ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Vairs nevēlos gaidīt no citiem, bet darīt pati!

Publicēja 2019. gada 8. nov. 12:51Laura Gruševa

Ziņas datums 08.11.2019

Bieži vien mēs esam tie, kuri gaida palīdzību, mīlestību un rūpes, bet retāk tie, kuri paši to sniedz. Žanetes dzīve neizmainījās, klusībā gaidot kaut ko no citiem. Tā sāka mainīties, iepazīstot Dievu un sākot kalpot citiem cilvēkiem. Paradoksāli, bet tieši došana citiem ir tas, kas izmaina cilvēku un liek viņam pašam piedzīvot mīlestību un piepildījumu, ko meklē ikviens šajā pasaulē.

Žanete stāsta: „Draudzē esmu jau vairāk nekā četrus gadus. Atnācu uz draudzi, jo uzaicināja paziņa. Man tajā laikā bija problēma – biju savainojusi pēdu, ievainojums bija diezgan smags. Pēdā bija koka gabaliņš, un to līdz galam tik vienkārši nevarēja izdabūt ārā. Tieši tajā laika posmā mans paziņa uzaicināja mani uz mājas grupas pasākumu – pikniku. Pēc Facebook ierakstiem biju sapratusi, ka mans paziņa iet draudzē un ir ticīgs. Sākumā tas šķita dīvaini, domāju, ka viņš ir pārāk aizrāvies. Tomēr iedziļinoties tajos ierakstos, mani daudz kas uzrunāja, viena no lietām – cilvēku liecības. Lasīju kāda cilvēka liecību, kur bija notikusi dziedināšana, un šis cilvēks teica – Dievs var dziedināt arī tevi! Tajā brīdī nodomāju – tiešām, arī mani? Tā kā ar sāpēm biju nomocījusies jau mēnesi, izlēmu izmēģināt lūgšanu, jo domāju, ko gan man zaudēt? Īsti gan neticēju, ka kaut kas mainīsies, taču ārstēšanas process, par spīti medikamentiem, bija ļoti ievilcies, tāpēc ķēros pie pēdējā salmiņa. Nākamajā dienā izgāja pēdējās strutas un kāja pēc divām dienām bija sadzijusi! Tas notika tik strauji, ka sasaistīju to ar savu lūgumu Dievam! Pēc šī gadījuma izlēmu atnākt uz draudzi, sāku iet gan uz dievkalpojumiem, gan mājas grupiņām, ko vadīja paziņa, un arī uz Bībeles skolu. Mani ļoti uzrunāja mācītāja sprediķi, es ļoti slāpu pēc Dieva. Taču mans ticības ceļš nebija tik gluds, jo pēc laika es izvēlējos nepareizas prioritātes. Tobrīd vēl nesapratu līdz galam visus Dieva principus un man sāka interesēt vairāk citas lietas. Es iemīlējos kādā puisī un aizgāju prom no draudzes. Šīs attiecības neizdevās, mēs izšķīrāmies un es jutos ļoti salauzta, biju tādā kā depresijā. Jutos ļoti nomākta, negribējās ne ēst, ne gulēt, iekšā valdīja tukšums. Sāku meklēt kādas lietas, ko darīt – iestājos autoskolā, tikos ar dažādiem draugiem.

Pēc kāda laika es satiku vienu puisi, ar kuru gājām mājās grupiņā, un viņš teica, lai nāku atpakaļ, jo tur ir forši! Īstenībā es ļoti vēlējos, bet iekšēji jutos slikti par to, ka biju aizgājusi, nekomunicēju vairs ar mājas grupiņās vadītāju un pārējiem cilvēkiem. Bija mājas grupiņas diena, rokās turēju telefonu un ļoti vēlējos uzzvanīt grupiņas vadītājam. Kad piezvanīju, viņš teica, ka nupat lūdza par mani Dievu un tieši tagad es viņam zvanu! Es ar prieku atnācu uz mājas grupiņu un vēlāk arī uz dievkalpojumu. Redzēju to, ka es kādam rūpu, ka par mani lūdz Dievu. Es atsāku veidot personīgo laiku ar Dievu – lasīju Bībeli, lūdzu, sāku kalpot mājas grupiņā, pielietoju dzīvē visas lietas, ko mācīja mācītājs. Uzsāku kalpot arī draudzē, tas man deva lielu piepildījumu! Es kļuvu atbildīgāka un apzinājos, cik svarīgi ir tas, ka es daru kaut ko Dievam, ka es palīdzu draudzes darbā. Man patika tas, ka uz mani var paļauties, ka es varu būt uzticama un izpildīt konkrētus pienākumus. Kalpošana draudzē sāka ļoti mainīt mani kā personību.

Sāku arī citiem cilvēkiem stāstīt par Dievu, jo vēlējos dot to, ko pati saņēmu. Sākumā man tas īpaši labi nepadevās, jo es nebiju diezgan komunikabla, biju arī nepārliecināta par sevi. Kalpojot cilvēkiem, es sāku pamanīt savas rakstura nepilnības – kautrīgumu, ātru apvainošanos vai dusmas. Sapratu, ja vēlos pacelt citus, man jāmainās pašai. Sāku lūgt par to un censties no savas puses darīt, ko varu. Pēc laika es sāku manīt izmaiņas. Ja agrāk pēc izteiktas kritikas dusmojos, ierāvos sevī, tad tagad paanalizēju savā prātā, kāpēc cilvēks tā ir teicis, un izmainīju savu reakciju.

Pirms kāda laika notika draudzes evaņģelizācijas tūre pa Rīgu, kuras laikā tika atvērtas daudzas jaunas mājas grupiņas. Es pieteicos kā viena no tiem, kas grib vadīt grupiņu, jo ļoti vēlējos palīdzēt cilvēkiem. Es veltīju tam ļoti daudz laika, lūdzu par to un lasīju grāmatas. Tas norūdīja mani – no cilvēka, kas vairāk klausa savām emocijām, kļuvu par rakstura un lēmuma cilvēku. Neskatoties uz grūtībām, eju uz priekšu, jo zinu, kāpēc to daru. Es jūtu Dieva mieru sirdī un Viņa vadību ikdienā. Pat, ja es nezinu, kā atrisināt kādas lietas, Dievs tās atrisinās! Neatceros pēdējo reizi, kad būtu uz kādu apvainojusies vai iekarsusi dusmās. Protams, reizēm „pacepos” par kaut ko, bet ne tā, kā agrāk, kad varēju pat uzbļaut kādam! Es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir un nešķiroju nevienu, jo vēlos, lai ikviens iepazīst Dievu un Viņa spēkā jebkurš cilvēks var izmainīties!

Kalpošana Dievam un cilvēkiem ir izmainījusi manu sirdi, domāšanu un devusi tādu piepildījumu, ko nekas cits nespēj pilnībā dot! Iepriekš es gaidīju mīlestību un atbalstu no cilvēkiem, ko bieži arī nesaņēmu, bet vairāk pavadot laiku Dieva tuvumā un darot Viņa darbus, sapratu, ka nevēlos gaidīt no citiem, bet dot pati. Vairs nejūtos tukša vai nepilnīga, bet piepildīta ar Dievu.

Ikvienam vēlos teikt – Dievs tevi ļoti mīl un tu Viņam esi īpašs un svarīgs! Lai arī kas tavā dzīvē notiek, lai arī ko tu domā un dari, Dievs tevi mīl un gaida mājās! Tāpēc iesaku tev – pieņem Viņa mīlestību jau tagad!”

Žanetes Aurēlijas Aržanovskas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Signe: No ņēmējas esmu kļuvusi par devēju

Publicēja 2019. gada 1. nov. 12:08Laura Gruševa

Ziņas datums 01.11.2019

Signe pusaudžu gados piedzīvoja vecāku trūkumu un bija spiesta veidot patstāvīgu dzīvi kā nu mācēja. Izvēloties neīstos draugus, parādījās uzdzīve, kas šķita jautrāka par ikdienas plānošanu un atbildību. Svaidīšanās no viena darba uz otru, parādi un finansiāls trūkums raksturoja Signi kā personību līdz brīdim, kad viņa iepazina Dievu. Tas pilnībā izmainīja viņas sirdi un domāšanu.

„Kad man bija 17 gadi, nomira mana mamma. Mani audzināja audžuvecāki, taču viņus es nopietni neuztvēru. Šajā vecumā bija jāsāk mācīties patstāvīgai dzīvei, bet man nebija neviena tuva cilvēka, kurš iemācītu atbildību, kā ir jāstrādā, manai dzīvei trūka mērķu. Ļoti pietrūka mammas padomu un klātbūtnes. Līdz ar to es pret darbu attiecos diezgan vieglprātīgi – svaidījos no viena uz otru, pie katra sīkākā iemesla, kas man nepatika, gāju prom vai arī mani atlaida. Nezināju, kā varētu dzīvot citādāk. Bija pat dienas, kad man nebija, ko ēst! Bieži prasīju kādiem paziņām aizdot naudu vai palīdzēt ar ēdienu. Trūkuma dēļ parādījās neapmaksāti rēķini, kas ar laiku kļuva norma. Esmu nomainījusi neskaitāmus pakalpojumu sniedzējus, lai izbēgtu no rēķinu segšanas.

Paralēli tam ikdienā patika uzdzīvot – lietoju alkoholu, cigaretes un narkotikas. Manā dzīvoklī ļoti bieži valdīja tusiņu dzīve. Šādi dzīvojot es neaizdomājos, ka varētu ko mainīt, ka es pati varētu strādāt labā darbā un normāli nopelnīt, drīzāk gaidīju palīdzību no citiem vai iespēju, kā izvairīties no rēķina maksāšanas, tā teikt, „izšmaukt pa zaķi”.

Mana māsa pirms vairākiem gadiem sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, tur viņa iepazina Dievu, sāka ticēt un viņas dzīve mainījās. Viņa bija sākusi lūgt Dievu par mani jau labu laiku, un es atceros to brīdi, kad kādā dienā piecēlos un vairs nespēju lietot narkotikas. Tas bija reāls brīnums, taču draudzē ienācu un tā reāli sāku ticēt Dievam tikai pēc sešiem gadiem. Es pamazām sāku tuvoties Dievam, lasot Bībeli, lūdzot Viņu ikdienā un apmeklējot Bībeles skolu. Sākumā man bija aizspriedumi pret ziedošanu, es nevarēju saprast, kāpēc tāda lieta vispār ir vajadzīga un arī kāpēc man vispār kādam būtu kaut kas jādod? Es biju pieradusi ņemt un sagaidīt no kāda, taču es nemācēju dot. Ejot Bībeles skolā, es uzzināju, ka tā ir Dieva griba, lai celtu Viņa draudzi, un tā ir arī iespēja, kā Dievs var svētīt.

Pamazām es sāku ziedot un pamanīju, ka no ņēmējas kļuvu par devēju. Dievs sāka mani mainīt – gan prātu, gan sirdi. Sapratu, ka ir jākļūst arī nopietnākai un atbildīgākai, jo es atbildu Dieva priekšā par to, kā dzīvoju. Mājas grupiņā lūdzām par darbu – lai Dievs iedot labu iespēju un lai šis darbs netraucētu man apmeklēt grupiņas un dievkalpojumus. Kādu laiku atpakaļ man parādījās šāda iespēja. Man ir darbs, kur darba devējs nāk pretī, ir labs atalgojums un pati cenšos darīt no savas puses visu, ko varu. Turklāt, tas man netraucē apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, lai gan tirdzniecībā parasti ir maiņu darbs, ar kuru ir jārēķinās. Visu šo laiku es pamanīju, ka Dievs par mani gādā – gadījās visādas situācijas, kad pēkšņi cilvēki piedāvā man palīdzību. Manam vīram darbā tagad ir dažādi bonusi. Dzīvojam ar apmaksātiem rēķiniem un paši palīdzam citiem. Ja agrāk es nesapratu, kāpēc man būtu kādam jāpalīdz, tad tagad to daru regulāri. Pirmkārt, stāstu cilvēkiem par Dievu un palīdzu viņiem iepazīt Viņu, ja kādam ir trūkums, tad iedodu arī naudiņu vai pārtiku. Un tas nāk no sirds!

Citiem iesaku lasīt Dieva vārdu, pieņemt lēmumu dot no sirds, negaidot saņemt kaut ko pretī!”

Signes Zemītes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Iepazinu Dievu un ieguvu brīvību no atkarībām!

Publicēja 2019. gada 25. okt. 13:31Laura Gruševa

Ziņas datums 25.10.2019

Ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēks sāk lietot alkoholu un smēķēt – iekšēja tukšuma sajūta, stress, izjukušas attiecības, atrašanās nepareizā draugu kompānijā, bet kurš gan varēja paredzēt, ka dažas glāzītes un cigaretes jautri nosvinētos pilngadības svētkos var pārvērsties atkarībā, kas ilgs vairāku gadu garumā un cīnīties pret to paša spēkiem nebūs iespējams. Savā stāstā Renārs padalīsies ar to, ko ir piedzīvojis un kā viņa dzīve izmainījās, satiekoties ar Dievu.

“Kā jau vairākums “padsmitnieku” arī es ļoti gaidīju savu pilngadību, kad varēšu pats, nevienam neprasot atļauju, darīt to, ko vēlos. Kad bija pienākuši tie gaidītie astoņpadsmit gadi, šo notikumu taču vajadzēja tā kārtīgi atzīmēt un īpaši nosvinēt. Viss sākās ar vienu glāzīti, kurai sekoja otra, bet pēc tam alkohols jau “straumēm plūda” manī. Es jutu, kā tā dzira apreibina manu prātu un “atver bremzes”. Ja bez alkohola es biju kluss un kautrīgs, sevī noslēgts jauneklis, kas brīžiem nevarēja atvērties komunikācijai ar cilvēkiem, tad, iedzerot alkoholu, parādījās lielas runas spējas, jūra likās līdz ceļiem un prāts nesās uz dažādām neģēlībām. Tā sajūta bija tik kārdinoša un vilinoša, ka nespēju tai pretoties un to apturēt. Lai gan pirmo cigareti, slēpjoties no vecākiem, uzpīpēju jau desmit gadu vecumā, sasniedzot pilngadību, smēķēšana kopā ar alkoholu bija manas dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Sākās nemitīgi “tusiņi” tādu pašu draugu lokā un pastāvīgas iedzeršanas nedēļas nogalēs. Reizēm darbā nespēju sagaidīt dienas beigas, lai beidzot tiktu pie kāda reibinošā dzēriena. Ja ilgāku laiku netiku pie cigaretēm un alkohola, sākās slikta pašsajūta, iekšējs nemiers, trauksme, tā saucamās “lomkas”. Šīs atkarības ilga sešus gadus un bija kā murgs, kas vilka mani arvien dziļāk purvā, taču pats es to nesapratu. Likās, ka tas ir normāli un pat “kruti”. Reiz, kopā ar draugiem,” tusējot” kādā Vecrīgas bārā, biju tā “pielējies”, ka neuztvēru apkārt notiekošo un neatceros, kā sākās strīdi un izrēķināšanās, kuru rezultātā es atjēdzos ar zilu aci un pārsistu galvu. Bez policijas iejaukšanās toreiz neiztika. Ik pa laikam manā prātā parādījās doma par alkohola un cigarešu lietošanas pārtraukšanu, bet, lai kā es centos to īstenot, saviem spēkiem to nespēju.

Mana mamma ticēja Dievam un arī lūdza Viņu. Vairākas reizes viņa centās stāstīt par Dieva varenajiem brīnuma darbiem – dziedināšanu, atbrīvošanu no atkarībām un žēlastību, kas dota arī man, bet viņas vārdi man bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Mamma bija neatlaidīga un turpināja, līdz brīdim, kad viņas teiktais: “ Dēls, tev vajag Dievu!” dziļi aizskāra manu sirdi un es vēlējos iepazīt savu Debesu Tēvu. Kādu dienu es satiku savu draugu, kurš mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu un mēs kopā aizgājām. Tas dievkalpojums paliks vienmēr manā atmiņā, jo tajā saņēmu savu brīnumu. Izejot draudzes priekšā, nožēlojot grēkus un pieņemot Jēzu par savu Kungu un Glābēju, Dievs man pieskārās ar lielu spēku un es momentā tiku atbrīvots no cigarešu un alkohola atkarības. To brīvības sajūtu vārdos grūti aprakstīt, bet es skaidri sapratu, ka tas bija grēks, kas mani vajāja un es biju tā vergs.

Atkarībām tika pateikts stingrs “nē” un pielikts trekns punkts! Vēlme pēc alkohola un cigaretēm tika nogriezta kā ar nazi. Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš vairs nelietoju reibinošos dzērienus un nesmēķēju. Alkohols vairs nav vajadzīgs, lai droši komunicētu ar cilvēkiem, jo atvērtības un brīvības sajūtu ir devis Dievs. Arī mans draugu loks ir krasi mainījies. Tie ir cilvēki, kuri mani nevis aicina iedzert, bet ceļ un atbalsta. Tagad turpinu regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus un kristīgo mājas grupiņu, lasu un studēju Bībeli, lūdzu Dievu un paļaujos uz Viņu visās dzīves sfērās. Apmeklēju Bībeles skolu, lai labāk varētu izprast Dieva Vārdu un Viņa aicinājumu manai dzīvei. Patiesi vēlos arvien vairāk iepazīt savu Debesu Tēvu un no sirds nodoties Viņam. Jūtos laimīgs!

Ja arī tev kāds mēģina pastāstīt par Dievu, lūdzu, nenoraidi to, uzklausi un atver savu sirdi, lai tava auss kļūst dzirdīga, acs redzīga un prātā ir vēlme pieņemt patiesības vēsti, kas var izmainīt arī tavu dzīvi.”

Renāra Romula liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Aizvadīta otrā Starpkonfesionālā Tautas Lūgšanu Sapulce!

Publicēja 2019. gada 20. okt. 00:04Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 21. okt. 02:56 ]

Ziņas datums 19.10.2019

Šodien, 19. oktobrī, notika Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju līderus un ticīgos, notiek jau otro reizi. Ikvienam bija iespēja kopīgi slavēt Dievu un lūgt par Latviju. Slavēšanu vadīja dažādu draudžu slavēšanas līderi un piedalījās arī starpkonfesionāls kopkoris. Uzrunas teica vadošo konfesiju bīskapi, pārstāvji un garīgie vadītāji – Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapa Kaspara Šterna pārstāvis – Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis, Rīgas Mateja baptistu draudzes mācītājs, Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ex-ministrs un Rīgas domes deputāts Ainars Baštiks, Latvijas Apvienotās Metodistu Baznīcas superintendants Edgars Šneiders, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkevičs, Draudzes “Jaunā Paaudze” Latvijā vecākais mācītājs Aleksejs Ļedjajevs, Pestīšanas armijas Reģionālā vadītāja Roberta Tuftstroma vietniece, Kapteine Sāra Ilsters, Evaņģēliskās ticības kristiešu draudžu centra “Dzīvības avots” bīskaps Rufus Adžiboje, draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs un pasākuma organizators Mārcis Jencītis.

Pasākuma noslēgumā izskanēja evaņģēlija vēsts un aicinājums kopīgā lūgšanā nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Noslēgumā mācītāji aizlūdza par cilvēku vajadzībām.

Šogad bija iespēja arī parakstīt „Pateicības vēstuli valsts vadītājiem”. Vēstules mērķis ir pateikties Latvijas valdībai par līdz šim paveikto darbu, par saglabāto himnu „Dievs, svētī Latviju!”, latviešu valodu, reliģijas un vārda brīvību, kristīgām un ģimenes vērtībām un citiem labiem darbiem un lēmumiem mūsu valsts labā. Pateicības vēstuli ir iespējams parakstīt arī elektroniski portālā parlatviju.lv, kā arī to varēs parakstīt papīra formātā draudzēs.

Parlatviju.lv ir balsošanas platforma, kurā ikviens Latvijas pilsonis var parakstīt izvirzītas iniciatīvas un petīcijas Latvijas valsts celšanai, kas pēc tam tiek nogādātas Saeimā. Šīs platformas atklāšana notika pagājušā gada rudenī, kad tika organizēts arī pirmais Tautas Lūgšanu sapulces pasākums, kura laikā tika parakstīta petīcija par kristīgām un ģimenes vērtībām. Šogad mērķis ir izteikt pateicību valdībai un svētīt to.

Nākamais Tautas Lūgšanu sapulces pasākums notiks 2020. gada 17. oktobrī. Nāc pats un aicini draugus!

Pasākuma tiešraides video var noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=HPNbC8ZlMl0&t=8s

Bildes no pasākuma: https://bit.ly/32x5bMN

Atbalsti pasākumu arī finansiāli: https://dievssvetilatviju.info/ziedojumi/

Vairāk informācijas: https://dievssvetilatviju.info/

Kristīne Zeltiņa

Linda : Man vairs nav jābaidās saslimt!

Publicēja 2019. gada 18. okt. 00:57Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 18. okt. 01:35 ]

Ziņas datums 18.10.2019

Savu dziedināšanu no kakla sāpēm Linda piedzīvoja gandrīz uzreiz pēc tam, kad bija sākusi apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Pie tam viņa saka, ka savās lūgšanās nekoncentrējās tikai uz savu dziedināšanu vien. Jaunā meitene iemīlēja Dievu, sāka kalpot draudzē un arī veselības uzlabošanās nelika sevi ilgi gaidīt. Par to, kā tas notika, viņa stāsta: 

“Hronisks iekaisums kaklā man parādījās apmēram pirms četriem gadiem. Katru rudeni un pavasari, kā arī mainoties laika apstākļiem, man sāpēja kakls. Kaut gan centos izvairīties no aukstuma, vēja un samirkšanas, vilku šalli un cepuri, saasinājumi tomēr parādījās. Iemesli kakla slimībai bija novājināta imūnsistēma, spriedze darbā, ne pārāk kvalitatīva pārtika un laika apstākļu maiņa. Saasinoties slimībai, ārsts man izrakstīja zāles. Sāpes un aizsmakums, nemitīgā cenšanās pasargāt sevi no saslimšanas, kā arī apziņa, ka nākot rudenim, tas tāpat neko nelīdzēs, radīja manī lielu diskomfortu un trauksmi. Arī ārsta prognozes nesolīja neko labu. Viņš teica, ka šādi iekaisumi kaklā pie laiku maiņām man būs visu laiku.

Vēlējos iegūt mieru savā sirdī, jo dzīves ritms un slimība mani bija nomocījuši. Ne darbā, ne sadzīvē nejutu ne mieru, ne piepildījumu. Sāku lūgt pati Dievu saviem vārdiem, kā nu mācēju. Tad kādu dienu uz ielas pie manis pienāca cilvēki un uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu. Es atnācu, man ļoti patika draudzīgā atmosfēra un kopš tā laika neesmu izlaidusi nevienu mājas grupiņu vai dievkalpojumu. Pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu, sāku katru dienu lūgt Dievu, lasīt Bībeli un kalpot draudzē.

Savās lūgšanās es apliecināju, ka Jēzus Kristus brūcēs esmu dziedināta un ka Viņš ir paņēmis projām visas manas sāpes un problēmas. Nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad saņēmu savu dziedināšanu. Pirms diviem gadiem, ienākot draudzē, bija septembris, tuvojās rudens aukstais un drēgnais laiks. Jau toreiz es pamanīju, ka slimības izpausmes man ir kļuvušas stipri mazākas un vieglāk panesamas. Nu jau divus gadus nelietoju nekādas zāles un nav vairs ne miņas no slimības uzliesmojumiem. Ir pagājušas vairākas laikapstākļu maiņas – rudens, ziema, pavasaris, bet hroniskais iekaisums vairs nav atkārtojies. Nav vairs ne sāpes, ne aizsmakums, kā bija iepriekš. Vairs nav jātuntulējas, jāvalkā šalle un cepure jau septembrī un ar bailēm jāgaida aukstais laiks un kārtējais saasinājums.

Manā sirdī ir miers un ticība, ka ar mani turpmāk viss būs labi. Ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, iepazinu Dievu personīgi, ieguvu mieru un arī dziedināšanu no savas slimības. Tagad mana dzīve ir ļoti uzlabojusies. Nav vairs jādomā par diskomfortu un apgrūtinājumiem, kas sarežģītu manu dzīvi. Novēlu arī tev iepazīt Dievu un piedzīvot Viņa žēlastību savā dzīvē!”

Lindas Vīksnas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Haralds – tagad beidzot vairs nesmēķēju!

Publicēja 2019. gada 11. okt. 05:14Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 11. okt. 05:15 ]

Ziņas datums 11.10.2019

Haralda dzīvē ilgus gadus valdīja kāds netikums - smēķēšanas atkarība. Izmēģinot  neskaitāmus līdzekļus, lai tiktu vaļā no nikotīna atkarības, viņš saprata, ka  pats saviem spēkiem galā netiek un katru reizi, kad ir izmēģināts atmest smēķēšanu, nāk jauna vilšanās. Tomēr, ko nevar cilvēks, to var Jēzus! Kā satikšanās ar Dievu izmainīja jaunā vīrieša dzīvi, pastāstīs viņš pats.

Smēķēt sāku apmēram sešpadsmit gadu vecumā. Tajā laikā daudzi jaunieši man apkārt smēķēja, un es nodomāju, ka arī ir jāpamēģina. Diemžēl šis izmēģinājums nebeidzās ar vienu cigareti un es turpināju ikdienā lietot nikotīnu turpmākos divdesmit gadus. Ja sākumā man tas šķita interesanti – izmēģināt, tad vēlāk to nožēloju, jo nekādu labumu tajā vairs nesaskatīju. Ar laiku man sāka pasliktināties veselība – bija sirdsklauves, klepus un kopumā apzinājos, ka smēķēšanai nav labas sekas.

Ko tik es neizmēģināju, lai atmestu cigaretes! Pirmā, protams, bija gribasspēka metode. Taču šis pasākums vienmēr beidzās neveiksmīgi – maksimālais laika periods, ko izturēju, bija divi mēneši, pēc tam atkal „norāvos”. Izmēģinātas tika arī šai problēmai paredzētās košļājamās gumijas, elektroniskās cigaretes, lasīju psiholoģiska rakstura grāmatas, kas māca pārvarēt atkarības, taču katrs nākamais mēģinājums man lika arvien vairāk vilties. Sāku domāt, ka nekad nespēšu tikt no tā vaļā!

Visu savu dzīvi esmu ticējis Dieva eksistencei, taču nebiju iepazinis personīgi un nezināju, ka Viņa spēkā varētu tikt atbrīvots no smēķēšanas atkarības. Es mēdzu lūgt Dievu, taču ne Jēzu, tāpat arī nekad iepriekš nebiju Viņu pieņēmis par Kungu un Glābēju. Kāds mans draugs, kurš jau kādu laiku apmeklēja draudzi „Kristus Pasaulei”, mani uzrunāja ar savu liecību. Es redzēju, ka viņa dzīve ļoti izmainījās, esot ar Dievu. Tādēļ arī es izlēmu atnākt uz draudzi. Devos arī uz “Kristus Pasaulei” trīs dienu lūgšanu semināru inkaunteru, kur ir iespēja nožēlot grēkus, kur lūdz par atkarībām un slimībām. Toreiz braucu ar mērķi atrisināt pavisam citas lietas, tikt vaļā no smēķēšanas pat necerēju. Inkauntera laikā pieņēmu lēmumu sekot Jēzum un nodot savu dzīvi Viņam. Bībele saka, ka tajā brīdi tu kļūsti par jaunu cilvēku no iekšienes, izmainās domāšana, jo Svētais Gars ienāk cilvēkā. Tā notika ar mani! Pagāja apmēram nedēļa un es sapratu, ka mans „jaunais cilvēks” vienkārši nespēj smēķēt! Tajā nedēļā mani ļoti uzrunāja Rakstu vieta no Bībeles: „Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis? /1.vēst. Kor. 6:19/” Iekšēji kaut kas pretojās un man nevajadzēja pat ne vismazāko piepūli, lai nesmēķētu! Tas bija reāls Dieva brīnums!

Visu šo gadu laikā, kad viens neveiksmīgs mēģinājums sekoja otram, tagad pēc aizlūgšanām es to vienkārši varu vairs nedarīt! Mans loģiskais saprāts joprojām nespēj tam noticēt. Turpinu apmeklēt katru dievkalpojumu, katru mājas grupiņu, lūdzu pats Dievu un lasu Bībeli. Ļoti uzrunā mācītāja sprediķi, kas paredzēti ikvienai cilvēka problēmu atrisināšanai. Cenšos darīt visu, ko mācītājs māca – regulāras attiecības ar Dievu, kalpoju draudzē, stāstu par Dievu tuviniekiem un apkārtējiem cilvēkiem. Dzīve bez cigaretēm nav vienīgais, ko Dievs man šajā laikā ir devis, droši varu teikt, ka dzīvoju ļoti tuvu tam, kā vienmēr esmu vēlējies un sapņojis!

Cilvēkiem, kuri cīnās ar kādām atkarībām, vēlos teikt – ja tu centīsies tikt vaļā no kādas atkarības, tā nekur nepazudīs. Mēģinot atbrīvoties no vienas, iegūsi vietā citu. Cilvēka dzīve pilnīga var būt tikai dzīvojot kopā ar Jēzu, jo tukšumu, ko cilvēki mēģina aizpildīt ar atkarībām, var aizpildīt tikai Viņš. Un pamatnosacījums tam ir personīgas attiecības ar Dievu un būt draudzē, jo caur to strādā pats Dievs un tas tevi izmainīs.”

Haralda Austriņa liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Līderības seminārs un dziedināšanas dievkalpojums ar Andreju Tiščenko

Publicēja 2019. gada 6. okt. 22:08Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 8. okt. 23:02 ]

Ziņas datums 06.10.2019

Šajā nedēļas nogalē 5. un 6. oktobrī draudzē „Kristus Pasaulei” viesojās draudzes „Jaunā Paaudze” bīskaps Andrejs Tiščenko. Viņš ir viens no Pasaules Draudžu izaugsmes organizācijas direktoriem, ko vada Dr. Jongi Čo. Bīskapa pārziņā ir 330 draudzes, ko apmeklē vidēji 20000 cilvēku.

Sestdien notika Līderības seminārs, kurā bīskaps Andrejs Tiščenko dalījās ar savām zināšanām un pieredzi par draudzes izaugsmi un līderību. Kā vienu no svarīgākajām lietām, kam jāpiemīt labam līderim, viņš, pirmkārt, minēja aicinājumu jeb izpratni par to, ka Dievs aicina ikvienu kristieti apzināties savu uzdevumu šeit virs Zemes, kas ir cilvēku glābšana. Otrkārt, ikvienam ir jāstrādā pie sava rakstura – bieži vien tieši raksturs ir klupšanas akmens attiecībās ar cilvēkiem un neļauj gūt panākumus. Trešā lieta ir profesionalitāte, kas ir sasniedzama, nemitīgi pilnveidojot savas zināšanas.

Savukārt svētdien norisinājās dziedināšanas dievkalpojums, kur bīskaps sludināja par iemesliem, kāpēc cilvēku dzīvēs parādās pēkšņas, pat neizskaidrojamas problēmas – bieži vien tā ir dēmoniska ietekme, kas ienāk caur grēku. Tādēļ ir svarīgi nožēlot gan savus, gan senču grēkus un caur lūgšanu dēmonu vara var tikt salauzta. Andrejs Tiščenko aizlūdza par dažādām slimībām, atkarībām un lāstiem, lai cilvēki Dieva spēkā iegūtu brīvību. Dievkalpojumā valdīja spēcīga Dieva klātbūtne un par liecībām, kādas izmaiņas saņēmuši dievkalpojuma apmeklētāji, mēs noteikti vēl dzirdēsim.

Bildes no Līderības semināra vari aplūkot šeit: https://bit.ly/2OrvZtQ

Dziedināšanas dievkalpojums: https://bit.ly/2VuUo39

Vairāk informācijas: www.kristuspasaulei.lv

Kristīne Zeltiņa

Atverot sirdi Dievam, saņēmu dziedināšanu

Publicēja 2019. gada 4. okt. 10:27Laura Gruševa

Zi'nas datums 04.10.2019

Dāvids jau no bērnības ticēja, ka Dievs ir, bet nekad nebija patiesi atvēris savu sirdi Jēzum. Taču, beidzot pieņemot Dievu un ielaižot Viņu savā sirdī un dzīvē, Dāvids saņēma arī dziedināšanu savai mugurai, kas ilgu laiku bija sāpējusi. Par to, kā tas notika, Dāvids stāsta: “Mana aizraušanās ir sports. Pirms trīs gadiem sāku cītīgi nodarboties ar poverliftingu jeb spēka trīscīņu un svaru bumbu sportu. Biju ar to pārāk aizrāvies un, vēloties rezultātus gūt īsā laikā, neievēroju piesardzību. Tā radās pārslodze ar pamatīgām muguras sāpēm. Sākumā domāju, ka man ir spēcīgs organisms un sāpes pēc brīža pāries, bet nekā – nācās vērsties pēc medicīniskās palīdzības. Traumatologs-ortopēds ieteica pretsāpju ziedes un nosūtīja uz vairākiem izmeklējumiem.

Nevienam nav noslēpums, ka, lai veiktu vairākus medicīniskos izmeklējumus, uz tiem ir jāpierakstās laicīgi un ilgi jāgaida rindā – mēnesis vai krietni vairāk. Bija reizes, kad sāpes atkāpās un likās, ka ir jau labi, bet pie mazākās piepūles atkal atgriezās. Brīžiem sāpju intensitāte bija tik spēcīga, ka nespēju pietupties, noliekties, lai aizšņorētu vai atšņorētu apavus, sēdēšana ilgāk par 20 minūtēm sagādāja mokas un lielas sāpes izjutu, lai pieceltos kājās.  Ziedes un smēres ar saldējošu efektu deva tikai īslaicīgu atvieglojumu. No tik iemīļotā sporta nācās atteikties. Tā cīnoties ar sāpēm pagāja divi ar pusi gadi. Ilgstošās muguras problēmas ļoti ietekmēja manu emocionālo stāvokli. Tajā laikā jutos ļoti “draņķīgi”, sagrauts, nomākts, bez jebkāda prieka, kā nekam nederīgs puscilvēks.

Dievam ticēju jau no bērnības, bet nebiju tā īsti nodevies un izveidojis ciešas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Arī šajā situācijā, kas saistās ar muguras sāpēm, es gaidīju uz Dieva žēlastību un palīdzību, bet pats neko nedarīju, lai saņemtu dziedināšanu. Vēlāk, esot jau kādu laiku draudzē “Kristus Pasaulei”, kristīgās grupiņas vadītāja ieteica man doties uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru. Biju dzirdējis cilvēku liecības par atbrīvošanu no problēmām, fizisku un emocionālu dziedināšanu un vēl dažādiem brīnišķīgiem notikumiem, ko Dievs darījis inkauntera laikā. Ar lielu interesi, kas tad tur īsti notiek, devos turp.

Inkaunterā es pavadīju trīs brīnumjaukas dienas Dieva klātbūtnē un uzzināju, ka nepietiek tikai Dievu lūgt un no Viņa gaidīt, bet cik svarīgi ir dzīvot pēc Dieva principiem un Viņa gribā. Otrajā dienā, kad notika atbrīvošanas kalpošana, tika lūgts par manu dziedināšanu no muguras sāpēm. Tajā brīdī es nācu mūsu Kunga priekšā ar patiesi atvērtu sirdi, vēlmi darīt Viņa gribu, stingru apņēmību dzīvot pēc Viņa principiem un veidot regulāras, patiesas un dziļas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Tik patiesi un nopietni to nebiju darījis nekad savā dzīvē. Uzreiz nekas nenotika, bet nākamajā rītā pamostoties sāpes bija pilnībā izgaisušas. Es jutos tik neizsakāmi brīvi un viegli. Nekas vairs neapgrūtināja un neierobežoja manas kustības. Sapratu, ka esmu dziedināts un, to apliecinot, pateicos Dievam no visas sirds.

Tagad jūtos brīnišķīgi, jo viss, kas ilgu laiku radīja problēmas, sāpes un traucēja ikdienas gaitas, ir prom. Varu brīvi kustēties, liekties, locīties un atkal darīt lietas, kuras ilgu laiku sagādāja grūtības sāpju dēļ, atsāku arī sportot. Esmu emocionāli pacilāts, priecīgs, garīgi piepildīts ar Dieva mīlestību un laimīgs!

Esmu sapratis, ka nepietiek nākt pie Dieva, lai tikai ko prasītu un gaidītu, bet svarīgi ir nākt ar patiesi atvērtu sirdi, vēlmi pildīt Viņa Vārdu un pilnībā nodoties, lai darītu Dieva gribu. Tad arī visu pārējo, ko lūgsi, Viņš iedos. Neviena lūgšana nepaliks neatbildēta, ja cīnīsies un iesi līdz galam. To esmu apņēmies un visiem novēlu!”

Dāvida Ansona liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Kitija : Noticēju, ka būšu finansiāli svētīta, un tā arī notika!

Publicēja 2019. gada 27. sept. 13:09Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 28. sept. 07:14 ]

Ziņas datums 27.09.2019

Visu savu dzīvi centos izlauzties no naudas trūkuma un nabadzīgas domāšanas. Nevarēju atrast labi atalgotu darbu. Vai nu aizgāju pati, jo bija kārtējā vilšanās par darba vietu vai samaksu, vai mani atlaida nepaskaidrojot iemeslu. Tā es svaidījos no viena darba uz otru un dzīvoju trūkumā. Agrāk es arī vienmēr strādāju kā padotais, bet jau tolaik sapņoju par to, ka es varētu strādāt pati savā uzņēmumā un pieņemt darbā cilvēkus. Tomēr nekādi nezināju, kā to izdarīt, un man mūžīgi neveicās! Vienmēr bija sajūta, ka, lai cik man būtu līdzekļu, tie vienmēr kaut kur pazūd un nauda manā makā ilgi nestāv!

Pirms es ienācu draudzē, Dievam neticēju, nezināju, ka lūgšana spēj kaut ko mainīt. Esot draudzē, es apmeklēju arī mājas grupiņu, kur daudz lūdza par šo manu problēmu, arī pati mājās sāku lūgt un apliecināt, ka ar Dievu man viss ir iespējams. Dievs arī runāja uz mani caur Bībeli. Domāju, ka viens no šķēršļiem finansiālai svētībai bija tas, ka es nedzīvoju pēc Dieva principiem, piemēram, man bija ārpus laulību attiecības, kas Dievam nav patīkami un manas pašas dzīvē tas pievilka drīzāk lāstu, nevis svētību. Tagad es tā vairs nedzīvoju. Sāku arī ziedot savas finanses Dieva darbam un palīdzēt citiem cilvēkiem iepazīt Dievu, piedaloties evaņģelizācijas pasākumos Teicu Dievam – ja Viņš palīdzēs izmainīt šo situāciju, es sākšu kalpot cilvēkiem un iesākšu vadīt savu mājas grupiņu. Devu tādu kā solījumu Dievam. Gāja laiks, strādāju ar savu ticību, mani motivēja mana grupiņas vadītāja un mācītāja sprediķi, kur tiek runāts, ka svētīgāk ir strādāt kā pašnodarbinātajam, jo tieši tur nav robežu Dieva svētībām un tu vari pats plānot savu laiku, vairāk kalpot Dievam un palīdzēt citiem cilvēkiem.

Nolēmu sākt pati strādāt uzkopšanā, taču nevis pie darba devēja, bet kā pašnodarbinātā. Man jau iepriekš bija pieredze uzkopšanā un tas nebija nekas jauns. Ieliku sludinājumus un sāku lūgt par to. Tas bija laiks, kad man ar finansēm gāja visgrūtāk, taču es nekad nepārstāju ziedot, lūgt un palīdzēt citiem cilvēkiem iepazīt Dievu! Pēc laika man sāka pieteikties klienti. Šobrīd ir tā, ka es neredzu robežu tam, cik varu nopelnīt nākotnē. Nu jau ne tikai pati strādāju, bet ņemu palīgā arī cilvēku, kas var mani aizvietot un es pati tajā laikā tik un tā saņemu kādu ienākumu no šī darba. Man visam pietiek, nav jādzīvo pusbadā kā agrāk. Ir tāda sajūta un drošība, ka ar Dievu viss ir iespējams, jo Viņš vienmēr palīdzēs atrast jaunus klientus. Ja agrāk man šķita, ka dzīvoju ar „cauru maku”, tad šobrīd ir stabilitāte un finansiāla pietiekamība. Tagad man ir spēks un drosme uzdrīkstēties rīkoties. Iepriekš bija sajūta, ka visas durvis ir ciet, lai kur es arī neietu. Taču tagad viss ir mainījies! Es saprotu, ka ir jāstrādā ar sevi, jācenšas pilnveidoties profesionāli, taču apzinos, ka Dievs mani svētī un palīdz it visā! Citiem iesaku nebaidīties ziedot Dievam! Tici, ka, sekojot Bībeles principiem, tu tiksi svētīts un tā arī būs!

Kitijas Beitānes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa


Noslēdzies septembra inkaunters!

Publicēja 2019. gada 23. sept. 12:13Laura Gruševa

Ziņas datums 23.09.2019

Ir pagājušas trīs brīnišķīgas dienas draudzes rīkotajā lūgšanu seminārā inkaunterā. Tā ir vieta, kur ikviens var pavadīt laiku Dieva klātbūtnē. Inkaunterā ir iespēja uzzināt, kāpēc izvēlēties dzīvot pēc Dieva principiem, cik svarīgs ir Jēzus upuris un ko tas nozīmē ikvienam no mums. Īpaša uzmanība tiek pievērsta atbrīvošanas kalpošanai, kas palīdz cilvēkam iegūt brīvību no atkarībām, lāstiem un slimībām.

Lūk, dažas no liecībām:

Santa: ”Inkauntera laikā jutos kā Dieva valstībā! Braucu, jo vēlējos atbrīvoties no nepiedošanas un sajust Dieva mīlestību. Sapratu, ka nav neviena, kas mani mīlētu tā, kā Dievs. Pēc aizlūgšanās sajutu brīvību no nepiedošanas un velna varas manā dzīvē. Tagad zinu, ka vēlos palīdzēt citiem cilvēkiem iepazīt Jēzu Kristu un kalpot Dievam!”

Nensija: „Devos uz inkaunteru, jo vēlējos savu dzīvi „sākt no jauna”. Cīnījos ar depresiju un ar grūtībām lūgt Dievu, bija sajūta, ka nespēju to darīt. Tāpat arī vēlējos atbrīvoties no nepiedošanas patēvam, jo bērnībā cietu no viņa vardarbības. Inkaunterā tiku atbrīvota no depresīvajām domām, spēju piedot un saņēmu Dieva Tēva mīlestību, kas iepriekš bija trūkusi.

Elīna: „Bērnībā man nekad nav bijis tēva, mani audzināja mamma un vectēvs, no kuriem nesajutu mīlestību. Man bija ļoti liela nepiedošana viņiem, jo atcerējos rupjos vārdus, apvainojumus, to, ka nekad nedzirdēju mīlestības vārdus. Viņi mēdza mani izdzīt no mājas, teikt, ka es tur vairs nedzīvoju. Tā manī bija ienācis liels naids un vientulība. Pēc aizlūgšanām inkaunterā es ieguvu brīvību un sapratu, ka spēju piedot mammai un vectēvam par spīti visam, kas tika nodarīts. Jutos kā iztukšota no visa sliktā. Sāku apzināties un iepazīt, kas ir Dieva mīlestība!

Nākamais trīs dienu lūgšanu seminārs jeb inkaunters notiks jau no 13. līdz 15. novembrim. Pieteikties vari:

Ieva Andžāne 

tel. +371 26700152

andzaneieva@gmail.com

Bildes no septembra inkauntera vari aplūkot šeit: https://bit.ly/2kF17cY

Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1233