kadri, vārdi un teikumi ir ņemti ārpus konteksta un neataino lietu patieso būtību. Citi raidījumā izskanējušie apgalvojumi, savukārt, ir klaji apmelojumi. Bībelē teikts: “Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Un to mēs arī darīsim – teiksim patiesību!

 

·         Raidījumā nosaukti draudzes “trīs vaļi – nemitīgi draudi ar elli, nauda un dezinformācija” (11:53). Tā ir klaja apmelošana un absolūta nomelnošana. Draudzes mērķi ir skaidri definēti un publicēti mājas lapā, un tiem mācītājs un draudze uzticami seko jau ilgāku laiku. Jebkurš interesents var iepazīties ar tiem sadaļā “Vīzija” (http://www.marcisjencitis.lv/par-mums/vizija-1), un tie ir šādi: 1) Uzcelt mājas grupu draudzi Latvijā un vēlāk arī ārpus tās. "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis." (Mateja evaņģēlijs 28:19), 2) Jēzus asinīs Latvija šķīstīta baltāka par sniegu! Izpildīt Kristus Lielo pavēli, iepazīstinot ar Dievu katru cilvēku ne tikai Latvijā, bet tālāk arī Eiropā un pasaulē.


Kad cilvēks izveido personīgas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu un Bībeles iepazīšanu, lūgšanu, draudzi un cenšanos dzīvot pēc Viņa gribas, tad viņš ne tikai iemanto mūžīgu dzīvību, bet mainās arī viņa sirds un attieksme pret citiem cilvēkiem. Rezultātā cilvēks pārstāj grēkot (zagt, melot, pārkāpt laulību utt.). Atnāk brīvība no atkarībām, depresijas un tā vietā nāk prieks, miers un mīlestība, labklājība un vēlēšanās dalīties ar šo prieka vēsti ar citiem. Jo vairāk ļaužu pieņem Jēzu Kristu, jo mazāk depresijas, slimību, atkarību, naida, nabadzības un skaudības, šķirtu ģimeņu utt. Valsts sastāv no indivīdiem un ģimenēm. Ja Dievs dara brīvu cilvēku individuāli, tad tāpat notiek arī ar ģimenēm, pilsētām un Latviju kopumā, kas nes radikālas izmaiņas sabiedrībā, reālu Dieva svētību valstij, labklājību, brīvību, neatkarību, laimi. Cietumi un slimnīcas tukšosies, dzertuves aizvērsies. Tas notiks nevis ar politiskiem paņēmieniem, bet Dievs mainīs cilvēku sirdis, viņu vērtību skalu. Lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”, kuru dzied latvieši savā valsts himnā, kļūs realitāte. Draudzes vīzijas piepildīšana atnesīs garīgu un nacionālu atmodu Latvijā, tā saglabās, cels un vienos latviešu tautu, kā jau reiz tas 18. gadsimtā notika Vidzemē, brāļu draudžu jeb hernhūtiešu atmodas laikā. Latvija iegūs īstu neatkarību un labklājību. No mūsu tautas ietekmēsies citas tautas, un mēs, mazā latviešu tauta, nesīsim šo brīnišķo evaņģēlija vēsti visiem cilvēkiem.


·         “Nemitīgi draudi ar elli.” (11:55) Meli! Draudzes “Kristus Pasaulei” divpadsmit gadu pastāvēšanas laikā mācītājs kopumā ir sludinājis aptuveni 700 sprediķus, un tikai trīs no tiem ir bijuši par elli. Trīs no septiņiem simtiem! Pārējos sprediķos elle ir vai nu pieminēta, vai arī vispār nav aizskarta. “Aizliegtais paņēmiens” neobjektīvi izceļ vienu sprediķi ar nosaukumu “Elle”, kas sludināts tālajā 2013. gada 10. jūnijā (teksts http://www.marcisjencitis.lv/publikacijas/svetrunas-2/elle), uz to balstot savu viedokli par “nemitīgu baidīšanu ar elli”. Arī citāts no ieraksta mājas grupiņā par “velna teritoriju” (1:24) ir izrauts no konteksta, neatspoguļojot mājas grupas sapulces norisi, tās daļas un pārrunātās tēmas, un tās ir dažādas, piemēram, sadraudzība, slavēšana un lūgšana. Mācība par elli ir jebkuras kristīgas draudzes un bībeliskas mācības pamatā. Raidījuma veidotājus, acīmredzot, ir pastiprināti uzrunājuši vārdi par elli, un tas ir bijis par pamatu pārspīlēt šīs tēmas lietošanu mūsu draudzes ietvaros. Man negribas nevienu baidīt ar elli, - ja man pašam nebūtu bijības no elles, es dzīvotu kā vēlos; mana miesa ir draņķīga, bet es gribu dzīvot tā, kā grib Dievs,” ir nesen izteikti mācītāja vārdi šajā sakarā, pateikti kontekstā ar piemēru no savas dzīves (teksts un video no sprediķa “Tava vieta draudzē jeb spējas un iespējas, 20.09.2020., https://youtu.be/aFBSXJKlkDc, 41:09-41:31). Katoļu teologs Rodions Doļa par elli saka tā: “Pats Jēzus Kristus runā ļoti skarbi par to, ka pastāv mūžīga uguns, ka pastāv arī mūžīgas ciešanas tiem, kas brīvprātīgi nostājas pret Dievu. Runājot par elli, baznīcas mērķis ir nevis baidīt, iebiedēt mūs, bet parādīt to lielo atbildību, kāda ir mūsu rīcībai šeit uz zemes, katrai rīcībai ir savas sekas. Un, apzinoties šo atbildību, cilvēks ir aicināts uz atgriešanos un savas dzīves sakārtošanu.”


·         “Nauda, nauda un nauda” (12:00), mīnus 1000 eiro draudzes kontā (23:57) un “pirmsnodokļu formula jeb astoņpadsmitā tiesa ir īpašs Jencīša izdomājums” (26:19, 31:18). Attiecībā uz mīnus 1000 eiro draudzes kontā, mācītājs izskaidro konkrētās nedēļas finansiālo situāciju draudzē, dara to zināmu draudzes dalībniekiem, kas bija viens īpašs gadījums, kad draudzei bija nepieciešams vairāk finanšu nekā parasti saviem projektiem. Draudzes kasē parasti ir nauda, un naudas izlietojums visiem ir pieejams un atklāts, tas nekad netiek slēpts no draudzes apmeklētājiem. Īpašu ziedojumu vākšana konkrētam mērķim ir bieži sastopama prakse baznīcās, piemēram, baznīcas torņu atlaujošanai u.c. Desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi ir lielākās daļas kristīgo draudžu rituāls, pamatots Bībelē, bet tas nekad nav ticis uzspiests. Ikviens cilvēks var izvēlēties, vai ziedot un cik ziedot. Jēdziens “astoņpadsmitā tiesa” ir raidījuma veidotāju izdomājums un klajš apmelojums. Nekad un neviena kristīgā draudze nav pat lietojusi terminu “18. tiesa”, turklāt tā formulējums raidījuma sižetā ir nesaprotams.


Runājot par naudu, ir svarīgi minēt vairākas lietas. Desmitā tiesa ir rakstīta Bībelē, un to mēs nekādīgi nevaram izņemt no tās ārā, tā ir minēta gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā; Dievs māca došanas, ziedošanas un desmitās tiesas principu, un mācītāja uzdevums ir par to mācīt. Izlaist to būtu tāpat kā izlaist tādas svarīgas lietas kā glābšana, dziedināšana, desmit baušļi, mīlestība, patiesība utt. Desmitā tiesa minēta arī draudzes “Kristus Pasaulei” statūtos, kuros rakstīts, ka tā ir brīvprātīga. Taču draudzes patrioti, kuri tādi ir pēc savas paša vēlēšanās, izvēlās dot desmito tiesu. Draudze “Kristus Pasaulei” pati sevi uztur, tai nav “bagāta onkuļa Amerikā”, neviens no malas naudu nedod, esošie līdzekļi ir pašu draudzes cilvēku desmitās tiesas un brīvprātīgie ziedojumi. Un, praktiski runājot, draudzei ir savas vajadzības, tāpat kā jebkurai valstij, organizācijai un ģimenei. Draudzes telpu īre šobrīd ir 7000-8000 eiro mēnesī, pilna laika kalpotājiem draudze izmaksā algu, evaņģelizācijas pasākumi izmaksā noteiktu naudas summu, pēc vajadzības tiek iegādāta aparatūra, kā arī ir vairāki mazi izdevumi, un tam visam ir vajadzīgas finanses. Mēs nevaram no tā izvairīties, pat ja gribētu. Arī valstij, lai tā pienācīgi funkcionētu, ir nepieciešamas finanses, piemēram, uzturēšanai, kādu lietu iegādei, aizsardzībai un tā tālāk. Tāpat arī jebkurš bizness prasa savus resursus, jo bez tiem tas nevarētu darboties. Un, visbeidzot, arī ģimenēm un katram cilvēkam personīgi ir vajadzīga vieta, kur dzīvot, ēdiens un apģērbs, tāpat arī ir jāapmaksā rēķini un jāparūpējas par normālām ikdienas vajadzībām. Tāpēc desmitā tiesa draudzes kontekstā ir normāla un veselīga parādība, kura nav jāuzlūko negatīvā gaismā mediju vai kādu atsevišķu indivīdu viedokļa dēļ.


Katoļu teologs Rodions Doļa par naudu un desmito tiesu: “Desmitās tiesas princips sakņojas Vecajā Derībā. Savukārt, Jaunajā Derībā Jēzus Kristus atklāj mums arī nodoma svarīgumu, pārmetot tā laika reliģiskajām autoritātēm, rakstu zinātājiem un farizejiem, kurus Viņš nosauc par liekuļiem: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mateja evaņģēlijs 23:23) Interesanti pasvītrot, ka Kristus patiesībā neatcēla desmito tiesu, bet parādīja šo nodomu, vērstību – katrai žēlsirdības dāvanai, ziedojumam jāsaistās ar mīlestību un ticību. Ziedojums ir kā ticības izpausme. Un agrīnā kristietība, mēs to redzam Apustuļu darbos, izauga no desmitās tiesas, kad kopienas brāļi dalās savā starpā visos labumos. Desmitās tiesas došana Svēto Rakstu gaismā nav līdzekļu ievākšanas veids, kaut gan arī šī iezīme pastāv, tomēr visupirms tā ir Dieva pedagoģija cilvēkam, kas mūs aicina līdzināties Kristum, kas atdeva par mums Savu dzīvi, kas ir nācis, lai kalpotu mums, un kas patiesībā pats Sevi ir iztukšojis mūsu labā. Ziedojumu došana savā veidā dziedina cilvēka grēka skarto sirdi no mantkārības, no skopuma, no skaudības, no visiem šiem slazdiem, kas nocietina sirdi pret tuvāko, pret tuvākā vajadzībām. Un izaicinājums ziedot atver cilvēka sirdi jauniem tikumiem, kas ir dāsnums, augstsirdība.”


·         Nauda tiek pieminēta biežāk nekā Jēzus Kristus.” (23:41) Tie ir nekaunīgi un apzināti meli. Mājas grupās ziedojumam un mācībai par ziedošanu tiek veltītas 5 minūtes, tas ir mazāk nekā 5% no kopējā mājas grupas laika. Dievkalpojumā ziedošanas daļa aizņem aptuveni 10-15 minūtes, kas ir aptuveni 5-10% no kopējā dievkalpojuma laika. Patiesība ir šāda – viss, kas tev pieder, ir tavs, un nevienam nav tiesības uz tavu naudu un īpašumu. Tu esi brīvs dot un esi brīvs nedot. “Draudzē ziedojumi ir brīvprātīgi. Mans pienākums ir mācīt Dieva vārdu, bet tava daļa ir ļoti vienkārša – izvēlēties tā darīt vai nē. Tava dzīve un tava svētība ir tavās paša rokās,” apgalvo mācītājs sprediķī “Desmitā tiesa un brīvprātīgie ziedojumi” (teksts un video https://youtu.be/vGufgRSFVx4, 2:59-3:15).


·         “Nepilnīga desmitās tiesas došana atnes lāstu” (26:33). Šajā gadījumā raidījums citē apgalvojumus no mācītāja grāmatas “Kā kļūt bagātam”, pavēršot to negatīvā gaismā un pasniedzot to tā, ka draudzes cilvēki var izvēlēties “lāstu, Dieva sodu vai nabadzību” (27:02). Šajā grāmatā ir stāstīts par to, kādus soļus var spret ikviens cilvēks, lai dzīvotu labklājībā, un tikai viens no aspektiem ir desmitā tiesa, kuras došana atnes svētību, Dieva apsardzību, pārpilnību, bet tas nav vienīgais, - grāmatā ir doti praktiski padomi, kā uzsākt un celt savu biznesu, mārketinga principi un vispārēji panākumu principi, tādi kā ticība sev, entuziasms, raksturs, vīzija, mērķi, stratēģija, darbs, zināšanas un iemaņas. Raidījumā izmantotie vārdi ir izrauti no konteksta un ir apzināti maldinoši. Attiecībā par lāstiem, kuri izteikti cilvēkiem par Bībelē teiktā neievērošanu, norādām, ka skaidrojošā vārdnīcā ir vairāki skaidrojumi lāsta jēdzienam. Lāsta jēdziens, kurš pēc raidījuma veidotāju pasniegšanas veida var tikt izprasts kā baznīcas lāsts, nozīmē cilvēka pilnīgu izslēgšanu no baznīcas, bez tiesībām mainīties, ja vien tas netiek atsaukts. Grāmatā izmantotajos citātos izmantotais apzīmējums ‘lāsts’ nenozīmē baznīcas lāstu, bet gan to, ka minētā darbība atnes neveiksmi un postu cilvēka dzīvē. Tādējādi, šeit redzama žurnālistu nekompetence Svēto Rakstu izpratnē, kā arī apzināts nicinājums pret kristīgās kultūras sastāvdaļu – desmito tiesu un brīvprātīgajiem ziedojumiem.


·         “Mācītāja galvenais mērķis ir vara.” (10:02) Raidījumā izskanēja vārdi, ka mācītāja mērķis ir vara, lai “kā līdzvērtīgs nostātos blakus Latvijas lielākajām ticībām” (10:09) un “vara politikā” (10:30). Tie ir meli un neslavas celšana! Mācītājs neuzskata sevi augstāku par citu draudžu vai konfesiju vadītājiem, bet tieši otrādāk – vēlas sadarboties ar ikvienas kristīgās konfesijas un draudzes pārstāvjiem, lai vienotībā dotos pretī mērķim “Dievs, svētī Latviju”, kas ir raidījumā pieminētās Tautas lūgšanu sapulces vadmotīvs. Gan sprediķos, gan šajā starpkonfesionālajā lūgšanu sapucē, kas notiek reizi gadā (sākot ar 2018. gadu), mācītājs Jencītis uzsver trīs galvenos punktus – izaugsme, lūgšana un balss. Izaugsme: Katrai kristiešu draudzei ir jāaug garīgi un skaitliski savas draudzes vai konfesijas mācības ietvaros. Primāri katrai draudzei ir jārūpējas par savu izaugsmi un sekundāri jāpiedalās starpkonfesionālās lūgšanās un pasākumos. Nekādi starpkonfesionāli pasākumi nedrīkst traucēt draudzēm darboties un augt savu doktrīnu ietvaros. Cienīsim atšķirības un vienosimies Jēzus Kristus vārdā. Lūgšana: Visām Latvijas kristiešu draudzēm vienotībā ir jāsanāk kopā 1 reizi gadā uz kopīgu lūgšanu par Latviju, par tautu, par svētību, atmodu un reformāciju Latvijā. Vienotībā un vienotā lūgšanā ir ārkārtīgs, pārdabisks spēks! Balss: Visām Latvijas draudzēm ir jāvienojas, lai nodotu savas balsis Latvijas valdībā par fundamentāli svarīgiem valdības lēmumiem attiecībā uz Latvijas tautu un jāiestājas par kristīgām vērtībām. Ar piebildi: Ja tev nav pieņemami visi šie mērķi, tad vari piedalīties vismaz vienā no tiem. Mēs atradīsim kopīgu valodu! (https://dievssvetilatviju.info/merki)


“Aizliegtā paņēmiena” video sižetā izskanēja arī pārmetums, ka mācītājs vēlas varu politikā, kas atkal ir sagrozīti pasniegta vēsts. “Vai kristiešiem ir jāiet politikā? Viennozīmīgi – jā! Jo likums jeb valsts zobens ir kalpone tavā labā. Kalpone tavā labā tā var būt tikai tik ilgi, cik aizstāv tavu brīvību. Kamēr likums ir tavā pusē, tu vari brīvi domāt un ticēt. Ja valdībā nav attiecīgu cilvēku, kas pārstāv kristīgās vērtības, agri vai vēlu pieņems tādus likumus, kādi tie bija Padomju Savienībā. Kristieši sēdēja koncentrācijas nometnēs, viņi tika iznīcināti. Baznīcas bija ciet. Tajās tika ierīkotas dažādas glabātavas vai atstāja tās drupās. Vai mums ir jāiet politikā? Jā. Bet vai politika ir pati svarīgākā? Nekad mūžā! Jēzus koncentrējās uz evaņģēlija sludināšanu.” (teksts un video no sprediķa “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” https://youtu.be/6xceDX37R5I, 1:11:26-1:12:22) Rezumējot, politika nav un nekad nebūs svarīgāka par evaņģēlija sludināšanu, taču ir pareizi kristiešiem būt arī politikā, jo tādā veidā mēs spējam pieņemt likumus, kuru pamatā ir kristīgas vērtības, piemēram, cilvēka brīvība domāt, izteikties un ticēt tam, kam viņš vēlas.


Mācītāja un līdz ar to arī draudzes mērķi ir tuvāk paskaidroti kontekstā arī citā svētrunā: “Un mūsu mērķis, draugs, ir nest labumu un svētību, lai cilvēki iepazīst Dievu personīgi, lai viņi katrs personīgi uzņemas atbildību par sevi ne tikai likuma priekšā, bet arī Dieva priekšā. Lai mēs visi, kas Latviju uzskatām par savām mājām, esam atbildīgi pret Dievu, sevi, bērniem un kaimiņiem. Atbildīgi Dieva priekšā. Nekas to neaizstās. Mēs redzam, kā cietumi tukšojas. Mēs redzam, kā slimnīcas pārorientējas uz skaistumkopšanas procedūrām. Jo arvien mazāk cilvēku slimo un arvien mazāk cilvēku izdara likumpārkāpumus, un tas notiek pateicoties tavai unikalitātei, ka tu ieņem savu vietu draudzē un mēs kā draudze spējam izpildīt savu funkciju.” (video un teksts no sprediķa “Tava vieta draudzē jeb spējas un iespējas” https://youtu.be/aFBSXJKlkDc, 19:40-20:31).


Draudzes mērķi un devums Latvijai ir iespiests arī mūsu bukletiņā. Mēs atjaunojam cilvēku dzīves un palīdzam iegūt mērķus, samazinām alkoholismu, narkomāniju, prostitūciju un abortu skaitu Latvijā. Draudze atbalsta laulību, tā samazinot šķirtu ģimeņu skaitu. Mēs veicinām izglītību, mēs esam cilvēki, kas neslimo, mēs samazinām ieslodzīto skaitu, rūpējamies par bērnu pasargāšanu no atkarībām. Draudze iemāca cilvēkiem strādāt, būt brīviem no nabadzības un dzīvot labklājībā. Mēs neatstājam savu valsti, lai dzīvotu ārzemēs. Mēs iemācām cilvēkiem būt stipriem un būt savas dzīves noteicējiem. Mēs palīdzam cilvēkiem īstenot Latvijas himnu savās dzīvēs – kļūt brīviem un svētītiem.


·         Mājas grupiņas uzdevums ir “nodrošināt un sekot līdzi tam, lai Jencīša teiktais būtu pareizi iztulkots” (09:15). Tā nav patiesība, jo mājas grupās tiek iztizāts nevis mācītāja teiktais, bet gan lasīts Dieva vārds. Mājas grupu vadītāja rokasgrāmatā” teikts: Vispareizāk mājas grupas sapulcēs ir iztirzāt nevis mācītāja svētrunu, bet gan Dieva vārdu, tas nozīmē – lasīt un pārrunāt konkrētas rakstvietas jeb pantus no Bībeles. Sprediķa iztirzājuma pārrunāšana mājas grupās ir ar mērķi pielietot izlasīto Dieva vārdu dzīvē. Tādējādi raidījuma veidotāji nav izpratuši šo punktu, bet definējuši to “pa savam”, tendenciozi tiecoties uzsvērt kontroli no mācītāja, mājas grupu vadītāju un draudzes puses.


·         Par no draudzes aizgājušajiem. Ikvienam cilvēkam ir brīvas tiesības apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un arī aiziet no tās. Tieši tāpat kā ir cilvēki, kuri aizbrauc no Latvijas, aiziet no kādas organizācijas vai darbavietas, nereti kļūst sarūgtināti un neapmierināti, bieži savu personīgu iemeslu dēļ, tāpat ir cilvēki, kas tādi kļūst, aizejot no draudzes. Šādi cilvēki vienmēr būs negatīvi un neobjektīvi. Turklāt, raidījumā tiek minēts, ka intervētie cilvēki, kuri no draudzes aizgājuši, ir atradušies “grūtā dzīves brīdī”, bet tie ir tikai daži no cilvēkiem, jo ir cilvēki, kuri ticībai pievēršas tad, kad viņu dzīvē nav bijušas vai nav īpašas vai smagas problēmas. Un ir cilvēki, kuri aiziet no draudzes, jo maina dzīvesvietu, dodas uz citu draudzi vai arī veido savu kopienu, bet turpina uzturēt labas attiecības ar draudzes locekļiem un mācītāju, un vienmēr atceras labās lietas, ko viņi ir ieguvuši draudzē.


·         “Pilnīga kontrole” (15:42), “nedzirdēju stāstu par brīviem cilvēkiem (laiks)”, draudzes cilvēki “baidās” (47:24) un ir “cietušie” (47:48). Šādus vārdus izsaka raidījuma veidotāji un raidījuma viesis. Absolūti melīgs un vienpusējs apgalvojums! Mēs piekrītam vārdiem, ka sižetā nav dzirdami stāsti par brīviem cilvēkiem, taču nepiekrītam faktam, ka draudzē nav brīvu cilvēku, jo, patiešām, žurnālistu veidotajā sižetā ir ticis atspoguļots vienpusējs viedoklis, balstīts no draudzes aizgājušu cilvēku sūdzībās. Neskaitot mācītāja deleģēto pārstāvi Luīzi Zveju, nav ticis intervēts neviens (!) pašreizējais draudzes dalībnieks. Savukārt, lai izteiktu apgalvojumu, ka draudzes cilvēki ir “iebaidīti” un “upuri”, žurnālistiem būtu padziļināti jāapskata draudzes darbība un jāieklausās dažādu draudzē iesaistītu cilvēku vārdos. Šeit ir izteikts vispārinājums, kas liecina par raidījuma veidotāju virspusējību un neobjektivitāti, jo, kā jau iepriekš ir ticis minēts, nav apskatīts šī apgalvojuma pretējais viedoklis. Draudzes dievkalpojumus apmeklē liels skaits cilvēku, vīrieši, sievietes, bērni, pusaudži, pieaugušie, veci cilvēki, latviski, krieviski runājošie, cilvēki ar dažādu izglītības līmeni, dažāda sociālā statusa cilvēki, cilvēki, kas pārstāv dažādas profesijas, nemaz nerunājot par viņu temperamentu, raksturu, dzīves pieredzi, uzskatiem, kā arī ticības līmeni, - kādēļ raidījuma veidotāji nepajautāja kādam no viņiem, kāpēc viņi apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, kā viņu dzīve ir mainījusies, esot draudzē, vai arī, kādi, viņuprāt, ir draudzes stūrakmeņi? Uz šiem jautājumiem sižeta veidotāji ir atbildējuši paši, balstoties uz negatīviem pieņēmumiem, priekšstatiem un vienpusēju informāciju.


Draudzē ir bijuši un ir ļoti daudz cilvēku, kuru pieredze šeit ir bijusi pozitīva, par ko liecina viņu stāsti, kas ir atrodami draudzes mājas lapā, sociālajos tīklos, bet ne tikai – par to var pārliecināties, parunājot ar šiem cilvēkiem personīgi. Šajā sakarā stāsta Ieva: “Kopš esmu draudzē, šo astoņu gadu laikā, ir radikāli mainījusies mana domāšana, dzīves uzskati un attiecības ar cilvēkiem, un tas viss ir noticis uz labu. Esmu ieguvusi brīvību no depresijas, veģetatīvās distonijas, neesmu baidījusies uzsākt savu nodarbošanos, kas man patīk, dzīvoju patstāvīgu dzīvi un priecājos, ka varu dzīvot piepildītu un pilnvērtīgu dzīvi. Es neesmu apzagta ne mazākajā mērā, kā to centušies parādīt raidījuma veidotāji, bet es kļūstu par stipra rakstu cilvēku. Lielā mērā tas ir pateicoties sprediķiem, mācībām līderu skolā, personīgajām Bībeles studinām un tā visa pielietošanu dzīvē.”


Patiesībā, “Aizliegtā paņēmiena” sižets atgādina sensāciju kāru dzelteno presi, tenku žurnālistiku, kurai visi līdzekļi ir labi, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību. Raidījums ir kauna traips Latvijas žurnālistikā. Savā video sižetā par draudzi “Kristus Pasaulei” viņi parāda sevi pašus, savu patieso seju, nevis reāli ataino draudzi. Mēs, draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieki, neesam pret objektīvu kritiku, ne arī vēlamies slavinājumu, taču sižets mūs negatīvi pārsteidza ar neobjektivitāti, vienpusēju skatījumu, no konteksta izrautu informāciju un jau sākotnēji negatīvu nostāju. Šī nav profesionāla žurnālistika, un tā ir nodarījusi kaitējumu ne tikai mums, bet arī citām kristīgām draudzēm un kristiešiem. Kopumā – tas negatīvi atsaucas uz kristīgo kultūru Latvijā.


·         “Naids pret tiem, kas šo draudzi nepieņem” (11:56) un “draudzes cilvēki tiek noskaņoti pret sabiedrību, pret tuvākajiem” (15:13). Tie ir meli! Šajā sakarā svarīgs ir konteksts, jo konkrētie vārdi ir izrauti no konteksta, jo sprediķī “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” precīzi mācītāja vārdi bija: Uzreiz vēlos brīdināt, ka runa nebūs par cīņu ar cilvēku tiešā veidā. Es vēlos brīdināt, ka pirmā un vissvarīgākā cīņa, draugs, mums katram ir pašam ar sevi. Tāpēc vislabākais veids, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem, ir cīnīties pašiem ar sevi.” (teksts un video no sprediķa https://youtu.be/6xceDX37R5I, 3:30-3:56) Tādējādi “Aizliegtais paņēmiens” uzkurina naidu pret draudzi un kristiešiem, parādot mācītāju un draudzes dalībniekus negatīvā gaismā.


Papildinot, var minēt simtiem cilvēku liecības, kuru attiecības ar cilvēkiem ārpuses draudzes ir nevis pasliktinājušās, bet uzlabojušās. Šeit būs dažas no tām, jo visas minēt būtu neiespējami. Santa stāsta: Šobrīd man ar mammu ir ļoti labas attiecības, ar tēti arī, esmu piedevusi viņiem par visu, kas notika manā bērnībā. Mana dzīve gada laikā ir izmainījusies par 180 grādiem.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/santanekasnespejaizstatdievamilestibu, 25.09.2020). Valentīna: “Esmu piedevusi gan sev, gan citiem. Ar dēlu attiecības ir krietni uzlabojušās. Tagad spējam runāt ļoti atklāti, esam kļuvuši daudz tuvāki. Arī manas attiecības ar vedeklu ir daudz labākas, jo pati esmu atvērta un spēju arī citiem sniegt mīlestību, ko pati esmu saņēmusi no Dieva.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/nepiedosanaunrugtumspostijamaniunattiecibasartuvajiem, 12.09.2020.) Dainārs: Manī nav agresijas un vēlmes kādam uzbrukt. Dievs manī ir aizdedzis kalpošanas uguni un mīlestību pret cilvēkiem.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/dainarsmanadziveirradikaliizmainita, 31.07.2020.) Māra saka: “Kādu reizi, klausoties svētrunu, piedzīvoju īpašu Dieva pieskārienu. Manā dzīves strupceļā parādījās cerība. Tā bija tā mīlestība, ko savā dzīvē tik ilgi biju meklējusi. Dieva mīlestība, kas man visus šos gadus bija pietrūkusi, un Dievs Pats, ko tagad es biju atradusi! Likās, ka es katru cilvēku tajā brīdī varētu apskaut un samīļot. Kopš tās reizes pazuda depresija, manī ienāca prieks un pacilātība.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/marabeidzotesmuatradusisavasdzivespiepildijumu, 31.01.2020.) Savukārt, Sandra stāsta: “Manī nav vairs naida. Esmu piedevusi visiem, kas manā dzīvē bija nodarījuši man pāri, pat savas māsas slepkavam. Man ir parādījies iekšējs miers, patiess dzīvesprieks, esmu ieguvusi jēgu savai dzīvei. Apzinos, ka esmu mamma saviem bērniem un esmu viņiem ļoti vajadzīga. Man ir vairāk laika, ko veltīt saviem bērniem, kopt attiecības, sarunāties ar viņiem. Esmu kļuvusi daudz nosvērtāka un mierīgāka nekā toreiz, kad vēl lietoju narkotiskās vielas un alkoholu.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/sandramanvairsnavvelmeslietotnarkotiskasvielasunalkoholu, 22.11.2019.) Elīna stāsta: “Dievs mani atbrīvoja no dusmām, apslēptas agresijas, naida, atstumtības, mazvērtības. Tagad es brīvi varu komunicēt ar cilvēkiem.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/elinaatstumtibaunmazvertibasdomasirpagatne, 9.08.2019.) Auriga: “Šī Dieva mīlestība izmainīja manī lietas, kas vilkās līdzi kopš bērnības. Es spēju piedot savam tētim un izveidot labas attiecības ar viņu. Sapratu, ka viņš bija audzinājis mani pēc labākās sirdsapziņas, cik labi to spēja. Tagad braucu pie viņa regulāri ciemos, varu no sirds samīļot, sabučot un pateikt paldies par visu labo, ko viņš man ir devis, ka esmu izaugusi par krietnu cilvēku. Katru reizi, kad kāds cilvēks izturas pret mani nejauki, es pie sevis nodomāju – viņš tā dara, jo pats ir dziļi nelaimīgs un citādi neprot, jo nepazīst Dievu. Manī vairs nerodas aizvainojums vai dusmas. Kopš Dievs mani ir izmainījis, esmu piedevusi arī citiem, kas man darījuši pāri – tagad tādu situāciju, kad kāds izturas pret mani nejauki, ir ļoti maz.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/aurigaardievuiemacijosmiletseviuncitus, 28.07.2019.) Mihails: “Tagad, paraugoties atpakaļ uz laiku pirms četriem gadiem, kad ilgstoši nespēju noturēties nevienā darba vietā, viss ir radikāli mainījies. Jau pāris gadus es strādāju divās skolās, mani kolēģi un vadība mani ciena. Kārtība klasē ir uzlabojusies. Ja agrāk, lai disciplinētu skolēnus, es bieži bļāvu uz bērniem, tad tagad es kārtību stundā panāku ar autoritāti un pacietību. Esmu izrāvies arī no savas vientulības un ieguvis īstus, patiesus draugus. Pašlaik jūtos tik labi, kā vēl nekad!” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/kopaardievuesmuiemacijiessakartotsavudzivi, 5.07.2019.) Gundars: “Tagad varu teikt, ka Dievs ir tas, kas mani piepilda ar mīlestību un palīdz uzvarēt nepiedošanu, es neesmu vairs viens – man ir Dievs un arī draudzes cilvēki, kas gatavi pa īstam atbalstīt. Ar Dievu es sāku arī pats justies vērtīgāks. Sapratu, ka mana balss arī kaut ko nozīmē, ka es neesmu nekas. Līdz ar to sāka uzlaboties arī mana komunikācija un attiecības ar cilvēkiem, cēlās pašvērtējums, iepazinu jaunus draugus, kam uzticēties un līdzināties. Mums ir labākas attiecības ar māsu, kaut gan agrāk bija jūtama barjera. Spēju piedot mammai un tētim, pret kuriem turēju naidu vai negatīvas emocijas.” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/esmuatradispiepildijumuunmilestibu, 20.12.2018.).


·         “Draudi un pat lāsti, ja no draudzes aiziet” (1:34). Gluži pretēji raidījumā paustajam apgalvojumam, draudzē “Kristus Pasaulei” notika dievkalpojums “Tu esi svarīgs”, uz kuru tika aicināts ikviens cilvēks, kurš kādreiz ir apmeklējis draudzi. YouTube var iepazīties ar dievkalpojuma ierakstu (“40 iemesli, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes” https://youtu.be/P3vABz0E8Ko, 22.10.2017.) Tā bija lieliska iespēja sanākt kopā visiem, kuri ir bijuši draudzes pasākumos, mājas grupiņās un dievkalpojumos, bet jebkādu iemeslu dēļ bija aizgājuši. Mācītājs iesāka dievkalpojumu ar uzrunu: “Draugs, tu vienmēr būsi gaidīts atpakaļ savā ģimenē – draudzē "Kristus Pasaulei"! Ja tu esi aizgājis, tad – atgriezies! Ja tu nevari atgriezties, - lai Dievs tevi svētī tur, kur esi šodien.” Tātad, nevis lāsti, bet svētības tiek vēlētas tiem, kuri ir aizgājuši.


·         Bloķēto cilvēku saraksts (40:28). Pims kāda laika mācītājs savā personīgajā Facebook profilā publicēja sarakstu ar cilvēkiem, kuri bija rakstījuši rupjības, izteikuši draudus uzbrukt, pat nogalināt un nodarbojušies ar neslavas celšanu. Vairāki no tiem ir slimi ar šizofrēniju (cilvēki paši ir atzinuši šo diagnozi), un šādi cilvēki ir nelikuši mierā un radījuši daudz nepatīkamu brīžu. Kādi no šiem cilvēkiem ir savaldīti ar policijas palīdzību, kādi – nogādāti pie psihiatra. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz privātumu un pozitīvu vidi arī sociālajos tīklos. Tāpat uzsveram, ka nobloķēto cilvēku sarakstā nav tikai bijušie draudzes cilvēki, tādu ir pavisam maz, lielākoties tie ir interneta vidē nekulturāli un agresīvi cilvēki. Piedāvājam kādus no komentāriem, vērstus pret draudzi “Kristus Pasaulei” un mācītāju, kas tika publicēti Facebook pēc sižeta iznākšanas: “Kaut tu, kristiete, nosprāgtu!” “Iedzer savas zāles beidzot, un nekavē vizīti pie psihiatra, debīlais sektant!” “Pretīgs tips tas Jencītis. Un draudze pretīga. Pusi vajadzētu cietumā, otru pusi trako namā salikt.” “Mārci, ja ir kāda vieta, kur mēs vēlamies, lai esi, tad tā ir nevis uz skatuves, bet gan cietumā. Tur tu esi bijis un, spriežot pēc tavām darbībām, vēlies tur atgriezties. Tā stunda nāk. Novēlu tavai dvēselei iznīkt. Un visi tie, kas lasa šo un tic, tad jums tiks piedots, jo neesat vainīgi, ka piedzimāt debīli un ne pārāk laimīgi.” “Sekta. Šitam pidaram vajag galvā iedot.” Lasot šos komentārus, kādam vēl rodas šaubas par šo cilvēku adekvātumu?


·         Mācītāja runas stils. Mācītājs Mārcis Jencītis ir atklāts un tiešs cilvēks, kurš nekad nav slēpis nedz savu pagātni, nedz savus uzskatus par dažādām lietām un notikumiem sabiedrībā. Viņa runasveidu raksturo tiešums, enerģiskums, atklātība un degsme par Bībeles patiesībām, kristīgo ticību un  Latvijas valsti. Šāds stils ne visiem ir pieņemams, taču ikviens var brīvi izvēlēties savu draudzi un mācītāju. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur pastāv runas brīvība un tiesības ikvienam izteikties par savu ticību un uzskatiem. Raidījums mācītāju pasniedz ar nicinājumu un negatīvā gaismā, izraujot kadrus, vārdus un teikumus no konteksta (kas ir vairākkārtēji apskatīts šajā rakstā minētajos punktos), tādējādi veidojot negatīvu viedokli gan par pašu cilvēku, gan draudzi, gan kristietību kopumā un noskaņojot sabiedrību pret kristiešiem.


Dažkārt mācītājs savos sprediķos izšauj kādu sulīgāku vārdu, žargonu vai izteicienu, un viņš pats to atzīst, taču tas nav domāts, lai apvainotu klausītājus vai devalvētu kristietību un tās pārstāvjus sabiedrības acīs. Bieži vien tiešāks vārds ir tas, kurš cilvēkam uzreiz ir saprotams un uztverams. “Mans izteiksmes veids dažkārt iekļauj arī kādu žargonu, bet reizēm tieši tas palīdz nodot konkrēto domu. Es nesaku, ka vajag runāt žargonos, bet es zinu, ka ir bijušas reizes, kad tieši tas vārds ir palīdzējis cilvēkiem saprast lietas būtību. Esmu lietojis izteicienu: “Jums nav smadzeņu.” Es tā nedomāju par cilvēkiem, bet tieši šis vārds palīdz padomāt: “Vai es tiešām neprotu domāt, es neprotu salīdzināt, es neprotu Bībeli lasīt, pats neprotu pētīt?” Trāpīgs vārds, kas šādā veidā pateikts, daudziem liek domāt.” (teksts un video no sprediķa “Atgriešanās paradīzē”, https://youtu.be/8BKNQ-19x0A, 33:33-34:17). Arī katoļu teologs Rodions Doļa par sludināšanu saka, ka svarīgs nav stils, bet izpatikt Dievam: “Mācītāju, sludinātāju uzdevums ir teikt visu patiesību. Kaut gan skarbas patiesības var izklausīties smagas, tomēr mēs tās nevaram slēpt. Mēs esam tikai patiesības kalpi. Mūsu mērķis ir nevis kalpot cilvēku gaumēm, bet meklēt Dieva lielāko godu un slavēt Viņu tīrā sirdī.” No konteksta izrautie vārdi: “Tev smadzeņu nav, draugs,” (https://youtu.be/vGufgRSFVx4, 51:05) ir ņemti no mācītāja stāstītā par vergošanu darbā par 400 eiro algu un mudinājuma domāt plašāk, domāt tālāk par to un tikties uz izaugsmi, lasīt grāmatas, sākt savu nodarbi un pelnīt neierobežoti. Šajā gadījumā mācītājs māca augt, būt neatkarīgiem.


·         Mācītājs “grib savas skolas” (10:53). Raidījums nicinoši attiecas pret ideju veidot draudzes izglītības iestādes, taču Izglītības likums atļauj darboties reliģisko organizāciju veidotām mācību iestādēm un mācīt atbilstoši savai reliģiskai mācībai. To nosaka Izglītības likuma 3.  3.punkts. Pirmās skolas latviešu bērniem izveidoja tobrīd jauna reliģiskā organizācija – brāļu draudzes jeb hernhūtieši, un tas notika pēc 1738. gadā izveidotā Vidzemes skolotāju semināra. Brāļu draudžu ietekmē tieši no Vidzemes nākusi lielākā daļa latviešu gara darbinieku: Jānis Cimze, Jānis Poruks, Jāzeps Vītols, Baumaņu Kārlis, Kārlis Skalbe, brāļi Kaudzīši un daudzi citi. Tas nozīmē, ka kristīga skola ir normāla parādība gan no tiesiskā, gan vēsturiskā skatpunkta.


Mēs uzsveram arī to, ka draudze veicina izglītību, tās iegūšanu, mācības un studijas, mēs neesam un nekad neesam bijuši pret izglītību. Tieši otrādi – draudzes dalībnieki izglītojas dažādās mācību iestādēs un pēc savas brīvas vēlēšanās turpina apgūt zināšanas arī tālāk. Starp citu, mācītāja vēlme dibināt draudzes izglītības iestādes nav saistīta ar katoļu priesteri Andreju Mediņu, kaut mācītāja un draudzes nostāja pret šo cilvēku ir pozitīva un atbalstoša. Šī ideja un nākotnes mērķis ir izskanējis jau krietnu laiku atpakaļ. Mācītāja vārdi no sprediķa “Vīzijas spēks”: Man ir vīzija, kas šobrīd nav konkrēta, bet kaut kas sāk dzimt manā galvā, kaut kas sāk dzimt manā sirdī. Īsti kristieši audzina savus bērnus normāli, pareizi, sūta attiecīgās skolās, dažādās programmās, lai izbeigtu pārmērīgu pasaules ietekmi. Tāpēc manī veidojas sapnis par to, ka mūsu, draudzes “Kristus Pasaulei”, bērni neies mācīties ne pasaulīgās skolās, ne sliktās kristīgās skolās. Kristīgās skolās var būt arī labas, bet katrai no tām ir sava pieskaņa. Mūsu bērni mācīsies megadraudzes “Kristus Pasaulei” skolā un ies mūsu bērnudārzā, un tie būs vaksts akreditēti. Būs sākumskola, pamatskola, vidusskola un vēl profesionālā izglītība, kurā būs tikai viena profesija – mācītājs.” (sprediķa video https://youtu.be/QPUxg8wPTug, 41:57-43:02). Ar vārdiem “sliktas kristīgās skolas” netika domāta neviena konkrēta kristīgā skola Latvijā. Mēs esam par kvalitatīvu, kristīgu izglītību, par skolām un bērnudārziem, mēs mācāmies no pagātnes, no brāļu draudžu piemēra un Vidzemes skolotāju semināra un ejam šajā virzienā. Kopumā šis arguments “Aizliegtā paņēmiena” žurnālistu rokās ir ticis sagrozīts un pasniegts ar nicinošu attieksmi.


·         Mācītāja izteikumi par žurnālistiem (37:06). “Žurnālisti, manuprāt, ir vieni no nožēlojamākajiem un uzpērkamākajiem cilvēkiem pasaulē. Šajā situācijā [par Covid-19] – ko es redzu, ko viņi raksta? Kā kaut ko tādu vispārībā var rakstīt? Kā kaut ko tādu var darīt? Kā var tā falsificēt faktus? Es esmu absolūti pārliecināts, personīgi, absolūti, ka no Covid Latvijā vispār neviens nav nomiris. Vispār neviens no Covid nav nomiris. Tas viss ir tāda klaja falsifikācija.” “Aizliegtais paņēmiens” pārmet Mārcim Jencītim viņa nekompetenci medicīnas jomā, lai izteiktos par Covid, taču brīdī, kad tika izteikts šis apgalvojums, Latvijā bija konstatēts viens nāves gadījums, un tas ir vispārzināms un pamatojams fakts, kad cilvēks ir bijis saslimis ar Covid-19, un tā bija deviņdesmit deviņus gadus veca sieviete, kurai bija vairākas hroniskas saslimšanas, bet Covid-19 nebija viņas nāves iemesls (https://www.tvnet.lv/6927478/latvija-miris-pirmais-pacients-ar-covid-19-saslimsanu, 03.04.2020.) Tāpat arī mācītājs nedomā, ka visi žurnālisti ir nekompetenti, kā arī viņa nostāja par Covid-19 ir tāda, ka pats vīruss ir, taču tas tiek pārspīlēt un glorificēts un uz tā rēķina tiek ierobežotas cilvēku brīvības. Žurnālistu veidotajā sižetā dzirdami mācītāja vārdi: “Man absolūti nav bail no koronavīrusa. Man tāds nav bijis un nebūs. Tev tāds nav bijis un nebūs. Drauzē “Kristus Pasaulei” nebūs neviens gadījums. [..] Jo notiks pēc mūsu ticības.” (35:25-48) Mācītājs iedrošina draudzi neļauties bailēm šajā neparastajā laikā, kad pasaulē un arī Latvijā ir Covid-19 ierobežojumi, rādot sevi kā piemēru, ka viņš nebaidās no slimības. Baiļu ietekmē cilvēki var sākt rīkoties neadekvāti un nodarīt kaitējumu gan sev, gan līdzcilvēkiem. Kā redzam, neiedziļinoties lietas būtībā un faktos, raidījums apzināti ir atspoguļojis melīgu, no konteksta izrautu informāciju.


Savukārt, šis ir konteksts par mācītāja teikto sprediķī “Kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem?” (https://youtu.be/6xceDX37R5I, 23.08.2020., 21:00-21:56): “Ja žurnālisti strādā par naudu, atspoguļojot nepatiesus faktus, tikai vienpusēji, tie ir meli, un Bībele saka: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Es sapratu – jā, ir ļauni cilvēki! Vai šie žurnālisti vispār iedziļinājās tajā, no kurienes nāk sūdzības? Vai viņiem vispār ir kāda pieredze darbā, vai arī tie ir jauni darbinieki, kuri neko nesaprot? Vai viņi nezina, ka ir tādi cilvēki, šizofrēniķi, kas to vien dara, kā sēž un raksta? Ja viņi ir jauni darbinieki, tad var nezināt. Bet es esmu vecs darbinieks. Tas nozīmē, ka esmu mācītājs jau padsmit gadus un daudz esmu saskāries ar cilvēkiem, radiniekiem, žurnālistiem un valdības iestādēm, un zinu, ka ir cilvēku grupa, kuri tiešām ir slimi un to vien dara kā kaut ko apsūdz un raksta dažādas sūdzības.” Kā redzams, raidījums kārtējo reizi ir sagrozījis mācītāja vārdus. Patiesībā, mācītājs Mārcis Jencītis nevienu žurnālistu nenosauc par tādu, kas neko nesaprot, bet gan uzdod jautājumu par to, vai žurnālisti ir iedziļinājušies lietas būtībā kā profesionāļi, šajā gadījumā – atbilstoši atspoguļojot ažiotāžu ap koronavīrusu Latvijā.


·         “Dezinformācijas izplatīšana par laicīgo pasauli, kas spilgti parādās Covid laikā” (12:06). Meli! Pirmkārt, par draudzi “Kristus Pasaulei” Covid-19 valstī izsludinātās ārkārtas situācijas laikā. Raidījums ziņo, ka Covid-19 ārkārtas situācijas laikā draudze “pamanījās sapulcēties uz dievkalpojumiem”. Tajā laikā draudzes telpās notika dievkalpojuma ieraksts, kas bija neorganizēts pasākums, uz kuru netika aicināti cilvēki, taču durvis bija vaļā un pulcēšanās bija atļauta neierobežotā skaitā, ievērojot divu metru distanci un lietojot dezinfekcijas līdzekļus. Tātad, dievkalpojumā pulcēties un aicināt uz to cilvēkus pēc likuma valsts neatļāva, bet pulcēties uz dievkalpojuma ierakstu bija atļauts. Tas notika saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumu Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” Covid-19 vīrusa dēļ, kā arī saskaņā ar Ministru kabineta 2020. gada 14. marta papildu ierobežojumiem. Draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumi klātienē tika atcelti 16. martā, draudzes telpas bija slēgtas, un kopš tā brīža dievkalpojumus varēja skatīties draudzes Facebook lapā un ierakstus draudzes YouTube kanālā. Brīdī, kad valsts atkal atļāva pulcēties, mēs izmantojām šo iespēju un 17. maijā sanācām kopā uz pirmo dievkalpojumu klātienē. Tad un arī šajā laikā mēs turpinām ievērot visus noteiktos Covid-19 infekcijas ierobežošanas pamatprincipus, piesardzības un pulcēšanās prasības.


Otrkārt, par informācijas sniegšanu draudzei Covid laikā. Lai arī mācītājs citkārt ir skarbi izteicis savu viedokli par masu mediju pasniegto informāciju par Covid-19 infekciju un ir paudis savu neuzticību sniegtajiem statistikas datiem, taču vienmēr ir sekojis līdzi aktuālajiem Ministru kabineta noteikumiem par veicamajiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai un rīkojies saskaņā ar tiem. Saistībā ar to, kā vērtēt Covid-19 bīstamību un analizēt ažiotāžu ap to, piedāvājam iepazīties ar vārdiem no 5. aprīļa sprediķa “Kaislības ap korona vīrusu”: Reāli fakti ir informācija no dažādiem avotiem. Mūsu uzdevums ir šo informāciju salīdzināt. Ja runa ir par koronavīrusu, tad informācija par to ir ļoti dažāda, un ļoti bieži mēs dzirdam speciālistu ieteikumus, viedokļus, apgalvojumus, un uztveram tos kā absolūtu patiesību. Šie cilvēki ir speciālisti savā jomā (infektologi, epidemiologi utt.), un viņi mums stāsta to, ko viņi ir mācījušies, iespējams, arī no savas pieredzes, viņi piedāvā savas versijas. Bet vajag atcerēties, ka tas ir šaurs, specializēts viedoklis, kas neaptver visus sabiedrības aspektus un procesus. Tāpēc mēs nevaram klausīties tikai epidemiologos, mēs nevaram klausīties tikai šauras specializācijas cilvēku uzskatos. Mums ir jāredz, kas valstī notiek kopumā. Mums ir jāsaprot pasaules vēsture, Latvijas vēsture un arī tas, kas šobrīd notiek kopumā. Ir vajadzīgi dažādi informācijas avoti un pašiem savi novērojumi. Kas notiek visā Latvijā? Kas notiek blakus ģimenē? Ko šis cilvēks redzēja? Ko šis cilvēks dzirdēja? Ko šis cilvēks ir piedzīvojis? Ir jāanalizē tas viss kopā, nevis tikai viens aspekts. Kopainas skatījums ir izšķiroši svarīgs, un tieši ar to cilvēkiem ir liela problēma.” (video https://youtu.be/ExOlwP6pkYU, no 14:13-16:10).


·         “Dievkalpojumos piedalās nepilngadīgas personas.” (32:13) “Aizliegtais paņēmiens” apgalvo: “Ir bijušas reizes, kad šajos dziedināšanas stāstos tiek iesaistītas arī nepilngadīgas personas.” Patiesībā mūsu draudzē nepilngadīgos vai nu pārstāv vecāki vai arī ir saņemta vecāku atļauja, kurā māte/tēvs/aizbildnis/audžuģimene/ aprūpes iestāde piekrīt, ka viņu bērns piedalās reliģiskās organizācijas „Kristus Pasaulei” darbībās un visos tās pasākumos. Tas ir redzams arī raidījumā izmantotajā video materiālā ar zēnu un un viņa māti. Tātad, mēs ievērojam visus noteikumus, kas saistītas ar nepilngadīgām personām.


·         “Dezinformācija un brīnumi.” (31:30) Raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” ievada rullītī tiek uzdots jautājums: “Kā ir patiesībā?” taču arī šajā gadījumā patiesība netiek atspoguļota pilnvērtīgi un objektīvi. Raidījumā aplūkota kategorija “Dezinformācija un brīnumi”, kurā tiek nicinoši parādīts un pastāstīts pārdabiskais faktors jeb dziedināšana ar Dieva spēku, kad sieviete pēc aizlūgšanas nokrīt zemē, kliedz, smejās, apliecina savu dziedināšanu un dejo. Tie ir meli, ka draudze māca cilvēkiem neiet pie ārstiem un nelietot zāles un tikai paļauties uz lūgšanām. Tā nav patiesība, ka cilvēkiem netiek sniegtas rekomendācijas doties pie speciālistiem, bet paļauties tikai uz Dievu. Ikviena reliģija ietver arī pārdabisko faktoru jeb lietas, kuras ne vienmēr ir iespējams loģiski izskaidrot vai zinātniski pamatot, bet tas nenozīmē, ka tās tādēļ nav patiesas. Tāpat ir arī ar izpausmēm, tām ir sava vieta kristīgi-evaņģēlisko draudžu vidū, un, izturoties pret to nicīgi, raidījuma veidotāji parāda savu nezināšanu par to. Piedāvājam Olgas liecību: Dziedināšanas dievkalpojumā atguvu redzi. Pirms pieciem gadiem bija abām acīm kataraktas operācija, pēc kāda laika ar labo aci sāku neredzēt. Vērsos pie vairākiem ārstiem un tie teica, ka acu nervi ir atmiruši, tādēļ acs aklums būs līdz mūža beigām. Dziedināšanas dievkalpojumā sāku atgūt redzi un tagad redzu ļoti labi. Aizgāju pie ārsta un teicu, ka varu redzēt, bet ārsts teica, ka tas nevar būt. Medicīna ir laba lieta, bet dažkārt ir lietas, ko neviens nevar izskaidrot, tas ir izdarāms tikai Dievam. Dievs ir brīnumdaris.” (https://youtu.be/dYT-03t1riM, 1:20-5:00)


Raidījums dziedināšanu dievkalpojumos nosauc par “hipnozi, katarsi un domu spēku” (32:59) un “brutālu cilvēku mānīšanu” (34:09). Katoļu teologs Rodions Doļa stāsta par dziedināšanu: “Viena no Viņa [Dieva] visvarenības izpausmēm ir, jā, cilvēku dziedināšana. Patiesībā, ja tā parēķina, četru kanonisko evaņģēliju saturā trīs ceturtdaļas ir dziedināšanu apraksti, proti, Kristus dziedina un atbrīvo, tādējādi parādot Dieva visvarenību un Dieva mīlestību, un Dieva nodomu cilvēcei. Taču, mēs redzam arī, ka dziedināšana Svētajos Rakstos nekļūst par pašmērķi, un katra dziedināšana ir cilvēka ticības stiprināšana.” Tā mēs redzam, ka dziedināšana ir viena no kristīga dievkalpojuma sastāvdaļām, kādiem pieņemama, kādiem nē, taču ikviens dievkalpojuma apmeklētājs ir brīvs piedalīties un brīvs nepiedalīties šādos dievkalpojumos.


·         Liecība par dziedināšanu no audzēja (34:52). Sižetā tika parādīta arī kāda liecība, kas tika uzskatīta par nepatiesu, jo virsraksts it kā neatbilda tekstam. Taču tā nav patiesība. Sākumā ir minētas aizdomas, ko pēc tam apstiprināja ārsts. Vēlāk šim cilvēkam tika veiktas analīzes, lai noteiktu, vai audzējs ir ļaundabīgs vai labdabīgs. Šajā laikā cilvēki bija lūguši Dievu, un analīzes audzēju vispār neuzrādīja. Ir jāņem vērā fakts, ka mēs pieņemam, ja cilvēks pats vēlas uzrādīt, bet neliekam nevienam uzrādīt medicīnisku dokumentāciju, mēs uzticamies cilvēkiem un pierakstam tikai to, ko paši cilvēki ir teikuši – gan ārstu mutiskus apstiprinājumus, gan izmeklējumu rezultātus. Mēs pieļaujam, ka pierakstot liecības, var būt medicīniskas neprecizitātes, taču svarīgs ir gala rezultāts, ko cilvēks apliecina. Un šajā liecībā tas ir pozitīvs. Stāsta pats Uģis: ”Izstaigāju dažādus speciālistus, līdz man atklāja labajā nierē kādu veidojumu, kurš radīja aizdomas, ka varētu būt kaut kas slikts. Mani nosūtīja uz dziļākiem izmeklējumiem, lai noteiktu, kas tas ir. Visas pārbaudes liecināja, ka man ir audzējs, un ārsts to apstiprināja. Tālāk mani jau nosūtīja uz trešajām analīzēm, lai noteiktu, vai audzējs ir ļaundabīgs vai labdabīgs. Kā tu uzzināji, ka esi dziedināts? “Man bija uztaisītas analīzes, lai varētu noteikt, vai audzējs ir labdabīgs vai ļaundabīgs. Pagāja trīs mēneši, līdz es saņēmos aiziet pēc rezultātiem. Bija bail, bet bailes tika uzveiktas ticības spēkā. Ārsts bija šokā un pateica, ka tur vairs nekā nav. Viņš nesaprata, kā tas ir iespējams, un teica, ka parasti tā tas nenotiek. Tas ir īsts brīnums!” (http://www.marcisjencitis.lv/zinas/draudzes-zinas/dziedinatsnoaudzeja, 14.08.2020.)


·         “Aizliegtā paņēmiena” žurnālistes draudzes mājas grupā (1:17). Stāsta Kristīne, mājas grupas vadītāja: “Žurnālistes vairākus mēnešus apmeklēja manu mājas grupiņu un viņām bija lieliska iespēja redzēt, kā viss notiek klātienē – viņas ļoti labi apzinājās, ka ne es viņas kontrolēju vai spiedu kaut kur nākt, ne izspiedu naudu, tieši otrādi, mēs aizlūdzām par viņu vajadzībām, draudzējāmies utt. Taču šis fakts nebija minēts raidījumā. No mājas grupiņas norises tika parādīti tikai daži momenti, un viss raidījums ir uztaisīts, pamatojoties uz dažu cilvēku slēptām liecībām. Un man ir jautājums - ja jau viņas redzēja, ka klātienē nekas tāds nenotiek, kāpēc ir jāmelo?” Kristīne turpina: “Pēc šī raidījuma esmu sapratusi, ka raidījuma mērķis nav uzzināt patiesību, bet īstenot savu sākotnējo mērķi, izmantojot jebkuras metodes, un viena no tādām bija provokācija. Tā kā  viņām bija iespēja pārliecināties, ka es nerunāju visu laiku par naudu vai nekontrolēju viņas, ļoti bieži viņas speciāli uzdeva dažādus jautājumus par naudu. Ar laiku tas jau sāka manī izraisīt aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Jautājumi netika uzstādīti intereses formā, bet lai izprovocētu – piemēram: „Ja es Dievam esmu apsolījusi noziedot kādu summu, bet šobrīd man tās nav, kas man par to būs?” Raidījumā tiek uzsvērts, ka mūsu draudzē visu laiku runā par naudu, taču tās, kas runāja par naudu, bija žurnālistes pašas. Tāpat ar laiku es viņām pateicu, ka redzu un apzinos, ko viņas dara. Tā kā pie manis viņas savu mērķi izpildīt nevarēja, sāka man jautāt par draudzi kopumā. Un tādas situācijas bija neskaitāmas.”


Kristīni pārsteidza arī ļoti personīgi jautājumi no žurnālistu puses: cik viņa maksā par dzīvokli, kurš pieskata viņas bērnu konkrētajā brīdī un kāpēc viņas vīrs nav viņas mājas grupiņā? Tāpat arī izskanēja jautājums, cik daudz naudas Kristīne dāvinās mācītājam dzimšanas dienā, it kā apsveikt dzimšanas dienā būtu noziegums vai likuma pārkāpums. Viņas prasīja, vai ir pieejamas bildes no mācītāja dzimšanas dienas. Kristīne skaidro: “Un visvairāk viņas interesējās par mana vīra darbu. Koronavīrusa ārkārtas situācijas laikā mans vīrs pazaudēja darbu, taču drīz vien atrada jaunu darbu citā sfērā. Un tad sekoja jautājumi, kas atkārtojās katru reizi: “Kā viņam iet darbā? Vai jau iestrādājās?” Žurnāliste bija tik ļoti norūpējusies par viņa darbu, ka pat atsūtīja sludinājumu uz kādu citu darba vietu, kur, iespējams, vairāk maksāšot, bet jautājums – kā viņa zina, cik viņam maksā?”


Vislielāko sašutumu Kristīnē izraisīja privātuma neievērošana. Viņas ierakstīja Kristīnes balsi, izmantoja slēpto kameru, neprasot viņas piekrišanu. Raidījumā izskanēja Kristīnes vārds, rajons, kurā viņa dzīvo, tika nofilmēta arī māja un ieeja kāpņu telpā, dzīvokļa logi (pirmajā stāvā) un dzīvokļa iekšiene. Tāpat arī bija redzamas Kristīnes aprises. Pēc Kristīnes domām, ir pārkāptas personīgās robežas, kā arī acīmredzami ir notikusi viņas personas datu apstrāde bez viņas pašas atļaujas.


·         Likuma pantu pārkāpumi un žurnālista ētika. Raidījums “Aizliegtais paņēmiens” caur neobjektīvu un nomelnojošu draudzes “Kristus Pasaulei” atspoguļojumu un apsūdzēšanu kriminālās darbībās ir cēlis neslavu, un to neatļauj Krimināllikuma 157. pants (neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī aizliedz Krimināllikuma 157. panta otrā daļa). Raidījuma saturs ir izraisījis naidīgu attieksmi pret draudzes dalībniekiem, tādēļ var tikt tendēts kā reliģiskā naida vai nesaticības izraisošs (ko, savukārt, aizliedz Krimināllikuma 78. pants). Civillikums (2352. pants) nosaka: Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. To papildina likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem (21. pants), kas pieprasa atsaukt izplatītās ziņas. Starp citu, raidījumā pieļauta kļūda normatīvo aktu izmantošanā attiecībā uz reliģijas brīvības ierobežošanu.


Attiecībā uz žurnālistiem likums ir noteicis, ka to pienākums ir sniegt patiesu informāciju (likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, 25. panta pirmā daļa). Tā kā “Aizliegtā paņēmiena” veidotāji sevi uzskata par profesionāļiem, tad būtu pašsaprotami, ka tiek ievērota žurnālista ētika. Latvijas Žurnālistu asociācija ir izveidojusi Ētikas kodeksu, un tas norāda, ka žurnālista pienākums ir sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju, saturam jābūt objektīvam, bez maldināšanas, žurnālistam jāgādā par viedokļu daudzveidību, pat ja šie uzskati viņam ir nepieņemami. Tāpat žurnālistam ir pienākums pārbaudīt avotu sniegto informāciju. (http://www.latvijaszurnalisti.lv/etikas-kodekss/). Šo likumu pārkāpšanas gadījumā privātpersona vai juridiska persona var virzīt sūdzību tiesā.

 

UZ RAIDĪJUMU UZAICINĀTIE EKSPERTI

Žurnālista pienākums ir objektīvi censties noskaidrot patiesību, nodalīt komentārus no ziņām, pārliecināties par faktu patiesumu, aizsargāt un izplatīt dažādus viedokļus, atsaukt nepatiesu informāciju. “Aizliegtā paņēmiena” redaktore Sanita Miķelsone uzrunas e-pastā apgalvo, ka “Aizliegtais paņēmiens” ir profesionāla žurnālistu komanda, kurai nav jāpierāda, ka tā strādā objektīvi un atbilstoši žurnālistikas standartiem. Īsāk sakot, mēs lasām apgalvojumu, ka raidījuma veidotāji ir objektīvi.

Uz sižeta filmēšanu tika uzaicināti vairāki eksperti, un principā visi izteica negatīvu viedokli par draudzes ‘’Kristus Pasaulei” darbību, izņemot vienu ekspertu, kurš atbildēja tikai uz diviem vadītāja jautājumiem no juridiskā viedokļa, nepaužot nekādu personīgo nostāju. Šie negatīvie viedokļi ir atsevišķas diskusijas vērts punkts. Objektīvs viedoklis nozīmē to, ka tas nekādā veidā nav emociju vai personīgo izjūtu ietekmēts, bet tas ir viedoklis, kas ir balstīts uz faktu. Ja mēs individuāli paraugāmies uz atsevišķiem ekspertiem, tad ātri vien varam secināt, ka viņu viedokļos tiek paustas personīgās izjūtas, dzīves pieredze vai ticība/neticība. Tāpat arī, noklausoties šos viedokļus, rodas jautājums par to, vai tie ir izteikti konkrēti par draudzi “Kristus Pasaulei” vai kristīgajām konfesijām vispār.

Visvairāk savu viedokli “Aizliegtā paņēmiena” sižetā izteica rakstniece un teoloģe Ilze Jansone, kas ir atklāta lesbiete, noslēgusi laulību ar sievieti, kā arī izdevusi pirmo lesbiešu romānu latviešu valodā. Cilvēks, kurš Dieva vārdu interpretē pa savam, raugoties no savas personīgās prizmas, nevar objektīvi spriest par kristīgu draudzi, kura pastāv veselīgā Bībeles mācībā, tādā pašā kā vairākas citas kristīgās draudzes Latvijā. Tāpat internetā ir publiski lasāma intervija ar Ilzi Jansoni (https://www.jf.lu.lv/en/par-mums/mediji/zinas/zina/t/16741/, 21.02.2018.), kurā, atbildot uz jautājumu, vai viņa ir feministe, Ilze atbild, ka nē, taču uzskata sevi par ateoloģi. Ja lasām vārda 'ateoloģija' definīciju, tas nozīmē ‘pretestību teoloģijai’. Ir, par ko padomāt. Tajā pašā intervijā, atbildot uz jautājumu, vai viņa ir kristiete, Ilze atbild: “Esmu kristīta, bet uzskatu sevi par agnostiķi.” Agnostiķis ir cilvēks, kurš ieņem pozīciju starp ticīgu cilvēku un ateistu – nedz piekrīt Dieva esamībai, nedz to noliedz un nevēlas izdarīt nekādu izvēli. Diezgan izdevīga pozīcija. Kādā citā publikācijā varam lasīt Ilzes Jansones nostāju par kristīgo mācību Latvijas skolās: “Vispārizglītojošajās skolās bērniem joprojām ir divas izvēles iespējas – mācīties ētiku vai kristīgo mācību. Pret ētiku nekādu iebildumu, taču man joprojām nav skaidrs, kādu iemeslu pēc kristīgo mācību nevarētu atstāt draudžu svētdienas skolu ziņā, bet vispārizglītojošajās skolās ieviest, piemēram, mācību par reliģijām, ņemot vērā faktu, ka tās ir dažādas un savstarpēji atšķirīgas.” (https://satori.lv/article/sektas-un-tragiska-religija-3-dala-cik-ilgi-dzivosim-religiska-analfabetisma, 29.01.2020.) Viņas vārdi: “Nokļūšana ellē, manuprāt, ir skaidri viduslaiki, [..] un kristietība nav stāsts par elli,” (14:11-14:22) liecina par teoloģes pretestību Bībeles mācībai kā tādai, pat neizdalot konkrētu konfesiju vai draudzi, vispārinot bībelisku mācību un veicinot nepareizu tās uztveri. Tātad, teoloģes skatījumā, kristietību – ārā, reliģiju kā aukstu zinātni – iekšā. Jautājums – vai šāds cilvēks drīkst komentēt jautājumus, kas attiecas uz kristietību, kristīgas draudzes darbību un mācību un pat Bībeli?

Psihoterapeits Nils Konstantinovs (ar pseidonīmu Sakss) sižetā apgalvo, ka “vienmēr būs ievainojamas cilvēku grupas, kas meklēs palīdzību arī šādās vietās”. Konstantinovs par to ir runājis arī iepriekš: “Viena no hipotēzēm par to, kā izcēlusies reliģija, saistās ar cilvēka bezspēcību tukšā un visnotaļ draudīgā Visuma priekšā.” (https://www.delfi.lv/news/versijas/nils-sakss-konstantinovs-rigas-laiks-kontroles-robezas.d?id=50159359, 26.06.2018.) Rakstā Konstantinovs runā par cilvēka bezspēcību un vērš sabiedrības uzmanību uz to, kā Rietumos, viņaprāt, veiksmīgi ir rasta alternatīva reliģijai: “Tēvreize izglītības iestādēs pārsvarā kļuvusi par aizliegtu vai vismaz nevēlamu praksi, turpretī dažādu formu meditācijas un apzinātības prakses aizvien vairāk tiek ieteiktas kā labs līdzeklis stresa mazināšanai. Un tam dabā ir novērojami panākumi.” Tāpat šajā pašā publikācijā Nils Dieva lūgšanu apraksta kā rituālu, kas cilvēku psiholoģiski negatīvi ietekmē. Viņš raksta: “Dievs, kuru nevar kontrolēt ar rituāliem, kļūst bīstams tikai tiem, kuri veic šos rituālus.” Šis apgalvojums cilvēkos raisa sajūtu: “Oi, es tad labāk netuvošos Dievam, jo pēc tam baidīšos.” Bet kā ar to, ka Dievs ir mīlestība (1. Jāņa vēstule 4:8)? Savukārt, viņa apgalvojums: ”Jo nedrošāka, nabadzīgāka valsts iekārta, jo vairāk ticīgo,” norāda uz to, ka Konstantinovs ir acīmredzams kristietības pretinieks. Patiesību sakot, tas nemaz nepārsteigtu, jo tieši šis pats Nils Konstantinovs ir iztulkojis latviešu valodā un izdevis sātana bībeli, kuras autors ir Antons Šandors Lavejs, Amerikā oficiāli reģistrētas reliģiskas organizācijas "Sātana baznīca" dibinātājs. Vai tiešām šajā gadījumā mēs varam gaidīt objektīvu viedokli?

Savukārt, teologs Ņikita Andrejevs, kurš atsevišķās draudzes darbības epizodēs saskata “reliģisko varmācību” (02:03) ir cieši saistīts ar anglikāņu baznīcu; tas ir teikts viņa raksturojumā: Studējot TF [teoloģijas fakultātē], es atradu arī aicinājumu kalpot Rīgas Sv. Pestītāja anglikāņu draudzē. Es palīdzu dievkalpojumos un zupas virtuvē.” (https://www.fonds.lv/lepojamies/stipendiati/senaki/2011-2016/20152016-akad-gads/zana-lapuka-pieminas-stipendija/nikita-andrejevs/) Anglikāņu baznīca uzskata sevi par agrīnās apustuļu un viduslaikos izveidojušās baznīcas turpinātāju. Atšķirības starp anglikāņiem un Latvijas reliģisko kultūru ir ļoti lielas, un tas nemaz nav brīnums, ka atsevišķi mācītāja Mārča Jencīša izteikumi no anglikāņa skatpunkta var izklausīties kā reliģisks pārkāpums un pat reliģioza vardarbība, par ko anglikāņu mācītājs varētu tikt atcelts no amata. Salīdzinājums ar anglikāņu baznīcu šajā gadījumā nav īsti vietā, jo tai ir visliberālākie uzskati no visām kristīgajām konfesijām Latvijā, savukārt draudze “Kristus Pasaulei” pārstāv tradicionālas kristīgās vērtības. Piemēram, mēs neatbalstām LGBT (Lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) popularizēšanu, kā arī esam pret viendzimuma laulībām. Un tomēr pagājušajā gadā notikušajā diskusijā par to, vai viltus ziņas ir aktuālas baznīcā, Andrejevs, atbildot uz jautājumu: “Kā neielaist viltus ziņas baznīcā?” cilvēkiem “iesaka pašiem pētīt informāciju un uzticēties savai intuīcijai un, ja tiešām kaut kas interesē, papētīt par uzzināto no vairākiem avotiem, lai būtu drošs, vai tie ir meli vai patiesība” (https://tuvuma.lv/ka-neielaist-viltus-zinas-baznica/, 8.04.2019.) Šiem vārdiem nevar nepiekrist. Arī mēs aicinām cilvēkiem pašiem pētīt informāciju no vairākiem avotiem un tikai tad izvērtēt, vai tie ir meli vai patiesība!

Kā jau tika minēts, “Aizliegtais paņēmiens” e-pastā sevi nepārprotami dēvē par objektīviem žurnālistiem un tas arī ir viņu pienākums – tādiem būt. Bet, uzaicinot uz interviju principā tikai tādus cilvēkus, kuriem ir gan personiska nepatika konkrēti pret draudzi “Kristus Pasaulei” un tās mācītāju (uz to, starp citu, arī skaidri norāda Ringolda Baloža vārdi: “Ir slikti, ka apkārt dvēseļu mednieki staigā un mēģina ievilkt cilvēkus savos tīklos, lai izvilktu no viņiem naudu un draudētu.”, 43:58 ), gan arī negatīva nostāja pret tradicionālajām kristīgajām konfesijām vispār, mēs nekādā veidā nevaram nonākt pie objektīviem secinājumiem. Rodas jautājums: kāpēc sižetā nepiedalījās neviens mācītājs? Droši vien raidījuma sižeta veidotāji ļoti labi apzinājās, ka mācītāju viedokļi īsti neatbilstu viņu sižeta izklāstam. 

NOBEIGUMS

Raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” sākotnējā kļūda bija apzināti balstīt raidījumu uz no draudzes aizgājušo cilvēku sūdzībām. Citējot viņus: “Par tās [draudzes] darbību pēdējā gada laikā esam saņēmuši bažīgus aicinājumus ielūkoties tajā, kas tur notiek, un noskaidrot, vai šīs draudzes reliģiskā darbība nemanipulē ar cilvēkiem un nepārsniedz reliģiskās ētikas robežas.” (00:44) Netika parādīts šīm “bažām” pretējs viedoklis, un tas ir saistīts ar raidījuma veidotāju vienpusēju nostāju un vienpusēju tēmas atspoguļojumu. Raidījuma video sižetā mēs atradām pietiekami daudz loģiski apgāžamus, ar likumu pamatojamus un kontekstā izprotamus argumentus, kuri tiek minēti šajā rakstā, lai apgalvotu, ka “Aizliegtais paņēmiens” ir radījis apmelojošu video sižetu (un tam sekojošu rakstu https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/aizliegtais-panemiens-peta-draudze-kristus-pasaulei-ekspertu-acis--viduslaiku-draudi-ar-elli-un-cilveku-kontrole.a375064/, 21.09.2020.) par draudzi “Kristus Pasaulei”, un šī apmelošana ir radusies, galvenokārt, no vienpusējības un neobjektivitātes. 

Tāpat arī mēs uzsveram, ka pilnā mērā atbalstām likumu par reliģisko brīvību valstī un nekādā gadījumā nevēlamies mainīt šī likuma robežas. Raidījumā izskanējusī kritika par “kontroli” un “manipulāciju” ir tendencioza nostāja no raidījuma veidotāju un uzaicināto ekspertu skatpunkta un neatbilst reālajai patiesībai. Ar šiem pašiem vārdiem ir nodarīts kaitējums draudzei “Kristus Pasaulei”, kā arī citām kristīgajām draudzēm Latvijā, iebaidot cilvēkus un mānot viņus. Raidījuma veidotāju vispārīgais mērķis ir šāds – lai cilvēki neizvēlas reliģiju, nekad un nekādu. Lieki piebilst, ka šo cilvēku redzējumā sgarp vārdiem ‘reliģija’ un ‘ticība’ ir velkama vienādības zīme, kas, mūsu skatījumā, ir divas dažādas lietas. Pēc šī sižeta noskatīšanās, patiešām būs tā, ka daudziem cilvēkiem būs nepatika un pretestība pret kristīgo reliģiju vispār, kas, mūsuprāt, ir ļaunums. Reliģisko organizāciju likuma pants par to, ka ”Naida celšana un naida runa ir krimināli sodāmi pārkāpumi,” (45:13) tiek vērsti mūsu virzienā, taču šajā gadījumā “Aizliegtajam paņēmienam” vajadzētu “izvilkt papriekš baļķi no savas acs un tad lūkot izņemt skabargu no sava brāļa acs” (Mateja evaņģēlijs 7:5).


Balstoties uz kaitējumu, ko izdarījuši raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" pārstāvji, izveidojot klaji apmelojošu un naidu kurinošu sižetu par draudzi "Kristus Pasaulei" un tās vecāko mācītāju Mārci Jencīti, draudzes dalībnieki ir pieņēmuši lēmumu izmantot savas likumīgās tiesības un vērsties TIESĀ. Uzskatām, ka "Aizliegtajam paņēmienam" ir jāsaņem taisnīgs sods par neobjektīvu viedokļa izplatīšanu un kaitējumu, kas nodarīts draudzei un Latvijas kristīgajai sabiedrībai. Draudzes pienākums ir iestāties par patiesību un taisnību! Dievs svētī Latviju!

 

Santa: Nekas nespēj aizstāt Dieva mīlestību!

Publicēja 2020. gada 25. sept. 10:21Laura Gruševa

Ziņas datums 25.09.2020

Mīlestības trūkums bērnībā ietekmē cilvēka dzīvi arī tad, kad jau esam pieauguši. Tas var izpausties dažādos veidos, kā piemēram, mazvērtība, dažādas atkarības un citas dzīves kvalitāti gremdējošas lietas. Daudzi nemaz neapzinās, kāpēc viņiem ir šāda veida problēmas, bet, sākot iepazīt Dievu, varam saņemt risinājumu. Arī Santa, pirms ienāca draudzē, bija sākusi lietot alkoholu un narkotikas un dzīves piepildījumu meklēja attiecībās ar pretējo dzimumu, tikai vēlāk sākot apzināties, ka iemesli tam meklējami bērnībā.

Santa, pastāsti, kāda bija tava dzīve senāk?

Es uzaugu ģimenē, kurā vecāki bieži strīdējās. Dzirdēju visādus lamu vārdus, mājas vienmēr bija pilnas ar negatīvo. Regulāri vajadzēja klausīties, kā tētis kliedz uz mammu, un man bija ļoti grūti to izturēt. Pat arī tad, kad vecāki nestrīdējās, es nespēju sajust to, ka mani mīl. Tētis vienmēr ļoti daudz laiku pavadīja darbā un man uzmanību gandrīz nemaz neveltīja, viņš centās uzmanības vietā iedot man naudu vai citas tamlīdzīgas lietas. Arī mamma neprata izrādīt, ka mani mīl. Zināju, ka viņa vēl man visu labāko, bet lielais stress un sliktie ģimenes apstākļi bija par iemeslu, kāpēc viņa to neprata vai nespēja parādīt. Es visu laiku biju pa vidu vecāku problēmām,  arī skolā es netiku pienācīgi atzīta no klasesbiedru puses, jo nācu no nabadzīgas ģimenes un par to mani bieži apcēla.

Kādas sekas tas viss uz tevi atstāja tālākajā dzīvē?

Es ļoti agrā vecumā sāku iet prom no mājām, jo meklēju piepildījumu un mīlestību pie draugiem. Bieži pat naktīs nenācu mājās un paliku pie draudzenēm. Tur es jutos mīlēta un svarīga. Jau no 17 gadu vecuma es aizgāju no mājām pavisam un sāku dzīvot kopā ar puisi, ar kuru iepazinu sociālos tīklos. Esot kopā ar šo cilvēku ar laiku sāku lietot alkoholu un narkotikas, kaut gan agrāk biju pret šādām lietām. Jau no bērnības man bija spēcīgas muguras sāpes, un  šis cilvēks man stāstīja, ka marihuāna noņem sāpes, tāpēc sāku smēķēt “zāli” un ar laiku lietot arī citas spēcīgākas narkotikas. Manā dzīvē ienāca viss sliktais. Es biju kļuvusi ļoti mazvērtīga, likās, ka neko nevaru, biju nepārliecināta par sevi.  Šis dzīvesveids mani sagrāva. Es sāku lietot tik daudz un tik bieži, ka narkotiku reibumā biju sākusi iet sabiedrībā. Tā jau bija kļuvusi par manu ikdienu un normu. Man sāka pasliktināties arī atmiņa un es sāku apzināties, ka kļūstu atkarīga.

Vai tu domāji, ka kaut ko vajadzētu mainīt?

Jā es sapratu, ka tas nav normāli un arī centos vairākas reizes pārtraukt attiecības ar savu tā laika puisi. Zināju, ka ar viņu viss paliek sliktāk un sliktāk. Viņš mani ļoti sāpināja, bet es biju tik ļoti pieķērusies viņam, ka nespēju tik vienkārši aiziet. Kādu dienu, kad vairs nevarēju to visu izturēt, es sāku lūgt Dievu. Teicu: Dievs, ja tu esi, tad izmani manu dzīvi, lai es nekad neatgrieztos te atpakaļ!

Vai saņēmi atbildi uz savu lūgšanu?

Pagāja pāris dienas un mani uz ielas uzrunāja kāda sieviete, kas sāka stāstīt pa Dievu un kā Dievs var izmainīt dzīvi. Pēc šīs sarunas es sajutos tik labi, likās, ka tas ir tieši tas, kas man ir nepieciešams. Pēc šī notikuma pagāja neilgs laiks un es izšķīros ar savu puisi.  Pēc kāda laika sāku apmeklēt arī „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu pie šīs sievietes, kas mani uzrunāja. Jau pirmajā grupiņā piedzīvoju Dievu. Grupiņas laikā pēc aizlūgšanām aizgāja visas sirds sāpes un pārdzīvojumi. Pēc pirmā dievkalpojuma apmeklējuma Dievs dziedināja arī manu muguru. Gadiem ilgušās sāpes nu bija prom! Pieņemot Jēzu, vairs nav vēlme bijusi pēc narkotikām un alkohola. Pēc nedēļas pieņēmu lēmumu atmest smēķēšanu, izmetu visu laukā un viss. Tagad esmu brīva no atkarībām! Esot draudzē man ir blakus forši cilvēki, kas mani ceļ un pozitīvi ietekmē. Esmu iepazinusi Dievu un man nav vairs mīlestība jāmeklē pie pretējā dzimuma un atkarībās. Tagad zinu, ka Dieva priekšā esmu ļoti svarīga un vērtīga, Viņam dārga. Agrāk mani neviens nevērtēja, man bija mazvērtība, taču tagad esmu pārliecināta par sevi un drošību atradusi Dievā. Šobrīd man ar mammu ir ļoti labas attiecības, ar tēti arī, esmu piedevusi viņiem par visu, kas notika manā bērnībā. Mana dzīve gada laikā ir izmainījusies par 180 grādiem. Esmu laimīga, piepildīta, un vēlos arī citiem palīdzēt iepazīt šo Dieva mīlestību. Draudzē esmu arī apprecējusies un zinu ka tas ir uz mūžu, jo mūs ar vīru vieno ticība Dievam un vēlme dzīvot pēc Dieva prāta cienot vienam otru.

Iesaku citiem – ja tevi kāds uzrunā un stāsta tev par Dievu, tad atsaucies, jo tā nav nejaušība. Dievs vēlas mainīt tavu dzīvi un atklāt tev Savu mīlestību!

Santas Martiņenko liecību pierakstīja Edgars Paeglis

“Nepiedošana un rūgtums postīja mani un attiecības ar tuvajiem”

Publicēja 2020. gada 12. sept. 06:07Laura Gruševa

Ziņas datums 12.09.2020

Attiecības ar cilvēkiem ir ļoti svarīgas, it īpaši ar tuviniekiem. Ir ļoti sāpīgi, ja starp tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem nostājas šī neredzamā siena – nepiedošana. Nepiedošana un rūgtums bija arī Valentīnas dzīvē līdz brīdim, kad viņa iepazina Jēzu un atdeva savu sirdi Viņam. Tālāk savā liecībā dalās pati Valentīna:

Draudzē mums daudz māca par nepiedošanu un tās sekām – atstumtību. Padalies, lūdzu, kā šīs lietas parādījās tavā dzīvē un kā tas tevi ietekmēja.

Jau ļoti agrā bērnībā dzirdēju no vecmammas skarbus vārdus, kas mani ļoti sāpināja. Piedzīvoju arī savu vecāku vienaldzību pret mani, kaut man vajadzēja uzmanību un viņu mīlestību. Tie bija regulāri izteicieni, adresēti man, un tie atstāja sekas. Nejutos kādam svarīga vai mīlēta, dzīvoju savā nodabā. Tāpēc man patika būt tālāk no citiem, lai mani atkal kāds nesāpinātu. Maza būdama, nolīdu kādā vietā, kur mani nevarēja atrast, un lasīju grāmatas. Tā es jutos drošāk. Prom no visiem ar savām grāmatām un savām fantāzijām, savā pasaulē. Tas, protams, atstāja sekas uz manu turpmāko dzīvi. Ja izveidojās kāds konflikts, turēju to sevī,  nespēju piedot nevienam un rūgtums tikai auga manī. Vissāpīgāk bija, kad  sastrīdējos ar savu dēlu, kā rezultātā mēs ilgu laiku praktiski nekontaktējāmies. Ikreiz, kad iedomājos par viņu, man lija asaras, tas bija ļoti sāpīgi. Atstumtības sekas turpināju izjust pati savā ģimenē.

Valentīna, pastāsti, lūdzu, kā sākās tavs ticības ceļš?

Par to, kas notiks ar mums pēc tam, kad mūsu vairs nebūs, sāku domāt jau bērnībā. Vēroju, kā rit cilvēku dzīves un uzdevu sev jautājumus, kā arī meklēju atbildes uz tiem. Tajā laikā man nebija iespēju uzzināt ko vairāk, jo nebija neviena tuvinieka, kurš būtu ticīgs un varētu pastāstīt par Dievu. Tomēr šīs dabiskās ilgas manī pēc Dieva nekur nepazuda. Latvijā sākās atmodas laiki un cilvēki, tai skaitā arī es, sāka apmeklēt baznīcas. Tomēr tur neatradu to, ko meklēju. Mani neuzrunāja tas, ko dzirdēju, tādēļ pēc kāda laika atmetu ar roku. Tā pagāja gadi bez Dieva, bet jautājumi nekur nepazuda un vēlme pēc pārmaiņām arī nē. Dievs laikam bija dzirdējis, ko klusībā lūdz mana sirds. Nejaušas sakritības rezultātā internetā lietotnē Facebook man uzrakstīja mana pašreizējā grupiņas vadītāja. Mans uzvārds ir tāds pats kā kādai citai sievietei, un sanāca, ka vadītāja rakstīja viņai, bet vienādo uzvārdu dēļ uzrakstīja man. Tā mēs sakām sarakstīties un viņa aicināja mani uz grupiņu. Protams, ka kā jau daudziem, arī man bija mūžīgās atrunas – tad darbs, tad ģimene, tad veselība. Atrunu saraksts vienmēr ir garš. Mana vadītāja turpināja lūgt par mani un Dievs darbojās pie manas domāšanas līdz brīdim, kad beidzot pieņēmu lēmumu atbraukt uz grupiņu. Kā pirmo reizi es ierados tur, tā arī paliku. Man tur ļoti patika, mani aizskāra manas vadītājas mīlestība pret cilvēkiem un Dieva klātbūtne, ko tur jutu, patika arī sadraudzība, diskusijas un kopīgās lūgšanas. Aptuveni pēc mēneša draudzes dievkalpojumā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un nožēloju grēkus.

Mūsu draudze rīko trīs dienu semināru, sauktu par “inkaunteru”. Pastāsti, lūdzu, ko tu tur piedzīvoji?

Tiešām, tās bija trīs brīnišķīgas dienas, kurās piedzīvoju Dieva klātbūtni un spēju piedot sev un citiem. Ļoti spēcīgi sajutu Dieva mīlestību. Es atstāju visu to, kas mani turēja važās, Viņam – Jēzum. Jutu, ka viss pasaules smagums, kas spieda manu sirdi, pēkšņi ir pazudis. Kādreiz es nespēju elementāri apskaut cilvēkus. Kad redzēju kādu apskaujamies, pie sevis domāju, cik tas ir jocīgi, ka tā var, it īpaši, kad to darīja mazpazīstami vai sveši cilvēki. Tas viss bija atstumtības sekas, un Dievs mani no tā dziedināja.

Kādas vēl pārmaiņas esi piedzīvojusi, kopš kļuvi ticīga, un kāds ir tavs novēlējums tiem, kuri lasīs tavu liecību?

Esmu kļuvusi daudz drošāka un atvērtāka. Man ir parādījušies jauni mērķi. Visa dzīve ir mainījusies un Dievs mani ir dziedinājis. Esmu piedevusi gan sev, gan citiem. Ar dēlu attiecības ir krietni uzlabojušās. Tagad spējam runāt ļoti atklāti, esam kļuvuši daudz tuvāki. Arī manas attiecības ar vedeklu ir daudz labākas, jo pati esmu atvērta un spēju arī citiem sniegt mīlestību, ko pati esmu saņēmusi no Dieva. Esmu ļoti priecīga un pateicīga par to Jēzum!

Tagad jau pati vadu mājas grupu un dalos ar cilvēkiem visā, ko pati esmu saņēmusi un piedzīvojusi no Dieva. Man ir pats varenākais atbalsts kāds vien var būt – Dievs! Ieteiktu visiem nākt pie Jēzus un nebaidīties. Vēlos arī pateikties savai vadītājai un mācītājam. Viņi ir paši foršākie cilvēki, kādus pazīstu, no viņiem tik daudz ko esmu mācījusies – gan kā iepazīt Dievu, gan kā sakārtot savu dzīvi un dot tālāk citiem cilvēkiem. Gada laikā, kopš esmu draudzē, Dievs spēja sakārtot mani un manas attiecības ar pašiem tuvākajiem. Ticiet tik! Un droši uz priekšu! Dievam ir plāns jums un jūsu ģimenei!

Valentīna, ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kuriem ģimenēs tagad ir šādi apstākļi, kad mīlestības un sapratnes vietā valda nepiedošana un rūgtums?

Es ieteiktu griezties pie Dieva, jo Viņš ir liels un varens, Viņam nav nekā neiespējama. Viņš spēj salabot visas ģimenes un visas sirdis, jo Dievs ir mūsu radītājs un pazīst mūs vislabāk. Pats galvenais ir tuvoties Viņam lūgšanā, lasot Bībeli, kā arī apmeklējot mājas grupas un dievkalpojumus. Un nekad nepadoties! Kas cilvēkam nav iespējams, Dievam ir iespējams!

Valentīnas Pugaces liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Valters: “Vēlos redzēt, kā Dievs izmaina cilvēku dzīves tāpat kā manējo!”

Publicēja 2020. gada 28. aug. 11:21Laura Gruševa

Ziņas datums 28.08.2020

Valtera atgriešanās stāsts ir par to, cik liela nozīme ir patiesai ieinteresētībai un praktiskai palīdzībai no cilvēku puses. Interesanti, ka piedzīvojis uzticību un sirds siltumu, ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, jaunais puisis sākumā ticēja vairāk draudzes cilvēkiem nekā Dievam. Tomēr nav iespējams ilgi būt draudzē un pašam nepiedzīvot Dievu! Kad Valters izšķīrās pa īstam uzticēt savu sirdi un dzīvi Jēzum Kristum, viņš īsā laikā no dažādu problēmu un atkarību mākta jaunieša pārtapa par spēcīgu personību, kurš tagad pats vada mājas grupiņu un kalpo citiem cilvēkiem. Par to, kā tas notika, Valters stāsta:

“Uzaugu sliktos apstākļos nabadzīgā daudzbērnu ģimenē, kurā vecāki bieži dzēra. Lielāko daļu bērnības pavadīju internātskolā. Tomēr jau tad zināju, ka ir Dievs. Internātskolā bija medicīnas korpuss, kur ja kāds saslima, viņu ievietoja īpašā istabā un ārstēja. Kāda māsiņa bija ticīga, viņai skolā bija kaut kas līdzīgs mājas grupiņai un man tur patika piedalīties. Reiz internātā zem segas lūdzu Dievu: Kad es izaugšu liels, lai man būtu labs darbs, pajumte, normāla ģimene…

Strādāt uzņēmumā sāku no sešpadsmit gadiem, izmēģināju daudz un dažādus darbus – no ceļa seguma ieklājēja līdz sabiedrisku pasākumu vadītājam. Divdesmit gadu vecumā es jau dzīvoju Rīgā, īrēju dzīvokli un man pat bija vairāki nelieli biznesi. Man bija draudzene, kura mani patiesi mīlēja, pietiekami daudz naudas, lai ēstu restorānos un izmaksātu klubiņos draugiem. Likās, viss ir ideāli, ballītes, daudz draugu, labs darbs, ko vēl vairāk vēlēties? Tas bija tusiņu un nepareizu attiecību laiks, uzdzīves gadi. Kādu dienu man saplīsa krustiņš, kuru nēsāju daudzus gadus. Nelabas nojautas pārņēma mani, es zināju ka tā ir zīme, ka Dievs mani brīdina. Tomēr man šāda ballīšu dzīve tā patika, ka es Dievu nemeklēju un negribēju neko mainīt. Bet šis notikums man palika prātā.

Kādu dienu es darbā guvu traumu. Vairākas nedēļas pavadīju slimnīcā, pēc tam darba devējs mani atlaida, jo es viņiem biju kļuvis neizdevīgs. Pēc tam pārsvarā strādāju gadījuma darbus, man bieži neizmaksāja algu, veidojās parādi un sāka pietrūkt līdzekļu. Sāku grimt depresijā un norobežoties no cilvēkiem. Pēc vairākiem mēnešiem krahu piedzīvoja mans pēdējais bizness un es paliku pilnīgi bez līdzekļiem un jebkādām iespējām atmaksāt parādus. Bija sabrukusi pēdējā cerība un melnā svītra manā dzīvē kļuva platāka. Tad es pilnīgi palaidos, daudz dzēru, vairs nemeklēju darbu un nemaksāju par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem.

Kādu vakaru aizgāju uz spēļu zāli un man tur iepatikās. Tur bija tumša, krēslaina vide. Cilvēkiem, kuri tur nāca spēlēt, visiem bija problēmas finansēs un personīgajā dzīvē. Tas mūs vienoja un es tur jutos iederīgs. Sākumā es pat kaut ko vinnēju un tas uz īsu brīdi mazliet atrisināja manas naudas problēmas. Varēju vismaz samaksāt saimniecei par īri uz pāris mēnešiem. Man patika spēļu zāles un gaisotne tajās. Bet mana draudzene, kura mani ļoti mīlēja, man kļuva vienaldzīga. Es izprovocēju strīdu ar viņu tikai tāpēc, lai izšķirtos un sarautu attiecības. Nu es biju pilnīgi viens savās četrās sienās un nekas mani vairs netraucēja nodoties azartspēlēm. Šī atkarība aizgāja tik tālu, ka man vairs nekas nebija dārgs. Pats savās acīs nebiju vērtība un arī citi cilvēki man vairs nenozīmēja neko. Varēju pamest cilvēku, kurš mani mīlēja, varēju melot un izmantot citus. Varēju nemaksāt rēķinus. Varēju dzīvot draugiem uz kakla.

Tā tas ilga gadu, pusotru. Nu jau vairs nebija, par ko ēst, jo visu naudu nospēlēju spēļu automātos. Kādā brīdī es sapratu, ka es tā vairs negribu un nevaru turpināt, jo tāda dzīve novedīs mani nāvē. Ko tikai es nedarīju, lai cīnītos ar savu atkarību! Plēsu dokumentus, lai mani neielaistu spēļu zālēs. Bēgu uz ārzemēm, lai dzīvotu un strādātu nomaļās vietās, kur, kā man likās, nav spēļu zāļu un automātu. Taču mans grēks mani atrada arī tur. Pats saviem spēkiem uzveikt šo atkarību es nespēju un pats to labi apzinājos.

Sāku nopietni domāt par pašnāvību. Biju izmisis par savu dzīvi, raudāju un neredzēju nekur cerību. Vēlējos padarīt sev galu, bet tajā pašā laikā baidījos no nāves. Tad es neapzināti sāku lūgt Dievu, kā reiz bērnībā, internātskolā, kad man bija grūti. Reiz Rīgā kāda pazīstama meitene mani bija uzaicinājusi uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu, bet es toreiz atteicu, ka man tādas lietas neinteresē. Tagad es uzrakstīju viņai vēstuli un pastāstīju par savām problēmām, arī par vēlmi izdarīt pašnāvību. Viņa mani atkal uzaicināja uz grupiņu. Es piekritu atbraukt, kaut arī man vairs nebija ticības, ka kaut kas manā dzīvē vēl varētu mainīties. Es drīzāk biju gatavs ticēt, ka narkomāns vai alkoholiķis spētu kļūt brīvs, nekā es atmest azartspēles.

Jau pirmajā reizē es izstāstīju cilvēkiem savu problēmu kā pie grēksūdzes. Vēlējos izmaiņas savā dzīvē, tāpēc paklausīju visam, ko man teica, tomēr īstas ticības Dievam man vēl nebija. Mājas grupas vadītāja man veltīja ļoti daudz uzmanības un laika. Kaut arī pirmos mēnešus vēl turpināju iet uz ballītēm un spēļu zālēm, viņa daudz lūdza par mani un stāstīja par Dievu. Tad kādu dienu es ievēroju, ka es vairs nelietoju alkoholu, man vairāk apkārt nebija nepareizu draugu. Dzīve bija kļuvusi tīrāka, bet azartspēles vēl palika. Mani vēl arvien vilka uz turieni un es arī gāju. Pēc pāris mēnešiem aizbraucu uz pirmo lūgšanu nometni inkaunteru ar vienīgo vēlmi – iegūt pilnīgu brīvību no azartspēlēm. Taču trešajā dienā es sapratu, ka nekas nav mainījies, manī vēl joprojām ir vilkme uz spēļu zālēm. Joprojām es vēlējos turp doties un spēlēt uz naudu. Sākumā biju vīlies, tomēr pēc tam ievēroju, ka kāda lieta ir mainījusies. Pēc inkauntera es nekad vairs azartspēlēs nevinnēju. Ja agrāk es gan paspēlēju, gan vinnēju laimestu, tad tagad tikai zaudēju, vienalga, uz kādām likmēm. Tas mazināja manu azartu un degsmi. Spēle palika neinteresanta, jo es visu laiku zaudēju. Parādījās spēja izvērtēt un izlemt, varbūt šovakar labāk ar tiem foršajiem cilvēkiem no grupiņas aiziet uz kafejnīcu, nekā kārtējo reizi spēļu zālē paspēlēt naudu. Tā es aizvien biežāk azartspēļu vietā izvēlējos pavadīt laiku kopā ar draudzes cilvēkiem nekā apmeklēt spēļu zāli vai klubiņu. Mana dzīve pamazām sakārtojās, nomainījās vide un draugi. Nomaksāju visus parādus par dzīvokli, atradu labu, pastāvīgu darbu. Tad kādu brīdi atklāju, ka esmu kļuvis brīvs no azartspēlēm, jo es taču vairs mēnešiem neesmu bijis nevienā spēļu zālē! Nebija tā, ka Dievs paņemtu šo tieksmi nost no manis vienā rāvienā, bet notika tā, ka spēļu zālēs man arvien neveicās un caur to šis azarts zaudēja savu spēku un pievilcību, līdz nemanot aizgāja no manas dzīves pavisam!

Tomēr bija kāda problēma. Man patika šie ticīgie cilvēki, kuriem bija neviltota interese par manu dzīvi un kuri man bija daudz palīdzējuši, arī finansiāli, bet es pats vēl nebiju atdevis Dievam savu dzīvi pilnībā. Runājot ar cilvēkiem, es daudz stāstīju par draudzi un grupiņu, bet parasti nepieminēju vārdu “Dievs”. Noticēt Dievam bija ļoti liels lēmums no manas puses. Nākamajā dievkalpojumā pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu un Glābēju un pilnībā atdevu Viņam savu sirdi. Tikai tad es pa īstam ieraudzīju, ka tieši Dievs ir izmainījis manu dzīvi, jā, lietojot draudzi un tās cilvēkus. Nākamajā grupiņā slavēšanas laikā es pacēlu rokas, un vadītāja, to redzēdama, raudāja. Cilvēki draudzē un grupiņā redzēja izmaiņas pie manis. Pavisam īsā brīdī es no neitrāla un rezervēta draudzes apmeklētāja biju kļuvis par pārliecinātu kristieti. Vēlme sakārtot tikai savu dzīvi pārauga vēlmē kalpot arī citiem. Sapratu, ka man ir aicinājums no Dieva pašam atvērt savu mājas grupiņu, ko es izdarīju pēc neilga laika. Tagad kalpoju cilvēkiem, kā arī man ir kalpots. Katru dienu lasu Bībeli un lūdzot, es saku: “Kungs, kaut es spētu izmainīt kāda cilvēka dzīvi, tā, kā mana dzīve ir tikusi izmainīta!” Tas arī ir iemesls, kādēļ es vadu grupiņu, jo man ir ļoti liela vēlme redzēt, kā cilvēki tiek izglābti un izmainīti!”

Valtera Bināna liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Dziedināts no audzēja!

Publicēja 2020. gada 14. aug. 12:05Laura Gruševa

Ziņas datums 14.08.2020

Narkotikas, alkohols un citas kaitīgās vielas vairāk kā desmit gadu garumā var atstāt neatgriezeniskas sekas cilvēka veselībai. Arī Uģis bija viens no tiem, kurš ilgstoši lietoja visas šīs atkarības izraisošās vielas un vēlāk smagi saslima. Tagad Uģis ir saņēmis dziedināšanu un var ar šo notikumu dalīties arī ar citiem.

Uģi, pastāsti nedaudz par to, kā viss notika!

Draudzi apmeklēju jau četrus gadus. Pirms iepazinu Dievu dzīvoju kriminālu dzīvesveidu, lietoju visas iespējamās narkotikas, dzēru. Vēlāk, meklējot izeju no šī posta, sāku apmeklēt draudzi  „Kristus Pasaulei” un  Dievs mani no tā visa atbrīvoja. Taču sekas palika. Pagāja laiks un man sāka pasliktināties veselība, tas bija rezultāts manam iepriekšējam dzīvesveidam. Bija problēmas ar kuņģi, regulāri izjutu sāpes. Šis bija laiks, kad jau kādus trīs gadus biju brīvs no atkarībām un regulāri apmeklēju draudzi un lūdzu Dievu. Visu šo laiku bija apziņa, ka ļoti daudz gadus neesmu bijis pie  ārsta, un pie sevis domāju, ka jāiet pārbaudīties, vai neesmu slims ar kaut ko neārstējamu. Man bija ļoti bail, pagāja ilgs laiks līdz es saņēmos aiziet. Izstaigāju dažādus  speciālistus līdz man atklāja labajā nierē kādu veidojumu, kurš radīja aizdomas, ka varētu būt kaut kas slikts. Mani nosūtīja uz dziļākiem izmeklējumiem, lai noteiktu, kas tas ir. Visas pārbaudes liecināja, ka man ir audzējs un ārsts to apstiprināja. Tālāk mani jau nosūtīja uz trešajām analīzēm, lai noteiktu, vai audzējs ir ļaundabīgs vai labdabīgs.

Kāda bija tava reakcija, kad uzzināji par šo problēmu?

Es centos neapjukt un emocionāli nesabrukt. Turpināju darīt ikdienas lietas. Nepametu kalpošanu draudzē, bet pat sāku kalpot vairāk. Turpināju rūpēties par ģimeni, iet uz darbu un palīdzēt citiem cilvēkiem. Biju apņēmies pat tad, ja būs sliktākais variants, kalpot Dievam līdz galam un nepadoties. Zināju, ka Dievs vienmēr būs man blakus un palīdzēs visu izturēt.

Vai tu un tava mājas grupiņā lūdza par šo lietu?

Pastāstīju par audzēju savai mājas grupiņas vadītājai, mēs sākām par to lūgt, vēlāk par mani lūdza visa grupiņa. Arī pats es regulāri vērsos pie Dieva lūgšanā un apliecināju, ka esmu dziedināts. Neskatoties uz to, ka bija bail, es ticēju, ka Jēzus mani dziedinās un ka Viņš ir miris pie krusta par visām manām slimībām. Es nepadevos bailēm. Gāju ticībā un patiešām Jēzus mani dziedināja!

Kā tu uzzināji, ka esi dziedināts?

Man bija uztaisītas analīzes, lai varētu noteikt, vai audzējs ir labdabīgs vai ļaundabīgs. Pagāja trīs mēneši līdz es saņēmos aiziet pēc rezultātiem. Bija bail, bet bailes tika uzveiktas ticības spēkā. Ārsts bija šokā un pateica, ka tur vairs nekā nav. Viņš nesaprata, kā tas ir iespējams, un teica, ka parasti tā tas nenotiek. Tas ir īsts brīnums!

Kā tu jūties šobrīd?

Kopš dziedināšanas ir pagājis gads un jūtos lieliski. Nodarbojos ar sportu un esmu priecīgs. Esmu daudz ko iemācījies un sapratis. Caur šo visu es kļuvu pacietīgāks, disciplinētāks, esmu pārliecināts, ka tikai pateicoties disciplīnai un savai ticībai, ka nepārtraucu darīt pareizas lietas pat tad, kad ir grūti, Dievs mani varēja dziedināt. Iemācījos vairāk mīlēt, jo, neskatoties uz lielām sāpēm, turpināju palīdzēt citiem draudzes cilvēkiem un rūpējos par ģimeni. Tikai darot pareizas lietas, ko māca draudzē, es Dieva spēkā tiku galā ar  šo problēmu. Esmu pārliecināts, ka ja es nebūtu ar Dievu, tad emocionāli sabruktu un neizturētu šo visu. Iespējams, ka beigas būtu pavisam bēdīgas.

Ko tu iesaki citiem?

Ir jātic Dieva apsolījumiem un tam, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem  un slimībām.  Apzinieties, ka mūsu ticība ir pārliecība par neredzamajām lietām. Ir jāsaredz to, ko Dievs saka Bībelē, ka būs labāk. Jāierauga, ka arī tuksnesī var parādīties jūra un oāze! Ticība Dievam ir pats spēcīgākais, kas var būt. Darīt pareizās lietas, ticēt, nepadoties un Dievs jūs dziedinās!

Uģa Kuņicka liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Dainārs: Mana dzīve ir radikāli izmainīta!

Publicēja 2020. gada 31. jūl. 04:52Laura Gruševa

Ziņas datums 31.07.2020

Daināram ilgus gadus bija nepiedošana Dievam un cilvēkiem. Daudzu sāpīgu notikumu virkne nocietināja viņa sirdi, bet pēc Jēzus pieņemšanas savā sirdī un lēmuma sekot Viņam viss ir mainījies. Tālāk stāsta pats Dainārs. “Dieva žēlastība ir pārveidojusi visu manu dzīvi, tā ir mainījusies. Pirms iepazinu Jēzu, biju cilvēks, kuru vadīja dusmas un agresija. “Skaldi un valdi” ļoti bieži bija sauklis, pēc kura biju pieradis dzīvot un veidot attiecības. Agri bērnībā sirdī atnāca atstumtība, nepiedošana, rūgtums un dusmas uz savu tēvu un arī Dievu. Bieži bērnībā lūdzu Dievu par saviem vecākiem, lai  vairs nav strīdu un lamāšanās, bet tas nemainījās. Jutos bezpalīdzīgs, tas bija ļoti smagi.

Pieaugot izvēlējos dienēt armijā, biju kājinieku bataljonā. 2005. gadā mūs aizsūtīja uz miera misiju Irākā. Tur redzētais mani ietekmēja un raisīja daudzus jautājumus par Dievu un dzīvi. Redzēju nabadzību un reliģisko fanātismu darbībā. Par korāna likumu neievērošanu bez liekām ceremonijām pārgriež rīkli. Pastāvīgi atradāmies zem ienaidnieka uguns. Kādā no regulārajiem patruļas braucieniem piedzīvojām nopietnu uzbrukumu – sprāga uz ceļa paslēpta mīna un divi mani dienesta biedri zaudēja dzīvības. Vaicāju Dievam, kāpēc tā notika, kāpēc aiziet labi cilvēki? Es nepazinu Dievu tajā laikā un nezināju, ka ne jau Dievs ir tas, kas atņem dzīvības.

Dusmas un agresija bija lietas, ar kurām cilvēki mani asociēja. Bieži konfliktēju, aicināju uz kautiņiem, biju agresīvs. Pat izaicināju vairākus cilvēkus kauties pret sevi vienu. Neskaitot šīs negatīvās lietas, man bija arī vairākas atkarības un vissmagākā bija azartspēles. Tas viss kopā akmeni uz manas sirds padarīja aizvien smagāku un smagāku, tomēr mana sirds juta, ka jābūt kam vairāk par šādu dzīvi, ir jābūt citādāk. Mana sieva bija kļuvusi ticīga un apmeklēja “Kristus Pasaulei “ dievkalpojumus un mājas grupiņu. Pats biju skeptiski noskaņots pret draudzi un domāju to pašu, ko citi- ka tā ir vieta, kur “zombē” cilvēkus un izkrāpj naudu. Taču sievas lūgšanu rezultātā notika iekšējas pārmaiņas, un es piekritu aiziet uz dievkalpojumu, kur piedzīvoju brīnumu – reāli sajutu, ka ar mani notika kaut kas pārdabisks, Dievs aizskāra mani. Par mani lūdza Dievu gan sieva, gan grupiņas vadītāja. Sāku redzēt, kā Dieva žēlastība darbojas un notiek pozitīvas pārmaiņas. Ļoti daudz man deva draudzes trīs dienu seminārs “inkaunters”. Tajā spēju piedot tēvam un pateikt,  ka es viņu mīlu, un pats lielākais brīnums ir tas, ka arī viņš man spēja pateikt, ka mīl mani. Tas ir neticami, jo ar tēvu nekad agrāk par to nebijām runājuši. Iepazinu arī Dieva mīlestību un sapratu, ka Viņš grib glāb cilvēkus, nevis sūtīt kāda nelaimes.

Pēc tam, kad nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu, Dievs mani pārveidoja par citu cilvēku. Man vairs nav nevienas atkarības un cilvēki nespēj noticēt,  ka tas esmu es. Dieva žēlastība ir izmainījusi manu sirdi. Esmu nodevies kalpošanai draudzes “Kristus Pasaulei” filiālē Liepājā – kalpoju slavēšanā, spēlēju sintezatoru. Stāstu cilvēkiem par Jēzu  nekautrējoties. Sākumā bija mazliet neērti,  bet tagad to daru bez šaubīšanās. Liecinu visiem – gan draugiem, gan kolēģiem. Kā māca mūsu mācītājs Mārcis Jencītis, tas ir mūsu, kristiešu, pienākums. Vienā no nesenajiem sprediķiem tika runāts par to, ka Dievs pats neatnāks un nedarīs, ja mēs paši nedarīsim. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku.  Dažreiz ir sāpīgi, ka tu sludini un draugi novēršas no tevis, bet es nepārmetu un nedusmojos. Manī nav agresijas un vēlmes kādam uzbrukt. Dievs manī ir aizdedzis kalpošanas uguni un mīlestību pret cilvēkiem. Sirdī vairs nav lepnības, bet ir pazemība. Gribu kalpot cilvēkiem, gribu redzēt, kā mainās viņu dzīves. Septembrī plānoju atvērt savu mājas grupu. Dievs ir svētījis arī manu laulību. Iepriekš ar sieviņu daudzus gadus bijām dzīvojuši kopā neprecēti. Iepazīstot Dievu, sapratu, ka Viņš mūs aicina uzņemties atbildību par savām attiecībām, ģimeni un cilvēkiem sev apkārt. Tāpēc mēs nolēmām laulāties Dieva un cilvēku priekšā. Redzu, kā mana sieviņa pēc šī lēmuma ir uzplaukusi, viņa jūtas drošībā un pasargāta kopā ar mani laulībā. Draudzē daudz runā par attiecībām, tas mums palīdz. Mēs vairs nekašķējamies par sīkumiem, bet spējam redzēt tālāk, pāri nebūtiskiem niekiem. Dzīvojam pēc Dieva principiem un Viņa gribā.

Tiem, kuri lasa šo manu liecību, novēlu – pirmkārt, piedzimt no augšienes, tas nozīmē nožēlot grēkus un lūgt Jēzu, lai Viņš ienāk Jūsu sirdī un ir dzīves Kungs. Dievam nav neiespējamu lietu! Viņš novēla tik ļoti smago nastu no manis,  Viņš to izdarīs arī Jums.

Ļaujiet Dievam jūs vadīt, atdodiet Viņam to, kas nospiež Jūsu sirdis. Lai Dieva žēlastība valda Jūsu dzīvēs!”

Daināra Djablova liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Anda: pilnībā izmainīta dzīve? Tas ir iespējams!

Publicēja 2020. gada 17. jūl. 00:46Laura Gruševa

Ziņas datums 17.07.2020

Cik labi būtu, ja varētu piedzimt vēlreiz un nodzīvot šo dzīvi no jauna un pilnīgi citādi! Kad Anda vēl nepazina Dievu, viņa par to runāja ar savu draugu, un protams, abi nonāca pie secinājuma, ka nekas tāds nav iespējams. Arī daudzi no mums gribētu sākt visu no jauna, kā no baltas papīra lapas. Andas dzīvē bija daudzas problēmas, no kurām viņa neredzēja izeju. Taču tad, kad jaunā meitene nolēma uzticēt savu dzīvi Kristum, notika brīnums. Tēlaini runājot, viņa tiešām it kā piedzima vēlreiz, viņas dzīve tika pārstartēta. Tagad Anda saka, ka ir pilnīgi cits cilvēks, nekā vēl pirms pāris gadiem. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:

“Lielākā problēma manā dzīvē bija tukšuma sajūta un trauksme, nedrošība par sevi un rītdienu. Tas sākās jau vidusskolas pēdējā klasē un pieņēmās spēkā, līdz nācās griezties pie ārstiem. Mana depresija izpaudās tā, ka es kādu pusgadu gandrīz neizgāju no mājas un rītos ar grūtībām spēju piecelties no gultas, bet vakaros man bija grūtības iemigt. Pēc kāda laika sāku lietot miega zāles.

Mani neinteresēja nekas, kas notiek apkārt. Lai aizpildītu tukšumu sevī un mazinātu trauksmi, sāku daudz smēķēt. Drīz vien tā jau bija paciņa dienā un izvērtās par nopietnu atkarību. Smēķēju arī marihuānu. “Zālīte” palīdzēja atrauties no realitātes, nonākt savā iekšējā fantāziju pasaulē un “papeldēt mākoņos”. Bija arī draugi, ballītes Vecrīgā un nepareizas attiecības ar vīriešiem. Uz īsu brīdi likās, ka gūstu prieku un ir pat jautri, tomēr arvien kaut kas pietrūka, nebija dziļāka piepildījuma.

Apkārtējiem allaž žēlojos par dzīvi, biju nemitīgs upuris un cietējs, man viss bija vienmēr slikti un arī citiem teicu, ka es tur neko nevaru mainīt un man tāpat nekas nesanāks. Biju nepārliecināta par sevi, peldēju vairāk pa straumi, nekā pretojos tai. Likās, ka netikšu galā ar ikdienas gaitām un uzdevumiem. Neredzēju nekur piepildījumu vai jēgu savai dzīvei.

Nekāda kristīga pieredze bērnībā man nebija, tomēr es nojautu, ka ir kaut kas augstāks pār mums. Es to izpratu kā karmu vai likteni. Pagājušā gada vasarā man bija tikšanās ar draudzeni, ar kuru agrāk mācījos kopā vienā skolā. Viņa stāstīja, ka viņas dzīvē daudz kas ir izmainījies, kopš iepazinusi Dievu. Pārmaiņas pie viņas es varēju pamanīt uzreiz. No manas draudzenes strāvoja iekšējs miers un stabilitāte, kuras tik ļoti pietrūka man. Viņa bija smaidīga, atraisīta un priecīga. No malas paskatījos uz sevi un nodomāju, ka arī es tāda vēlos būt – brīva un priecīga, taču neesmu.

Viņa man sāka stāstīt par draudzi “Kristus Pasaulei” un uzaicināja uz dievkalpojumu. Esot pirmo reizi draudzē, biju ļoti skeptiska. Tik ļoti tas neatbilda maniem priekšstatiem par to, kādam jābūt dievkalpojumam. Taču jau pirmajā reizē man iepatikās slavēšanas dziesmas. Nolēmu vairs nenākt, bet mana draudzene regulāri zvanīja un apjautājās, kā iet. Pamazām sāku ieklausīties viņā un aizgāju uz mājas grupiņu. Man uzreiz iepatikās atvērtie cilvēki grupiņā, kuri parādīja man neviltotu uzmanību, lai gan pati sākumā biju ierāvusies sevī un bikla. Tā es atgriezos draudzē un septembrī pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju.

Ap to laiku bija kāds interesants notikums. Mani aicināja piedalīties kādā grupiņas rīkotā pasākumā, lai pastāstītu par Dievu citiem cilvēkiem, taču man pašai tobrīd makā bija palikuši divi eiro un es nezināju, kā tālāk dzīvot un nomaksāt visus rēķinus par dzīvokli. Tieši tajā dienā bija iespēja pastrādāt un kaut ko nopelnīt, taču es izvēlējos piedalīties pasākumā un braucu ar riteni, jo man pat e-talonam nebija naudas. Pēc pavisam neilga laika man atnāca finansiāla svētība, kas bija ļoti negaidīta. Kāds no maniem tuviniekiem, ar kuru man nav pārāk ciešs kontakts, pats uzdāvināja man konkrētu naudas summu, kas atrisināja daudzas manas finansiālās problēmas. Tas bija man ļoti liels stiprinājums ticībai, ka Dieva apsolījumi darbojas arī manā dzīvē!

Gāja laiks, un es pakāpeniski pārvērtos. Dievs maina manu raksturu un es ar katru dienu kļūstu arvien noteiktāka un stiprāka. No pastāvīgi čīkstošas un sevi žēlojošas meitenes es esmu kļuvusi par cilvēku ar stāju un mugurkaulu. Tagad esmu daudz priecīgāka un arī pārliecinātāka par sevi, nekā kādreiz. Esmu dziedināta no depresijas, aizgājusi tukšuma sajūta un trauksme. Manas domas ir kļuvušas sakārtotākas un uzlabojušās koncentrēšanās spējas.

Dievs atbrīvoja mani no atkarībām, taču tas notika pakāpeniski un nācās cīnīties arī pašai. Meitenes mājas grupiņā daudz lūdza par mani un arī es pati regulāri lūdzu Dievu. Pamazām šie netikumi aizgāja. Tagad es vairs nesmēķēju un arī nelietoju miega zāles. Piedalos draudzes kalpošanā un pie manis notiek mājas grupiņas sapulces. Man patīk tas, ko es daru tagad, esmu priecīga par jaunām lietām savā dzīvē, iespēju kalpot Dievam un cilvēkiem. “Zālīte”, kura man palīdzēja nonākt iedomātā sapņu pasaulē toreiz, kad man viss bija slikti, tagad man vairs nav vajadzīga. Ir aizgājusi tukšuma sajūta un atnācis tas piepildījums, kuru es savā dzīvē meklēju daudzus gadus un tā arī neatradu. Tagad es to esmu atradusi ticībā Jēzum un kalpošanā saviem līdzcilvēkiem!

Jauniešiem, kuri meklē jēgu savai dzīvei, es ieteiktu nemeklēt piepildījumu ballītēs un pārejošās izpriecās, bet nākt pie Dieva. Tas ir labs veids, kā mainīties pašam un sakārtot savu dzīvi. Ar savu spēku mēs visu nevaram, bet Dievam ir lielāks spēks. Viņš var izmainīt mūsu dzīvē pilnīgi visu!”

Andas Žereļinas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Trīs lieliskas dienas jūlija inkaunterā!

Publicēja 2020. gada 13. jūl. 12:56Laura Gruševa

Ziņas datums 13.07.2020

Inkaunters jeb draudzes „Kristus Pasaulei” trīs dienu seminārs daudziem ir kā jauns sākums izmainītai domāšanai un dzīvei. Inkaunterā ir iespēja uzzināt, kāpēc ir svarīgi dzīvot pēc Dieva principiem, kāda ir Jēzus upura vērtība un ko tas nozīmē ikvienam no mums, kā arī daudzas citas lietas. Īpaša uzmanība tiek pievērsta atbrīvošanas kalpošanai, kas palīdz cilvēkam saņemt brīvību un piedošanu par saviem grēkiem, sniedz spēju piedot citiem, palīdz Dieva spēkā iegūt dvēseles un fizisko dziedināšanu. Šeit cilvēki tiek atbrīvoti no dažādām atkarībām, kā arī saņem vīziju un spēku uzvaras pilnai dzīvei.

Inkauntera beigās dalībnieki dalījās ar savām liecībām, ko viņi ir piedzīvojuši:

Andis: „Uz inkaunteru dodos jau otro reizi. Pirmā inkauntera laikā Dievs mani pārdabiski atbrīvoja no alkohola un cigarešu atkarības. Šī inkauntera laikā es ļoti piedzīvoju Dieva klātbūtni, aizgāja tukšums, vientulības sajūta un nomāktība, kas bija manā dzīvē. Bija iezagusies tāda kā vienaldzība pret ikdienu. Sajutu Dieva pieskārienu, jo man parādījās jēga dzīvei un prieks, tāpat arī nepieredzēta mīlestība pret cilvēkiem. Tagad man ir degsme un vēlme arī citiem pastāstīt par Dievu un to, ko esmu piedzīvojis!

Andrejs: „Inkaunterā vēlējos tikt vaļā no savām atkarībām. Dzert un smēķēt iemācījos bērnu namā, jo vecāki par mani nerūpējās, izturējās vardarbīgi. Pēc inkauntera saņēmu spēku izmainīt savu dzīvi, spēju piedot vecākiem un zinu, ka Dievs man ir paredzējis skaistu nākotni!

Ilze: „Vienmēr esmu ticējusi, ka Dievs mani mīl, taču līdz galam tā īsti neapzinājos to, tāpēc devos uz inkaunteru, lai piepildītos ar Dieva mīlestību. Inkauntera laikā es tiešām sapratu, ka Viņa mīlestība ir nebeidzama un pēc aizlūgšanas sajutos kā jauns cilvēks! Man bija nepiedošana sev, tāpat arī bija nepiedošana Dievam par neatbildētu lūgšanu, šķita, ka Dievs nedzird mani. Taču pēc aizlūgšanas es sajutu brīvību no šīs nepiedošanas, sapratu, ka Dievs vienmēr mani mīlēs. Pieņēmu lēmumu arī regulāri apmeklēt draudzi un saņēmu vīziju par savu mājas grupiņu!

Samanta: „Inkauntera laikā saņēmu spēku un vēlmi piedot sev un mammai. Sev – par to, ka iegrimu dažādās atkarībās un mammai par to, ka viņa nekad nebija teikusi man, ka mīl mani.Tagad gribu arī citiem palīdzēt, pastāstīt, ko es esmu piedzīvojusi, jo vēlos lai arī citiem būtu tik brīva sirds, kā man!

Mintauts: „Iepriekš nespēju uzveikt dažādus grēkus, centos šo vēlmi grēkot aizstāt ar kādām citām lietām, taču bezcerīgi. Aizlūgšanas beigās sajutu tādu brīvību, ko grūti aprakstīt! Pēc tam domāju – ko darīšu ar to, ko saņēmu? Jāiet un jāstāsta tas citiem!

Bildes no inkauntera vari apskatīt šeit: https://bit.ly/3euwk8h

Piesakies arī tu uz nākamo inkaunteru, kas notiks septembrī!

Tel. +371 26700152 (Ieva)

andzaneieva@gmail.com

 

Kristīne Zeltiņa

Ar Dievu viss var būt vēl labāk!

Publicēja 2020. gada 3. jūl. 12:25Laura Gruševa   [ atjaunināts 2020. gada 3. jūl. 12:41 ]

Ziņas datums 03.07.2020

Reizēm nākas dzirdēt uzskatu, ka Dievs ir vajadzīgs tiem, kam ir grūti un slikti. Protams, Dievam ir iespējams atrisināt visdažādākās problēmas! Tomēr Dieva Vārds saka, ka katram cilvēkam ir nepieciešama Dieva žēlastība - lai dzīves beigās nonāktu Debesīs un lai jau šīs zemes dzīvē uzlabotu lietas, ko saviem spēkiem neizdodas izdarīt vai ko nemaz neaizdomājamies mainīt! Kas ir tas iemesls, kāpēc Ričards atvēra savu sirdi Dievam? To pastāstīs viņš pats!

Ričard, kā tu sevi raksturotu pirms iepazini Jēzu?

Es biju diezgan kārtīgs jaunietis, studēju mākslas nozarē, ļoti patika pavadīt laiku cilvēku kompānijās, taču nevarētu teikt, ka biju baigais „tusētājs”, nemēdzu staigāt pa klubiem, tāpat arī man nebija ne cigarešu, ne alkohola atkarības. Manu ikdienu raksturoja skola – mājas, un tas bija arī viss. Atnākot mājās visu vakaru pavadīju mācoties, zīmējot un gleznojot. Taču dzīvē trūka piepildījuma, kas piedotu visam dziļāku jēgu. Es nevarēju sevi nosaukt par īsteni laimīgu toreiz.

Atskatoties uz tavu dzīvi, gribas teikt, ka tev ir bijušas konkrētas vērtības dzīvē. Vai tās iemācīja tavi vecāki?

Jā, tā varētu teikt. Mani vecāki mani audzināja pēc kristīgiem principiem, taču paši, diemžēl, negāja toreiz draudzē. Es uzaugu kā nosacīti „labs un kārtīgs” cilvēks, kurš ticēja garīgajai pasaulei kā tādai, bet Dievu nepazina. Turklāt, mācoties vidusskolā, bieži vien vairāk nosliecos uz klasesbiedru viedokli, kuri pret Dievu izturējās ļoti skeptiski, blakus viņiem ar laiku arī es tāds kļuvu.

Kā tu nonāci draudzē „Kristus Pasaulei”?

Mani uzaicināja paziņa uz mājas grupiņas atpūtas pasākumu. Es zināju, ka tajā pasākumā būs arī kristieši, sākumā es domāju, ko nu varēs tur sagaidīt, jo bija izveidojusies sava veida pretestība pret Dievu un kristiešiem, taču piekritu atnākt, jo man patika pavadīt laiku ar cilvēkiem. Pēc laiciņa aizgāju arī uz dievkalpojumu par spīti visai manai skepsei. Pirmais dievkalpojums man bija viens liels pārsteigums – gan mūzika, gan atmosfēra. Vidusskolas laikā es daudz klausījos rokmūziku, un atnākot uz draudzi sākumā nevarēju saprast, kā šādu mūziku var sasaistīt ar Dievu? Taču pēc laika tā kļuva viena no lietām, kas mani visvairāk uzrunāja. Man ļoti patika slavēšanas dziesmas. Es ieklausījos vārdos un tie ļoti uzrunāja, motivēja, es vienmēr jutos pacilāts! Interesanta šķita mācītāja svētruna, jo man par pārsteigumu tā likās saprotama. Svētrunas laikā es uzzināju saprotamā valodā vairāk par Bībeli, par to, kā Dievs darbojas.

Kāpēc tu kā skeptiķis turpināji nākt uz draudzi un kurā brīdī tu saprati, ka Dievs ir reāls?

Ja godīgi, sākumā es īsti pat nezināju, kas bija tas, kas mani ļoti piesaistītja, bet man bija iekšēja vēlme nākt uz draudzi, pat ja ar prātu es skeptiski attiecos pret Dievu. Protams, man patika arī draudzes cilvēku kompānija, bet tajā bija arī kaut kas vairāk. Es sapratu, ka Dievs ir reāls, jo mana domāšana un dažas lietas manā dzīvē sāka mainīties. Es apzinājos, ka līdz šim ne visu pareizi darīju pēc Dieva prāta un vēlējos to mainīt. Tāpat es sāku ziedot draudzē, jo vēlējos dot Dieva darbam. Lai gan pats tajā laikā vēl nestrādāju, bet devu no tā, ko man vecāki deva dzīvošanai. Un interesanti bija tas, kā es pamanīju, ka vecāki tiek svētīti. Viņiem ik pa laikam bija dažādas finansiālas svētības! Es sapratu, ka tas, kas ir teikts Bībelē par finansēm, reāli darbojas. Ikdienā sāku arī lūgt Dievu un  lasīt patstāvīgi Bībeli. Es redzēju to, ka lūgšanai ir spēks – mājas grupiņā mēs lūdzam par dažādām vajadzībām, atceros, kad  man bija problēmas ar diplomdarbu, ko biju „ielaidis”, taču beigās, lai gan nebiju apmierināts ar rezultātu, saņēmu ļoti pozitīvu vērtējumu, un tobrīd nodomāju – kā tas var būt? Tāpat arī atceros posmu, kad mācību slodzes dēļ sāku izlaist lūgšanu un Bībeles lasīšanu, un to uzreiz jutu savā ikdienā – zuda motivācija un produktivitāte, visās prioritātēs sākās lejupslīde, un tajā mirklī es sapratu, cik tas ir svarīgi. Pieņēmu lēmumu būt disciplinēts savās attiecībās ar Dievu – regulāri lasīt Bībeli un regulāri lūgt.

Mainījās arī mans raksturs – pazuda mazvērtība un šaubas par sevi, kas traucēja bieži vien balstīties uz saviem lēmumiem, nevis pakļauties citu spiedienam. Agrāk ļoti ietekmējos no citu viedokļa – bija reizes, kad ieplānoju kaut ko darīt, bet tad, uzklausot citu domas, pārdomāju. Tas bieži vien traucēja man sevi realizēt. Bija grūti izteikt savas domas, uzsākt kaut ko jaunu. Klausoties mācītāja svētrunas, kurās viņš ļoti saprotami izskaidro Dieva vārdu, sapratu, ka Dievs redz mani kā vērtību, ka ar Dieva palīdzību es varu sasniegt vairāk. Un pamazām mainījās manas domas par sevi. Es sāku apzināties sevi kā nozīmīgu cilvēku. Šobrīd man nav problēmu izteikt savu viedokli, balstīties uz saviem lēmumiem, pastāvēt par kādu savu ideju, domās es sevi vairs nenoniecinu. Draudzē pirms kāda laika man piedāvāja vadīt kalpošanu, ko ar lielāko prieku uzņēmos. Tas arī bija viens no faktoriem, kas man palīdzēja mainīties, kļūt disciplinētākam.

Vai esi atradis to piepildījumu, ko meklēji?

Jā, savu piepildījumu esmu atradis Dievā un kalpošanā cilvēkiem. Tas dod man gandarījumu, ka varu būt daļa no Dieva vīzijas un ka varu to nodot tālāk citiem.

Ričard, ko tu ieteiktu tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka ar viņu dzīvēm viss ir „kārtībā” un Dievu nemaz nevajag, jo viss taču ir labi, līdzīgi, kā tev bija dzīvē?

Es teiktu tā – ar Dievu tev var būt vēl labāk! Bieži vien cilvēki tikai domā, ka viss ir kārtībā, jo, ja cilvēkam nav redzamu atkarību, problēmu, tas nenozīmē, ka viņam nav iekšēju problēmu vai lietu, kas jāuzlabo. Un to var izdarīt kopā ar Dievu!

Ričarda Fernata liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1265