ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Inese: “Nolēmu ticēt, ka tikšu dziedināta!”

Publicēja Laura Gruševa

Ziņas datums 20.09.2019

Pirms septiņiem gadiem Inese piedzīvoja negaidītu traumu – diska trūci. Tas apgrūtināja viņas sadzīvi un, laikam ejot, arvien saasinājās. Sāpēs mokoties pagāja septiņi gadi, līdz kādā brīdī jaunā sieviete izlēma šo lietu uzticēt Dievam, jo mediķi cerības izārstēties nedeva.

Inese, pastāsti, kā tu ieguvi šo traumu un kā tas ietekmēja tavu turpmāko dzīvi?

Pirms septiņiem gadiem man piedzima dēliņš un, manuprāt, dzemdību laikā netika izdarīts viss pareizi, jo pēc tam man sāka parādīties problēmas. Dzemdējot man nebija uzlikti abi kāju atbalsti, bija tikai viens atbalsts un bērns piedzima diezgan liels. Tādēļ slodze krita vairāk uz vienu ķermeņa pusi. Pēc dzemdībām sāku pamanīt sāpes mugurā. Kad jautāju medmāsām, viņas atbildēja, ka tās pāriešot. Taču sāpes nepārgāja un sāka pieaugt  tā, ka pat traucēja naktī aizmigt. Devos atkal pie ārsta meklēt palīdzību un pēc vairākām pārbaudēm noskaidrojās, ka ir iespiests nervs muguras diskā. Tika nolemts, ka man taisīs operāciju. Tās laikā tika pieļautas kļūdas, kā rezultātā es ieguvu diska trūci. Pēc operācijas jutos vēl sliktāk. Viss nonāca tiktāl, ka es pat nevarēju staigāt. Manam dēlam jau bija seši mēneši tolaik, un es vēl šodien atceros, kā mēs abi rāpojām pa grīdu, jo pastaigāt es vairs nevarēju.

Vai lietoji arī zāles?

Dzēru saujām medikamentu – tos, kurus man bija jādzer reizi diennaktī, sāku lietot jau trīs reizes dienā, jo nespēju izturēt sāpes. Pēc laika tika veikta vēl viena operācija, lai labotu pirmās operācijas kļūdas. Pēc tam nedaudz palika vieglāk, bet tik un tā sāpes nepārgāja un nācās lietot pretsāpju līdzekļus. Pats skumjākais bija tas, ka ārsti pateica, ka es nekad nevarēšu normāli staigāt, sēdēt, skriet un ar sāpēm man būs jāsadzīvo. Es apmeklēju daudzus ārstus – dažādas terapijas, gāju uz akupunktūrām, liku „teipus”, vārdu sakot, visu, ko ārsti lika darīt. Tomēr nekas no tā visa man nepalīdzēja. Tas bija smags trieciens, ar ko es nevarēju samierināties.

Tu teici, ka atradi risinājumu pie Dieva. Kā tas notika?

Šis posms sakrita ar laiku, kad, dzīvojot vēl Anglijā, klausījos internetā dziesmu, ko izpildīja kāda ārzemju dziedātāja. Tā saucās „Halleluja”. Mani tā saviļņoja un piepildīja šī dziesma, ka liku to atkal un atkal no jauna! Tā kā Youtube mēdz izmest arī citas dziesmas, kas ir saistītas, uzdūros uz draudzes „Kristus Pasaulei” slavēšanas mūziku. Tā es sāku klausīties šos slavēšanas ierakstus un arī draudzes sprediķus. Man nebija iespējas atnākt klātienē uz draudzi, bet, klausoties šos ierakstus, es sāku ticēt Dievam, mani tie ļoti uzrunāja. Toreiz gan vēl pati nelūdzu Dievu un nelasīju Bībeli. Vienīgais, ko spilgti atceros, bija izmisuma sauciens uz Dievu, kad sāpēs vairs nevarēju pastaigāt, un lūdzu Viņam, lai kaut ko izmaina. Par šo lūgšanu vēlāk vairs neaizdomājos.

Apmēram sešus gadus sekoju līdzi draudzes „Kristus Pasaulei” ierakstiem. Tie cēla manu ticību Dievam. Mani uzrunāja mācītāja sludinātais, ka dziedināšanai ir jātic, nevis vienkārši jācer, ka tā notiks. Tādēļ pieņēmu lēmumu cerību nomainīt pret ticību un sāku samazināt pretsāpju medikamentus, ticot, ka Dievs mani dziedinās. Interesanti ir tas, ka pēc šī lēmuma sāpes vairs nebija tik nepanesamas. Es ticēju, ka Dievs var mani dziedināt. Pēc gada atbraucu dzīvot uz Latviju un sāku apmeklēt draudzi klātienē. Es gāju uz pilnīgi katru dievkalpojumu, mājas grupiņu un apmeklēju visus pasākumus. Centos būt pēc iespējas vairāk Dieva klātbūtnē. Sāku arī pavadīt laiku lūgšanā un lasīju Bībeli.

Kā jūties tagad?

Jau pēc kādiem diviem mēnešiem es pieķēru sevi pie domas, ka sāpes vairs neizjūtu vispār! Es sapratu, ka tas ir reāls Dieva brīnums! Nu jau kā pusotru gadu apmeklēju draudzi un dzīvoju bez sāpēm! Man vairs nav jāmokās sēžot, staigājot, varu mierīgi naktīs gulēt, kā arī nelietot medikamentus. Seši mokoši gadi nu ir pagātne! Pretēji ārstu kļūmēm un diagnozēm, Dievs var izlabot kļūdas un izārstēt jebkuru slimību! Novēlu ikvienam piedzīvot Dieva dziedinošo spēku!

Ineses Reiteres liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Santa: pēc smagās darba dienas mugura vairs nesāpēja!

Publicēja 2019. gada 13. sept. 03:22Laura Gruševa

Ziņas datums 13.09.2019

Kad pirms vairākiem gadiem Santai sāka sāpēt mugura un viņa aizgāja pie ārsta, cerību un mierinājuma bija maz. Radikāli izārstēt šo kaiti nebija iespējams un jaunā meitene pamazām samierinājās ar domu, ka ar sāpēm mugurā būs jāsadzīvo visu mūžu. Viss mainījās, kad Santai autobusa pieturā cilvēki pastāstīja par Jēzu Kristu un viņa nolēma atsaukties šai vēstij. Šobrīd Santa jau vairākus mēnešus ir draudzē “Kristus Pasaulei” un ir dziedināta no muguras sāpēm un visiem ar to saistītiem simptomiem. Par to, kā tas notika, viņa stāsta nelielā sarunā.

“Sāpes man parādījās apmēram pirms desmit gadiem jostas daļā, vēlāk arī plecu rajonā. Cik pati atceros, reiz bērnībā kopā ar mammu braucu ar riteni no ļoti stāva kalna un nokritu uz muguras. Uzreiz nekas nebija, bet pēc laika jutu sāpes krustu rajonā, kas kļuva arvien stiprākas. Man bija ļoti lielas grūtības kustēties, stīvums, vakarā jutu rokās un kājās krampjus. Kājas un rokas bieži tirpa, reizēm sāpēja arī galva. Liecoties vai darot kādu darbu, sajutu mugurā it kā klikšķi un tad stundu vai divas man bija jāpavada pilnīgā miera stāvoklī, nekādu darbu vai lielākas kustības veikt es nespēju. Šādas lēkmes mani piemeklēja vairākas reizes.

Ārsti mani izmeklēja, nozīmēja daudz un dažādas zāles, ieteica peldēšanu un ārstniecisko vingrošanu. Es to visu darīju, bet nekādu uzlabojumu nejutu. Arī pretsāpju medikamenti palīdzēja tikai uz brīdi. Nākotnes prognozes nebija rožainas, man pateica, ka nekad nevarēšu būt mamma, jo kādi muguras skriemeļi esot izbīdījušies tā, ka anatomiski iznēsāt un laist pasaulē bērnu man neesot iespējams. Operāciju arī nevarot taisīt, vienīgais, kā es pati varu sev palīdzēt, ir daudz vingrot, iet uz fizioterapiju un dzert zāles visu mūžu. Tā es visu laiku dzīvoju ar sāpēm un biju pie tām jau pieradusi. Cerība, ka tās kaut kad manā dzīvē varētu beigties, man vairs nebija.

Mana mamma, ticīga sieviete, ļoti daudz par mani lūdza Dievu – gan lai es pati Viņu iepazītu, gan lai saņemtu dziedināšanu. Viņa man daudz bērnībā stāstīja par Dievu, Bībeli, Jēzu Kristu un ticības lietām. Mani tas interesēja, tomēr pusaudzes gados es izvēlējos dzīvot kā visi citi mani neticīgie vienaudži un draugi, jo man tā likās interesantāk. Zināju, ka ir Dievs, debesis un elle, tomēr ikdienā centos nedomāt par šīm lietām.

Dzīvē man negāja, bija daudzi kritieni un vilšanās, īpaši attiecībās ar cilvēkiem. Tomēr, kad bija īpaši lielas nepatikšanas vai ļoti slikti, atceros, ka lūgšanā griezos pie Dieva un Viņš bieži atbildēja uz manām lūgšanām.  Bet tiklīdz lietas mainījās uz labo pusi, es par Dievu aizmirsu un Viņu vairs nemeklēju. Līdz es sapratu, ka man ir jāizraujas no šī apburtā loka. Kādu dienu gaidīju autobusu un pie manis pienāca nepazīstami cilvēki, kaut ko jautāja par Bībeli un sāka stāstīt par Dievu. Es biju diezgan skeptiska, tomēr izstāstīju viņiem savu dzīves stāstu. Saruna mums izvērtās draudzīga, savstarpēji ieinteresēta, un viņi iedeva man savu telefona numuru. Pēc šīs sarunas es jutos tik piepildīta un laimīga! Taču tuvojās mans autobuss un es diemžēl vairs nevarēju ar viņiem ilgāk runāt.

Tā pagāja apmēram mēnesis, un kādā reizē, kad atkal jutos slikti, jutu, ka man ir jāuzraksta īsziņa šai meitenei, kura man stāstīja par Kristu uz ielas, un jāsatiekas ar viņu. Tajā brīdī, kad rakstīju īsziņu, nodomāju – tas laikam ir Dieva aicinājums! Es pati uzmeklēju šo sievieti un aizgāju uz tikšanos – tā bija draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņa Pārdaugavā. Pirmie iespaidi bija ļoti pozitīvi. Emocionāli biju tik aizkustināta, ka tad, kad man kaut ko vaicāja, es nespēju neko pateikt, tikai raudāju. Pēc tam sekoja aizlūgšanas. Grupiņas vadītāja aizlūdza par mani, un tajā brīdī es piedzīvoju kaut ko vārdos neizsakāmu. Caur mani izgāja karstums, jutu, ka mani atstāj visas sliktās emocijas, depresija, nepiedošana un naids.

Pēc mājas grupas sapulces es jutos kā jauns, tīrs cilvēks. Nākamo svētdien es biju draudzes dievkalpojumā un tā noslēgumā atdevu savu sirdi Jēzum Kristum. Manas sliktās emocijas bija pārvērtušās grēku nožēlas asarās. Jutos izmainīta un tīra. Ievēroju, ka uz daudzām lietām tagad skatos un tās vērtēju pilnīgi citādi, nekā pirms tam. Ja agrāk manas galvenās vērtības bija taustāmās lietas un nekas man dzīvē nebija labi, nekur neradu piepildījumu, tad tagad mans atradums un piepildījums ir Dievs!

Nu jau pati varēju lūgt Dievam dziedināšanu no muguras sāpēm. Arī mamma turpināja par mani lūgt Dievu. Tāpat par mani lūdza mājas grupiņa un tās vadītāja. Nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad tiku dziedināta, tikai to, ka mājas grupiņā, draudzē un kristiešu vidē es jutos labi gan garīgi, gan fiziski. Pēc neilga laiciņa ievēroju, ka pazuduši krampji un saspringums plecu rajonā un rokās. Tagad jūtu, ka mani pleci ir tik brīvi un viegli! Man vairs nevajag ne masāžu, ne fizioterapiju, ne zāles! Pie kases lielveikalā, kur es tobrīd strādāju, bija jāstāv uz kājām ilgas stundas, bet ar pārsteigumu es pamanīju, ka man vairs tas nav grūti un pēc smagās darba dienas mugura vairs nesāp. Bija pazudusi arī tirpuma sajūta rokās un kājās. Kādu rītu, kad pamodos, guļot vēl gultā un pateicoties Dievam, es sapratu, ka man nekas vairs nesāp un esmu dziedināta. Tagad man ir spēks un enerģija, kāda man nekad nebija pirms tam agrāk.

Pagājusi jau vairāki mēneši, kopš esmu pilnībā dziedināta no muguras sāpēm. Esmu brīva un laimīga. Ja tu vēl nepazīsti Kristu un tavā dzīvē ir dažādas problēmas, ar kurām tu pats netiec galā, ieklausies, ja kāds tev stāsta par Dievu! Pat ja tas ir nepazīstams cilvēks – Dievs sūta viņu tavā dzīvē. Ieklausies un notici!”

Santas Mūrnieces liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Sniedze: baiļu vietā ienāca Dieva mīlestība

Publicēja 2019. gada 6. sept. 11:29Laura Gruševa

Ziņas datums 06.09.2019

Pēc smagas slimības izciešanas Sniedze nespēja aizmirst notikušo. Bailes to atkal kādreiz piedzīvot kļuva arvien intensīvākas līdz pārauga diezgan smagā problēmā – nespējā mierīgi gulēt, nakts murgos un bailēs arī no citām lietām. Sniedze pieņēma lēmumu doties uz draudzes “Kristus Pasaulei” trīs dienu semināru inkaunteru, un par rezultātu viņa pastāstīs pati!

„Pirms pāris gadiem meningīta dēļ nonācu komā, šādā stāvoklī pavadīju septiņas dienas. Par mani lūdza daudzi kristieši tolaik, lai gan pati es vēl nebiju pieķērusies Dievam tik ļoti. Šajā komas stāvoklī es piedzīvoju dīvainu, kā man toreiz šķita, parādību vai sapni – man visu laiku likās, ka es esmu dziļā, tumšā bedrē viena pati un nevaru izkļūt ārā no turienes. Vēlāk es redzēju arī kādu baltu tēlu, kurš man teica, ka vēl nav mans laiks, jo es visu vēl neesmu izdarījusi. Tad arī šis sapnis vai parādība beidzās un es pamodos. Pārdzīvotais man lika justies tik briesmīgi, ka mani sāka vajāt bailes atgriezties šajā bedrē. Bija bail no tumsas, līdz ar to, ejot gulēt, es nespēju mierīgi iemigt. Arī sapņi, ko naktī redzēju, bija ļoti tumši, tāpēc es baidījos iemigt un atkal piedzīvot veco scenāriju. Lai kaut cik nomierinātos, lietoju nervu zāles, taču tās neatbrīvoja no murgiem un arī kopumā no bailēm.

Tā kā jau kādu laiku apmeklēju draudzi „Kristus Pasaulei”, nolēmu doties uz trīs dienu lūgšanu semināru inkaunteru, kur aizlūdz par slimībām, atkarībām un problēmu cēloņiem. Pirms ienākšanas draudzē es ticēju Dievam, vecmamma bērnībā man lasīja Bībeli, taču es to nesapratu. Ienākot draudzē, sāku pati lasīt Bībeli, apmeklēt Bībeles skolu, un es sapratu, ka Dievs caur lūgšanu var arī atbrīvot no dažādām problēmām. Inkauntera laikā kalpotāji aizlūdza par manu problēmu – bailēm. Lūgšanu laikā ļoti piedzīvoju Dievu, vēlējos nokrist uz ceļiem un raudāt. Pēc aizlūgšanām šķita, ka dzīve ir izmainījusies par 180 grādiem. Naktīs beidzot  sāku mierīgi gulēt, sapņi vairs nav tik briesmīgi kā agrāk. Arī dažādi murgi ir izbeigušies. Nelietoju vairs nervu zāles, jo tās nav nepieciešamas. Interesanti ir arī tas, ka es varēju samazināt citas zāļu devas, jo veselība uzlabojās kopumā. Tātad, daudzas kaites man bija radušās uz nervu pamata.

Inkaunters ir ļoti laba iespēja saņemt atbrīvošanu no dažādām garīgām problēmām, tā ir vieta, kur sakārtot savu prātu un pārdomāt dzīvi. Man baiļu vietā ienāca Dieva mīlestība, ko iesaku piedzīvot arī citiem. Cilvēkiem, kuri vēl netic Dievam, vēlos teikt – pat ja Tu vēl netici, dodies uz inkaunteru un draudzi, lasi Bībeli – pamēģini, Tu piedzīvosi Dieva mīlestību un iepazīsi Viņu!”

Sniedzes Lesiņas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

No iekšēja haosa līdz mieram sirdī

Publicēja 2019. gada 30. aug. 12:14Laura Gruševa

Ziņas datums 30.08.2019

Mīloša ģimene ir vissvarīgākais nosacījums, lai bērns izaugtu par laimīgu un pilnvērtīgu personību, taču reizēm viss izvēršas citādi, līdz cilvēks saprot, ka ar Dievu var iegūt īstu sirdsmieru, patiesu piepildījumu un jēgu savai dzīvei. Nelielā sarunā ar Daniēlu, viņš stāsta par savu dzīvi: ”Uzaugu kristīgā daudzbērnu ģimenē, kurā daudz tika runāts par Dievu. Pateicoties saviem vecākiem, kas bija ļoti ticīgi, jau no agras bērnības esmu ticējis Dievam. Mani ņēma līdzi uz baznīcu un iemācīja pirmās lūgšanas, taču nebija iemācīts Dievu iepazīt personīgi un savu dzīvi nodot sekošanai Jēzum Kristum. Lai arī bērnībā tiku audzināts pēc kristīgiem principiem, vēlāk pusaudžu gados novērsos no ticības un drīz vien mana domāšana un rīcība ienesa lielu haosu manā dzīvē.

Piecpadsmit gadu vecumā sākās “koju dzīve”. Jaunieši tajā vecumā paliek bravurīgi, ir tieksme izmēģināt daudzas trakulības un ne tās labākās. Tāpat kā pārējie nevēlējos atpalikt no bara. Es padevos kārdinājumam darīt nejaukas lietas un pamazām arvien vairāk grimu grēkā. Tusiņi, alkohols, cigaretes, meitenes man likās normāla parādība, jo visi taču tā darīja. Es pats un arī mani draugi bija cilvēki, kuru jā nav jā un nē nav nē. Beidzot skolu, man bija tik daudz sapņu un mērķu, bet tie palika tikai sapņi, kurus nespēju īstenot. Man viss ātri apnika un pie pirmām grūtībām “metos” pavisam citā virzienā. Es sevi tajā laikā varētu raksturot kā nepārliecinātu personību, kurš nespēja realizēt sevi nevienā dzīves sfērā. Bija nepieciešams spēcīgs raksturs un stingrs mugurkauls, lai dotos pretī nospraustajiem mērķiem un tos patiešām īstenotu, bet es tāds nebiju. Šūpojos kā niedre vējā – uz kuru pusi vējš pūta, uz to arī liecos. Nekas, ko es darīju, nedeva patiesu prieku, gandarījumu un piepildījumu dzīvei. Man bija tik daudz spēka un enerģijas, bet nezināju, kur to likt.

Tāda nesakārtota dzīve atgrieza mani bērnības atmiņās par dzīvošanu pēc Dieva principiem. Šīs domas man nelika mieru ik uz soļa. Iekšēji sapratu, ka dzīvoju nepareizi, bet turpināju peldēt pa straumi un dzīvot kā lielā “pelēkā masa”. Es jutos nemiera pilns un nemitīgi konfliktēju pats ar sevi. Man šķita, ka dzīve ir apstājusies un nekas nevirzās uz priekšu, tādēļ mainīju vidi un devos prom no Latvijas. Laimes, labi apmaksāta darba un piepildījuma meklējumos izbraukāju visu Eiropu, bet jēga nekāda. Lai kur es būtu un cik tālu dotos, domas par Dievu man sekoja pa pēdām un no tām nevarēju aizmukt. Noguris no dzīves bezjēdzības, atgriezies Latvijā es  padevos šo domu spēkam un, kā mācēdams, sāku lūgt Dievu, lai kaut kas mainās un notiek pēc tā Kunga prāta. Jo vairāk es to darīju, jo vairāk sapratu, ka biju pagriezis Viņam muguru un attālinājies. Es tik ļoti vēlējos izlīgt, bet nezināju, ko un kā darīt, lai atkal Dievam tuvotos.

Kādu dienu Rīgas centrā pie “Origo” mani uzrunāja jauns puisis un uzaicināja uz kristīgu mājas grupiņu. Es uzreiz piekritu un to apmeklēju. Man patika atmosfēra, kas tur valdīja – miers, draudzība, mīlestība. Uz pirmo grupiņu aizgāju ar traumētu ceļgalu. Kad par mani aizlūdza, es saņēmu dziedināšanu un sāpes pārgāja. Tas mani vēl vairāk motivēja tuvoties un iepazīt savu Debesu Tēvu. Dievs mani mīl, Viņa mīlestība ir nemainīga. Viņš gaidīja mani kā pazudušo dēlu, atgriežamies pie Tēva. Dievs nebija mani aizmirsis un atstājis, to izdarījis biju es. Vēlāk sapratu, ka tas uzaicinājums uz grupiņu ir Dieva atbilde uz manu lūgšanu. Turpinot apmeklēt kristīgo grupiņu, lasot Bībeli un lūdzot Dievu, es sāku Viņu arvien vairāk iepazīt un veidot personīgas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Mana domāšana un rīcība sāka krasi mainīties uz labo pusi. Man vairs nevajag baidīties un apslāpēt domas par Dievu, bet tieši otrādi, lūdzu Viņa vadību katrai dienai.

Šī gada februārī draudzē “Kristus Pasaulei” notika 11 gadu jubilejas dievkalpojums. Tas bija mans pirmais dievkalpojums šajā draudzē, liels piedzīvojums un patiess izlīgums ar Dievu. Es, nožēlojot visu aplam sadarīto, saņēmu piedošanu. Sirdī ienāca miers, prieks un pilnīgas brīvības sajūta. Es piepildījos ar Dieva mīlestību un Svētā Gara spēku.

Tagad es zinu, kur likt savu spēku un jaunības enerģiju. Man apkārt ir cilvēki un jauni draugi, kuru jā ir jā un nē ir nē. Arī es, esot šajā vidē, strauji mainos. Manā dzīvē vairs nav haoss ne domās, ne rīcībā. Lēnām sakārtojas katra manas dzīves sfēra. No vējā līgojošās niedres es pārvēršos par cilvēku ar spēcīgu raksturu un “stingru mugurkaulu”, kurš sapņo, plāno, uzstāda mērķus un pacietīgi darbojas, lai tos patiesi īstenotu un neapstātos pie grūtībām, bet Dieva spēkā aizietu līdz galam. Esmu no sirds nodevies Dievam un kalpošanai draudzē, lai celtu Dieva valstību šeit virs zemes un vestu cilvēkus pie Kristus.

Lai kur tu būtu, ko domātu vai darītu, tev nav jābaidās atgriezties pie sava Debesu Tēva. Dievs ir mīlestības un žēlastības pilns, Viņš gaida tos, kas novērsušies un tos, kas Viņu vēl nepazīst.

Daniēla Insenberga liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Lauma: nepadevos, kalpoju Dievam un saņēmu savu dziedināšanu!

Publicēja 2019. gada 23. aug. 11:52Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 23. aug. 23:44 ]

Ziņas datums 23.08.2019

“Es lūdzu Dievu par savu dziedināšanu, un nekas nenotiek!” Tā dažreiz var dzirdēt no kādiem cilvēkiem. Nesaņemot ātras un tūlītējas atbildes uz savām lūgšanām, viņi dažkārt viļas un apvainojas uz Dievu vai samierinās ar savu slimību un domā, ka laikam jau tāda ir Dieva griba. Arī Laumai dziedināšana neatnāca uzreiz, pārkāpjot draudzes slieksni vai noskaitot pāris lūgšanas. Tomēr savos pārbaudījumos jaunā sieviete nolēma cīnīties un nepadoties. Tā vietā, lai pārstātu ticēt, Lauma nolēma vēl vairāk nodoties Dievam un kalpot Viņam. Šobrīd viņa vada draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Talsos un ir pilnīgi dziedināta no savas slimības. Par to, kā tas notika, Lauma stāsta:

“Pirms trim gadiem es saslimu ar smagu locītavu iekaisumu kājās. Man sāpēja potītes un ceļi, bija piepampums, pastaigāt gandrīz nevarēju. Arī plaušās bija sabiezējumi, tomēr klepus vai grūtības elpot man nebija. Trīs nedēļas pavadīju slimnīcā, kamēr ārsti man atklāja retu slimību – sarkoidoze. Viņi centās man palīdzēt un nozīmēja smagu terapijas kursu, no kura es tikai pieņēmos svarā, tomēr šīs zāles tā īsti nepalīdzēja. Vien uzpampums potītēs un sāpes kļuva drusku mazākas, tomēr staigājot es jutu katru soli, bija sajūta, it kā kaulā durtos tūkstotis adatu. Ikdienā šī slimība man radīja lielas problēmas un atpūta vai mazāka slodze neko nepalīdzēja. Ārsti pateica, ka sarkoidoze ir slimība ar neprognozējamu gaitu, ko nekad pilnībā nevar izārstēt. Viņi piekodināja regulāri braukt uz slimnīcu pārbaudīties. 

Attiecības ar Dievu, ticība vai kāda sapratne par garīgām lietām man tobrīd galīgi nebija. Dažreiz pa svētkiem bija sanācis būt pāris dievkalpojumos, bet tur notiekošais man likās auksts, nesaprotams un radīja tikai nepatiku. Nebiju ne kristīta, ne iesvētīta, ne arī kāds no manas ģimenes bija ticīgs. Biju nospiesta un depresīva, vakarā gāju gulēt un no rīta cēlos ar asarām.

Pirmo reizi par draudzi “Kristus Pasaulei” man pastāstīja kāda meitene, kad es biju slimnīcā. Mani tas ieinteresēja un, iznākot ārā no slimnīcas, sāku internetā par to lasīt. Es uzzināju, ka Talsos, manā dzimtajā pilsētā, darbojas šīs draudzes mājas grupiņa. Atnācu, protams, neko nesapratu, taču mani piesaistīja mīļā atmosfēra un draudzīgie cilvēki. Pēc kāda laika es sāku braukt uz dievkalpojumiem un mājas grupiņu Rīgā. Man bija iekšēja sajūta, ka šeit ir jābūt un tikai tas man var palīdzēt. Drīz vien pati sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Pirmais, ko ievēroju, ka man pazūd depresīvās domas, kas bija vajājušas mani daudzus gadus.

Apmeklēju grupiņu, kur lūdzām par manām veselības problēmām, tomēr sāpes un diskomforts palika. Pēc tam divas reizes devos uz draudzes lūgšanu semināru inkaunteru. Es pati par sevi lūdzu savās rīta lūgšanās, apliecināju Dieva Vārdu no Bībeles, ka man pieder dziedināšana. Par mani lūdza mājas grupiņā, inkaunterā, nelaidu garām arī nevienu dziedināšanas dievkalpojumu draudzē. Tomēr gaidītā uzlabošanās nebija.

Man jau sāka zust cerība, jo šķita, ka biju izmēģinājusi visas iespējas, ko sniedz gan medicīna, gan draudze. Taču es nolēmu nepadoties un turpināt lūgt. Arī draudzē māca, ka, lai saņemtu atbildi uz savu vajadzību, mums ir jāpalīdz citiem, jo Bībelē ir teikts, ka mums ir jādod un tad arī mums taps dots. Tas mani ļoti uzrunāja. Tā nu es, tā vietā, lai pārstātu ticēt Dievam, nolēmu sākt kalpot Viņam un cilvēkiem, un atvēru Talsos savu mājas grupiņu. No kristieša patērētāja es kļuvu par kristieti devēju. Evaņģelizācija un kalpošana cilvēkiem man neļāva nepārtraukti domāt un uztraukties par savām veselības problēmām. Tam vienkārši vairs nebija laika, jo centos no sirds palīdzēt citiem cilvēkiem iepazīt Dievu.

Atceros kādu reizi, kad gājām stāstīt par Jēzu cilvēkiem uz ielas. Bija ziema un mani slimie ceļi bija ļoti jutīgi pret aukstumu, mazākā locītavas apsaldēšana izraisīja saasinājumu un sāpes. Tomēr es nolēmu spītēt slimībai. Kad kopā ar grupiņu devāmies, es teicu: “Dievs, Es iešu un darīšu to tieši tagad!”, kaut arī ar prātu zināju, ka pēc tam, visticamāk, kājas nespēšu pat salocīt. Taču es gāju un darīju Dieva gribu. Manā gadījumā ar dziedināšanu ātrs rezultāts nebija. Vēl ilgu laiku pēc ienākšanas draudzē man veica injekcijas un procedūras. Tomēr es ticēju Dievam, kalpoju cilvēkiem un arvien mazāk domāju par savām problēmām. Es pat nepiefiksēju to dienu un stundu, kad sāpes locītavās beidzās, taču pēc kāda laika pamanīju, ka to vairs nav!

Zvanīju ārstam un vaicāju, vai man vajag iet pārbaudīties, un, man par pārsteigumu, ārsts atbildēja – ja man sūdzību neesot, tad tas nav jādara. Kopš tā laika Dievs mani ir dziedinājis un ar locītavām viss ir kārtībā. Tagad jūtos ļoti labi. Esmu pieradusi pie tā, ka esmu vesela un man nekas nesāp. Ik dienas savās lūgšanās pateicos par to Dievam un apliecinu, ka man vairs nesāpēs arī turpmāk! Apziņa, ka esmu dziedināta no hroniskas slimības un tagad esmu vesela, ir brīnišķīga. Netālu no Talsiem man ir sava lauku saimniecība un lopi. Tos vajag apkopt un barot, darbs fiziski nav viegls. Pēc lauku darbiem ķermenī ir patīkams nogurums, taču vairs nav asās sāpes locītavās, kā agrāk. Darot kaut ko fiziski grūtu, ik pa laikam sevi pārbaudu – būs sāpes vai nebūs? Nē, nav! Kopā ar savu mājas grupiņu dodamies pārgājienos, arī uz savu saimniecību ik dienas nākas iet kājām pāris kilometrus. Viss ir kārtībā!

Cilvēkiem, kuri ilgstoši cīnās ar dažādām veselības problēmām, es novēlētu meklēt Dievu un paļauties uz Viņu. Nepadodies! Pat ja it kā nekas nenotiek, tā vietā, lai pārmestu Dievam – kur ir mana dziedināšana, turpini Viņam ticēt un kalpot. Nevar drusku palūgt teikt, ka tā, tātad, nav Dieva griba. Jēzus par mums ir nomiris un augšāmcēlies. Viņš ir paņēmis uz Sevi visus mūsu grēkus un slimības. Līdz ar to nav Dieva prāts, lai mēs būtu slimi un nesaņemtu savu dziedināšanu. Turpini ticēt, un tu uzvarēsi!”

Laumas Purovskas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.

Depresijā pavadītie gadi nu ir pagātne!

Publicēja 2019. gada 16. aug. 12:05Laura Gruševa

Ziņas datums 16.08.2019

Aelita savā dzīvē ir piedzīvojusi dažādus kāpuma un krituma posmus, un, lai cik neparasti neizklausītos, tieši tā var raksturot slimību, ar kuru viņa cīnījās. Depresija ir viena no izplatītākajām diagnozēm pasaulē, un mediķi ir atzinuši tai arī vairākus paveidus. Cilvēkam, nonākot slimnīcā vai mediķu uzraudzībā, tiek izrakstīti medikamenti, kas spēj apslāpēt simptomus, taču ne izārstēt. Grūti būtu iedomāties, kā sievietes dzīve būtu izvērtusies, ja viņa nebūtu sākusi meklēt Dievu. Bībelē ir rakstīts, ka Dievs var dziedināt jebkuru emocionālu traumu un slimību. Aelitas dzīve šobrīd ir pilnībā izmainījusies – šobrīd Aelitas prāta skaidrība, emocijas un uzvedība ir pilnībā nostabilizējusies un depresijas simptomi ir izzuduši.

Aelita, pastāsti, kā izpaudās depresijas problēma Tavā dzīvē? Vai tev tika oficiāli uzstādīta šāda diagnoze?

Manā ģimenē es neesmu vienīgais cilvēks, kurš ir slimojis ar psihiska rakstura problēmām, arī manai vecmammai bija depresija. Man pašai simptomi parādījās 2008. gadā, konkrētu iemeslu nevaru pateikt, kādēļ šī kaite sākās, manuprāt, tas ir savā ziņā iedzimts. Mediķi noteica diagnozi – bipolāri afektīvās svārstības. Vienkārši runājot, tās ir izteiktas garastāvokļa svārstības, kuru laikā cilvēks var izdarīt lietas, ko parastos apstākļos nedarītu. Visiem cilvēkiem ir garastāvokļa maiņa, taču bipolāros traucējumus diagnosticē psihiatrs, tas ir saistīts ar smadzeņu un hormonu darbības traucējumiem. Kā šī kaite izpaudās manā ikdienā? Depresija sekoja tā dēvētajam „eiforijas lidojumam”, kura laikā es darīju, manuprāt, šausmīgas lietas, kuras parastos apstākļos nedarītu: piekopu netiklu dzīvesveidu, dzēru, varēju paņemt hipotekāro kredītu, nedomājot, kā es to atmaksāšu. Tērēju milzīgas summas skaistumkopšanas saloniem, man bija slimīga vēlme sevi sakopt. Šajā periodā arī diezgan pamatīgi novājēju. Un mirklī, kad es apjēdzu, ko es esmu izdarījusi, kritu depresijā. Un tas bija pilnīgi pretējs posms – es negribēju darīt it neko! Pat nelīdu no gultas ārā, man negribējās ne normāli ēst, ne sevi savest kārtībā, ne mazgāties, vienkārši eksistēju un gāju pie ārsta, jo bija bail no visa, kas notiek ārpus mājas sienām. Pretēji „eiforijas periodam” depresijas laikā ļoti pamatīgi pieņēmos svarā, lai gan daudz neēdu, taču ēdu pārsvarā saldumus. Ar laiku simptomi saasinājās un es vairs nespēju piecelties, lai ietu uz darbu, kā rezultātā es to pazaudēju un kritu vēl lielākā depresijā. Lietoju arī speciālus medikamentus, bet nevarētu teikt, ka tie atrisināja problēmu. Zāles, kas man bija jālieto, drīzāk notrulina cilvēku. Dzerot alkoholu, medikamentus nelietoju, un tam bija attiecīgas sekas.

Vai tu pirms ienākšanas draudzē „Kristus Pasaulei” ticēji Dievam?

Jā, es ticēju, apmeklēju baznīcu, taču man nebija ciešu attiecību ar Dievu, neviens man to arī nemācīja – cik svarīgi ir lasīt Bībeli, pavadīt laiku ar Dievu lūgšanā. Līdz ar to svēta dzīve man bija sveša un domāju, ka grēks šķīra mani no Dieva.

Kad sākās izmaiņas tavā dzīvē?

Izmaiņas notika ļoti pakāpeniski. Mani uzaicināja uz draudzi, sāku apmeklēt mājas grupiņu un dievkalpojumus, taču pēc laika pārtraucu, jo nebiju izbeigusi savas grēcīgās attiecības ar vīriešiem, tādēļ es jutos slikti Dieva klātbūtnē. Tomēr, kad manas problēmas ņēma virsroku, sapratu, ka man tiešām vajag palīdzību no Dieva, jo es netieku galā ar savu dzīvi. Es atsāku apmeklēt draudzi un darīju to regulāri – neizlaidu nevienu mājas grupiņu un dievkalpojumu. Par mani lūdza mājas grupiņā, arī pati lūdzu Dievam palīdzību, lasīju Bībeli. Visas šīs lietas ļāva man piedzīvot Dieva klātbūtni, es sāku Viņu iepazīt un arī pamanīt izmaiņas savā dzīvē. Kad nogriezu netiklās attiecības, man bija vieglāk pieķerties Dievam, es jutu, kā Viņš bija mani atbrīvojis no šī grēka.  Pamazām arī pārstāju dzert, darīt dažādas neapdomīgas lietas. Kļuvu nosvērtāka, mierīgāka, mans prāts kļuva skaidrāks. Vairs neizjutu nenormālās emociju svārstības. Arī mans svars, ko ieguvu depresijas laikā, sāka kristies. Ar laiku man tika izrakstītas arvien vieglākas zāles. Šobrīd jau vairākus mēnešus tās nelietoju, ārsts nekādus iebildumus nav izteicis, jo ir atzinis manus veselības uzlabojumus. Iepriekš es pati to nespēju paveikt, pagāja gadi, piedzīvoju dažādus posmus savā dzīvē, bet tik labi, cik tagad, vēl neesmu nekad jutusies! Šobrīd aktīvi kalpoju savā mājas grupiņā, palīdzu citiem cilvēkiem iepazīt Dievu. Arī darba spējas ir atjaunojušās, no rītiem nav grūti piecelties – man ir ne tikai viens darbs, bet veseli divi!

Ko Tu ieteiktu citiem ar līdzīgām problēmām?

Meklējiet To Kungu, pieņemiet Jēzu Kristu par savu Glābēju, jo ar Viņu jūs varēsiet būt pasargāti un brīvi no dažādām slimībām un problēmām!

Aelitas Skroderes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Elīna: "Atstumtība un mazvērtības domas ir pagātne"

Publicēja 2019. gada 9. aug. 07:14Laura Gruševa

Ziņas datums 09.08.2019

Mīlestības trūkums var izraisīt mazvērtības kompleksus un atstumtības sajūtu jebkurā vecumā, taču visvairāk tieši bērnībā un skolas vecumā, kad nepieciešama vislielākā mīlestība, sapratne, atbalsts un palīdzība no vecāku puses. Elīna pastāstīs, kā tas bija viņas dzīvē.

Elīna: ”Uzaugu ģimenē, kurā bija abi vecāki un it kā visam vajadzētu būt kārtībā. Tēvs gādāja par ģimeni, māte rūpējās par saimnieciskām lietām, taču patiesu mīlestību viņi nepazina, neprata to dot viens otram un arī man. Vecāki nesaticīgi dzīvoja, ļoti bieži strīdējās un “izgāza’’ dusmas, mani lamājot un skarbi attiecoties par vismazāko sīkumu, tā radot manī nepamatotu vainas apziņu. Skolas laikā es biju ļoti apaļīga un vairākus gadus dienu no dienas izcietu apsmieklu un daudz pazemojumu sava auguma dēļ, līdz ar to manī veidojās sevis nepieņemšana, kas izraisīja negatīvas sekas. Man bija ļoti grūti komunicēt ar cilvēkiem, paskatīties viņiem acīs, visu laiku uztraucos – ko par mani padomās vai teiks citi. Es izvairījos no sabiedrības un ar lielu nepatiku atrados lielākos cilvēku pūļos un kompānijās. Izvairījos no tā, cik varēju, lai tikai nevajadzētu ar kādu sarunāties, kaut gan iekšēji vēlējos draudzību, būt pieņemta un mīlēta. Dzīvojot nesaskaņā pati ar sevi, manī radās dusmas uz sevi un citiem. To ārēji neizrādīju, bet tas mani iekšēji smacēja un grauza. Es sāku klausīties agresīvu mūziku – Korn, Rammstein un citus metāliskās mūzikas paveidus. Man šķita, ka tas mani padarīs stiprāku un izturīgāku, bet reāli tas padarīja mani vēl noslēgtāku, nomāktāku un depresīvāku, prātā nāca pat pašnāvnieciskas domas.

Nezinu, kā mana dzīve būtu ritējusi, ja vienā jaukā dienā es nebūtu satikusies ar kādu cilvēku, kurš mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” kristīgo mājas grupiņu. Lai gan sākumā es izturējos ļoti skeptiski un neticēju, ka kaut kas var mainīties, tomēr šis bija pagrieziena punkts, kas ienesa lielas izmaiņas manā turpmākajā dzīvē. Jau pirmajā grupiņas apmeklēšanas reizē es sajutu patiesu ieinteresētību manī, gādību un rūpes no grupiņas cilvēku puses. Tur valdīja draudzīga, mierīga un mīlestības pilna atmosfēra. Sāku apmeklēt šo grupiņu un draudzes dievkalpojumus, lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Pamazām notika pozitīvas izmaiņas man apkārt un manī pašā. Lai vēl vairāk iepazītu Dievu un augtu ticībā, kristīgās grupiņas vadītāja ieteica doties uz draudzes lūgšanu semināru inkaunteru. Es atkal raudzījos uz to ar lielu neticību, tomēr nolēmu, ka tā varētu būt lieliska iespēja sakārtot savas domas un iegūt kaut ko jaunu.

Inkaunterā es ļoti spēcīgi piedzīvoju Dieva klātbūtni – “satriecos” ar Dievu. Aptvēru, ka visu laiku nebiju pat apzinājusies savas patiesās problēmas un ka tām bija postošas sekas. Es sapratu, ka manī bija liela atstumtība, mazvērtība, sevis vainošana un nepieņemšana. Beidzot man “atvērās acis”, kur ir problēmu sakne un kur ir risinājums! Atbrīvošanas kalpošanā, kad kalpotājs par mani aizlūdza, es ļoti spēcīgi sajutu, kā tas viss negatīvisms no manis iet ārā un mokošās problēmas izgaist. Man lija asaras pašas no sevis, es piedzīvoju, ka lūgšana ir garīga cīņa ar tumsas spēkiem un tie tika uzvarēti. Pēc tam mani pārņēma miers, pacilājošs prieks, laimes un neaprakstāmas brīvības sajūta. Dievs mani atbrīvoja no dusmām, apslēptas agresijas, naida, atstumtības, mazvērtības. Manās domās beidzot bija pilnīgs “klusums”. Dievs visu negatīvo vienkārši paņēma prom. No sava telefona es momentā izdzēsu visu depresīvo, agresiju izraisošo mūziku, jo nevēlos to dzirdēt un tā nekad nebūs man vajadzīga.

Tagad es brīvi varu komunicēt ar cilvēkiem. Regulāri apmeklēju draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumus, dievkalpojumus un mājas grupiņu, nebaidoties atrasties lielākā cilvēku pūlī vai grupā. Zinu, ka Dievs mani ir brīnišķīgi radījis, es esmu skaista un spēju sevi pieņemt tādu, kāda esmu. Turpinu lasīt Bībeli un lūgt Dievu, veidojot patiesas personīgas attiecības ar savu Debesu Tēvu, tā Viņu arvien vairāk iepazīstot. No sirds vēlos patiesi nodoties Dievam, stāstīt cilvēkiem par Jēzu Kristu, lai tos glābtu. Mīlestībā pret Dievu un cilvēkiem vēlos teikt: “…lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.” Mateja 7:7-11. Dievs tieši tevi gaida, lai tu tiktu samīļots, pieņemts, dziedināts,  atbrīvots no jebkuras problēmu nastas un būtu laimīgs.

Elīnas Gailes liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Kopā ar Dievu – ārā no nabadzības un parādiem

Publicēja 2019. gada 2. aug. 11:45Laura Gruševa

Ziņas datums 02.08.2019

Kopš Ilona iepazina Dievu, viņas dzīvē var redzēt lielu finansiālu svētību. Ja agrāk ģimenē bija nenomaksāti kredīti un pašai darbs ar mazu algu, tad tagad Ilonai ir sava skaistumkopšanas prakse un parādu vairs nav. Par pārmaiņām savā dzīvē Ilona stāsta nelielā sarunā.

“Laikā, kad vēl nepazinu Dievu, dzīvoju pie mammas uz viņas rēķina. Nestrādāju savā profesijā un nepielietoju iegūtās zināšanas dzīvē. Kaut arī man tajā laikā jau bija vīrs un ģimene, pašu līdzekļiem nespējām savilkt galus kopā un izdzīvot. Nācās no mammas regulāri aizņemties naudu, jo strādāju algotu darbu par diezgan mazu samaksu. Mana mamma visu laiku uzsvēra, ka man dzīvē pašai nekas neizdosies un nesanāks. Gluži neviļus es tam noticēju un manā dzīvē tiešām nekas arī nemainījās.

Dievu pazīstu jau ilgāku laiku, bet draudzē “Kristus Pasaulei” stabili esmu apmēram gadu. Vairāk meklēt Dievu mani mudināja dažādas problēmas, līdz es arvien vairāk un skaidrāk apzinājos, ka bez Viņa nekādas pozitīvas pārmaiņas manā dzīvē nav un nebūs. Kad kopā ar vīru sākām nākt draudzē “Kristus Pasaulei”, Dievs palīdzēja mums atrast dzīvokli, jo Ķekavā, kur dzīvojam, ir ļoti grūti atrast brīvus mājokļus. Tagad dzīvojam atsevišķi no mammas, mums pašiem visam pietiek līdzekļu, nav vairs jāaizņemas. Man pašai ir sava skaistumkopšanas prakse. Ja agrāk braucām ar vecu mašīnu, tad tagad mums ir jauns auto.

Kā es nonācu līdz tam? Kā jau daudzi, arī es agrāk domāju, ka spēju strādāt vienīgi algotu darbu kāda cita labā, bet pati uzsākt savu biznesu nespēju un man nekad dzīvē nekas tāds nesanāks. Taču mana kristīgās mājas grupiņas vadītāja mani sāka pamazām iedrošināt un virzīt uz to, ka arī es pati varu strādāt un pelnīt sev nevis darba devējam.

Gan mājās pati, gan arī grupiņā daudz lūdzām par to, lai Dievs man dod drosmi un veiksmi uzsākt pašai savu lietu. Savās lūgšanās atteicos no nabadzīga cilvēka raksturīgās domāšanas, skopuma, nemitīgām domām par to, kā man nav, trūkst un ko es nevaru dzīvē atļauties. Apliecināju, ka Dievs ir mans apgādnieks un ka man pietiek visa kā. Runāju ticības vārdus, ka Dieva spēkā es varu uzsākt pati savu praksi un ka man būs daudz klientu. Sāku draudzē dot desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, kā teikts Bībelē. Sākumā tas bija grūti, nāca domas, ko gan par šo naudu būtu varējusi nopirkt sev. Kopš esmu draudzē, regulāri ziedoju un tagad redzu, ka man pašai visu šo laiku nekā nav pietrūcis! Paskatoties atpakaļ neilgā laika posmā, varu redzēt, kā Dievs ir izmainījis visu manu dzīvi. Mums ir mājoklis un mašīna, vīrs vairs nelieto alkoholu, bet nāk draudzē un arī tic Dievam. Mums vairs nav neviena kredīta, parāda vai aizņēmuma, kas apgrūtinātu mūsu ģimeni, nav jāprasa nauda mammai.

Kad gāju prom no sava līdzšinējā pastāvīgā darba, man nācās salauzt bailes un uzdrošināties. Iepriekšējā darbā gan nebija pārāk liela alga, taču bija vismaz stabilitāte. Tiešām, kad sāku pati savu uzņēmumu, bija daudz grūtību un problēmu. Sākumā nācās iemantot klientu uzticību, taču tagad man ir daudz uzticamu klientu, kuri izvēlas tieši manus pakalpojumus. Visās lietās savā dzīvē redzu Dieva darbību. Bez ticības Dievam un arī grupiņas vadītājas atbalsta man nekad nepietiktu drosmes pašai uzsākt savu uzņēmumu un noticēt, ka arī es pati kaut ko varu. Ticība Dievam, kā arī draudzes mācība un mācītāja sprediķi ir vairojuši arī manu pašapziņu. Šobrīd mani ienākumi ir dubultojušies salīdzinājumā ar laiku, kad strādāju algotā darbā.

Cilvēkiem, kuri tāpat kā es savulaik meklē savā dzīvē izlaušanos no apburtā loka, es novēlu atrast Dievu un nākt uz draudzi, jo tas mainīs jūsu domāšanu. Tās ir lietas, kas nepieciešamas ikvienam. Esi starp pozitīviem cilvēkiem, kuri tevi ceļ un iedrošina. Pat tuvākie cilvēki ar saviem vārdiem bieži vien nokauj un sēj neticību, ka var dzīvot arī labāk, taču Bībele saka, ka mums pietiks un vēl paliks pāri, ja būsim ar Dievu. Nāc pie Dieva, uzticies Viņam un uzdrošinies, ka arī tu spēj savā dzīvē kaut ko vairāk. Tici, un ar Dievu tev viss izdosies!”

Ilonas Karpes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Auriga: „Ar Dievu iemācījos mīlēt sevi un citus!”

Publicēja 2019. gada 27. jūl. 21:24Laura Gruševa

Ziņas datums 28.07.2019

Nelielā stāstā Auriga, kas jau kādu laiku ir iepazinusi Dievu un apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”, pastāstīs, kā Dieva mīlestība spēj izmainīt sirdi, domāšanu un dzīves kvalitāti. Reizēm cilvēki dara visu, lai kompensētu bērnībā trūkušās lietas, taču katru reizi tas ir kā sitiens pret sienu, jo ir kāda vieta mūsu sirdīs, ko spēj aizpildīt tikai Jēzus Kristus.

Auriga stāsta: „Pirms iepazinu Dievu es biju ļoti paškritiska. No ārpuses, iespējams, to nevarēja manīt, bet iekšienē bija mazvērtība un prātā vienmēr valdīja doma „diez vai man izdosies”. Nepārliecinātība par sevi radās manā bērnībā, jo tiku stingri audzināta, nesaņēmu uzslavas un atzinību, ko vēlējos. Mani vecāki neveltīja man tik daudz laika, cik es gribēju, un brālis, kuram bija mani jāpieskata, nevarēja mani ciest. Kā jau bērns es vēlējos sagaidīt no sava tēta mīlestību, uzmanību, atzinības vārdus un iedrošinājumu. Taču viņš, acīmredzot, nemācēja to dot. Mans tētis bija kategorisks un stingrs. Kad darīju visu pēc viņa prāta, mums bija labas attiecības un es biju viņa princese, bet, kad nē – viņš bija pilnīgi noraidošs un nerunāja ar mani. Bērnībā jutos ļoti nederīga šai pasaulei un šķita, ka dzīvot ir pārāk smagi. Protams, mazvērtība vilkās līdzi arī skolas laikā, kur es biju sevī noslēgusies un gribēju, lai neviens mani nepamana. Vēlāk es to mēģināju pati pārvarēt – lasīju dažādas grāmatas par šo tēmu, gāju pie psihoterapeita, gaidīju atzinību no citiem cilvēkiem, taču tas īpaši nepalīdzēja man mainīties. Ja cilvēks jūtas nevērtīgs iekšienē, manuprāt, nekas no šī  īpaši to nevar mainīt.

Tā kā nespēju pietiekami labi novērtēt un mīlēt sevi, grūti nācās arī izrādīt un saņemt mīlestību no citiem cilvēkiem. Izjutu tādu kā vienaldzību pret apkārtējiem un bezspēcību pret apkārt notiekošo. Piemēram, ja kādam kolēģim vai citam cilvēkam bija problēmas, toreiz domāju – pats vien vainīgs. Es nespēju iejusties otra situācijā un nejutos tik spēcīga, lai varētu palīdzēt. Tāpat arī man bija grūtības pieņemt augstāk stāvošu cilvēku norādījumus. Es varēju šķendēties, kurnēt un apšaubīt darba vietā priekšnieka dotās norādes, pati sev tādā veidā kaitējot.

Reiz, savā mājā, kur nesen ievācos, liftā satikos ar kādu sievieti. Mēs iesākām sarunāties un izrādījās, ka viņa ir kristiete un arī dzīvo šajā mājā. Šī sieviete uzaicināja mani uz mājas grupiņu. Nolēmu aiziet un apskatīties, taču sākumā man bija ļoti grūti atvērties sarunām. Es biju ļoti piesardzīga, rezervēta. Man bija grūti pieņemt cilvēku mīlestību, siltumu un laipnību. Sākumā man tas šķita pat neīsti, jo domāju, ka visi kaut ko no manis grib ar savtīgu nolūku. Taču tikai vēlāk es spēju saprast, ka tā ir Dieva mīlestība, kas plūst caur viņiem. Man bija ļoti noslēgta sirds. Mājas grupas vadītāja aicināja mani atvērt savu sirdi Jēzum un lūgt grēku nožēlas lūgšanu. Īsti nezinu kāpēc, bet man bija bail. Es biju cilvēks, kas ļoti kontrolē savas emocijas, savu izturēšanos – pilnīgi visu, un ļaut, lai manā dzīvē ienāk Dievs un visu izmaina, tas bija apvērsums! Vadītāja skaidroja, ka Dievs jau pazīst manu sirdi un Viņš nekad nedarīs pāri, ar varu neielauzīsies manā dzīvē. Viņš ienāks tikai tik daudz, cik es pati Viņam to atļaušu. Un tā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Sāku pamazām apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus, lūgt Dievu un lasīt Bībeli.

Draudzē es ļoti iedvesmojos no mācītāja svētrunām, mājas grupas vadītājas uzmundrinājumiem un uzslavām. Sākumā man šķita, ka labus vārdus man izsaka tādēļ, ka tā vajag, bet vēlāk es sapratu, ka tas nāk no sirds. Mājas grupiņā mēs sākām lūgt par manām problēmām – lai Dievs izmaina mani un atbrīvo no mazvērtības, nepareizas domāšanas un lai es spēju pieņemt mīlestību un labus vārdus no citiem cilvēkiem. Ar laiku es sāku pamanīt izmaiņas savā sirdī, jo ļāvos Dieva mīlestībai gan pavadot laiku divvientulībā - lūgšanā ar Viņu, gan saņemot no cilvēkiem komplimentus un uzslavas ar prieku. Apzinos, ka Dievs mani mīl tādu, kāda esmu un es galīgi neesmu sliktākais variants šajā pasaulē. Vēl aizvien mācos pieņemt Dieva mīlestību. Dievs tiešām man nav nodarījis pāri, tieši pretēji – Viņš ir devis tikai mieru un saudzīgu mīlestību, kas augstāka par cilvēka saprašanu. Šī Dieva mīlestība izmainīja manī lietas, kas vilkās līdzi kopš bērnības. Es spēju piedot savam tētim un izveidot labas attiecības ar viņu. Sapratu, ka viņš bija audzinājis mani pēc labākās sirdsapziņas, cik labi to spēja. Tagad braucu pie viņa regulāri ciemos, varu no sirds samīļot, sabučot un pateikt paldies par visu labo, ko viņš man ir devis, ka esmu izaugusi par krietnu cilvēku.

Katru reizi, kad kāds cilvēks izturas pret mani nejauki, es pie sevis nodomāju – viņš tā dara, jo pats ir dziļi nelaimīgs un citādi neprot, jo nepazīst Dievu. Manī vairs nerodas aizvainojums vai dusmas. Kopš Dievs mani ir izmainījis, esmu piedevusi arī citiem, kas man darījuši pāri -  tagad tādu situāciju, kad kāds izturas pret mani nejauki, ir ļoti maz. Man gribas cilvēkus atbalstīt, iedrošināt, iedvesmot, palīdzēt viņiem celties augšup. Gribas viņiem teikt – uztici to visu Dievam, lūdz un Viņš palīdzēs.

Esmu arī iemācījusies un sapratusi, cik svarīgi ir paklausīt savam vadītājam, un daru to ar prieku. Tas ļoti ir izmainījis manu attieksmi pret augstāk stāvošiem cilvēkiem un patiesībā ļoti atvieglojis manis pašas dzīvi. Katrs ir ielikts tajā vietā, kur viņš ir un svarīgi veikt savu darbu ar pilnu atbildību un bez kurnēšanas. Es domāju, ja katrs viens darbinieks ar prieku klausītu savam priekšniekam, mūsu valstī viss būtu citādāk!

Tagad man ir daudz lielāka pārliecība un apziņa, ka Dieva spēkā man viss izdosies. Es vienkārši zinu, ka es tikšu ar visu galā, ir jāiet un jādara. Kopš esmu ar Dievu, esmu kļuvusi daudz priecīgāka, pozitīvāka, pateicīgāka par to, kas man dzīvē ir dots. Man ir sajūta, ka dzīve ir skaists brīnums! Novēlu ikvienam piedzīvot Dieva mīlestību!

Aurigas Jermakas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Laimīgu attiecību pamatā ir Dievs!

Publicēja 2019. gada 20. jūl. 23:43Laura Gruševa

Ziņas datums 21.07.2019

Pēc mīlestības un uzticības ilgojas katrs cilvēks, un meklējumi pēc otrās pusītes nodarbina cilvēku prātus, tomēr pasaulē var redzēt daudzas salauztas sirdis, vientuļus cilvēkus un sagrautas attiecības. Ne viens vien uzdod sev reizēm jautājumu – vai uzticība līdz mūža galam ir iespējama? Vai varu uzticēties konkrētajam cilvēkam? Raivo pastāstīs, kāpēc tieši iepazīstot Dievu un kļūstot par kristieti, viņam izdevās pārvarēt vientulības sajūtu, atgūt pašapziņu un izveidot laimīgas attiecības laulībā.

Raivo stāsta: „Pirms apmēram 4-5 gadiem biju pārvācies uz patstāvīgu dzīvi savā dzīvoklī, kur dzīvoju viens pats. Tā sakrita, ka šajā dzīves posmā man nebija tuvu draugu, nedz arī otras pusītes. Jutos ļoti vientuļi, jo strādāju sešas dienas nedēļā, pēc darba nācu mājās, kur laiku pavadīju vienatnē. Ļoti vēlējos, lai kāds būtu blakus. Protams, mani ietekmēja arī pasaules standarti un spiediens, ka katram puisim ir jābūt meitenei, jo citādāk tas būtu dīvaini. Kad man bija sešpadsmit, ļoti patika kāda meitene, kas bija mana „pirmā mīlestība”, taču viņa pameta mani. Tā nu vēlāk es sāku aktīvi mēģināt izveidot attiecības. Kā tas jau pieņemts – centos iepazīties ar meitenēm klubā, kur uzstājos arī kā dīdžejs. Pasaulē ir pieņemts sākt attiecības, balstoties uz ārējiem un fiziskiem faktoriem, taču tādas attiecības nepastāv ilgi, bet to es sapratu tikai vēlāk.

Agrāk man bija lielas problēmas ar mazvērtību, es centos uzvesties, ģērbties un dzīvot tā, lai izpatiktu citiem, es nebiju es pats. Pirku dārgus apģērbus, gāju uz solāriju, centos labi izskatīties, lai iepatiktos meitenēm. Neskatoties uz to man neizdevās nodibināt attiecības. Es vēlējos tiešām stabilu, mīļu cilvēku sev blakus, taču par īslaicīgiem kontaktiem tālāk netiku. Lai kaut kā kompensētu savu vēlmi pēc mīlestības un otras puses, sāku skatīties pornogrāfiju. No darba atnākot, ieslēdzu datoru un pavadīju laiku vientulībā, ieslīgstot arvien dziļākā atkarībā. Lai gan Dievam toreiz vēl neticēju, es iekšēji jutu, ka šī nodarbe nav laba un ka tā iztukšo mani pašu. Es it kā mēģināju aizpildīt tukšumu, taču patiesībā, tas mani vēl vairāk iztukšoja un sagrāva.

Ar laiku šī mazvērtība, tukšums un sajūta, ka nevienam nesimpatizēju, sāka mani tiktāl nomākt, ka aizdomājos par pašnāvību. Atceros kādu nakti, kad nevarēju aizmigt, istabā bija tumšs. Es pārdomāju savu dzīvi un ļoti stipri raudāju. Šķita, ka man „iet ciet”, jo tā raudājis vēl nekad nebiju. Es pat iztēlojos, kā es nomirstu. Atceros, kā izteicu šādus vārdus: „Nezinu, kas mani dzird, velns vai Dievs, paņem mani prom no šejienes, jo es vairs nevēlos dzīvot!” Skaļā balsī vairākas reizes atkārtoju šos vārdus un tā turpināju kādu nedēļu. Kā pēdējo „salmiņu” nolēmu izmēģināt iepazīšanos internetā – kaut gan fokusējos, lai atrastu meiteni, taču meklēju arī vienkārši draudzību, rakstīju visiem pēc kārtas, gribēju vienkārši izbēgt no vientulības, aizpildīt savu laiku. Es pieņēmu lēmumu – ja šis neizdosies, es sev kaut ko nodarīšu, jo tā dzīvot vairs nevēlos. Mani draudzības meklējumi bija neveiksmīgi, jo praktiski neviens neatsaucās.

Pēc divu nedēļu mēģinājumiem man atbildēja tikai viena meitene, kura, kā vēlāk izrādījās, bija kristiete un kura mani uzaicināja uz mājas grupiņu. Šī meitene pieņēma mani tādu, kāds es esmu, pastāstīja savu liecību – kā Dievs izmainīja viņas dzīvi, un iedrošināja mani. Lai gan sākumā izturējos skeptiski pret ticību, pat iesmēju, bet mājas grupiņas laikā man uzdeva jautājumu – vai es vēlos, lai man kaut kas dzīvē mainās? Un es sapratu, ka man nav ko zaudēt, jo visu esmu izmēģinājis, tādēļ atsaucos aicinājumam nožēlot grēkus un lūgšanā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Tā es arī paliku draudzē – sāku nākt uz mājas grupiņām un dievkalpojumiem. Es uzdevu daudz jautājumu mājas grupiņas vadītājai, jo vēlējos tikt vaļā no pornogrāfijas atkarības, vientulības, iegūt dzīves jēgu, saprast, kāds ir Dievs, ko Bībele saka par attiecībām un citām dzīves sfērām. Es daudz skatījos draudzes mācītāja svētrunas un sāku arī pats lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Tajā brīdī es pat nedomāju par otru pusīti, vienkārši vēlējos uzzināt, kā Dieva spēkā izmainīt sevi.

Iepazīstot Dievu un esot draudzē, sapratu, ka ir cilvēki, kuri spēj dzīvot citādāk. Ņemot piemēru no mācītāja un citiem veiksmīgiem kristiešiem, pieņēmu lēmumu pamēģināt, kas man arī izdevās – dzīvot veiksmīgi pēc Bībeles principiem.. Devos arī uz trīs dienu semināru „inkaunteru”, kur lūdza par manām problēmām. Pamazām sāku piedzīvot iekšējas izmaiņas – bezcerību un apziņu, ka vienmēr būšu viens, spēju atstāt pagātnē, jo atgādināju sev, ka Bībelē ir arī rakstīts: ”Nav labi cilvēkam būt vienam. Es tam darīšu palīgu, kas atbilst viņam” /1. Mozus 2:18/ Ja agrāk sevi patiesi ienīdu, tad pēc šīm izmaiņām pieņēmu sevi tādu, kādu Dievs mani ir radījis un necentos vairs izpatikt apkārtējiem.

Draudzē es uzzināju, kādas attiecības ir radījis Dievs – attiecības starp vīrieti un sievieti ir tikai laulībā uz visu mūžu, un pirms cilvēki precas. Viņi nedzīvo kopā, bet cenšas iepazīt viens otra iekšējo cilvēku. Pasaulē šādi standarti ir sveši un tāpēc tik daudzas attiecības pajūk. Sākumā, kad uzzināju šo kārtību, man tas šķita neparasti, taču es izlēmu, ka, ja veidošu attiecības, tad tieši tādā veidā. Kāpēc? Jo tas, kā es iepriekš centos izveidot attiecības, bija neveiksmīgi un lika daudz vilties. Gāja laiks un es sāku aizdomāties par to, ka vēlētos attiecības, bet šoreiz pēc Dieva prāta. Tā kā šāda iespēja vēl nebija parādījusies, es atlaidu šo vēlmi un teicu Dievam: „Dievs, ja tas ir Tavs prāts, lūdzu, dod man mīļoto cilvēku, ar kuru pavadīt visu mūžu, ja nē, tad es vienalga kalpošu Tev.”

Pagāja apmēram divas nedēļas un es satiku savu tagadējo sievu. Es uzticējos Dievam, mācītājam un šai draudzei, kuru abi apmeklējam, tāpēc es biju pārliecināts par savu izvēli. Šobrīd esmu laimīgi apprecējies un nenožēloju, ka tieši šādi sāku veidot attiecības. Mēs ar manu sievu pirms laulībām iepazinām viens otra iekšējo cilvēku, kas palīdzēja mums veidot labas attiecības laulībā. Esot attiecībās ar kristieti, kas seko Dieva principiem, es zinu, ka mēs paliksim viens otram uzticīgi līdz mūža galam, jo mēs esam uzticīgi vispirms Dievam. Es zinu, ka mani mājās gaida cilvēks, kurš mani pieņem tādu, kāds es esmu, un otrādi. Ja agrāk man vajadzēja obligāti kaut ko tēlot no sevis, izpatikt, tad tagad es esmu patiess.

Esmu sapratis, ka mēs pa īstam nevaram piepildīt nevienu savu vēlmi, ja neesam gatavi to pilnībā atdot Dieva ziņā un pārlieku nepieķerties domām par to. Ja tu kalposi Dievam no visas savas sirds un brīvas gribas, piepildīsies tavas sirds vēlmes! Dievs nekad neatņem, Viņš, tieši pretēji, dos tev visu, kas ir vajadzīgs!”

Raivo Mahņova liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1223