ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Beidzot brīvs no alkohola un sliktām atmiņām!

Publicēja 2019. gada 10. janv. 12:19Laura Gruševa

Ziņas datums 10.01.2019

Reizēm mēs tā esam iestiguši savās problēmās un ar tām saraduši, ka nespējam iedomāties citādāku dzīvi. Par to, kā tomēr izmainījās Armanda dzīve, pastāstīs viņš pats: “Bērnībā par mani rūpējās mamma. Par tēvu neatceros, jo viņa praktiski nebija. Kad mācījos piektajā klasē, mana mamma pēkšņi nomira. Man tas bija liels zaudējums un emocionāls trieciens. Mātes bērēs es iztukšoju pirmo alkohola glāzīti, pēc tam vēl otru un trešo. Man toreiz bija tikai trīspadsmit gadi, bet būtībā tad arī sākās manas problēmas ar alkoholu. Turpmāk par mani rūpējās vecmamma. Es nebiju no kārtīgajiem zēniem, neklausīju ne vecmammu, ne klases audzinātāju. Klaiņoju un pa vakariem ar vecākiem puišiem, “ierāvām” pa “vinčika” pudelei vai reizēm arī ko stiprāku. Laikam jau vecmamma netika ar mani galā, jo mūs bieži apciemoja sociālās aprūpes darbinieki līdz mani ievietoja bērnu namā. Tas radīja aizvainojumu, naidu un dusmas uz visu, kas ar mani notiek. Lai kaut nedaudz atvieglotu savu rūgtumu sirdī, arī tajā iestādē esot, pamanījos lietot apreibinošos dzērienus.

Kad sasniedzu astoņpadsmit gadu vecumu un bija jāuzsāk patstāvīga dzīve, man piešķīra nelielu dzīvoklīti sociālās aprūpes mājā. Tur, kā nu mācēju, nodzīvoju vairākus gadus. Arī šeit bez alkohola un draugu kompānijas neiztiku. Kad man apritēja trīsdesmit gadi, sociālo māju nojauca un man ierādīja istabiņu kopmītnēs. Tā jau saka: ‘’Tāds tādu atrod!’’ Tajās kopmītnēs patiešām atradās šādi tādi bēdu brāļi ar kuriem “satusēju”, lai kopīgi lietotu alkoholu. Tā vienā no tādām reizēm tā “pielējos” līdz nemaņai, ka, ejot pakaļ vēl kādai pudelei, kritu pa trepēm un “atslēdzos”. Pamodos slimnīcā, kur guļot gultā pavadīju vairākus mēnešus, jo bija smaga muguras trauma. Tā nu ieguvu ārstu komisijas noteiktu mūža invaliditāti. Mugura sāpēja, kājas vairs neklausīja, tās tik tikko varēja pavilkt, un šļūcošiem, maziem solīšiem, turoties pie sienām, pārvietojos. Ja līdz tam es nesu savā sirdī rūgtas pusaudžu gadu atmiņas un sāpes par neizdevušos dzīvi, tad tajā brīdī es jutos vispār nekam nederīgs kroplis. Sapratis, ka nespēšu viens tā tālāk dzīvot, zvanīju sociālās aprūpes dienestam un teicu: ”Lieciet mani, kur gribat, bet tajās savas istabiņas četrās sienās es nobeigšos.” Tā es nonācu pansionātā. 2019. gada aprīlī būs jau vienpadsmit gadi, kopš dzīvoju šeit.

Lai cik smagi man klājās, es tomēr nespēju tikt vaļā no ierastā netikuma – alkohola lietošanas.

Tomēr viss mainījās, kad 2016.gada rudenī šeit pansionātā ieradās kristieši un tika noorganizēta iknedēļas kristīgā grupiņa. Es aizgāju uz šo grupiņu un jau pirmajā reizē sapratu, ka vēlos to apmeklēt arī turpmāk, jo, esot grupiņā, es spēju nedomāt skumjas domas par savu dzīvi. Tur valdīja prieka un mīlestības atmosfēra, kas man tik ļoti bija vajadzīga. Sākumā slēpu savu netikumu no grupiņas vadītājas un dusmojos, ka kāds jau bija “paklačojis”, bet tad mani pārņēma tik liels kārdinājums, ka tam paļāvos un grupiņas norises laikā gulēju savā istabiņā “pilnīgā autā”. Mēģināju visādi attaisnoties, ka tā gadījās, bet tā tomēr nebija vienīgā reize. Nu vairs nebija ko slēpt, ka biju alkohola gūstā. Kristīgās grupiņas vadītāja vairākas reizes lūdza Dievu par manu veselību un atbrīvošanu no alkohola atkarības. Turpinot apmeklēt grupiņu vairākus mēnešus, dzirdot Dieva Vārdu no Bībeles un kopīgi lūdzot, es noticēju, ka Dieva žēlastība un dziedinošais spēks ir pār mani un man pieder uzvara pār velna izpostīto dzīvi. Es nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju.

Vienā no grupiņas reizēm vadītāja pastāstīja par to, kā pati iepazinusi Dievu caur smagām problēmām, vairāku gadu ilgu cīņu par sava dēla dzīvību un viņa atbrīvošanu no alkohola un narkotiku atkarības. Šis stāsts mani ļoti aizkustināja un neizgāja no prāta. Pēc tam tika izlasītas rakstu vietas no Bībeles par alkohola kaitīgumu. ”Bēdas tiem, kas jau rīta agrumā kāro pēc reibinātājiem dzērieniem un sēd līdz vēlam vakaram, lai apreibinātos ar vīnu!” Jesajas 5:11 “Neesi starp dzērājiem, jo dzērāji un uzdzīvotāji kļūst nabagi un snaužam būs noplīsušas skrandas nēsāt.” Salamana pamācības 23:20- 21. Tās klausoties, man palika tik jocīgi un bija pretīgums pret manu atkarību. Kad grupiņas vadītāja par mani aizlūdza, es  valdīju asaras, mani pārņēma grēka apziņa. Pēc grupiņas pats lūdzu Dievu:: “Tu, mans Dievs, esi žēlīgs!” Es sapratu, ka man riebjas alkohols un izniekotā dzīve. Lai arī esmu šeit pansionātā, vēlos un varu dzīvot citādi.

Jā, mans Dievs patiešām ir mīlošs un žēlīgs tiem, kas uz Viņu sauc! Man atbrīvošana no alkohola Dieva spēkā notika 2017.gada oktobrī. No tās dienas neesmu vairs lietojis alkoholu. Ir pagājis vairāk kā gads, kopš esmu brīvs no šīs gadiem ilgās atkarības. Vēlme to lietot ir pazudusi. Man ir uzlabojies vispārīgais veselības stāvoklis – kāju muskulatūra ir spēcīgāka, pārvietojos bez turēšanās pie sienām un nav vajadzīgs arī atbalsta spieķis. Vairs nešļūcu, bet varu pēdas atraut no zemes,  tā veicot nelielus soļus. Pats varu aiziet uz tuvāko veikalu pēc sev nepieciešamām lietām. Uzlabojusies redze, uztvere un atmiņa. Sirdi un prātu nenomāc negatīvas domas un sāpīgās pagātnes atmiņas. Naida un dusmu vietā sirdī tagad mājo mīlestība un prieks. Turpinu regulāri apmeklēt kristīgo grupiņu un neizlaist nevienu reizi. Pēc katras tikšanās reizes visu dzirdēto un mācīto pastāstu savam pie gultas "piesietam” istabas biedram. Pats lūdzu Dievu un turpinu ticēt, ka spēšu normāli staigāt, jo Jēzus brūcēs esmu dziedināts!

Citiem gribu teikt: “Lai kādas būtu jūsu problēmas, nekad neslīciniet tās alkoholā, jo tajā noslīks visa jūsu dzīve, tikai ne problēmas. Vērsieties pie Dieva, jo Viņš ir jūsu risinājums!

Armanda Līdumnieka liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Manas bailes ir prom un zāles vairs nav vajadzīgas!

Publicēja 2019. gada 3. janv. 12:06Laura Gruševa

Ziņas datums 03.01.2019

Nav uz pasaules tāds laiks, vieta vai problēma, kurā Dievs nespētu iejaukties un izmainīt, ja vien uz Viņu paļaujas, tic un lūdz! Sarunā Jānis stāsta, kā tas notika viņa dzīvē: ”Man jau ir 87 gadi. Dzīve gandrīz nodzīvota, pienākušas vecumdienas un veco ļaužu pansionāts kļuvis par manu mājvietu. Likās, ka neko vairs nevaru mainīt un tā arī savas pēdējās mūža dienas jānovelk bezcerībā, aizmirstībā un nevienam nevajadzīgam. Tā jau saka, ka vecums nenāk viens. Arī mani piemeklēja veselības problēmas. Vairs jau tā  īsti pat neatceros, kā sākās, bet zinu, ka pēdējos desmit gadus tās bija īpaši saasinātas un traucējošas. Te sirds “pa muti leca laukā”, te pakrūtē  žņaudza un spieda vai nost. Asinsspiediens uzskrēja tik augsts, galvu plēsa pušu, ka nespēju pakustēties. Ārsti noteica diagnozi: sirds aritmija, stenokardija asinsrites traucējumu dēļ un arteriālā hipertonija. Tika nozīmētas zāles. Sākumā tās lietoju periodiski kā ārstniecisko kursu, bet vēlāk arvien biežāk līdz pēdīgi jau katru dienu. Bija pieradums un bez tām nevarēju iztikt. Arī emocionāli jutos kā nu kuru dienu. Bieži uznāca skumjas un baiļu sajūta. Tik ļoti gribējās ar kādu izrunāties, kas mani uzklausītu un kam es būtu vajadzīgs. Ar savu istabas biedru visu dzīvi pa vairākām reizēm aiz garlaicības bijām pārrunājuši. Tādos brīžos es izvilku no gultas apakšas savu “mūža mīlestību” akordeonu un “uzrāvu’’ kādu jaunības gabalu. Tas kaut nedaudz veldzēja sirdi.

Tad 2016.gada septembrī šeit pansionātā ieradās kristieši. Notika pasākums, uz kuru es sava draņķīgā noskaņojuma dēļ neaizgāju. Pēc nedēļas, kad atkal notika tikšanās, pie manis ienāca blakus istabiņā dzīvojošā Teklas kundze. Viņa teica: “Jāni, tev tas ir jādzird!” Paņēmusi mani un manu istabas biedru pie rokas, aizveda mūs uz telpu, kur notika šīs jaukās tikšanās. Esot šajā grupiņā, beidzot es jutos gaidīts, kādam vajadzīgs un patiesi mīlēts. Sajutu rūpes un gādību no kristiešu puses. Tā sāku regulāri apmeklēt šo kristīgo grupiņu pansionātā, kas tur notiek ik nedēļu. Jutu, kā pozitīvi mainās mans noskaņojums un domāšana, katra reize dod jaunu piepildījumu un spēku pārvarēt ikdienas pelēcību. Par Dievu biju dzirdējis un kaut kādā mērā jau ticēju, bet nekad nebiju domājis, ka Jēzus jāieaicina savā sirdī un jāiepazīst personīgi. Nu beidzot 85 gadu vecumā es to izdarīju. Tagad Jēzus ir mans Kungs un Glābējs jau divus gadus!

Tad kādu dienu pēkšņi, man nesaprotamu apstākļu dēļ, pansionāta ārstējošais ārsts man paziņoja, ka tikšot noņemtas zāles un ārkārtas gadījumā aizstātas ar citām. Tas man bija mokošs laiks. Es cietu no elpas trūkuma un sirdslēkmēm, asinsspiediens lēkāja katru dienu šurpu turpu. Nespēka pārņemts nespēju piecelties no gultas un es pārdzīvoju, ka netieku uz grupiņu. Likās, ka gals būs klāt! Grupiņas vadītāja mani apciemoja, lūdza par mani Dievu un visādi centās uzturēt možu garu, bet slimība negribēja atkāpties. Pēc divu mēnešu ilgām mokām man atjaunoja pirms tam ierasto zāļu devu. Es piecēlos no gultas un atsāku apmeklēt kristīgo grupiņu. Ar lielu interesi klausījos Dieva Vārdu, centos iegaumēt un pielietot ikdienā visu mācīto, ieteikto, dzirdēto un pārrunāto katrā tikšanās reizē. Jutu un sapratu, ka arī mana ticība un paļāvība uz Dievu pieaug. Pats sāku ne tikai Tēvreizi skaitīt, bet arī lūgt Dievu regulāri.

2018.gada vasarā mums pansionātā nomainījās ārstējošais personāls un man atkal tika atcelta zāļu lietošana. Laikam jau pārāk dārgas tās zāļu izmaksas! Jā, bet šoreiz viss notika pavisam citādi. Fakts, ka būs jāiztiek bez zālēm, manī radīja izmisumu. Pārņēma bailes no slimības mokām un nāves. Nespēju rast mieru dienā un naktī normāli aizmigt. Nekavējoties par savām bailēm un satraukumu pastāstīju grupiņas vadītājai, kas iestājās lūgšanā par manu dziedināšanu un atbrīvošanu no mokošās baiļu sajūtas un veselības problēmām. Mēs kopā skaļi saucām: ”Jēzus brūcēs esmu dziedināts, man pieder pilnīga brīvība garam, dvēselei un miesai!” Pēc tam viņa teica: “Jānīt, tu esi dziedināts!” Uz ko es atbildēju: “Esmu gan!”

Jā, es patiešām esmu dziedināts no aizvadītā gada jūlija mēneša. Jau vairāk nekā piecus mēnešus nelietoju zāles un jūtos spēka pilns. Sirds ritma un asinsspiediena problēmu vairs nav. Bailes, bezcerību, vientulību un skumjas nomainījis prieks. Katru dienu varu uzspēlēt sev tik mīļo akordeonu, tā daloties savā priekā ar citiem. Es vairs nebaidos no nāves, jo zinu, ka laiku, kas man vēl atvēlēts, esmu kopā ar to Kungu līdz nonākšu pie Viņa mūžībā Debesīs.

Ko tad lai es citiem saku? Nu, tiem veciem jau grūti ko iestāstīt, galvenais, lai viņi paspēj  Jēzu pieņemt un tiek glābti, bet man žēl tos jaunos, kas savas dzīves bezjēdzīgi izšķiež, kā kādreiz es. Viņiem es gribu teikt, lai negaida vecumdienas, lai steidz pie Jēzus, jo viņi ir tie, kam Dievs lielas lietas grib uzticēt!

Jāņa Mača liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Dievs dziedina bērnu no neārstējamas ādas kaites pēc vienas lūgšanas

Publicēja 2018. gada 27. dec. 12:04Laura Gruševa

Ziņas datums 27.12.2018

Marijas stāsts ir apliecinājums Dieva visvarenībai. Kad viņas meitiņa Nikola Jasmīna saslima ar smagu ādas slimību, ārsti nedeva nekādas cerības. Mazulīte cieta neizturamas mokas, bet tad kāds ticīgs cilvēks iestājās par viņu lūgšanā un notika brīnums. Otrā rītā bērns bija pilnīgi vesels. Notikušais bija iedrošinājums arī pašai Marijai, kura pēc tam pilnībā atdeva savu sirdi Dievam un pievienojās draudzei. Par to, kā tas notika, Marija stāsta:

“Pirms diviem ar pusi gadiem mana meita Nikola cieta no ļoti smagas ādas slimības – atopiskā dermatīta. Problēmas parādījās gandrīz no dzimšanas, bijām slimnīcā, jo stāvoklis bija ļoti nopietns. Meitas ķermeni klāja ne tikai izsitumi, bet vairākās vietās arī čūlas, kas plīsa un asiņoja. Visvairāk skarta bija labā auss – man pat likās, ka tā tūlīt varētu noplīst. Bērns cieta ļoti lielas sāpes un niezi. Mēs bijām slimnīcā, meitiņa tika pieslēgta pie sistēmas, taču ārsti nevarēja palīdzēt.

Kad Nikolai bija pusotrs gads, vairāki speciālisti uzstādīja diagnozi, bet nespēja noteikt šīs slimības cēloni. Ārsti nedeva arī nekādas cerības nākotnē, sakot, ka šī slimība ir hroniska un ar to nāksies sadzīvot visu mūžu. To nevarot izārstēt, tikai apārstēt uz kādu laiku. Lai kaut kā atvieglotu bērna stāvokli, tika nozīmētas spēcīgas hormonālas ziedes, kas atstāj negatīvu iespaidu uz veselību kopumā. Man bieži naktīs bija jāceļas augšā, jo meitiņa no sāpēm raudāja.

Kad kārtējo reizi bērnam bija slimības uzliesmojums, mana tante, kura tic Kristum jau daudzus gadus, redzot manas meitas ciešanas, sadusmojās. Viņa teica: “Cik ilgi mēs vēl ļausim šai velnišķajai slimībai bērnu mocīt!?” Viņa sāka aktīvi lūgt Dievu par manu mazo meitiņu un es pievienojos. Mēs abas lūdzām, uzlikām rokas bērnam uz galvas un Jēzus vārdā pavēlējām šai slimībai atkāpties. Tad mēs kopā slavējām Dievu un apliecinājām, ka Kristū mums dota dziedināšana. Otrā rītā mēs piecēlāmies un es biju šokā! Jau daudzus mēnešus meitiņu bija mocījušas asiņojošas un jēlas čūlas, bet tagad tās bija aizvilkušās ciet. Tas bija patiess, reāls brīnums, ko Dievs izdarīja no vienas lūgšanas bez medicīniskas iejaukšanās. Mēs ar tanti abas bijām pārsteigtas. Austiņa bija vesela, palika tikai vieglas krevelītes. Nākamās nedēļas laikā mana meita kļuva pilnīgi vesela, nebija pat apsārtumu un rētas no čūlām. Nu jau ir pagājuši divi gadi un manam bērnam no šīs slimības vairs nav ne miņas.

Es pati esmu Dievam ticējusi visu laiku, pirms vairākiem gadiem nācu arī uz draudzi, tomēr pārāk nopietni man tas nebija un pēc kāda laika es atkāpos. Taču piedzīvotā meitas dziedināšana vienas nakts laikā bija kā grūdiens, lai es pilnībā atdotu savu sirdi Dievam un atgrieztos draudzē. Pagāja mēnesis, un mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” dzimšanas dienas dievkalpojumu. Tur arī es, saņemdama brīnumainu dziedināšanu savam bērnam, iedegos Dievam pa īstam. Viņš ir varens, mīl mūs un uzklausa mūsu lūgšanas. Ja mēs no visas sirds lūdzam un paļaujamies uz Dievu, tad Viņš mums dod to, ko no Viņa lūdzam.

Šo pāris gadu laikā, kopš esmu draudzē, mana meita Nikola ir pilnībā vesela, viņa ir ļoti dzīvespriecīgs bērns. Atopiskais dermatīts un alerģijas vairs ne reizi nav atgriezušies. Mans ģimenes ārsts ir šokā par šo dziedināšanu un arvien vēl netic, ka kaut kas tāds ir iespējams. Arī es pati šos divus gadus ik svētdienas nāku uz draudzi ar abiem bērniem, katru rītu lasu Bībeli un nāku pie Dieva lūgšanā.

Ja tu vēl nepazīsti Dievu, es tev gribu ieteikt nevilcināties, bet nākt pie Viņa tagad un atdot Viņam savu dzīvi. Uztici savas vajadzības un problēmas Dievam, jo Viņam nekas nav neiespējams!”

Marijas Stepes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Noslēgusies dziedināšanas dievkalpojumu tūre ārpus Rīgas pilsētās

Publicēja 2018. gada 24. dec. 23:17Laura Gruševa

Zņas datums 25.12.2018

Jau no septembra mēneša mācītājs un evaņģēlists Mārcis Jencītis kopā ar komandu devās pa Latvijas pilsētām un organizēja dziedināšanas dievkalpojumus. Tā bija iespēja cilvēkiem piedzīvot emocionālu un fizisku dziedināšanu, kā arī nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Šajās pilsētās vēlāk tika atvērtas arī jaunas mājas grupas, un tā ir fantastiska iespēja cilvēkiem vairāk iepazīt Dievu, dzīvot pilnvērtīgu un sakārtotu dzīvi, kā arī saņemt atbalstu no pieredzējuša un atsaucīga mājas grupas vadītāja konkrētā pilsētā. Pievienojies kādai no mājas grupiņām savā pilsētā!

Jaunās mājas grupiņas ir atvērtas šādās pilsētās:
Gulbene, grupiņu vada Indra (nr. 25124466)
Valka, grupiņu vada Ieva (nr. 29427241)
Valmiera, grupiņu vada Anna (nr. 29571557)
Alūksne, grupiņu vada Inga (nr. 26786266)
Cēsis, grupiņu vada Raivo un Aļesja (nr. 27073870)
Aizkraukle, grupiņu vada Pārsla (nr. 20378933)
Tukums, grupiņu vada Velta (nr.20377366)
Bauska, grupiņu vada Ieva (nr.26700152)
Jelgava, grupiņu vada Luīze (nr.20016806)
Kuldīga, grupiņu vada Luīze (nr.20016806)

„Kristus Pasaulei” mājas grupiņas un draudzes filiāles ir arī šādās pilsētās:
Liepāja, vada Indra (nr. 29537719)
Saldus, vada Luīze (nr.20016806)
Ventspils, vada Luīze (nr.20016806)
Talsi, vada Sandija (nr. 28808660)
Balvi, vada Inga (nr. 26786266)
Madona, vada (nr. 20390115)
Jēkabpils, vada Evita (nr. 20390193)
Smiltene, vada Indra (nr. 25124466)
Limbaži, vada Gunta (nr. 20377361)
Ogre, vada Linda (nr. 29664539)
Dobele, vada Inga (nr. 26339841)
Birzgale, vada Ilze (nr. 26400263)
Skulte, vada Ints (nr. 29222991)
Ķekava, vada Ilona (nr. 22328869)
Raņķi, vada Dace (nr. 27829868)
Viesīte, vada Evita (nr. 20390193)

Lielākā daļa no draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņām atrodas Rīgā, atrodi savējo, piesakoties pa tālruni: +371 2933 5196

Bildes no dievkalpojumiem vari apskatīt šeit – 
Liepāja: https://bit.ly/2AB4K7K 
Saldus: https://bit.ly/2SmuewS 
Ventspils: https://bit.ly/2TYrOWI 
Talsi: https://bit.ly/2E6a8DR 
Balvi: https://bit.ly/2O2oyJO 
Gulbene: https://bit.ly/2BJzgxW 
Madona: https://bit.ly/2AAwpFH 
Jēkabpils: https://bit.ly/2RpBKHb 
Ludza: https://bit.ly/2TUY5hv 
Rēzekne: https://bit.ly/2DTfYaH
Valka: https://bit.ly/2KNUGNm 
Valmiera: https://bit.ly/2TZSQwX 
Alūksne: https://bit.ly/2FQajEW 
Smiltene: https://bit.ly/2SleE4t
Cēsis: https://bit.ly/2PbPiEj 
Limbaži: https://bit.ly/2BHVikq
Aizkraukle: https://bit.ly/2P8Yk4Q 
Ogre: https://bit.ly/2DQPc2R
Tukums: https://bit.ly/2T3E0Ea 
Dobele: https://bit.ly/2LzoqxS
Bauska: https://bit.ly/2Lzpguw
Jelgava: https://bit.ly/2QI8yie 
Kuldīga: https://bit.ly/2ELEE6m

Tomēr tas vēl nav viss! Noslēdzošais dziedināšanas dievkalpojums norisināsies Rīgā 2019. gada 19. janvārī, plkst. 14:00, Rīgas Kongresu namā, Kr. Valdemāra ielā 5. Nepalaid garām savu iespēju iegūt dziedināšanu, aizlūgšanu par personīgām vajadzībām un arī iespēju pievienoties kādai mājas grupai Rīgā!

Nāc pats un aicini draugus!
Vairāk informācijas: www.kristuspasaulei.lv
Kontakttālrunis: +371 2933 5196

Kristīne Zeltiņa

Esmu atradis piepildījumu un mīlestību!

Publicēja 2018. gada 20. dec. 12:03Laura Gruševa

Ziņas datums 20.12.2018

Gundar, pastāsti par savu dzīvi, kāda tā bija?

Pirms iepazinu Dievu, es savu dzīvi varētu nosaukt par vairākiem gadiem tumsā, jo tas atgādināja neveiksmju ciklu, kas atkārtojās, un izskaidrojumu tam atrast nevarēju. Ir kāda lieta, ko es nekad neesmu saņēmis no cilvēkiem, pirms ienācu draudzē – mīlestība. Man bija ģimene – tēvs un māte, taču bērnībā nesaņēmu gaidīto uzmanību un mīlestību. Tēvs nomira, kad man bija 14 gadi, viņš bija jau gados un parasti pavadīja ļoti daudz laika darbā, tāpēc nebija man blakus, kad to ļoti vajadzēja. Arī no mātes nesaņēmu pietiekoši uzmanības. Pret vecākiem man bija izveidojusies sava veida nepiedošanas sajūta. Līdz ar to, visu savu dzīvi esmu meklējis cilvēku, kurš man varētu aizstāt tēvu, tādu kā mentoru, kam var uzticēties un līdzināties. Tas nav vainagojies ar panākumiem, jo bieži esmu sastapies ar neuzticamiem cilvēkiem, kuri melo un nevēlas palīdzēt no sirds.

Cilvēki, kurus es agrāk saucu par draugiem, mēdza pievilt. Viņus viss apmierināja līdz brīdim, kamēr man bija kāda naudiņa un līdzekļi, bet tiklīdz nācās sastapties ar grūtībām, draudzība kaut kur izzuda. Es sapratu, ka pasaule kopumā ir ļauna un labāk būt vienam. Es nekur neatradu šo atbalstu un mīlestību, kas man bija vajadzīgs. Jutos vai nu nesaprasts vai pārāk pieaudzis sava vecuma jauniešiem. Tāpat arī mans trūcīgais stāvoklis skolā bieži vien izraisīja nošķirtību, jo es redzēju, ka vienaudži negrib ar mani tādēļ komunicēt.

Tas, ka nevarēju nevienam uzticēties un parunāt, mani spieda pie zemes. Pašapziņa arvien vairāk saruka, nebiju pārliecināts par savu viedokli, lēmumiem un nākotni. Mans brālis izauga kā pilnīgs mans pretstats. Viņam ir krimināla sodāmība un pilnīgi cits dzīvesstils. Viņš visur gāja līdzi draugiem, bet es paliku viens. Cīnījos arī ar nepiedošanu savam brālim, kurš problēmās vienmēr vainoja mani un vienreiz pat piedraudēja ar ieroci – dzērumā gāja man virsū ar cirvi. Tas bija lūzuma punkts, kad sapratu, ka ir laiks iet no viņa prom un dzīvot vienam.

Vai Tu agrāk ticēji Dievam?

Iepriekš man nekad nav bijis iespēju saprast, kas ir Dievs. Man nebija neviena ticīga cilvēka blakus, nebiju ne reizi bijis dievnamā. Es pat nezināju, ka Dāvids un Goliāts ir no Bībeles! (smejas) Lai gan vēsture bija priekšmets, kurš man ļoti padevās, taču šo es nezināju. Jā, es biju dzirdējis, ka ir Jēzus, ka ir dažādas lietas, par ko runā Bībele, taču, ko tas patiesībā nozīmē, nesapratu. Tomēr, neskatoties uz to, ka es nesapratu vārdu „Dievs” un man nebija priekšstatu par Viņu, es ticēju, ka ir kāds augstāks spēks. Bet es nemēdzu lūgt, jo nezināju, ka tā var darīt un ka Dievs vispār var palīdzēt.

Kā Tu iepazini Dievu un kā Tava dzīve mainījās kopš tā brīža?

Kādu laiku atpakaļ manā dzīvē sāka sakārtoties pāris lietas. Es ticu, ka tas bija Dieva plāns. Es dabūju labi apmaksātu darbu, ieguvu labu profesiju skolā. Darbā arī parādījās kolēģe, ar kuru radās labs kontakts. Viņa man sāka stāstīt par Dievu. Man, protams, uzreiz bija jautājumi un ziņkāre, jo viņas stāstītais ļoti uzrunāja. Es biju jau tiktāl uzzinājis, ka ir mājas grupiņas, kurās izrunā katru reizi kādu sprediķa tēmu, taču pats vēl tur nebiju aizgājis. Un es vienreiz prasīju kolēģei – par ko šoreiz bija dievkalpojuma tēma? Mani tiešām piesaistīja viss, ko viņa man stāstīja. Nolēmu, ka jāaiziet klātienē. Pirmais dievkalpojums bija dziedināšanas dievkalpojums, pēc kura arī es turpināju nākt uz draudzi un mājas grupiņu. Kad es pirmo reizi ienācu dievkalpojuma zālē, sapratu, ka tas ir pirmais publiskais pasākums, kurā jūtos nepiespiesti. Tā kā man problēmas sagādāja komunikācija un mazvērtība, es nemēdzu kaut kur īpaši iziet vai apmeklēt pasākumus. Cilvēki draudzē man šķita ļoti atvērti un draudzīgi, un tas man bija brīnums – sākums manām izmaiņām. Caur cilvēkiem, caur sprediķiem es sāku iepazīt, kāds ir Dievs. Un arī vēlāk jau pats uzsāku lasīt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā. Dievs ir mīlestība. Tas ir tas, ko cilvēks visu mūžu mēģina atrast un nevar, līdz nesastopas ar Viņu.

Tagad varu teikt, ka Dievs ir tas, kas mani piepilda ar mīlestību un palīdz uzvarēt nepiedošanu, es neesmu vairs viens – man ir Dievs un arī draudzes cilvēki, kas gatavi pa īstam atbalstīt. Ar Dievu es sāku arī pats justies vērtīgāks. Sapratu, ka mana balss arī kaut ko nozīmē, ka es neesmu nekas. Līdz ar to sāka uzlaboties arī mana komunikācija un attiecības ar cilvēkiem, cēlās pašvērtējums, iepazinu jaunus draugus, kam uzticēties un līdzināties. Mums ir labākas attiecības ar māsu, kaut gan agrāk bija jūtama barjera. Spēju piedot mammai un tētim, pret kuriem turēju naidu vai negatīvas emocijas. Pavadot laiku lūgšanā, Dievs mani izmaina no iekšienes, es nejūtos pamests, viens un vīlies it visā. Man ir pozitīvs skatījums uz dzīvi.

Ko Tu ieteiktu cilvēkiem ar līdzīgām problēmām dzīvē un kuri vēl nepazīst Dievu?

Es ieteiktu cilvēkiem atmest aizspriedumus, pirms nākt uz draudzi, un atvērt savu sirdi. Jo, ja cilvēks noskaņojas uz to, ka viņam nekas nevar palīdzēt, tad nekādi brīnumi nevar notikt un visticamāk viņš turpinās maldīties tumsā. Bet Gaisma ir tepat blakus! Noticiet Dievam!

Gundara Zemīša liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Bijušais ateists: „Dieva principi darbojas!”

Publicēja 2018. gada 13. dec. 12:31Laura Gruševa

Ziņas datums 13.12.2018

Mihails ir fizikas skolotājs un liels zinātnes cienītājs. Šādiem cilvēkiem visbiežāk ir raksturīga racionāla pieeja visam pasaulē un līdz ar to neticība Dieva esamībai. Tomēr Mihails ir atklājis to, ko kāds vismazāk būtu gaidījis – Dieva principi, par kuriem runā Bībele, tiešām darbojas! Kā viņš to saprata, tālāk pastāstīs pats.

Mihail, kādēļ Tu agrāk uzskatīji sevi par ateistu? Tā bija apzināta nostāja vai tu vienkārši neticēji Dieva eksistencei?

Tā bija apzināta nostāja. Bērnībā es ticēju, ka ir kaut kas augstāks un pat lūdzu Dievu, lai gan tie lūgumi bija diezgan bērnišķīgi. Taču, kļūstot pieaugušam, sāku arvien vairāk interesēties par zinātni, atklājumiem, un ticība Dievam man nešķita vajadzīga. Tā nebija man kā vērtība. Kā man toreiz likās – visu var atrisināt un pierādīt ar kādiem racionāliem izskaidrojumiem, fiziku un zinātni. Es domāju, ka nevar pierādīt to, kas ir rakstīts Bībelē, lai gan nebiju to pamēģinājis. Biju viens no tiem cilvēkiem, kurš centās citus pārliecināt, ka Dievs un tas, kas minēts Bībelē, ir „murgs”.

Vai Tev kāds ir stāstījis par Dievu agrāk?

Jā, bija daži cilvēki pirms kādiem astoņiem gadiem, kas mani aicināja uz kristīgiem pasākumiem, tur bija arī sporta nodarbības un citas lietas, taču mani tas kaut kā neinteresēja. Viņi turpināja mani aicināt divu gadu  garumā, taču es vienmēr atteicu. Kāpēc mani sauca spēlēt basketbolu vai galda spēles, man nebija skaidrs. Īstenībā es biju noslēgts cilvēks, intraverts, pa “tusiņiem” negāju. Ja kāds man piedāvāja kaut kur iet, tad parasti es atteicos. Bet, ja tomēr gāju, tad mana iesaistīšanās bija minimāla. Atteikties no pasākumiem bija mana tipiskā reakcija. Vēl es biju vieglprātīgs un pietiekami slinks, tāpēc, kad man sākas kādas problēmas, tās visas krājas un vienkārši sāka mani nospiest. Man bija grūtības attiecībās ar manu draudzeni, vēlāk arī radās finanšu sarežģījumi un es paņēmu kredītu, kaut gan nemācēju pelnīt naudu, lai to atmaksātu. Centos daudz strādāt un nepietika laika mācībām. Tādā veidā zaudēju arī vietu universitātē. Arī manā ģimenē notika vesela virkne nelaimju – nomira mans tēvs, pēc tam māte un vēlāk arī māsa no slimības. Kamēr es biju depresijā un apātijā, atkal atnāca SMS no tiem cilvēkiem, kuri aicināja mani tagad jau uz galda spēlēm.  Šiem cilvēkiem pietika pacietības aicināt mani divu gadu garumā. Pa šiem diviem gadiem  es tomēr vienreiz piekritu aiziet uz kādu pasākumu, jo gribējās atpūsties no grūtās ikdienas. Pats vairs netiku galā ar to visu. Es uzzināju, ka šie cilvēki bija kristieši. Viņi mani iepazīstināja ar Bībeli, lūgšanu un es sāku pamazām interesēties par Dievu, jo pamanīju, ka Bībelē minētās lietas darbojas ikdienā. Ja agrāk domāju, ka tas ir tikai fizikā, kad tu kaut ko izdari un tam ir rezultāts, tad tagad arī ieraudzīju, ka minētās lietas Bībelē, piemēram, lūgšana, darbojas. Pamazām sāku ticēt un nākt uz draudzi. Tas man deva jaunu dzīvi un vēlmi sāt kaut ko darīt, lai risinātu problēmas. Pakāpeniski cīnījos ar kredītiem, iestājos atkal universitātē, cerot dabūt tur vietu dienesta viesnīcā. Es draudzē gāju vairākus gadus. Tomēr māsas nāve bija smagi ietekmējusi vecmāmiņu un problēmas ar veselību sākas arī viņai. Kad manai vecmammai palika slikti, man radās nepieciešamība katru nedēļu braukāt uz Liepāju pie viņas un es pārtraucu iet uz draudzi.

Kā Tu nokļuvi draudzē „Kristus Pasaulei” un kas izmainījās Tavā dzīvē?

Kad atkal pārvācos uz dzīvi Rīgā, es paliku viens un tāpēc nolēmu kļūt atvērtāks cilvēkiem. Ja agrāk to, ko citi man piedāvāja, es parasti neizmantoju, tad tagad nolēmu izmantot pēc iespējas vairāk. Vēl es biju lūdzis Dievu, lai viņš aizpildītu manu dzīvi ar kaut ko jēdzīgu. Lai man nav rutīna – tikai māja/darbs un sēdēšana internetā pa vakariem. Tad uz ielas satiku kristiešus, kas uzaicināja uz kādu lielu kristīgu pasākumu vasaras beigās, un pēc tam arī uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Es atsaucos, jo sapratu, ka man ir vajadzīga Dieva palīdzība, es jau zināju, ka Dieva principi darbojas. Man pietrūka kristiešu sabiedrības, jutos vientuļš. Draudzē es neesmu viens, cilvēki ir vienoti, izpalīdzīgi un draudzīgi. Pasaulē visi ir paši par sevi, sadrumstaloti. Ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, sāku pats lūgt Dievu regulāri, lasīt Bībeli un tā sapratu ļoti daudzas lietas, kas man sevī ir jāmaina. Viens no iemesliem, kāpēc atnācu uz draudzi – tas ir mācīties, jo Bībele, manuprāt, ir grāmata par attiecībām. Tieši tas, kas man būtu noderīgs un tas, ko esmu palaidis garām savā dzīvē, ir māksla veidot attiecības – tādas, kas nebrūk. Es vēlos mainīt sevi. Mans ticības ceļš ir atsācies un kopā ar kādu to ir daudz vieglāk iet. Es apmeklēju draudzes pasākumus, mājas grupiņas un dievkalpojumus un jūtos laimīgs! Neesmu vientuļš un zinu, ka kopā ar Dievu spēju atrisināt ikvienu problēmu.

Ko Tu kā bijušais ateists ieteiktu cilvēkiem, kuri netic Dievam?

Es ieteiktu pamēģināt, jo zaudēt tik un tā nav ko! Pasekojiet un papraktizējiet lietas, ko māca Bībele, un jūs redzēsiet, kā viss sāk mainīties. Dieva principi darbojas un to izpratne un pielietošana savā ikdienā palīdzēs jums. Zinu, ka Dievs ir reāls un dzīvs. Novēlu to piedzīvot ikvienam savā dzīvē!

 Mihaila Vdovičenko liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Dievs atbrīvoja no nepiedošanas nastas!

Publicēja 2018. gada 6. dec. 12:25Laura Gruševa

Ziņas datums 06.12.2018

Nepiedošanai sev līdzi atnes aizvainojumu, dusmas, naidu un rūgtumu. Cilvēki mēdz cīnīties gadiem, netiekot ar to galā un nespējot aizmirst pāridarījumu. Mārtiņam nepiedošana nāca no skolas gadiem, taču Dieva spēkā šodien viņam ir pilnīgi brīva sirds, un viņa dzīve ir izmainījusies!

Mārtiņ, kam tu nespēji piedot un kas bija noticis tavā dzīvē?

„Es izaugu Latgalē, šķirtā ģimenē, diezgan nabadzīgos apstākļos. Šī iemesla dēļ tiku skolā daudz apsmiets, grūstīts un kaitināts. Protams, ar laiku manī radās naids pret klases biedriem un neizpratne par viņu izturēšanos. Mājās par skolā notiekošo nestāstīju,  jo mamma dzīvoja viena ar diviem bērniem, un  visvairāk kas viņu interesēja tikai manas atzīmes. Man bija nepiedošana mammai, jo visu laiku sev uzdevu jautājumu – kāpēc viņa izšķīrās, kāpēc bija tāds naids pret tēti, kāpēc vajadzēja nīst abas manas vecmāmiņas un ar visiem ķildoties? Es nespēju pieņemt un pat pārmetu šo mammas izvēli, nesapratu, kāpēc viņa nevarēja kaut ko mainīt, lai uzlabotu situāciju. Mēdzu arī „bastot” stundas, lai izvairītos no skolasbiedru apsmiekla. Gadiem ejot, nepiedošana nepārgāja, bet auga arvien lielāka un vilkās līdzi man visur.

Vai dzīvesvietas maiņa palīdzēja atbrīvoties no sliktajām sajūtām?

Kad pārvācos dzīvot uz Rīgu, iekšējo naidu un nepiedošanu paņēmu līdzi, mēdzot to izgāzt uz apkārtējiem cilvēkiem. Es visus uztvēru kā skolas biedrus, kas tikai grib mani aizvainot. Dzīvojot Rīgā, domāju par saviem klasesbiedriem un to, ko viņi man nodarīja. Skanēs varbūt smieklīgi, bet speciāli braucu no Rīgas uz Latgali, lai bijušajiem klasesbiedriem „atriebtos”. Naids un nepiedošana joprojām manī vārījās. Man šķita, ja es viņus noķeršu pa vienam un atriebšos, man tas dos prieku un piepildījumu. Bet tā nebija.

Celtniecībā, kur strādāju, mēdzu iedzert un aicināju uz to arī citus darbiniekus. Vai darbs beidzās pusdienlaikā vai vakarā tobrīd man nešķita svarīgi. Es visu laiku meklēju veidu, kā iekšēji noslāpēt dusmas un sava veida tukšumu. Viens no veidiem bija alkohols. Kādās tik vietās es neesmu gulējis dzērumā! No vienas puses, mani nomāca arī sirdsapziņas pārmetumi un kauns. Tomēr tajā pašā laikā, es nevarēju atrast nekādu atspēriena punktu, lai kaut ko mainītu.

Gadu no gada man parādījās tāda kā apātija un skumjas par to, ka neesmu neko izmainījis vai sasniedzis savā dzīvē. Atkal gads ir cauri, bet viens un tas pats! Līdz ar to „ražīgajā sezonā” strādāju cik var – izspiedu no sevis visu iespējamo, bet tik un tā tas nedeva rezultātu, kur nu vēl piepildījumu vai gandarījumu. Es biju pārvērties tādā kā vēja grābslī, kas cenšas visu ķert un iesākt, bet tā arī neko nesasniedz un līdz galam nepabeidz. Mans iekšējais cilvēks nemainījās – es biju naida un nepiedošanas pilns”

Vai Tu centies kaut kā mainīt esošo situāciju?

„Es vēlējos, bet nezināju, kā. Tad, kad jau dzīvoju kopā ar sievu, mums bija brīdis, kad ļoti pasliktinājās attiecības un viss bija uz šķiršanās robežas. Tajā situācijā es kaut kā iedomājos par Dievu, jo bērnībā biju dzirdējis, ka Viņš palīdz un atbild uz lūgšanām. Domāju, vai Viņš varētu palīdzēt, jo es pārdzīvoju par mūsu attiecībām. Sāku lūgt kā mācēju, lai izglābj mūsu laulību, jo es negribēju šķirties. Apsolīju Dievam, ka es mainīšos, labošos, galvenais, lai Viņš mums palīdz. Pēc tam biju par to pat piemirsis, bet mūsu attiecības uzlabojās.

Manai sievai kāds bija pastāstījis par draudzi „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņu Talsos. Viņa sāka apmeklēt grupiņu un aicināja arī mani, taču es vilcinājos. Pagāja kāds gads, kad jau mana sieva vadīja šo grupiņu un es piekritu atnākt. Man ļoti patika atsaucīgie cilvēki šeit.

Kāda ir tava dzīve tagad?

Pēc laika jau sāku lasīt arī Bībeli un aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur kalpotāji par mani lūdza Dievu, arī par to, lai es spētu visiem piedot. Apmēram divus mēnešus pēc inkauntera pamanīju, ka nepiedošana, naids, atriebības domas ir pazudušas. Es vairs ar to necīnījos, man tas nebija svarīgi. Un tās tiešām bija izmaiņas no Dieva! Manī iestājās tāda nesatricināma miera sajūta! Vairs neizjutu to tukšumu, ko iepriekš visu dzīvi.

Esot draudzē, es redzēju, ka tās lietas, par ko cilvēki runā, tiek arī izdarītas. Man bija svarīgi to redzēt, jo iepriekš visu laiku cīnījos ar nesasniegtiem mērķiem un pašnosodījumu. Bieži vien arī valstī var redzēt cilvēkus, kas runā, bet neko nedara. Taču šeit ir citādāk!  Mācītājs māca, ka ir jālūdz Dievs, jālasa Bībele un jāstāsta cilvēkiem par Dievu – un es redzu, ka tas darbojas! Es agrāk mēdzu aiziet uz baznīcu, taču Dievu tā arī neiepazinu, jo nelasīju Bībeli un nepavadīju laiku lūgšanā. Neredzēju arī tādu mīlestību pret cilvēkiem. Šajā draudzē es redzu, ka ir mērķi un cilvēki tos Dieva spēkā sasniedz. Šobrīd es palīdzu sievai arī mājas grupiņā, kalpojot cilvēkiem. Lasot Bībeli, es iekšēji izmainījos. Man vairs nav nepieciešams alkohols, lai gūtu kādu prieku ikdienā, Ja agrāk es biju ļoti aizņemts, bet neko nesasniedzu, tad tagad es ieguldu reālu darbu pareizā veidā un sasniedzu to, ko vēlos. Es sapratu, ka es neesmu tukša vieta, bet kaut kas daudz vairāk. Tā kā manī vairs nebija nepiedošana, es sāku apzināties savu vērtību. Izmainījās arī mana attieksme pret cilvēkiem, es vairs neraugos uz viņiem kā pāridarītājiem. Sapratu, ka nevajag cilvēkus tiesāt, kāpēc viņi dara tā vai izturas pret tevi kaut kādā tādā veidā, kas tev nepatīk. Ir nepieciešams saprast iemeslu, kāpēc viņi tā rīkojas un pašam mainīt savu attieksmi.”

Dievs ir izmainījis Mārtiņa sirdi un ikdienu. Naids pret cilvēkiem ir pazudis un lietas, ko viņš nespēja atrisināt savā spēkā, šobrīd ir sakārtojušās. Uztici arī Tu Viņam savu sirdi! Viņš izmainīs Tavu dzīvi!

Mārtiņa Kvedera liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Atvērtas jaunas mājas grupiņas ārpus Rīgas!

Publicēja 2018. gada 30. nov. 11:46Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 30. nov. 11:48 ]

Ziņas datums 30.11.2018

Dziedināšanas dievkalpojumu tūres laikā, kas iesākās šī gada septembrī un noslēgsies nākamā gada janvārī, tiek atvērtas jaunas mājas grupiņas pilsētās, kur iepriekš to vēl nebija. Cilvēkiem ir iespēja ne tikai piedzīvot dziedināšanu un pieņemt Jēzu par Glābēju dievkalpojuma laikā, bet arī turpināt apmeklēt mājas grupiņu reizi nedēļā, kur ikviens var slavēt Dievu, pārrunāt Dieva vārdu un saņemt aizlūgšanas par personīgām vajadzībām. Jaunās mājas grupiņas vada pieredzējuši un draudzīgi vadītāji, kas vēlas palīdzēt iepazīt Dievu ikvienam dalībniekam.

Jaunās mājas grupiņas ir atvērtas šādās pilsētās:

Gulbene, grupiņu vada Indra (nr. 25124466)

Valka, grupiņu vada Ieva (nr. 29427241)

Valmiera, grupiņu vada Anna (nr. 29571557)

Alūksne, grupiņu vada Inga (nr. 26786266)

Cēsis, grupiņu vada Raivo un Aļesja (nr. 27073870)

Aizkraukle, grupiņu vada Pārsla (nr. 20378933)

Pievienojies kādai no mājas grupiņām savā pilsētā!


Bildes no dievkalpojumiem vari apskatīt šeit –

Liepāja: https://bit.ly/2AB4K7K

Saldus: https://bit.ly/2SmuewS

Ventspils: https://bit.ly/2TYrOWI

Talsi: https://bit.ly/2E6a8DR

Balvi: https://bit.ly/2O2oyJO

Gulbene: https://bit.ly/2BJzgxW

Madona: https://bit.ly/2AAwpFH

Jēkabpils: https://bit.ly/2RpBKHb

Ludza: https://bit.ly/2TUY5hv

Rēzekne: https://bit.ly/2DTfYaH

Valka: https://bit.ly/2KNUGNm

Valmiera: https://bit.ly/2TZSQwX

Alūksne: https://bit.ly/2FQajEW

Smiltene: https://bit.ly/2SleE4t

Cēsis: https://bit.ly/2PbPiEj

Limbaži: https://bit.ly/2BHVikq

Aizkraukle: https://bit.ly/2P8Yk4Q

Ogre: https://bit.ly/2DQPc2R

Nākamie dziedināšanas dievkalpojumi Latvijas pilsētās: Tukums - 01.12.2018. plkst. 12.00 Dobele - 01.12.2018. plkst. 19.00 Bauska - 08.12.2018. plkst. 12.00 Jelgava - 08.12.2018. plkst. 19.00 Kuldīga - 15.12.2018. plkst. 14.00 Rīga - 19.01.2019. plkst. 14.00

Nāc pats un aicini draugus!

Vairāk informācijas: www.kristuspasaulei.lv

Kristīne Zeltiņa

Brīva no alkohola, pateicoties meitas lūgšanām!

Publicēja 2018. gada 29. nov. 11:59Laura Gruševa

Ziņas datums 29.11.2018

Reizēm mēs paši neapzināmies savas ieilgušās problēmas smagumu un postošās sekas, bet to redz, saprot un tas vairāk sāp cilvēkiem, kuri ir mums līdzās. Tā tas notika arī Līvijas dzīvē.

Līvija stāsta: ”Dzīvoju ar vīru, kuram bija smaga alkohola atkarība. Tas bija šausmīgs laiks – nemitīgi strīdi, negulētas naktis, apvainojumi no vīra un pat roku “palaišana”. Lai kaut uz mirkli no tā visa atslābinātos, arī pati šad un tad iedzēru pa kādai glāzītei.

2010.gadā mans vīrs nomira no pārmērīgas alkohola lietošanas. Viņam tās bija beigas, bet man sākums pamatīgai alkohola lietošanai. Vienīgais, par ko es nepārtraukti katru dienu domāju, bija alkohols. Lai kādus ikdienas darbus darītu vai kur dotos, mani nekad neatstāja vēlme ātrāk tikt pie apreibinošās dziras. Pat tad, ja pārtikas veikalā neko nevajadzēja, nespēju paiet tam mierīgi  garām, neieejot un nenopērkot kādu pudeli alkohola. Tāda bija manas dzīves ikdiena. No regulāras alkohola lietošanas krasi pasliktinājās veselības stāvoklis. Sākās sirds, asinsrites un asinsspiediena problēmas. Meita vairākas reizes bija centusies norādīt uz manu problēmu, gribēja tērēt lielas naudas summas, lai mani ārstētu un kādā veidā palīdzētu, bet es to neņēmu vērā, jo pati nemaz nevēlējos atteikties no alkohola lietošanas. Tas bija mans “dievs”, citam nekam nebija jēgas manā dzīvē. Tā turpinot, man sākās nopietnas kuņģa darbības problēmas. Nācās vērsties pēc medicīniskās palīdzības. Ārsts izrakstīja zāles un noteica ārstēšanās kursu. Vakara zāļu devu es katru dienu dzēru kopā ar alkoholu.

Tas bija 2016. gads, kad mana meita bija sākusi apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, kurā māca, ka lūgšanām ir milzīgs spēks un uzvaru pār problēmām varam izcīnīt tieši vēršoties pie Dieva. Tā viņa sāka neatlaidīgi lūgt Dievu par mani.

Pēkšņi vienu vakaru notika “klikšķis”! Tas bija tā, it kā kāds būtu ieslēdzis gaismas slēdzi manā saprātā. Pār mani nāca neapgāžama apgaismība. Es pēkšņi sapratu un to arī pieņēmu, ka zāles kopā ar alkoholu dzert nevar un man ir jāatsakās no alkohola vispār. Lai arī visu laiku es nespēju un negribēju to darīt, tagad tas likās pats par sevi saprotams un pašai par lielu brīnumu viegli izdarāms. Dīvaini, vai ne? Pēc kāda laika es tikai uzzināju, mana mīļā meitiņa bija lūgusi par mani un savās lūgšanās dziļās sirds sāpēs, asaru pilnām acīm bija izmisīgi saukusi uz Dievu pēc palīdzības. Tagad es saprotu, ka tika saņemta atbilde uz meitas lūgšanu .Es esmu savas meitas izlūgta, Dieva brīnumdarošais spēks un žēlastība bija nākusi pār mani.

Ir pagājuši divi gadikopš tās dienas, kad tiku atbrīvota no alkohola atkarības un vairs to nelietoju. Slava Dievam, pateicība draudzei un manai meitiņai par lūgšanu! Mans veselības stāvoklis ir normalizējies, dzīve pamazām sakārtojas pa “plauktiņiem” un viss nostājas savās vietās. Tagad ar skaidru prātu dzīve liekas pavisam citādāka – tai ir jaunas krāsas, smaržas un jaunas vērtības! Tā vairs nešķiet bezjēdzīga un pelēka.

Šis atgadījums manī radīja lielu ticību Dievam, Viņa varenajam spēkam, vēlmi meklēt un iepazīt Dievu arvien vairāk. Es ienācu draudzē, kas tagad gandrīz pusotru gadu ir mana garīgā ģimene,  pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, ieguvu zināšanas un daudz ko vērtīgu Bībeles skolā. Regulāri apmeklēju mājas grupiņu Talsos, braucu uz draudzes dievkalpojumiem un dažādiem draudzes pasākumiem Rīgā. Lasu Bībeli un lūdzu Dievu, esmu Viņu iepazinusi personīgi kā savu Tēvu. Zinu un saprotu, cik milzīgs spēks ir lūgšanai un viena ticīga cilvēka saucienam uz Dievu, jo pati to esmu piedzīvojusi savā dzīvē!”

Tiem ,kas lasa šo liecību, Līvija saka: “Lai meklētu un iepazītu Dievu nav vecuma ierobežojumu, nekad nav ne par agru, ne par vēlu, kamēr esi šeit virs zemes. Nāc uz draudzi,   tā ir vieta, kur patiešām izmainās dzīves, jo šeit tev iemācīs kā lūgt un caur to gūt uzvaras!”

 Līvijas Purovskas liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Lūgšana spēj izmainīt visu!

Publicēja 2018. gada 22. nov. 22:28Laura Gruševa

Ziņas datums 22.11.2018

Zigmāra dzīve ir spilgts pierādījums tam, ka lūgšana spēj visu. Tā pieceļ uz kājām tad, kad ārsti saka, ka cerību izdzīvot vairs nav, tā dod atbildes uz dažādiem jautājumiem, un pats galvenais – palīdz sastapt to, pēc kā ilgojas ikviens – patiesu mīlestību, kas nāk no Dieva un spēj izmainīt  dzīvi līdz nepazīšanai!

Mūsu  sarunā Zigmārs padalīsies ar savu pieredzi, kā lūgšana un ticība Dievam pārvērta viņa dzīvi.

Zigmār, pastāsti, lūdzu, vai Tu ticēji Dievam pirms ienāci draudzē „Kristus Pasaulei”?

Dievam es ticēju, var teikt, kopš bērnības. Par vecākiem varu teikt tā – mamma ticēja, tēvs, manuprāt, arī, bet turēja to klusībā. Uz baznīcu īpaši negājām, lai gan 8-10 gadu vecumā mani nokristīja, vienkārši pajautājot, vai es ticu Dievam. Lūgsanā laiku nepavadīju – man nebija personīgu attiecību ar Dievu, es vienkārši ticēju, ka Dievs ir.

Kāda bija Tava dzīve toreiz?

Ar šodienas skatījumu varu teikt, ka manai dzīvei nebija ne mērķu, ne vīzijas. Es nezināju, kāpēc es dzīvoju, ko es varētu darīt tālāk. Dzīvoju, kā sanāca. Vienīgais, ko es zināju – es vēlējos patiesu mīlestību, piepildījumu. Kaut ko tādu, kas liek tev vēlēties dzīvot un dod arī saprašanu, kāpēc tu esi šeit virs zemes. Es biju diezgan kautrīgs puisis, it īpaši ar meitenēm. Savā ziņā šis komplekss lika man kompensēt to citā sfērā. Tas izpaudās tā, ka es nodarbojos ļoti intensīvi ar basketbolu. Izliku sevi tur pilnībā, pārmērīgi trenējoties.  Reizēs, kad iekšēji jutos neapmierināts vai apbēdināts, mēdzu piedzerties. Es nedzēru regulāri, bet, ja to darīju, tad līdz nemaņai. Man bija tendence krist tādās kā galējībās. To iekšējo mazvērtības sajūtu aizstāju ar izrādīšanos: „Redz, kāds es basketbolists” vai piedzēros tā, ka neko neatceros nākamajā dienā.

Vai šādās reizēs nemēģināji lūgt Dievu pēc palīdzības?

Lai gan es ticēju Dievam, tomēr nemēdzu lūgt no Viņa palīdzību. Tomēr manā dzīvē ir kāds atgadījums, kad mana ģimene lūdza par mani Dievu un tas izdarīja neticamo. Tā bija reize, kad vēl pirms ienākšanas draudzē, sapratu, cik liels spēks ir lūgšanai. 1999.gadā, piektdienas vakarā, kad es biju pamatīgi piedzēries, sēdos pie stūres un sāku braukt tādā stāvoklī. Neko neatceros no tā vakara. Rezultātā es nokļuvu avārijā, kurā salauzu sprandu un sašķaidīju galvaskausu. Paldies Dievam, es biju viens mašīnā! Tam sekoja deviņu dienu koma. Slimnīcā ārsti maniem vecākiem pateica, ka es neizdzīvošu. Kā pēc tam man stāstīja vecāki, visa mana ģimene, kas nemēdza parasti iet uz baznīcu vai lūgt, šajā reizē mašīnā pie slimnīcas lūdza Dievu. Tas bija izmisuma stāvoklis, kad medicīniski neko nevarēja ietekmēt. Taču, kā var redzēt, šodien esmu dzīvs! Un pēc šīs lūgšanas, nezinu kā, bet viss tomēr bija citādāk. Es šodien esmu pie pilna saprāta, normāli runāju un dzīvoju. Pēc avarārijas man bija jāmācās dzīvot  no  jauna – es mācījos atpazīt cilvēkus, staigāt, ēst, kustēties. Pēc tam, kad atlabu, mēdzu iet kādā baznīcā, bet īsti neguvu to, ko meklēju. Es nesapratu Bībeli, nelūdzu Dievu, jo nezināju, kā to darīt, gāju vairāk rituāla pēc. Es nekad nesajutu Dieva klātbūtni vai kaut kādu iekšēju piepildījumu.

Kā notika Tava satikšanās ar Dievu?

Bija vasaras beigas, kad gāju cauri Ziedoņdārzam. Tur redzēju kādu bariņu ar sievietēm, kuras kaut ko stāstīja. Ejot garām, viņas mani apturēja un vēlējās parunāt. Lai gan es parasti ietu ar līkumu un neuzklausītu viņas, šoreiz vienkārši apstājos. Šīs sievietes sāka man stāstīt par Dievu un jautāt dažādas lietas. Tā nebija pirmā reize, kad kāds man stāsta par Dievu. Taču šoreiz mani tas tā aizķēra! Es jutu kaut ko īpašu. Pēc laiciņa ar mani sāka runāt arī meitene, pie kuras šobrīd esmu mājas grupiņā. Viņa mani uzaicināja uz lielu kristīgu pasākumu, kas norisinājās trīs dienas. Es divas reizes aizgāju un reāli piedzīvoju Dievu! Es nezinu,kā lai izskaidro, ko jutu, bet tas bija tas, ko meklēju – patiesa mīlestība un piepildījuma sajūta. Vēlāk šī meitene mani uzaicināja uz mājas grupiņu un dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Dievkalpojumos mani pārsteidza sprediķi, jo nekad agrāk nebiju ko tādu dzirdējis – mācītājs par Dievu un dzīvi runāja ļoti tieši, skaidri un tas tiešām mani neatstāja vienaldzīgu! Manī bija nepārvarama vēlme izzināt Dievu. Man bija simts jautājumu par Dievu un Bībeli. Šķita, ka varētu pat apnikt ar tiem, bet šī meitene man vienmēr atbildēja.

Dievs pārdabiski manī ielika mīlestību un dzīvesprieku, tagad es saprotu, ka visam, ko es daru ar Dievu, ir pavisam cita jēga! Mana ikdiena vairs nav bezmērķīga. Tā iekšējā mazvērtība ir pazudusi, es vairs neieslīgstu galējībās, lai pašam sevi kaut kā pierādītu. Manī ir Dieva mīlestība, kas piepilda un es neizjūtu vajadzību ne pēc alkohola, ne cigaretēm. Man vienkārši to negribas! Esmu iemācījies paļauties uz Dievu, es zinu, ka Viņš man palīdzēs!

Draudzē iemācījos, ka ir svarīgi būt disciplinētam un plānot savu laiku ar Dievu- lūgšanai un Bībeles lasīšanai, jo tas pats no sevis nenotiks. Un tieši attiecībās ar Dievu es gūstu to prieku un piepildījumu! Esmu sācis stāstīt arī citiem cilvēkiem par Jēzu. Sapratu, ka Dieva mīlestība ir tas, kas bīda šo pasauli, un, ja tu mīli Dievu, tu ievērosi Viņa principus. Pārējās lietas ir pakārtotas.

Ko Tu ieteiktu citiem cilvēkiem?

Apzinies to, ka tu pats pilnībā nenosaki savu dzīvi. Mūsu radītājs ir Dievs, un ja mēs ievērojam Viņa principus un dzīvojam ar Viņu, viss būs kārtībā. Dieva mīlestība ir risinājums tajās situācijās, kad cilvēkam nevar palīdzēt ne nauda, ne ārsti, ne draugi un ne vecāki. Dievs Tev var palīzēt visneprognozējamākos veidos!

Zigmāra Lapsas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1181