ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Pēc dievkalpojuma sāpes mugurā bija pārgājušas

Publicēja 2017. gada 21. apr. 13:27Līga Paņina

Ziņas datums 21.04.17.

Lelde ir sportiska, jauna meitene, kura nebaidās no fiziska darba, kustībām un aktivitātēm. Tomēr pēkšņo muguras sāpju dēļ viņa bija spiesta ierobežot savas gaitas. Kad kļuva skaidrs, ka slimība tik ātri pati no sevis nepāries, Lelde nopietni sāka lūgt Dievu. Vairākus mēnešus šķita, nekas būtisks nenotiek, līdz kādā dziedināšanas dievkalpojumā Lelde piedzīvoja savu brīnumu – pārbraucot mājās, viņa konstatēja, ka muguras sāpes bija pārgājušas.

Par to, kā tas notika, Lelde stāsta: “Darbā man ir liela slodze mugurai un apmēram pirms gada sākās pēkšņas, stipras sāpes. Pie ārsta negāju, jo cerēju, ka kaite nav nopietna un pāries pati no sevis. Tomēr mana slimošana ievilkās vairākus mēnešus. Vairs nevarēju veikt nekādu fizisku darbu un bija jāierobežo savas aktivitātes. Darbā bieži nācās atprasīties un ņemt brīvas dienas. Arī mājās, sēžot vai guļot, mugura sāpēja tā, ka nekur nespēju rast mieru. Bija ļoti grūti pa naktīm gulēt, nespēju aizmigt, jo visu laiku mocīja neciešamas sāpes mugurā, kā arī tirpa rokas. Pie dakteriem joprojām negāju, jo paļāvos uz Dievu.

Ticu Dievam un arī draudzē “Kristus Pasaulei” esmu jau kādus piecus gadus, tāpēc gan es pati, gan arī mājas grupas cilvēki sāka lūgt par manu dziedināšanu. Turpināju kalpot draudzē un savā mājas grupā. Ik dienas lasīju Bībeli un izmisīgi lūdzu Dievu. Mājās apliecināju, ka ar Jēzus Kristus brūcēm esmu dziedināta un vesela un ka man nav nekādas kaites vai sāpes mugurā.

Pagājušā gada novembrī draudzē “Kristus Pasaulei” bija dziedināšanas dievkalpojums. Mācītājs lūdza par visiem klātesošajiem un tad teica: “Ja jūs aizlūgšanas laikā esat piedzīvojuši dziedināšanu vai kaut ko neparastu, tad nāciet un izstāstiet savu liecību!” Tieši viņa lūgšanas laikā es sajutu spēcīgu karstumu mugurā, tajā vietā, kur man bija sāpes. Es iznācu priekšā un izstāstīju savu piedzīvojumu draudzei. Visu turpmāko dievkalpojuma laiku karstuma sajūta saglabājās. Pārnākot mājās, sāpes bija pilnībā pārgājušas. Sapratu, ka Dievs mani ir dziedinājis! Biju ļoti priecīga un pateicīga!

Tagad jau vairākus mēnešus esmu pilnīgi brīva no sāpēm mugurā, varu celt smagumus un apmeklēt sporta zāli. Varu skriet, kustēties, un nekas man vairs nesāp! Tiem, kuriem ir kādas veselības problēmas, es gribu novēlēt darīt Dieva gribu, to, kas Viņam ir patīkams, un tad arī Dieva apsolījumi piepildīsies tavā dzīvē. Arī pie ārsta ir jāiet, tomēr, pirmām kārtām, paļaujies uz Dievu. Jēzus var un grib dziedināt tieši tevi. Uzticies Dievam!”

Leldes Mincānes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Draudzenes vairs nepieņem lēmumus manā vietā

Publicēja 2017. gada 18. apr. 13:06Līga Paņina

Ziņas datums 18.04.17.

Definīcija saka, ka draudzības pamatā ir cilvēku savstarpēja saprašanās, simpātijas, uzticība un interešu kopība. Taču katrs no mums ar to saprot kaut ko citu un reizēm gadās, – ja cilvēks cieš no mazvērtības, tad no drauga vēlas saņemt arī padomus un atbalstu lēmumu pieņemšanā.

Liecības autore Liene atceras, ka pirms iepazina Dievu, viņai tā bija nopietna problēma. “Nevaru īsti pateikt kāpēc, bet vienmēr esmu cīnījusies ar bailēm, ka apkārtējie mani varētu nepieņemt, kādam es nepatikšu, vai kaut kas neizdosies. Tādēļ vienmēr nonākot jaunos apstākļos, vai tā būtu skola vai augstskola, es meklēju sev kādu draudzeni. Parasti izvēlējos meitenes, kas bija man līdzīgas pēc ģērbšanās stila un uzvedības un, cik atceros, tad vienmēr tas arī veiksmīgi izdevās. Šim cilvēkam es ļoti pieķēros un uzticēju pilnīgi visu, neko neslēpjot un nenoklusējot. Tagad saprotu, ka patiesībā daudzas lietas būtu pareizāk nemaz neteikt. Esot kopā ar draudzeni, jutos drošībā un zināju, ja arī kāds nostātos pret mani, vienmēr saņemšu atbalstu. Savukārt, ja uzradās lielāks draugu pulciņš, tad es vairs tik labi nejutos. Savas nedrošības dēļ man arī bija grūti pašai pieņemt lēmumus, tāpēc draudzenes viedoklis manās acīs vienmēr bija tas pareizais. Piemēram, ejot iepirkties, ņēmu viņu līdzi, un citreiz gadījās, ka nopirku apģērbu, kas pašai nemaz nepatika. No otras puses, – ja sapratu, ka tiešām neizskatos labi jaunajās drēbēs, tad varēju visu vainu uzgrūst viņai. Es mēdzu konsultēties ar draudzenei par visām lietām, jo nesapratu, kā būtu pareizi rīkoties. Citreiz gadījās paralēli piezvanīt vēl tuviniekiem un, ja viņu viedokļi nesakrita, nolēmu labāk nedarīt neko, jo nespēju izvēlēties no diviem dažādiem variantiem. Tāpat viena nepiedalījos nekādos pasākumos vai pulciņos. Kad sāku studēt, biju nolēmusi turpināt nodarboties ar dejošanu, bet tā kā nebija nevienas draudzenes, paziņas, kas kopā ar mani gribētu pieteikties kādā deju kolektīvā, es tā arī nesaņēmos. Bieži zināju, ja uzdrošinātos piedalīties, man tiešām varētu labi izdoties, bet viena pati nespēju saņemties. Nepieņēmu arī svarīgus lēmumus, kas bija saistīti ar pašizaugsmi, pilnveidošanos, piemēram, ļoti vēlējos piedalīties ēnu dienās. Bet, tā kā neviena draudzene līdzi nenāca, tad arī es neizmantoju šo iespēju, kaut joprojām uzskatu to par vērtīgu pieredzi. Tā nu es lielu savas dzīves daļu esmu vienmēr meklējusi cita cilvēka atbalstu un padomu. Mazvērtības dēļ nespēju pieņemt pat pavisam vienkāršus lēmumus, bet šodien viss ir mainījies.

Viena no manām ilggadējām draudzenēm sāka apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei” un daudz stāstīja par tur piedzīvoto – dievkalpojumiem, mājas grupiņām un inkaunteru jeb trīs dienu semināru. Stāstīja arī par Dievu kā par dzīvu un reālu Personību, kas mani ieinteresēja. Viņa neaicināja uzreiz uz dievkalpojumu, bet tad kad piedāvāja man atnāk, es tūlīt piekritu. Zināju, ka viņa ir prātīga un sapratu, ka nebūtu sākusi apmeklēt draudzi, tikai tāpēc, ka kāds ir pierunājis vai ikdienā ir palicis garlaicīgi, bet gan tādēļ, ka patiesi ir atradusi tam jēgu. Ienākot draudzē, sāku iepazīt Dievu personīgi – lasot Bībeli un pavadot laiku lūgšanā. Pateicoties tam, ka apmeklēju dievkalpojumus, mājas grupiņu un biju sadraudzībā ar kristiešiem, mana domāšana lēnām mainījās.

Iesākumā ļoti daudzas reizes zvanīju mājas grupiņas vadītājai un jautāju viņai, kā un kad man jārīkojas, taču ar laiku šīs sarunas saīsinājās un tagad sazvanos tikai tiešām par svarīgiem jautājumiem. Saprotu, ka draudzenēm nav jārisina problēmas manā vietā. Spēju pieņemt lēmumus patstāvīgi, nebaidoties, ka kļūdīšos. Līdz ar to vairs nemeklēju kādu, kam uzvelt vainu par savām neveiksmēm. Kopā ar Dievu es vairs nemokos ar bailēm, ka apkārtējie mani atstums, vai ka man kaut kas neizdosies. Ja kādreiz bija grūti atrasties vairāku cilvēku sabiedrībā, tad šodien tas vairs nesagādā nekādas problēmas. Esmu sapratusi, ka pirms tam nemaz neesmu mācējusi tā pa īstam draudzēties. Tā vietā mēdzu slimīgi pieķerties otram un visu atbildību uzvelt viņam. Vairs neapgrūtinu cilvēkus un nestātu visas savas dzīves sīkākās detaļas. Mazvērtība ir pazudusi, savu mierinājumu un drošības sajūtu saņemu, veidojot personīgas attiecības ar Dievu. Tāpat man ir drosme iesaistīties un darīt lietas, arī tad, ja blakus nav draudzenes. Tagad vairs meklēju cita cilvēka atbalstu un padomu, bet gan mēģinu pati iedziļināties, saprast lietas būtību un konkrētajā situācijā pieņem pareizo risinājumu. Esmu sākusi kalpot cilvēkiem un vadīt mājas grupiņu, kas palīdz arī man pašai mainīties un veidot pareizas savstarpējas attiecības.”

Lienes Kandes liecību pierakstīja Līga Paņina

Vita: Esmu dziedināta no veģetatīvās distonijas

Publicēja 2017. gada 14. apr. 13:52Līga Paņina

Ziņas datums 14.04.17.

Izejot uz ielas vai ieejot lielveikalā man bieži uznāca tāda panika, ka iekšēji sastingu un nesapratu, kādēļ šeit atrodos”, tā par saviem pārdzīvojumiem stāsta Vita. Vēl nesen viņu mocīja veselības problēmas, kas stipri ietekmēja arī emocionālo stāvokli un, griežoties pie ārsta, tika konstatēta veģetatīvā distonija.

Lūk Vitas stāsts: “Pirms trīs ar pusi gadiem dēls aizbrauca uz Angliju un tas man bija smags trieciens. Sākās depresija, sirds ritma traucējumi, asinsvadu spazmas, jutos ļoti slikti. Tā mocījos pus gadu, līdz beidzot aizbraucu pie ārsta, kurš konstatēja veģetatīvās nervu sistēmas traucējumus un smagu depresiju.  Lietoju zāles, kas manu stāvokli uzlaboja. Pēc kāda laika mēģināju pārtraukt medikamentu lietošanu, taču veselība pasliktinājās, ka panikas dēļ nevarēju aiziet pat uz tualeti ārā, līdz ar to sapratu, ka bez zālēm nespēju dzīvot.

Tomēr bija kāda problēma, kuru nevarēju pārvarēt arī ar medikamentu palīdzību. Nespēju atrasties vietās, kur ir daudz cilvēku, jo pārņēma nesaprotams satraukums, kas mani paralizēja. Domājot par ārsta apmeklējumu, vienmēr uztraucos, jo nepārvaramo baiļu dēļ negribēju nekur iet, vislabprātāk sēdēju savās četrās sienās. Baidījos arī par to, kā ieiešu poliklīnikā, kā tur izturēšu cilvēku pūli, tādēļ vienmēr sarunāju kādu mašīnu, kas mani aizved un kādu tuvu cilvēku, kas mani pavada. Nevarēju braukt arī ar autobusu, jo tajā mani pārņēma panika un baidījos nokrist vai noģībt.  Pārdzīvoju, ka nevaru aizbraukt ciemos pie dēla, jo par lidošanu ar lidmašīnu nevarēju pat sapņot.

Pirms 3 gadiem internetā nejauši “uzdūros” draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu ierakstiem un ieinteresējos par tiem. Mani uzrunāja mācītāja svētrunas un arvien vairāk ieklausījos sacītajā. Sen atpakaļ mamma man uzdāvināja Bībeli, bet tā stāvēja putekļiem pārklāta vecajā mājā, un nebiju ne reizes to atvērusi. Svētrunu ietekmē palūdzu bērniem atnest Bībeli un sāku lasīt, kā arī lūgt Dievu. Skatījos arī draudzes mājas lapā ievietotās liecības un sāku ticēt Viņa Vārdam. Apmēram pirms pus gada sāku regulāri skatīties dievkalpojumu ierakstus un pavadīt laiku ar Dievu. Lai atbrīvotos no bailēm, nemiera un visa pārējā, kas saistīts ar veģetatīvo distoniju, katru dienu pat vairākas reizes apliecināju Dieva vārdu: "Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!” (Jāņa ev. 14:1)

Dzīvoju laukos un uz draudzi netiku, bet decembra sākumā beidzot izlēmu aizbraukt uz dievkalpojumu Rīgā. Izjutu bailes, kā pārcietīšu vairākas stundas ilgo braucienu autobusā, kā ieiešu draudzē, kur tik daudz cilvēku. Tomēr nepadevos bailēm bet nostājos tām pretī ar Dieva vārdu, apliecināju, ka esmu drošībā un pasargāta kopā ar Dievu. Brauciens uz Rīgu bija veiksmīgs un, ieejot draudzē, jutos lieliski. Dievkalpojumā piedzīvoju brīnišķīgu Dieva klātbūtni, neaprakstāmu mieru un sapratu, ka esmu saņēmusi dziedināšanu, ka esmu brīva no panikas lēkmēm. Dievs to izdarīja caur manu lēmumu uzticēties Viņa vārdam kurš saka, ka Jēzus brūcēs es esmu dziedināta. Pēc divām nedēļām, decembra vidū, piepildīju savu sapni un aizbraucu uz draudzes semināru jeb inkaunteru. Šajās trīs brīnišķīgajās dienās piedzīvoju Dieva tuvumu un nostiprināju pārliecību, ka tiešām esmu dziedināta un brīva no veģetatīvās distonijas. Mācītājs stāstīja, ka pašiem jāpieņem lēmumi, lai dzīve mainītos. Decembra beigās izdarīju ļoti drosmīgu soli – izvēlējos lidot ar lidmašīnu ciemos pie dēla. Tas, kas pirms dažiem mēnešiem likās neiespējams, tagad realizējās manā dzīvē un tas bija kā punkts uz “i” dziedināšanai. Tagad man ir radusies iespēja katru nedēļu apmeklēt draudzes mājas grupiņu, kas notiek tuvējā pilsētā, un esmu ļoti laimīga, ka iepazinu Dievu un saņēmu savu dziedināšanu.”

Vita iesaka katram pieņemt lēmumu tuvoties Dievam, ticēt Viņa vārdam, izveidot personīgas attiecības un tad arī Viņa svētības neizpaliks, dziedināšana atnāks un būs arī iespēja un drosme realizēt to, kas šķiet neiespējams.

Vitas Galvanauskas liecību pierakstīja Dace Daubere

Šis ir manas dzīves labākais laiks!

Publicēja 2017. gada 12. apr. 12:41Līga Paņina

Ziņas datums 12.04.17.

Velta jau kopš bērnības domāja, ka vienīgais veids, kā izvairīties no aizvainojumiem, ir parādīt savu pārākumu un nolikt pie vietas ikvienu, kurš uzdrīkstas viņu aizskart, tomēr, lai arī viņa patiešām iemantoja autoritāti un spēja pāridarītājam atmaksāt desmitkārtīgi, klusībā Velta par to ļoti pārdzīvoja un pat raudāja, jo ļoti nožēloja savu rīcību. Daudzu gadu garumā Veltas sirdī bija krājies ļaunums, atriebības domas un nepiedošana, kas neļāva sievietei dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi, taču viss mainījās tad, kad viņa iepazina Dievu un ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”.

„Ģimenē mēs bijām trīs bērni, un katram no mums bija savs raksturs, tadēļ nereti radās dažādi strīdi un cīņas par to, kuram ir taisnība, un vecāki šajās nesaskaņās neiejaucās. Jau no mazotnes sapratu, ka bērni mēdz būt nežēlīgi un ka vienīgais veids, kā tikt pasargātai no viņu pāridarījumiem, ir iet pretuzbrukumā ar vēl lielāku spēku. Pusaudžu gados es aizvien vairāk ievēroju to, cik nejauki izturas mani vienaudži un ka viss notiek pēc principa „vai nu tu, vai tevi”, tādēļ kļuvu skarba un nolēmu neļaut nevienam kāpt uz galvas. Cilvēki, kuri mani aizvainoja, piedzīvoja daudz reiz lielāku atmaksu, jo es uzskatīju, ja tiek nodarīts pāri, tad ir jāatriebjas, jānoliek pie vietas un jāizdara pretī vēl vairāk, lai atkārtoti neuzdrošinās aizvainot. Bieži vien es zināju, kuras ir „mana pretinieka” vājās vietas, tādēļ ar saviem vārdiem nereti ļoti sāpināju un nodarīju pāri. Viss turpinājās arī tad, kad sāku studēt augstskolā. Manī valdīja liels ļaunums un atriebības domas, kā arī nepiedošana tiem, kuri, kā es uzskatīju, bija mani aizvainojuši. Varēju viņus pilnībā ignorēt un izslēgt no savas dzīves, dažkārt, nejauši satiekot, pat demonstratīvi pagriezu muguru. Nepiedošana cilvēkiem, kurus uzskatīju par saviem ienaidniekiem, bija mans lēmums, kā arī atvainošanās tiem, kuriem nodarīju pāri es, tolaik bija zem mana goda. Apzināta cilvēku aizvainošana un pārākuma sajūta, ko no tā guvu, bija kā mūris, lai pasargātu pati sevi, tomēr manai rīcībai bija arī otra puse, par kuru neviens nezināja.

Jau kopš bērnības dažreiz apmeklēju svētdienas skolu, kurā iemācījos tēvreizi. Tā man šķita tik svarīga, ka skaitīju to ik vakaru pirms gulētiešanas. Lai arī neviens man nebija mācījis lūgt Dievu, es to darīju katru dienu, kā arī biju lasījusi Bībeli, tādēļ zināju, ka tas, kā rīkojos, nav pareizi. Es sapratu, ka nogalinu cilvēkus ar saviem vārdiem, un iekšēji par to ļoti pārdzīvoju. Bieži vien vientulībā raudāju, jo man bija ļoti žēl par izdarīto. Lai arī gribēju mainīt savu uzvedību, pati saviem spēkiem es to nespēju, taču es izmainīju ko citu – zinot, ka, nepiedodot citiem, Dievs nevar piedot man, es no tēvreizes izņēmu teikumu „piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”, un turpināju to skaitīt bez šī panta.

Pēc vairākiem gadiem tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu, kurā man ļoti patika. Nedaudz vēlāk sāku apmeklēt arī dievkalpojumus, kuros uzzināju, cik svarīgi ir veidot pareizas attiecības ar Dievu, katru dienu lūdzot un lasot Bībeli, jo tikai caur to dzīvē iespējamas reālas pārmaiņas. Zinot, ka Jēzus nomira pie krusta, lai es saņemtu piedošanu par saviem grēkiem, nolēmu īstenot iepriekš no tēvreizes izņemto pantu un piedot ikvienam, uz kuru biju turējusi ļaunu prātu. Lai arī tas nebija viegli un prasīja laiku, Dieva spēkā es atbrīvojos no nepiedošanas, kura bija krājusies manā sirdī kā rūgtums, un sakārtoju attiecības ar šiem cilvēkiem. Tas man sniedza neaprakstāmu brīvību!

Tāpat es sapratu, ka vairs nevaru turpināt izturēties tā, kā biju to darījusi līdz šim, jo Bībele māca mīlēt arī savus ienaidniekus. Es pārstāju pret cilvēkiem izturēties skarbi un atriebīgi, tomēr vēl ilgu laiku cīnījos ar domām un vēlmi kādam darīt pāri. Zināju, ka Dievs nevēlas, lai tā rīkojos, tādēļ lūdzu, lai Viņš dod man spēku mainīties. Pēc neilga laika pamanīju, ka situācijās, kurās kādreiz būtu reaģējusi asi, vēlēšanās atbildēt ar riebeklībām bija zudusi! Dievs izņēma no manas sirds ļaunumu un vēlmi atriebties, tā vietā sniedzot Savu mīlestību, spēju savaldīties un rīkoties pareizi, nenodarot nevienam pāri. Ja kādu reizi neapzināti pasaku vai izdaru ko otram ko nepatīkamu, es to uzreiz nožēloju, un man vairs nav grūtības lūgt piedošanu un uzreiz izlīdzināt attiecības. Šobrīd manā sirdī vairs nav vietas ļaunumam, dusmām un atriebībai. Es ar mīlestību un iecietību pret cilvēkiem vadu savu mājas grupiņu, kurā nereti nākas saskarties ar dažādām nepatīkamām situācijām, taču tās manī vairs nespēj izraisīt agrāko negatīvo reakciju. Tagad es jūtos brīva, mierīga un laimīga, jo zinu, ka izturos pret cilvēkiem tā, kā Dievs vēlas, un man nav jāmokas ar nožēlu par izdarīto. Manā dzīvē vairs nevalda nepārtraukti konflikti un nesaskaņas, to vietā esmu iemantojusi daudzas labas un sakārtotas attiecības. Šis ir manas dzīves labākais laiks!”

Veltas Kalniņas liecību pierakstīja Monta Gulbe

Vienīgās brilles, kuras nēsāju, ir saulesbrilles

Publicēja 2017. gada 7. apr. 23:23Līga Paņina

Ziņas datums 08.04.17.

Dzintra savā dzīvē ir sapratusi, ka lūgšanai ir milzīgs spēks. Tā spēj izdarīt lietas, kas šķita neiespējamas, un atrisināt problēmas, ar kurām esi cīnījies visu savu mūžu. Uzticot Dievam savu dzīvi, viņa ir saņēmusi dziedināšanu no tuvredzības.

Dzintra iesāk savu stāstu: „Problēmas ar redzi parādījās bērnībā, jau skolas laikā. Man bija grūtības saskatīt to, kas ir rakstīts uz tāfeles, pat sēžot pirmajā solā. Skolotāja speciāli man atkārtoja to, kas bija jāraksta kladē. Tā kā ģimenē finansiālā situācija nebija laba, brilles atļauties nevarējām. Tās iegādājos, kad biju jau pieaugusi. Nenēsājot brilles, redze kļuva vēl vājāka, un vēlāk ārsti man apgalvoja – ja es būtu sākusi agrāk nēsāt brilles, redzes pasliktināšanās nebūtu notikusi tik strauji.

2011. gadā nokļuvu avārijā, pēc kuras sākās lielas problēmas ar acīm, jo avārijas laikā ieguvu traumas acu rajonā, bija sasista galva un nācās likt šuves. Tā rezultātā ar labo aci īsti vairs neko neredzēju. Kad devos pie ārsta, man paziņoja, ka ir nepieciešama operācija. To es nevēlējos, jo iekšēji ticēju, ka tā nebūs nepieciešama un beigās atteicos. Ārsts man izrakstīja vitamīnus un nozīmēja vēl vienu vizīti pēc gada. Tā nu ar šo problēmu kādu laiku sadzīvoju, taču šajā periodā manā dzīvē sākās lielas pārmaiņas. Mana meita bija sākusi ticēt Dievam un apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa arī mani uzaicināja uz dievkalpojumu. Es Dievam nekad nebiju stipri pieķērusies, jo padomju laikā tas bija aizliegts. Taču ticība man ir bijusi vienmēr, jo bērnībā ar ģimeni svētdienās lasījām Bībeli, lai gan toreiz man nebija liela izpratne par to, ko tas nozīmē. Par Bībeles lasīšanu katru reizi dabūju konfekti, un tā arī bija mana motivācija, es nedomāju, kāpēc man tas ir vajadzīgs un par to, kas tur ir rakstīts. Kad biju pieaugusi, mēģināju aiziet uz baznīcu, bet tajā laikā pat saņēmu sodu par to no pastāvošās iekārtas. Kopumā mana ticība nebija stipra, neticēju, ka Dievs varētu reāli iesaistīties manā dzīvē, bieži žēlojos, vainoju citus savās problēmās un meklēju pierādījumus Dieva brīnumiem, par kuriem stāstīja meita. Taču piekritu uzaicinājumam atnākt uz dievkalpojumu. Meita uztraucās par to, kā es uztveršu moderno un skaļo mūziku, it īpaši tādēļ, ka man ir problēmas ar ausīm, taču bija tieši otrādi – es biju sajūsmā! Un tieši tad, kad notika draudzes deviņu gadu jubilejas dievkalpojums, slavēšanas laikā sāku izjust kņudoņu savās acīs. Nevarēju saprast un aprakstīt šīs sajūtas, šķita, ka man ap acīm it kā aplikti dzelži. Manu diskomfortu pamanīja arī meita, kura man jautāja: „Kas ar tevi notiek? Kāpēc tu visu laiku dīdies?” Pēc dievkalpojuma atbraucu mājās un šīs neparastās sajūtas bija rimušās. Nākamajā dienā notika kaut kas tāds, ko nekad nebūtu gaidījusi. Mirklī, kad ieslēdzu televizoru, sapratu, ka visu lieliski redzu! Un tajā brīdī es vēl nebiju uzvilkusi brilles! Tas bija tāds brīnums, kas mani tiešām pārsteidza! Es sapratu, ka Dievs slavēšanas laikā, notiekot šīm dīvainajām sajūtām, bija mani dziedinājis. Es to tiešām negaidīju! Jo līdz šim es Dievam lūdzu par savu dzīvi kopumā, lai Viņš man palīdz, un par dziedināšanu nebiju īpaši piedomājusi, bet Dievs ir tik labs!

Toreiz es atcerējos mācītāja stāstīto – lai lūgšana darbotos, ir nepieciešama ticība. Es ticēju, ka Dievs var mainīt manu dzīvi, es Viņam to uzticēju, un saņēmu dziedināšanu! Tas lika manai ticībai augt vēl vairāk. Tagad es zinu, ka Dievs tiešām ir reāls un spēj dziedināt. Šobrīd jau vairākus mēnešus apmeklēju arī mājas grupiņu, pati pavadu laiku ar Dievu lūgšanā un lasu Bībeli. Cenšos saglabāt šo noteikto laiku, pat pierakstu, cik laika esmu pavadījusi ar Dievu. Es zinu, cik tas ir svarīgi. Šobrīd man ir ļoti laba redze, un vienīgās brilles, kuras dažreiz uzvelku, ir saulesbrilles!

Tāpēc ikvienam, kurš vēl nepazīst Dievu vai kuram ir nepieciešama dziedināšana, iesaku ticēt lūgšanas spēkam! Jo tā var atrisināt lietas, ko saviem spēkiem cilvēks nevar!”

Dzintras Silanagles liecību pierakstīja Kristīne Krapāne

Brīnišķīgās pārmaiņas dziedināšanas dievkalpojumā

Publicēja 2017. gada 6. apr. 20:06Līga Paņina

Ziņas datums 07.04.17.

Svētdien, 2. aprīlī, draudzē “Kristus Pasaulei” bija īpašs notikums – dziedināšanas dievkalpojums. Šāda veida pasākumi tiek rīkoti vairākas reizes gadā un no citiem tie atšķiras ar to, ka katram apmeklētājam ir iespēja saņemt personīgu aizlūgšanu par savu vajadzību. Šis pasākums pulcēja lielu apmeklētāju skaitu.

Mācītājs svētrunā stāstīja par trīs dziedināšanas veidiem. Ir gadījumi, kad Dievs dziedina pēkšņi un brīnumaini arī neticīgu cilvēku, lai parādītu savu godību. Tomēr šādā veidā ir iespējams saņemt kādu atsevišķu dziedināšanu, kuru var pazaudēt, ja nesāk meklēt Dievu. Otrs veids ir, kad kristietis tic, lūdz un pienāk brīdis, kad viņš tiek dziedināts. Šādi arī tiek atrisinātas tikai atsevišķas problēmas. Trešais un vispilnīgākais veids, kā saņemt dziedināšanu visām dzīves sfērām, ir pieaugt Kristū. Tas nozīmē, ka kristietis katru dienu disciplinēti lūdz Dievu, lasa Bībeli, dzīvo svētu dzīvi un kalpo Dievam un cilvēkiem, soli pa solim pieaugot šajās lietās, uzņemoties arvien lielāku atbildību un mācoties to darīt arvien labāk. Tie, kuri šādi dzīvo, saņem paliekošu vispilnīgāko dziedināšanu visai savai dzīvei – miesai, dvēselei un garam, tas nozīmē – visās dzīves sfērās.

Slavēšanas un aizlūgšanas laikā bija jūtams Dieva tuvums un daudzi cilvēki piedzīvoja Viņa klātbūtni. Liels prieks visai draudzei, ka daudzi atnākušie nolēma atsaukties aicinājumam nožēlot grēkus un ieaicināt savā sirdī Jēzu Kristu kā savu Kungu un Glābēju. Liels skaits dievkalpojuma apmeklētāji saņēma atbildi un savām lūgšanām un risinājumus dažādām problēmām. Lūk, dažas liecības, ko daži klātesošie piedzīvoja.

Marija: “Mani vecāki ir narkomāni un es nespēju piedot viņiem nekārtīgo dzīvesveidu, kas nelabvēlīgi ietekmēja mani. Visu laiku viņiem pārmetu un tas kā smaga nasta mani mocīja. Lūgšanas laikā spēju piedot viņiem un sajutu, ka man milzīgs akmens noveļas no sirds un ienāk brīvības sajūta. Esmu ļoti laimīga, un jūtos atvieglota, jo dzīvošana nepiedošanā pamazām postīja manu dzīvi.”

Madara: “Ziemā man bija smadzeņu satricinājums, kuru neizgulēju. Tam sekoja mokošas galvassāpes un slikta dūša trīs mēnešu garumā. Šodien lūgšanas laikā Dievs pieskārās, man caur ķermeni izgāja karstuma sajūta un galvassāpes pārgāja. Esmu dziedināta no smadzeņu satricinājuma sekām, slava Dievam!”

Biruta: “Atnācu uz dievkalpojumu ar sāpošu muguru. Šī kaite mani moka jau vairākus gadus. Lūgšanas laikā sāpes pārgāja. Visus šos gadus nevarēju noliekties, tagad varu noliekties līdz zemei. Paldies Dievam par Viņa brīnišķīgo darbu.”

Pēc dievkalpojuma daudzi devās mājās laimīgi un prieka pilni par saņemto dziedināšanu. Mēs novēlam visiem nopietni ņemt vērā mācītāja sludināto un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi saskaņā ar Dieva vārdu, lai dziedināšana parādītos visās dzīves sfērās. Ikviens ir mīļi gaidīts katru svētdienu mūsu draudzes dievkalpojumā Elizabetes ielā 2 plkst.11.00

Fotoreportāža no dziedināšanas dievkalpojuma

http://www.draugiem.lv/kristuspasaulei/gallery/?pid=435067208

Dace Daubere

Patiesais risinājums

Publicēja 2017. gada 5. apr. 08:15Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 6. apr. 01:38 ]

Ziņas datums 05.04.17

Edgara dzīves stāsts ir interesants un saistošs, kur mainās cerības uz spožu nākotni un panākumi, ar smagiem pārdzīvojumiem un izvēlēm, ko vēl vairāk sarežģī paša nepatstāvīgais raksturs, autoritāšu nepieņemšana un alkohola lietošana. Ejot cauri dažādiem dzīves posmiem, Edgars ir meklējis arī garīgas lietas, kurās ir centies atrast risinājumu savām problēmām, bet vienmēr neveiksmīgi, līdz sācis apmeklēt draudzi un iepazinis Dievu.

“Kaut kādu iemeslu dēļ sliktās lietas pielīp daudz ātrāk nekā labās. Lai arī mamma bija ticīgs cilvēks, kurš apmeklēja dievkalpojumus, mācīja man pareizas vērtības un Dieva gribu, tomēr tajā laikā tā pa īstam Dievu neiepazinu. Savukārt tētis bieži lietoja alkoholu un, lai nevajadzētu laiku pavadīt mājās, klausoties viņa apnicīgajā pļāpāšanā un skandālos, es daudz laika pavadīju uz ielas kopā ar draugiem, par ko mamma nekad man nepārmeta. Un, lai gan redzēju, kā dzeršana izmaina tēvu, pats biju pirmais, kas vienaudžu starpā izmēģināja cigaretes un alkoholu. Šajā laikā ieguvu ne tikai netikumu lietot alkoholu, bet arī zaudēju spēju uzticēties, paklausīt tēvam un iespējams arī autoritātēm kopumā.

Divpadsmit gadu vecumā iestājos jaunsardzē un ļoti pieķēros instruktoram, kurš kļuva man arī par garīgu autoritāti, ko nebiju atradis savā tēvā. Viņš mācīja mums patriotismu un uzsvēra, cik svarīgi ir mīlēt un sargāt visu latvisko, tostarp iepazīstināja mūs ar pagāniskajām tradīcijām un raksturīgajiem rituāliem. Vienā reizē piedalījos publiskā pasākumā, kur tika „iesvētīta” kāda akmens laikmeta apmetnes vieta un tika pieaicināta arī zintniece, un mēs piedzīvojām tiešām pārdabiskas lietas. Tajā laikā tas ļoti aizrāva, jo saistījās ar kaut ko mistisku, pārdabisku un reizē romantisku. Bija sajūta, ka tur ir kaut kāds spēks, bet tas man nepalīdzēja iegūt plašāku skatījumu un izpratni par dzīvi. Jāpiemin, ka, iestājoties jaunsardzē, atmetu pīpēšanu un iedzeršanu.

Mamma bieži slimoja un neilgi pēc tam, kad iestājos arodskolā, viņa nomira. Biju palicis bez garīgas aprūpes un balsta un manā dzīvē atgriezās tabaka, alkohols un uzdzīve. Tajā laikā tēvs bija saņēmies, nokodējies pret alkoholu un uzsācis savu biznesu, kur labi nopelnīja un sāka pievērsties arī man. Audzināšanas trūkums bērnībā tika kompensēts ar naudu un man netrūka nekā, tomēr atkarība no tēva labvēlības kaitēja manam lepnumam. Pēc arodskolas beigšanas, strādājot zemessardzē mani ienākumi bija niecīgi, sākās „treknie” gadi un pārgāju strādāt celtniecībā, kur pelnīju piecas reizes vairāk kā zemessardzē un kļuvu neatkarīgāks no tēva labvēlības. Labie ienākumi un neatkarība no tēva „masēja” manu ego un kļuvu aizvien lepnāks. Šķita, ka beidzot būšu atradis savas dzīves piepildījumu, nolikdamas naudu Dieva vietā, cerot, ka tā atrisinās visas iespējamās problēmas. Kaut pelnīju labi, biju nepārtrauktos labāka darba meklējumos, jo reti kurā vietā spēju nostrādāt vairāk par pāris mēnešiem sava nepastāvīgā rakstura dēļ. Man bija grūti paklausīt un uzturēt normālas attiecības ar tēvu. Taču sekoja krīzes gadi un neilgā laika posmā paliku bez stabila darba un ienākumiem. Mani sapņi sabruka un bija skaidrs, ka Latvijā uz trekno gadu labumiem cerēt nevaru un nolēmu doties un Angliju. Tomēr nespēju tur iedzīvoties un pēc neilga laika atgriezos Latvijā. Sāku strādāt armijas un cīņu sporta veikalā pie bijušā jaunsardzes instruktora, kur alga bija  niecīga. Īrējot istabiņu, no algas atdevu pusi un par otru pusi vajadzēja iztikt. Mans pamata uzturs bija vislētākie cīsiņi, rīsi un kečups. Gads, nodzīvots šādos apstākļos, atstāja zināmas sekas arī uz manu veselību. Bija skaidrs, ka naudu nopelnīt nemaz nav tik viegli, turklāt pati par sevi tā neko nemaina un nespēj atrisināt manas personības problēmas. Joprojām cīnījos ar mērķu trūkumu, alkoholu, man nebija nekāda tālejoša mērķa, es vienkārši plūdu pa straumi, pavadot laiku, tusējoties un lietojot alkoholu.

Centos savu dzīvi sakārtot, lasot grāmatas par pozitīvas domāšanas spēku. Sava despotiskā rakstura dēļ bieži sabojāju attiecības ar līdzcilvēkiem. Esmu bijis vairāk ņēmējs, nekā devējs. Vienmēr ietiepos un centos palikt pie sava viedokļa. Nekad neesmu cīnījies un centies saglabāt attiecības arī ar pretējo dzimumu, jo man bija uzskats, ja tevi grib pamest, tad agri vai vēlu tas noteikti notiks. Es nevēlējos mainīties un reti kaut kur piekāpos. Protams, izjukušās attiecības sāpēja, parādījās nepiedošana un dusmas, ko centos risināt kā grāmatās rakstīts, domājot pozitīvās domas. Kādu periodu šķita, ka tas palīdz un nu esmu ar visu ticis galā, bet, atkal sastopoties ar šo cilvēku, negatīvās emocijas uzliesmoja no jauna. Tāpat centos tikt galā ar alkohola problēmu. Man nebija domas atmest to pavisam, es vēlējos, lai tomēr varu vienreiz mēnesī nedaudz iedzert, taču, pretēji gaidītajam, es dzēru aizvien vairāk un vairāk. Kā izrādījās prasme pozitīvi domāt nevienā no šiem gadījumiem man nelīdzēja, es turpināju mocīties ar nepiedošanu un alkohola atkarību.

Patiesais risinājums nāca negaidīti. Biju ievērojis, ka bijusī draudzene savā profilā iesaka draudzes „Kristus Pasaulei” video ierakstus. Nodomāju, ka viņa laikam būs iepinusies nepatikšanās un sākusi apmeklēt sektu. Kaut arī līdz šim nebijām komunicējuši, viņa uzaicināja atnākt uz draudzes jubilejas dievkalpojumu un es arī piekritu. Slavēšanas laikā mani uzrunāja kādas dziesmas vārdi – aizdedz manu sirdi Dievs! Es patiešām vēlējos, lai mana sirds degtu. Sapratu, ka man ir vajadzīgs Dievs, lai spētu tikt galā ar savu dzīvi un patstāvīgajām problēmām. Pagāja vēl kāds zināms laiks, līdz sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus. Jēzu Kristu gāju pieņemt nevis vienu reizi, bet gan trīs, lai šis izdarītais lēmums man iesēstos prātā un es to pilnībā saprastu un sajustu. Sāku apmeklēt ne tikai dievkalpojumus, bet arī mājas grupiņu un pamazām izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Jo vairāk laika pavadu ar Dievu, investēju Viņa lietās, jo vairāk mainījās mana dzīve.

Ja iepriekš es nespēju piedod par izjukušajām attiecībām, tad tagad mana sirds ir pilnībā dziedināta. Vairs nav nekādas nepiedošanas, sāpju vai dusmu par notikušo šķiršanos un es atkal varu brīvi ar viņu komunicēt, kaut arī kādreiz tas šķita pilnīgi neiespējami. Ar alkoholu gāja nedaudz grūtāk. Pagāja kāds laiks, kamēr pieņēmu lēmumu, ka vēlos atteikties no tā pavisam, jo patiesībā tas mani apgrūtināja. Lūdzu, lai Dievs palīdz atbrīvoties no šīs atkarības. Uzreiz jau nekas nenotika un nākamo mēnesi visiem spēkiem vajadzēja cīnīties pret vēlmi pēc alkohola. Jaunā gada svinībās tomēr nolēmu ar draugiem patusēt un piedzēros. Taču pēc tam, kad atžirgu, sapratu, ka esmu kļūdījies un man patiesībā nevajadzēja dzert, jo esmu jau kādu laiku atpakaļ saņēmis dziedināšanu un brīvs no šīs atkarības. Kopš šīm gadumijas svinībām vairs neesmu lietojis alkoholu un smēķējis, un man vairs arī nav nekādas vēlmes. Esmu pilnībā brīvs no alkohola jau vairāk kā trīs gadus, par ko esmu Dievam ļoti pateicīgs, jo tas nopietni traucēja manu ikdienu, spēju skaidri domāt un iespēju trenēties. Pozitīva domāšana man to nesniedza.

Kopā ar Dievu arī cenšos strādāt pie sava rakstura. Nevaru teikt, ka būtu sasniedzis pilnību, tomēr ievēroju, ka esmu kļuvis daudz nosvērtāks un pastāvīgāks. Vairs nemainu darbus, kā tas bija pirms tam. Pateicoties mācītājam un mājas grupas vadītājam, mācos pieņemt autoritātes un paklausīt tām. Cenšos izprast un ieklausīties citu cilvēku uzskatos un neietiepjos par savu viedokli. Dievs man ir devis plašāku skatījumu un izpratni par dzīvi. Viņš man sniedz piepildījumu un arī tālejošus mērķus. Uz visām lietām cenšos paskatīties, kā to darītu Dievs, tas visu saliek pa vietām un ļauj man pieņemt pareizus lēmumus. Es vairs vienkārši neplūstu pa straumi, jo zinu, ko vēlos sasniegt nākotnē. Pateicoties Dievam, esmu atbrīvojies no nepiedošanas, alkohola atkarības un ietiepīgā rakstura. Esmu sapratis, ka par labo ir jācīnās un esmu izlūdzis arī dievbijīgu, mīļu sievu!”

Edgara Plūmes liecību pierakstīja Līga Paņina

Pēc septiņu gadu ilgas slimošanas varu brīvi elpot!

Publicēja 2017. gada 31. marts 01:37Līga Paņina

Ziņas datums 31.03.17.

Dažkārt vienkārša saslimšana var pāriet hroniskā iekaisumā, ar ko cilvēki mokās gadiem un arī medicīna ne vienmēr spēj palīdzēt. Andas problēma daudzus gadus bija nemitīgs aizdegunes iekaisums. Hroniskas iesnas un strutaini izdalījumi apgrūtināja viņu ik dienas. Taču tad, kad Anda pirmo reizi atbrauca uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu, viņa piedzīvoja brīnumu – dziedināšanu no hroniska iekaisuma.

Par to, kā tas notika, Anda stāsta: “Pirms septiņiem gadiem kādā karstā vasarā strādāju telpās, kur bija daudz gaisa kondicionieru, un to dēļ kādā reizē dabūju stipras iesnas. Visu laiku tecēja deguns un bija piepampusi seja. Devos pie ārsta un lietoju viņa nozīmētās zāles, arī antibiotikas, taču liela rezultāta no tā nebija. Man veica aizdegunes skalošanu, taču tā bija tik nepatīkama procedūra, ka nākamā vizīte likās kā ļauns murgs. Arī pēc tās nekas īpaši nemainījās.

Gāja gadi, un es mocījos ar šo kaiti, brīžiem kļuva mazliet vieglāk, taču, tiklīdz mazākais aukstums, tā atkal uzreiz iesnas bija klāt. Drīz pievienojās arī strutaini izdalījumi un nepatīkama smaka no elpceļiem. Naktīs bija grūti gulēt un elpot. Bet ārsti teica, ka man ar šo slimību būšot jāsamierinās visu mūžu.

Pirms pāris gadiem jaunākais dēls mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Ilgi domāju, – braukt, vai nē. To, ka Dievs ir, es zināju, taču nebiju Viņu personīgi iepazinusi un lielas ticības man nebija. Pirms tam gāju tradicionālā baznīcā, taču bez redzamām izmaiņām savā dzīvē.

Dievkalpojums man ļoti patika. Vēsts, ko sludināja mācītājs, bija kā domāta man! Vēlējos kļūt brīva no daudzām problēmām un aizdegunes iekaisums bija viena no tām, tomēr ne galvenā. Tajā pašā dienā pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, pēc tam sāku apmeklēt mājas grupiņu un dievkalpojumus Saldū. Tagad es bieži braucu uz dievkalpojumiem arī Rīgā.

Pēc kāda laika pamanīju, ka manas problēmas ar hronisku iekaisumu aizdegunē vairs nav! Nez pa kuru laiku bija pārgājušas sāpes un grūtības elpot, vairs nemanīju strutainos izdalījumus un arī nepatīkamā smaka no manas mutes bija izzudusi. Dievs bija darījis brīnumu, kaut arī es pati jau daļēji biju samierinājusies ar savu slimību un centos par to nedomāt.

Iekaisums degunā, kas bija mani mocījis septiņus gadus, nu bija pārgājis! Viss ir pilnīgi kārtībā. Aukstais laiks, kas agrāk nozīmēja neizbēgamus saasinājumus un diskomfortu, tagad vairs neietekmē manu elpceļu sistēmu. Protams, nevaru apgalvot, ka nekad nav sanācis saaukstēties un ne reizi nav bijušas iesnas, taču tās pāriet ātri un bez problēmām. Pēc septiņu gadu mokām varu brīvi elpot!

Diemžēl medicīna ne vienmēr spēj palīdzēt atgūt veselību. Tikai Jēzus ir mūsu Ārsts, un Viņam neviena slimība nav nedziedināma. Cilvēkiem, kuriem ir dažādas veselības problēmas, es ieteiktu griezties pie Kristus un paļauties uz Viņu, jo tikai Jēzus spēj dziedināt no jebkuras kaites pilnībā!”

Andas Blūmentāles liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Atzinību par naudu nenopirksi

Publicēja 2017. gada 28. marts 13:01Līga Paņina   [ atjaunināts 2017. gada 29. marts 04:42 ]

Ziņas datums 28.03.17.

Domas par naudu un tās iegūšanu ir vienmēr nodarbinājušas cilvēku prātus. Liela dzīves daļa tiek veltīta tam, lai pelnītu. Kā Pēteris kļuva par veiksmīgu jaunu cilvēku, pastāstīs viņš pats:

“Bērnībā nebiju saņēmis gaidīto mīlestību un atzinību no vecāku puses, jo mums nebija pieņemts sirsnīgi paust savas jūtas, tāpēc mēģināju to iegūt no apkārtējiem cilvēkiem, lieloties ar naudu. Mūsu ģimenē bieži bija jātaupa un daudz ko nevarējām atļauties, tāpēc es sapņoju, ka reiz varēšu nopirkt visu, ko gribu. Jau agrā bērnībā es skatījos uz bagātiem cilvēkiem, no sirds vēloties būt kā viņi. Vienmēr dzelžaini krāju kabatas naudu un centos arī nopelnīt, izveidojot veikaliņu pie skolas, kur pats pārdevu dažādus iegādātus sīkumus ar uzcenojumu. Brīvos brīžos daudz domāju par naudu un kā to dabūt. Man pat ienāca prātā, ka varētu kādam svešam cilvēkam samelot, ka man ir slikti dzīves apstākļi, lai dabūtu naudu vai dāvanas. Citreiz ar paziņām vai skolas biedriem runāju par iespējām, kā nopelnīt. Draudzējos ar tādiem vienaudžiem, no kuriem cerēju dabūt kādus materiālus labumus. Varēju arī viņiem kaut ko uzdāvināt vai iedot, bet tikai tādēļ, lai saņemtu atpakaļ vairāk. Reiz uz vairākām stundām ģimenes izbrauciena laikā aizbēgu no vecākiem, jo dusmojos uz mammu, ka viņa, nevis es, atrada naudu uz ielas. Regulāri pats meklēju naudu sabiedriskās vietās. Vēlējos, lai vienaudži domā, ka esmu turīgs un varu daudz ko atļauties. Pirku vislētāko ēdienu pusdienām, lai atlikušo varētu iekrāt. Ik pa laikam iekrāto naudu izšķērdēju klasesbiedru priekšā, izliekoties par bagātnieku. Mans dzīves modelis bija šāds – dzīvot pie vecākiem, līdz iegūstu augstāko izglītību un varu sākt strādāt kādā labi atalgotā darbā un kļūt bagāts. Man bija lieli sapņi, bet īsti nezināju, kā visu realizēt.

Par laimi mana domāšana mainījās, kad iepazinu Dievu. Ģimenē vienmēr esam runājuši par Jēzu Kristu un vakaros kopā lūguši un lasījuši Bībeli, taču man nebija izpratnes, kāpēc tas ir nepieciešams. Darīju to tikai vecāku dēļ un, kad varēju, izlikos, ka esmu lūdzis vai lasījis Bībeli, lai arī tā nemaz nebija. Bieži vien izvēlējos lasīt 117. psalmu, jo tas ir ļoti īss. Tā reiz ar vecākiem un māsu nonācām draudzē “Kristus Pasaulei”. Man ļoti patika mācītāja sludinātais un viegli izprotamais Bībeles mācības skaidrojums. Sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un redzēju, ka mana domāšana pamazām mainās. Šeit es beidzot izpratu personīgo attiecību ar Dievu nozīmi – sāku pats brīvprātīgi lasīt Bībeli un lūgt, ieraugot, ka Dievs tiešām vēlas mūs svētīt arī finansiāli un ka labklājība nav nekas slikts. Vienīgais jāsaprot, ka nauda nedos mums simts procentīgu piepildījumu un ka finansēm jāieņem pareizā vieta mūsu dzīvēs. Dievs man deva mīlestību, ko agrāk izmisīgi centos nopirkt par naudu.

Tā es sāku meklēt iespējas piepelnīties, lai nebūtu finansiāli atkarīgs no vecākiem. Tas nebija viegli, jo vēl mācījos skolā un man nebija nekādas darba pieredzes. Mācītājs draudzē mācīja, ka ir nepieciešams atrast savu veidu, kā pelnīt un kļūt patstāvīgam. Izlasīju arī viņa grāmatu “Kā kļūt bagātam”, kas mani iedvesmoja. Iedomājos, ka bieži palīdzu klasesbiedriem ar mājas darbiem, un ieliku sludinājumu par dažādu mācību priekšmetu privātstundām. Manis prasītā samaksa bija pavisam niecīga, jo izmisīgi vēlējos, lai kāds atsauktos uz šo sludinājumu. Arī pats lūdzu par to Dievu un drīz vien sagaidīju pirmo telefona zvanu. Sāku mācīt kādu zēnu, kura vecāki man pat piedāvāja samaksāt vairāk nekā biju prasījis. Ar laiku samazināju naudas daudzumu, ko ņēmu no vecākiem un, iegūstot arvien vairāk klientu, varēju jau noīrēt pavisam mazu istabiņu Rīgā. Lai arī tā bija diezgan sliktā stāvoklī, biju ļoti laimīgs, jo pirmo reizi mūžā varēju pilnībā pats par sevi parūpēties. Man bija pazudusi vēlēšanās dzelžaini krāt naudu un pirkt vislētāko ēdienu, lai vairāk ietaupītu. Varēju domāt par citām lietām, nevis tikai finansēm. Sapratu, ka, noliekot Dievu pirmajā vietā, tieku svētīts.

Pabeidzu vidusskolu un sāku studēt augstskolā. Pa šo laiku mani ienākumi bija jau četrkāršojušies. Vadu arī savu mājas grupiņu, kur palīdzu citiem iepazīt Dievu un kļūt par stiprām un patstāvīgām personībām. Reiz augstskolā dzirdēju par skolotāja darba vakanci kādā skolā manā studiju jomā. Jau kopš bērnības biju sapņojis par skolotāja darbu, tāpēc nedomājot pieteicos. Biju tikai otrā kursa students, taču, kā par brīnumu, mani pieņēma, kaut gan uz šo darbu kandidēja arī ļoti pieredzējuši un zinoši skolotāji. Domāju, ka Dievs redzēja manu nodošanos Viņam un svētīja ar šo darbu, kas man patiešām ļoti patīk. Nu jau strādāju vairākās skolās un pelnu trīsreiz vairāk, nekā uzsākot studijas augstskolā. Man patiešām pietiek un pāri paliek labiem darbiem. Dievs mani ir atbrīvojis no nepareizas sapratnes par finansēm. Tagad manu vērtību nosaka Dievs un ne apkārtējo cilvēku atzinība – es vairs nealkstu izrādīties ar savu naudu un izlikties par bagātnieku. Manas domas neaizņem nemitīgas raizes par finansēm. Esmu kļuvis par patstāvīgu un stipru personību. Noīrēju dzīvokli Rīgā, taču domāju, ka es joprojām dzīvotu pie vecākiem uz viņu rēķina un gaidītu, kad pabeigšu augstskolu, lai uzsāktu pats pelnīt, ja Dievs neizmainītu manu domāšanu. Gribu novēlēt visiem jauniešiem censties iepazīt Dievu. Kopā ar Jēzu jūs kļūsiet brīvi un stipri cilvēki, kas spēj par sevi parūpēties!” tā ar prieku saka Pēteris.

Pētera Plakana liecību pierakstīja Laura Gruševa

Luisa: “Esmu dziedināta un laimīga”

Publicēja 2017. gada 24. marts 12:40Līga Paņina

Ziņas datums 24.03.17.

Bieži gadās, ka bērnībā, smagi saslimstot, bērnam pavājinās imunitāte, kā rezultātā viņu bieži piemeklē visādas kaites. Tas ietekmē bērna pašsajūtu, emocionālo stāvokli un vispārējo dzīves kvalitāti. Tā notika arī ar Luisu. Liela daļa bērnības atmiņas ir saistītas ar staigāšanu pie ārstiem, daudzu zāļu lietošanu un mokošiem slimību simptomiem. Lūk, ko Luisa pati stāsta.

“Atceros, ka piecu gadu vecumā saslimu. Vienkāršām iesnām un klepum sekoja smagā formā plaušu karsonis, kas prasīja ilgstošu ārstēšanu, un tajā laikā jutos ļoti slikti. Pēc daudzām ārstu vizītēm un izrakstītiem ārstēšanās kursiem beidzot izveseļojos un domāju, ka viss būs labi. Tomēr imunitāte bija novājināta un tas bija tikai sākums regulārai, mokošai slimošanai. Man vajadzēja tikai nedaudz saaukstēties, kad sākās stipras iesnas, klepus, uzpampa mandeles un bija grūti elpot. Pienāca skolas vecums un sāku mācīties. Slimošanas dēļ nācās ļoti bieži palikt mājās, tādēļ iekavēju mācības un, bez sliktās pašsajūtas ļoti pārdzīvoju arī to, ka mācībās atpalieku no citiem klasesbiedriem. Tā tas turpinājās apmēram septiņus gadus.

Pirms diviem gadiem mana mamma sāka internetā klausīties draudzes “Kristus Pasaulei” svētrunu ierakstus. Viņai tie ļoti patika un, kad Ventspilī notika šīs draudzes rīkots dievkalpojums, mēs ar mammu arī devāmies turp. Sāku apmeklēt draudzes mājas grupiņas un reizēm kopā ar mammu aizbraucām uz Rīgas dievkalpojumiem. Klausījos sprediķus un pamazām sāku saprast, kāds ir Dievs un ka Viņš grib mani svētīt visās dzīves jomās. Gandrīz pirms diviem gadiem, vienā no dievkalpojumiem nožēloju savus grēkus un ieaicināju Jēzu savā sirdī. Pirms tam biju apmeklējusi citu baznīcu, bet nebiju tur iemācījusies, ka ir disciplinēti jālūdz Dievs, jālasa Bībele, tādejādi pašai iepazīstot Dievu un veidojot attiecības ar Viņu. Tagad sāku to darīt. Izlasīju Bībelē, ka Dievs var dziedināt visas kaites un lūdzu, apliecināju Rakstu vietas, kas apsola veselību un ticēju, ka es arī reiz tikšu brīva no regulārās slimošanas.

Pus gadu tā ticēju un lūdzu, līdz atkal kādu reizi braucām uz dziedināšanas dievkalpojumu Rīgā. Šai laikā atkal es tieši biju saslimusi, man bija stiprs klepus, iesnas, bet tas netraucēja mani kopā ar mammu mērot šo garo ceļu un būt draudzē. Vienā brīdī dievkalpojuma laikā mācītājs teica, ka Dievs dziedina no bronhīta. Tieši tad es sajutu siltumu krūšu rajonā un manī ienāca pārliecība, ka esmu dziedināta. Biju ļoti priecīga un pateicības pilna Dievam! Braucot mājās, man vairs nebija ne miņas no klepus un iesnām, no tā laika ir pagājis pusotrs gads un es ne reizes neesmu saslimusi. Esmu ļoti laimīga un priecīga, ka varu būt vesela un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.”

Luisa ir pārliecināta, ka Dievs mīl un par katru rūpējas. Viņa iesaka ikvienam griezties pie Dieva, iepazīt Viņu un piedzīvot dziedināšanu, rūpes, gādību un mīlestību.

Luisas Kostenko liecību pierakstīja Dace Daubere

1-10 of 1014