ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Brīnumi un dziedināšanas

Publicēja Līga Paņina

Ziņas datums 23.06.17.

18. jūnijā draudzē “Kristus Pasaulei” notika dziedināšanas dievkalpojums, kuru apmeklēja vairāki simti cilvēku no visas Latvijas. Dievkalpojuma laikā notika daudzas dziedināšanas un brīnumi.

Mācītājs mācīja, ka visu slimību un defektu iemesls ir grēks un velna darbība cilvēka dzīvē. Lai uzvarētu, mums ir jāsaprot, ka visas mūsu problēmas jau tika atrisinātas pie krusta. Mēs varam piedzīvot tūlītēju brīnumu, kad problēma atrisinās uzreiz, vai dziedināšanu, kas ir procesā un notiks pamazām, laika gaitā. Visu dievkalpojumu bija jūtams un redzams Dieva spēks, un cilvēki saņēma tūlītējus brīnumus un dziedināšanas, kā arī bija gatavi liecināt par piedzīvoto un saņemtajām pārmaiņām.

Inga: “Vairāk kā pirms desmit gadiem man konstatēja izliekto lordozi – pārāk lielu mugurkaula izliekumu. Fiziskā piepūle tāda kā riteņbraukšana, atspiešanās, presītes vingrinājumi man izraisīja lielas sāpes. Dievkalpojuma laikā sajutu sasprindzinājumu mugurkaulā un tādu kā strāvu no krustiem līdz lāpstiņām. Uzreiz sapratu, ka kaut kas ir noticis – es tagad varu stāvēt staltāk un man vairs nav sakņupusi mugura un uz priekšu izliekts vēders! Beidzot varu veikt fiziskos vingrinājumus bez sāpēm!”

Aleksandra: “Cietu no skoliozes un kakla muskuļi sprandas rajonā bija savilkti, ikdienā ļoti sāpēja mugura un bija apgrūtinoši ilgi sēdēt. Esmu pārsteigta par to, ka Dievs mani vienā mirklī dziedināja no sāpēm un muskuļu sasprindzinājuma sprandā!”

Aija: “Es vairākus gadus ar savu labo roku nevarēju neko izdarīt – ne izstiept, ne salocīt, nespēju pat noturēt karoti. Tagad savu roku varu izstiept uz augšu un brīvi kustināt!”

Ginta: “Jau četrus gadus nevarēju noliekties muguras problēmu dēļ, piedevām tam sekoja galvas reiboņi un sāpes. Tagad spēju noliekties līdz pašai grīdai bez nepatīkamām sajūtām galvā. Pateicība Dievam!”

Bildes no dziedināšanas dievkalpojuma vari apskatīt šeit:

https://www.facebook.com/pg/kristuspasaulei/photos/?tab=album&album_id=1714469751915456

Ikviens ir gaidīts katru svētdienu plkst. 11:00 Elizabetes ielā 2 draudzē “Kristus Pasaulei”.

Vairāk informācija draudzes mājaslapā: www.kristuspasaulei.lv

“Kristus Pasaulei” – vieta, kur mainās dzīves!

Ieva Ribokas

Melnā svītra manā dzīvē beigusies

Publicēja 2017. gada 20. jūn. 06:19Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 20. jūn. 23:52 ]

Ziņas datums 20.06.17.


“Tikko kā biju saņēmis dāvanu, taču nepaspēju to kārtīgi aplūkot, kad nesaprotamu iemeslu dēļ sākās reibonis, vemšana, un es zaudēju samaņu, kam sekoja brauciens “ātrās'” palīdzības mašīnā, murgainas gaidīšanas stundas slimnīcas uzņemšanas nodaļā un ievietošana stacionārā” – tā savu dzimšanas dienu atceras Dainis.


Viņš turpina savu stāstu: “Vasaras beigās, tieši tās dienas rītā, kurai vajadzēja būt īpašai un priecīgai, man sākās nopietnas veselības problēmas. Slimnīcā mediķi sākumā domāja, ka man ir insults, taču vēlāk man tika uzstādīta diagnoze vestibulārā neiroze, kuru, pēc mediķu domām, izraisījis stress, man tika izrakstīti arī atbilstoši medikamenti. Kaut arī jau ilgi ticu Dievam un esmu draudzē, caur nepareizu domāšanu manā dzīvē bija iezagušās problēmas, kas noveda līdz šādam stāvoklim. Dažādu neveiksmju rezultātā biju sācis domāt, ka esmu neveiksminieks un nevaru gūt panākumus, vārdu sakot, biju ielaidis sevī mazvērtību. Šie emocionālie pārdzīvojumi atstāja nopietnu iespaidu arī uz manu fizisko veselību – man sākās galvas reiboņi, vemšana un ģīboņi.


Lūdzu Dievu, ticēju un apliecināju, ka Viņš mani dziedina, saņēmu atbalstu arī savā mājas grupiņā un pēc ārstēšanās varēju atgriezties darbā, kur priekšnieks man izteica nopietnu brīdinājumu, ka vairs nedrīkstu slimot, jo tas rada uzņēmumam zaudējumus. Visu ziemu simptomi reizēm parādījās, bet, tā kā tie bija vieglā formā, turpināju strādāt. Tāpēc katra mazākā veselības problēma radīja papildus stresu un bailes slimot. Pat tad, kad man sākās bronhīts, es turpināju strādāt, līdz beidzot vairs nespēju. Fakts, ka atkal esmu “uz slimības lapas”, manī radīja tik lielus pārdzīvojumus, ka tie izraisīja otro vestibulārās neirozes lēkmi un es atkal nokļuvu slimnīcā. Es zaudēju darbu un šādā stāvoklī nebija iespējams meklēt jaunu. Jutos tā, it kā tumši mākoņi būtu savilkušies virs manas galvas. Turpinoties dažādām izmeklēšanām, man konstatēja arī kakla skriemeļu deformāciju, kas bija radusies smagā darba rezultātā. Mediķu prognozes nebija iepriecinošas. Vairāku mēnešu garumā man vajadzēja ievērot ļoti saudzīgu režīmu, nedrīkstēju celt vairāk par 3 kg, bija jāizvairās no straujām kustībām. Par sportošanu varēju aizmirst, jo nespēju paveikt pat elementārus mājas darbus, reizēm lielu dienas daļu pavadīju gultā un jutos kā invalīds. Visu pasliktināja apziņa, ka nevaru apgādāt savu ģimeni un neziņa par to, kad atgūšu normālas darba spējas. Savās grūtībās turpināju lūgt Dievu, uzticējos Viņam un nezaudēju ticību, jo biju pārliecināts, ka Viņš mani no šīs bedres izvilks. Cīnījos ar negatīvajām domām, apliecinot, ka Jēzus ir mans Ārsts un ka es visu spēju Viņa spēkā. Saprotot, ka man vajadzīgs spēcīgs izrāviens, devos uz mūsu draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru.


Tur arī saņēmu savu brīnumu. Tās bija trīs brīnišķīgas dienas, kurās piedzīvoju un baudīju Dieva tuvumu. Jau ar pirmajām slavēšanas dziesmu skaņām jutu īpašu Dieva klātbūtni. Caur kalpotāju lūgšanām piedzīvoju lielu Dieva mīlestību, jutos pieņemts un mīlēts. Saņēmu spēku uzvarēt nepareizās domas un brīvību no mazvērtības. Dievs mani dziedināja! Mājās atbraucu vesels un laimīgs, jutos, it kā smaga nasta no manis būtu novelta, pazuda jebkādi reiboņi, nelabuma sajūta un esmu ļoti pateicīgs Dievam. Nebiju varējis sportot kādus trīs mēnešus. Dažas dienas pēc inkauntera ar velosipēdu veicu 20 km lielu attālumu, tās pašas dienas vakarā noskrēju 7 km. Jūtos lieliski. Esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš ir atjaunojis manu veselību un darba spējas. Medikamentus vairs nelietoju, es varu veikt mājas darbus, celt smagumus un regulāri sportot. Melnā strīpa manā dzīvē ir beigusies!


Zinu, ka man ir jāuzņemas atbildība par to, ko domāju, un nevēlos neveiksmju dēļ padoties, jo esmu pārliecināts, ka ar Dievu vienmēr var uzvarēt!”, tā savu stāstījumu nobeidz Dainis.


Daiņa Daubera liecību pierakstīja Dace Daubere


 




Varu brīvi elpot!

Publicēja 2017. gada 16. jūn. 12:27Līga Paņina

Ziņas datums 16.06.17.

Būtībā jau skan visai vienkārši – man ir iesnas. Taču tā var būt samilzusi problēma, no kuras ļoti grūti tikt vaļā. Tā bija arī Gitai – viņa daudzus gadus mocījās ar hroniskām iesnām, kas sākās pēc saaukstēšanās. Gitai bija aizlikts deguns un nevarēja paelpot, neiepūšot zāles, līdz ar to viņa cieta no diskomforta. Taču tad, kad viņa pirmo reizi atbrauca uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu, sieviete piedzīvoja dziedināšanu no hroniskām iesnām.

“Aptuveni pirms septiņiem gadiem saaukstējos. Lai arī iesnas tika izārstētas, deguna aizlikums un apgrūtinoša elpošana palika, tādēļ devos pie ārsta. Lietoju viņa nozīmētās zāles, taču liela rezultāta no tām nebija, jo medikamenti bija jālieto piecas līdz sešas reizes dienā, lai varētu kaut cik normāli elpot caur degunu. Apgrūtinātas elpošanas dēļ man parādījās arī galvas sāpes. Simptomi saasinājās karstā laikā vai siltās telpās, kurās ir sauss gaiss. Tādās reizēs arī zāles nepalīdzēja, un karstajās vasaras dienās zuda vēlēšanās doties ārā no mājas. Neredzēju problēmas risinājumu, tādēļ sāku justies nomākta.

Pirms pāris mēnešiem kāds cilvēks mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu, kas notiek Dobelē. Mani uzrunāja grupiņas vadītājas liecība par to, kā Dievs ir izmainījis viņas dzīvi. Arī es vēlējos tādas izmaiņas kā viņai! To, ka Dievs ir, es zināju, taču nebiju Viņu iepazinusi, jo Bībeli nelasīju un Dievu lūdzu tikai ļoti smagos brīžos.

Pavasarī devos uz dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā cerībā saņemt risinājumu savai problēmai, arī mājas grupiņā pirms tam bijām lūguši par manu veselību. Prieku un emocijas, kas pārņēma visu dievkalpojuma laiku, ir grūti aprakstīt. Tur valdīja brīnišķīga atmosfēra un es piedzīvoju Dieva pieskārienu.

Nākamajā nedēļā pēc dievkalpojuma sapratu, ka esmu saņēmusi savu dziedināšanu, jo atskārtu, ka ilgāku laiku vairs neesmu lietojusi zāles, jo nav bijusi nepieciešamība. Hroniskās iesnas, kas mani bija mocījušas vairāk kā septiņus gadus, ir pārgājušas. Tagad varu brīvi elpot, man nesāp galva un karstais laiks, kas agrāk nozīmēja neizbēgamu diskomfortu, vairs neietekmē manu pašsajūtu, es ar prieku dodos ārā. Esmu brīva no šīs slimības. Man tas ir brīnums! Tagad esmu nolēmusi vairāk iepazīt Dievu, atvēlot īpašu laiku Bībeles lasīšanai un lūgšanai.”

Ja arī tu vēlies saņemt dziedināšanu vai risinājumu savām problēmām, aicinām tevi apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu šo 7dien, 18. jūnijā plkst.11:00, Elizabetes ielā 2. Būsi mīļi gaidīts!

Gitas Ostrovskas liecību pierakstīja Inese Meijere

Beidzot esmu par sevi pārliecināts

Publicēja 2017. gada 13. jūn. 21:24Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 19. jūn. 12:59 ]

Ziņas datums 14.06.17.

Emīls dažādu iekšēju kompleksu dēļ jutās mazvērtīgs, nespēdams pieņemt savus lēmumus un dzīvot patstāvīgi. Tādēļ puisis norobežojās gandrīz no visiem cilvēkiem, izņemot ģimeni. Viss izmainījās, kad viņš iepazina Dievu un nonāca draudzē „Kristus Pasaulei”. „Beidzot varu teikt – esmu pieaudzis!” tā par sevi saka Emīls, turpinājumā daloties savā stāstā.

„Manas problēmas sākās pusaudžu gados, kad ievēroju, ka, salīdzinot ar vienaudžiem, esmu mazāks augumā. Gadiem ejot, puiši man apkārt kļuva vīrišķīgāki un fiziski spēcīgāki, kamēr es vēl aizvien izskatījos un jutos kā bērns. Iekšēji to ļoti pārdzīvoju un daudz domāju par brīdi, kad arī būšu „liels vīrietis”. Vecākais brālis bieži vien mēdza mani par to ķircināt, kā arī skolas biedri, salīdzinot mani ar brāli, kurš izskatījās krietni pieaugušāks, izteica dažādas nepatīkamas piezīmes un apsmēja. Tas manī radīja lielu aizvainojumu. Lai uzlabotu savu fizisko formu un justos labāk, nolēmu sākt nodarboties ar sportu. Treniņos pavadīju ļoti daudz laika, cenšoties gūt ievērojamus panākumus, diemžēl gaidītie rezultāti izpalika, un es jutos vēl necilāks. Manī nostiprinājās pārliecība, ka esmu mazs, nevarīgs, nespēju paļauties pats uz sevi un pieņemt patstāvīgus lēmumus, jutos mazvērtīgs, tādēļ pārāk pieķēros saviem vecākiem. Necentos pieņemt savus lēmumus, bet visu atstāju vecāku ziņā. Tā rezultātā norobežojos gandrīz no visiem cilvēkiem, izņemot ģimenes. Iekšēji biju pilns ar rūgtumu, es jutos ļoti nospiests un nevērtīgs.

Studējot augstskolā, savas mazvērtības domas centos kompensēt ar izciliem sasniegumiem mācībās, tādēļ nereti pavadīju bezmiega naktis, lai gūtu sekmes un justos vērtīgāks. Šai “apsēstībai” sekoja emocionāls tukšums un arī veselības problēmas, kas lika justies vēl sliktāk. Lai arī man bija gandarījums par sasniegto, tas nedeva iekšēju piepildījumu un neatbrīvoja no negatīvām domām par sevi.”

Tajā laikā Emīls sāka aizdomāties par garīgām lietām. Tad, kādu reizi dodoties uz autoskolu, Emīlu uz ielas uzrunāja cilvēks no draudzes „Kristus Pasaulei”, un tolaik puisis nemaz nenojauta, kādas pārmaiņas šī tikšanās nesīs viņa dzīvē.

„Lai arī nekādas iepriekšējas pieredzes saistībā ar Dievu man nebija, biju sācis aizdomāties par garīgām lietām. Tieši šajā laikā iepazinos ar kādu cilvēku no draudzes un piekritu uzaicinājumam atnākt uz dievkalpojumu, kur man ļoti iepatikās slavēšanas mūzika un mācītāja svētrunas. Turpināju regulāri apmeklēt gan dievkalpojumus, gan mājas grupiņu, un sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu – lasīt Bībeli un lūgt. Ticība Dievam, svētrunas par līderību, personības izaugsmi un Dieva spēku mūsu dzīvē, kā arī cilvēki mājas grupiņā palīdzēja man noticēt, ka esmu vērtīgs un spējīgs pats veidot savu dzīvi. Es sapratu, ka ne sports, ne panākumi mācībās vai darbā nespēj dot brīvības sajūtu, pārliecību par sevi un iznīcināt mazvērtību – to spēj tikai Jēzus Kristus un nepārtraukts darbs ar sevi. Lasot Bībeli, es aizvien vairāk sāku sevi pieņemt, jo sapratu, ka Dievs mani ir radījis īpašu un unikālu. Laikam ejot, mainījās mana domāšana – no vāja un par sevi nepārliecināta puišeļa esmu kļuvis par vīrieti ar „stingru mugurkaulu”, kurš spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus, izteikt savu viedokli, vajadzības gadījumā pateikt „nē”, pats par sevi parūpēties un veidot veiksmīgas attiecības ar cilvēkiem. Es vairs nejūtos nederīgs un necenšos dzīties pēc panākumiem ar mērķi būt ievērotam, tā kompensējot savu mazvērtību. Es dzīvoju atsevišķi no vecākiem, strādāju, spēju uzturēt sevi un būt par svētību arī citiem gan finansiāli, gan daloties ar evaņģēlija vēsti. Tagad jūtos brīvs, stiprs un ļoti laimīgs!”

Ja arī tu vēlies pozitīvas izmaiņas savā domāšanā un ikvienā dzīves jomā, zini – Jēzus Kristus ir risinājums! Meklē Dievu lūgšanā, apmeklē draudzi, pielieto iegūtos principus dzīvē un redzi, kā viss mainās!

Emīla Elinga – Eliasa liecību pierakstīja Monta Gulbe

Īpaša Dieva klātbūtne Vasarsvētkos

Publicēja 2017. gada 11. jūn. 23:41Līga Paņina

Ziņas datums 12.06.17.

Svētdien, 4. jūnijā draudze “Kristus Pasaulei” atzīmēja Vasarsvētkus ar dievkalpojumu. Jau no paša sākuma varēja sajust īpašu Svētā Gara klātbūtnes atmosfēru.

Mācītājs savā svētrunā sludināja un mācīja par Svēto Garu. Kad pieņemam Jēzu Kristu par savu Glābēju, Dievs piedod mūsu grēkus un mūsos iemājo Svētais Gars, kas dod spēku dzīvot svētu dzīvi un palīdz ikdienā. Taču, ja vēlamies kalpot citiem cilvēkiem ar Bībelē minētajām pārdabiskajām zīmēm un brīnumiem, mums ir nepieciešamas Svētā Gara kristības un īpaša piepildīšanās ar Svēto Garu. To mērķis ir svaidījums jeb spēks kalpot cilvēkiem ar brīnumiem un zīmēm. Lai šis spēks mūsos pēc tam sāktu darboties, mums ir jāpaklausa Jēzus lielajai pavēlei iet un darīt par mācekļiem citus cilvēkus, sludinot evaņģēliju un lūdzot par viņiem. Tad notiks pārdabiskais un cilvēki atgriezīsies pie Dieva.

Pēc svētrunas daži no kalpotājiem dalījās ar savu pieredzi.

Sandija: “Agrāk es domāju, ka Svētā Gara kristības domātas tikai izredzētajiem, taču es ļoti ilgojos to saņemt, tikai nezināju, – kā. Pagāja seši gadi, līdz es nonācu kādā konferencē, kur kalpotāji par mani aizlūdza. Pēkšņi sajutu tādu kā karstuma vilni, jutos kā uguns epicentrā, un es sāku runāt mēlēs. Esmu ļoti priecīga, ka varēju to piedzīvot, jo manī radās cita Dieva realitātes apziņa un drosme sludināt evaņģēliju.”

Indra: “Domāju, ka esmu no tāda “materiāla”, kas nevar saņemt Svēto Garu. Taču kādā dievkalpojumā mācītājs vērsās personīgi pie manis un sacīja man vārdus, ko bija saņēmis no Dieva. Tad viņš par mani aizlūdza un es ļoti spēcīgi piedzīvoju Svētā Gara pieskārienu. Es biju pārsteigta un ļoti laimīga, jo nekad nekas pārdabisks ar mani nebija noticis. Mani piepildīja prieks un es sāku dziedāt mēlēs.”

Pēc svētrunas mācītājs aizlūdza par klātesošajiem, lai katrs tiktu piepildīts ar Svēto Garu, un daudzi piedzīvoja to īpašā veidā. Ne vienam vien tas bija neaizmirstams piedzīvojums.

Elīna dalījās par to, ka laikā, kad piedzīvoja Dieva klātbūtni, bija saņēmusi arī dziedināšanu: “Man bija ausu iekaisums un tās sāpēja. Aizlūgšanas laikā ļoti spēcīgi sajutu Svētā Gara klātbūtni. Likās, ka debesis nolaidušās pār mani, tas bija kaut kas liels, varens un neaprakstāms. Grūti vārdiem izteikt tās emocijas, kas mani pārņēma Dieva klātbūtnē. Vēlāk konstatēju, ka ausis vairs nesāp, un par to esmu ļoti priecīga.”

Viktorija: “Man bija mugurkaula skolioze, cietu no sāpēm, bija grūti nostāvēt un, kā ierasts, sēdēju šķībi. Kad mācītājs aizlūdza, piedzīvoju Dieva pieskārienu. Mans mugurkauls iztaisnojās, es sajutu, ka Dievs to dziedina un varēju apsēsties taisni.. Arī vēlāk draudzene pārbaudīja mugurkaulu un teica, ka tas ir pilnīgi taisns un skoliozes pazīmes pazudušas. Es esmu ļoti priecīga un pateicīga Dievam!" 

Elīna: “Kopš sevi atceros, vienmēr jutos nogurusi. Lai cik arī gulētu, nekad nejutos atpūtusies un izgulējusies. Lūgšanas laikā bija velkoša sajūta krūtīs, man noreiba galva un šķita, ka varu daudz dziļāk kā jebkad ievilkt elpu. Pēc tam jutos brīva, spēkpilna, ļoti priecīga, – tik labi, kā nekad. Ir pagājusi nedēļa, un es joprojām esmu spēka un enerģijas pilna. Dievs ir mani dziedinājis!”

Pēc dievkalpojuma visi dalībnieki pacilātā noskaņojumā devās mājās, priecājoties par piedzīvoto. Cilvēki bija piedzīvojuši reālas izmaiņas savā dzīvē. Daudziem parādījās lielāks prieks, spēks un vēlēšanās iet un stāstīt cilvēkiem Evanģēlija vēsti.

Dace Daubere

Jauns starts

Publicēja 2017. gada 9. jūn. 23:59Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 10. jūn. 03:01 ]

Ziņas datums 10.06.17.

Vladislavs pusaudžu gados un jaunībā dzīvoja visai vētraini. Kā liela daļa jauniešu, viņš smēķēja, dzēra, vēlāk lietoja arī narkotikas, un apreibinošo vielu ietekmē tika sastrādāti daudz likumpārkāpumi, kas noveda viņu līdz tiesas darbiem. Jaunietis bēguļoja no policijas, taču tad viņa dzīvē notika lielas izmaiņas – Vladislavs iepazina Jēzu Kristu, sāka regulāri apmeklēt draudzi un kalpot Dievam. Tā jaunais vīrietis saņēma brīvību no visām atkarībām un Dieva spēkā sakārtoja dzīvi. Tomēr ar to stāsts vēl nebeidzas. Vladislavam priekšā stāvēja vēl viens garš, nepatīkams dzīves posms.

“Mana dzīve bija sakārtojusies, arī lieta ar policiju – brīnumainā kārtā, kad 2000.gadā saņēmos iet godīgi atzīties savos pārkāpumos, izrādījās, ka lieta ir izņemta no izmeklēšana, un man vairs nebija sodāmības. Pagātnes grēki mani vairs nevajāja, debesis virs galvas likās saulainas un bez mākoņiem, tāpēc sāku pamazām atslābt. Arvien biežāk atļāvos neapmeklēt dievkalpojumus, kļuvu slinkāks lūgšanās un kalpošanas lietās, līdz beidzot, pašam to īsti nemanot, pamazām paliku vienaldzīgāks pret Dievu un manā dzīvē atgriezās atkarības – alkohols un smēķēšana. Šai laikā iepazinos ar savu nākamo sievu, kurai jau bija maza meitiņa Alīna. Nodibinājām ģimeni, un es vēlējos kļūt par labu vīru un tēti, taču man īsti tas neizdevās, jo alkohols bojāja manu un ģimenes dzīvi, atnesa daudz nesaskaņas attiecībās ar sievu un bērniem. Arī nabadzība bija pastāvīga viešņa mūsu mājā. Ik pa laikam saņēmos un centos nedzert, izturēju labi ja mēnesi, bet tad atkal “norāvos”, visu naudu nodzēru, varēju pat veselu nedēļu no vietas “cilāt pudeli”.  Sapratu, ka atkal esmu bezizejā un atsāku reizēm apmeklēt savu draudzi, bet tikai “ķeksīša pēc”, jo nebiju pieņēmis stingru lēmumu mainīties, neatjaunoju savas personīgās attiecības ar Dievu. Svētdienās biju baznīcā, bet pats Dievu nelūdzu, visu nedēļu turpināju dzīvot “pats uz savu galvu”, ļaujot grēkam valdīt manā dzīvē.

Tā pagāja gadi, līdz Alīna pusaudžu vecumā sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Pamanīju daudz pozitīvu izmaiņu viņas dzīvē, ka viņa veidojas par stipru personību. Viņa tik dedzīgi stāstīja par Dievu, ka manī tas izraisīja pārdomas. Apzinājos – man kā tēvam vajadzētu rādīt piemēru un mācīt, kā lasīt Bībeli un lūgt. Šīs domas man nelika mieru, bet nesaņēmos spert vajadzīgos soļus, lai notiktu izmaiņas. Tad reiz Alīna iedrošināja mani doties uz savas draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kura mērķis ir palīdzēt cilvēkiem piedzīvot Dievu un saņemt risinājumu savām problēmām. Ilgojos pēc brīvības, taču kārtējo reizi pietrūka gribasspēks. Dienu pirms inkauntera lietoju alkoholu, no rīta pamodos ar paģirām un domāju, ka tāds nekur nevaru braukt. Taču meita atbrauca man pakaļ un pierunāja neatkāpties no lēmuma un doties uz turieni.

Inkaunterā tiešām piedzīvoju Dievu un atbrīvojos no smēķēšanas un alkohola atkarībām. Dievs man deva otru iespēju, jaunu startu dzīvei. Saņēmu to, kas patiesībā man bija visvairāk nepieciešams – satikties ar Dievu kā ar savu Tēti. Sapratu, ka Dievs mani mīl un pieņem. Pieņēmu stingrus lēmumus kārtīgi lūgt Dievu, lasīt Bībeli, dzīvot svētu dzīvi un Viņam kalpot. No alkohola biju pārdabiski atbrīvots, man pat vairs nebija kārdinājums iedzert. Kopš tās dienas ir pagājis gads un neesmu dzēris, smēķējis. Regulāri apmeklēju draudzi, lasu Bībeli un lūdzu, kalpoju Dievam. Esmu laimīgs un zinu, ka negribu vairs slinkot Dieva lietās un ka regulāri ir jāuztur “karsta temperatūra” manās attiecībās ar Dievu.

Vladislavs aicina ikvienu, kurš ir attālinājies no Dieva vai cieš no atkarībām, nākt un izveidot attiecības ar Viņu, jo Dievs ir mīlošs Tēvs, kurš dod jaunu sākumu dzīvei.

Vladislava Sudņika liecību pierakstīja Dace Daubere

No malā stāvētājas līdz mājas grupas vadītājai

Publicēja 2017. gada 7. jūn. 01:36Līga Paņina

Ziņas datums 07.06.17

Kāpēc tik daudzi cilvēki cieš no mazvērtības, kautrīguma un grūtsirdības? Šķirtas ģimenes, atraidījums no vecākiem un vienaudžiem skolā ļoti ietekmē mūsu pašapziņu un atstāj sekas uz visu turpmāko dzīves gājumu, liekot justies nepārliecinātiem un neapmierinātiem pašiem ar sevi. Dažkārt cilvēki domā, ka pat Dievs šeit neko nespēj mainīt un ka ar mazvērtību nāksies sadzīvot visu turpmāko dzīvi.

Ienākot draudzē “Kristus Pasaulei”, Kristīne uzzināja, ka Dievs vēlas, lai mēs būtu priecīgi un laimīgi, nevis vadītu savas dienas mazvērtībā un nomāktībā. Viņa pieķērās šai vēstij, pieņēma to un viņas domāšana pamazām sāka mainīties. Kādreiz biklā un nomāktā Kristīne šobrīd vada mājas grupiņu Ventspilī un ir pilnīgi brīva no mazvērtības un grūtsirdības. 

Par savu ceļu uz brīvību Kristīne stāsta: “Augu daudzbērnu ģimenē, kur mamma par mums viena pati rūpējās, kā nu mācēja, tomēr man bija kauns par to, ka mums, vairākiem bērniem, ir katram savs tētis. Tas vairoja manī nedrošības sajūtu, kas izpaudās arī attiecībās ar citiem bērniem. Vairāk biju malā stāvētāja, klusais bērns, jo cietu no mazvērtības un nomāktības. Man sāpēja sirds, jo citi bērni auga ģimenēs, kur bija gan tētis, gan mamma. Šķita, ka viņiem ir atbalsts un labklājība, un es domāju, ka esmu sliktāka par citiem, tāpēc centos nekur neiesaistīties un neuzņemties nekādu atbildību.

Vecmāmiņas māsa man bija bieži stāstījusi par Dievu. Pēc iestāšanās augstskolā sāku apmeklēt vietējo draudzi, kur man patika kristīgās aktivitātes. Kādu laiku biju atraisīta un priecīga, taču tad citas lietas izvirzījās priekšplānā. Ģimene un mācības augstskolā man likās svarīgākas, tāpēc es attālinājos no draudzes un Dieva. Atgriezās nomāktība, jo nemācēju tikt galā ar savām emocijām un dzīves grūtībām.

Ikdienišķas situācijas uztvēru un izjutu saasināti, bieži biju nervoza un tas iespaidoja manas attiecības ar citiem cilvēkiem, īpaši tuviniekiem. Kļuvu nerunīga, mocīja iekšēja trauksmes un baiļu sajūta. Bija grūti atklāties cilvēkiem, jo likās, ka viņi mani nesapratīs. Sabiedrībā iemācījos sevi “savākt” un no ārpuses likās, ka ar mani viss ir kārtībā, bet savā sirdī es bieži jutos izmisusi. Bija grūtības uzstāties publikas priekšā, kā arī komunicēt ar cilvēkiem. Biju jūtīga un raudulīga, reizēm mēdzu ļoti apvainoties uz cilvēkiem, varēju nerunāt ilgu laiku, taču iekšēji ļoti mocījos, un tas mani dzina vēl dziļākā grūtsirdībā, kas ar laiku sāka ietekmēt manu fizisko veselību. Parādījās stipras muguras sāpes, bieži sāpēja galva. Pēc ārsta ieteikuma sāku dzert pretsāpju zāles. Tā kā pēc rakstura esmu emocionāla un intraverta, domāju, ka noslēgtība un grūtsirdība ir manas pavadones, ar kurām būs jāsadzīvo visu mūžu. Biju dzirdējusi, ka Dievam ir plāns katra cilvēka dzīvei, bet, tā kā Bībeli lasīju reti, neizpratu, kāds tas ir tieši man. Nezināju, ka Viņš var reāli dziedināt manu dvēseli un emocijas.

Tad kāda radiniece man pastāstīja, ka Dievs maina dzīvi un uzaicināja mani aizbraukt uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Šajā dievkalpojumā mācītājs runāja par to, ka Dievs var atrisināt ikvienu mūsu problēmu. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs! Tātad, Jēzus var dziedināt no nomāktības un mazvērtības. Visu dievkalpojumu raudāju, tik ļoti Dievs man pieskārās. Pēc neilga laika es ievēroju, ka galvas sāpes vairs nav atkārtojušās! Kopš tā laika neesmu lietojusi pretsāpju līdzekļus. Turpināju apmeklēt draudzi, skatīties svētrunu ierakstus internetā un pieteicos uz draudzes semināru – inkaunteru.

Inkaunterā apņēmos regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu, ko arī sāku darīt. Atjaunoju attiecības ar savu debesu Tēti. Šeit arī tika lūgts, lai tieku brīva no nomāktības. Un process, kuru Dievs bija iesācis, turpinājās. Rezultātā es ieguvu brīvību no nospiestības, aizgāja arī muguras sāpes. Regulāri lasot Bībeli un klausoties mācītāja svētrunas, mainījās arī mana domāšana un attieksme pret cilvēkiem. Es vairs nebaidos komunicēt, arī par personīgām lietām. Neesmu vairs pārmērīgi jūtīga un nemēdzu regulāri apvainoties. Labprāt tiekos ar cilvēkiem un dalos pieredzē par to, kā Dievs maina dzīvi.

Mani vairs nemoka iekšēja trauksmes un baiļu sajūta. Reizēm gan nākas “pārkāpt pāri” savai iekšējai negribēšanai vai domām no pagātnes, ka es taču neko nevaru. Taču lūdzot un slavējot Dievu, es iegūstu prieku un nekādai nomāktībai vairs nav vietas! Bībelē rakstīts, ka Dieva griba ir, lai esam svētīti un priecīgi.

Agrāk nebūtu iedomājusies, ka reiz es vadīšu mājas grupiņu un kalpošu cilvēkiem. Man nebūtu bijusi drosme uzņemties tik lielu atbildību. Tagad varu droši uzstāties auditorijas priekšā, kas man agrāk radīja lielu stresu un izbailes. Cilvēkiem, kuri dzīvo nedrošībā un nomāktībā, es iedrošinu – ar to nav jāsadzīvo! Jēzus atbrīvo no nedrošības un mazvērtības, lai tu varētu būtu laimīgs!”

Kristīnes Kalniņas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Bailes un medikamenti nav manas dzīves sastāvdaļa

Publicēja 2017. gada 2. jūn. 08:55Artūrs Danenbaums   [ atjaunināts 2017. gada 2. jūn. 08:59 ]

Ziņas datums: 2017. 06. 02.

Mēdz teikt, ka veģetatīvā distonija ir viena no mūsdienu „modernajām” slimībām, kaite, kuras cēloni precīzi nevar noteikt, un risinājumu – vēl jo mazāk. Tomēr, kas cilvēkam nav iespējams, – to dara Dievs! Paula ar veģetatīvo distoniju cīnījās četrus gadus. Ikdiena tika pavadīta bailēs no slimības simptomiem, atrašanās sabiedriskajā transportā, bailes nāves un citām lietām, kā arī dzīve depresijā. Viss izmainījās pēc aizlūgšanas trīs dienu seminārā jeb inkaunterā.

Paula stāsta: „Veģetatīvā distonija man sākās 18 gadu vecumā. Kādu dienu, kad izkāpu no autobusa, man visu ķermeni sarāva krampjos. Es nesapratu, kas notiek – tika izsaukta ātrā palīdzība, mani aizveda uz slimnīcu, kur mediķi injicēja nomierinošas zāles. Neviens īsti nevarēja paskaidrot, kāpēc tā notika. Šādas lēkmes sāka atkārtoties dienu no dienas veselu nedēļu, līdz ar to katru reizi nācās izsaukt ātro palīdzību. Mediķi man ieteica doties pie ģimenes ārsta un veikt izmeklējumus. Tiku nosūtīta uz dažādām pārbaudēm un konsultācijām, tai skaitā pie neirologa. Visi rezultāti bija normas robežās, nekādu problēmu neesot, taču, kā sacīja ārsts, simptomi liecinot par veģetatīvo distoniju. Regulāri bija krampji, tirpas, baidījos braukt ar transportu, jo bija dīvaina sajūta, it kā man zem kājām pazustu pamats. Ārste izrakstīja zāles, kuras varētu palīdzēt pret simptomiem, un tās nācās lietot katru dienu. Pēc laika man sākās arī depresīvas sajūtas, gulēju gultā un nespēju sevi piespiest kaut ko izdarīt, jo bija ļoti bail no tā, kas varētu notikt – lēkmes atkārtojās katru dienu, es nevarēju patstāvīgi pārvietoties, man bija bail, ka varu pat nomirt. Tā kā ļoti agrā vecumā man nomira mammu, šķita, ka tas varētu notikt arī ar mani. Sāka parādīties dzīves bezjēdzības sajūta, jo es neko nevarēju mainīt un nezināju ne iemeslu šai problēmai, ne arī atrisinājumu. Lai nu kā, vienīgais, ko tobrīd varēju darīt lietas labā, bija zāļu lietošana. Medikamenti palīdzēja nedaudz nomierināties, taču no simptomiem neatbrīvoja. Centos atrast risinājumus šai problēmai – aizgāju arī divas reizes pie psihologa, taču nekādas pozitīvas izmaiņas tas nesniedza. Iekšēji ar to nevēlējos samierināties, šķita, ka tomēr kaut kad es varētu būt vesela, lai gan tajā brīdī izeju neredzēju.

Turpināju sadzīvot ar šo kaiti četrus gadus – līdz brīdim, kad iepazinu Dievu, un Viņš mani dziedināja. Tas notika diezgan interesantā veidā – mani uz ielas uzrunāja kāda sieviete, kura vaicāja, vai es ticu Dievam. Es atklāti arī atbildēju – jā, ticu! Viņa mani uzaicināja uz mājas grupiņu, kurā cilvēki pārrunā Dieva vārdu un aizlūdz par vajadzībām. Mājas grupiņā man iemācīja, cik svarīgi ir iepazīt pašu Dievu – lasot Bībeli un lūdzot. Tādā veidā Dievs var izmainīt mūsu dzīvi. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir tas, ko man vajag, un noticēju, ka Dievs caur lūgšanām varētu man palīdzēt. Grupiņā lūdzām arī par manu dēlu, kurš saņēma dziedināšanu no bronhīta. Tā bija atbildēta lūgšana, kas stiprināja ticību. Pēc kāda laika devos uz trīs dienu semināru inkaunteru, kura laikā aizlūdza par manu veselību. Inkaunters, tā ir iespēja tuvāk iepazīt Dievu un saņemt risinājumu savām problēmām. Pārmaiņas notika ļoti strauji! Pēc inkauntera nu jau ir pagājis gads, un neviens slimības simptoms vairs nav atkārtojies! Tas ir reāls Dieva brīnums! Pēc aizlūgšanām vairs nav bijusi neviena lēkme, kad notirpst ķermenis vai sākas krampji. Tas kardināli mainīja manu ikdienu, jo šobrīd vairs nedzīvoju pastāvīgās bailēs, kas kontrolēja manu ikdienu. Man vairs nav uzmācīgās domas, ka es drīz varētu nomirt. Ir pazudusi arī dīvainā sajūta transportā, tagad varu bez problēmām pārvietoties, kur vien vēlos. Dievs ir dziedinājis mani arī no depresīvajām domām. Medikamentus vairs nelietoju, jo nav vajadzības. Šodien neizjūtu nekādu dzīves bezjēdzību, jūtos laimīga, jo esmu dziedināta un varu dzīvot pilnvērtīgi. Turpinu veidot personīgas attiecības ar Dievu un apmeklēt mājas grupiņu. Dzīvei ar Dievu ir pilnīgi cita jēga, jo tagad stāstu arī citiem, ko Viņš ir darījis manā dzīvē. Vēlos cilvēkiem palīdzēt ieraudzīt, ka Dievam ir risinājums visām viņu problēmām.

Paulas dzīve ir krietni mainījusies. Viņa ir sapratusi, ka Dieva griba ir veselība, miers un dzīve ar Jēzu Kristu. Atverot savu sirdi Dievam, Paula saņēma pilnīgu dziedināšanu, un tas ir iespējams arī tev!

Paulas Lejas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Saņēmu savu brīnumu

Publicēja 2017. gada 30. maijs 20:58Līga Paņina

Ziņas datums 31.05.17.

Pagājušā gada decembrī Lauma piedzīvoja kādu nepatīkamu notikumu – darba laikā ieraudzīja, ka viņai uz labās rokas ir uzmeties nenosakāms, uz āru izvirzījies veidojums, peintbola bumbiņas lielumā. Apkārtējie cilvēki izteica minējumus, ka tas varētu būt tikai saspiests nervs un ar laiku tas samazinātos, līdz izzustu pavisam, taču diemžēl tā nebija. Jaunā sieviete nevarēja cilāt smagumus, nespēja salocīt savu roku, jo tā sāpēja.

Lauma atceras un stāsta: “Kopš uz manas rokas parādījās bumbulis, mana ikdiena bija apgrūtinoša, jo jutu diskomfortu un sāpes. Tas radīja problēmas arī maniem kolēģiem, jo tiem nācās darīt manus darba pienākumus, kurus pati fiziski nespēju paveikt. Es izjutu bailes no nezināmā, taču pie ārsta iet nevēlējos, jo baidījos no ķirurģiskas iejaukšanās. Centos ārstēties pati – smērējot smēres pret sasitumiem un sastiepumiem, arī mēģināju to iespiest atpakaļ, taču nekas nepalīdzēja un nemainījās.

Kādu dienu iepazinos facebook.com ar savu tagadējo mājas grupiņas vadītāju un pamazām mums sākās savstarpēja komunikācija, līdz viņa mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” Ziemassvētku pasākumu. Par Dievu biju dzirdējusi jau no bērnības un sirdī vienmēr ticēju, ka Viņš ir, tāpēc biju atvērta diskusijām, kas saistītas ar Dievu. Sirdī vienmēr esmu ilgojusies Viņu iepazīt vairāk, tādēļ atsaucos aicinājumam atbraukt uz šo pasākumu. Sāku regulāri apmeklēt draudzi un dziedināšanas dievkalpojumā saņēmu savu brīnumu!

Tur es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju, un kāda no kalpotājām svaidīja mani ar eļļu un aizlūdza par manu problēmu. Tajā brīdī es izjutu dīvainas, līdz šim nebijušas sajūtas visā ķermenī, manī piepildīja siltums un miers, kas bija ļoti patīkami. Kad aizlūgšana beidzās, nedaudz apmulsusi devos atpakaļ savā vietā. Ik pa laikam paskatījos uz savu roku ar lielu interesi un pie sevis domāju – nu, ir dziedināta? Vai jau ir izmaiņas? Lai gan to uzreiz nevarēja manīt, es turpināju ticēt par saņemto dziedināšanu un apliecināju, ka esmu vesela. Turpināju savu ierasto ikdienu, un pēc dažām dienām es pārsteigumā konstatēju – bumbulis tur vairāk nebija! Sapratu, ka esmu dziedināta! Kopš tā brīža pagājuši vairāki mēneši un veidojums uz rokas atkārtoti vairs nav parādījies. Tagad varu cilāt smagumus, spēju salocīt savu roku un sāpju vairs nav.

Ikdienā veidoju attiecības ar Dievu, lasu Bībeli un lūdzu, tāpat regulāri apmeklēju mājas grupiņu un arī klausos mācītāja svētrunas. No sirds ikvienam novēlu piedzīvot Dieva tuvumu. Viņš joprojām dara brīnumus un tas var notikt arī tavā dzīvē!” 

Laumas Freibergas liecību pierakstīja Ieva Ribokas

Inkaunters – sākums pilnvērtīgai dzīvei

Publicēja 2017. gada 26. maijs 23:02Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 10. jūn. 00:10 ]

Ziņas datums 27.05.17.

Ir aizvadīts draudzes “Kristus Pasaulei” rīkotais trīs dienu seminārs, kurā cilvēki iepazīst Dieva mīlestību un uzzina, kā ar Viņa palīdzību atrisināt problēmas un iegūt brīvību. Semināra nosaukums ir inkaunters – satikšanās ar Dievu. Tā ir iespēja spert ilgi gaidīto soli uz pilnvērtīgas dzīves uzsākšanu!

Pēc tikko notikušā inkauntera daži cilvēki dalās piedzīvotajā:

Viktorija atklāj: “Biju šokēta, jo pēc nodzīvotiem divdesmit gadiem es beidzot uzzināju, ka man ir Tētis debesīs, kurš mani mīl un pieņem tādu, kāda es esmu! Inkauntera laikā es piedevu savam tētim, kurš bērnībā mani sita, atstūma un nesniedza pietiekami daudz mīlestības. Taču tagad jūtos ļoti mīlēta no Dieva puses un esmu laimīga!”

Ilze stāsta: “Ticu, ka esmu dziedināta no veģetatīvās distonijas, jo, atgriežoties mājās, sapratu, ka simptomu vairs nav! Ir pagājušas vairākas dienas un man vairs nav murgi naktī un pastāvīgā svīšana. Es beidzot esmu brīva no visas šīs nastas. Iešu tālāk kā jauns cilvēks, un mana vīzija ir darīt Dieva gribu, atvērt savu mājas grupiņu, kalpot un palīdzēt cilvēkiem.”

Kristīne saka: “Es biju atkritusi no Dieva, pazaudējusi jebkādu saikni ar Viņu, neapmeklēju draudzi, nelasīju Bībeli, nelūdzu. Līdz ar to atgriezās tās lietas, no kurām Dievs mani bija atbrīvojis – depresija un iekšējs tukšums, tāpēc devos uz inkaunteru, lai atjaunotu attiecības ar Dievu. Pēc aizlūgšanas jutos brīva un par sevi pārliecināta. Vairs neesmu nelaimīga un atstumta, jo zinu, ka Dievs mani tiešām mīl! Apzinos, ka ikdienā, veidojot attiecības ar Dievu, tikšu pāri visām problēmām!”

Arī Dainis stāsta: “Es slimoju ar vestibilāro neirozi, kuras dēļ nespēju veikt straujas kustības. Taču inkaunterā pēc aizlūgšanām es varēju dejot, cik jaudas! Pēc inkauntera pat nobraucu 20km ar velosipēdu, un jūtos lieliski! Esmu dziedināts un Dievs mani ļoti mīl!”

Andrejs: “Esmu izvēlējies sekot Jēzum Kristum un gribu palīdzēt citiem, ceļot Dieva valstību šeit, virs zemes. Lai to izdarītu, es sākšu ar mazo mērķu sasniegšanu, un nākotnē vadīšu pats savu mājas grupiņu. Šeit esot, sapratu, ka man jāuzraksta atvainošanās vēstule sievai, kur nožēloju visu, ko biju darījis nepareizi. Pēc tās izlasīšanas viņa man piedeva, un esmu nolēmis darīt visu, lai mūsu attiecības uzlabotos.”

Cilvēki ir piedzīvojuši īstas satikšanās ar Dievu, par kurām varat izlasīt inkauntera dalībnieku liecībās mūsu mājaslapā www.kristuspasaulei.lv, gan arī skatīties video: https://vimeo.com/channels/866315/page:1

Nelaid garām savu iespēju un piesakies jau uz nākamo inkaunteru, kas notiks šī gada jūlijā, rakstot uz: luize.zveja@gmail.com vai zvanot + 371 2001 6806.

Ieva Ribokas

1-10 of 1034