ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Andis: Lielāko daļu savas dzīves esmu bijis atkarīgs no alkohola, bet nu esmu brīvs!

Publicēja 2021. gada 16. jūl. 13:18Laura Gruševa

Ziņas datums 16.07.2021

Pasaulē bieži ir dzirdēti tādi izteicieni kā šis: "Es jebkurā brīdī varu apstāties, pats spēju sevi kontrolēt". Šādas frāzes no cilvēkiem ar alkohola atkarību izskan pat ļoti pārliecinoši, kamēr atkarība vēl ir sākuma stadijā. Diemžēl, šie cilvēki nemaz nepamana, kā pavisam neilgā laika posmā viņi kļūst par atkarības vergiem, un tā rezultātā cieš ne tikai viņi paši, bet arī ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Tad nepalīdz ne pašiedvesma, ne zāles, ne dziednieki un dažādi ārstniecības līdzekļi. Ir pierādījies, ka pat ja tas palīdz problēmu novērst ārēji, tas nedara cilvēku brīvu no iekšienes, jo attiecīgā situācijā šis nelāgais ieradums var atgriezties un turpināt postīt dzīvi ar jaunu spēku. Taču ir risinājums, kas nav sasniedzams ar cilvēcīgām metodēm – tas ir Jēzus Kristus, kurš var pilnībā atbrīvot cilvēku un atņemt jebkādu vēlmi pēc alkohola, un tā vietā iedot dzīvesprieku, mieru un prieku. Ar savu pieredzi dalās Andis, kurš alkohola atkarības gūstā pavadīja 20 savas dzīves gadus:

"Ar alkoholu sāku niekoties jau no gadiem trīspadsmit. Katrā dzimšanas dienā, diskotēkās, dažādos izbraucienos, vienkārši sanākot kopā ar draugiem. Sākumā gan es nedomāju, ka tāds dzīvesveids man radīs tik lielas problēmas, līdz beidzās skolas laiki. Tad bija jāsāk arī strādāt, taču pēc brīvdienām, kas tika pavadītas lielā reibumā, bieži nedēļas sākumā uz darbu aiziet nesanāca. Tādējādi darbi tika mainīti regulāri. Arī pirmās nopietnās attiecības pajuka, jo iedzerot nespēju apstāties. Vajadzēja piedzerties tā, ka pats pār sevi vairs nevaldīju. Nākamajā dienā noteikti vajadzēja vēl "uzņemt" pa virsu, lai savāktos, bet tas, protams, beidzās ar “bezfilmu”. Dzīvot bez alkohola palika arvien grūtāk, jo esot skaidrā bija izteikts nervozums un agresija. Tāda sajūta, ka visu laiku kaut kas pietrūkst – dzīve šķita melnbalta. Tikai iedzerot atgriezās krāsas. Protams, sapratu, ka tā turpināt vairs nedrīkst, bet tādas domas man bija tikai uz paģirām. Tikko atgriezās veselība, sāku plānot nākamo “dzerstiņu” Divdesmit viena gada vecumā tiku aizvests uz Straupes rehabilitāciju. Pēc “nokodēšanās” uz gadu izturēju tikai sešus mēnešus un atkal sāku lietot.

Ar visu to, ka lietoju alkoholu, manā dzīvē ienāca meitene, kura nedaudz pamodināja mani no šī murga. Mums piedzima brīnišķīga meita un viss bija skaisti, kā arī alkoholu lietoju mazliet mazāk. Taču tā tas bija tikai sākumā, jo “dzerstiņi” ar draugiem palika arvien biežāki. Naktīs nebiju mājās, taču, ja biju, tad uzvedos kā pēdējais nejēga. Domāju, ja meitene ar mani ir nodzīvojusi tik daudz līdz šim, tad neaizies arī turpmāk. Man atnāca piedāvājums strādāt par šoferi Vācijā. Prombūtne ilga sešas līdz deviņas nedēļas. Atgriežoties no reisa uz trim nedēļām mājās, kuras pavadīju dzerstoties, un šādi turpinot, ģimeni vairs nespēju saglābt un paliku viens. Tas bija izšķirošais pagrieziens manā dzīvē – vai nu nodzeršos vai jāsāk cīnīties.

Biju vairākkārt uz hipnozi un uz kodēšanu. Dzēru visādas ārstniecības tējas, kas nomierina nervus. Apmeklēju arī dziedniekus, taču jutos briesmīgi. Bija vairāki mēneši, kad nespēju saņemties uzsākt dzīvot. Absolūts nespēks, muguras sāpes, uzvilkti nervi, nakts murgi, bezmiegs – šķita, ka piemeklēs vājprāts. Bija sajūta, ka pār mani valda un plosa kāds zvērs. Manas domas bija pārņemtas ar niknumu, agresiju un dzīves apnikumu. Vēlējos savu dzīvi izbeigt, bet baidījos, jo bija izteikta sajūta, ka man par to būs jāatbild. Tas vilkās nedēļu pēc nedēļas, līdz pēc kāda kārtējā dzerstiņa iztukšots un sagrauts ienācu dzīvoklī, nometos uz ceļiem un sāku izmisumā bļaut: "Cik var ciest? Gana jau mocīts! Piedod man, lūdzu, Dievs! Piedod man manus grēkus, Jēzu, maini manu dzīvi, šādi vairs nespēju!" Šādi lūdzot, mani pārņēma izteikts miers – vēlme meklēt kaut ko. Meklēt gudrību. Atgūlos gultā un sāku meklēt internetā, ko izmeta Youtube uz vārdu "gudrība". Un pirmais, ko uzgāju, ir draudzes "Kristus Pasaulei" mācītāja Mārča Jencīša "40 patiesības par gudrību". Iesākot skatīties, vairs nevarēju atrauties. Iekšā bija pasakaina brīvības sajūta, ka esmu saņēmis Dieva žēlastību. Svētrunas klausījos vienu pēc otras piecu stundu garumā. Es sapratu, ka šī draudze ir vieta, kur Jēzus var izmainīt manu dzīvi.

Jau nākamajā rītā es biju dievkalpojumā. Nespēju noticēt, cik manāms cilvēkos bija miers, prieks un sadraudzība. Patika, ka bija skanīga slavēšana. Arī svētrunā saņēmu atbildes uz man tajā brīdī tik svarīgiem jautājumiem. Sākot apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, ar prieku izsviedu visus antidepresantus, jo sabrukušo nervu vietā bija nācis prieks, miers, drošība un sajūta, ka viss būs labi. Tad sekoja iespēja apmeklēt draudzes trīs dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Tajā piedzīvotais izdzēsa jebkādas šaubas – sajutu pārdabisku Dieva tuvumu, mieru un mīlestību. Pēc inkauntera kādā parastā dienā sapratu, ka alkohols man ir palicis svešs. Vēl līdz šim brīdim priecājos un pateicos Jēzum par šo brīvību un par šo vietu, kur ir izmainīta mana dzīve. Esmu ļoti pateicīgs šai draudzei un mācītājam! Un, protams, Dievam, kas mani uz šejieni atveda.

Šodien esmu brīvs no alkohola atkarības, pozitīvi skatos uz rītdienu, ir atgriezusies pašapziņa, spēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. Sakārtotas ir arī manas finanses un veselība, kā arī mans iztikas avots nes man prieku un interesi par padarīto. Arī darba laiks man ir izdevīgs, jo tieku uz ikvienu draudzes rīkotu pasākumu, un, ja nevarētu, tad droši tajā kaut ko mainītu, jo bez draudzes un Dieva tuvuma es esmu nekas. Iesaku tev – neatliec uz rītdienu, neatliec uz vēlāku. Ieaicini Jēzu jau šodien savā dzīvē un tu nebūsi vīlies, jo tieši no šī brīža tu saredzēsi savai dzīvei jēgu."

Anda Bračkus liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Ilze: Tagad zinu, ka Dievs ir dzīvs un reāls!

Publicēja 2021. gada 7. jūl. 11:26Laura Gruševa

Ziņas datums 07.07.2021

Lielākā daļa cilvēku tic Dievam vai kam augstākam. Daudzi, nonākot grūtībās vai sarežģījumos, ir lūguši Dievu un pat saņēmuši atbildes, taču viņu dzīves pa lielam nav mainījušās. Arī Ilze jau kopš bērnības ir bijusi kādas tradicionālas konfesijas baznīcas apmeklētāja un cītīgi ir pildījusi dažādās reliģiskās paražas, bet viss viņas dzīvē bija palicis bez izmaiņām.  Viņa aizdomājās, kā cilvēkiem tikt pie Dieva, kurš izmainītu dzīvi uz labo pusi? Ilze padalīsies ar mums savā stāstā, kurā no depresīvas un slimīgas meitenes ir kļuvusi par veselu un uz mērķiem ejošu personību, kura zina, ka Jēzus ir Dievs, kas ne tikai atbild uz lūgšanām, bet pa īstam spēj izmainīt cilvēku no iekšienes.

Ilze stāsta: “Jau kopš bērnības apmeklēju tradicionālas konfesijas baznīcu, jo vecāki ir šīs baznīcas locekļi. Esmu mācījusies svētdienas skolā, ievērojusi tradīcijas un skaitījusi no galvas iekaltās lūgšanas. Laikam ejot, es vairs neredzēju jēgu šīm darbībām, jo neredzēju, ka manā dzīvē kas mainītos. Jau mazotnē, ejot bērnudārzā, piedzīvoju atstumšanu. Es nesapratu, kas man kaiš, kāpēc citiem bērniem es nepatīku. Man bija arī problēmas ar runāšanu, tas vēl vairāk pastiprināja manas jau tā sarežģītās attiecības ar vienaudžiem. Lūdzu Dievu pēc mācītajiem paraugiem un tradīcijām, lai mainītos šī situācija, tomēr viss palika kā bija un pat vēl sliktāk. Beigās nonācu pie slēdziena, ka Dieva nav, jo ja Viņš būtu bijis, tad nebūtu licis man tā mocīties. Līdz ar šādām domām par Dieva neesamību sāka zust jebkāda jēga dzīvei un mana nomāktība palika vēl nopietnāka. Tam visam klāt nāca pornogrāfisku filmu skatīšanās, kas man patiesībā nepatika, bet tas iegājās un turpināju to darīt, līdz ar to es vēl vairāk noslēdzos sevī un mans raksturs pasliktinājās. Nespēju nevienam uzticēties un ne ar vienu izrunāties, arī ar vecākiem atteicos dalīties ar savām problēmām.

Sāku fantazēt par citu dzīvi, kurā esmu piedzimusi veiksmīgā un bagātā ģimenē. Negribēju vairs būt esošajā realitātē. Pornogrāfija bija kļuvusi par manu ikdienu, tam klāt nāca draugi ar kuriem kopā gan iedzēru, gan sāku pīpēt marihuānu, jo tik ļoti ilgojos būt pieņemta starp vienaudžiem. Daudz domāju par to, kas būs ar mani pēc nāves. Sāku pieņemt domas par reinkarnāciju, tomēr tas nedeva mierinājumu, tieši otrādi, drīzāk bezcerību. Negribēju pārdzimt par koku vai kādu dzīvnieku, tas šķita tik bezjēdzīgi. Par Dievu domāju bieži, kaut gan biju Viņu noraidījusi. Negribēju domāt par to, kas būs ar mani, ja Dievs ir īsts, jo es zināju savā sirdī, kur es nonākšu, ja nomiršu. Apzinājos, ka tā būs slikta vieta un es tur būšu.

Ļoti cietu no mazvērtības. Pēc kādas reizes pie ārsta tika konstatēts, ka viena mana auss nedzird vairākas frekvences. Bija jāsāk domāt par dzirdes aparātu. Es jau tā nēsāju brilles, man zobos bija braketes un tagad vēl ausī būs dzirdes aparāts. Stāvēju pie spoguļa, aplūkodama sevi, un man bija tik ļoti žēl. Es domāju – ko es te sevi mānu, es taču nekam nederu, es visu mūžu būšu pelēkā pele un nekad neko nesasniegšu. Kā redzams, biju psiholoģiski nospiests cilvēks ar problēmām. Nespēju citiem paskatīties acīs, centos izvairīties no jebkāda kontakta ar cilvēkiem. Mocījos ar bezmiegu, ārsti izrakstīja miegazāles. Tās dzēru pat vairāk nekā norādīts, tādēļ man no rītiem bija stipras galvassāpes. Savukārt to dēļ man izrakstīja pretsāpju zāles, arī tās es lietoju krietni vairāk kā noteikts. Lai mans psihiskais stāvoklis kaut cik normalizētos, lietoju arī spēcīgus antidepresantus.

Šajā pelēcībā un bieži bezcerībā bija arī pāris gaišie mirkļi, par kuriem es bieži biju sākusi domāt. Tie bija brīži, kad biju bijusi manas māsas vīra vadītajā kristīgajā mājas grupiņā vai arī kad biju uzaicināta uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu. Te viss šķita pavisam citādāk nekā manā ikdienā – mīlestība, gaišums, draudzība un ieinteresētība otrā no draudzes cilvēku puses. Redzēju, kā šeit izmainās manas māsas un māsas vīra dzīves. Es pamanīju, ka viņu Dievs darbojas, tās bija pozitīvās pārmaiņas, ko es tik ļoti meklēju.

Vienmēr gaidīju, kad māsa mani uzaicinās uz grupiņu vai kādu draudzes neformālo pasākumu. Pati gan neuzprasījos, jo bija kauns un neērti. Es pati iekšēji cīnījos pret Dieva aicinājumu nākt pie Viņa, kaut kas mani iekšēji atturēja. Kaut arī es zināju, ka daudz kas mainīsies, tomēr lēmumu nebija pieņemt viegli.  Biju runājusies ar savu māsu un māsas vīru un apsolīju atnākt atkal uz kristīgo mājas grupiņu. Grupiņas vadītājs teica, ka Jēzus negrib, lai turpinu dzīvot to dzīvi, kādu dzīvoju. Viņš teica, ka Jēzus nomira, lai es būtu brīva, laimīga, vesela un piepildīta. Šajā reizē es atsaucos un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un nožēloju grēkus. Sāku apmeklēt katru mājas grupiņu un katru dievkalpojumu. No dzirdētā tur sapratu, ka Dievs ir reāls un ar Viņu ir jāveido attiecības, lasot Bībeli un lūdzot. Tieši tas man bija pietrūcis, apmeklējot baznīcu bērnībā.

Pēc kāda laika apmeklēju arī draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, tajā piedzīvoju Dieva mīlestību, spēju patiesi piedot visiem cilvēkiem, kas man bija darījuši pāri. Dievs veica iekšējas pārmaiņas manī. Pēc laika konstatēju, ka mani vairs nemoka bezmiegs, depresija ir pazudusi, esmu kļuvusi droša un atvērta. Vairs nebaidos no cilvēkiem, jo zinu, ka esmu Dieva mīlēta un pieņemta. Nelietoju medikamentus un esmu brīva no pornogrāfijas atkarības. Mācītājs un grupiņas vadītājs mani ir garīgi cēluši. Esmu pieaugusi gudrībā un man ir plāni nākotnei. Tagad arī pati vadu mājas grupiņu un stāstu cilvēkiem par Jēzu. Gribu, lai cilvēki zina, ka Dievs ir reāls un ka vienīgais ceļš pie Viņa ir caur Jēzu Kristu un lēmumu sekot Viņam. Kādreiz sapņoju par to, ka varēšu liecināt par to, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi. Tagad tas ir noticis. Senāk sapņoju par filmu varoņiem un gribēju būt viņu vietā, tagad, kad skatos filmas, man cilvēku ir žēl, jo viņi nepazīst Jēzu. Tikai Jēzus var dot mieru un pilnību. Jēzus dzird katru saucienu pēc Viņa, kā ir teikts Bībelē Ap.d. 22:21:” Un ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” To novēlu ikvienam!”

Ilzes Ribokas liecību pierakstīja Haralds Austriņš    

Mintauts: Kopš pieņēmu lēmumu no sirds sekot Dievam, manā dzīvē ir tikai ieguvumi!

Publicēja 2021. gada 18. jūn. 11:51Laura Gruševa

Ziņas datums 18.06.2021

Kāpēc jāuzņemas kādi pienākumi jeb kalpošana Dievam, vai nepietiek vienkārši ar nākšanu uz draudzi? Dažkārt cilvēki šādi jautā, tomēr pienākumu uzņemšanās draudzē, kas ir labprātīga, liecina par cilvēka sirds stāvokli un attieksmi pret Dievu. Tie, kas izvairās no jebkādiem pienākumiem draudzē, lielākoties arī nesaglabā ne savu piederību draudzei, ne arī ticību Dievam vispār. Un pretēji – cilvēks var “iedegties”, sākot kalpot Dievam un cilvēkiem draudzē. Liekas, tieši tā notika ar Mintautu, kurš Dievam ticēja un bija piedzīvojis daudz žēlastības jau pirms ienākšanas mūsu draudzē “Kristus Pasaulei”, tomēr, kā pats atzīst, bija uz slidena ceļa ar daudz neatbildētiem jautājumiem. Kad Mintauts pieņēma lēmumu no vienkārša draudzes apmeklētāja kļūt par kristieti, kurš kalpo citiem, viņš arī izmainījās pats un viņa dzīvē sākās svētību laiks. Par savu ticības ceļu un pārmaiņām stāsta Mintauts:

“Kad man palika 18 gadu, vēlējos būt patstāvīgs, noīrēju sev dzīvokli, aizgāju projām no vecākiem un sāku dzīvot viens. Man bija darbs, laba alga un sākumā likās, tā dzīvot ir baigi forši. Iepazinos ar draugiem tāda pašā vecumā kā es. No viņiem es iemācījos dzert, smēķēt, un darīju to ne pa jokam. Vēlāk manu draugu loku papildināja narkomāni un bijušie cietumnieki. Sāku arī pats lietot narkotikas. Interesanti, kādreiz bērnībā es izjutu nepatiku pret narkomāniem, bet tagad bez jebkādām problēmām to darīju pats!

Drīz vien zaudēju darbu, dzīvokli, man nebija nekādu iztikas līdzekļu un es sāku dzīvot uz ielas kā bezpajumtnieks. Attiecības ar meiteni man izjuka alkohola dēļ. Visi paziņas no manis novērsās. Gandrīz veselu gadu dzīvoju pamestā mājā, dažkārt arī uz ielas. Tur nebija ne duša, ne siltums. Staigāju arī pa miskastēm, vācu pudeles un nespēju vairs nekādu darbu atrast. Biju izkāmējis, viss netīrs, ar utīm. Mazgājos benzīntankos vai “Maximas” tualetēs, ja izdevās tur iesprukt un ieslēgties. Vasarā gāju uz Daugavu.

Ar laiku man sākās epilepsijai līdzīgas lēkmes un krampji. Reiz mani atrada uz ielas bezsamaņā un es nonācu Gaiļezera slimnīcā. Tādā veidā pa dienu es varēju nokrist kādas piecas sešas reizes. Man nekas nevarēja palīdzēt. Jutu, ka ar mani drīz būs cauri. Tādu dzīvi es vairs nespēju izturēt. Kādu rītu pamodos pēc lēkmes, rokas uz paģirām trīcēja. Nezināju ko darīt. Man ienāca prātā, ka agrāk vecmamma televīzijā skatījās dažādu dievkalpojumu pārraides no Latvijas baznīcām. Es atcerējos, kā viņa pielūdza Dievu, un apzinājos, ka man var palīdzēt tikai Viņš.

Satiku kādu cilvēku no bijušās kompānijas, kurš apmeklēja kristiešu rehabilitācijas centru. Aizbraucu viņam līdzi. Tur mani nomazgāja, noskuva galvu un atbrīvoja no utīm. Jutu atbalstu un rūpes, kādas jau sen nebiju izjutis no cilvēkiem. Paliku pie viņiem, kādu nedēļu nedzēru, bet tad parādījās krampji un delīrijs. Tomēr tā vietā, lai sauktu ātro palīdzību un mani vestu uz “durku”, viņi lūdza par mani Dievu un es tiku dziedināts! Krampji, lēkmes un alkohola delīrijs pārgāja un nekad vairs neatgriezās. Kopš tā laika es vairs nelietoju ne alkoholu, ne narkotikas.

Rehabilitācijas centrā bijušie narkomāni un dzērāji stāstīja savas liecības, kā Dievs viņus atbrīvojis no atkarībām un atgriezis atpakaļ dzīvē. Sāku apmeklēt draudzi, klausīties svētrunas, lasīt Bībeli. Tā divus  ar pusi gadus es pavadīju rehabilitācijas centrā, kalpoju un palīdzēju tādiem pašiem narkomāniem un alkoholiķiem, kāds biju es.

Reiz, ejot pa ielu, nodomāju – pienācis laiks pašam sakārtot savu dzīvi un nostāties uz kājām. Kāds paziņa palīdzēja iekārtoties darbā un man parādījās nauda. Uz draudzi gāju tikai tik daudz, lai satiktu pazīstamus cilvēkus un nokārtotu kādas lietas. No mācītāja bija piedāvājumi uzņemties šajā draudzē kādu kalpošanu, tomēr es visu laiku atteicos. Nevēlējos, ka kāds no draudzes mani komandē, gribēju pats būt sev saimnieks. Ilgi savā rokā nebiju turējis naudu, tāpēc, kad algas dienā manā kontā ienāca lielāka summa, biju laimīgs. Pateicos Dievam, tomēr savas prioritātes es nebiju nolicis pareizi un naudas kāre pamazām pārņēma mani savā varā.

Biju pārstājis lasīt Dieva Vārdu, prātā atkal bija tusiņi un pasaulīgas kompānijas. Noliku Bībeli uz skapīša, arī uz draudzi gāju arvien retāk, likās, ka man tas vairs nav vajadzīgs. Dzīve bija sakārtojusies, man bija darbs, nauda, dzīvesvieta, un Dievs palika otrā plānā. Atzīšos, ka biju atsācis dažkārt atkal iedzert. Biju atpakaļ uz slidena ceļa un es pats to apzinājos.

Mans draugs, ar kuru mēs kādreiz kopā lietojām narkotikas, uzaicināja mani uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Tur es iepazinos ar kādu kalpotāju, viņa mani vienreiz uzaicināja uz savu mājas grupiņu, pēc tam vēlreiz. No sākuma pret draudzi “Kristus Pasaulei” attiecos rezervēti, jo nevēlējos mētāties pa dažādām draudzēm. Tomēr šajā draudzē mani piesaistīja tieši mīlestība un ieinteresētība, kas bija vērojama mājas grupiņā. Vēlāk dažādu iemeslu dēļ vajadzēja atrast jaunu vietu, kur pulcēties grupiņai. Kalpotāja, kura mani uzaicināja uz savu grupiņu, piedāvāja turpmāk mājas grupas sapulces noturēt pie manis dzīvoklī. Pēc nelielas svārstīšanās piekritu. Vadītāja man teica: “Tev, Mintaut, ir jāsāk kalpot! Tas būs liels solis uz priekšu tavā dzīvē!”

Kad es atvēru sava nama durvis mājas grupiņai, manā dzīvē sāka nākt svētības. Mana dzīve un attiecības ar Dievu tā pa īstam nostabilizējās tikai tad. Atsāku regulāri lasīt Bībeli, ko reiz biju nolicis malā, ik rītus nāku pie Dieva lūgšanā un izvēlējos par savu draudzi “Kristus Pasaulei”. Aizgāju uz savu iepriekšējo draudzi un atvadījos no viņiem mīlestībā.

Draudzes mācītāja sprediķi un mācība mani ceļ un ir devusi atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem, kas man bija pirms tam, arī kā kristietim. Pieņēmu lēmumu sākt kalpot Dievam pa īstam. Kopš tā laika savā dzīvē redzu tikai ieguvumus, nevis zaudējumus. Mani radinieki, mamma, tēvs un māsa saka, ka es pēdējā laikā esmu izmainījies. No manas mutes vairs neatskan rupji lamu vārdi. Es tam pat īsti nebiju pats pievērsis uzmanību. Kopā ar grupiņas cilvēkiem stāstām citiem par Kristu, tām Dieva žēlastībām, kuras katrs esam piedzīvojuši. Kalpoju cilvēkiem, palīdzot viņiem iepazīt Dievu, un pats vairāk iedziļinos Dieva lietās.

To, ko agrāk pat draudzē būdams, es nedarīju un izvairījos, tagad daru ar prieku, labprātīgi un nepiespiesti. Tagad es pats esmu iededzies un vēlos kalpot! Esmu arī apprecējies draudzē, tagad man ir ģimene. Dievs ir piepildījis arī šo lūgšanu un sakārtojis šo jomu manā dzīvē. Mana māte arī ir izmainījusi attieksmi gan pret mani, gan draudzi. Kad ierodos pie viņas ciemos, viņai vairs nav jāslēpj viss, kas vērtīgs, lai es to nenozogu, nepārdodu un nenotērēju naudu alkoholā vai narkotikās. Tagad viņa sagaida mani ar atvērtām rokām un mūsu attiecības ir pilnībā dziedinātas! Mana dzīve ir izmainījusies un es esmu laimīgs! Novēlu ikvienam no sirds sekot Dievam!”

Mintauta Dukāta liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

 

Edijs: Dievs man ir devis otro iespēju dzīvot!

Publicēja 2021. gada 7. jūn. 12:06Laura Gruševa

Ziņas datums 07.06.2021

Edijam ir tikai divdesmit pieci gadi, bet, neskatoties uz to, ka viņš ir pavisam jauns, Edijs ir gājis cauri smagām lietām savā dzīvē ar atkarībām, parādiem un bija pat reizi, kad viņš atradās starp dzīvību un nāvi, pārdozējot narkotikas. Viņš vēlas pastāstīt, kā Dievs viņu no tā visa izglāba:

“Sāku smēķēt un lietot alkoholu jau kad biju vēl nepilngadīgs, sākumā to darīju pa retam, bet ar laiku tas sāka kļūt biežāk. Visu laiku izjutu spēcīgu tukšuma sajūtu, kuru centos piepildīt, apreibinoties. Ar laiku sāku spēlēt azartspēles un arī iekūlos lielos parādos. Biju sācis lietot arī narkotikas un tas viss mani dzina depresijā. Visu laiku izjutu lielu nemieru, naktis nespēju gulēt, jo bija spēcīgs bezmiegs, kurš bija radies visu šo problēmu dēļ.”

Vai tu centies pārtraukt atkarības un dzīvot “normālu” dzīvi?

“Man bija ļoti daudz problēmas un, lai nebūtu par tām jādomā, tad izvēlējos apreibināties. Draugi arī bija ar tādu domāšanu kā man, tāpēc nebija, kas palīdz un pavelk ārā no tā visa.”

Kurā bridi tu saprati, ka tev ir jāvēršas pie Dieva?

“Dievam esmu ticējis jau no pašas bērnības, jo vecāki bija ticīgi un veda mani uz baznīcu, bet nekad man tur nekas neinteresēja un es neko nesapratu no tā visa, ko tur stāsta. Nekad neviens nebija stāstījis, ka pats svarīgākais ir lūgšana un Bībeles lasīšana un ka tajā ir liels spēks. Uz baznīcu gāju tikai pienākuma pēc, bet pienāca bridis manā dzīvē, kad es saslimu ar ērču encefalītu kā rezultātā ieguvu meningītu un nonācu slimnīcā.

Izrakstoties no slimnīcas, ārsts lika ārstēties mājas režīmā. Slimības un ārstēšanās dēļ mans organisms bija ļoti novārdzis, bet, neskatoties uz to, es izlēmu ārstēšanās vietā aiziet ar draugiem palietot narkotikas. Toreiz organisms neizturēja un es pārdozēju. Bija ļoti spēcīga vemšana un sajūtas, ka tūliņ miršu. Tajā reizē es sāku lūgt Dievu. Es Teicu Dievam, ka vēlos vēl dzīvot un lai Viņš dod man vēl iespēju. Pagāja neilgs bridis un man palika labāk. Arī domas par nāvi pazuda un nākamajā dienā pamostoties pasaule sāka likties labāka. Kopš tās reizies vēlme pēc visa sliktā bija mazinājusies, sāku visam apzināties mēru. Pēc šīs lūgšanas sāku apzināties, ka man vairs negribas dzīvot kā līdz šim.”

Ko tu darīji, lai mainītu savu dzīvi?

“Sāku novērsties no nepareizajiem draugiem, kas mani gremdēja. Nolēmu, ka sākšu iet uz dievkalpojumiem. Pārsteigums man bija, ka man pazvanīja brālēns, kurš apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei” un uzaicināja uz draudzes mājas grupiņu. Tas man bija kā apstiprinājums no Dieva, ka man ir jānāk. Atnākot uz grupiņu, neuztvēru to visu nopietni, likās ļoti smieklīgi tas, par ko tur runā. Pienāca svētdiena un atnācu arī uz draudzes dievkalpojumu. Tajā reizē mācītājs aizlūdza par apmeklētājiem. Izjutu ļoti spēcīgu Dieva tuvumu. Visam ķermenim gāja cauri tirpas un sajūtas bija neaprakstāmas. Izjutu, ka no manis iziet visas negatīvās emocijas, ticu, ka tajā bridi kļuvu brīvs no visa sliktā, kas bija manī. Atsaucos aicinājumam un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Izejot no dievkalpojuma sapratu, ka vēlme pēc cigaretēm ir prom un vairs negribu dzīvot kā agrāk. Jēzus bija mani dziedinājis un sāka mainīt manu domāšanu. Viņš aizpildīja visas manas tukšās vietas un mana dzīves bezjēdzības sajūta bija prom.”  

Kāda ir tava dzīve tagad?

“Kopš tās dienas ir pagājis gads un ne reizi neesmu smēķējis, neesmu lietojis alkoholu un narkotikas. Visas depresīvās domas, nemiers un tukšuma sajūta ir prom. Naktīs varu labi gulēt.

Ar Dievu īsā laika posmā esmu ticis vaļā no parādiem, kas bija pāris tūkstoši. Vairs nespēlēju azartspēles, kur aizgāja visas manas finanses. Dievs ir sakārtojis visu manu dzīvi pat vairāk, nekā es būtu spējis iedomāties toreiz, saucot uz Viņu. Man ir paradījušies mērķi, esmu iemācījies pastāvēt par sevi, nevis ļaut citiem vadīt manu dzīvi. Apkārt man ir labi cilvēki – draugi, kas mani ceļ, nevis gremdē. Ar Dievu jūtos laimīgs un piepildīts.

Esmu izgājis Bībeles skolu un uzzinājis daudz ko jaunu un svarīgu, ko varu pielietot savā dzīvē, lai dzīvotu kā veiksmīgs cilvēks. Šobrīd apzinos, cik liels spēks ir lūgšanai un ka ir jāveido personīgās attiecibas ar Dievu un tad Viņš darbojas.

Citiem novēlu laicīgi nākt pie Dieva un negaidīt brīdi, kad jau viss būs pazaudēts, jo cilvēks pats sevi nespēj izglābt, Dievs atrisina visas mūsu problēmas, un nevajag meklēt piepildījumu, kur tā nav. Jēzus ir tas, kas aizpilda visu un dziedina visu!”

Edija Fogta liecību pierakstīja, Edgars Paeglis

Anita: “Manī ir atgriezies prieks dzīvot!”

Publicēja 2021. gada 22. maijs 04:17Laura Gruševa

Ziņas datums 22.05.2021

Gandrīz katrs cilvēks savas dzīves laikā ir dzirdējis to, ka Dievs ir, taču priekšstati par ticību ir izveidojušies dažādi. Bieži vien tie ir diezgan negatīvi un skeptiski. Taču, kad pienāk brīdis cilvēka dzīvē, kad nākas atzīt to, ka saviem spēkiem ir grūti pārvarēt un atrisināt kādas problēmas, piemēram, tikt galā ar parādiem, veģetatīvās distonijas izraisītām panikas lēkmēm vai depresiju, tad daudzi sauc uz Dievu. Līdzīgi ir noticis ar Anitu, kura iepriekš esot skeptiski noskaņota pret ticību, stāsta par to, kā izmainījās viņas dzīve, tieši ienākot draudzē un iepazīstot Dievu:

"Kad biju maza, dzīvoju pretī pareizticīgo baznīcai. Visu bērnību es redzēju, kā cilvēki tur gāja iekšā, ārā, klanījās, cik bieži to darīja, un mans priekšstats par ticību un Dievu jau no mazotnes bija, ka tas viss ir drūmi, piespiesti un apspiesti. Šķita, ka redzu tur vairāk nepatīkamo, nekā patīkamo, jo domāju, ka tas ir kā pienākums, kas tiek jāizpilda tradīcijas pēc. Šo novērojumu dēļ vairāk skatījos uz baznīcu skeptiski, taču kaut kāda ticība Dievam tomēr manī iekšā bija.

Kad izšķīros no sava bērna tēva, manā dzīvē sākās tāds periods, kad kļuvu pārliecināta, ka visu varu izdarīt es pati. Atteicos pieņemt jebkādu palīdzību no citiem cilvēkiem, jo vairs neuzticējos nevienam. Sāku norobežoties no apkārtējās realitātes, iekļuvu arī parādos. Tā rezultātā sākās tāda kā lēna izdegšana, kas izvērtās depresijā un veģetatīvajā distonijā ar panikas lēkmēm, it sevišķi naktīs. Pēdējos deviņus gadus dzīvoju tādā kā "darbs - mājas - darbs - mājas" rutīnā, jo, piemēram, ieejot veikalā, nejutos droši, centos to "izskriet" cauri ātri, ātri, lai tiktu prom. Atrasties kaut kur sabiedriskās vietās man bija grūti, jo vienīgā vieta, kur jutos droši, bija mājās. Ļoti bieži gāju gulēt tieši ar mērķi, lai atslēgtos no šīs pasaules un miegā varētu sapņot, ko un kā es gribu.

Jau iepriekš es biju vienreiz apmeklējusi draudzi "Kristus Pasaulei", jo tur ar priekšnesumu uzstājās mans bērns un es atbraucu paskatīties. Toreiz pat domāju, ka braucu uz kādu koncertu, un biju izbrīnīta, kad priekšā iznāca mācītājs un sāka runāt. Kad es tur biju, ieraudzīju, ka viss var notikt citādāk, nekā es bērnībā tiku domājusi par ticību, dzīvojot blakus pareizticīgo baznīcai. Kādu gadu es nekur negāju, bet manī bija iekšēja sajūta un vēlme, ka vēlos šajā draudzē atgriezties. Pienāca brīdis, kad pagājušā gada janvārī mani atkal uzaicināja kādi cilvēki uz šo draudzi, es atsaucos un tad sāku apmeklēt arī savas pilsētas mājas grupiņu Ventspilī.

Visu šo laiku es skatījos un vēroju cilvēkus sev apkārt un domāju, - kā viņi var tik ļoti ticēt, kā tas iespējams? Man pašai tas vienlaicīgi vilka, taču vienlaicīgi bija arī "nu nē, nē". Izgāju Bībeles skolu, kā arī sāku lūgt Dievu. Pēc četriem mēnešiem, kad vēl bija neatrisinātas problēmas manā dzīvē, kā arī tikko sākās tā saucamais karantīnas laiks, kad uz laiku visu aizslēdza ciet, tad, atgriežoties atpakaļ darbā, panikas lēkmes sāka izteikti parādīties arī dienas laikā, piemēram, strādājot. Tās varēja būt pat līdz sešām reizēm dienā un izpaudās kā elpas trūkums, bet tā, ka tiešām likās, ka gals kāt. Vienreiz, esot darbā, jutu, ka atkal tuvojas lēkme un sapratu, ka nespēju vairs sevi turēt rokās. Pagāju nostāk no apkārtējiem un trijos teikumos teicu tādu lūgšanu, kā nu es mācēju - "Dievs, es zinu, ka tas nav no Tevis, tas ir no velna, paņem to projām!". Tā nu es tādus trīs teikumus pateicu, un burtiski pēc kādām divarpus stundām, cik atceros, mani pārņēma tāda sajūta, kuru ar vārdiem īsti izstāstīt nevar. Sākumā likās, ka būs kārtējā lēkme, jo nāca tas sajūtu vilnis, taču šoreiz tas bija citādāk. Lēkmes nebija, nebija ne siltuma, ne aukstuma, taču notika interesanta lieta – sajutu, ka kaut kas smags ir mani atstājis. Tā apziņa uzreiz bija skaidra, ka kaut kas no manis ir paņemts prom. Nu jau ir pagājis vairāk nekā gads, un panikas lēkmes kopš tā brīža vispār nav vairs bijušas. Zinu, ka Dievs mani atbrīvoja!

Otra svarīga lieta, kas man ir notikusi pa šo gadu, kad esmu sākusi iet draudzē – beidzot esmu tikusi vaļā no parādiem, kas man vilkās līdzi vairāku gadu garumā un jau zuda ticība, ka kādreiz spēšu to visu atrisināt. It kā kaut kāda risinājuma daļa jau bija gaidāma, taču nekādi nesanāca to nokārtot. Tas bija brīnumaini, kā tas viss sakārtojās gandrīz vienā momentā, un šobrīd man nekādu parādu vairs nav. Parādi bija lieta, kas mani savā ziņā arī dzina depresijā, un līdz ar parādiem man aizgāja prom arī šī ilgstošā nomāktība. Taču galvenais, ko es gribētu uzsvērt, ir ne tikai tas pārdabiskais – dziedināšana no veģetatīvās distonijas un depresijas, bet tieši tas, ka man ir izmainījies skatījums uz dzīvi. Man gribas teikt, ka tiešām esmu beidzot pamodusies no kaut kā. Esmu šobrīd sākusi sportot, ko nekad neesmu tā darījusi. Gribas dzīvot, visur braukt, darīt, baudīt dzīvi, iet uz priekšu! Un, ja runa ir par draudzi un Dievu, es kalpoju, uzņemos pienākumus savā draudzē un daru to ar lielu prieku.

Tev, kas lasi šo liecību, vēlos novēlēt nebūt tik skeptiskam pret baznīcu un Dievu, jo arī es agrāk nezināju, ka ir tāds Dzīvais Dievs, nevis vienkāršu reliģiozu rituālu izpilde, ejot uz baznīcu kā ēku nevis uz draudzi, kur patiešām cilvēki sanāk kopā, lai pielūgtu un iepazītu Dievu. Daudz cilvēku to nemaz nezina, un tas, ļoti iespējams, ir iemesls, kāpēc viņi ir tik skeptiski pret ticību Dievam. Mans ieteikums un novēlējums arī ir – uzticēties cilvēkiem, kas stāsta tev par Dievu un kurus Dievs tavā dzīvē ir ielicis, un mācēt pieņemt palīdzību."

Anitas Laures liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Agita: pirms pāris gadiem nespēju iedomāties, ka reiz cilvēkiem stāstīšu par Dievu!

Publicēja 2021. gada 7. maijs 08:09Laura Gruševa

Ziņas datums 07.05.2021

Kad cilvēki izvēlas veltīt savu dzīvi Dievam, nereti viņus nodarbina jautājums: “Labi, es atstāšu savus netikumus un nepareizo dzīves veidu, bet kas nāks vietā?” Agitas dzīve ir piemērs tam, ka kristieša dzīve nebūt nav garlaicīga, pelēka un pliekana. Kad kādreizējā ballīšu apmeklētāja iepazina Kristu, viņa savas dzīves piepildījumu atrada kalpošanā cilvēkiem. Šodien Agita ir patiesi priecīga un laimīga. Iepriekšējais dzīvesveids viņu vairs nevilina. Par to, kā izmainījās viņas dzīve, Agita stāsta:

“To, ka Dievs ir, zināju jau no bērnības. Mamma man daudz stāstīja par Dievu un arī lūdza par mani. Kopā ar viņu gājām uz baznīcu, apmeklēju svētdienas skolu un kristīgās nometnes. Atceros, ja bija kādas problēmas, mēs abas kopā lūdzām un man kļuva labāk.

Tomēr es izaugu par tādu pašu meiteni, kā visas man apkārt – mani interesēja ballītes un klubi, alkohols un puiši. Ņēmu pretī visu, ko pasaule piedāvāja. Ja sākumā man šāds dzīves veids šķita ļoti krāsains un aizraujošs, tad drīz vien parādījās pirmās problēmas. Biju ļoti haotiska un nespēju savākt savas emocijas. Ātri kļuvu aizkaitināma un dusmīga. Nemācēju sevi kontrolēt. Nepratu rīkoties ar naudu. Kaut arī nodarbojos ar uzņēmējdarbību, nauda kā nāca, tā aizgāja. Šķērdēju naudu veikalos, nevajadzīgi iepērkoties.

Man bija grūti veidot attiecības ar puišiem, parasti, cik ātri tās sākās, tikpat ātri arī beidzās. Šīs attiecības bija toksiskas un egoistiskas. Man likās, ka visas domstarpības kopdzīvē var atrisināt tikai ar strīdiem un ka pie visām manām problēmām vainīgi ir visi citi, tikai ne es. To, kas ir ģimene, normālas attiecības starp sievieti un vīrieti, es nezināju.

Priekšstats par Dievu man bija, ka Viņš ir kā kaut kāds augstāks spēks, un man ar to arī pilnīgi pietiek. Ticu ka tā ir, un viss. Ne es lasīju Bībeli, ne nācu pie Viņa lūgšanā, ne apmeklēju draudzi. Manu dzīvi veidoja alkohols un ballītes. Par mammu, kas apmeklēja draudzi, domāju, ka viņa ir ievilkta kādā sektā. Ar laiku man sākās ļoti liela depresija, mocīja arī mazvērtības kompleksi un bija sajūta, it kā es dzistu ārā. Visu laiku sēdēju mājās un raudāju. Attiecībās ar citiem cilvēkiem viss bruka un juka. Tajā brīdī es sapratu, ka man nepieciešama palīdzība, jo ja es neko nedarīšu, tas var beigties ļoti slikti.

Pagājušajā vasarā mamma ieteica man aiziet uz kādu kristīgu jauniešu pasākumu. Tas bija draudzes “Kristus Pasaulei” neformālais sadraudzības pasākums. Kaut arī man bija slikts priekšstats par šāda veida draudzēm, tomēr manas problēmas bija tā samilzušas, ka nolēmu aiziet. Pasākumā man ļoti patika, iedraudzējos ar kādu meiteni, kura mani uzaicināja arī uz mājas grupiņu. Es aizgāju un pirmajā reizē jutu, ka Dievs man pieskaras un samīļo. Visu laiku raudāju vienā laidā. Pēc tam man vairs nebija pretestības pret šo draudzi, tās cilvēkiem un visu, kas tur notiek un ko tur māca. Drīz vien jau biju arī dievkalpojumā. Mācītājs runāja par piedošanu, pašās beigās aicināja cilvēkus uz aizlūgšanu par viņiem. Arī es aizgāju un Dievs mani atkal aizskāra. Man lija asaras un pēc ilgiem gadiem es spēju piedot cilvēkiem, kuri man dzīvē bija darījuši pāri. Man bija sajūta, ka arī pašai ir piedots.

Sāku iet uz mājas grupiņu regulāri, ik rītus lasīt un studēt Bībeli. Aizbraucu uz draudzes lūgšanu nometni inkaunteru, kur Dievs mani dziedināja no depresijas un izdegšanas sindroma. Kļuvu brīva no mazvērtības kompleksa. Ienākot draudzē, pārgāja jebkāda vēlme apmeklēt ballītes, klubus un meklēt savas dzīves piepildījumu nenopietnās attiecībās. Kopš pagājušās vasaras ir pārgājusi jebkāda vēlme pēc šāda dzīvesveida un vairs nelietoju alkoholu. Kāds varbūt jautās – kas tad ir nācis vietā? Kādreiz, pirms draudzes, domāju – kā gan es spētu dzīvot bez ballītēm, puišiem un alkohola? Taču tagad mana dzīve ir tik piepildīta un interesanta, ka man vairs neinteresē tas, ko es darīju iepriekš. Atdodot savu dzīvi Dievam no sirds, šīs nepareizās lietas vienkārši aizgāja projām no manas dzīves un tagad to vairs nav! Man pat nebija lielu cīņu, lai atteiktos no ballītēm un alkohola. Šīs lietas mani vienkārši vairs nevilina. Pirms pāris gadiem es pat nespēju iedomāties, ka pienāks diena, kad es cilvēkiem stāstīšu par Dievu!

Cilvēki, kuri mani pazina agrāk, ir ievērojuši, ka es esmu ļoti izmainījusies. Ja agrāk es visās savās problēmās vainoju citus un man neviens neko nespēja aizrādīt, tad tagad es uzklausu citu cilvēku padomu un pamācību. Dzīve Kristū nemaz nav grūta, tā ir patīkama! Man ir prieks, ka es varu cilvēkiem, kam ir grūti un ir depresija, palīdzēt ar padomu un aizlūgšanu. Tajā es tagad redzu savas dzīves jēgu, prieku un piepildījumu.

Lūgšanām ir ļoti liels spēks! Reizēm pati brīnos, cik ļoti Dievs mīl mani, savu bērnu. Kad es agrāk savu dzīvi vadīju pati, bez Dieva, man viss juka un bruka, taču tad, kad es uzticēju savu dzīvi Dievam, viss sāk notikt! Katru dienu esmu laimīga un priecīga. Un man ir liela vēlme palīdzēt citiem, lai arī viņiem dzīvē notiek pozitīvas pārmaiņas, tāpat kā man.”

Agitas Šķerbergas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Anžela: Dievs patiešām atbild uz lūgšanām!

Publicēja 2021. gada 23. apr. 13:25Laura Gruševa

Ziņas datums 23.04.2021

Neziņa par savu nākotni veselības dēļ cilvēkus var novest pie emocionāli smagām sekām. Arī Andžela pēc ārsta apmeklējuma, uzzinot analīžu rezultātus, bija izmisumā un vairāk nekā piecus gadus dzīvoja nomāktībā par savu saslimšanu. Rezultāti uzradīja,  ka sieviete sirgst ar hronisku B - hepatītu. Ārstu prognozes nebija iepriecinošas un liecināja, ka ar šo diagnozi būs jāsadzīvo visu mūžu. Šādas ziņas sievieti noveda smagā depresijā, viņa satraucās par ārstu teikto, ka zāles būs jālieto visu mūžu. 

Emocionāli Anželai smagāk kļuva, kad viņa par savu nelaimi pavēstīja draugiem, daži pat izbeidza kontaktēties un novērsās. Draudzene, ar kuru sieviete dzīvoja kopā, kamēr atradās peļņā ārzemēs, lika viņai meklēt citu dzīves vietu. Andžela pārdzīvoja šo gadījumu, kas depresiju tikai pastiprināja. Kā viņa pati saka, tas bija smagākais posms sievietes dzīvē, tomēr ticība Dievam deva spēku un cerību.

Andžela lasa Dieva Vārdu Bībeli ikdienā un viņa zināja, cik būtiski ir ticēt Dievam un tam, ka Viņš spēj dziedināt. Jēzus salīdzina ticību ar sinepju graudiņu Mt 17:20: "Bet Jēzus tiem saka: "Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, - un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams."  Atkal citā vietā stāv rakstīts Mk 9:23: "Bet Jēzus uz to sacīja: "Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." Bībele mums māca lūgt neatlaidīgi  Mk 11:24: "Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks."

Jaunā sieviete neapstājas savās lūgšanās un turpināja ticēt līdz reiz pamanīja Facebook portālā reklāmas plakātu, kas vēstīja par dziedināšanas dievkalpojumu. Ar šo reklāmiņu bija dalījusies kāda draudzene. Andžela saprata, ka tā ir atbilde uz viņas lūgšanām, viņa uzrakstīja savai draudzenei, sazvanījās un, pēc viņas uzaicinājuma, ieradās arī kristīgajā mājas grupiņā. Tur Andžela izstāstīja par savu problēmu. Grupiņas vadītāja aizlūdza par Andželu, sacīdama:

”Jēzus Kristus Vārdā, esi dziedināta”! Andžela gan teica grupiņas vadītājai - vai tiešām tā ir? Vai viņa varbūt vesela, jo ārsti taču teica ko citu. Grupiņas vadītāja atbildēja :”Dievam nekas nav neiespējams!”. Arī apustuļa Jēkaba vēstulē Bībelē ir minēts, ka slimības gadījumā ir jāvēršas pie draudzes vecajiem – šajā gadījumā grupiņas vadītājas.  Jk 5:14-15: "Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels.”

Andžela noticēja Dievam, Bībelē rakstītajam un tam, ko teica grupiņas vadītāja. Viņa savā sirdī pieņēma, ka ir vesela un ka Dievs dziedina. Pēc aizlūgšanas pagāja pāris dienas un Andžela devās uz E.Gulbja laboratoriju nodot kārtējās analīzes. Nākamajā dienā Andžela saņēma ziņu,  ka analīzes ir negatīvas. Liels prieks un neizsakāms atvieglojums pārņēma sievieti, jo viņa saprata, ka piecu gadu murgs bailēs un nomāktībā bija beidzies. Andžela bija lūgusi Dievam divas lietas – dziedināšanu un draudzi, kuru viņa varētu saukt ar savām garīgajām mājām. Dievs atbildēja uz abām lūgšanām – viņa ir vesela un tagad regulāri apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Viņa ir neizsakāmi priecīga par notikušo brīnumu, jūtas droši un brīvi, jo slimībai bija raksturīga augsta infekciozitāte jeb iespēja to nodot arī citiem, kas, iespējams, raisīja diskomfortu apkārtējiem cilvēkiem un vēlmi izvairīties no kontakta ar Anželu.  Viņa  grib, lai visi cilvēki ir glābti, lai visi iepazīst to, cik labs ir Dievs un kādas lieliskas lietas notiek ar cilvēkiem, kuri tic un paļaujas uz Viņu. Nāc pie Dieva un uztici savas problēmas Viņam!

Anželas Kusinas liecību pierakstīja Haralds Austriņš

Anita: Beidzot esmu laimīga un vesela kopā ar Dievu!

Publicēja 2021. gada 10. apr. 11:46Laura Gruševa   [ atjaunināts 2021. gada 10. apr. 11:48 ]

Ziņas datums 10.04.2021

Lai nodzīvotu pilnvērtīgu dzīvi kopā ar Dievu un piedzīvotu Viņa svētības, nepietiek tikai aiziet uz kādu kristīgu pasākumu. Mums ir jāveido attiecības ar Viņu, lai iepazītu Dievu un sāktu izprast Bībeli un tajā atklāto Dieva gribu savai dzīvei. Anita bija atkāpusies no Dieva vairākus gadus tikai tāpēc, ka nezināja svarīgākos principus, kas vajadzīgi, lai spētu pastāvēt savā ticībā. Par savu atgriešanos viņa dalās ar mums.

Anita, pastāsti, kā tu pirmo reizi sastapi Dievu un kāpēc tu vēlāk atkriti?

Manā  dzīvē Dievs pa  īstam ienāca tikai pirms diviem gadiem. Iepriekš nebija pilnīgas zināšanas par Jēzu un Viņa upuri. Nezināju, cik liels spēks ir lūgšanām, nezināju arī, cik svarīgi ir lasīt Bībeli. Pirmā sastapšanās ar Jēzu man bija 18 gadu vecumā, tas ir nedaudz mazāk kā pirms 30 gadiem. Kolēģe mani uzaicināja uz kristīgo konferenci un es nedomājot aizbraucu līdzi. Toreiz ļoti stipri aizdegos. Tas bija patiess kristiešu pasākums, bija liecības, kur cilvēki stāstīja par Dieva varenību un kā ir izmainītas viņu dzīves, bija slavēšana, kur guvu ļoti pozitīvas emocijas. Šis pasākums atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu. Biju kā uzlādēta, pasaule man bija kļuvusi labāka, likās, ka zāle ir kļuvusi zaļāka un debesis zilākas. Šeit arī  dabūju savu pirmo Bībeli. Sāku kopā ar kolēģi apmeklēt dievkalpojumus. Vēlāk mana darba kolēģe  pārcēlās dzīvot citur un es paliku viena, līdz ar to palēnām visas emocijas sāka  norimt. Mana ticība bija balstīta uz piedzīvotajām emocijām kristīgajā pasākumā. Man nebija padziļinātas izpratnes par Dievu un tikai tagad saprotu, ka lai saglabātu to uguni sevī, ko piedzīvoju pirmajā sastapšanās brīdī ar Dievu, ir jāveido attiecības ar Jēzu Kristu regulāri. Jālasa Bībele, jālūdz, jābūt spēcīgā draudzē un mājas grupiņā, kur ir apkārt ticīgi cilvēki.

Vai pēc kolēģes pārvākšanās vēl meklēji draudzi?

Iesākumā vēl gāju uz dažādām baznīcām, bet neatradu tajās meklēto. Pamazām sāku dzīvot citu dzīvi, izveidojās attiecības, radās ģimene, piedzima meita, pēc tam atsāku strādāt un Dievs sāka likties kaut kas tāls un neaizsniedzams. Šie nepilnie 30 gadi bez Dieva bija ar dažādiem kāpumiem un kritumiem, kā tas mēdz būt ļoti daudziem. Ar laiku manā dzīvē sākās tāds haoss, kuru nevarēju apturēt. Likās, ka visu laiku kuļos uz vietas, staigāju kā pa labirintu, bet katrreiz atgriežos pie ieejas. Biju iegrimusi mazvērtībā un citās problēmās, kas bija arī par iemeslu mēģinājumiem nokārtot rēķinus ar dzīvi. Visu šo laiku es iekšēji ilgojos pēc Dieva. Vienmēr, ejot garām kādai baznīcai, izjutu vēlmi ieiet iekšā kaut vai nedaudz pasēdēt tur, bet tajā pat laikā ticēju arī, ka man spēku un veiksmi varētu dot rūnu zīmes vai kādi amuleti. Man nebija apkārt ticīgi cilvēki, kas mani uzvestu uz pareizā ceļa. Tikai šobrīd es apzinos, cik tas ir svarīgi.

Kad manai meitai bija tieši tikpat gadu, cik man toreiz, kad pirmo reizi iepazinu Dievu, viņa mani uzaicināja uz kādu neformālo pasākumu, kuru rīkoja kādas draudzes mājas grupiņa. Ticu, ka tā ir daļa no Dieva plāna manā dzīvē, jo meita ir tā, kas man palīdzēja atgriezties pie Jēzus.  Es toreiz piekritu aiziet un izjutu ļoti patīkamas sajūtas, kuras man atgādināja manu pirmo sastapšanos ar Dievu. Vēl dažas reizes aizgāju uz grupiņu, un ar to arī viss beidzās. Biju apaugusi ar savām vajadzībām, manu dzīvi ieskāva darbs, personīgās problēmas un citas ikdienišķas lietas. Šad tad arī palasīju Bībeli un lūdzu. Toreiz vēl neizpratu, ka tas ir jādara regulāri, lai pastāvētu. 

Kas notika tavā dzīvē tālāk?

Bija pat reizes, kad Dievs atbildēja uz kādu no manām lūgšanām, bet personīgās problēmas neļāva pilnībā atgriezties. Pat tad, kad piedzīvoju mikroinsultu, vēl joprojām nesapratu, ka tas ir manas izvēles - dzīvot bez Dieva, rezultāts. Meita ar vīru bieži aicināja uz draudzi, teica, ka man ir vajadzīgs Dievs, taču es atrunājos, sakot, ka ticu, bet negribu tik dziļi tajā visā iet. Priecājos, redzot, kā Dievs darbojas viņu dzīvē, bet pati izlēmu palikt malā. Varbūt kaut kad citreiz, bet ne tagad.

Es neesmu labākais piemērs, kad vajag atgriezties pie Dieva, jo izdarīju to tikai tad, kad ūdens sāka smelties mutē. Pirms diviem gadiem, kad ārsta kabinetā izdzirdēju vārdus “ļaundabīgs audzējs”, nespēju noticēt, ka tas ir par mani. Tajā pašā nedēļā jau atrados dievkalpojumā. Dievkalpojuma laikā katrs vārds likās kā izteikts tieši man. Vēl šodien ik pa laikam pārlasu pierakstīto. Pēc dievkalpojuma mācītājs aizlūdza par mani. Paralēli visu šo laiku notika dažādi izmeklējumi, tika sastādīts ārstēšanās plāns un bija jau zināms operācijas datums. Vēl tikai vajadzēja veikt izmeklējumu visam vēdera dobumam, lai pārliecinātos, ka nav vēl kāds audzēja perēklis. Pēc dažām dienām ārsts piezvanīja un teica, ka ir izmeklējuma rezultāti. Jautāju, ir labāk vai sliktāk? Ārsts atbildēja - atbrauksiet, tad runāsim. Nojautu, ka nebūs labas ziņas. Izmeklējumu atbildes slēdzienā bija ierakstīta diferenciāldiagnoze - primārs aknu audzējs vai metastātisks process. Ieplānotais operācijas datums tika atcelts. Sapratu, ka man nav lielu izredžu. Ārsts uzrakstīja man nosūtījumu uz PET izmeklējumu. Tobrīd man jau bija vienalga, uz kurieni mani sūta. Gāju tādā kā autopilotā. Naktīs nespēju aizmigt, bija dēmoniski murgi. Es ļoti vēlējos dzīvot.

Kā tu cīnījies pret savu slimību?

Kārtējo nakti, nespējot aizmigt, pēkšņi, nez no kurienes man ienāca prātā pateikt – Jēzus Kristus vārdā, sātan, vācies prom! Pēc šiem izteiktajiem vārdiem iekritu dziļā miegā un nogulēju līdz rītam. Tas man bija kā grūdiens, ka jāsāk lietot Dieva Vārds, jo tas tiešām darbojas. Sāku katru dienu iet uz mežu lūgt Dievu. Apliecināju ka esmu dziedināta. Izgāju Bībeles skolu, kas palīdzēja nostiprināties Dievā, izprast viņa gribu, lietot viņa Vārdu. Pēc dažām dienām, kad bija gatava PET izmeklējumu atbilde, zvanīja ārsts. Ieejot kabinetā, māsiņas sejā pamanīju smaidu. Sapratu,  ka viss ir labi. Tā patiešām arī bija. Aknas izrādījās veselas. Varēja atkal ātri sakārtot atlikušo ārstēšanās plānu, kuram bija jāiziet cauri, taču Dievs man deva spēku un man šis posms bija ļoti viegls.

Šobrīd esmu pilnībā dziedināta no audzēja. Pēdējās analīzes uzrāda pilnīgu atveseļošanos. Es ļoti  baudu šo visu, esmu vārda tiešajā nozīmē kā no jauna piedzimusi! Vēlos, lai ir pēc iespējas vairāk cilvēki, kas piedzīvo Dievu un Viņa brīnumus savās dzīvēs. Novēlu citiem notiekti pamēģināt un nebūt tik skeptiskiem un ietiepīgiem, kāda biju es. Dievs gaida katru. Viņš ir ļoti pacietīgs, jo mani gaidīja tiešām ilgi. Es atnācu pie Dieva, lai saņemtu dziedināšanu no audzēja, bet Dievs papildus sakārtoja visu manu dzīvi, jo Viņš mani ļoti mīl.

Šobrīd es regulāri lasu Bībeli, lasu arī citu kristīgo literatūru, apmeklēju mājas grupiņu un veicu man uzticētos pienākumus. Baudu Dieva svētības un esmu laimīga! Apzinos, ka lai uzturētu Dieva uguni, ko saņēmu pirms trīsdesmit gadiem, ir jābūt draudzē un attiecībās ar Dievu, un tas neaprakstāmais prieks būs jūtams katru dienu nevis tikai īsu mirkli.

Anitas Pērles liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Beidzot brīva no mazvērtības un atkarībām!

Publicēja 2021. gada 26. marts 13:00Laura Gruševa

Ziņas datums 26.03.2021

Dažādas atkarības, piemēram, alkohols, smēķēšana, seriāli, datorspēles ātri vien var pārņemt cilvēka ikdienu. Bieži vien cilvēki, kas ieslīgst šādā rutīnā, ir piedevām arī par sevi nepārliecināti, jūtas visu atstumti, nelaimīgi un pilni ar mazvērtību. Jana tam visam ir reiz gājusi cauri, un viņa dalās ar savu stāstu:

"Par Dievu zinu jau no bērnības, jo mani vecvecāki bija katoļticīgi. Atceros savas iesvētības astoņu gadu vecumā. Nāku no daudzbērnu ģimenes, kur mūs, visus bērnus, veda uz dievkalpojumiem, taču īsti paši negribējām iet, jo nesapratām neko. Gājām tikai tāpēc, ka ome lika. Man dzīvē kopumā viss bija labi līdz 5. klasei, kad mani sāka atstumt skolā, jo nāku no daudzbērnu ģimenes, biju jaunākā. Vienīgās draudzenes bija no sētas un tikai viena bija no klases. Bet arī pēc šīs 5. klases tā vienīgā pazuda. Nebija vēlmes iet uz skolu, jo nebija, ar ko runāt, kā arī nemācījos, bet skolu pabeidzu, pateicoties skolotājām. Mana ikdiena bija šāda -  sēdēju daudz istabā, atceros, ka visu laiku raudāju. Radās pašnāvības tieksmes un jautājumi: "Kāpēc es vispār dzīvoju? Kāpēc es te esmu, ja nevienam neesmu vajadzīga?" Atstumtību izjutu arī ģimenē. Var teikt tā, ka biju visu laiku viena pati ar sevi un mierinājumu meklēju mūzikā.

Sākot mācīties arodskolā, sākās "lielā dzīve". Bija dažādi draugi, kuriem centos izpatikt. Viņi man iemācīja dzert, pīpēt. Es ļāvos visam, ko man piedāvāja. Man likās, ka esmu baigi “krutā”. Pateikt "nē" es nemācēju. Diezgan agri sāku strādāt, un arī darbavietā es visiem centos izpatikt un pat strādāju citu vietā. Daudz skatījos seriālus un spēlēju spēlītes, dzerot “kokčiku”, kas man kalpoja kā atslābināšanās veids. Bet darbā bija viena kolēģe, kura mani sāka aicināt uz kristīgiem pasākumiem, taču es vairāk ieklausījos citu teiktajā, ka tur labāk neiet, tā ir sekta un tamlīdzīgi. Es atbildēju šai kolēģei, ka man to nevajag un ka uz tādu sektu es neiešu. Bet tā es domāju tikai līdz vienam brīdim, kad man darbā atgadījās diezgan lielas problēmas, un es sabruku. Atkal pašnāvības domas klāt - domāju, ka iešu uz ceļa un ko tik vēl nedarīšu. Sanāca, ka ar šo kolēģi vienreiz izgājām kopā ārā no darbavietas. Es izplūdu asarās un sāku stāstīt par savu problēmu. Kolēģe uzaicināja uz mājas grupiņu, es sākumā vēl šaubījos, bet tomēr piekritu. Taču pie sevis man bija tādas domas: "Nu redzēs, redzēs, ko tad tas Dievs un draudze man izmainīs?" Es tam īsti neticēju, ka kaut kas tāds var būt, ka es pati varu mainīties.

Es sāku apmeklēt draudzi "Kristus Pasaulei", viss patiesībā notika ļoti strauji – uzreiz sāku mācīties Bībeles skolā. Biju gan vēl diezgan grūtsirdīga – atceros, ka toreiz Ziemassvētku dievkalpojumā neiesaistījos nevienā no aktivitātēm, taču man blakus vienmēr bija mana mājas grupas vadītāja, kas palīdzēja tikt galā ar nepareizām domām un sāku sevi ieraudzīt pavisam citā gaismā. Pagrieziena punkts notika, kad es aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru – tur es visu laiku noraudāju, kamēr citi tur bija pozitīvi un priecīgi. Taču pēc inkauntera pirmā lieta, ko es novēroju, bija, ka es vairs nekliedzu uz saviem bērniem. Iepriekš es varēju bļaut un nervozēt par katru sīkumu, bet pēc inkauntera es viņu nedarbiem piegāju ar pavisam vēsu un mierīgu prātu, pat neuzvelkoties. Pēc šī sāku domāt – kaut kas nav kārtībā, šādi es agrāk nebūtu reaģējusi! Aizgāja arī vēlme skatīties seriālus, spēlēt datorspēles un lietot alkoholu – tas viss vienkārši kā ar roku noņemts! Pazuda arī mazvērtība, par kuru kā tādu es iepriekš nemaz nezināju, taču sapratu, ka tagad jūtos pārliecināta par sevi un Dieva pieņemta, svarīga. Arī nomainīju savu mūzikas listi - tagad klausos tikai slavēšanas dziesmas, tās mani paceļ un stiprina.

Toties ar pīpēšanu man gāja sarežģītāk – tas man prasīja laiku, aptuveni gadu. Devos uz inkaunteru otro reizi. Tur es biju pilnīgi pretēja kā iepriekšējā reizē – es smaidīju, biju priecīga, viss bija tik forši, jutos kā savējā. Lai gan šo gadu pēc pirmā inkauntera gaidīju, ka pīpēšana man aizies prom vienā mirklī kā visas iepriekšminētās lietas, tā tomēr nenotika. Sapratu, ka Dievs grib, lai lēmumu pieņemu es pati, zinot un balstoties uz to, kas ir pareizs, ko māca Bībele, draudzes mācītājs un tā tālāk. Tiklīdz pēc otrā inkauntera pieņēmu lēmumu šo ieradumu atmest, pazuda arī vēlme to darīt, un varu teikt, ka nu es esmu brīva no jau vairāk kā 20 gadu smēķēšanas un alkohola lietošanas.

Šobrīd dzīvoju piepildītu un laimīgu dzīvi, strādāju darbu, kas saistīts ar bērniem. Reizēm brīnos par sevi, kā es varu būt jauka un nekliegt par katru sīkumu, jo iepriekš biju ļoti viegli aizkaitināma un uzvilkta. Esmu diezgan aizņemta ikdienā, vai tas ir saistīts ar darbu, vai ar Dieva lietām, bet visu pagūstu izdarīt, arī atpūsties, lai ar jaunu spēku sāktu nākamo nedēļu. Vadu arī savu mājas grupiņu un kalpoju citiem cilvēkiem, zinu, ka man ir ko dot. Esmu pateicīga Dievam par to, ka es varu dzīvot mierā un neuztraukties par to, kā visu laikā pagūt un izdarīt. Kā arī par to, ka Viņš ir paņēmis prom visas manas atkarības un mazvērtību, bet vietā iedevis piepildītu dzīvi un pārliecību par sevi – tagad varu arī pateikt "nē", kur tas nepieciešams. Vairāk necenšos izpatikt cilvēkiem un neļaujos būt viegli ietekmējama.

Vēlos novēlēt, lai arī katrs, neatkarīgi no viņa augstprātības un rakstura īpašībām, tomēr izvēlētos meklēt Dievu, jo Dievs ir lielāks un varenāks par mums, kaut paši cilvēki to neapzināmies. Dievs vairo un paver tādus ceļus, kādus cilvēki nemaz nevar iedomāties un saprast. Protams, nepieciešams ikdienā meklēt Dievu - lasīt Bībeli un lūgt, būt draudzē."

Janas Ļevčenokas liecību pierakstīja Beāte Meirāne

 

Par visām labajām pārmaiņām savā dzīvē varu pateikties Dievam!

Publicēja 2021. gada 12. marts 02:49Laura Gruševa

Ziņas datums 12.03.2021

Dzīves jēgas meklējumi ir aktuāli daudziem cilvēkiem, taču, ja nepazīstam Dievu, tad atbildēt uz tādiem jautājumiem kā – “Kāpēc es esmu šajā pasaulē un kas man jāpaveic savā dzīvē?” patiesībā var būt ļoti grūti. Arī Reinis kopš pusaudža gadiem meklēja atbildes uz šiem jautājumiem, taču saņēma tikai tad, kad sāka ticēt Kristum. Par to, kā tas notika, viņš stāsta:

“Pirms iepazinu Dievu, man vienmēr bija jautājumi, kāds ir manas dzīves mērķis un kas man savā dzīvē būtu jāizdara. Kāpēc vispār es esmu piedzimis? Vai ir kaut kas augstāks – Dievs? Tomēr tajā laikā man nebija nekādas jausmas, kas ir Dievs, jo neviens man nebija par Viņu stāstījis vai mācījis. Atceros, ka interesēja arī viss, kas saistīts spokiem, mistiku un paranormālām lietām. Lai vai kā, caur to es atklāju, ka bez fiziskās pasaules pastāv vēl cita, garīgā pasaule. Tā es sāku interesēties par garīgām lietām.

Manas lielākās problēmas toreiz bija savas pārliecības trūkums un vājš raksturs. Kur vējš pūta, tur es arī gāju. Peldēju pa straumi. Tajās reizēs, kad man arī bija kādi dzīves mērķi, citi cilvēki mani viegli varēja no tiem novirzīt. Man nebija stingra mugurkaula un pamats dzīvei. Ja dzīvo tikai sev un nav nekādu mērķu un virziena, tad nav nevienam jāatskaitās, jāpaskaidro un jātaisnojas. Tomēr tas neatsvēra iekšējo tukšumu, kas nepārtraukti mani pavadīja. Bez atskaites punkta es nespēju noturēties virs ūdens. Tiklīdz bija kādas grūtības, tā es uzreiz padevos. Ja ko iesāku, tad allaž nenovedu līdz galam.

Pirms dažiem gadiem dzīvoju Ventspilī un es iepazinu foršu jauniešu kompāniju. Viņi mani uzaicināja uz savu pasākumu. Pirmajā mūsu tikšanās reizē viņi pastāstīja man par savu draudzi “Kristus Pasaulei”. Es sākumā biju rezervēts, uz dievkalpojumiem negāju, tomēr turpināju apmeklēt viņu mājas grupiņu. Tur stāstīja, cik Dievs ir labs, sāku klausīties arī mācītāja svētrunas internetā un man sāka patikt! Tās mani motivēja veikt pozitīvas izmaiņas savā dzīvē. Man tobrīd bija 19 gadi, dzīvoju pie vecākiem un nopietnu mērķu dzīvei man nebija. Mācījos tehnikumā, taču izstājos no studijām izklaidīgā dzīvesveida dēļ. Nezināju, ko tālāk darīt. Pie vecākiem dzīvot vairs negribējās, bet patstāvīgai dzīvei vēl nebiju gatavs. Jutos apmaldījies dzīvē. Grupiņas vadītājs man teica, ka tad, kad cilvēks pieņem Jēzu par savu Kungu un Glābēju, viņa dzīvē viss izmainās pozitīvā virzienā un cilvēks sāk pilnvērtīgi dzīvot. Tā 2017. gada maijā draudzes svētdienas dievkalpojumā, es pieņēmu Kristu par savu Glābēju. Šo dienu joprojām spilgti atceros.

Ticība Dievam atnāca pakāpeniski un tas bija ļoti personīgi. Tā bija kā pārliecība, kā miers sirdī un kā stabilitātes sajūta. Lūgšanu laikā jutu piepildījumu, prieku, bija tāda sajūta, it kā visa pasaule būtu atvērusies un kļuvusi krāsaināka. Uz daudzām lietām sāku skatīties pavisam citādi un dzīves vērtības krasi izmainījās. Dievs ir arī atbildējis daudzas lūgšanas, kuras ir nākušas no sirds. Ienākot pirmo reizi dievkalpojumā, dzirdot slavēšanas dziesmas mūsdienīgā izpildījumā, man pār muguru pārskrēja tādas kā skudriņas, kā siltums. Tā bija ļoti neparasta sajūta, kas palika arī kādu laiku pēc dievkalpojuma. Tagad zinu, ka toreiz piedzīvoju Dieva pieskārienu. Pārsteidza tas, ka draudzes cilvēki bija pozitīvi, vienmēr smaidoši un katrs ar skaidru mērķi un vīziju. Tas krasi kontrastēja ar to, kādi bija daudzi mani paziņas ārpus draudzes, kas līdzi kā es iepriekš, arī tikai peldēja par straumi un nezināja, kurp dodas.

Šobrīd aktīvi apmeklēju mājas grupiņu, draudzes dievkalpojumus, kā arī palīdzu sievai veidot savu mājas grupiņu. Esmu laimīgi precējies. Arī turpmāk vēlos kalpot cilvēkiem, dalīties visā tajā, ko Dievs ir devis man. Tā tagad ir manas dzīves jēga. Zinu, ko es vēlos, un cilvēki nevar mani novirzīt no mana ceļa. Kopā ar grupiņu mēs regulāri stāstām par Dieva mīlestību citiem. Kopā ar sievu mums ir mērķis vadīt mājas grupiņu, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt Dievu un veidot veiksmīgu dzīvi. Vēlos arī pats vairāk iepazīt gan sevi, gan Dievu. Mana dzīve ir kļuvusi mērķtiecīga, tajā vairs nevalda nepatstāvība. Zinu, ja rūpēšos par Dieva lietām, Viņš vienmēr pagodināsies un rūpēsies arī par manu dzīvi. Man ir mērķis izaudzināt arī savus dēlus par stiprām personībām, kas pazīst Dievu. Par visām labajām pārmaiņām savā dzīvē varu pateikties Dievam!”

Reiņa Rūdolfa Matvejeva liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 1283