ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Kur meklēt piepildījumu?

Publicēja Līga Paņina

Ziņas datums 19.08.17.

Vecāku biežās prombūtnes dēļ attiecības starp vecākiem un bērniem pasliktinās, un bērnam rodas sajūta, ka viņš ir nevajadzīgs, nemīlēts un pamests. Laura, kādas bija tavas attiecības ar vecākiem?

Patiesībā man bērnībā vislabākās attiecības bija ar opi, uz kuru varēju pilnībā paļauties, jo viņš man bija tēta vietā. Kad opis nomira, es to ļoti pārdzīvoju un daudz raudāju. Mēs ar brāli regulāri mājās bijām vieni paši, bez pieskatīšanas, tāpēc vienu dienu pie mums atbrauca kādi cilvēki un aizveda dzīvot uz krīzes centru. Tas man bija ļoti liels un nepatīkams trieciens. Mums solīja, ka pēc pāris dienām varēsim atgriezties mājās, bet tā nenotika. Tur ļoti skumu pēc mājām, jutos vientuļa un nesaprasta. Arī mamma mūs apciemoja reti, jo daudz strādāja. Mūsu attiecības ar mammu bija vēsas. Krīzes centrā man ļoti nepatika, jutos kā cietumā un nevarēju sagaidīt, kad tikšu prom. Kad uzzināju datumu, kurā atgriezīsimies un sāksim mācīties skolā, es biju patiesi laimīga, skaitīju dienas, kas vēl palikušas, lai būtu brīvībā.

Vai pēc tam kaut kas mainījās?

Īsti nē. Sāku iet skolā, bet tur negāja pārāk labi. Es gan ļoti labi mācījos, bet tieši tas bija iemesls, kāpēc klasesbiedri mani atstūma. Bērni nevēlējās ar mani draudzēties un lielākoties atraidīja. Viņi uzskatīja mani par dīvainīti, jo es labi mācījos. Es “rotēju” pa bariņiem, un patiesu draugu man nebija. Mēs ļoti daudz strīdējāmies savā starpā. Draugi parādījās tikai tajā brīdī, kad vajadzēja izpildīt kādu mājasdarbu vai norakstīt. Piepildījumu centos atrast mācībās un daudz piedalījos konkursos un olimpiādēs. Lai gan man veicās ļoti labi, tas nenesa cerēto prieku. Man nepatika arī skolas brīvlaiki, jo tas nozīmēja būšanu mājās. Šajā laikā mēs jau dzīvojam ar patēvu un viņam patika iedzert, un man pietrūka normālas ģimenes. Ģimenē valdīja nemiers, jutos nesaprasta un viena, bija ļoti daudz strīdu. Vienīgais, no kura izjutu patiesu mīlestību, bija opis, bet viņš bija miris, tāpēc man nebija neviena, uz kuru paļauties. Jutos viena šajā pasaulē.

Ir grūti, ja nesaņem pilnīgu mīlestību mājās un arī skolā ir problēmas ar citiem bērniem. Kas notika pusaudžu gados? Noteikti meklēji, kā aizpildīt atstumtības sajūtu. Vai izdevās atrast cerēto?

Kad pārcēlāmies uz Rīgu, man bija ļoti draudzīgi klasesbiedri. Mācījos internātā, un sāku dzīvot tur uz vietas, lai aizbēgtu no problēmsituācijām ģimenē. Tajā laikā man likās, ka vajag atrast sev labāko draugu un draudzeni, lai vairs nejustos viena un visu nesaprasta. Sāku arī satikties ar puišiem, cerot mīlestību iegūt attiecības. Tomēr tas viss cerēto piepildījumu nenesa, Man visvairāk patika attiecību iegūšanas process, tāpēc ātri vien izšķīros un meklēju nākamās. Biju nonākusi līdz tam, ka darīju pāri visiem tiem, no kā nesaņēmu gaidīto mīlestību.

Tu atstāj jaukas un mīļas meitenes iespaidu. Grūti noticēt, ka tev bijušas tādas problēmas. Kas tev palīdzēja izmainīties?

Dievs. Bet tas ir atsevišķs stāsts.

Pastāsti, kas notika!

Kad viss bija apnicis, es raudādama lūdzu, lai kaut kas beidzot mainītos, un tiešām tā arī notika. Pavisam drīz man internetā uzrakstīja meitene no draudzes un aicināja satikties. Es piekritu, pēc tam es aizgāju uz dažiem mājas grupiņas rīkotiem pasākumiem un vēlāk – uz dievkalpojumu. Jau pirmajā reizē man tur ļoti iepatikās. Sapratu, ka beidzot esmu atradusi to, ko vienmēr biju meklējusi. Draudzē uzzināju, cik svarīgi ir veidot personīgas attiecības ar Dievu, lūdzot un lasot Bībeli ikdienā, nevis tikai tad, kad ir kāda vajadzība. Sāku to arī darīt. Šeit es sāku apzināties, ka manas attiecības ar cilvēkiem, it sevišķi puišiem, ir nepareizas. Sapratu, ka nav vērts meklēt piepildījumu kaut kur citur, ārpus Dieva. Pieņēmu lēmumu pārtraukt jebkādas neveselīgas attiecības ar puišiem, kas man arī izdevās. Ieguvu jaunus draugus un jaunu dzīvi. Arī skolā citi sāka pamanīt, ka esmu priecīga un pavisam citādāka nekā agrāk.

Diemžēl tas nebija ilgstoši, jo es tik ļoti aizrāvos ar mācībām, ka neatlika vairs laiks Dievam. Izira manas attiecības ar Dievu, vairs neapmeklēju mājas grupiņas un draudzi. Es iekritu atpakaļ vēl lielākā purvā nekā iepriekš. Sāku atkal pavadīt laiku iepriekšējās kompānijās, kur bija tukšas sarunas, cilvēku izmantošana, arī alkohols un cigaretes. Atkal jutos iztukšota, atgriezās vientulība un atstumtības sajūtas. Es nezināju, kur likties.

Ko tu darīji?

Kādu laiku tā dzīvoju, bet sapratu, ka dzīvei bez Dieva nav jēgas un es gribu atgriezties. Nolēmu atnākt uz Jaunā gada dievkalpojumu un kopš šīs reizes pieņēmu stingru lēmumu vienmēr likt Dievu pirmajā vietā. Kad tā sāku darīt, viss pārējais arī sakārtojās. Vairs nejutos tukša, pametu kompānijas, kas mani velk uz leju. Atsāku apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus. Dievs piepildīja mani ar mīlestību un es piedzīvoju Viņu kā savu Debesu Tēti, tāpēc biju spējīga piedot ģimenei un visiem, kuri mani bija atstūmuši. Ja agrāk no visiem prasīju mīlestību, tad tagad esmu gatava to dot, neprasot atpakaļ. Piepildījumu gūstu, kalpojot Dievam un cilvēkiem. Es vadu savu mājas grupiņu un palīdzu citiem iepazīt Dievu.

Ko tu novēlētu lasītājiem?

Dzīve ir kā puzzle, kurā savs neaizvietojamais gabaliņš ir Dievam. Tu neko citu nevari ielikt Viņa vietā, un patiesi laimīgs būsi tikai kopā ar Dievu, tāpēc novēlu – esi kopā ar Dievu!

Lauras Franskevičas liecību pierakstīja Evija Ungure

Brīva no 40 gadus ilga nikotīna gūsta

Publicēja 2017. gada 12. aug. 12:42Līga Paņina

Ziņas datums 12.08.17.

Lai arī Aina vairākus gadus apmeklēja draudzi “Kristus Pasaulei” un pazina Dievu, tomēr smēķēšana bija ieradums, ar kuru vajadzēja cīnīties ilgu laiku. Tomēr šodien Aina ir brīva no 40 gadu ilgušās atkarības.

“Pirmo cigareti es pamēģināju 26 gadu vecumā kompānijas pēc kopā ar draudzenēm. Tā vairākas reizes, kopā uzsmēķējot, man radās atkarība. Drīz vien pīpēju jau pat vairāk nekā paciņu cigarešu dienā.

Pirms iepazinu Dievu, mēģināju ar šo atkarību tikt galā, jo man bija radušās nopietnas veselības problēmas. Lietoju nikotīna plāksterus, košļājamo gumiju, kā arī apmeklēju slimnīcā narkologu, tomēr nekas no tā visa nelīdzēja.

Pirms trīs gadiem paziņa iedeva ielūgumu uz draudzes “Kristus Pasaulei” Ziemassvētku dievkalpojumu un nolēmu aiziet, jo mani satrauca veselības stāvoklis. Dievkalpojumā mani uzrunāja redzētais un dzirdētais. Pirms tam regulāri lasīju Jauno Derību krievu valodā, tomēr no lasītā savā dzīvē neko nepielietoju, jo neizpratu tur teikto.

Es sāku regulāri apmeklēt draudzi un mājas grupiņas, kur man palīdzēja saprast Dieva gribu, kas atklāta Bībelē. Es nolēmu cīnīties ar šo netikumu un to uzvarēt. Sāku ar to, ka pārstāju iegādāties veikalā cigaretes. Esot iekštelpās, vēlme smēķēt nebija, taču, tiklīdz izgāju laukā, gribējās uzsmēķēt. Šī atkarība bija tik liela, ka nevarēju noturēties un lūdzu uz ielas cilvēkiem vienu vai divas cigaretes, par kurām vienmēr samaksāju.  Tomēr es nepadevos. Lūgšanās es regulāri apliecināju Rakstu vietas no Bībeles, ka Dieva spēkā esmu brīva. Es cēlos un kritu, taču turpināju cīnīties. Man ļoti palīdzēja mājas grupiņas atbalsts un aizlūgšanas.

Janvāra beigās pēc kopīgām mājas grupiņas lūgšanām beidzot saņēmu brīvību no 40 gadus ilgušās atkarības! Nākamajā dienā sapratu, ka man nav vēlme uzpīpēt un kopš tā laika neesmu vairs smēķējusi. Kopš pēdējās cigaretes janvāra beigās nu jau ir pagājis vairāk kā pusgads, un man nav bijusi pat ne mazākās vēlēšanās to darīt.

Šobrīd aktīvi darbojos draudzē, ik rītus lasu Bībeli un lūdzu Dievu! Katra diena man ir kā jauns piedzīvojums, jo savu ikdienu piepildu ar lietderīgām nodarbēm – es kalpoju Dievam un cilvēkiem.

Tiem, kuri vēl šodien smēķē, es ieteiktu cīnies pats un meklē Dievu, jo tikai Viņš spēj atbrīvot mūs no kaitīgiem ieradumiem. Tuvojies Dievam, atdod savu dzīvi Jēzum Kristum. Ja Viņš mani darīja brīvu, tad Viņš to var izdarīt arī tavā dzīvē!”

Ainas Saveļjevas liecību pierakstīja Inese Meijere

Interneta mājas grupas

Publicēja 2017. gada 11. aug. 23:15Līga Paņina

Ziņas datums 12.08.17.

Mēs dzīvojam laikā, kad tehnoloģijas mums steidz palīgā ar daudz dažādām iespējām. Attālums vairs nav šķērslis, lai mēs spētu komunicēt ar cilvēkiem neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas blakus, citā valstī vai kontinentā. Arī draudze “Kristus Pasaulei” izmanto iespējas, ko sniedz digitālais laikmets, lai celtu Dieva valstību, un tieši tāpēc ir izveidotas arī interneta mājas grupas caur Skype.

To mērķis ir aizsniegt pēc iespējas vairāk cilvēku, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nevar piedalīties klātienē. Diskusiju tēmas ir ļoti daudzpusīgas, sākot no Kristus upura līdz biznesa pamatprincipiem, un tādā veidā mēs varam uzrunāt cilvēkus ar dažādām interesēm. Tāpat ir daudzi, kuri aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, un šī ir iespēja arī viņiem piedzīvot Dievu.

Arī Matīss ir viens no tiem, kurš ilgu laiku pavadījis, strādājot Lielbritānijā, un viņam caur Skype diskusijām ir izdevies iepazīt Dievu, kā arī puisis pieņēma lēmumu atgriezties atpakaļ Latvijā un sākt apmeklēt draudzi. Matīss saka, ka interneta grupiņa spēlēja lielu lomu šī lēmuma pieņemšanā. Uz jautājumu, vai šīs grupiņas viņam liekas nozīmīgas, viņš atbild: “ Jebkura lieta, pat vismazākā, ko tu dari cilvēku labā, ir ļoti svarīga. Ja tu spēj iepazīstināt cilvēku ar Dievu, tad tas ir to vērts, lai vadītu šīs grupiņas.”

Svetlanas ceļš ar Dievu arī ir sācies caur Skype. Viņa ir no Liepājas, un, kamēr tur nebija klātienes mājas grupiņa, viņa izmantoja interneta starpniecību, lai tuvotos Dievam. Tieši Skype grupiņas aizlūgšanas laikā Svetlana pirmo reizi piedzīvoja Dieva klātbūtni: “Tas bija vienkārši super! Kaut kas pilnīgi nebijis un nesaprotams. Arī mans vīrs sāka iepazīt Dievu tieši caur Skype mājas grupām.” Šobrīd Svetlana ar ģimeni aktīvi darbojas draudzē Liepājā, vada mājas grupas un kalpo cilvēkiem.

Caur interneta mājas grupām mainās cilvēku dzīves. Jebkurā vietā un laikā katram ir iespēja veidot attiecības ar Dievu. Nav nozīmes, kur tu atrodies, jo tu vari nākt pie Viņa neatkarīgi no tā, cik tālu tu esi. Būsi mīļi gaidīts interneta mājas grupā!

Pieteikties tu vari draudzes “Kristus Pasaulei” lapās facebook.com un draugiem.lv.

Edgars Paeglis

Esmu laimīgākais cilvēks pasaulē

Publicēja 2017. gada 8. aug. 22:12Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 9. aug. 04:56 ]

Ziņas datums 09.08.17.

Inga, pastāsti, kā tu iepazini Dievu?

Pateicoties vecmammai, jau no agras bērnības esmu ticējusi Dievam, viņa ņēma mani līdzi uz baznīcu un iemācīja pirmās lūgšanas. Tomēr nepazinu Viņu kā mīlošu Tēvu, bet uztvēru kā bargu tiesnesi, jo domāju, ka Dieva mīlestība ir jānopelna. Biju dzirdējusi par to, ka Viņš soda par grēkiem. Jau agrā pusaudžu vecumā baznīcā ievēroju divu veidu cilvēkus. Vieni, kas problēmu nomākti, drūmām sejām sēdēja baznīcas solā un otri – smaidīgi un pozitīvi, no kuriem staroja prieks un mīlestība. Ļoti gribēju līdzināties šiem laimīgajiem un pieņēmu lēmumu, ka iepazīšu Dievu pa īstam. Es lūdzu, lai Viņš ienāk manā dzīvē, lūdzu pēc Viņa klātbūtnes un mīlestības. Vēlējos piedzīvot Viņu kā mīlošu Tēti. Pēc šīs lūgšanas mana dzīve sāka mainīties – pamazām sapratu, ka Dievs tiešām ir reāls, un varu ar Viņu runāt, ka Jēzus ir manī ieinteresēts. Lasot Bībeli un lūdzot, sāku justies piepildīta un laimīga.

Kas tālāk notika tavā dzīvē?

Tomēr, gadiem ejot, ikdienas darbi, mācības, dažādi pienākumi un problēmas aizvilināja mani prom no Dieva. Lūdzu Dievu un lasīju Bībeli tikai periodiski. Tādos gadījumos, kad nezināju, kā risināt savas problēmas, saucu uz Jēzu, bet, kad viss nokārtojās, varēju dzīvot nedēļām bez Bībeles un lūgšanas. Tā bija dubulta dzīve – ticēju Dievam, bet tai pašā laikā darīju lietas, kas Viņam nav patīkamas. Mēdzu aprunāt cilvēkus, lasīju un ticēju horoskopiem, izmantoju “Sapņu skaidrojošo vārdnīcu”, apmeklēju arī zīlnieci. Pasaulīgās lietas vilināja un padevos tām, kaut arī sapratu, ka tas nav pareizi. Zināju, cik svarīgi ir mīlēt Dievu un līdzcilvēkus, bet vienmēr tuvāks šķita savs “ego”, savas intereses un vajadzības. Apzinājos, ka nedzīvoju pēc Dieva gribas. Man nebija raksturīgi rūpēties un palīdzēt apkārtējiem, neinteresēja citu vajadzības.

Vidusskolas laikā iepazinos ar kādu puisi, sākām satikties un iemīlējos. Viņš nebija kristietis, labi zināju, ka šīs attiecības nav pareizas, bet nespēju atteikties no tām. Drīz vien pēc vidusskolas beigšanas apprecējāmies, jo gribējās, lai Dieva un cilvēku priekšā esam laulāts pāris. Sirdsapziņa gan “runāja”, ka mūsu attiecības jau veidošanās stadijā nebija pēc Dieva prāta – randiņi un intīmas attiecības pirms laulībām. Es redzēju viņa trūkumus – viņš viens pats gāja ar draugiem uz tusiņiem, dzīvoja izlaidīgu dzīvi, taču es cerēju, ka laulībā viss mainīsies. Tomēr tā bija sevis mānīšana, un mūsu starpā drīz ienāca strīdi un nesaskaņas. Arī es, viņam par spīti, sāku meklēt mierinājumu kopīgās uzdzīvēs ar draudzenēm, dažreiz lietojot arī alkoholu. Vīrs man daudz meloja, tāpēc manī ienāca aizvainojums un vilšanās, un pēc laulībā pavadītiem deviņiem gadiem ar vīru izšķīros. Jutos iztukšota un zaudējusi jebkādu cerību uz laimīgu nākotni. Bija iekšējs diskomforts, dusmas uz Dievu par to, kas noticis manā laulībā.

Kā tu nokļuvi draudzē “Kristus Pasaulei?

Septiņus gadus atpakaļ Balvos atvērās draudze “Kristus Pasaulei”. Tā kā mana sirds tomēr slāpa pēc Dieva mīlestības, piedošanas un pieņemšanas, tad nolēmu pievienoties. Iedrošināja tas, ka mājas grupiņas vadītāja bija personīgi pazīstama un ieinteresēta man palīdzēt. Sapratu, ka tā ir garīgā ģimene, kur cilvēki pieaug kā personības, mācās izprast Bībeli un pielietot tās principus ikdienā. Jutos pieņemta un atbalstīta. Sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņu un klausīties dievkalpojumu ierakstus. Es redzēju, ka draudzē ir daudz cilvēku, kuriem ir izmainītas dzīves, jo Dieva spēkā viņi ir saņēmuši brīvību no dažādām atkarībām, slimībām un problēmām. Redzēju Dievu, kas ir varens un reāli darbojas, – ka notiek tas, kas rakstīts Bībelē.

Kas tavā dzīvē mainījās?

Svarīgi bija tas, ka par mani rūpējās – lūgšanas, patiesa mīlestība un kopā pavadītais laiks. Tas man bija liels atbalsts pēc laulības šķiršanas.  Pēc kāda laika aizbraucu uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Tur es ļoti piedzīvoju Dievu kā savu Tēti, atjaunoju ar Viņu attiecības, saņēmu dziedināšanu no nepiedošanas un aizvainojuma. Sapratu, cik svarīgi ir uzturēt ar Jēzu ciešas attiecības un dzīvot Viņa gribā. Ieguvu pārliecību, ka, tikai esot kopā ar Dievu, es varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un būt patiesi laimīga. Pieņēmu lēmumu palikt draudzē un izmantot katru iespēju, ko tā piedāvāja. Man bija liela apņemšanās dzīvot pilnvērtīgi, tāpēc ieklausījos visos mācītāja un grupiņas vadītājas padomos.

Dievs deva otru iespēju arī ģimene dzīvē. Tagad man ir vīrs, ar kuru ir kopējas vērtības un intereses. Viņš mani atbalsta un rūpējas, nekad neesmu jutusies tik mīlēta un cienīta. Abi kopā ejam draudzē un kalpojam Dievam, esam viens otram blakus priekos un bēdās.

Kā tev, Inga, iet tagad?

Šodien esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Dievs, lūgšana un Bībeles lasīšana ir kļuvušas par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Tie nav tikai vārdi, bet tā ir dzīve, kas pilnīgi balstīta Dievā. Tā nav sajūta, tas ir mans lēmums būt kopā ar Jēzu, būt Viņa sekotājam, kas ar savu runas veidu, uzvedību un darbiem līdzinātos Kristum.

Vadu mājas grupiņu, kurā kalpoju cilvēkiem, palīdzot viņiem. Dievs ir dziedinājis manu sirdi, neesmu vērsta vairs tikai uz savām vajadzībām, bet varu mīlēt katru cilvēku un īstenot Jēzus vārdus: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.  Vislielākais prieks ir redzēt, kā mainās cilvēku dzīves, kad viņi ir pieņēmuši Jēzu par savu personīgo Glābēju, kad vairāk tuvojas Dievam un iepazīst Viņu. Viņš ir svarīgākais manā dzīvē. Ja man ir Jēzus, tad man ir un būs arī viss pārējais. Bībelē ir rakstīts: “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas”. (Ps. 37:4)

Ko tu novēlētu citiem?

Novēlu katram atsaukties Dieva aicinājumam un kļūt par Viņa sekotāju. Ne tikai teorētiski ar vārdiem: “Es ticu”, bet praktisku darbību – pieņemot lēmumu dzīvot pēc Bībeles standartiem. Kalpot Dievam un cilvēkiem, ne tikai sev un savām vēlmēm.

Ingas Bukšas liecību pierakstīja Dace Daubere

Brīnumaina dziedināšana no diska trūces

Publicēja 2017. gada 3. aug. 23:14Līga Paņina

Ziņas datums 04.08.17.

Kāda neveiksmīga vingrinājuma laikā sporta zālē Aivars ieguva smagu mugurkaula traumu, pēc kuras desmit dienas pavadīja slimnīcā. Ārstu prognozes nebija iepriecinošas un jaunajam cilvēkam bija gaidāms smags ārstēšanās un rehabilitācijas kurss vairāku gadu garumā, taču kāds draugs viņu uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Dziedināšanas dievkalpojumā Aivars piedzīvoja tūlītēju dziedināšanu no diska trūces un tagad atkal aktīvi sporto, par ko viņa treniņu biedri ir pārsteigti.

Par to, kā tas notika, Aivars stāsta: „Šī gada 27. februāris man bija diezgan traka diena. Zaudēju tiesas prāvā un biju pilns ar negatīvām emocijām. Parasti es tās izlādēju sportojot – vai nu skrienu, vai arī cilāju svarus sporta zālē. Tovakar izvēlējos svaru zāli. Nepietiekami iesildījos un cēlu no zemes 60 kg smagu svaru stieni. Pie tam koncentrējos nevis uz veicamo uzdevumu, bet gan uz negatīvajām lietām, kas bija notikušas pa dienu. Pēkšņi sajutu jostas daļā tādu kā klikšķi. Ķermenim cauri izgāja spēcīgas sāpes un augšstilbi notirpa. Centos staigāt, bet kājas bija vārgas un es nokritu. Stilbu augšdaļa kļuva nejūtīga, kā paralizēta. Treneris mani noguldīja uz grīdas un pēc divdesmit minūtēm atbrauca ātrās palīdzības brigāde. Mani piefiksēja pie speciāla dēļa, lai es gulētu nekustīgi un aiznesa no zāles līdz ātrās palīdzības mašīnai.

Slimnīcā mani pielika pie sistēmas un deva daudz pretsāpju medikamentus, jo sāpes bija nežēlīgas. Nākamajā dienā veica rentgenu un citus izmeklējumus, pēc tam ieradās ārsts un pateica sliktās ziņas – man ir mugurkaula diska trūce 1 cm lielumā. Dakteris teica, ka par nopietnu sportu vairākus gadus būs jāaizmirst. Nedrīkstēšu celt smagumus un skriet, ja ne visu mūžu, tad noteikti vairākus gadus. Viņi man piedāvāja operāciju, taču es atteicos, jo tas bija saistīts ar lielu risku kļūt paralizētam un nonākt invalīdu ratiņos. Vienīgais variants bija fizioterapija un daudz, daudz zāles. Mani brīdināja, ka šādas traumas parasti tiek ārstētas gadiem. Pēc desmit dienām mani izrakstīja no slimnīcas, mājās katru dienu bija jālieto ap 13 pretsāpju tabletēm. Sāku staigāt, taču tiklīdz pēda atdūrās pret cietu virsmu, sāpes atkal bija gandrīz neizturamas. Arī zāles neko daudz nelīdzēja. Mugura arvien sāpēja un kājās jutu vājumu.

Pirms muguras traumas es biju pilnībā neticīgs cilvēks, bet slimnīcā man bija desmit dienas laika pārdomāt savu dzīvi. Nodomāju – lūk, man tagad ir sagandēta mugura un es vairs nevarēšu sportot, bet tas man nozīmē gandrīz visu! Es vairāk eksistēšu, nekā dzīvošu. Vai vērts vispār to turpināt? Kādu brīdi apsvēru pat pašnāvības iespēju. Taču man ir draugs, kurš apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” un jau agrāk vairākas reizes bija aicinājis uz dievkalpojumiem. Viņš man daudz stāstīja par Dievu un to, ka Viņš var izmainīt arī manu dzīvi. Bet es, kā jau neticīgais, uz to visu raudzījos skeptiski. Taču, pavērojot sava drauga dzīvi, redzēju izmaiņas un pārvērtības pie viņa, un tas gluži nevilšus lika arī man aizdomāties, ka laikam Dievs tomēr ir.

Nolēmu, kad iznākšu no slimnīcas, aiziešu viņam līdzi uz dievkalpojumu. Pirmo reizi ienākot draudzē „Kristus Pasaulei” šī gada martā, es biju pārsteigts, cik šeit ir atvērti un draudzīgi cilvēki. Slavēšanas laikā es sajutu Dievu. Kaut ko tādu nekad nebiju piedzīvojis! Kopš tās svētdienas sāku draudzi apmeklēt regulāri.

Aprīļa sākumā bija dziedināšanas dievkalpojums. Pēc svētrunas atsaucos mācītāja aicinājumam un iznācu uz aizlūgšanu. Tajā brīdī sajutu caur savu ķermeni izejam siltumu un mugura notirpa. Nodomāju, ka tās, droši vien, ir tikai manas emocijas. Taču, kad aizgāju atpakaļ savā vietā un apsēdos, sajutu, ka kaut kas ir citādāk, nekā pirms tam. Visas sāpes bija pilnīgi pazudušas! Mēģināju sevi pārbaudīt, sāku krēslā dīdīties un grozīt muguru, taču sāpju vairs nebija! Bija tikai patīkama siltuma sajūta. Dievkalpojuma beigās es nožēloju savu neticību, grēkus un pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju.

Arī pēc dievkalpojuma mēģināju dažādas kustības, noliecos, vēzēju rokas pa labi un pa kreisi, taču sāpes bija pazudušas. Nākamajā dienā aizgāju uz sporta zāli. Ieejot zālē, cilvēki, kuri mani ieraudzīja, bija šokā. Viņi nespēja saprast, ko es te daru, jo pirms mēneša mani ātrā palīdzība iznesa ārā uz dēļa, bet tagad jau esmu atpakaļ. Mēģināju veikt kādus vingrinājumus. Es varēju cilāt tādus smagumus, ko ārsti, redzot, saķertu galvu, taču man nebija nekādu problēmu. Nejutu nekādas sāpes vai diskomforta mugurā. Tā es turpinu vingrot aizvien četras reizes nedēļā! Visus šos mēnešus man vairs nav nekādu muguras sāpju. Es skrienu, spēlēju volejbolu un futbolu, kaut gan pēc traumas man ārsti vispār aizliedza skriet. Visus šos četrus mēnešus sāpju vispār vairs nav.

Kalpojot Dievam, klausoties mācītāja svētrunas un pārrunājot tās mājas grupiņā, arī iekšēji esmu kļuvis daudz brīvāks, redzu savai dzīvei jēgu un piepildījumu. Pašlaik apmeklēju Bībeles skolu, esmu arī mājas grupiņā un kalpoju draudzē. Neizlaižu nevienu svētdienas dievkalpojumu.

Cilvēkiem, kas lasa šo liecību, es novēlētu ticēt tam, ka Dievs ir! Es noticēju, un mana dzīve ir mainījusies. Tas ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai muguras dziedināšana. Esmu brīvs no negatīvām domām, man vairs nav jādomā par pašnāvību vai neizmantotajām iespējām pagātnē. Novēlu arī citiem ticēt Dievam, jo Viņš tiešām maina dzīvi un dziedina no visām problēmām. Dievs pastāv, un es ne tikai jūtu, bet zinu, ka tas tā ir!”

Aivara Riherta liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

No atkarības līdz brīvībai

Publicēja 2017. gada 1. aug. 23:21Līga Paņina

Ziņas datums 02.08.17.

“Tu jau nevelc plaušās. Velc dūmus plaušās. Skaties, kā es to daru.” Tā iesākās mans vienpadsmit gadu garais smēķēšanas ceļš. Turpat, piemājas pagalmā, aiz šķūnīšiem, ar tā laika “sirdsdraudzeni”.

Man bija 11 gadu, kad pirmo reiz pamēģināju, kas ir cigarete. Divus gadus, tikai niekojos, līdz 13 gados tā pati draudzene iemācīja smēķēt pa īstam. Smēķēšana bērnībā ir bijis kā modes trends, kas pārtapa atkarībā, un pēcāk jau tapa par nomierinošu patvērumu pat no mazākā stresa. Ir bijis posms, kad, aci nepamirkšķinot, dienā nosmēķēju 20 cigaretes. Tas viss aizgāja lielā galējībā – tā kā dzīvoju kopmītnēs un saņēmu tikai stipendiju, es bieži izvēlējos neēst, lai tikai pietiktu naudas cigaretēm. Tā bija gatavā elle, ja kāda diena bija jāpavada bez cigaretes, jo kļuvu nervoza, viegli aizkaitināma un nepacietīga. Biju gatava jau iet pa ielu un lasīt “izsmēķus”, lai tikai dabūtu nikotīna devu.

Tā tas turpinājās astoņus gadus, līdz pirms trim gadiem nolēmu, ka tam ir jāpieliek punkts. Bez cigaretēm varēju noturēties augstākais nedēļu. Tolaik es pārstāju pirkt cigaretes vai tabaku, sāku arī strādāt, bet stresa vai alkohola ietekmē es vienalga ķēros pie cigaretes. Cenšoties atmest smēķēšanu, biju pieņēmusies svarā līdz pat 78 kg, kas ir par 15 kg pāri mana auguma normai. Ārējā izskata un liekā svara dēļ es arvien vairāk sāku stresot. Toreiz es liktenīgi nonācu uz ielas un paliku bez darba. Tajā pašā dienā man palīdzīgu roku sniedza kāds puisis no draudzes “Kristus Pasaulei”, kurš man bija pazīstams jau no pusaudžu gadiem. Pat iedomāties nevarēju, ka reiz viņš būs manas mājas grupas vadītājs. Viņš mani uzaicināja uz draudzi, kur tieku novērtēta un celta. Es vairs nebiju viena šai cīņā, jo mēs visi kopā sākām par manu problēmu lūgt Dievu. Es arī pati lūdzu par brīvību no atkarības un par nomāktību liekā svara dēļ. Pusotru gadu es lūdzu un cīnījos. Kad atrados starp draudzes cilvēkiem, man bija spēks turēties pretī atkarībai, bet, esot “dzerstiņos”, atkal biju ar cigareti zobos. Tomēr es nepadevos un savu apņemšanos neatstāju, jo biju noticējusi Bībelē rakstītajam – “Lūdziet, tad jums taps dots”. Pēc kāda laika tiešām saņēmu savu brīvību, bet nevaru atcerēties konkrēti to “klikšķi”, kad tas notika, bet es skaidri zinu, ka jau pus gadu ir pilnīgi izzudusi jebkura vēlme smēķēt, no cigarešu dūmiem man pat aizcērtas elpa. Turklāt es aktīvi sportoju un veiksmīgi esmu zaudējusi 12 kg. Bez Dieva, Bībeles un draudzes es viena nesasniegtu to, kas man ir šodien.

Es aicinu ikvienu, kuram ir kādas atkarības vai smagums dvēselē, pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kuri tev palīdzēs iepazīt Dievu. Mēs esam radīti, lai dzīvotu brīvībā!

Laura Ozola

Evaņģelizācijas dievkalpojumi “Dievs dziedina un atbrīvo”

Publicēja 2017. gada 1. aug. 23:00Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 2. aug. 11:54 ]

Ziņas datums 02.08.17.

Draudze “Kristus Pasaulei” uzņem apgriezienus un jau šī gada rudenī – septembra, oktobra un novembra mēnešos tiks rīkoti evaņģelizācijas dievkalpojumi katrā Rīgas pilsētas rajonā, kā arī Madonā, Saldū, Ventspilī, Liepājā, Balvos, Jēkabpilī, Limbažos, Ogrē, Dobelē, Rūjienā un Smiltenē. Šo pilsētu iedzīvotāji saņems ielūgumus savā pastkastītē.  

Šo dievkalpojumu mērķis ir palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dievu, saņemt dziedināšanu un brīvību no atkarībām. Dieva plāns katra cilvēka dzīvei ir glābšana, pilnīga dziedināšana un finansiālā labklājība. Cilvēki tiks atbrīvoti no grēka varas un dziedināti no dažādām slimībām, piedzīvos Dieva spēku, brīnumus un zīmes.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) 

Katrā dievkalpojumā būs individuālas aizlūgšanas un konsultācijas. Sīkāka informācija būs atrodama bukletos.

Nāc, un arī Tu piedzīvosi Dievu!

Ieva Ribokas

Vai Dievs spēj atjaunot salauztas attiecības?

Publicēja 2017. gada 28. jūl. 12:16Līga Paņina

Ziņas datums 28.07.17.

Linda, kā sākās Tavs stāsts?

Kad mācījos skolā, jau no pirmajām klasītēm man bija labākā draudzene, ar kuru kopā pavadījām gandrīz katru dienu. Mēs bijām kā māsas – nešķiramas un it visā uzticējāmies viena otrai. Vidusskolas laikā sāku tikties ar kādu puisi un pēc neilga laika uzzināju, ka esmu stāvoklī. Lai arī mums nebija labas attiecības, mēs uzņēmāmies atbildību un apprecējāmies. Tajā laikā man bija vien 18 gadi.

Tomēr pats grūtākais posms Tavā dzīvē sekoja pēc tam. Kas notika?

Man piedzima dvīņi ar ļoti lielām veselības problēmām, katrs svēra vien pusotru kilogramu. Bērniem bija vajadzīga nopietna ārstēšana un rehabilitācija, tādēļ ilgu laiku pavadījām slimnīcā. Man bija ātri jākļūst pieaugušai, jāuzņemas rūpes par mazuļiem un viņu veselību. Meklējot atbalstu, pārvācos dzīvot pie mammas. Tam sekoja nākamais trieciens – uzzināju, ka mans vīrs un labākā draudzene uzsākuši veidot attiecības. Kontakts ar viņiem pazuda kā uz „burvju mājiena”, mēs vairs nesarunājāmies un netikāmies. Draudzene un vīrs pārcēlās dzīvot uz ārzemēm un nodibināja ģimeni, neilgi pēc tam pasaulē nāca viņu kopīgās atvases. Tikmēr es biju palikusi viena ar diviem smagi slimiem bērniem, un tas prasīja tik daudz spēka, ka domāt par notikušo man vienkārši nebija laika.

Kā Tu izturēji šo dzīves posmu?

Aptverot grūto situāciju un ikdienu, kas tika pavadīta cīņā par savu bērnu veselību, nozvērējos, ka nekad dzīvē neraudāšu. Es savu sirdi nocietināju kā akmeni, lai nebūtu jāizjūt sāpes un ciešanas. Biju kļuvusi nejūtīga, ignorēju notiekošo un dzīvoju „automātiski”. Kad ar bērniem devāmies pie ārstiem, neizrādīju nekādas emocijas. Dažkārt saskāros ar sajūtu uzplūdiem, taču ne reizi neatļāvos raudāt vai atzīt to, kā patiesībā jūtos. Biju kļuvusi par dzīvu robotu.

Bijušais vīrs par bērniem nelikās ne zinis un neatbalstīja arī finansiāli, kas man tolaik bija ļoti nepieciešams. Tāpat manī krājās aizvainojums un neizpratne par to, kādēļ mana draudzene, būdama sieviete un arī māte, nemudināja vīru palīdzēt šajā situācijā. Tolaik es atrados grūtā finansiālā situācijā, jo man nebija pastāvīgs darbs. Vairāk par vilšanos draudzībā un attiecībās mani sāpināja fakts, ka esmu palikusi viena un bez palīdzības.

Ar tādu pārdzīvojumu nastu, ko glabāji sevī, Tu dzīvoji vairākus gadus, taču tad viss mainījās. Kas notika?

Daudzus gadus atpakaļ, redzot sava brāļa brīnumaino sastapšanos ar Dievu un izmaiņas, ko tās nesa viņa dzīvē, sākās arī mans ticības ceļš. Bērnībā biju apmeklējusi kristīgo jauniešu grupiņu un dziedāju draudzes korī, taču tikai tagad manī radās izpratne par to, cik ļoti Dievs ir vajadzīgs arī man. Soli pa solītim sāku virzīties uz priekšu – nolēmu apmeklēt dievkalpojumus, regulāri lūdzu Dievu un lasīju Bībeli, kā arī kristīgās grāmatas. Klausoties mācītāja svētrunas un pavadot laiku ar Dievu, sapratu, ka visus šos gadus aiz manas nocietinātās sirds ir slēpusies liela nepiedošana, rūgtums, aizvainojums un sāpes. Es beidzot atzinu pati sev, ka patiesībā biju ļoti sāpināta. Lai arī cik grūti tas būtu, pieņēmu lēmumu tikt galā ar šīm negatīvajām emocijām, tādēļ devos uz draudzes „Kristus Pasaulei” semināru jeb inkaunteru. Jau iepriekš, pavadot laiku ar Dievu, biju izjutusi Viņa mīlestību un tuvumu, taču tieši inkaunters deva startu vislielākajām pārmaiņām.

Inkaunters ir vieta, kur daudzi cilvēki piedzīvo dažādus brīnumus, tostarp iegūst brīvību un iekšēju mieru. Kas šajā seminārā notika ar Tevi?

Šajās trīs dienās, ko pavadīju inkaunterā, sapratu, cik dziļi manā sirdī bija iesakņojusies nepiedošana bijušajam vīram un labākajai draudzenei par nodarīto. Lai arī vairāk nekā 10 gadus biju šīs emocijas noliegusi, aizlūgšanu laikā atzinu savas sāpes un ļāvu, lai Dievs tās paņem prom. Sajutu, ka manī notiek kas pārdabisks, un pirmo reizi tik ilgu gadu laikā es ļāvu vaļu asarām! Pēc aizlūgšanas es sajutos tik viegli kā nekad. Atgriežoties mājās no inkauntera, visas nepatīkamās sajūtas uzreiz nebija prom, taču es pieņēmu lēmumu neatkarīgi no tā, kā jutos, piedot savam bijušajam vīram un draudzenei. Aptuveni gadu katru dienu lūdzu par šo situāciju, uzklausīju mācītāja padomus, apliecināju Rakstu vietas un cīnījos pret negatīvajām emocijām un domām. Manī radās vēlme lūgt par to, lai Dievs svētī viņu ģimeni. Nereti šī lūgšana man nāca caur asarām, tomēr pēc tās jutu īpašu mieru. Pēc kāda laika pamanīju, ka nepiedošanas un rūgtuma vietā manī ir ienācis pilnīgs miers un brīvības sajūta! Taču ar piedošanu man bija par maz. Es vēlējos ko vairāk.

Lēmums piedot mainīja ne tikai Tavu dzīvi. Pastāsti, kas notika tālāk?

Papildus es lūdzu arī par iespēju viņus satikt un nokārtot attiecības, lai gan man nebija ne jausmas, kā tas iespējams. Nereti iztēlojos to, kā viņus satieku, un pateicos Dievam par salabšanu, kas vēl tikai būs. Šādi rīkojos aptuveni divus gadus, līdz notika brīnums – bijušais vīrs ar draudzeni atgriezās dzīvot Latvijā, un kādu dienu es viņus nejauši satiku uz ielas. Toreiz sadūšojos, piegāju viņiem klāt un sacīju, ka vēlos izlīdzināt attiecības. Pēc neilga laika mēs visi satikāmies, izrunājāmies un kopā ļoti labi pavadījām laiku!

Dievs pārsteidzošā veidā ir sakārtojis Tavu dzīvi. Kā Tu jūties tagad?

Kopš šīs tikšanās ir pagājuši jau vairāki gadi, un nu mūsu savstarpējās attiecības ir kļuvušas ļoti draudzīgas. Mūsu bērni satiekas, bijušais vīrs palīdz, kad tas ir nepieciešams, un ar draudzeni esam satuvinājušās vairāk nekā bērnībā, pie tam viņa apmeklē draudzi un manu mājas grupiņu, kurā palīdzu arī viņai iepazīt Dievu un dzīvot patiesi laimīgu dzīvi.

Es esmu ļoti laimīga! Man vairs nav „akmens sirds”, es spēju mīlēt, priecāties un izbaudīt dzīvi. No nepiedošanas, sarūgtinājuma un aizvainojuma manā sirdī vairs nav ne vēsts – to piepilda miers un prieks. Tagad, sastopoties ar negatīvām emocijām, es tās nekrāju sevī, bet atbrīvojos no tām lūgšanu laikā. Attiecības, kuras bija pilnībā izpostītas, Dievs ir uzcēlis no jauna un daudz skaistākas kā iepriekš! Tagad es vadu arī savu mājas grupiņu, kurā palīdzu citiem iepazīt Dievu un piedzīvot brīnišķīgas pārmaiņas. Reizēm, kad atceros notikušo, ir grūti noticēt, ka tas patiešām ir bijis, jo Dievs manu dzīvi ir pilnībā izmainījis!

Tavs stāsts iedvesmo. Ko Tu vēlētos novēlēt tiem, kuriem ir salauztas attiecības?

Vienalga, cik ļoti tev ir nodarīts pāri, nāc pie Dieva un izvēlies piedot! Viņš var dziedināt salauztu sirdi un izmainīt tavu dzīvi! Lai kāda būtu tava situācija, atceries, ka Dievs to spēj atrisināt! Ja vien tu Viņam uzticēsies, arī tavā dzīvē notiks milzīgas un brīnumainas pārmaiņas!

Lindas Bankovas liecību pierakstīja Monta Gulbe 

Lūgšana – ierocis cīņā pret slimību

Publicēja 2017. gada 25. jūl. 12:49Līga Paņina

Ziņas datums 25.07.17.

Ar veģetatīvās distonijas simptomiem Ivars ir cīnījies aptuveni septiņus gadus. Šī mūsdienu slimība traucēja jaunajam vīrietim pilnvērtīgi dzīvot un ārstu izrakstītie medikamenti spēja vien noslāpēt sliktās emocijas un padarīt Ivara prātu apātisku. Ivars ir atzinis, ka visspēcīgākais ierocis cīņā pret slimību ir lūgšana.

Viss sākās ar kādu atgadījumu pirms septiņiem gadiem: “Atceros, ka tolaik man ļoti patika ieiet karstā pirtī un atpūsties. Iznākot ārā, iegāju aukstā dušā. Pēkšņi mani pārņēma dīvainas sajūtas, man palika slikti – sāka trūkt elpa, reiba galva, iestājās liela panika, kuru izskaidrot pats nevarēju, nespēju sakarīgi padomāt, sāku ātri staigāt turp šurp. Nesapratu, kas ar mani notika. Pie ārsta toreiz nedevos, jo neuztvēru šos simptomus pārāk nopietni. Turklāt toreiz manas labākās zāles bija aliņš.

Gāja laiks un es par atgadījumu piemirsu, līdz brīdim, kad notika kāds negatīvs pavērsiens. Kādā vakarā man uz ielas uzbruka vairāki cilvēki un es nonācu slimnīcā. Ķermenis bija piedzīvojis spēcīgu satricinājumu, un tika traumēta nervu sistēma. Sekoja ilgs atveseļošanās posms, kura laikā veselu gadu neizgāju ārā no mājas, un simptomi, kurus biju piedzīvojis pirtī, sāka atkārtoties un saasināties. Ik pa laikam man bija spēcīgas panikas lēkmes, baidījos iziet ārpus mājas un bailes, kuras nevarēju izskaidrot. Lietoju pamatīgu medikamentu kaudzi – antidepresantus un pretkrampju zāles. Uz kādu laiku tas palīdzēja nomierināties, taču problēmu neatrisināja – jutos apātisks un pat tāds kā “nozombēts”, jo medikamentu lietošanas rezultātā man zuda interese par apkārtējo pasauli. Neskatoties uz lielo zāļu daudzumu, ko ikdienā lietoju, man atkārtojās arī izteikti simptomi, ko piedzīvoju pirtī laiku atpakaļ. Aizejot pie ārsta, viņš izteica aizdomas, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija. Man izrakstīja nomierinošas zāles, kas sākumā arī palīdzēja izvairīties no panikas lēkmēm, tomēr joprojām ik pa laikam izjutu aukstus sviedrus, bezspēku, nevarēju normāli aizmigt – gāju vēlu naktī gulēt un cēlos vēlu no rīta. Turpināju lietot medikamentus divu gadu garumā, taču vēlāk sapratu, ka nespēju dzīvot kā flegmatiska būtne un pamazām sāku samazināt zāļu devu. Pilnībā neatmetu, jo bija izveidojusies atkarība – ja neiedzeršu zāles, zināju, ka tuvosies panikas lēkme, trūks elpa un būs grūti koncentrēties.

Sapratu, ka tradicionālā medicīna man nespēja palīdzēt. Dievam toreiz neticēju, taču biju pārliecināts, ka kāds augstāks spēks eksistē. Tādēļ sāku pievērsties dažādām ezoteriskām mācībām, kuras skaidroja, ka drīkst uzdot jautājumus un prasīt palīdzību šim spēkam, kuru toreiz iedomājos kā kādu mistisku tēlu, kas piepilda visas vēlmes. Šķita, ka sākumā kaut kas mainās un paliek vieglāk, taču tā visdrīzāk bija pašiedvesma, jo reāli slimības simptomi turpināja pastāvēt. Pēc pusgada pavadītiem izmēģinājumiem mainīt domas, sapratu, ka tas manu problēmu nav atrisinājis.

Pēc laika mani uzrunāja kāda paziņa, kura sāka stāstīt man par Dievu un draudzi. Sākumā nevēlējos ieklausīties, bet vēlāk pievērsu uzmanību tam, ko viņa teica – ka Dievs ir izmainījis viņas dzīvi un var to izdarīt arī ar manējo. Kādu reizi piekritu atnākt uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Tā laikā šķita, ka īpaši daudz ko nesaprotu, bet vēlāk šī paziņa man zvanīja, skaidroja daudzas lietas un ar viņas palīdzību es iepazinu Dievu. Sāku regulāri nākt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņām, kur par mani lūdza. Bībelē ir rakstīts, ka Jēzus uznesa visas mūsu slimības pie krusta. Sākumā biju iespītējies un nevēlējos pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju, taču dienā, kad to izdarīju, sāka notikt vēl nebijušas pārmaiņas. Manī atnāca ticība, ka šo slimību var uzvarēt Dieva spēkā un ka es varu būt brīvs. Pēc laika devos uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, pēc kura simptomi sāka strauji samazināties. Saasinājuma brīžos es neņēmu palīgā alu vai zāles, bet gan lūgšanu. Un tiešām viss pārgāja. Es tiešām piedzīvoju reālu risinājumu. Mani dziedināja dzīvais Dievs, nevis izdomāts tēls! Ir lietas, kuras savā spēkā mēs nevaram ietekmēt, tādēļ ir vajadzīgs brīnums!

Mana ikdiena ir mainījusies – man vairs nav panikas lēkmes, zāles es nelietoju, mana nervu sistēma ir dziedināta un jūtos mierīgs. Nebaidos vairs iziet ārpus mājas vai sabiedrībā. Neizjūtu ne elpas trūkumu, ne aukstos sviedrus vai reiboņus. Es nejūtos apātisks, man ir prieks, un es dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Inkauntera laikā pirmo reizi pēc notikušā iegāju pirtī, un man nebija bailes. Sapratu, ka ar Jēzu esmu pilnīgi atbrīvots un dziedināts.

Ikvienam, kurš nav atradis risinājumu savām problēmām, iesaku – pieņemiet Jēzu Kristu kā savu Glābēju! Viņš ir uznesis pie krusta visus mūsu grēkus un slimības. Ikviens var saņemt dziedināšanu Viņa spēkā!

Ivara Vizuļa liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Vairs nejūtos sliktāka par pārējiem

Publicēja 2017. gada 21. jūl. 23:14Līga Paņina

Ziņas datums 22.07.17.

Mazvērtība – viena no visizplatītākajām problēmām, ar kuru cīnās lielais vairums cilvēku. Pat psihologi nespēj atrast veidu, kā to pilnībā izskaust. Līgai mazvērtība bija radusies jau bērnībā, un tā kontaktēšanos ar cilvēkiem padarīja sarežģītu. Viņa nespēja pastāvēt par savu viedokli un parasti kautrējās no tā, ko citi padomās. Kad Līga iepazina Dievu, viņa tika atbrīvota no mazvērtības sajūtas.

Līga, pastāsti par savu bērnību!

Lai gan vecāki par mani rūpējās, bērnībā jutu, ka ģimenē nav tādas saskaņas un mīlestības kā gribētos. Tas visticamāk saistīts ar to, ka dzīvojām laukos un daudz strādājām, tādēļ nebija īsti laika kopīgai atpūtai un izklaidēm. Man pietrūka maigums un samīļošana. Skolas laikā man bija tikai divi draugi. Parasti biju klusa un pielāgojos tam, ko saka vai dara citi, neuzņēmos atbildību par savu dzīvi un ļāvu citiem pieņemt lēmumus manā vietā. Tas vairoja mazvērtības sajūtu, kuras dēļ man bija grūti kontaktēties. Es salīdzināju sevi ar citiem un jutos sliktāka par apkārtējiem. Ar laiku es apzinājos, ka beidzot ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, bet biju tik ļoti pieradusi būt bez sava mugurkaula, ka to nespēju. Man trūka pārliecības par sevi, kā arī motivācijas kaut ko mainīt.

Kas notika pēc tam?

Pēc vidusskolas pārcēlos uz Rīgu, kur iestājos universitātē. Cerēju, ka šī situācija mainīsies un spēšu pati pieņemt lēmumus, nepielāgojoties citu darbībām vai domām. Gribēju beidzot būt savas dzīves noteicējs. Tomēr nekas nemainījās. Lai kompensētu mīlestības trūkumu, sāku apmeklēt dažādas ballītes, kur jaunieši iedzēra un smēķēja. Lai gan tāda veida izklaides neatbalstīju, tomēr arī pati piedalījos. Tāpat bieži sarakstījos internetā ar puišiem, bet nespēju saņemties, lai aizietu uz tikšanos. Es biju nonākusi pretrunā ar sevi, jo apzinājos, ka daru to, ko patiesībā neatbalstu, bet man nebija spēka pateikt nē.

Lai nebūtu jāpaliek vienai un jādomā par tukšuma sajūtu sirdī, es centos piepildīt visu savu brīvo laiku, apmeklējot dažādus universitātes un studentu pasākumus. Es cerēju, ka tādā veidā iegūšu lielāku pārliecību par sevi un iegūšu jaunus draugus. Lai arī kā es centos, mazvērtības sajūta mani neatstāja.

Kā tu iepazini Dievu un kā saņēmi savu dziedināšanu?

Kādu dienu sēdēju parkā uz soliņa, kad mani uzrunāja pašreizējais mājas grupiņas vadītājs. Viņš stāstīja par Dievu un uzaicināja uz draudzi, bet jau tajā pat brīdī nolēmu, ka man tas nav vajadzīgs un ka uz dievkalpojumiem vai mājas grupām neiešu, tomēr man bija divi draugi, kuriem interesēja garīgās tēmas, tādēļ ieteicu viņiem aiziet manā vietā. Šie draugi sāka regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņu, kā arī aicināja mani līdzi. Nolēmu atnākt uz dziedināšanas dievkalpojumu, un no tā brīža sāku apmeklēt draudzi. Ar laiku, klausoties mācītāja svētrunas, sapratu, ka dzīves jēgu var iedot vienīgi Dievs. Interesanti, ka tieši kristīgajā mācībā atradu tos principus, kurus vienmēr esmu klusībā atbalstījusi, piemēram, Dieva domas par attiecībām, laulību un izlaidīgu dzīvesveidu.

No kura brīža tava dzīve sāka mainīties?

Liels atspēriena punkts manām izmaiņām bija draudzes trīs dienu seminārs jeb inkaunters. Esot tur, ļoti uzmanīgi klausījos kalpotāju liecības, caur kurām Dievs mani uzrunāja. Neilgu laiku pēc inkauntera, piedaloties mājas grupiņas kādā diskusijā, mani uzrunāja tas, ka pie krusta Jēzus bija visu atstāts un izjuta mūsu cilvēcīgo atstumtību, lai glābtu no tās ikvienu, tai skaitā arī mani. Tajā brīdī es sapratu, ka Dievs mani pieņem, un sirdī ienāca miers un prieks. No tā laika uz visu skatos citādāk un apzinos sevi kā Dieva bērnu, kas var dzīvot pilnvērtīgi, nebaidoties no citu viedokļa.

Kāda ir tava dzīve tagad?

Kopš esmu dziedināta, manas attiecības ar vecākiem un ar apkārtējiem ir uzlabojušās. Tagad spēju pilnvērtīgi strādāt ar cilvēkiem, lai gan iepriekš tas man sagādāja lielas grūtības. Darbā man bija jāvada ekskursijas, es to nespēju veikt kvalitatīvi, jo jutos nepārliecināta un sasaistīta, bet tagad jūtos pavisam brīvi. Kad stāstu citiem par Dievu, bez problēmām spēju komunicēt. Arī mana dzīves uztvere ir mainījusies. Man vairs nav mazvērtības sajūta un citi nepieņem lēmumus manā vietā. Es nesalīdzinu sevi ar citiem un nejūtos sliktāka par apkārtējiem. Man ir vīzija, mērķi un sapņi saskaņā ar Dieva gribu, kurus arī īstenoju. Lai gan agrāk šķita, ka dzīvei bez vīzijas un mērķiem nav ne vainas, tomēr tagad saprotu, cik svarīgi ir neplūst pa straumi.”

Sapratu, ka pēc brīvības iegūšanas ļoti svarīgi ir to noturēt, tāpēc regulāri apmeklēju dievkalpojumus un mājas grupiņās, kā arī pati veidoju attiecības ar Dievu, katru dienu lasot Bībeli un lūdzot. Tagad varu droši apgalvot, ka esmu brīva.

Līga, ko tu novēlētu citiem?

Novēlu ikvienam atsaukties Dieva aicinājumam. Vienkārši uzdrīksties! Nenobīsties, nenovērsies, bet ej pie Dieva!

Līgas Apsēnas liecību pierakstīja Evija Ungure

1-10 of 1055