ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Vairs nelamāju klientus rupjiem vārdiem

Publicēja 2017. gada 20. okt. 11:09Laura Gruševa   [ atjaunināts 2017. gada 20. okt. 11:10 ]

Ziņas datums 20.10.2017

Vai Dievs var izmainīt cilvēka domāšanu? Ja cilvēks ir atvērts Dievam un pats to vēlas, tad var. Evita mūsu draudzi regulāri apmeklē tikai trīs mēnešus, bet šajā laikā jau ir piedzīvojusi lielas izmaiņas savā domāšanā. No noslēgta cilvēka, kurš visur saskatīja galvenokārt tikai slikto un ar visu bija mūžīgi neapmierināts, viņa ir kļuvusi par dzīvespriecīgu un atvērtu sievieti, atradusi jaunus draugus un tagad palīdz citiem iepazīt Dievu un mainīties. Nelielā sarunā Evita stāsta par pārmaiņām savā dzīvē.

Kā tu sevi raksturotu pirms iepazini Dievu?

“Jau bērnībā sajutu lielu atstumtību ģimenē. Tēvs un mamma daudz strādāja, un viņiem nebija laika veltīt mums, bērniem, pietiekami uzmanības. Mēs dzīvojām kopā kā svešinieki, kuriem bija iedalīti savi pienākumi un arī sava teritorija. No vecākiem nekad nedzirdēju sakām: “Es tevi mīlu!”, vai “Kā tev iet?” Nespēju saprast, kāpēc mūsu ģimene ir tik “auksta”, pārdzīvoju to, ka starp mums nav īstas mīlestības, paļaušanās un cieņas kā daudziem citiem bērniem manā klasē. Es daudz pārdomāju mūsu attiecības un noslēdzos sevī. Neatceros nevienu dienu, kurā man nebūtu dusmas, sakaitinājuma vai agresivitātes, ko man nācās apslāpēt. Es sāku negatīvi domāt, redzēju apkārt visu tikai sliktās krāsās, jo uzskatīju, ka daudzas lietas redzu un izprotu dziļāk nekā citi. Arī pati rīkojos citādāk nekā pārējie bērni manā vecumā. Mani neinteresēja viņu nebeidzamās sarunas par iedzeršanām, puišiem un “tusiņiem”, tas viss likās sekli un pliekani. Vienaudžu ballītēs nepiedalījos, skolā biju pati par sevi, ne ar vienu īpaši nedraudzējos un pārāk daudz nerunāju.

Pēc skolas strādāju par viesmīli, taču mans darbs pašai riebās. Savas dusmas un neapmierinātību izlādēju uz klientiem, kolēģiem un apkārtējiem cilvēkiem sabiedrībā. Varēju apmeklētājus kafejnīcā, kur strādāju, nolamāt rupjiem vārdiem. Es vēl tagad brīnos, kāpēc mani neatlaida par tik sliktu izturēšanos pret klientiem. Tas viss negatīvi ietekmēja manas attiecības ar cilvēkiem. Mana māsa teica, ka nespēja ilgi uzturēties kopā ar mani, jo manā runā un negatīvajos izteikumos, kā arī kritikā pret citiem viņai bija smagi klausīties. Brālis un tētis arī pamanīja, ka manī ir daudz negatīvisma. Speciālista palīdzību nemeklēju, taču, lai darbā nebūtu tik agresīva, lietoju kādu laiku baldriānus. Tomēr arī tas nepalīdzēja. Biju dusmīga un neapmierināta pati ar sevi. Kaut arī esmu jauna, man dzīvē nebija pilnīgi nekādu mērķu. Dienas pagāja apātijā, skatoties seriālus un filmas. Ienāca mazvērtība, neticēju sev un uzskatīju, ka pati neko nevaru.”

Kas tevi pamudināja meklēt Dievu?

“Mani interesē visu izprast un izdibināt, saskatīt cēloņus un kopsakarības. Gāju pie astrologa, lasīju arī dažādas grāmatas un publikācijas, taču tur atrodamie skaidrojumi manu zinātkāri neapmierināja. Dievam es ticēju daļēji. Pamatskolā kādu laiku gāju vienā draudzē, taču to darīju, lai draudzētos ar citiem cilvēkiem, nevis meklētu Dievu. Šī gada jūlija vidū, kad devos ar draudzeni uz Jūrmalu, vilcienā satikām vienu meiteni no draudzes “Kristus Pasaulei”, kura pastāstīja, ka viņas meita tikusi dziedināta no acu slimības. Šīs sievietes liecība bija spēcīgs pamudinājums atnākt uz dievkalpojumu. Ienākot draudzē, mani pārsteidza cilvēku atvērtība un viesmīlība. Patika arī slavēšanas dziesmas, bet es nevarēju padziedāt līdzi, pacelt rokas. Pati svētruna bija ļoti interesanta, mani uzrunāja.

Nākamajā dievkalpojumā es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un sapratu, ka man pašai jātuvojas Dievam. Darot to, ko māca draudzē, arī mana ticība auga, līdz es spēju patiesi noticēt Dievam un paļauties uz Viņu. Pieņēmu stingru lēmumu lūgt Dievu, jo tieši tas man pietrūka līdz šim!”

Kas tavā dzīvē mainījās, kopš ienāci draudzē?

“Pēc ilgiem gadiem es beidzot jūtos laimīga! Sāku iemīlēt arī sevi, ko agrāk es nespēju, ir pieaudzis mans pašnovērtējums. Pagājis tik īss laiks, taču es jūtos kā cits cilvēks. Pilnīgi mainījies tas, kā runāju ar apkārtējiem cilvēkiem – esmu kļuvusi daudz pārliecinātāka un drošāka par sevi, man ir parādījies savs viedoklis, protu to pamatot, aizstāvēt un argumentēt. Personiskās attiecības ar Dievu un Bībeles skola ir palīdzējušas sakārtot man domas un arī mainījušas raksturu.

Nu jau ir pagājuši vairāki mēneši, kopš man vairs nav negatīvo domu. Attiecības ar cilvēkiem ir pilnīgi izmainījušās, tās ir ļoti labas un draudzīgas attiecības, vairs neizgāžu savas dusmas uz kolēģiem un klientiem. Esmu kļuvusi daudz pozitīvāka, vairs nelietoju rupjus vārdus. Cilvēki uz ielas un darbā mani vairs nekaitina. Strādāt un saprasties ar visiem man kļuvis daudz vieglāk. Arī atrasties sabiedrībā man vairs nesagādā nekādas negatīvas izjūtas. Es varu mierīgi un brīvi pieņemt cilvēkus man apkārt. Ja man pirms ienākšanas draudzē nebija dzīves mērķa, tad tagad man ir mērķis – kļūt par stipru personību, spēcīgu līderi un kalpot Dievam.

Citiem es novēlētu veidot personīgas attiecības ar Dievu caur lūgšanu un regulāru Bībeles lasīšanu! Dievam ir svarīgs katrs cilvēks, arī tu! Ļauj, lai Viņš darbojas tavā dzīvē un tu piedzīvosi fantastiskas izmaiņas!”

Evitas Astičas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Rediģēja “Kristus Pasaulei” redakcija

 

 

Gaisma tuneļa galā

Publicēja 2017. gada 17. okt. 12:42Laura Gruševa   [ atjaunināts 2017. gada 18. okt. 05:07 ]

Ziņas datums 17.10.2017 

Mūsu sabiedrībā ir viegli pieejami dažādi kredīti, un ļoti daudzas reklāmas mudina cilvēkus dzīvot uz nākotnes rēķina, uz tā, ko vēl neesi nopelnījis. Vēlme baudīt dažāda veida komfortu, iegādāties kārotās lietas tagad un tūlīt, kļūst par ēsmu, kas ievilina kredītu lamatās. Dzīve pēc tam kļūst par nebeidzamu kredīta procentu maksāšanu, cīņu par izdzīvošanu un sapņotais, īslaicīgais komforts ātri vien pārvēršas par murgu. Arī Inga ar vīru pirms 10 gadiem komfortablākas dzīves tīkojumos, paņēma pirmo kredītu. Gaidītais prieks pārvērtās parādu verdzībā, bet kopā ar Dievu viņa tagad ir atbrīvojusies no visām kredītsaistībām.

Inga pati stāsta: “Mēs ar vīru nolēmām iegādāties ģimenes māju. Pārdevām savu dzīvokli, vīrs paņēma kredītu un priecājāmies, ka tagad baudīsim dzīvi savā mājā. Vēlējāmies uzreiz arī to izremontēt un iegādāties dažādas labas lietas iekārtošanai. Šīm vajadzībām naudas nepietika un kredītu ņēmu arī es. Likās, ka viss būs skaisti un jauki, tomēr prieks bija īsu laiku. Pēc kāda laika, saņemot vēstules no kredītiestādēm, konstatēju, ka viņš nemaksā ikmēneša maksājumus. Tas notika tādēļ, ka vīrs bija aizrāvies ar alkohola lietošanu. Šī ziņa pārvilka svītru visiem maniem priekiem par iegūto īpašumu. Runāju ar vīru, cerēju, ka situācija mainīsies, bet gāja laiks, un viss palika pa vecam, tādēļ neredzēju citu risinājumu, kā šķirties. Bija pagājuši četri gadi, kopš nopirkām māju, es biju palikusi ar parādiem, ko maksāju par mājas remontu, kurā vairs nedzīvoju. Emocionāli šis laiks bija smags un mierināju sevi, apmeklējot ļoti dārgus koncertus, teātra izrādes. Tā bija tāda kā apmātība, nedomāju par to, kā atmaksāt kredītus, dzīvoju tikai vienai dienai, domāju tikai par to, ko šodien varu baudīt. Lai spētu samaksāt par savām izklaidēm, ņēmu jaunus kredītus, līdz nonācu tik tālu, ka, saņemot algu, visu atdevu parādu apmaksai un ņēmu jaunus aizdevumus, lai varētu izdzīvot. Biju nokļuvusi “vāveres ritenī”, no kura izeju neredzēju. Ar kredītiestādēm mēģināju sarunāt sastādīt aizdevuma atdošanas grafiku, lai nav jāmaksā kredīta pagarināšanas summas, bet tas neizdevās.

 Tai laikā, apmēram divus ar pusi gadus atpakaļ, maijā draudzene uzaicināja mani uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņas pasākumu. Man iepatikās cilvēki, atmosfēra un sāku apmeklēt mājas grupiņas sapulces katru nedēļu un pēc kāda mēneša arī dievkalpojumus Rīgā. Septembrī devos uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kur satikos ar Dievu, piedzīvoju Viņa tuvumu un mīlestību un savā sirdī ieguvu neparastu mieru, paļāvību uz Dievu, pārliecību, ka manā dzīvē viss sakārtosies. Sāku arī regulāri lasīt Bībeli un lūgt. Izpratu desmitās tiesas principu un sāku ziedot, jo vēlējos būt svētīta. Sapratu, ka esmu ļoti nepareizi rīkojusies, ka tas ir grēks un man bija ļoti kauns, par savu rīcību. Par manu finansiālo situāciju regulāri tika lūgts arī grupiņā. Dievs sakārtoja manu domāšanu, vairs nevēlējos dzīvot uz nākotnes rēķina, ka tērēt varu to, kas ir nopelnīts, nevis to, kā vēl nav. Mācījos arī pareizi lietot naudu, izvērtēt to, kas tiešām man vajadzīgs un bez kā var iztikt. Tad notika pirmais brīnums. Šai laikā kredītiestādes viena pēc otras piedāvāja atcelt kredīta pagarinājuma maksu un sastādīja atmaksas grafiku, kuru reāli varēju izpildīt.

 Tomēr viss negāja tik gludi, jo es drīz vien smagi saslimu un vairākus mēnešus pavadīju slimnīcā. Atgriežoties darbā, saņēmu jaunu triecienu – štatu samazināšanas dēļ mani atlaida no darba un kļuvu par bezdarbnieci. Dzīvoju mazpilsētā un vairākus mēnešus nevarēju dabūt pastāvīgu darbu, strādāju veicu gadījuma darbiņus, visu, ko vien piedāvāja – gan mājas tīrīju, gan strādāju noliktavā. Šajā laikā nevarēju atmaksāt arī grafikā paredzēto summu, tāpēc ar mani strādāja parādu piedzinēji un līdz ar to atmaksājamā summa vēl pieauga. Jutu izmisumu, stresa dēļ man parādījās sarkani plankumi uz ķermeņa, tomēr Dievs palīdzēja saglabāt ticību. Turpināju apmeklēt draudzi un lūgt Dievu, saņēmu atbalstu arī no mājas grupas vadītājas, un tas viss palīdzēja iziet cauri šim grūtajam posmam, nekrītot panikā, nepazaudējot ticību un paļāvību uz Dievu. Turpināju dot Dievam desmito tiesu un ziedojumus. Drīz vien saņēmu atbildi uz lūgšanām un situācija sāka atrisināties. Dabūju labi atmaksātu darbu, kas man arī ļoti patīk. Parādu piedziņas konsultants sastādīja jaunu grafiku, pēc kura arī maksāju. Kad pēc grafika bija palicis vēl pusgads kredīta atmaksai, notika vēl viens brīnums – saņēmu paziņojumu, ka banka ir atcēlusi maksājuma procentus un man jāsamaksā vien nieka 18 eiro un kredītsaistības ar to beidzās. Tagad savu nopelnīto naudu varu tērēt sev, savām vajadzībām, nevis parādu nomaksai. Esmu ļoti laimīga un pateicīga Dievam, ka Viņš palīdzēja man tikt vaļā no smagās parādu nastas. Bez Viņa es to nebūtu spējusi un, visticamāk, būtu grimusi arvien dziļāk.

 Šajā laikā Dievs man iemācīja, ka jāprot gaidīt, nepazaudēt mieru, paļaušanos uz Viņu arī tad, ja viss nenotiek kā vēlamies. Ar Dievu ir gaisma jebkura tuneļa galā, un Viņš dod spēku iziet cauri visām problēmām. Novēlu ikvienam meklēt palīdzību pie Dieva, apbruņoties ar pacietību un neatkāpties!”

 

Ingas Vedējas liecību pierakstīja Dace Daubere

 Rediģēja "Kristus Pasaulei" redakcija

Edgars: Es apzinos savu vērtību!

Publicēja 2017. gada 13. okt. 13:13Līga Paņina

Ziņas datums 13.10.17.

Edgar, pastāsti, kāda bija tava bērnība un pusaudžu gadi?

Atceros, ka pamatskolā mana uzvedība un sekmes sāka pasliktināties. Puiši tajā vecumā kļūst bravūrīgāki, parādās interese uz dažādām trakulībām. Mūsu klase nebija izņēmums. Es, tāpat kā pārējie, nevēlējos atpalikt no bariņa. Kādu dienu mana mamma uzzināja, kāds delveris es patiesībā biju kļuvis. Iepriekšējo desmitnieku vietā pelnīju uz pusi mazākas atzīmes un arī kopumā sekmes pasliktinājās. Vecāki, to uzzinot uzlika man sodu – atņēma telefonu, aizliedza spēlēt datoru un pavadīt laiku ar “draugiem”. Nākamajā dienā pateicu, ka nevaru vairs ar viņiem draudzēties, jo “mamma aizliedza”. Tolaik vairākas reizes biju pateicis klases biedriem, ka nevaru kaut ko darīt, jo mamma neļauj. Tas, protams, mani padarīja viņu acīs par apsmieklu. Laikam ejot, man palika tikai daži draugi. Jutos atstumts, jo nevarēju iederēties bariņā, un tas grāva manu pašvērtējumu. Tā kā nepratu par sevi pastāvēt, vēlāk nodevu savu draugu, un līdz ar to saņēmu nicinošu attieksmi, izmiešanu un atstumšanu no viņa un no pārējiem klasesbiedriem. Parasti skolā ir kāds dīvainis, kuru gandrīz visi atgrūž, ņirgājas un ar kuru nerunā. Manā klasē tāds biju es.

Neilgi pēc atgadījumiem skolā tēvs izšķīrās ar māti. Zināju arī, ka viņš bija krāpis māti un vienreiz pat iesita mātei manu acu priekšā. Pēc šķiršanās māte sāka strādāt divos darbos, lai uzturētu mani un brāli. Es nespēju piedot tēvam to, ko viņš bija izdarījis un nevēlējos vairs viņu redzēt. Toreiz man bija emocionāli smags laiks skolā. Un, kad tēvs bija visvairāk vajadzīgs, tieši tad viņa blakus man nebija. Lai aizvietotu tukšumu, atstumtību un aizpildītu laiku, caurām dienām un naktīm spēlēju datorspēles, it īpaši spēles vairāku spēlētāju režīmā, kas savā ziņā man lika justies kā “kompānijā”. Klasē draugu man nebija, izņemot kādu meiteni. Tobrīd jutos viens un nevienam nevajadzīgs. Arvien biežāk sāku izjust stresu par visdažādākajiem sīkumiem, kā rezultātā varēju par katru niecīgāko problēmu vai situāciju sākt raudāt. Tā kā tas kļuva arvien nopietnāk, sāku lietot nervu nomierinošus medikamentus. Sākumā tas nedaudz palīdzēja, jutos mierīgāks, taču problēmas tas neatrisināja. Nekas īpaši nemainījās, kad pārgāju uz citu skolu. Iekšēji es biju tas pats nepārliecinātais cilvēks, ar kuru varēja manipulēt un viegli ietekmēt. Es ļoti vēlējos to mainīt, bet nezināju, – kā, un saviem spēkiem to izdarīt nespēju.

Un kā ar ticību Dievam? Vai ticēji, ka Viņš ir?

Sākotnēji es ticēju, ka pastāv kaut kas augstāks, kāds spēks, kas var ietekmēt to, kas šeit notiek. Vēlāk sāku iet uz kādu baznīcu, un es cerēju, ka tur sajutīšu mīlestību, būšu pieņemts. Protams, savā ziņā tas man palīdzēja, bet tik un tā – dziļu un personīgu attiecību ar Dievu man nebija un problēmas neatrisinājās.

Par draudzi “Kristus Pasaulei” uzzināju no draudzenes. Atnākot uz pirmo dievkalpojumu, iespaidi bija dažādi – nevarēju pierast pie mūzikas un tā, ka cilvēki ir tik smaidīgi un priecīgi. Taču, sākoties svētrunai, pirmie vārdi manā prātā bija: “Lūk, šis ir tas, ko visu laiku esmu vēlējies!” Man šķita, ka caur mācītāju skanēja vārdi, ko ilgojos saņemt no tēva – tie bija pārliecinoši un praktiski. Sprediķis bija tieši tas, kas mani visvairāk uzrunāja un tāpēc es turpināju apmeklēt dievkalpojumus.

Kas ir mainījies, kopš esi draudzē?

Esot draudzē, pamazām es sāku mainīt savu domāšanu. Lasu Dieva vārdu, pavadu laiku lūgšanā, klausos svētrunas, un sāku darīt to, kas rakstīts Bībelē. Devos uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur Dieva spēkā spēju pa īstam piedot klasesbiedriem un arī savam tēvam. Mēs esam arī abi izrunājušies un tagad spējam normāli komunicēt. Esot draudzē, sāku iepazīt Dievu kā Tēvu, kas mani mīl un pieņem. Ir uzlabojušās manas komunikācijas spējas, vairs neesmu tik nepārliecināts, drošāk runāju ar cilvēkiem, sāku apzināties savu vērtību un protu pats par sevi pastāvēt. Mani vairs nevar tik viegli ietekmēt citu cilvēku viedoklis. Esmu tiešāks, stiprāks, pārliecinošāks kā jebkad agrāk.

Ko Tu gribētu pateikt tiem cilvēkiem, kuriem ir bijušas līdzīgas problēmas, kā Tev?

Novēlu – ielaid Jēzu savā dzīvē un pārliecinies pats, kādus brīnumus Viņš spēj darīt.

Edgara Beleviča liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Liecību rediģēja Velta Kalniņa, Sandija Vēze, Laura Gruševa

Evaņģelizācijas dievkalpojumi “Dievs dziedina un atbrīvo”

Publicēja 2017. gada 12. okt. 12:50Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 15. okt. 22:37 ]

Ziņas datums 12.10.17

Šī gada 30. septembrī, kā arī 6. un 7. oktobrī notika draudzes “Kristus Pasaulei” evaņģelizācijas dievkalpojumi, kurus rīkoja mācītāja komanda kopā ar mājas grupu cilvēkiem. Evaņģelizācijas pasākumi noritēja Rīgā un vairākās Latvijas pilsētās. Pirms tam tika nodrukāti reklāmas flaijeri un izplatīti pastkastēs. Arī paši grupiņu dalībnieki ieguldīja daudz spēka un laika, gatavojoties šiem pasākumiem. Pavisam evaņģelizācijas dievkalpojumus apmeklēja 723 cilvēki, no kuriem 316 bija jaunie cilvēki. No viņiem 148 atsaucās aicinājumam atvērt savu sirdi Dievam un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju.

Evaņģelizācijas dievkalpojumi bija jauns izaicinājums gan pašiem līderiem, gan arī mājas grupu dalībniekiem. Šajos pasākumos tika aizlūgts par klātesošo vajadzībām, kā arī par veselības problēmām. Cilvēki liecināja, ka piedzīvojuši Dieva klātbūtni un saņēmuši dziedināšanu. Lūk, dažas liecības:

Edgars no Smiltenes stāsta par piedzīvoto: “Ārsti man bija uzstādījuši diagnozi – celiakija. Konkrētu produktu ēšana varēja izraisīt ļoti stipras sāpes vēderā. Man nācās lietot dārgas zāles, pie tam sāka parādīties problēmas arī ar ādu. Tā lobījās nost un vajadzēja pirkt speciālas higiēnas preces. Dievkalpojuma laikā es saņēmu dziedināšanu, jo tagad ir pagājusi jau nedēļa, un, apēdot to, kas man agrāk bija aizliegts, es vairs nemokos sāpēs un man nav nepieciešamas dārgās zāles! Dievs ir labs!”

Jēkabpilī kādai sievietei pēc aizlūgšanas uzlabojās redze, vēl citai – pazuda sāpes gūžas locītavā. Kāds vīrietis no Rīgas liecināja, ka lūgšanas laikā bijusi dīvaina sajūta mugurā un pārgājušas sāpes.

Māris stāsta: “Es saņēmu dziedināšanu savai mugurai. Apmēram divus gadus bija izteiktas sāpes mugurkaulā, īpaši rītos un vakaros. Tagad, pēc nedēļas, sāpju joprojām vairs nav. Pateicība Dievam, esmu dziedināts!”

Ieva no Ventspils: "Man gadu sāpēja ceļi, jo nodarbojos ar futbolu. Es biju gājusi pie sporta ārsta, kurš man izrakstīja smēri pret sāpēm, taču sāpes nepārgāja. Pēc dievkalpojuma nākamajā dienā piecēlos un sapratu, ka sāpes ir pazudušas un tās man nav parādījušās līdz pat šim brīdim!"

Cilvēki stāstīja, ka evaņģelizācijas pasākumos “Dievs dziedina un atbrīvo” viņi jutuši draudzīgu atmosfēru un Dieva klātbūtni. Notikušas dziedināšanas ne tikai fiziski, bet arī emocionālajā jomā. Daudzu cilvēku acīs pēc evaņģelizācijas pasākumiem bija redzams prieks un cerība.

Draudzes “Kristus Pasaulei” evaņģelizācijas pasākumi ir izdevušies, un Rīgā pagājušās svētdienas dievkalpojumā apmeklētāju skaits bija jūtami pieaudzis. Tuvākajā laikā mēs noteikti dzirdēsim vēl citas liecības par izmainītām dzīvēm, dziedināšanām un citiem brīnumiem.

Tuvākie nozīmīgākie draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumi ir 22. oktobra dievkalpojums “Tu esi svarīgs”, kā arī lielais dziedināšanas dievkalpojums, kas notiks Rīgas Kongresu namā 19. novembrī.

Foto no pasākumiem: http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?aid=66680084

Artūrs Danenbaums

Roberta stāsts

Publicēja 2017. gada 10. okt. 07:23Līga Paņina

Ziņas datums 11.11.17.


Atstumtība, ko izjūtam kā pieaugušie, bieži vien ir saistīta ar mīlestības trūkumu bērnībā. Vecāki mani pameta, kad biju mazs, un mani audzināja vecvecāki. Tētis un mamma manā dzīvē parādījās periodiski, piemēram, kādreiz paņēma mani pie sevis uz brīvdienām, taču arī šajās reizēs viņi vairāk domāja par alkohola lietošanu un smēķēšanu nekā par mani. Jau četru gadu vecumā man iedeva pirmo alkohola glāzīti. Spilgti atceros reizi, kad biju vecāku mājās, kur valdīja haoss un troksnis, bija daudz cilvēku, kas dzēra un smēķēja, bet es, maziņš puisītis, sēdēju ierāvies stūrī pie palodzes un skatījos ārā pa logu. Tajā reizē mana vecmāmiņa juta, ka kaut kas nav labi, un atbrauca uz vecāku mājām pārbaudīt, vai viss kārtībā. Ieraugot šo dzerstiņu, viņa bija šokā un aizveda mani prom. Tā manī radās nepiedošana vecākiem, jo biju dusmīgs un aizvainots par viņu rīcību.

Viss bija kārtībā līdz pat skolas vecumam, kad sāku izjust bērnībā piedzīvotā sekas. Vienaudžu vidū jutos atstumts, tādēļ pusaudžu vecumā centos dažādos iederēties, piepildīt savu iekšējo tukšumu – lietoju alkoholu, smēķēju, tusējos, bet tas viss nelīdzēja. Es varēju atrasties pat lielā kompānijā, bet justies nepieņemts un viens. Nepārtraukti jutos kā absolūti nekas, niecība, un man parādījās arī pašnāvības domas. Kritu vēl lielākā bezjēdzībā, kurai neredzēju galu. Skolā mani arī apcēla un sita, bet tad vismaz nejutos vientuļš un neievērots, jo mani pamanīja.

Kad man bija 15 gadu, nomira vecmāmiņa, kas mani audzināja, un es nezinu kādēļ sāku just vēlmi lūgt Dievu. Nebiju ticīgs, bet laikam tas bija pēdējais salmiņš, pie kura centos ķerties. Katru vakaru pirms gulētiešanas dažas minūtes lūdzu Dievu. Šo rituālu neizlaidu, lai vai kur un kādā stāvoklī atrados. Turpināju savu veco dzīvi – dzīvoju atkarībās un nepārtrauktā tukšumā, bet katru vakaru lūdzu. Apmēram pagājušā gada augustā sāku lūgt par to, lai Dievs dod man cilvēku, kas spētu man palīdzēt.

Decembrī man uzrakstīja bijusī skolasbiedrene un mēs satikāmies. Vēlāk viņa mani uzaicināja uz draudzi. Pēc divām dienām biju mājas grupiņā un tajā svētdienā – dievkalpojumā. Pamanīju, ka draudzē visi pozitīvi un smaidīgi, un sapratu, ka beidzot kaut kas varētu mainīties. Lai gan jutos nedrošs, tomēr dievkalpojuma beigās iznācu priekšā un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Šī ir vieta, kur var iepazīt Dievu, iemācīties lasīt Bībeli, saņemt risinājumu katrai situācijai personīgi un iegūt jaunus un uzticamus draugus, kuri atbalsta.

Mēnesi vēlāk aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, lai vairāk satiktos ar Dievu personīgi, piedotu vecākiem un skolasbiedriem, kas man darīja pāri, kā arī iegūtu fizisku dziedināšanu no pleca traumas. Pēc inkauntera pilnīgi viss apgriezās kājām gaisā, tur es satikos ar Dievu, piedevu visiem pāridarītājiem un saņēmu fizisko dziedināšanu. Dievs mani atbrīvoja arī no atstumtības, atkarībām, tukšuma sajūtas un lamu vārdiem, kurus biju sācis lietot, lai izpatiktu citiem. Pēc inkauntera jutos viegls un brīvs kā spalviņa.

Līdz tam biju tikai pavirši lasījis Jauno Derību, bet, atbraucot mājās, nopirku Bībeli un uzsāku veidot personīgas un regulāras attiecības ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un lūdzot. No tā laika man ir sācies straujš progress visās dzīves jomās. Esmu vesels, brīvs un piepildīts. Neviens cilvēks nespēj sniegt tādu mīlestību, kādu var iedot Dievs. Es esmu tur, kur man ir jābūt, man ir sajūta, ka esmu vietā, kur iederos, te ir mana ģimene, mani draugi un cilvēki, kuriem patiešām esmu svarīgs. Es tā nekur neesmu juties. Piepildījumu, kuru meklēju cilvēkos, alkoholā, es neatradu. Vienīgā vieta, kur es to atradu, bija tieši šeit, draudzē “Kristus Pasaulei”, kopā ar Dievu, un Viņš manu dzīvi ir izmainījis par 180 grādiem. Tagad kalpoju Dievam un plānoju atvērt savu mājas grupiņu, lai palīdzētu citiem piedzīvot savu brīnumu.

Dievs ir labs, Viņš tevi gaida. Viņš tev grib dot vairāk nekā apzinies. Nav nekā labāka par dzīvi ar Dievu, nekas tev nespēs sniegt tādu piepildījumu kā Dievs! Nāc un piedzīvo to!

Roberta Dīriņa liecību pierakstīja Evija Šmatova

Rediģēja Sandija Vēze, Velta Kalniņa un Laura Gruševa

Dziedināta no psoriāzes

Publicēja 2017. gada 6. okt. 11:48Līga Paņina

Ziņas datums 06.10.17.

Psoriāze ir hroniska ādas slimība, ar kuru dermatologi iesaka saviem pacientiem sadzīvot, jo izārstēt šo kaiti pilnībā nav iespējams. Labākajā gadījumā pretiekaisuma līdzekļi sniedz tikai īslaicīgu uzlabojumu, pēc kā seko saasinājums. Lija ar šo slimību mocījās aptuveni gadu, taču ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, viņa tika pilnībā dziedināta.

“Kādu laiku atpakaļ mūsu ģimenē radās finansiālas problēmas, kuru dēļ ļoti pārdzīvoju. Papildus tam sāku mācīties jaunā skolā, kam pievienojās jauni uztraukumi, jo bija pirmais kurss, jauna vide, jauni mācību priekšmeti un lielākas prasības. Tā kādu dienu pamanīju, ka manu seju un ķermeni ir pārklājuši izsitumi, līdzīgi zvīņām. Šī saslimšana sākās strauji un noritēja smagi. Mana sejas āda bija sausa un es izskatījos briesmīgi, nevarēju lietot daudzus krēmus un kosmētiku. Tiklīdz mazliet sanervozējos vai biju uz kādu dusmīga, sekoja slimības saasinājums. Pat nelieli pārdzīvojumi izraisīja to, ka mana seja un ķermeņa augšdaļa atkal pārklājās ar sarkaniem plankumiem un izsitumiem. Ārsti konstatēja psoriāzi un paskaidroja, ka šo slimību nevar pilnībā izārstēt. Kad smērēju daktera nozīmētās ziedes, kļuva nedaudz labāk, taču tiklīdz pārtraucu, tā izsitumi atkal parādījās no jauna. Sapratu, ka bez šīm zālēm iztikt nevaru.

Pusaudža gados biju gājusi draudzē un savā sirdī es zināju, ka Dievs ir. Mācoties jaunajā skolā, iepazinos ar meiteni, kura apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Mēs sākām runāt un man patika tas, kā viņa stāstīja par Dievu. Man pretī bija cilvēks, kurš patiesi tic Dievam un deg par Viņu. Es sāku aizdomāties, ka Dievs tiešām ir tik pat varens un mīlošs, kā par Viņu ir rakstīts Bībelē. Viņa uzaicināja mani uz mājas grupiņas pasākumu un nākamajā dienā aizgāju arī uz dievkalpojumu. Tur man ļoti patika, jo es redzēju ka šeit cilvēki pa īstam tic tam, kas rakstīs Bībelē. Pēc tam es pievienojos mājas grupiņai un sāku to apmeklēt regulāri.

Mana dziedināšana no psoriāzes notika pakāpeniski. Jau sākot apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, sāku ievērot uzlabojumus, tomēr problēmas ar ādu vēl bija. Ar laiku es iemācījos pati regulāri lūgt un lasīt Bībeli. Redzēju, kā Dievs atbild uz manām lūgšanām un tas vairoja ticību. Pārstāju koncentrēties uz savu slimību un, godīgi sakot, pat nepiefiksēju brīdi, kad tiku pilnībā dziedināta. Kādu dienu vienkārši konstatēju, ka mana āda ir tīra! Tagad jau ir pagājis labs laiks, kopš man vairs nav nekādu problēmu un nelietoju arī pretiekaisuma ziedes. Varu izmantot tādus krēmus un kosmētiku, kādu vēlos.

Citiem novēlu meklēt Dievu un uzticēt savu dzīvi Viņam. Tas ir vislabākais, kas ar tevi var notikt!

Lijas Jēgeres liecību pierakstīja Inese Meijere un Artūrs Danenbaums

Rediģēja Sandija Vēze, Velta Kalniņa un Laura Gruševa

Kabatlakatiņi un medikamenti tagad ir pagātne

Publicēja 2017. gada 3. okt. 12:20Līga Paņina

Ziņas datums 03.10.17.

Saaukstējoties cilvēki parasti izjūt diskomfortu un dara visu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atpakaļ uz kājām.  Lai slimības laikā cilvēks spētu pildīt kaut cik savas dienas gaitas, tad viņam ir bezmaz vai jāpielāgojas slimībai un regulāri jānēsā līdzi medikamenti, kas novērš slimības izpausmes. Jau nedēļa ir diezgan ilgs laika posms, bet vēl trakāk, ja slimība ievelkas daudzu gadu garumā. Un Raina bija no tām, kura ar hroniskajām iesnām mocījās ilgus gadus.

Raina, vai tu vari pastāstīt par savu slimību un par to, cik ilgi tu slimoji?

Jau no mazotnes man bija lielas veselības problēmas.  Tikai sešu gadu vecumā es biju pārcietusi divas deguna adenoīdu operācijas. Neskatoties uz to, ka biju pārcietusi ķirurģisku iejaukšanos, tik un tā es turpināju bieži slimot ar angīnu un man tika konstatētas hroniskās iesnas. Pusaudžu vecumā ar angīnu neslimoju vairs tik bieži, bet iesnas “nekur nelikās”, un es turpināju ar tām sadzīvot.  Iesnas bija tik spēcīgas, ka saasinājumu brīžos bija grūti elpot. Ar laiku jau samierinājos ar to, ka bez kabatlakatiņa un dažādiem deguna pilieniem no mājas iziet nevaru. Es vienkārši pielāgojos savai slimībai, un tā kļuva par daļu no manas dzīves. Neskatoties uz to, ka bija jāsadzīvo ar šīm trakajām iesnām un angīnu, aptuveni sešus gadus atpakaļ, pavasarī, ievēroju, ka iesnas kļūst izteiktākas. Pakonsultējoties ar ģimenes ārstu, man tika konstatētas alerģiskas iesnas. Tā nu papildus hroniskām iesnām klāt  nāca arī alerģiska reakcija uz ziedputekšņiem. Saasinājumi pavasaros bija tik asi, ka deguns burtiski “tecēja”, un man bieži sāpēja galva. Tā nu bez visām pretsāpju tabletēm un kabatlakatiem man somā vietu vajadzēja atbrīvot arī pretalerģijas medikamentiem. Ja parasti cilvēks gada laikā ar saaukstēšanos saslimst no divām līdz trīs nedēļām, un tas jau sagādā grūtības, tad manā gadījumā bija tikai pāris nedēļas gadā, kad man nebija iesnu un es varēju brīvi elpot. Arī ārsti apgalvoja, ka man vienkārši jāsamierinās un to pilnībā izārstēt nevar.  Tā nu es pieņēmu šo problēmu kā normu, un nevarēju iedomāties, ka var būt arī citādāk.

Neskatoties uz ārstu drūmajām prognozēm, tu šodien esi vesela. Kā tas notika?

Laika gaitā, esot draudzē, es izveidoju personīgas attiecības ar Dievu. Es sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt, kā arī pabeidzu Bībeles skolu. Izmantoju visas iespējas, ko piedāvā draudze – regulāri apmeklēju mājas grupiņu, dievkalpojumus, devos arī uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru “inkaunteru”. Noliekot Dievu pirmajā vietā, mainījās mana domāšana un es sakārtoju dzīves sfēras pēc pareizajām prioritātēm. Esot ar Dievu, sāku pamazām kalpot cilvēkiem un dzīvot pēc Viņa prāta, līdz vienu dienu sapratu, ka jau kādu laiku neesmu pirkusi deguna pilienus, jo nav bijuši nepieciešami. Bija pārgājušas arī galvassāpes, kuras bieži izraisīja iesnas. Tā nu es, izveidojot attiecības ar Dievu, dzīvojot pēc Viņa prāta un esot draudzē, laika gaitā esmu dziedināta no kaitēm, kas vilkušās līdzi daudzus gadus.

Ka tu uzzināji par draudzi “Kristus Pasaulei”?

Draudzē “Kristus Pasaulei” es ienācu pakāpeniski. Pirmais solis tuvāk Dievam notika, kad tiku uzaicināta uz kādu mājas grupiņas pasākumu. Cilvēki šeit bija ļoti draudzīgi un patīkami atvērti. Pavadot laiku ar viņiem, es uzzināju par to, kā daudziem Dievs ir mainījis dzīves. Dzirdētais mani uzrunāja, un tajos brīžos es aizdomājos par to, ka Dievs varētu arī man palīdzēt. Tā nu pamazām sāku apmeklēt mājas grupiņu un vēlāk arī dievkalpojumus.

Vai tu vari pastāstīt, kā tu jūties šobrīd un kāda ir tava dzīve tagad?

No visas sirds esmu pateicīga Dievam par manu dziedināšanu. Viņš ir paveicis to, par ko ārsti nedeva nekādu cerību. Esmu priecīga, ka beidzot vairs nav jātērē līdzekļi medikamentiem un nav jāstaipa līdzi kabatlakatiņi un zāles. Bībele un lūgšana  tagad ir manas ikdienas sastāvdaļa. Es zinu, ka Dievs redz mūsu vajadzības un var mūs atbrīvot no jebkuras kaites. Esot ar Jēzu, jūtos laimīga un arī pati vadu savu mājas grupiņu un palīdzu cilvēkiem iepazīt Dievu. Citiem novēlu meklēt Viņu, jo ar mūsu Debesu Tēvu viss ir iespējams!

Rainas Tiltanovas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja Sandija Vēze, Velta Kalniņa un Laura Gruševa

Viss vecais ir pagājis, es kļūstu jauns!

Publicēja 2017. gada 29. sept. 04:00Līga Paņina

Ziņas datums 29.09.17.

Draudzei “Kristus Pasaulei” rudens ir iesācies ar inkaunteru, kurā daudzi piedzīvoja Dievu un saņēma savu brīnumu. Tā ir iespēja atbrīvoties no pagātnes nastām un sāpēm, lai sāktu jaunu dzīvi kopā ar Dievu!

Inkaunters nozīmē sastapšanos ar Dievu. Draudzes “Kristus Pasaulei” organizētajā trīs dienu seminārā kalpotāji liecina par savām izmainītajām dzīvēm, palīdzot cilvēkiem ieraudzīt iemeslus viņu problēmām, kā arī stāsta, kā dzīvot pilnvērtīgi. Par katru dalībnieku tiek individuāli aizlūgts. Tas viss iedrošina cilvēku atvērt sirdi, lai piedzīvotu Dievu. Inkaunters tā ir vieta, kurā ikviens var atbrīvoties no dažāda veida atkarībām, slimībām un problēmām.

Evita: “Es saņēmu dziedināšanu no migrēnas. Tās bija pēkšņas, ilgstošas un asas sāpes galvā, vājums, temperatūra un vemšana. Ar to es mocījos piecus gadus. Lai gan daktere teica, ka migrēna man būs visu atlikušo mūžu un ar to ir jāsamierinās, es tagad skaidri varu teikt – tās vairs nav! Esmu pilnībā dziedināta! Pirms inkauntera es mēdzu šaubīties par savu ticību Dievam, bija iekšējas bailes Viņam uzticēties, taču pēc inkauntera visi meli pazuda, un tagad skaidri zinu, ka es ticu Dievam, esmu brīva un Viņa spēkā varu izdarīt patiešām daudz! Man ir arī vīzija par savu mājas grupiņu, kuru apmeklē dedzīgi un stipri cilvēki Dievā!”

Salvis: “Visu dzīvi esmu izjutis mazvērtību, kas radās bērnībā slikto apstākļu dēļ, taču inkauntera laikā es personīgi piedzīvoju Dievu, Viņa mīlestību un Viņa prieku Svētajā Garā. Man ir parādījušies jauni mērķi un vīzija par savu dzīvi – regulāri apmeklēt dievkalpojumus, mājas grupiņu, evaņģelizēt, kalpot Dievam un cilvēkiem, atverot arī pašam savu mājas grupiņu!”

Elvijs atklāti un drosmīgi stāsta par savām izmaiņām: “Mana problēma bija lepnums – es bieži apvainojos un nespēju pieņemt ne kritiku, ne norādes uz savām kļūdām. Mani mocīja pastāvīga sajūta, ka visu daru nepareizi un ka apkārtējie mani nosoda. Pēc inkauntera saprotu – svarīgi, kā Dievs mani redz un ko Viņš par mani domā.”

Mārcis: „Kad lūgšanas laikā saņēmu Svēto Garu, es piepildījos ar lielu prieku! Arī sākoties dejām, es dejoju kā īsts deju meistars – tas ir brīnums, jo skaidrā prātā tik sirsnīgi nekad neesmu dejojis!”

Arī Inga atzīst savu problēmu: “Mazvērtība un bailes mani paralizēja, es nespēju piedot, bet pieprasīju mīlestību, sāku kontrolēt cilvēkus – tas viss nebija pareizi. Dievs man palīdzēja noticēt sev, ka esmu vērtīga un svarīga. Tagad apzinos, ka esmu “atslēgas” cilvēks citiem un Dievs man ir devis ļoti daudz, lai spētu palīdzēt arī apkārtējiem iepazīt Dievu. Ikvienam novēlu nebremzēt savu potenciālu un iet drosmīgi pie Dieva, lai saņemtu visu nepieciešamo pilnvērtīgai dzīvei.”

Savukārt Iveta atklāj: “Es tikai tagad sapratu, ka debesis un elle ir reāla! Pilnībā apzinos, ka man nebija nekādas iepriekšējās dzīves. Tagad es zinu, ka ir tikai viens vienīgs Dievs, kurš dod mūžīgo dzīvību, visi citi dievi – tie ir elki.”

Ir iespēja noskatīties arī citas video liecības: https://vimeo.com/channels/866315/page:1

Ja arī tu saproti, ka tev ir nepieciešamas pārmaiņas savā dzīvē un vēlies iepazīt Dievu, tad piesakies uz nākamo inkaunteru, kas notiks jau šī gada novembrī. Vari rakstīt uz: luize.zveja@gmail.com vai zvanīt + 371 20016806.

Ieva Ribokas

Laumas brīnumainās pārvērtības

Publicēja 2017. gada 26. sept. 11:37Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 26. sept. 11:39 ]

Ziņas datums 26.09.17.

Visai bieži sastopam negatīvus cilvēkus, kuru sabiedrībā pavadīt laiku nav patīkami. No šāda tipa cilvēkiem mēdzam izvairīties un komunicēt pēc iespējas mazāk. Tomēr reti aizdomājamies par to, ka viņi paši ir nelaimīgi un nevēlas tādi būt, taču saviem spēkiem mainīties nespēj. Lūk, Laumas stāsts par to, kādēļ viņa bija negatīvisma un rūgtuma pilna.

Lauma, agrāk Tev problēmas sagādāja lielas dusmas un naids, ko bieži izjuti dažādās dzīves situācijās. Pastāsti, lūdzu, kad un kā tas sākās?

Jau agrā bērnībā ģimenē redzēju vardarbību. Tētis bieži lietoja alkoholu un reibuma stāvoklī mājās taisīja skandālus un sita mammu. Lai arī mani viņš neaiztika, bija žēl mammas, tādēļ mani pārņēma liels naids pret tēti, neieredzēju tik ļoti, ka vēlējos kaut viņa nebūtu. Katra šī dzeršanas reize sagādāja man ļoti lielas emocionālas sāpes. Mamma, protams, rūpējās par mani, kā varēja, bet īsti laiku neatrada un uzmanību neveltīja, jo bija spiesta viena darīt visus saimniecības un dārza darbus. Es augu pati savā vaļā. Nekad bērnībā nedzirdēju vārdus, ka mani mīl. Biju pieradusi domāt, ka neesmu nekas svarīgs un jutos atstumta. Reiz 11 gadu vecumā pārdzīvoju tēta dzeršanu un skandālus tik ļoti, ka nespēju šīs iekšējās sāpes izturēt, piegāju pie zāļu skapīša un dzēru visas tabletes pēc kārtas, lai aizmigtu un vairs nepamostos. Iekritu bezsamaņā un atjēdzos tikai slimnīcā. Ar mammu nespēju izrunāties, būt atklāta, pateikt to, kas notiek manā dvēselē. Bieži, ejot pa ielu, vēlējos, kaut kāda mašīna uzbrauktu virsū un mani notriektu. Ienīstot tēti, biju sākusi ienīst un noniecināt arī sevi, domājot, kādēļ gan man vajadzēja piedzimt. Ilgojos pēc mīlestības, taču saņēmu tikai naidu vai vienaldzību. Atceros gadījumu, kad tētis bija ļoti piedzēries, es pieliku nazi sev pie sirds un kliedzu uz viņu, lai mani nogalina, ja jau nespēj mīlēt.

Atstumtība, ko piedzīvo ģimenē, bieži kā apburtais loks turpinās arī citās attiecībās. Nepareizas, mazvērtīgas domas par sevi traucē iekļauties sabiedrībā. Kad pienāca laiks iet skolā, kā Tev veidojās attiecības ar vienaudžiem?

Gribēju draudzēties vēlējos būt mīlēta, pieņemta, bet neizdevās izveidot draudzīgas attiecības. Arī skolā biju atstumta, man draugu nebija. Tā sanāca, ka vienmēr uzticējos tiem, kas mani drīz vien nodeva. Bieži bija aizvainojums pret klasesbiedriem, noslēdzos pavisam un nevarēju ne ar vienu parunāties par savām problēmām, ne mājās ar mammu, ne skolā.

Pusaudžu gados sāku lietot alkoholu, domājot, ka tā “ierakstīšos” kompānijā, bet arī no tā nekas nesanāca.

Lauma, tu biji vēl ļoti jauna, kad iepazinies ar savu nākamo vīru. Vai kaut kas mainījās?

Principā nemainījās nekas, tikai lomas – no upura kļuvu par “teroristu”. Jau kopš bērnības domāju, ka noteikti dzīvošu citādāk, nekā mani vecāki, gribēju mīlestības atmosfēru savā ģimenē, bet nemācēju to izveidot. Drīz pēc tam, kad iepazinos ar savu vīru un sākām dzīvot kopā, nomira mans tētis. Domāju, ka būs labāk, kad viņa vairs nebūs, bet izrādījās, ka tā nav. Savā veidā tomēr biju viņu mīlējusi un viņš man vismaz bija, – vienalga kāds. Sajutu sāpīgu tukšumu, sabruka manas cerības, ka būs labāk. Vīrs mani uzklausīja, varēju pastāstīt par to, ko pārdzīvoju, bet tas nepalīdzēja tikt galā ar emocionālām problēmām. Bija brīži, kad man “jumts aizbrauca”, negatīvas emocijas, dusmas tā kā vilnis lauzās uz āru un mājās rīkoju skandālus, kliedzu, bļāvu uz vīru, bieži arī trauki “gāja pa gaisu”. Zināju, ka tas ir slikti, ka rīkojos tāpat kā mans tētis, bet nespēju kontrolēt savas emocijas. Jutos nožēlojami, bija nemiers, iekšēji “pārmalu” sevī visu piedzīvoto, dusmojos uz sevi un nevarēju piedot sev šādu rīcību. Sapratu, ka man ir nepieciešama palīdzība, bet baidījos to meklēt, domāju, ka mani nesapratīs un uzskatīs par dīvainu. Vīrs mēģināja mierīgi izturēt šo situāciju, saprata, ka tas man no stresa, tomēr, reizēm viņš neizturēja un pateica man visu, ko domā. Tad es apvainojos un kliedzu vēl vairāk uz viņu.

Tavā dzīvē ir notikušas lielas izmaiņas. Tā vietā, lai pati būtu emocionāli sabrukusi, nelaimīga, nespējīga tikt ar sevi galā, Tu kalpo un palīdzi citiem cilvēkiem viņu grūtībās un problēmās. Pastāsti, kā tev tas izdevās!

Zinot manas problēmas, kāda meitene pastāstīja par draudzi “Kristus Pasaulei” ar domu, ka tur es varētu saņemt palīdzību. Sāku skatīties internetā pieejamo informāciju, uzzināju, ka arī Talsos ir mājas grupiņa, kuru sāku apmeklēt. Sapratu, ka tā ir mana iespēja un pieņēmu lēmumu ieaicināt Jēzu savā sirdī.  Pēc nedēļas sāku mācīties Bībeles skolā un regulāri katru dienu pavadīt laiku ar Dievu – lūgt un lasīt Bībeli. Jutu, ka pamazām notiek izmaiņas manās domās, emocijās. Aizgāja prom negatīvās domas, sāku domāt par sevi tā, kā Bībelē rakstīts, labi un pozitīvi, atnāca iekšējs miers. Sapratu, ka Dievs ir mans debesu tētis un mani mīl. Mācījos kontrolēt savas emocijas un, lūdzot Dievu, saņēmu spēku nepadoties dusmu un naida izvirdumiem. Es kļuvu mierīgāka, par katru sīkumu “necepos” un nebļāvu. Šajos deviņos mēnešos, kopš esmu draudzē, esmu iemācījusies savas emocijas kontrolēt.

Aizbraucu uz draudzes rīkotu trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Tur Dievs man parādīja sevi it kā no malas. Pirms tam domāju, ka slikti uzvedos tikai mājās, ka sabiedrībā esmu pozitīvs jauks cilvēciņš, bet sapratu, ka patiesībā esmu pilna ar rūgtumu un negatīvismu. Bija grūti piedot tētim, taču nolēmu atbrīvoties no šīs smagās nastas. Dievs manā sirdī ir izdarījis izmaiņas. Kad kalpotājs lūdza par mani, piedzīvoju neiedomājamu Dieva mīlestību un tas man deva sajūtu, ka esmu pieņemta tāda, kāda esmu. Tiku emocionāli dziedināta, tagad mīlu un pieņemu pati sevi, spēju atklāti runāt par sevi un teikt labus vārdus. Ar mammu esam izrunājušās un mums ir tagad labas attiecības.

Tagad ik dienas ir laimes, prieka sajūta, domāju pozitīvi par sevi, cilvēkiem un visu notiekošo. Vairs nemitīgi neuzpūšos, kontrolēju emocijas, mierīgi varu pārrunāt problēmas un reāli tās risināt, domājot ar prātu. Ģimenes dzīve ir mainījusies, vairs neterorizēju vīru. Saprotams, ka visi tuvie cilvēki to ir pamanījuši, ģimene mani saprot un atbalsta manu ticības ceļu. Kopā ar mammu apmeklējam mājas grupiņu.

Ko Tu novēlētu lasītājiem?

Novēlu katram, kas nepazīst Jēzu, iepazīt Viņu un savas dzīves grūtības, nastas atdot Dievam, un tā vietā iegūt prieku, laimi un mīlestību.

Laumas Purovskas liecību pierakstīja Dace Daubere

Rediģēja Sandija Vēze, Laura Gruševa, Velta Kalniņa

Jēzus – vislabākais psihologs!

Publicēja 2017. gada 22. sept. 12:55Līga Paņina

Ziņas datums 22.09.17.

Ance vienmēr bija ilgojusies pēc vecāku un citu cilvēku uzmanības, mīlestības un draudzības, taču, piedzīvojot atstumtību, kļuva nedroša un nespēja normāli komunicēt. Pat psihologa palīdzība pāris gadu garumā neatrisināja šo problēmu. Vai ir kas tāds, kas cilvēkam varētu likt mainīties un palīdzēt atbrīvoties no važām, ko uzlicis mīlestības trūkums bērnībā?

Ance, kā Tu raksturotu savu bērnību?

Kad biju bērns, man pietrūka vecāku uzmanības un mīlestības, jo tēvs bieži dzēra un neveltīja man laiku, mamma daudz strādāja, risināja ikdienas problēmas un strīdējās ar tēvu. Atceros, ka ļoti gribēju, lai vecāki ar mani pavadītu laiku, bet viņi bija vairāk aizņemti ar savām darīšanām. Vēlāk tētis pameta ģimeni, mammai parādījās citi partneri, un to es nevarēju pārdzīvot. Uzmanības trūkuma dēļ es kļuvu par ļoti noslēgtu, sevī ierāvušos bērnu. Pirmo gadu skolā pat nerunāju ne ar vienu, tādēļ mani atstāja uz otru gadu pirmajā klasē. Šeit es vienmēr biju klusais bērns, kurš nekomunicē, kuram ir grūti kādam ko pajautāt vai atbildēt. Skolotāja mani pat nesauca pie tāfeles, jo zināja, ka, izejot priekšā, es tik un tā klusēšu.

Vai apzinājies, ka tā ir problēma un par to pārdzīvoji ?

Jā, ar laiku es arvien vairāk sāku par to domāt. Kļūstot vecākai, sapratu, ka tas man traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un veidot attiecības ar cilvēkiem. Iekšēji es slāpu pēc sarunām, draudzības un cilvēku mīlestības. Taču, lai kā es vēlētos, nevarēju sevi pārvarēt un sākt runāt ar apkārtējiem. Bija bailes uzdrošināties, tam nāca klāt arī zems pašvērtējums – domāju, ka esmu slikta, nepievilcīga un neko nemāku. Vienaudži mani nepieņēma bariņā un aprunāja, jo es ļoti reti iesaistījos sarunās un vienmēr paliku ārpus visām kompānijām.

Vai kāds mēģināja tev palīdzēt?

Tā kā šo problēmu pamanīja apkārtējie skolā, tad man ieteica apmeklēt psihologu. Pie šīs speciālistes kopumā es gāju četrus gadus. Sākumā atnācu un vienkārši klusēju. Viņa centās man uzdot dažādus jautājumus, sadraudzēties, bet tikai retu reizi pateicu kādu vārdu. Pēc laika es sāku šo to atbildēt un man gribējās būt tuvākās attiecībās ar viņu. Biju ļoti pieķērusies šai sievietei un tas pārauga kontrolē. Es gāju pie viņas mājas un gaidīju, pētīju, ar kādu mašīnu viņa brauc, jo vēlējos zināt visu par šo cilvēku. Gribēju, lai psiholoģe pievērš uzmanību tikai man un pavadām laiku kopā, skatījos, vai nav kāds, kuram viņa velta vairāk rūpju. Ar laiku es viņai nedaudz atvēros un pastāstīju dažas lietas. Vienreiz teicu, ka vēlos taisīt pašnāvību savu problēmu dēļ, un viņa ļoti lūdza, lai to nedaru. Depresīvo domu dēļ man bieži ienāca prātā ideja, ka varētu sev nodarīt ko sliktu, taču nekad nevarēju saņemties. Man patika, ka psiholoģe mani mierināja un centās panākt, lai es nedomāju tādas domas, jo vismaz kādam es rūpēju un man tika izrādīta uzmanība.

Viņa bija vienīgais cilvēks, kam pieķēries ?

Nē, man tādi cilvēki dzīvē ir bijuši vairāki. Viens no tiem bija manas mammas draudzene, pie kuras bērnībā ļoti bieži biju ciemos. Es to vien darīju kā gāju pie viņas, bieži atkārtoti vienā dienā. Reizēm es vienkārši atnācu pie viņas mājas un pavadīju laiku ārā, pat neejot iekšā mājā.  Iztērēju savu naudu, lai nopirktu kaut ko un būtu iemesls aiziet ciemos, kaut gan tikko biju jau viesojusies pie viņiem. Devos arī uz šīs sievietes darbu, sagaidīju, kad beigsies, lai varētu satikt un parunāt. Vēlāk rakstīju viņai, ka mani pārāk maz mīl un nepievērš pietiekami uzmanību. Pārsvarā es visu laiku pavadīju pie citiem cilvēkiem, man negribējās mājās. Tomēr tas viss nedeva to piepildījumu, ko meklēju.

Vai pati centies kaut ko mainīt?

Es to ļoti vēlējos, bet nekādas izmaiņas nebija. Nedaudz situācija uzlabojās, kad sāku mācīties citā skolā, tur jutos labāk un spēju vairāk komunicēt ar cilvēkiem un atvērties, tomēr neredzēju veidu, kā varētu atbrīvoties no šīm iekšējām važām, kuras traucēja normāli veidot attiecības ar cilvēkiem. Tomēr viss sāka mainīties, kad savā dzīvē iepazinu Dievu. Draudzenes mamma mani aicināja apmeklēt draudzi un kristīgās nometnes, ko sākumā noraidīju, tomēr vēlāk, tā kā nebija tāpat ko zaudēt, izlēmu aiziet. Sākotnēji gāju tikai cilvēku dēļ – draudzē visi mani pieņēma tādu, kāda esmu, cilvēki bija draudzīgāki, neskatoties uz manu nedrošību. Braukājot uz kristīgajām nometnēm kļuvu atvērtāka, bija vieglāk komunicēt, lai gan iekšēji brīva es tik un tā nebiju – visas mazvērtības un atstumtības domas, pieķeršanās cilvēkiem un kontrole bija turpat. Man nebija attiecību ar Dievu – es nelasīju Bībeli, nelūdzu, vienkārši gāju, jo tur guvu uzmanību no cilvēkiem.

Kā Tu nonāci draudzē ‘’Kristus Pasaulei’’ ?

Reiz saņēmu internetā uzaicinājumu uz dziedināšanas dievkalpojumu, tas mani ieinteresēja, jo tur bija paredzētas speciālas aizlūgšanas par cilvēku vajadzībām. Es ticēju, ka Dievs varētu mani dziedināt. Sākumā mans lielākais izaicinājums bija atbraukt uz Rīgu vienai pašai. Brīnumainā kārtā es uzdrīkstējos un ierados, atradu dievkalpojuma norises vietu – man tas bija daudz! Pēc dievkalpojuma pie manis pienāca kāda sieviete un uzaicināja uz kafejnīcu. Lai gan sākumā atteicos, tomēr vēlāk piekritu, jo redzēju, ka viņa ir ieinteresēta ar mani draudzēties un palīdzēt. Vēlāk es sāku apmeklēt arī mājas grupiņu šajā draudzē, kur ir iespēja iepazīt Dievu, pārrunājot Bībelē teikto, tur ir arī aizlūgšanas par personīgām vajadzībām un vadītājs, kurš rūpējas par cilvēkiem un lūdz par viņiem. Sākumā es pieķēros arī mājas grupas vadītājai, gribējās viņu kontrolēt un panākt to, ka viņas uzmanību ir tikai man. Kad vadītāja pateica kaut ko man ne pa prātam, aizrādīja vai pievērsa vairāk uzmanības citiem, tad es kļuvu ļoti bēdīga un visas agrākās emocijas un depresīvās domas atkal bija klāt. Tomēr tas neturpinājās ilgi, jo Dievs sāka mani mainīt.

Pamazām es sāku lūgt Dievu un lasīt Bībeli, pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Draudzē es uzzināju, ko Dievs domā un kā skatās uz mani kā cilvēku. Es sapratu, ka līdz šim nepareizi par sevi domāju mazvērtības domas, ka esmu Dievam ļoti īpaša un vērtīga. Pavadot laiku ar Dievu, sāku justies labāk, brīvāk, manī vairs nebija važas, kas traucēja runāt un sāku arvien vairāk atvērties cilvēkiem. Šīs pārmaiņas nenotika uzreiz, tas bija process, Dievs darīja darbu pie manis, Viņš dziedināja no atstumtības, ko ieguvu bērnībā un piepildīja ar mīlestību. Tas bija pārdabiski, jo iepriekš ar saviem spēkiem neko nebiju varējusi izmainīt.

Kāda tava dzīve ir tagad?

Tagad es katru dienu atrodu prieku, dzīvojot ar Dievu. Es nestaigāju visu dienu ar tukšuma sajūtu, meklējot piepildījumu pie cilvēkiem. Zinu, ka apkārtējie nevar mani iekšēji piepildīt! Šodien varu ne tikai brīvi komunicēt ar cilvēkiem, bet arī viņiem stāstīt par Dievu un palīdzēt. Esmu sapratusi, ka tas, pēc kā  ilgojos visu dzīvi, bija Dieva mīlestība, ko neviens cilvēks uz zemes nevar dot. Mana sirds ir piepildīta, es vairs slimīgi nepieķeros cilvēkiem un tos nekontrolēju. Pavadot laiku ar Dievu, mana domāšana ir krietni mainījusies, es neskatos uz sevi negatīvi, nedomāju, ka citi vienmēr ir labāki par mani, man nav pašnāvības domu. Es zinu, ka man sanāks, tāpēc pati eju un draudzējos ar cilvēkiem, izrādu interesi par viņiem un iesaistos sarunās, nevis klusēju. Esmu pieņēmusi sevi, mīlu Dievu un apkārtējos. Ir mainījušās arī manas attiecības ar mammu – esmu piedevusi par visu pagātni un tagad varu pateikt mammai, ka mīlu viņu, samīļot un aizbraukt ciemos, ko agrāk nevēlojos darīt.

Ko Tu ieteiktu citiem cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir gadījies piedzīvot līdzīgas problēmas?

Es noteikti ieteiktu nākt pie Dieva un uzticēties Viņam, un, pat ja sākumā  pārmaiņas nenotiek tik strauji, turpiniet ticēt un iet kopā ar Dievu, Viņš jūs dziedinās! Dievs jūs ļoti mīl!

Ances Lindes liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Liecību rediģēja Sandija Vēze, Velta Kalniņa un Laura Gruševa

1-10 of 1075