ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Edmunds: „Vairs nedzīvoju azartspēļu varā!”

Publicēja 2019. gada 16. maijs 13:57Laura Gruševa

Ziņas datums 16.05.2019

Katrā pilsētā Latvijā var novērot dažāda veida azartspēļu klubus un bārus, kuros iegriežas ne viens viens apmeklētājs. Daudziem tā ir vienkārši vienreizēja izklaide kopā ar draugiem piektdienas vakarā, citiem – sērga, no kuras nevar tikt vaļā visa mūža garumā. Izpostītas ģimenes, tukši naudas maki un nožēlojama atkarības sajūta ir sekas šai vilinošajai izklaidei, kas sākumā var šķist kā apbrīnojami viegls naudas iegūšanas veids. Tomēr vēlāk cilvēkam ir jāmeklē, kur iegūt kārtējo summu, lai izmēģinātu veiksmi. Par to, kā tas notika Edmunda dzīvē, stāsta viņš pats.

Edmund, kā aizsākās šī ne tik pozitīvā aizraušanās un cik gadus tu spēlēji azartspēles?

Azartspēles pirmo reizi izmēģināju 17 gados, kad man to piedāvāja draugi. Iepriekš mani tas vispār neinteresēja. Mēs vienkārši iegājām un „netīšām” pamēģinājām. Sanāca tā, ka es vinnēju palielu naudas summu – toreiz tas bija tūkstotis latu. Domāju, ka esmu baigais veiksminieks, nezinu, vai būtu turpinājis spēlēt azartspēles, ja sākumā man nebūtu tā „veicies”. Nākamajās reizēs sekoja ļoti līdzīgas summas. Pēc laika, protams, sākās neveiksmes, taču šo sajūtu, ka vari vinnēt tādas summas, vairs nevarēju apslāpēt. Kad saņēmu algu, devos uz spēļu zāli un spēlēju atkal, cerot vinnēt kārtējo laimestu. Kopumā spēlējot azartspēles pagāja 15 gadi manas dzīves.

Kā šī atkarība ietekmēja Tavu ikdienas dzīvi?

Pirmos piecus gadus vienkārši izmēģināju veiksmi, taču vēlāk sapratu, ka lielākas summas var vinnēt, liekot lielākas likmes. Bet, protams, var arī zaudēt lielākas summas, un šajā laikā es sapratu, ka man ir problēma. Katru reizi, neatkarīgi no tā, vai zaudēju vai vinnēju, sev teicu, ka tā būs pēdējā reize. Tā kā samaksa par darbu man bija reizi nedēļā, sāku spēlēt katru nedēļu. Ilgākais laiks, ko pavadīju zālē, neizejot no tās, bija no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam. Kad nācās zaudēt, ierāvos sevī un ne ar vienu nerunāju, biju dusmīgs uz visu pasauli. Spēļu zāle kļuva par manu patvēruma vietu, kur varēju pabūt viens, kur neviens mani netraucēja. Ar laiku iekļuvu arī parādsaistībās, jo nepietika naudas. Ģimenē bija konflikti, jo, tā kā biju vienīgais apgādnieks, nespēju parūpēties par sievu. Vēlāk arī izšķīrāmies šī iemesla dēļ. Pēc šķiršanās kādu laiku nespēlēju, bet ar laiku sapratu, ka tik un tā neko nespēju mainīt, dzīvei zuda jēga. Tā es sevi vienkārši „norakstīju” kā atkarīgu no azartspēlēm un turpināju to darīt.

Vai mēģināji kaut kā atrisināt šo problēmu?

Tā kā pats saviem spēkiem galā netiku, pāris reizes lūdzu Dievu, lai mani izvelk ārā no šīs bedres. Uz baznīcu gan negāju. Tomēr īsti nekas manā dzīvē nemainījās.

Kādā veidā tomēr tev izdevās iegūt brīvību un kad Dievs tev atbildēja uz lūgšanu?

Bija kāda paziņa, kura mani aicināja uz dievkalpojumiem kādā draudzē. Šī meitene teica, ka tikai Dievs var man palīdzēt šajā situācijā. Es vairākkārt apsolījos atnākt, taču neaizgāju. Katru reizi mājās pārdzīvoju par to, jo iekšēji tomēr apzinājos, ka tā ir mana vienīgā iespēja un es tai pretojos. Kādā reizē saņēmos un tomēr aizgāju uz draudzi. Dievkalpojumā patiesi nožēloju grēkus un pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Sāku apmeklēt draudzi un lasīt Jauno Derību regulāri. Vēlāk, apstākļu spiests, pārcēlos uz citu pilsētu, kur draudzes apmeklējumi izpalika. Manā dzīvē atkal iezagās azartspēles, jo, kad nācu uz draudzi, to vairs nedarīju. Atgriežoties azartspēļu pasaulē, ieslīgu vēl dziļākā bedrē nekā iepriekš – es palielināju likmes par piecām reizēm. Bija atkal biežie vinnesti un atkal es nespēju pretoties atkarībai. Es sapratu, ka es nekādi nevaru tikt vaļā no tā saviem spēkiem.

Pēc laika tā pati meitene, kura mani iepriekš aicināja uz draudzi, piedāvāja atnākt uz dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Tas tieši bija dziedināšanas dievkalpojums. Tajā reizē es aizbraucu ar citu vajadzību – man bija nenormālas muguras sāpes un dievkalpojuma laikā es tiku atbrīvots! Tas mani pamatīgi pārsteidza un cēla ticību Dievam. Es sāku apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas. Draudzē redzēju, kā daudzi cilvēki tiek atbrīvoti no atkarībām, tajā pašā laikā es vēl joprojām cīnījos ar savu azartspēļu atkarību. Es uzdevu sev jautājumu – kādēļ tā? Un kādā reizē es no sirds vērsos pie Dieva – es patiesi sapratu, ka man pietiek un ka nevēlos tā vairs dzīvot. Izmisīgi Viņam lūdzu, lai mani atbrīvo no šīs atkarības. Un notika brīnums! Tajā mirklī es apzinājos, ka kaut kas ir mainījies, iestājās neparasts miers un es zināju, ka Dievs mani ir darījis brīvu, jutu to iekšēji. Es vairs neizjutu nepieciešamību apmeklēt spēļu zāles. Vienu reizi es izdomāju – šoreiz aiziešu, redzēs, kā būs. Bet sanāca tā, ka tieši tajā mirklī, kad taisījos iet, man iezvanījās telefons un draugs sauca darīšanās. Es sapratu, ka šajā situācijā, kad grasījos pakļauties kārdinājumam, Dievs stāv man klāt. Esmu darīts brīvs un šī brīvība man ir jānosargā. Tagad man vairs nav vilkmes iet uz šiem klubiem, man vienkārši to vairs nevajag! Piepildījumu un prieku man dod attiecības ar Dievu. Šobrīd es vairs neatdodu naudu velnam caur azartspēlēm, es kalpoju Dievam, pavadu laiku lūgšanā un lasu Bībeli. Esmu ļoti pateicīgs par šo brīnumu! Ikvienam iesaku no sirds piesaukt Jēzu un Viņš noteikti atbildēs! Ir ļoti svarīgi arī lasīt Bībeli un būt draudzē, saņemt spēku rīkoties pareizi caur lūgšanu. Dievam ir risinājums!

Edmunda Missas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Signe – paldies māsai, kas lūdza par mani!

Publicēja 2019. gada 9. maijs 13:02Laura Gruševa

Ziņas datums 09.05.2019

Pirms Signe savu dzīvi patiesi nodeva Dieva rokās, viņa dzīvoja ar izteikti negatīvu domāšanu, kuru bija ieguvusi jau bērnībā. Visu savu dzīvi viņa bija meklējusi, kā piepildīt savu dvēseles tukšumu, tiekusies pēc uzmanības un patiesas mīlestības. Pateicoties neatlaidīgajām māsas lūgšanām un Dieva varenajam spēkam, Signes dzīve izmainījās.

“Manas problēmas sākās jau bērnībā, kad izšķīrās mani vecāki. Es mīlēju abus vecākus un ļoti biju pieķērusies tēvam. Kad tēvs pateica, ka nevēlas mani ņemt pie sevis, manā sirdī ienāca aizvainojums un atstumtība. Jutos nemīlēta, jo sapratu, ka mana klātbūtne ir nevēlama. Pārdzīvojums bija tik liels, ka uz negatīvo emociju un stresa pamata es pieņēmos svarā un kļuvu ļoti apaļīga. Tas, papildus jau esošajam rūgtumam un sāpēm manā dzīvē, ienesa problēmas un emocionālas ciešanas. Mani skolā sāka apsaukāt, izsmiet un dažādi pazemot mana apaļīguma dēļ. Klases biedri mani katru dienu vienkārši “ēda nost”. Tā tas turpinājās vairākus gadus. Nespēdama izturēt pazemojošo ņirgāšanos, es divpadsmit gadu vecumā, visus apmānot, pateicu, ka esmu stāvoklī. Mani nosūtīja uz krīzes centru un es pēc tam es nonācu kristīgajā nometnē, kur uzzināju ļoti daudz par Dievu un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Likās, ka kaut kas manā dzīvē sakustas uz labo pusi. Tomēr, esot vēl tikai pusaudze, nespēju pati patstāvīgi pieņemt pareizos lēmumus turpmākai dzīvei, lai kaut ko radikāli mainītu.

Ir dzirdēts sakām, ka nelaimes nenākot vienas – kur viena, tur tai klāt līp vēl kāda! Tieši tā notika manā dzīvē. Kad man bija 17 gadi, no dzīves šķīrās mana māte. Par cik es nebiju vēl pilngadīga, man bija nepieciešams aizbildnis, bet neviens no radiem nevēlējās uzņemties šo atbildību un sniegt man tik nepieciešamo uzmanību un mīlestību. Kad tomēr manas mammas māsa mani paņēma savā aizbildniecībā, līdz manām ausīm nonāca viņas teiktais, ka tas ir tikai pienākuma, bet ne mīlestības pēc. Šī ziņa atkal uzplēsa jaunas “sāpju vagas” manā jau tā izmisušajā dvēselē. Jutos tik nemīlēta, lieka, nevajadzīga, neglīta un atbaidoša, ka nespēju uz sevi paskatīties spogulī. Pa galvu bieži jaucās domas, ka vieglāk būtu no šīs pasaules aiziet pašnāvības ceļā, nevis to visu paciest. Lai kaut nedaudz gūtu atelpu savām sirdssāpēm un atbrīvotos no mokošajām negatīvām domām, sāku lietot alkoholu un narkotiskās vielas. Iekšēja tukšuma un mazvērtības domu nomākta nespēju atrast labi apmaksātu darbu. Vajadzīgo naudu iztikai vai kārtējai reibinošo vielu devai aizņēmos vai no kāda diedelēju. Sapratu, ka slīkstu arvien dziļāk purvā, bet mans pašvērtējums bija tik zems, ka varēju izdarīt jebkādu pretīgu lietu, lai tikai pievērstu sev uzmanību.

Nezinu, kā mana dzīve būtu ritējusi un kas ar mani būtu tagad, ja man nebūtu tik mīļa māsiņa, kas par mani cīnījās, gavēja un neatlaidīgi lūdza Dievu. Māsa apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”, daudzreiz ir stāstījusi par Dievu, aicinājusi mani uz dievkalpojumiem un kristīgo mājas grupiņu. Es gan aizgāju uz vairākām šādām grupiņām un dievkalpojumiem, jo sapratu, ka man vajadzīga Dieva palīdzība, bet nekādi nespēju un negribēju pieņemt to, ka man pašai no savas puses jāizdara tas solis, lai Dievs varētu darboties ar “pilnu jaudu” manā dzīvē. Es cerēju uz brīnumu, gaidīju palīdzību no Dieva, sapratni un mīlestību no citiem, bet pati biju tā saradusi ar saviem netikumiem, ka negribēju mainīties, lai dzīvotu labāku dzīvi. Mana māsa gan neatkāpās, viņa turpināja ticēt, gavēt un nemitīgi lūgt par mani Dievu vairāku gadu garumā. Piepeši vienā dienā, mājās esot, man nāca kā zibens spēriens, ka Dieva spēkā varu būt brīva no reibinošām vielām un nevēlos lietot vairs to riebīgo drazu alkoholu. Es biju ļoti pārsteigta, kad nedaudz vēlāk uzzināju, ka tieši tajā brīdī mana māsiņa ļoti izmisīgi bija lūgusi par mani Dievu. Tieši šī un vēl citas Dieva atbildētas māsas lūgšanas par manām vajadzībām mani ļoti aizkustināja un iedvesmoja tālākai pareizai rīcībai.

2018.gada jūlijā atsaucos māsas aicinājumam un atkārtoti aizgāju uz kristīgo mājas grupiņu, kurā tik ļoti piedzīvoju Dievu, ka nožēloju visu aplam sadarīto. Turpinot regulāri apmeklēt grupiņu un draudzes dievkalpojumus, izveidojot personīgas attiecības ar to Kungu, regulāri lasot Bībeli un lūdzot Dievu, es strauji augu ticībā un apņēmībā īstenot Viņa gribu savā dzīvē. Manī ar katru dienu modās jauna un jauna ticība saviem spēkiem, ka es pati varu spert vajadzīgos ticības soļus, lai Dievs pilnībā darbotos katrā manas dzīves sfērā. 2019.gada janvārī aizbraucu uz draudzes trīs dienu lūgšanu nometni inkaunteru, kur piedzīvoju to mīlestību, kuru meklēju un pēc kuras biju tiekusies visu savu dzīvi. Dievs paņēma prom visu emocionālo smagumu un pagātnes atmiņas. Viņš atbrīvoja no mazvērtības un nepiedošanas visiem pāri darītājiem, no sirds izgaisa aizvainojums un gadiem krājies rūgtums.

Tagad manu sirdi pilda mīlestība pret Dievu, pašai pret sevi un citiem cilvēkiem. Vairs nejūtos neglīta un briesmīga. Mana apģērba tumšo un pelēko toņu krāsas nomainījušas izteiksmīgas spilgtas, pamanāmas un dzīvespriecīgas krāsas, jo tāda esmu es pati! Spogulis vairs nav mans “bieds”, jo tajā varu uz sevi raudzīties ar apbrīnu, cik skaisti veidots ir cilvēks. Jūtos kā patiesi skaista, jauka un simpātiska sieviete - “apaļa” Dieva princese! Esmu patiesi nodevusies Dievam un ar lielu degsmi vēlos pastāstīt arī citiem cilvēkiem to, cik Viņš ir labs, žēlastības un mīlestības pilns pret saviem bērniem. Pieņem to, esi Dieva bērns un tava dzīve mainīsies!”

Signes Zemītes liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Evita: Dievs mani ir radījis skaistu!

Publicēja 2019. gada 2. maijs 11:55Laura Gruševa

Ziņas datums 02.05.2019

Nevienam nav noslēpums ka daudzas jaunas meitenes un sievietes pārlieku uztraucas par savu ārējo izskatu. Skaistuma “etaloni”, kurus uzspiež reklāmas un modes industrija un kuriem ne vienmēr mēs spējam pilnībā atbilst, kā arī kāda tuva cilvēka neapdomīgi pateikts vārds par mūsu figūru var atstāt traumu uz daudziem gadiem. Vienas no šādām sekām ir ēšanas traucējumi. Evita pusaudzes gados piedzīvoja kādu aizrādījumu par savu izskatu, taču ievainojums viņas dvēselē radīja ar ēšanu saistītas problēmas daudzu gadu garumā. Tikai ienākot draudzē “Kristus Pasaulei” un sevi pieņemot tādu, kā Dievs viņu ir radījis, Evita kļuva brīva no šīm problēmām un ar to saistītajām sekām. Par to viņa pati stāsta nelielā sarunā.

“Kad man bija 16 gadu, mamma mani aizveda uz modeļu aģentūru. Kaut arī es biju ļoti slaida pusaudze, kādu dienu horeogrāfs – jauns vīrietis un mana autoritāte, pateica, ka esmu drusku par resnu. Tajā pašā brīdī mana pašapziņa sabruka. Sāku ēst vienu ābolu dienā un to pašu ar lielu vainas apziņu, ka vispār ēdu. Pastāvīgi biju nemierā ar sevi un domāju, ka esmu resna un izskatos briesmīgi. Kaut arī sešpadsmit gados mans augums bija 175 centimetri, es svēru 47 kilogramus un izskatījos, it kā būtu izbēgusi no Būhenvaldes koncentrācijas nometnes, vienalga uzskatīju, ka man vēl jānotievē un tāpēc jāēd vēl mazāk. Varēju divdesmit dienas badoties un mērdēt sevi. Kādu laiku aizrāvos ar uztura bagātinātājiem un tievēšanas līdzekļiem, taču arī tas neko nedeva. Turklāt mani nemitīgi mocīja bada sajūta.

Pēc dažiem gadiem iemīlējos kādā puisī, taču viņš mani pameta. Man sākās depresija un tad es aizgāju otrā galējībā – sāku nenormāli daudz ēst. Līdzīgi kā alkoholiķis ir atkarīgs un gūst baudījumu no grādīgajiem dzērieniem, tā arī es bija atkarīga no ēdiena. Savā Rīgas mikrorajonā man jau bija kauns no pārdevējas, jo visu laiku tikai pirku un pirku neveselīgu ēdienu. Speciāli pirku čipsus, eklērus un saldējumu. Nebija sāta sajūtas – cik ēdu, vienmēr likās par maz. Pēc šķiršanās no drauga neredzēju jēgu, kamdēļ tievēt un tā uztraukties par savu fizisko formu. Jutos atstumta un nemīlēta, bet ēšana bija veids, kā aizmirsties. Vienu vai divas reizes es no pārēšanās nokļuvu slimnīcā. Man bija vemšana, caureja un tik slikti, ka mani pielika pie sistēmas. Tā bija tieši mana dzimšanas diena un ārsts jautāja, cik esmu izdzērusi, taču es tobrīd nebiju lietojusi alkoholu vispār!

No pastiprinātas ēšanas mans svars pieauga vairāk nekā par 20 kilogramiem un mana mazvērtība kļuva vēl lielāka. Tā mani vajāja gadiem un es visu laiku gribēju tikt vaļā no ēšanas problēmām. Es mēģināju ieturēt visdažādākās diētas, taču man tas parasti nesanāca pat vienu dienu. Visu laiku man bija domas par ēdienu. Vilkme uz ēdienu bija tik liela, ka es nespēju to kontrolēt. 

Jau kopš bērnības biju ticējusi, ka Dievs ir. Iestājos psiholoģijas augstskolā, sāku studēt to un aizrāvos ar ezotēriku. Bet tur es atbildes neguvu, un neskaidrība par dzīves jēgu, kas mani nomāca, kļuva vēl lielāka. Apmeklēju dažas baznīcas, sēdēju dievkalpojumos, taču tas viss mani neuzrunāja, Dievu es nepiedzīvoju un manā dzīvē nekas nemainījās. Vērojot gados vecākās apmeklētājas, pie sevis nodomāju: “Nākšu arī es uz baznīcu tad, kad būšu veca tante!” Uz draudzi  “Kristus Pasaulei” mani atveda draudzene. Šeit es piedzīvoju, kā Dievs brīnumaini dziedināja manu meitiņu, kurai bija nopietna galvas trauma. Es atdevu Jēzum savu sirdi un mana dzīve sāka mainīties. Sāku regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus, katru rītu lasīt Bībeli un lūgt Dievu.

Es pat nelūdzu, lai Dievs mani atbrīvo no ēdiena atkarības. Biju tik ļoti pārņemta ar vēlmi meklēt un tuvoties Dievam, ka manas ar ēšanu saistītās problēmas aizvirzījās tālu otrā plānā. To gan es lūdzu, lai spēju sevi ieraudzīt un pieņemt tādu, kādu Dievs mani redz un atbrīvotos no mazvērtības. Lasot Dieva Vārdu, sāku apzināties, ka neesmu nedz resna, nedz neglīta, bet gan Viņa meita, vērtīga un brīnišķi veidota. Pirmo reizi dzīvē es sāku domāt pati par sevi, ka tiešām esmu skaista! Pasaules spiediens un tās standarti par ārējo izskatu nebūs mani vērtētāji un tiesneši. Ieguvu pārliecību, ka tie nenoteiks, vai man būt tievai, vai pilnīgai, ko un cik daudz man ēst, kādam jābūt manam svaram. Mana mazvērtība un nepareizie uzskati pašai par savu augumu palika pagātnē. Iemācījos savi pieņemt tādu, kāda esmu, kādu Dievs mani ir radījis. Tagad ēdu normāli, to pašu ko visi, un nepievēršu ēdienam neadekvāti lielu uzmanību. Neaizraujos arī ar diētām, svaigēšanas vai badošanās kūrēm, ēdu sabalansētu uzturu. Pie tam mans svars ir normalizējies un atbilst manam augumam. Esmu brīva no atkarības no ēdiena un pārēšanās, vairs nav pastāvīgā bada sajūta un vajadzības vēl kaut ko uzēst vai izmantot ēdienu, lai aizmirstos.

Tagad jūtos ļoti labi, nemitīgas domas par ēšanu mani vairs nenomāc. Es sevi apzinos kā vērtību, jūtos Dieva un cilvēku pieņemta un mīlēta. Esot šajā draudzē, esmu izveidojusi laimīgu ģimeni, man ir vīrs, kurš mani mīl un rūpējas gan par mani, gan par bērniem. Viņš mani pieņem tādu, kāda es esmu. Savam vīram vienmēr es esmu skaista un tā arī pati jūtos.

Cilvēkiem, kuri jūtas un domā, ka viņi ir neglīti – gan jaunām meitenēm, gan zēniem, es novēlu atbrīvoties no pasaules un modes industrijas uzspiestajiem standartiem un etaloniem. Neklausies tik daudz apkārtējo cilvēku vērtējumos un spriedumos, bet paraugies uz sevi ar Dieva acīm! Mēs ikviens esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības, un Viņa acīs mēs esam skaisti un vērtīgi!”

Evitas Lucas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Inese – brīva no vardarbības sekām!

Publicēja 2019. gada 25. apr. 12:35Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 25. apr. 12:41 ]

Ziņas datums 25.04.2019

Jau kopš pašas bērnības Inese saskārās ar atstumtību un vardarbību ģimenē. Lai cik šī patiesība nebūtu skaudra, viņai nācās ar to sadzīvot vairākus gadus. Vienīgais glābiņš un atvieglojums savulaik bija sarunas ar māsu, kas bija piedzīvojusi to pašu. Daudzi cilvēki, pārdzīvojot tādu bērnību, vēršas pie psihologa un citiem speciālistiem, lai kaut kā spētu dzīvot tālāk, tomēr sekas paliek un dvēseli dziedināt pats cilvēks nespēj. Taču pienāca laiks jaunās sievietes dzīvē, kad Viņa iepazina, ko nozīmē Dieva mīlestība. Tā izmainīja visu, ko cilvēciskie pūliņi nespēj izdarīt un tagad Inese jūtas brīva no pagātnes un laimīga.

Inese, ko Tu atceries no savas bērnības?

Viss sākās ar to, ka mans tēvs bērnībā daudz dzēra un tajos mirkļos kļuva ļoti agresīvs. Viņš nebija slikts cilvēks, taču alkohols darīja savu – dzērumā mēdza sist mammu, arī tad, kad viņa bija gaidībās ar mani vēderā. Viņam nāca dažādas domas, kas nebija patiesība – par to, ka mamma viņu krāpj, piemēram, līdz ar to, viņš arī mani nepieņēma kā savu meitu. Vecāki izšķīrās īsi pirms manas dzimšanas, tāpēc savu tēvu, faktiski, nepazinu. Tādā veidā atstumtība manā dzīvē ienāca jau pirms dzimšanas. Pēc pusotra gada mamma iepazinās ar citu vīrieti un sāka dzīvot ar viņu kopā. Ar šo notikumu manā dzīvē sākās posms, par ko ir grūti runāt. Īsti vairs neatceros, cik gadiņu man toreiz bija, iespējams, trīs, bet prātā uzaust aina, kad ar māsu aizgājām gulēt un pēc brīža istabā ienāca vīrietis. Tas bija mammas jaunais vīrs, viņš sāka gar mums “grābstīties”. Kā bērni toreiz vēl nesapratām, ko tas nozīmē, jo nebija arī pieņemts runāt pretī vecākiem. Mēs vienkārši to pieņēmām, ka tas tā ir un viss. Kopš tās reizes šis vīrietis mums ar māsu sāka regulāri uzmākties, taču mēs kā bērni īsti nereaģējām uz to. Sākumā es domāju, ka tas notiek tikai ar mani, taču vēlāk, kad sākām izkratīt sirdis ar māsu, atklājās, ka viņa arī ir cietusi. Iekšēji mēs sapratām, ka tas nav labi, jo liek mums justies nepatīkami. Kad gājām otrajā klasē, izlēmām pastāstīt mammai šo lietu, par ko iepriekš neuzdrošinājāmies runāt. Tā bija diena, kad patēvs no rīta seksuāli mani izmantoja, un pirms iešanas uz skolu es visu pastāstīju mammai – kas notika, ko viņš lika man darīt. Mammas reakcija mani sagrāva – viņa pateica, ka netic man, un iesita man pļauku. Ar šo notikumu mana bērnība beidzās. Cilvēks, kuram vēlējos visvairāk uzticēties, neticēja man un neatbalstīja. Vienīgā uzticības persona palika māsa.

Kā šis notikums ietekmēja turpmāko dzīvi?

Es nespēju vairs uzticēties cilvēkiem un centos distancēties. Nevienam, izņemot māsu, vairs nestāstīju, kā es jūtos, kas mani interesē, ko vēlos sasniegt. Kad kļuvām vecākas, daudz runājām ar māsu, kāpēc cilvēki tā rīkojas. Mēs sapratām, ka viņi paši nav saņēmuši nekādu mīlestību un neprot mīlēt arī citus. Mēs centāmies izanalizēt visu, lai kaut kā kļūtu vieglāk. Ja mēs nebūtu runājušas viena ar otru, laikam vienkārši sajuktu prātā. Atceros, kad sēdējām ar māsu un sākām lūgties, lai šis viss vienreiz beidzas. Toreiz pat neticējām Dievam, vienkārši izteicām sirds lūgšanu kopā.

Cik ilgi turpinājās vardarbība no patēva puses?

Kad mums bija desmit gadi, ar māsu izlēmām, ka mums pietiek un vairs nevēlamies ciest šo pazemojumu. Pat, ja mamma netic, mēs negribējām ilgāk to pieļaut. Atceros, kad kārtējo reizi viņš vēlējās uzmākties, es izstiepu roku un pateicu: „Nē! Ja Tu to izdarīsi, es pateikšu policijai un tevi iesēdinās cietumā!” Un Tā bija pēdējā reize, kad saskārāmies ar šo problēmu – šķita, ka mums parādījās spēks kā atbilde mūsu lūgšanai. Tomēr patēvs nebija vienīgais cilvēks, no kura izjutām vardarbību. Arī vectēvs, pie kura palikām pa vasarām, darīja to pašu. Šo faktu nespējām pastāstīt mammai. Iespējams, mamma arī to pašu bija izcietusi no sava tēva, tāpēc nesaprata, kā rīkoties mūsu gadījumā, bet to mēs nezinām. Atceros, kad mammas labākās draudzenes vīrs pēc ballītēm arī brutāli mēdza man uzmākties. Es nespēju atbildēt toreiz uz jautājumu – kāpēc mums tas bija jāizcieš, taču ar māsu vienkārši nolēmām, ka tie ir garīgi nepilnvērtīgi un slimi cilvēki. Mēs vienkārši nolikām visu notikušo kā kaut ko, kas ir pagājis un beidzies. Ejot gadiem, spēju pat ar prātu piedot šiem cilvēkiem, taču nejutos brīva – šķita, ka iekšēji man vienmēr ir kas tāds, kas uzurda visu no jauna un liek dzīvot nepiedošanā. Es daudzus gadus jutos kā nekas, nezināju, kas ir mīlestība, ko nozīme būt pieņemtam, saprastam, gribētam cilvēkam.

Tad tu beidzot saņēmi iekšēju dziedināšanu, nākot pie Dieva – pastāsti, kā tas notika?

Viss sākās ar to, ka, dzīvojot vēl Anglijā, klausījos internetā dziesmu, ko izpildīja kāda ārzemju dziedātāja, kas saucās „Halleluja”. Mani tā saviļņoja un piepildīja šī dziesma, ka liku to atkal un atkal no jauna! Tā kā Youtube mēdz izmest arī citas dziesmas, kas ir saistītas, uzdūros uz draudzes „Kristus Pasaulei” slavēšanas mūziku. Tas man bija jaunatklājums un es sāku klausīties šo mūziku. Pēc laika atradu arī mācītāja sprediķus. Mana pirmā doma bija – kā var būt, ka Bībeli var izskaidrot arī saprotamā valodā? Sāku klausīties pastāvīgi sprediķus – gan jaunākos, gan vecos. Pamanīju, ka kļuvu mierīgāka un man izzuda negatīvā trauksme, kas bija visu šo gadu garumā. Bija sajūta, ka iekšēji kļūst vieglāk. Es sāku arī ticēt Dievam un pamazām iepazīt Viņu. Tomēr pati vēl Bībeli nelasīju un Dievu nelūdzu. Pēc dažiem gadiem atbraucu atpakaļ uz Latviju un izlēmu, ka aiziešu uz draudzi klātienē. Bija pagājuši kādi seši gadi, kopš klausījos draudzes ierakstus internetā un beidzot sāku to apmeklēt klātienē. Jāsaka atklāti, ka, tikai sākot nākt uz draudzi klātienē, es pa īstam piedzīvoju Dievu un savas dvēseles dziedināšanu. Pamazām es sāku mācīties arī Bībeles skolā un devos uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kas bija pagrieziena punkts manā dzīvē – es tiku ar lūgšanas palīdzību atbrīvota no vardarbības sekām, atstumtības un pats galvenais – mīlestības trūkuma! Inkaunterā lūgšanas laikā piedzīvoju īstu Tēva mīlestību, kuras man nekad iepriekš nav bijis! Un tas man lika lidot virs zemes, nevis staigāt! Es patiesi spēju piedot visiem pāridarītājiem, mana dvēsele ir dziedināta! Un to var izdarīt tikai Dievs. Ar laiku pati sāku studēt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā – tas mani spēcina un paceļ.

Kāda ir Tava dzīve tagad?

Es jūtos iekšēji brīva no visa negatīvā, kas bija uzkrājies gadiem. Uz cilvēkiem vairs neskatos kā caur bloku un turoties pa gabalu, bet ar mīlestību un siltumu. Arī pret klientiem darbā izrādu savas pozitīvas emocijas. Citreiz smejos – daudzi pat negrib iet prom! To nevar pat izstāstīt un paskaidrot, bet dzīve ar Dievu un Viņa mīlestību nav aizvietojama! Šo mīlestību tagad vēlos dāvāt arī citiem!

Ineses Reiteres liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Harijs : Vēlme pēc alkohola un cigaretēm ir izzudusi!

Publicēja 2019. gada 18. apr. 12:24Laura Gruševa

Ziņas datums 18.04.2019

Kāds ir visizplatītākais iemesls, kāpēc cilvēks sāk lietot alkoholu un smēķēt? Kāds varbūt teiks – stress, pārdzīvojums, iekšējs tukšums, tomēr lielākā daļa cilvēku to sāk darīt, atrodoties attiecīgā kompānijā un sākumā pat neapzinoties sekas. Kurš gan varētu paredzēt, ka pāris glāzītes vai cigaretes jautri aizvadītos piektdienu vakaros var izaugt atkarībā, kas velkas gadu desmitiem? Harijs ir viens no tiem cilvēkiem, kurš var padalīties pieredzē un arī pastāstīt, kāpēc šodien viņam vairs negribas lietot ne alkoholiskos dzērienus, ne cigaretes.

Harij, pastāsti, kā pāris glāzītes un cigaretes izvērtās par atkarību Tavā dzīvē?

Tā kā pēc pamatprofesijas esmu mūziķis, tad varu teikt, ka daudziem māksliniekiem ir tendence meklēt dzīves piepildījumu, taču viņi to atrod nepareizā veidā – lietojot alkoholu, cigaretes vai citas apreibinošas vielas. Jaunībā strādāju teātrī, braucām viesizrādēs pa Krieviju un, protams, kā obligāts nosacījums mākslinieku kompānijai bija alkohols, cigaretes un jautrība. Daudzi mani tā laika kolēģi šodien jau ir „zem zemes” šī iemesla dēļ. Paradoksāli, bet meklēto piepildījumu šīs izdarības nedeva, tieši otrādi – radīja jaunas problēmas. Tā kā esmu precējies, tad iedzeršanas radīja konfliktus arī manā ģimenē. Laikā, kad uzstājos, sieva ar bērniem palika mājās un nevarēja pārdzīvot to, ka es braukāju apkārt un “dzerstījos”, jo zināja, kādas tam var būt sekas. Un dažreiz viņa izteicās: „Pietiek!”, vēloties pat iesniegt šķiršanos. Vairāk nekā 30 gadi manas dzīves ir pavadīti lietojot alkoholu un cigaretes. Es apzinājos, ka tas nav labi, bet tajā pašā laikā nespēju pats tikt galā. Biju iestājies pat anonīmo alkoholiķu grupā, taču joprojām turpināju lietot.

Šodien Tu esi brīvs no atkarībām. Kā līdz tam nonāci?

No atkarībām mani atbrīvoja Jēzus Kristus, taču mans ticības ceļš nebija gluds no paša iesākuma. Šodien es apmeklēju draudzi „Kristus Pasaulei”, taču Jēzu savā dzīvē biju pieņēmis jau laiku atpakaļ. Neskatoties uz to, atkarības nebija pazudušas – es gāju uz draudzi un katru reizi prasīju Dievam: „Kungs, piedod vēl šo reizīti..” Manā dzīvē nebija disciplinētu attiecību ar Dievu caur lūgšanu un Bībeles lasīšanu, un droši vien tādēļ neattiecos nopietni pret to, ko Dievs var paveikt manā dzīvē. Sanāca tā, ka iepazinos ar pāris cilvēkiem no draudzes „Kristus Pasaulei” un vēlāk sāku nākt uz draudzes mājas grupiņu Jelgavā. Bībelē ir teikts, ka ticība nāk no Dieva vārda dzirdēšanas. Tas nozīmē, ka ticība rodas tad, kad regulāri dzirdam, pārdomājam un izprotam Bībelē rakstīto. Ja agrāk es pat neticēju, ka varētu būt brīvs no alkohola, tad šobrīd man vienkārši to negribas! Kā tas notika? Katru reizi svētdienās es dzirdēju pareizu un precīzu mācību no Bībeles par to, kas ir grēks, svēta dzīve, kā cīnīties ar atkarībām un vispār par to, ka Dievs var darīt brīvu caur Jēzus Kristus upuri. Devos arī uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur notika aizlūgšanas par brīvību no manām atkarībām. Ar laiku, regulāri esot draudzē un pašam veidojot attiecības ar Dievu, pamanīju, ka vēlme pēc šiem kaitīgajiem ieradumiem izzūd līdz spēju nedzert un nesmēķēt nemaz – es to vairs nevēlējos darīt. Nesen manai meitai bija kāzas, un kāds paziņa man teica: „Nu vecīt, Tu nu gan turējies!”, jo spēcīgākais dzēriens, ko nobaudīju bija vīnogu sula. Tomēr es viņam atbildēju – es neturējos, man vienkārši to vairs nevajag, esmu brīvs! Jau ir pagājuši divi gadi, kopš esmu draudzē un atbrīvots gan no alkohola, gan cigarešu atkarības.

Kāda ir Tava dzīve šodien?

Ja agrāk, pat būdams kristietis un attaisnojot sevi, domāju – kas gan tur slikts ik pa laikam iedzert, uzsmēķēt! Tad šodien es saprotu gan sekas, ko izraisa šīs atkarības, gan arī to, ka nesvēta dzīve Dievam nav patīkama. Esmu brīvs un vairs nejūtos slikti Dieva priekšā – mana sirdsapziņa ir tīra, ir uzlabojušās attiecības ar Dievu, pats jūtos brīvs un prieka pilns. Man vairs nav jātērē finanses nevajadzīgām lietām un nav jābojā sava veselība, attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, ģimeni. Iekšējo piepildījumu, mieru un laimi dod attiecības ar Dievu un dzīve, darot Viņa gribu!

Harija Millera liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

 

 

Haralds – esmu dziedināts no veģetatīvās distonijas!

Publicēja 2019. gada 11. apr. 12:39Laura Gruševa

Ziņas datums 11.04.2019

Veģetatīvā distonija ir mūsdienās ļoti izplatīta kaite – cilvēks jūtas slikti, taču ārsti neko nespēj atklāt, jo analīžu rādītāji ir normas robežās. Mediķi arī nezina, kā izārstēt šo slimību un parasti slimniekam nozīmē nervus nomierinošas zāles, kas mazina simptomus, izpausmes un nemieru, taču pilnībā kaiti izārstēt nespēj. Veģetatīvā distonija cilvēku var mocīt daudzus gadus, samazinot darba spējas un dzīves kvalitāti. Arī Haralds sešus gadus cieta no šīs slimības, lietoja zāles un bija jau samierinājies ar to, ka nāksies sadzīvot ar šo kaiti visu mūžu, taču, kad viņa dzīvē ienāca Jēzus, viss izmainījās ļoti ātri. Šodien viņš zina, ka Dievs viņu ir dziedinājis no veģetatīvās distonijas. Par to, kā tas notika, viņš stāsta nelielā sarunā.

“Pirms deviņiem gadiem man izjuka ģimene. Nākamie gadi bija pārdzīvojumu un negulētu nakšu pilni. Kad bijusī sieva aizbrauca dzīvot uz Īriju, viņa paņēma mūsu bērnu pie sevis un atpakaļ neatveda. Tad arī man parādījās pirmās slimības izpausmes. Bija slikti, sākās sirdsklauves un no sākuma pat domāju, ka piemeklējusi sirdstrieka. Tomēr ārsti neko objektīvu nespēja atklāt un teica, ka ar sirdi viss esot kārtībā. Pēc tam pievienojās bailes, trauksmes sajūta un panikas lēkmes. Ejot gulēt, bieži likās, ka tūlīt nomiršu vai sajukšu prātā. Arī pa dienu dažkārt uznāca ļoti spēcīgas bailes. Pēc simptomiem sapratu, ka tā varētu būt veģetatīvā distonija. Braukt mašīnā kādam blakus es vairs nevarēju, jo pie mazākās bremzēšanas vai asākas kustības salecos vai sarāvos, it kā būtu krampji. Tuvinieki no malas ievēroja, ka ar mani nav vairs viss kārtībā.

Turpināju strādāt, bet dzīves kvalitāte bija tuva nullei. Visu laiku mocīja diskomforts. Lai atbrīvotos no nepatīkamajām domām un trauksmes, saasinājuma brīžos lietoju antidepresantus un citus nomierinošus līdzekļus. Vienu reizi ātrā palīdzība mani aizveda uz slimnīcu, jo panikas lēkmes kļuva neizturamas. Tur man iedeva nomierinošas zāles un vakarā palaida mājās. Ārsti ieteica ievērot ļoti mierīgu dzīvesveidu un nodarboties ar sportu.

Veģetatīvās distonijas izpausmes turpinājās sešus gadus. Par Dievu es kaut ko zināju, taču nebiju pieņēmis Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Pirms diviem gadiem daži mani draugi sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un es redzēju, kā viņu dzīves izmainās. Mani tas ieinteresēja, jo pats meklēju dziedināšanu, saprazdams, ka ne pats, ne arī medicīna man palīdzēt nevar. Internetā noklausījos mācītāja Mārča Jencīša liecību, kā viņš nācis pie Dieva un pēc tam pāris viņa sprediķus. Mani tie ļoti uzrunāja un apmēram pirms pusotra gada es biju ieradies dziedināšanas dievkalpojumā. Tur es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un kopš tās dienas Dievs sāka darboties manā dzīvē. Kādas pāris reizes vēl apmeklēju nakts klubus un ballītes, bet pēc tam sapratu, ka šīs lietas vēlos pārtraukt pilnīgi un tā vietā vairāk iepazīt Dievu. Sāku justies arvien labāk, parādījās dzīvesprieks.

Šā gada sākumā es nolēmu aizbraukt uz draudzes triju dienu lūgšanu semināru inkaunteru. Otrajā dienā, kāda kalpotāja liecības laikā, es ļoti spēcīgi piedzīvoju Dievu. Svētais Gars pieskārās man tā, ka es varēju to pat sajust! Trešās dienas vakarā es jutu, ka piepeši pilnībā ir aizgājuši visi veģetatīvās distonijas simptomi, kas mani mocīja daudzus gadus. Vairs nebija bailes, trauksmes sajūtas un sirdsklauves. Šo pārmaiņu pie sevis es jutu momentā! Pirms tam slimības izpausmes tik lielā mērā bija daļa no manas ikdienas, ka zināju – šo simptomu vienkārši tāpat nevar nebūt! Aizbraucot mājās, man vairs nevajadzēja ne antidepresantu tabletes, ne Korvavolu, ne baldriānus. Tagad ir pagājuši jau vairāki mēneši un mana dzīve pilnībā ir izmainījusies. Vairs nav nekādu slimības pazīmju, esmu mierīgs un nosvērts, varu braukt auto un baiļu lēkmes nav atkārtojušās. Tāds miegs, kāds man tagad ir pēdējos divus mēnešus, pirms tam man nav bijis visus daudzos gadus. Zāles man vairs nav vajadzīgas, esmu pilnīgi dziedināts no veģetatīvās distonijas un varu dzīvot prieka pilnu dzīvi.

Cilvēkiem, kurus moka depresija, veģetatīvā distonija, nemiers un trauksme, es novēlu pēc iespējas ātrāk atstāt savu pašlepnumu, atdot savu dzīvi Jēzum, sākt ticēt un paļauties uz Viņu! Kas tic, tas top glābts un dziedināts!”

Haralda  Austriņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Ir sākusies dziedināšanas dievkalpojumu tūre pa Rīgas rajoniem!

Publicēja 2019. gada 4. apr. 22:53Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 5. apr. 05:31 ]

Ziņas datums 05.04.2019

Šī gada 30.martā notika pirmie draudzes „Kristus Pasaulei” organizētie dziedināšanas dievkalpojumi ar evaņģēlisti Sandiju Vēzi Ķengaragā un Maskavas forštatē. Dziedināšanas dievkalpojums ir iespēja ikvienam apmeklētājam slavēt un pielūgt Dievu, nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju, kā arī saņemt aizlūgšanu par personīgām vajadzībām. Katrā rajonā, kur notiks dievkalpojums, pēc tam tiks atvērtas arī mājas grupiņas, kuras vadīs sagatavota līderu komanda. Mājas grupiņa ir ļoti svarīgs solis, lai cilvēks saprastu garīgos principus, iepazītu Dievu, iemācītos lasīt Bībeli, nostiprinātos ticībā un turpinātu lūgt par savām vajadzībām vai problēmām, izcīnot uzvaras. Ļoti daudzi tieši caur mājas grupiņām ir piedzīvojuši gan dziedināšanu, gan finansiālu uzplaukumu, viņiem ir izmainījusies domāšana un cilvēki ir kļuvuši par stiprām personībām.

Šeit vari aplūkot bildes no iepriekšējiem dievkalpojumiem:

Maskavas forštate: https://bit.ly/2K40Mw9

Ķengarags: https://bit.ly/2Usy648

Nākamie dziedināšanas dievkalpojumi notiks šādos rajonos:

Purvciems - 06.04.2019., plkst. 12.00 Viesnīca Felicia, Stirnu iela 32b

Pļavnieki - 06.04.2019., plkst. 17.00 Kidsplace.lv, Lubānas iela 99

Mežciems - 13.04.2019., plkst. 12.00 Rīgas kinostudija, Šmerļa iela 3

Teika - 13.04.2019., plkst. 18.00 Viesnīca “Days Hotel Riga VEF”, Brīvības gatve 199c

Jugla/Berģi - 27.04.2019., plkst. 12.00 “Padejosim?”, Brīvības gatve 401c, C korpuss, 2.st

Čiekurkalns/Mežaparks - 27.04.2019., plkst. 17.00 Sporta Centrs “Mežaparks”, R. Feldmaņa iela 11

 Vecmīlgrāvis/Jaunciems - 11.05.2019., plkst. 12.00 Restorāns “Grīvas krogs”, Atlantijas iela 16

Sarkandaugava - 11.05.2019., plkst. 17.00 Avelon Biznesa Centrs, Uriekstes iela 3

Rīgas centrs - 18.05.2019., plkst. 12.00 Rixwell Gertrude Hotel, Ģertrūdes iela 70

Grīziņkalns - 18.05.2019., plkst. 17.00 Kultūras un sporta centrs “Daugavas stadions”, Augšiela 1

Imanta - 01.06.2019., plkst. 12.00 Rīgas Mākslas un mediju tehnikums, Jūrmalas gatve 96

 Zolitūde/Zasulauks - 01.06.2019., plkst. 17.00 Rixwell Elefant Hotel, Kalnciema iela 90

 Āgenskalns/Atgāzene - 08.06.2019., plkst. 12.00 Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, Eduarda Smiļģa iela 37/39

Ziepniekkalns - 08.06.2019., plkst. 17.00 Unity biznesa centrs, Vienības gatve 109

Bolderāja/Daugavgrīva - 15.06.2019., plkst. 12.00 Kafejnīca “Paradīze”, Flotes iela 8

Iļģuciems/Dzirciems - 15.06.2019., plkst. 17.00.Rīgas Kultūras Centrs Iļģuciems, Lidoņu iela 27 k-2

Atrodi savējo un nāc ar draugiem!

Vairāk informācijas : www.kristuspasaulei.lv

 

Kristīne Zeltiņa

Dievs dziedina no traumas un atbrīvo no bailēm

Publicēja 2019. gada 4. apr. 11:57Laura Gruševa   [ atjaunināts 2019. gada 4. apr. 12:11 ]

Ziņas datums 04.04.2019

Līga jau bērnībā bija dzirdējusi par Dievu un ticējusi Viņa esamībai, bet nebija personīgi iepazinusi. Kad jaunās sievietes dzīvē notika kāds traģisks negadījums, kur bez Dieva žēlastības varēja būt letāls iznākums, Līga piedzīvoja Viņa brīnumdarošo un dziedinošo spēku.

“Pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk domāju par Dievu un veltīju laiku Viņa meklējumos. 2018.gada septembrī sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Dobelē. Tur pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Regulāri sāku lasīt Bībeli un lūgt Dievu, tuvoties un iepazīt Viņa mīlestību, gādību un rūpes.

Pagājušā gada rudenīgajā 29.septembra dienā pēc nakts maiņas nogurusi ar automašīnu pa meža ceļu braucu mājās. Tā kā vīrs vēl tikai mācās braukt, pie stūres sēdēju es. Pretī brauca mašīna un es, strauji bremzējot, nenovaldīju stūri. Mašīnu “sanesa” sānis, tā nobrauca no ceļa un apvēlās uz jumta. Tai mirklī viss apkārt sagriezās, no bailēm domas apstājās un es zaudēju samaņu. Mašīnas priekša bija pilnīgi saplacināta. Vīram laikam ieslēdzās izdzīvošanas instinkts un ar lielu spēku viņš, atliecot dzelžus, izlīda pats un izvilka mani no mašīnas, kuru varēja pēc tam norakstīt. Atguvusi samaņu, tomēr atrodoties pamatīgā šoka stāvoklī, es nespēju īsti saprast un pateikt vīram, kā jūtos. Vēlējos ātrāk nokļūt mājās. Atstājuši mašīnu ceļmalā, mēs apmēram desmit kilometrus gājām kājām uz mājām. Paldies Dievam, mēs bijām dzīvi!

Pēc tam trīs mēnešus es mocījos ar sāpēm spranda rajonā – nevarēju galvu pagriezt ne pa labi, ne pa kreisi. Vakaros ar lielām grūtībām iemigu, bet naktīs bieži trūkos augšā no sāpēm un paniskas baiļu sajūtas. Pārdzīvotais notikums stāvēja manā acu priekšā un jaucās manā prātā tik spilgti, ka nespēju no tām sajūtām un domām atbrīvoties. Es domāju, ka varēja būt sliktāk, ka varēju arī nomirt! Vēršoties pie ģimenes ārsta, saņēmu norīkojumus pie traumatologa, neirologa un uz datortomogrāfiju, kas arī atklāja spranda traumu ar skriemeļu nobīdi. Nācās lietot medikamentus, nēsāt ortozi jeb kakla „šinu” un ievērot mierīgu režīmu, darbā paņēmu “slimības lapu”. Atlabšana tādā situācijā ir ļoti ilgstošs process. Mana kristīgās mājas grupiņas vadītāja lūdza Dievu par manu dziedināšanu un arī es pati lūdzu un apliecināju, ka Jēzus brūcēs esmu dziedināta. Man palika vieglāk, bet sāpes neatkāpās pavisam.

Šā gada janvārī Rīgā Kongresu namā notika draudzes “Kristus Pasaulei” Lielais dziedināšanas dievkalpojums. Ar visām sāpēm un spranda stīvumu es devos tieši uz turieni, lai sastaptos ar Dievu un piedzīvotu savu dziedināšanu. Kad mācītājs lūdza par cilvēku dziedināšanu un apliecināja, ka kādam kakla skriemeļi ieiet vietā un spranda sāpes izzūd, es sapratu, ka tā esmu es, jo tajā brīdī patiešām sāpes pazuda, viss diskomforts un stīvums izgaisa. Patīkama viegluma sajūta pārņēma līdz šim sāpīgo ķermeņa daļu. Kad mācītājs aicināja pakustināt tās vietas, kuras nevarēja, vai izdarīt ko tādu, ko līdz šim nevarēja, es pavisam brīvi varēju kustināt kaklu un grozīt galvu, nejūtot nekādas sāpes, ko agrāk es nespēju! Es patiešām piedzīvoju Dieva mīlestību, žēlastību, brīnumdarošo un dziedinošo spēku. Es tiku dziedināta un tas ir brīnums!

Tagad jūtos vesela un žirgta. Apmeklēju arī draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur pēc aizlūgšanām tiku atbrīvota no baiļu sajūtas, kas bija mani pārņēmusi pēc pārdzīvotās avārijas. Ja domāju, ka nekad vairs nevarēšu sēsties pie stūres, tad Dievs deva spēku un drosmi to atkal atsākt. Ar lielāku ticību un pārliecību varu nodoties Dievam, jo zinu, ka Viņš ir reāls, dzīvs un mīlestības pilns. Viņš mani dziedināja un atbrīvoja, es atkal jūtos lieliski!

Līgas Lejnieces liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Tikai Dievs var aizpildīt iekšēju tukšumu

Publicēja 2019. gada 28. marts 21:04Līga Paņina

Ziņas datums 29.03.19.

Nekādi apstākļi vai cilvēki nespēj piepildīt cilvēka dvēseli un garu kā Dievs – to ir sapratusi Liene, kas visu savu dzīvi bija meklējusi aizvietotāju šim tā dēvētajam tukšumam, ar ko saskaras ne viens vien cilvēks. Kāds var šo prieku meklēt karjeras izaugsmē, attiecību veidošanā vai pat ēšanā, kā tas bija gadījies Lienei! Tomēr, pa īstam iepazīstot Dievu un ļaujot Viņam ienākt viņas dzīvē, klusā un mazvērtības pilnā meitene šodien ir kļuvusi par laimīgu, piepildītu un dzīvespriecīgu cilvēku!

„Kad biju bērns, tēvs diezgan  ilgus gadus dzēra un mamma bija aizņemta ar ikdienas rūpēm – strādāšanu un gādāšanu par ģimeni. Es kā bērns ļoti ilgojos pēc siltuma un mīlestības, ko redzēju radinieku ģimenē, kad valda saticība, tiek izrādīts mīļums un izteikti jauki vārdi, ir kopā pavadīts laiks. Kā bērns es laikam salīdzināju mūsu ģimenes un biju idealizējusi, kādai jābūt ģimenei. Tēvs alkohola reibumā bieži kļuva dusmīgs un agresīvs, izteica frāzes, kas ļoti palika atmiņā – „Tu neko nemāki”, „Tev nekas nesanāks”, savukārt uzmanību no mammas pietiekoši nesaņēmu. Turklāt vecāki bieži strīdējās, un šie strīdi mani darīja ļoti tramīgu un nedrošu. Vēlāk vecāki sāka dzīvot atsevišķi un, protams, šīs situācijas mani ietekmēja negatīvi. Es izaugu kā atstumts bērns, kurš slāpst pēc mīlestības un uzmanības, bet īsti nezina, kur to meklēt.

Kad kļuvu vecāka, šo mīlestību meklēju attiecībās ar puišiem. Man šķita, ka saņemšu to, kas ir trūcis – uzmanību, mīlestību un jutīšos pieņemta. Tomēr šīs attiecības bija vairāk balstītas uz iekāri un emocijām, un ilgi tās neturpinājās. Es nebiju laimīga, nesaņēmu piepildījumu, ko sākotnēji biju iztēlojusies. Tas man lika vilties un nākamā lieta, ar ko mēģināju rast prieku un „aizpildīt tukšumu”, bija ēdiens. Tā bija kā otra galējība – ēdot es uz mirkli sajutos laimīga. Tā bija patīkama sajūta, kas uz mirkli lika aizmirst to, kas man trūkst. Pēc laika šī aizraušanās nesa sev līdzi sekas – man pieauga svars, līdz ar to arī neapmierinātība ar sevi. Citu vēlēšanos man palīdzēt uztvēru kā apvainojumu, un nekas nemainījās. Mans pašpārliecinātības līmenis saruka līdz nullei. Kļuvu tik ierāvusies un mazvērtības pilna, ka izvairījos pat iet kaut kur ciemos, jo iekšēji šķita, ka būšu citiem kā nasta, nevēlējos uzbāzties nevienam ar savu klātbūtni! Līdz ar šo aizraušanos, kas izvērtās neveselīgā dzīvesveidā, man sāka parādīties dīvainas veselības problēmas. Tās izpaudās tādā kā lēkmju veidā, kad sejas muskuļi nekontrolēti sāka raustīties, es nespēju nostāvēt kājās, līdz saļimu pie zemes. Ārsti apgalvoja, ka tā varētu būt epilepsija un izrakstīja man medikamentus. Diemžēl, tie nelīdzēja un es nejutos labāk. Vienreiz pat šķita, ka vienkārši nomiršu!

Es sapratu, ka neviens un nekas man nespēs palīdzēt, tāpēc sāku lūgt Dievu saviem vārdiem, lai man palīdz, to darīju regulāri. Lai gan es īpaši pat neticēju, ka Viņš var man palīdzēt, taču man nebija citu variantu. Es tikai tagad saprotu, ka jau tolaik es piedzīvoju pirmo brīnumu – ar laiku lēkmes izzuda un es pat par to vairs neaizdomājos! Manā ģimenē neviens nebija mācījis lūgt vai ticēt Dievam, vienīgais cilvēks, kurš ticēja, bija vecmamma un to es uzzināju tikai pirms diviem gadiem. Es ticēju, ka Dievs ir, taču neko īpaši par Viņu nezināju. Atceros arī tādus brīžus, kad Youtube klausījos mūziku angļu valodā, kur vārdi bija par Dievu, īsti nesapratu, kādēļ, bet tajos momentos manī ienāca prieks, tie it kā piepildīja un veldzēja dvēseli!

Es nezināju, ka Dievs var izmainīt cilvēku no iekšienes, man šķita, ka es tāda vienkārši esmu un vienmēr būšu! Centos sevi kaut kā motivēt – lasīju dažādus rakstus internetā, tomēr nekas manā dzīvē tā arī negāja uz priekšu – raksturs palika arviens nejaukāks, savas mazvērtības dēļ mēdzu cilvēkiem atbildēt dzēlīgā veidā.

Esmu ievērojusi, ka labu laiku man ir bijis vienmēr kāds cilvēks blakus, kurš tic Dievam. Vienā dienā mani uz ielas uzrunāja kristiete no draudzes „Kristus Pasaulei”. Viņa man pastāstīja par Jēzu Kristu un ko Viņš ir paveicis mūsu labā. Mēs turpināām komunicēt arī pēc šīs sarunas. Viņa mani aicināja uz dažādiem pasākumiem, bet tā kā es toreiz vēl dzīvoju Īrijā man neizdevās aiziet. Iekšēji es jutu atšķirību kristiešos, viņi mani pieņēma tādu, kāda es esmu un no viņiem es sajutu arī Dieva mīlestību. Šiš droši vien bija arī iemesls, kāpēc es vēlējos aiziet, lai gan iepriekš nemēdzu iet kaut kur ciemos vai apmeklēt pasākumus. Jau Īrijā esot sāku skatīties drudzes video un sapratu, ka vēlos aiziet uz šo draudzi un iepazīt Dievu. Kad atbraucu uz Latviju, izlēmu aiziet uz mājas grupiņu, ko vadīja šī kristiete. Man ļoti patika atmosfēra un es vēlējos vairāk uzzināt par Dievu. Šī meitene iedeva man Bībeli, ko sāku lasīt. Mani tik ļoti aizrāva tas, ko lasīju, ka varēju veselu dienu vienkārši lasīt Dieva vārdu! Manī ienāca kaut kāds neizskaidrojams prieks, iekšēja sajūta, ka tukšums pazūd, un kas ir interesanti, kopš tā laika es vairs nevēlējos pārmērīgi ēst, man vairs nebija vēlme sevi kaut kā piepildīt. Kā tagad smejos – droši vien atradu „īsto ēdienu”, kā pabarot savu iekšējo cilvēku! Vēlāk sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, devos arī uz trīs dienu semināru – inkaunteru, un pati sāku lūgt Dievu. Darot visas šīs lietas un esot kristiešu vidū, es sāku mainīties un atvērties. Vairs nebiju tik noslēgta un ierāvusies sevī. Sapratu, ka Dievs un šie cilvēki pieņem mani tādu, kāda es esmu, un ka Dievs var mani izmainīt un dziedināt. Man veidojās izpratne par to, kāpēc es biju visu laiku jutusies atstumta un tukša, un ka ne tik daudz apstākļi bija vainīgi, cik tas, ka es nepazinu Dievu un Dieva Gars nebija aizpildījis manu sirdi.

Šodien esmu laimīga! Labprāt pavadu laiku ar Dievu un varu teikt, ka tagad dzīvoju, nevis eksistēju! To mīlestību, ko gaidīju no cilvēkiem, īstenībā ir devis Dievs! Cilvēki ir nepilnīgi un vienīgi Dievs var aizpildīt dvēseles tukšumu! Šobrīd pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, jo zinu, ka tikai Dievs viņus var izmainīt. Ikdienā man patīk arī citiem cilvēkiem pastāstīt par Dievu un to, ko Viņš ir darījis manā dzīvē, jo tas dod prieku, ka citiem varu palīdzēt iepazīt Jēzu.

Es ikvienam iesaku pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju un pārkāpt to barjeru, kas šķir cilvēku un Dievu – egoismu, iedomājoties, ka visu vari pats. Nekāda apstākļu maiņa – dzīve ārzemēs vai kādi citi apstākļi, nespēs Tev dot tās svētības, ko Dievs var dot šeit pat! Pieņem lēmumu – lasi Bībeli un lūdz Dievu, un esi starp kristiešiem, tad arī Tava dzīve mainīsies!  Nav nekā labāka, kā būt kopā ar Dievu un Viņu piedzīvot personīgi!

Lienes Ošas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Netici slimības simptomiem, bet Dievam!

Publicēja 2019. gada 21. marts 14:21Laura Gruševa

Ziņas datums 21.03.2019

Ir viegli ticēt, kad cilvēkam viss sanāk un iet labi, taču, ja apstākļi un slimības simptomi ir ne tikai sajūtami, bet arī saredzami, tad ticēt Dievam ne vienmēr ir viegli. Tomēr Bībele skaidri saka, ka Dievs dziedina un tam, kas tic, nav nekā neiespējama. Šis būs stāsts par Agnesi, kura ticībā un savās lūgšanās ir izcīnījusi uzvaru pār lielām veselības problēmām.

Agnese, pastāsti, kādi bija tavi veselības sarežģījumi?

Man bija problēmas ar vairogdziedzeri un nieru darbību, kas aizsākās jau dzīvojot Anglijā. Šobrīd esmu Latvijā un apmeklēju draudzi „Kristus Pasaulei”. Problēmas ar vairogdziedzeri bija arī manai mammai, tādēļ viņa bija pirmā, kura pamanīja un pateica, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa prasīja man, kā es jūtos, jo izskatās, ka man ir piepampis kakls, kas varētu liecināt par palielinātu vairogdziedzeri. Un tiešām, man bija traucējumi – naktīs bija grūti elpot, es smaku nost līdz pamodos aizelsusies. Aizejot pie ārsta, man apstiprināja, ka ir šāda problēma. Tobrīd es īsti vēl nebiju ar Dievu un nezināju, cik lūgšanai ir liels spēks, tādēļ vienkārši samierinājos ar savu saslimšanu. Ar laiku sāku pieņemties svarā, kas arī liecināja par vairogdziedzera traucējumiem.                                                       .

Kā Tu saņēmi savu dziedināšanu?

Kad pārcēlos uz Latviju, sāku apmeklēt draudzi un aizbraucu uz „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Jelgavā. Tur kalpotājs, kurš lūdza par mani, pajautāja, vai man nav vairogdziedzera problēma, lai gan lūgšanu vajadzībās to neminēju. Es piekritu, ka ir un ka par to vajadzētu palūgt. Lūgšanas laikā jutu, ka it kā mute veras vaļā un kāds no manis kaut ko vilktu ārā. Es ticēju, ka Dievs darbojas ar savu dziedinošo spēku pie manis. Aizejot mājās, savā lūgšanā arī apliecināju, ka esmu dziedināta. Vēlāk nolēmu aiziet pie ārsta, jo sapratu, ka ir jāuzzina vēl vairāk par šo problēmu. Latvijā to vieglāk bija izdarīt, jo Anglijā īsti nemācēju paskaidrot savu vajadzību citā valodā.

Ārste lika man nodot asins un urīna analīzes, pēc kurām apstiprinājās, ka ir vairogdziedzera problēma. Es savās domās gan ticēju, ka Dievs mani jau ir dziedinājis. Sirdī es vairs nevēlējos samierināties ar šo diagnozi, jo tagad zināju, ka Bībelē ir teikts, ka slimības ir no velna un ka Jēzus brūcēs es esmu dziedināta! Paralēli palielinātajam vairogdziedzerim, izrādījās, ka man bija arī nieru iekaisums, kura dēļ jau kādu laiku izjutu nenormālas sāpes un diskomfortu, urīnā bija manāmas pat asinis. Vienreiz sāpēs es vienkārši rāpoju pa grīdu, jo nebiju spējīga pastaigāt. Man bija nozīmētas dažādas tējas un antibiotikas. Neskatoties uz to, pēc dziedināšanas dievkalpojuma es biju izlēmusi cīnīties par savu dziedināšanu lūgšanās un veltīju tam arī gavēni. Es apliecināju to, ka Jēzus brūcēs esmu dziedināta un ka neticēšu tām diagnozēm, pat ja simptomi bija acīmredzami un jau traucēja man normāli dzīvot!

Pēc laika ārsts mani nosūtīja arī uz ultrasonogrāfiju. Aizbraucot uz slimnīcu, kā arī pirms tam un esot ceļā, visu laiku lūdzu Dievu un apliecināju savu dziedināšanu. Pat esot palātā, staigāju un balsī lūdzu. Tā sagadījās, ka ienāca ārsts un pārsteigumā man uzprasīja – „Vai ar Jums viss ir kārtībā?” Un es atbildēju, ka jā, jo es lūdzu Dievu! Aizejot uz ultrasonogrāfiju, speciālists nesaprašanā skatījās uz mani un prasīja, kāpēc es esmu atnākusi, ja vairogdziedzerim un nierēm viss ir kārtībā. Pirmais, ko jutu, bija atvieglojums un pateicība Dievam! Es speciālistei arī atbildēju, ka man bija nosūtījums, jo bija reāla problēma, tomēr, kā redzams, Dievs dara brīnumus! Lai gan sirdī es biju pārliecināta par savu dziedināšanu, tomēr iepriekšējie slimības apstākļi kādu laiku šķita smagi un varēja domāt, ka tas nekad nebeigsies! Tomēr pēc ultrasonogrāfijas es vairs nejutu nekādas sāpes nierēs, asiņošana bija izbeigusies. Man uztaisīja arī atkārtotas asins un urīna analīzes, un tiešām, brīnums bija noticis – nekāda nieru iekaisuma un vairogdziedzeris arī ir vesels!

Tu esi izcīnījusi pamatīgu uzvaru ticībā. Ko Tu ieteiktu citiem?

Katra problēma, pat ja tā izskatās neatrisināma un visi apstākļi norāda uz pretējo, ir uzvarama ar Dievu. Lūgšanai, savienojoties ar ticību, ir milzīgs spēks! Bībelē ir teikts, ka Jēzus jau ir sakāvis velnu, mums tas ir tikai jāpieņem un jānotic, un reizēm tas prasa cīņu! Tomēr nekad nepadodies, jo uzvara ir tepat!

Agneses Arbidānes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1206