ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Uldis: "Mana dvēsele ir dziedināta!"

Publicēja 2022. gada 17. maijs 08:41Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 19. maijs 23:45 ]

Dažādi negatīvi piedzīvojumi un sliktas lietas, kas ar mums dažkārt notiek dzīvē, ievaino mūsu dvēseles, rada dažādas traumas, kā rezultātā mēs kļūstam nocietināti, tramīgi un ļauni. Ja cilvēki nepazīst Dievu, tad viņi parasti risinājumu meklē pie psihologiem, ekstrasensiem, dzer nervu zāles vai lieto alkoholu. Tomēr tikai Dievs var atbrīvot no šādām dvēseles sāpēm un izmainīt cilvēku pilnīgi un radikāli. Nelielā sarunā Uldis stāsta par savu dzīvi, ceļu pie Dieva un to, kā Jēzus dziedināja viņa dvēseli.

“Mana jaunība bija dažādu sliktu piedzīvojumu pilna, un tas atstāja manī ievainojumus, trauksmi, nepiedošanu un depresiju. Kad brālis aizgāja bojā negadījumā, tas man bija ļoti liels trieciens. Pēc neilga laika no pārdzīvojumiem saslima un nomira arī mana mamma. Kaut arī ticēju, ka kaut kāds augstāks spēks pār mani ir, tajā reizē pats sev noteicu cieti – ja jau tā jācieš labiem cilvēkiem, tad man tāds Dievs nav vajadzīgs. Kopš tā laika dzīvē it visā paļāvos tikai pats uz saviem spēkiem. Uzskatīju, ka uz pasaules nav taisnības. Biju apvainojies uz Dievu un uz visu pasauli. Tomēr arī pats bieži jutos nesaprasts, atstumts un nenovērtēts. Kādu laiku man bija ģimene, nāca pasaulē divas meitas. Tomēr mana smagā rakstura dēļ ģimene izjuka. Kad sieva mani pameta, mans rūgtums un nepiedošana tikai vēl vairāk pastiprinājās. Parādījās arī problēmas ar nerviem. Daudzus gadus naktī normāli nebiju gulējis. Bieži trūkos augšā, naktīs mani mocīja murgi.

Man bija divi varianti – vai nu es dzeru nervu tabletes, vai arī savas problēmas un negatīvās emocijas slīcinu alkoholā. Es izvēlējos otro. Ar laiku alkoholu sāku lietot arvien vairāk, līdz es sapratu, ka vairs pats ar saviem spēkiem netieku ar savu dzīvi galā. Šī atkarība sāka arvien vairāk man traucēt, arī darbā sākās neveiksmes. Dzēru no rīta līdz vakaram. Radās konflikti ar cilvēkiem un agresijas lēkmes. Tiklīdz iedzēru, man “aizgāja ciet” un es vairs neapzinājos, ko runāju un daru. Tobrīd dzīvoju laukos, netālu no Rīgas, vaļas brīžos staigāju pa mežu un arvien biežāk aizdomājos, ka man kaut kas ir jāmaina savā dzīvē. Manī bija vēlme atgriezties un kļūt atkal tādam, kāds es biju pašā jaunībā, kad es biju mierīgs, līdzsvarots un par sevi pārliecināts, pirms visiem negatīvajiem piedzīvojumiem un trauksmes. Kaut arī Dievu biju noliedzis, tomēr apzinājos, ka mani visu laiku Kāds sargā. Cik nav bijušas dažādas kolīzijas, avārijas, konflikti ar cilvēkiem! Esot vienatnē, pats ar savām domām, es par to bieži aizdomājos. Kādu dienu, nākdams no darba, uz ielas satiku divas meitenes. Man ar viņām izvērtās interesanta saruna par Dievu. Viņas man iedeva savu vizītkarti un pēc kāda laika es vienai no viņām piezvanīju, lai izkratītu savu sirdi. Bet viņa mani uzaicināja uz draudzi un es aizgāju uz dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”. Pirmajā reizē es nevaru teikt, ka būtu piedzīvojis Dievu. Es vairāk esmu tāds analītisks, prāta cilvēks, tāpēc centos saprast, kas šeit notiek un ko es te vispār daru. Atceros, ka ļoti patika slavēšanas dziesmas, tāds kārtīgs roks. Uz pārējo notiekošo un runāto es pārāk neiespringu. Pēc tam sāku apmeklēt mājas grupiņu un tā, soli pa solim, es iekļāvos draudzē un kādā no nākamajiem dievkalpojumiem pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Es sapratu, ka pats saviem spēkiem vairs galā netieku ar savu dzīvi un savām problēmām, tāpēc man vajag palīdzību no malas. Un tas būs Dievs un draudze. Pēc pusgada aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru - Inkaunteru. Turp devos ar domu, lai sakārtotu savu dzīvi. Un tieši aizlūgšanas laikā es spēcīgi piedzīvoju Dievu un daudzas problēmas no manas dzīves aizgāja tieši šajā brīdī. Tas bija manāms jau uzreiz. Nākamajā dienā iegāju veikalā un gāju garām alkoholisko dzērienu plauktiem. Dīvaini, ka vairs nejutu nekādu vēlēšanos kaut ko nopirkt un iedzert! Kopš tās dienas es esmu pilnīgi brīvs no alkohola un nu jau pagājis vairāk, kā gads. Inkaunters bija tā vieta, kur es pa īstam noticēju Dievam, jo es piedzīvoju, kā Viņš pieskaras man personiski. Līdz tam es gāju draudzē, mājas grupiņā, paklausīju visam, ko man tur mācīja, centos darīt visas tās lietas, ko sludināja mācītājs un mācīja grupiņas vadītāja. Tas bija vairāk paklausības ceļš. Ar prātu es ticēju Dievam, bet tieši Inkaunterā es piedzīvoju, kā Dievs darbojas manā dzīvē.

Ar katru dienu es vairāk izprotu Dievu un paļaujos uz Viņu. Ik dienas lasu Bībeli un nāku lūgšanā. Mana dzīve ir sakārtojusies. Esmu iemācījies savaldīties un vairs neesmu tik eksplozīvs. Mājas grupiņa un draudzes cilvēki man ir kļuvuši kā labi paziņas un draugi. Tā ir vieta, kur varu izrunāt savas personīgās problēmas, rast mierinājumu un atbalstu. Tagad man ir aizgājušas visas trauksmes sajūtas, nemiers un depresija, kas mani mocīja pēdējos 15 gadus. Manī vairs nav nepiedošana un aizvainojums. Kaut arī es ticu Dievam un visās lietās paļaujos uz Viņu, man ir atgriezusies pārliecība arī pašam par saviem spēkiem. Manī ir miers, un tajā pašā laikā arī dzīvesprieks un enerģija. Kopš Inkauntera man ir normāls miegs, vairs nemurgoju naktīs un netrūkstos augšā no miega. No rīta pieceļos kārtīgi izgulējies un mundrs. Tagad es esmu iemantojis dvēselē to mieru, kas man bija bērnībā un pusaudža gados, bet ko es vēlāk pazaudēju. Dievs ir atjaunojis mani!”

Ulda Zorgenberga liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.

 

 

Ilze: "Man vairs nav nepieciešams dzirdes aparāts!"

Publicēja 2022. gada 1. maijs 12:13Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 1. maijs 12:14 ]

Tā nav ikdienišķa parādība 20 gadus nodzīvot ar nedzirdīgu vienu ausi, un vienā dienā sākt dzirdēt pilnīgi skaidri! Lielai daļai cilvēku, izdzirdot šādu gadījumu, tas šķiet pilnīgi nereāli vai arī rodas vēlme to norakstīt uz laimīgu sagadīšanos, taču Ilzes gadījumā viņas diagnoze jau no dzimšanas tika atzīta kā neārstējama, un viņai ar to būtu bijis jāsamierinās visu mūžu. Taču viņas dzīvē notika brīnums un par to, kā viņas nedzirdīgā auss tika dziedināta, Ilze dalās ar mums savā liecībā.

"Kad es piedzimu, man atklāja veselības problēmas, un īpaši problēmas bija ar labās auss dzirdi. Maniem vecākiem ārsti pateica, ka ar problēmu ir jāsamierinās un tur neko darīt nevar. Kad es sāku runāt, es to darīju savā valodā - nespēju konkrēti izteikt pat vienkāršus vārdus vai skaņas, jo es gluži vienkārši nedzirdēju, kā tam pareizi būtu jāizklausās. Saistībā ar šo problēmu mani veda pie visādiem ārstiem, tai skaitā pie dzirdes ārsta, kas arī apliecināja, ka nespēs palīdzēt pat operācija, un nekas laika gaitā neuzlabosies. 4 gadu vecumā mani aizsūtīja uz parasto bērnudārzu, bet es vēl joprojām nepratu skaidri izteikt vārdus, konkrētus patskaņus, līdzskaņus, mīkstinājumus. Tad mani izlēma aizsūtīt uz logopēdisko bērnudārzu, kur speciālie pedagogi man iemācīja kaut cik pareizi runāt.

7 gadu vecumā es sāku iet skolā, bet jutos neērti, ka nedzirdēju skaidri ar šo labo ausi, jo nesapratu, ko man čukstēja draugi, bija grūti klausīties, ja kāds klusi runāja, visu laiku bija jāsasprindzinās. Bieži vien es izlikos, ka saprotu ko man saka, un māju ar galvu cerībā, ka tas nebija man adresēts jautājums. Es izlēmu sākt trenēt savu dzirdi, lai būtu vieglāk iejusties apkārtējā pūlī, tāpēc sāku apmeklēt kori, bet arī tas nedeva lielus uzlabojumus. Uzsākot pamatskolu, man bija grūti mācīties valodas. Bija liela mazvērtība runāt svešvalodās, jo es nemācēju pareizi izrunāt vārdus, ļoti izvairījos no teksta lasīšanas un dialogiem. Bija pat gadījumi, kad skolotāja izdarīja lielu spiedienu un mani noveda līdz asarām, cenšoties iemācīt, kā pareizi runāt. Es arvien vairāk noslēdzos. Tuvojoties 9.klases eksāmeniem un zinot, ka angļu valodā būs runāšanas daļa, es gāju uz papildus kursiem, un paralēli tam atklājās, ka mana dzirde palikusi vēl sliktāka. Es stundās pat nespēju atšķirt, par ko pasniedzēji runāja. Šīs problēmas dēļ mani atbrīvoja no visiem 9.klases eksāmeniem. Taču vēlējos studēt tālāk vidusskolā un augstskolā, un komisija man piešķīra dzirdes aparātu, lai atvieglotu manas mācības. Lietojot dzirdes aparātu, es biju ļoti pārsteigta, cik ļoti skaļi runā cilvēki, kaut gan skaņas caur šo aparātu izklausījās robotizēti. Bet pēc tā lietošanas man bieži sāpēja galva un pulsēja auss. Paralēli es  turpināju dziedāt korī un domāju, ka šis aparāts man palīdzēs pareizāk dziedāt, taču kļūdījos - skaņas caur to nāca griezīgas un skaļas, līdz ar to man nācās ierīci ņemt laukā.

Es uzaugu ticīgā ģimenē un zināju, ka Jēzus virs zemes dziedināja cilvēkus, bet domāju, ka tas notika tikai tajos laikos. Man likās, ka mūsdienās tas vairs nav iespējams, un es neticēju, ka Dievs var dziedināt manu dzirdi. Vienu brīdi es biju pavisam atteikusies no Dieva un pieņēmu lēmumu Viņam vairs neticēt. Bet tomēr sanāca, ka caur neformālo pasākumu un mājas grupiņu es atnācu uz draudzi "Kristus Pasaulei" un uzzināju, ka Dievs var un grib dziedināt arī mani. Sapratu, ka man nepieder nekādas slimības, jo Jēzus to visu ir paņēmis prom pie krusta. Es sāku par to lūgt, meklēju apliecinājumu rakstu vietas Bībelē, darīju to ilglaicīgi, bet bez panākumiem.

12.klasē atkal tuvojās eksāmeni un es stresa iespaidā maz spēju uztvert informāciju, sāku nepareizi runāt un nācās atkal lietot dzirdes aparātu. Mana ticība stipri sašaubījās. Likās, ka ja es patiešām ticētu Dievam, tad es būtu dziedināta. Nesapratu, kāpēc Jēzus laikos tas bija tik vienkārši, ka Viņš piegāja, uzlika rokas un cilvēks tapa vesels. Par mani lūdza mājas grupiņā, lūdzu arī es pati. Katru dienu apliecināju, ka esmu dziedināta un pat pamanīju progresu - man sāka sāpēt auss un jutu izmaiņas. Bet viss atkal atgriezās vecajās sliedēs. Pat ja mani tuvākie cilvēki ik dienas centās iedvesmot, teikt, lai ticu un pieņemu savu dziedināšanu, es to nespēju līdz galam satvert. Bet es ļoti vēlējos šo dziedināšanu, un es sev teicu, ka tas man būtu vislielākais brīnums, ko es gribētu savā dzīvē. Es ieraudzīju sevi, ka stāstu par to liecību citiem, ka Dievs mani dziedinājis.

Martā, draudzes dievkalpojumā, mācītājs aicināja priekšā uz aizlūgšanu cilvēkus, kam bija kāda problēma. Es nostājos rindā uz aizlūgšanu, un jau stāvot saņēmu lielu apziņas un ticības devu, ka mana auss tiks dziedināta - un tas notiks šodien! Ar tādu domu es jau gāju pie mācītāja. Taču man galvā bija jau izveidojies scenārijs, ka man uzliks rokas, es tur nokritīšu, būs lielās sajūtas un emocijas, auss atvērsies vaļā, man birs asaras. Bet realitātē viss notika tā - man uzlika rokas, bet iekšā bija tāda kā tukšuma sajūta, jo nejutu neko no tā, ko biju izdomājusi savā galvā. Kad apsēdos savā vietā, bija nedaudz tāds kā šoka stāvoklis, bet pamanīju, ka atkal sāp labā auss - vairāk nekā iepriekš. Es sapratu, ka Dievs ir man pieskāries, ir notikusi dziedināšana, bet vēl par to nevienam neteicu. Kamēr klausījāmies svētrunas turpinājumu, tikmēr man blakus sēdošā māsa kaut ko iečukstēja labajā ausī un es atskārtu, ka spēju saprast un dzirdēt pilnīgi visu, ko viņa saka. Tas tiešām bija noticis un mana dzirde bija pilnībā atjaunojusies.

 Beidzot es varu klausīties mūziku uz austiņām, speciāli neuzslēdzot vienu ausi skaļāk. Varu bez piepūles sadzirdēt visu, ko man saka cilvēki. Ik dienas es turpinu Dievam pateikties un caur rakstu vietām apliecināt savu dziedināšanu. Pateicoties šai dziedināšanai, arī mana mazvērtība ir pagaisusi, es varu brīvi klausīties cilvēkos, runāt, nekautrēties dziedāt. Tā ir ļoti patīkama sajūta. Liekas, ka tāds kā vates gabals ir izņemts no manas auss. Ir noticis tieši tas, ko es ļoti vēlējos - varu visiem liecināt par Dieva brīnumu un būt tiešām pateicīga par to, ka tas ir noticis manā dzīvē.

Tev, kas lasi šo liecību, es novēlu nekad nepadoties lūgšanās, ticēt un ieraudzīt sevi kā dziedinātu un brīvu cilvēku. Skaties un ieraugi sevi kā tādu, kas jau liecina citiem par brīnumiem. Var būt brīži dzīvē, kad liekas, ka viss ir zaudēts un nekas nenotiek, bet tieši tas ir brīdis, kad Dievs var pilnā mērā ar savu spēku pagodināties tavā dzīvē!"

 

Ilzes Ribokas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.

Eva: "Dzīvoju svētu dzīvi savos astoņpadsmit!"

Publicēja 2022. gada 15. apr. 12:09Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 15. apr. 12:17 ]

Pasaule ir pilna ar dažādiem vilinājumiem baudīt dzīvi. Taču katram ir sava saprašana, kas ir dzīves baudīšana. Eva ir sapratusi, ka ir svarīgi dzīvot harmonijā ar sevi un Dievu. Iepazīt Dievu, lai ieraudzītu un izprastu sevi citā gaismā. Jēzus ir teicis: "Laidiet bērniņus pie Manis!" Tad nu Eva ir viens no šiem laimīgajiem bērniņiem, kurš jau no mazotnes tika vests pa ticības ceļu. Viņa pati sevi sauc par laimīgu Dieva bērnu. Esot grupiņā un draudzē ‘’Kristus Pasaulei”, Eva stāsta par to, kā Dievs veidojis viņas dzīves uztveri, vērtības un domāšanu:

„Sapratne par Dievu man radās bērnībā, desmit gadu vecumā. Domāju, ka Dieva svētība manā dzīvē ir nākusi no manas vecmammas kalpošanas Dievam, jo redzam Dieva labvēlību mūsu ikdienā. Atceros, kā abas kopā apmeklējām vietējo draudzi, man toreiz bija vēlēšanās doties līdzi. Sapratu, ka Dievs ir augstāks spēks, kurš visu redz un zina. Būt ar Dievu vienmēr ir bijis mans apzināts lēmums. Skolas laikā biju labs bērns, bet esot starp citiem bērniem, manā raksturā ienāca negatīvas iezīmes. Parādījās egoisms, vēlme domāt vienīgi par sevi. Ja kompānijas pēc kāds tika izsmiets, arī es pievienojos, jo tā darīja visi. Skolā man bija draudzene, kura reiz pateica, ka viņas mamma vadot kristīgu mājas grupiņu draudzes ‘’Kristus Pasaulei’’ ietvaros. Atsaucos draudzenes uzaicinājumam un arī aizgāju uz šo mājas grupiņu. Man patika, ka grupiņā runāja par Dievu, slavēja un notika interesantas spēles. Tā kā biju nepilngadīga gāju uz grupiņu kopā ar vecmammu. Šodien abas esam šajā draudzē nu jau astoņus gadus. Atrodoties šajā labvēlīgajā vidē, nemanāmi sākās garīga izaugsme, jo grupiņu apmeklēju regulāri. Centos apgūt visu jauno, sāku lūgt Dievu, klausījos draudzes slavēšanu un mācītāja sprediķus, tādā veidā pakāpeniski izprotot Dieva vārdu. Protams, sākumā apmeklēju mājas grupiņu, jo gribēju satikt draudzeni un piedalīties neformālajos pasākumos. Bet tas bija pareizais virziens manā dzīvē. Priecājos, ka šajā aizraujošajā procesā esmu arī šodien, un turpinu augt ticībā. Mana dzīves rokasgrāmata ir Bībele, to lasu katru rītu. Tas ir pamatu pamats, citas grāmatas mani tā neaizrauj. Pēc manām domām, Dievam cilvēka dzīvē jābūt pirmajā vietā, nekam citam tādas vērtības nav. Draudzes rīkoto trīs dienu semināru Inkaunteru apmeklēju, kad man palika 16 gadi. Tieši tad sajutu lielu vilkmi ar mērķi vairāk piedzīvot Dieva klātbūtni. Tas bija emocionāls piedzīvojums, pat neizprotot no kurienes tik daudz uzradās asaras. Dievs atvēra manu sirdi, uztvēru to kā sava veida attīrīšanos no ikdienas sārņiem. Saņēmu garīgu stiprinājumu, klausoties cilvēku liecības un tiku piepildīta ar Dieva Garu. Pēc Inkauntera pastiprinājās mana mīlestības sajūta pret cilvēkiem. Ievēroju, ka man ir vieglāk sarunāties ar dažāda vecuma cilvēkiem par jebkuru tēmu, un, redzot viņu pārsteigumu par maniem jaunajiem gadiem, sajutos glaimota. Esmu ieguvusi jaunus principus savai dzīvei - nedzīvot vien savam labumam, bet vairāk palīdzēt citiem. Man tas nozīmē mīlēt ar labu vārdu un parādīt mīlestību savos darbos. Palīdzēt ar padomu, vai dažreiz izcept kaut ko garšīgu un pacienāt draugus. Kalpojot cilvēkiem, vēlos visu darīt kā priekš Dieva. Neskumstu, ja gadās cilvēki, kuri to nenovērtē, jo daudzi ticībā vēl vāji. Grupiņai ir svarīga nozīme manā izaugsmē, es uztveru grupas draugus kā savu garīgo ģimeni. Esmu piedzīvojusi pirms grupiņas nomāktu garastāvokli, bet esot Dieva klātbūtnē un baudot slavēšanu un atziņas Vārdu, esmu atkal atjaunota un priecīga. Pateicoties mācītājam un grupas vadītājai, esmu garīgi pieaugusi un turpinu uzkrāt garīgās vērtības. Esot draudzē, mana domāšana ir ne tikai mainījusies, bet arī kļuvusi plašāka. Mācītāja sprediķi man iemācījuši pareizus principus kā domāt, gudrību kā audzināt sevī līdera raksturu, kā arī zināt Dieva Vārdu un pielietot to ikdienā. To visu esmu nostiprinājusi grupas vadītājas aprūpē un uzturot regulāras personiskas attiecības ar Dievu. Man vienmēr svarīgi bijis sākt ar maziem soļiem, ko varu arī ieteikt citiem, ticības ceļa sākumā –  sākt lasīt Bībeli, lūgt Dievu un nākt uz mājas grupiņu. Pusaudžu gadu trakulības, kā ballītes, mīlestība, rozā brilles, alkohols un citas atkarības mani nesaistīja. Esmu bijusi no nepareiza dzīves veida pasargāta, pateicoties Dievam. Apzinos, ka savos astoņpadsmit gados atšķiros ar dzīves vērtībām no saviem vienaudžiem, un tomēr priecājos, ka draugi mani pieņem, saprot un uzklausa, arī bieži lūdz manus padomus. Man patīk citus iedvesmot, un būt par paraugu. Mana pašapziņa ir pacēlusies. Esmu kļuvusi jūtīgāka pret netaisnību pasaulē un cilvēkos. Vienmēr iestāšos par taisnību, pat ja mani nesapratīs vai nosodīs. Uzskatu, ka cilvēks garīgajā izaugsmē daudz var sasniegt ar gribasspēku un pašdisciplīnu. Tad Dieva darbs parādīsies pie cilvēka sirds, notiks izmaiņas dzīvesveidā un domāšanā, tas ir brīnums. Tas ir pārdabisks moments! Būt kopā ar Dievu ir neaprakstāms piedzīvojums, kurā mācos novērtēt sevi un citus, kā arī izmantot pilnvērtīgi katru jaunu dienu. Vienmēr atrodos Dieva azotē, un sajūtu sevi kā Dieva bērnu.

Katram neticīgam cilvēkam novēlu meklēt Dievu jau šodien, negaidīt līdz vecumdienām. Sāc tagad un piedzīvo Dieva klātbūtni! To cik ļoti Dievs vēlas katru svētīt! Nav svarīgi, ko teiks vai domās par Tavu izvēli citi cilvēki, jo mēs katrs atbildam pats par sevi. Tuvojies Dievam, Viņš gaida tieši tevi!


Evas Pokules liecību pierakstīja Vineta Indruškeviča.

Vita: "Visi no manis novērsās, taču Dievam bija plāns!"

Publicēja 2022. gada 1. apr. 11:55Ieva Solovjeva

Alkohola atkarība spēj izpostīt visu dzīvi. Bieži vien cilvēks pat nepamana, kā šīs atkarības dēļ, lēnām parādās dažāda rakstura problēmas. Pasliktinās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, tiek sabojāta paša veselība un pasliktinās arī finansiālais stāvoklis. Vitas dzīvi pilnībā sabojāja šī atkarība. Taču viņa dalīsies savā stāstā kā no pārmērīgas alkohola lietošanas viņa atrada ceļu pie Dieva un ieguva savā dzīvē pārmaiņas. Pati Vita mums stāsta:

“Sāku lietot alkoholu jaunībā kopā ar savu vīru. Pamazām es kļuvu atkarīga, jo alkoholu sāku dzert regulāri. Pat tik daudz, ka mani atlaida no darba un arī citos darbos mani negribēja redzēt. Tuvinieki no manis novērsās, viņi neticēja man un negribēja ar mani saistīties. Attiecības ar vīru pasliktinājās, ar vien biežāk notika skandāli, tiku pazemota citu cilvēku klātbūtnē. Pārdzīvojumu dēļ es aizgāju no vīra un nokļuvu uz ielas. Es jutos nemīlēta un izstumta no sabiedrības. Izlēmu aizbraukt uz rehabilitācijas centru priekš smagi slimiem cilvēkiem. Tur es pavadīju veselu gadu, sastapos ar Dievu un kļuvu brīva no alkohola. Es sāku apzināties, ka Dievs eksistē un vēlos Viņam kalpot. Sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu. Caur lūgšanām sapratu, kur dzīvē esmu kļūdījusies un kas man būtu jāmaina. Atgriežoties mājās no rehabilitācijas centra man bija ļoti bail atsākt dzert, bija bail, ka viss sāksies no sākuma, lai gan es apzinājos, ka esmu brīva no tā visa. Tagad saprotu, ka tā bija mana lielā bijība pret Dievu. Es iekšēji apzinājos, ka man ir sapnis un vīzija ko vēlos dzīvē sasniegt - vēlos palīdzēt cilvēkiem un stāstīt viņiem par Dievu. Tikai nezināju, kur doties, lai sasniegtu šo sapni.

Par draudzi „Kristus pasaulei” zināju sen, jo biju skatījusies dažas no mācītāja svētrunām. Kā reiz manās rokās nonāca afiša kurā izlasīju, ka tiek rīkots evaņģelizācijas pasākums Rīgā. Pasākuma laikā es satikos ar sievieti no draudzes „Kristus pasaulei” un nokļuvu mājas grupiņā. Es sapratu, ka man patīk draudzes mācība un cilvēku savstarpējās attiecības, piemēram, cilvēku aprūpe. Par mani pašu ļoti rūpējās mana mājas grupiņas vadītāja, kad sāku šeit iet, padziļinātāk mācīja kā veidot un uzturēt attiecības ar Dievu, mācīja ko tālāk darīt pēc tā, kad pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Redzēju, ka draudze „Kristus pasaulei” ir disciplinēta draudze ar bībelisku mācību - tiek pievērsta uzmanība personiskajām attiecībām ar Dievu un evanģelizācijai. Redzēju kā arī apkārtējiem cilvēkiem šajā draudzē mainījās dzīves, ka šeit darbojas Dievs, un draudze aug un vairojas. Apzinājos, ka draudze „Kristus pasaulei” ir vieta, kur man iznāks piepildīt savu sapni: palīdzēt apkārtējiem, vedot tos pie Dieva un celt savu mājas grupiņu. Es pieņēmu lēmumu, ka apmeklēšu katru mājas grupiņu, dievkalpojumu un mācīšos Bībeles skolā. Pateicoties mūsu draudzei es vēl vairāk turos pie Dieva, jo šeit es iemācījos būt disciplinēta savās personīgajās attiecībās ar Dievu, iet evaņģelizēt, kā arī es redzu, ka manā dzīvē darbojas Dievs. Es jau vairākus gadus nelietoju alkoholu un ticu, ka Dievs mani ir dziedinājis no tā izraisītajām sekām. Man apkārt ir cilvēki, kuri mani motivē kalpot Dievam. Tagad es zinu, ka esmu savā vietā tieši tur, kur Dievs grib lai es būtu, tagad es darīšu visu, lai cilvēki iepazītu Dievu. Es novēlu katram kristietim būt drosmīgam un stāstīt kādus brīnumus Dievs ir darījis viņu dzīvē!”

Vitas Skolmeistares liecību pierakstīja Ilze Ribokas.

 

Edvīns: "Ir svarīgi kādā vidē tu atrodies!”

Publicēja 2022. gada 18. marts 01:18Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 23. marts 00:45 ]

Edvīns tic Dievam jau no bērnības, bet draudzē, kuru viņš sākotnēji apmeklēja, nebija mājas grupiņas kurās varētu regulāri tikties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tāpat arī Edvīnam nebija neviens garīgs vadītājs, kurš varētu iedot kādu bībelisku padomu lai palīdzētu tikt pāri grūtiem dzīves periodiem. Esot vidē, kura viņu ietekmēja negatīvi, Edvīns iegrima daudz un dažādās atkarībās.

Pats Edvīns stāsta: ”Man bija ticīga audžu mamma, tāpēc ticu Dievam jau no mazotnes un apmeklēju arī svētdienas skolu. Kad paaugos lielāks, tad pamazām vēlme pēc Dieva sāka izzust. Es sāku iesaistīties draudzes dzīvē ar vien retāk. Dažreiz aizgāju uz kādu jauniešu vakaru un tas arī viss. Mums nebija mājas grupiņa kurā motivētu meklēt Dievu regulāri, tas arī lika manai ticībai atdzist. Tas sakrita ar laiku kad biju pabeidzis devīto klasi un sāku mācīties tehnikumā. Līdz ar jaunu draugu parādīšanos es sāku smēķēt un lietot alkoholu. Ar laiku tas jau sāka manai ikdienas dzīvei radīt problēmas. Dzeršanas dēļ mani izmeta no skolas kopmītnēm. Tā kā skola atradās tālu no manas dzīvesvietas, tad bija grūtības izbraukāt, un skolu tā arī nepabeidzu. Vēlāk sāku smēķēt arī marihuānu, tā pamazām nomainīja alkoholu. Es biju sapīpējies katru dienu. Marihuānas smēķēšana bija ļoti dārga, un es smēķēju ļoti daudz. Tāpēc man vajadzēja papildus finanses, un es izlēmu braukt strādāt uz ārzemēm. Man bija arī plāns par nopelnīto naudu sakārtot dzīvi Latvijā. Šad un tad aizdomājos, ka ir jāatmet smēķēšana un, ka tas vairs nav normāli, jo biju sapīpējies regulāri, bet brīžos, kad "atkarība sauc", tas aizmirsās. Smēķēja arī mans darba kolēģis un apkārtējā vidē bija tādi paši atkarīgie, tāpēc man tas likās normāli. Pēc darba ārzemēs biju izveidojis iekrājumus un atgriezos uz dzīvi Latvijā. Noīrēju dzīvokli un atradu darbu, bet marihuānu atmetis nebiju. Gāja laiks un attapos, ka visi iekrājumi ir nopīpēti un visi mani mērķi ir pa galam. Biju plānojis par iekrāto naudu nokārtot vadītāja apliecību un nopirkt mašīnu, bet šī atkarība visu sabojāja. Vēl pēc kāda laika sākās pandēmija un es pazaudēju arī darbu, un, nācās aiziet no dzīvokļa kuru es īrēju.

Biju nonācies lielās grūtībās. Kādu dienu, ejot pa ielu, mani uzrunāja kāda meitene no draudzes "Kristus pasaulei". Toreiz man nebija daudz laika runāt, bet es atstāju viņai savu telefona numuru. Pēc kāda laika viņa mani uzaicināja uz kristīgo mājas grupiņu. Aizejot uz grupiņu es jutos ļoti motivēts. Sāku atkal veidot attiecības ar Dievu, lūdzu Viņam lai dod gudrību un palīdz sakārtot dzīvi, lai tieku vaļā no atkarībām. Jutu, ka Dievs sāk darboties manā dzīvē un pamazām sāku kļūt brīvs no visiem saviem netikumiem. Sāku apmeklēt arī Bībeles skolu un iepazīt Dievu vairāk. Esmu priecīgs, ka man ir mājas grupiņa kurā cits citu atbalsta. Šobrīd saprotu cik liela nozīme ir tam, ka tev ir savs vadītājs, kurš tevi pamāca un motivē. Man apkārt ir pareizie cilvēki, esmu vidē kas mani ceļ nevis gremdē. Agrāk biju īgns un negribējās neko darīt, bet šobrīd esmu motivēts visās dzīves sfērās. Jūtos laimīgs esot kopā ar Dievu. Šobrīd kalpoju draudzē, man ir mērķis atvērt arī savu mājas grupiņu, jo vēlos palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dievu. Lai arī viņi tiktu vaļā no savām atkarībām un sakārtotu visas savas dzīves sfēras.

Citiem iesaku, meklējiet Dievu uzreiz nevis tikai tad kad esat jau ciešanās un noticiet, ka esat glābti, un Viņš izmainīs jūsu dzīves!

Edvīna Ziedoņa liecību pierakstīja Edgars Paeglis.

Simona: "Sapratu, ka vispirms jāmainās man pašai!"

Publicēja 2022. gada 8. marts 23:44Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 11. marts 06:39 ]

Nereti dzīvē gadās, kad ar vislabākajiem nodomiem kaut ko cenšamies darīt, taču tāpat saņemam nosodījumu. Arī attiecībās ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem, no sirds cenšoties būt labam un pareizam, varam tāpat saņemt atraidījumu. Dzīvojot regulārās nesaskaņās ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tāpat arī ir grūti ieraudzīt savas rakstura problēmas, jo šķiet, ka tieši tas otrs cilvēks nesaprot un dara nepareizi. Simona, kura visam šim ir gājusi cauri, dalīsies ar savu pieredzi, kā pateicoties tieši Dievam, draudzei un Dieva ieliktiem cilvēkiem viņas dzīvē, ir ienākušas pārmaiņas gan pašas raksturā, gan attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem.

Pati Simona stāsta: „Vienā dienā manā dzīvē ienāca problēma, kas izvērtās par murgu! Sākās sarežģījumi manās attiecībās ar meitu. Es vēlējos, lai mana meita dzīvotu pēc maniem principiem un manas saprašanas kā ir pareizi un labi, līdz ar to sanāca, ka es viņu pārmērīgi kontrolēju. Es pārdzīvoju, ka meita atteicās man paklausīt un dzīvot tā, kā es gribēju. Es ļoti daudz raudāju, un mani pārņēma grūtsirdība un bezcerība. Mana dzīve šķita tukša un bezmērķīga, nespēju pat padomāt par to, ko vajadzētu man pašai un kā paveikt ikdienas darbus, piemēram, pagatavot ēdienu vai kaut ko iegādāties. To visu darīju ar lielu piespiešanos un sevis pārvarēšanu. Rūpes un satraukums par saviem bērniem nav nekas nepareizs, bet šajā gadījumā manas pašas dzīve bija pārvērtusies par murgu. Lūdzu Dievu, bet viss nesekmīgi, viss palika pa vecam. Biju depresijā un izeju neredzēju.

Kādu dienu, gluži nejauši, manās rokās nokļuva draudzes “Kristus pasaulei” buklets ar aicinājumu uz dziedināšanas dievkalpojumu. Kaut kas aizskāra manu sirdi un es sapratu, ka man tur ir jābūt. Bija radusies ticība un cerība, ka manas problēmas var tikt atrisinātas. Noliku bukletu ar aicinājumu redzamā vietā, lai es neaizmirstu un noteikti būtu tur. Tajā dienā, tieši pirms dievkalpojuma, ļoti sastrīdējos ar meitu. Taču, neskatoties uz to, ka tas mani nomāca un emocionāli neko vairs negribēju, tomēr saņēmos un aizgāju. Dievkalpojuma laikā, mācītājs Mārcis Jencītis izteica tādus vārdus: „Zālē ir cilvēks, kuram ir smagas dvēseles sāpes, ja šis cilvēks satvers vārdu no Dieva, pieņems to savā sirdī, tad viņš tiks dziedināts, prom negulētās naktis!” Es sirdī sapratu, ka tas ir par mani, es sāku raudāt un sajutu, ka Dievs man pieskaras. Pēc tam par mani aizlūdza. Kopš tās reizes bezmiegs ir prom un mana sirds tapa dziedināta. Lai gan man vēl bija problēmas ar meitu, man ļoti palīdzēja arī mana mājas grupiņas vadītāja. Viņa man ieteica novērst domas no problēmas un nefokusēties tikai uz to vien, ieteica man sākt kalpot cilvēkiem. Tā kā jau iepriekš sevi uzskatīju par kristieti, jo apmeklēju tradicionālās konfesijas baznīcu, es visu mūžu biju gribējusi kalpot Dievam, tikai īsti nebija sapratnes, kā to darīt, nu man bija tāda iespēja. Tā, caur kalpošanu Dievam un cilvēkiem, es iepazinu arī pašu Dievu un arī sevi, kā mani redz Dievs. Regulāri sāku pavadīt laiku lūgšanās un Bībeles lasīšanā. Mācītāja svētrunas man palīdzēja saprast un pieņemt, ka cilvēks ir radīts brīvs. Šis aspekts palīdzēja man sakārtot attiecības ar meitu. Sapratu, ka savās rūpēs par viņu es it kā vairs neredzēju viņas jūtas, bet tikai savu gribu. Kļuvu daudz mierīgāka un sāku uzticēties Dievam, vairs necentos panākt rezultātu ar iepriekšējām metodēm. Tieši iepazīstot Dieva raksturu mēs iepazīstam arī labākos risinājumus attiecībās ar cilvēkiem. Esot šajā draudzē ir ne tikai sakārtojušās manas attiecības ar meitu, bet arī mans raksturs ir mainījies. Kaut arī jau esmu gados un it kā pati zinu visu par dzīvi, tomēr spēja paklausīt savam Dieva cilvēkam, pieņemt pamācību, neapvainoties pēc veselīgas kritikas, ir nācis man par labu. Nav tāda vecuma, kad mēs nevarētu mainīties, viss ir atkarīgs no mūsu lēmuma un es pieņēmu lēmumu ieklausīties un tas deva rezultātu. Viena no manām agrākajām īpašībām, kas man lika justies nekomfortabli, bija mans pārliecības trūkums un bailes no tā, ko cilvēki padomās. Vai, ja es ko teikšu, tie nesāks smieties. Tā bija mazvērtība, kas ļoti traucēja. Taču, kad paklausot savai vadītājai, sāku kalpot cilvēkiem, man nācās runāt arī ar svešiniekiem, un šīs nevajadzīgās bailes pazuda.

Tu, kas lasi šo manu liecību, es novēlu - tuvojies Dievam, esi stiprā draudzē! Centies pielietot savā dzīvē to, ko tev māca draudzē, neko no tā neatmet! Un noteikti kalpo cilvēkiem, palīdzot arī viņiem iepazīt Dievu. Tas viss 100% tev sagādās patiesu prieku un piepildījumu. Tu būsi laimīgs cilvēks!

Simonas Ostrovskas liecību pierakstīja Haralds Austriņš. 

Zigmārs: “Lepnuma pārņemts vairs nespēju atšķirt kas ir labs un kas ir ļauns!”

Publicēja 2022. gada 18. febr. 12:07Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 18. febr. 12:30 ]

“Kurš gan apzinās savu nomaldīšanos!” – saka Izraēla ķēniņš Dāvids. Mūsdienu kristīgajā vidē, kur ir tik daudz dažādas draudzes, konfesijas un mācības, liekas, ir tik daudz ticīgo, kuri ir lepni savā pārliecībā, kuri uzskata, ka tā, kā dara un domā viņi, vienmēr ir pareizi un ka viņiem nekad nekas nav jānožēlo. Diemžēl pazemības un grēku nožēlas trūkums raksturo ne vienu vien mūsdienu kristieti, tāpēc jo interesantāks ir Zigmāra dzīvesstāsts. Arī viņš reiz sacēlās un aizgāja projām no draudzes, tomēr bija kaut kas, ko viņš tieši šeit bija iemācījies, un tā bija ikdienas lūgšana, personiska saruna ar Dievu. Pateicoties šim laikam, ko Zigmārs pavadīja lūgšanā un Bībeles lasīšanā vienatnē, Dievs varēja uzrunāt viņu un mainīt viņa domas. Pamazām Zigmārs saprata, ka ir kļūdījies, to nožēloja un atgriezās draudzē. Šobrīd viņš saka, ka ir 100 procentus laimīgs, ka pieņēmis šādu lēmumu. Par saviem garīgajiem meklējumiem un mazliet arī par savu dzīvi pirms viņš iepazina Dievu, Zigmārs stāsta: 

“Jaunībā mana aizraušanās bija basketbols. Šī nodarbe kļuva par galveno manā dzīvē un spēlējot universitātes komandā, sasniedzu diezgan atzīstamus rezultātus. Vēlējos būt spēcīgs, sportisks un ievērojams, taču tad cietu smagā autoavārijā. Brīnumainā veidā paliku dzīvs, kaut gan ārsti nedeva nekādas cerības. Mana mamma stāstīja, ka pašā kritiskākajā momentā esot par mani baznīcā aizlūgusi Dievu. Es zināju to, ka Dievs ir, kaut gan pats personīgā lūgšanā pie Viņa ne reizes nebiju vērsies. Tomēr kopš tās reizes un mammas sacītā mani nepameta doma, ka esmu palicis dzīvs tikai tādēļ, ka man ir kāda īpaša misija dzīvē, kas ir jāizdara.

Pēc atveseļošanās vairs nevarēju spēlēt basketbolu, ieslīgu depresijā un dažādās atkarībās. Cīnījos ar mazvērtības apziņu un ienīdu pats sevi. Apmeklēju svētdienās arī kādu baznīcu, taču nekas man nespēja dot mierinājumu un dzīves piepildījumu. Kādu dienu, kad es braucu ar riteni gar parku, mani apturēja vairākas sievietes un sāka stāstīt par Dievu. Pēc sarunas es biju ar mieru, ka viņas par mani aizlūdz. Viena no viņām mani uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Pēc pāris nedēļām pievienojos mājas grupiņā. Ienākot draudzē sākās vislabākais, kas manā mūžā ir noticis. Es nožēloju savus grēkus, pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu un sāku kalpot draudzē. Mana dzīve pilnībā izmainījās, tiku vaļā no atkarībām. Sāku kalpot draudzē, apmeklēju visus pasākumus, stāstīju cilvēkiem par Dievu un nonācu līdz tam, kad jau pats sāku vadīt mājas grupiņu. Tajā pašā laikā manī vēl bija dažādas rakstura problēmas, tajā skaitā lepnība. Uzskatīju, ka esmu labāks par daudziem citiem kristiešiem. Ar laiku man sāka likties, ka no manis draudzē sāk pārāk daudz prasīt, ka šeit ir apgrūtinoši noteikumi, kas mani ierobežo un ka es labāk par savu vadītāju zinu, kā daudzas lietas būtu jādara. Šķita, ka mani kontrolē un ka pat mācītājs visu nedara pareizi. Es sāku vadīties pēc savām emocijām un domām, kāds ir Dievs, kā Viņam jātic un kā jākalpo. Sākumā es sāku kurnēt pie sevis, līdz brīdim, kad es sacēlos pilnīgi atklāti. Savai vadītājai tā arī pateicu: “Beidziet jūs mani te visi kontrolēt un ejiet ar savu draudzi un visiem noteikumiem pilnīgi d…..t!” Piecēlos, lepni aizcirtu durvis aiz sevis un aizgāju uz citu draudzi, kur, kā man likās, nav nekādi noteikumi, kontrole un nav jāklausa neviens garīgais vadītājs. Tikai tagad saprotu, ka katrā vietā ir sava kārtība un savi noteikumi.

Esot jaunajā draudzē likās, ka viss ir kārtībā. Man vairs nebija nekādas garīgās autoritātes, nebija jāatskaitās nevienam līderim, līdz ar to varēju arī vieglprātīgāk izturēties pret lietām kuras man kā kristietim būtu jādara. Pēc kāda laika es apjautu, ka vairs īsti nebīstos arī paša Dieva. Tomēr bija palicis kaut kas, kas man bija iemācīts draudzē “Kristus Pasaulei” – tās bija ikdienas lūgšanas un Bībeles lasīšana, personiska saruna, attiecības ar Dievu. Tad nu dažādos veidos lūdzu Dievu, lai Viņš man liek saprast, kur kaut kas nav kārtībā, kāpēc es nejūtos līdz galam labi, ja reiz esmu atradis citu draudzi. Reiz kādā dienā es vairāk pārdomāju savu aiziešanu no draudzes. Jo kaut arī vairākus mēnešus jau biju citā draudzē, arvien biežāk mani pārņēma sajūta, ka aiziedams no iepriekšējās draudzes esmu rīkojies nepareizi. Dievs pamazām sāka runāt uz manu sirdi. Un, kad vairāk pavadīju laiku lūgšanā un Dieva vārda lasīšanā, iekšā sāka kaut kas grauzt. Mani neatstāja sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Iepazīstot kādu kristieti, kuram nākas savu dzīvi pavadīt invalīdu ratiņos, jo ir bez rokām un kājām, es vēroju viņa neapskaužamo ikdienu un pamanīju, ka viņš smaida un priecājas caur visām savām grūtībām. Ne reizi nebiju dzirdējis, ka viņš būtu kurnējis par savu draudzi vai draudzes cilvēkiem, ka kaut kas viņu neapmierinātu. Nespēdams pats pārvietoties un būdams pilnīgi atkarīgs no citiem cilvēkiem, viņš spēja smaidīt un priecāties. Tieši caur viņu Dievs sāka uz mani vēl vairāk runāt un caur viņu es sapratu, ka man nav nekāda pamata paaugstināties un uzskatīt, ka es esmu pārāks par citiem kristiešiem. Dieva priekšā mēs visi esam vienādi, neatkarīgi no mūsu fiziskā stāvokļa, mūsu statusa, mūsu sasniegumiem vai mūsu pašu domām par sevi. Pavadot laiku kopā ar šo cilvēku, es sajutu pamudinājumu no Dieva sakārtot attiecības ar cilvēkiem no draudzes kuru pametu. Brīdī, kad es par to iedomājos ar mani notika kaut kas ļoti dīvains - es sāku rīstīties, žagoties un tad jau pa nopietno raudāt. Tajā brīdī es sapratu, ka pats sevi esmu iecēlis Dieva vietā un pats izdomājis, kas man varētu būt labs un kas slikts, kas man būtu noderīgs un kas nē. Esmu pēc saviem cilvēciskajiem kritērijiem lepni notiesājis draudzi, kurā es jaunpiedzimu un kurā Dievs izmainīja manu dzīvi. Sapratu, ka biju kļuvis par tiesnesi saviem brāļiem un māsām, paaugstinājis sevi pāri citiem kristiešiem, pat mācītājiem. Jutu, ka tās nebija bēdu, bet gan prieka asaras, jo es skaidri zināju, kas man jāizdara. Man ir jāatgriežas draudzē “Kristus Pasaulei” jāizlīdzinās ar saviem iepriekšējiem garīgajiem vadītājiem, jāpiedod un arī pašam jālūdz piedošana cilvēkiem, kuri man kalpoja no labas sirds. Tieši tobrīd no manis aizgāja vainas un nedrošības apziņa un atnāca skaidrība. Es sazvanījos ar savu grupiņas vadītāju un lūdzu, vai es varu nākt atpakaļ uz grupiņu. Patiesi un ar nožēlu, lūdzot piedošanu grupiņas cilvēkiem un mācītājam, es atgriezos draudzē un atsāku tur kalpot.

Ticēt un mīlēt ir darbības vārdi. Tātad, ja mēs sakām, ka mēs ticam un mīlam, tad mums ir jāpaskatās uz saviem darbiem. Kad es vēl pirms atgriešanās draudzē godīgi paraudzījos uz savu ticības rezultātu, es ar šausmām konstatēju, ka es neko taču neesmu paveicis! Kaut arī es biju lepns pats par savu ticību, reāli izdarītais bija pilnīgi nekas! Augļi manai ticībai nebija. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šodien stāstu par Jēzu cilvēkiem, kāpēc es kalpoju un apciemoju viņus mājās. Es ne tikai sociālajos tīklos dalos ar skaistiem citātiem, bet stāstu par Dievu reāliem cilvēkiem un redzu kā viņu dzīves kopā ar Dievu mainās. Tas arī ir tas, kas man dod prieku Dievā un piepildījumu manai ticībai. Šobrīd varu teikt – es esmu laimīgs, ka paklausīju Dieva aicinājumam un atgriezos draudzē! Cilvēkiem, kuri uzskata, ka draudzē ir pārāk liela kontrole vai pārāk daudz noteikumu, es vēlos atbildēt, ka visā, ko mēs darām, ir vērts uzdot sev jautājumu: “Vai manai lielajai taisnībai un manām aktivitātēm ir augļi? Vai rezultāts tam visam ir atgriezti cilvēki pie Dieva un izmainītas dzīves?" Koku pazīst pēc tā augļiem – saka Jēzus."

Zigmāra Lapsas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.

Marija: "Esmu laimīga, jo pieķēros Dievam un Viņa aicinājumam!"

Publicēja 2022. gada 31. janv. 02:00Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 31. janv. 02:08 ]

Vai esi domājis, kur savu piepildījumu saņem cilvēki, kam ir viss, kas parasti mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgs - laimīga laulība, stabils un labs darbs, draugi, atbalsts? Diemžēl ļoti daudz cilvēku aprobežojas tikai ar šīm lietām, bet tomēr Marijas dzīvē kopā ar Dievu ir pierādījies tas, ka patiesu laimi, piepildījumu un prieku iespējams gūt tieši kalpošanā un palīdzēšanā citiem cilvēkiem. Par to, kā Marija atgriezās pie Dieva un saņēma Dieva aicinājumu būt tai, kas dod citiem, viņa stāsta savā liecībā:

"Mans ticības ceļš aizsākās pirms 6 gadiem, kad sāku patiesi meklēt Dievu. Man bija dažādas problēmas, tai skaitā muguras sāpes un 7 gadu ilga smēķēšanas atkarība. Pirms nokļuvu draudzē "Kristus Pasaulei", varētu sevi raksturot kā diezgan liekulīgu cilvēku, kas dzīvo dubultu dzīvi. Mani vārdi mēdza nesakrist ar darbiem, savus lēmumus balstīju emocijās. Par Dievu jau it kā zināju iepriekš no saviem vecākiem, kas man to bija stāstījuši, it īpaši mamma, kas deva skatīties draudzes "Kristus Pasaulei" svētrunas. Taču, neskatoties uz to, ka apzinājos Dieva eksistenci, tāpat daudz meloju un liekuļoju. Bet viss pavērsās tā, ka Latvijā notika šīs pašas draudzes evaņģelizācijas dievkalpojumu tūres, kuru rezultātā manā pilsētā Ventspilī arī atvērās draudze. Tā arī es caur šo dievkalpojumu ienācu draudzē un tur paliku. Nonākot draudzē, es sāku izprast un pieņemt šīs draudzes mācību, kurā mācītājs ļoti daudz runāja par personīgām attiecībām ar Dievu, un ka viss sākas ar manis pašas lēmumu. Kā jau minēju, man bija ļoti spēcīga atkarība - es smēķēju 7 gadus. Man kā emociju vadītam cilvēkam nācās visas šīs lietas izcīnīt tieši savās lūgšanās, un pamanīju, ka ar savu lēmumu un Dieva spēkā esmu brīva no smēķēšanas un pati pamazām veidojos par lēmumu cilvēku. Draudze priekš manis kļuva par vietu, kur es varu celties kā personība, jo apkārt bija atbalstoši cilvēki, kas par mani iestājās, un pats Dievs izdarīja izmaiņas pie manis, ka man vairs negribējās darīt visu to slikto, ko biju darījusi līdz šim. 

Šis ceļš ar Dievu neapstājās pie pirmajām svētībām, un es sapratu, ka Viņš man ir paredzējis ko vairāk. Manā dzīvē bija nostabilizējušās praktiski visas sfēras - es dzīvoju laimīgā laulībā, darīju tādu darbu, ko tiešām mīlu, biju jau brīva no atkarībām un mazvērtības, taču apzinājos, ka ar to tiešām nekas nebeidzas. Veidojot regulāras personīgās attiecības ar Dievu, ik dienas lasot Bībeli un lūdzot Viņu, iepazinu Viņa gribu savai dzīvei un tas ir - kalpot cilvēkiem. Sapratu, ka Dievs ir aicinājis mani uzņemties atbildību ne tikai par savu dzīvi, bet nu jau arī to, kas dots man, iedot tālāk citiem. Tā aizsākās mana kalpošana Viņam, kad sāku uzņemties atbildību un arī pamazām lauzt savu raksturu. Bija konkrētas lietas, kuras novēroju pie cilvēkiem sev apkārt, ka viņiem vienmēr fokusā bija "mana ģimene, mans darbs, mana veselība" un tā tālāk, un es nodomāju, ka es nevēlos būt cilvēks, kas tik ļoti fokusējas uz savām problēmām un ar tām cīnās visu mūžu, bet man ir laiks kļūt par tādu cilvēku, kas uzņemas atbildību un palīdz citiem cilvēkiem viņu problēmās.

Protams, kalpojot un palīdzot cilvēkiem, vadot savu mājas grupiņu, saskāros ar dažādām problēmām. Uzreiz sapratu, ka tas nav viegli, tas atnes arī pārdzīvojumus un negulētas naktis, domājot un uztraucoties par kādiem cilvēkiem. Tas prasīja un arī turpina prasīt daudz laika un spēka, rīkojot dažādus pasākumus, plānojot, aicinot cilvēkus. Brīžiem pavīdēja jautājums: "priekš kam man tas ir vajadzīgs, kāpēc vajag sevi tā mocīt?", bet īstenībā tas viss atnesa tik ārkārtīgi lielu piepildījumu un prieku, ka vairs nešaubos kāpēc to daru. Kad tu esi kādam izdarījis ko labu, tas nav vienkārši tā, ka uzdāvināji viņam, piemēram, šokolādi. Tas ir tā, ka tu patiešām rūpējies par cilvēku, mīli un dzīvo līdzi viņa notikumiem kā savējiem. Un tieši caur personīgām attiecībām ar Dievu es spēju mīlēt cilvēkus, jo Viņš manī ir ielicis jaunu sirdi. Atceros, ka kādreiz man bija lielas problēmas ar dusmām - bija grūti kontrolēt savas emocijas un savaldīties. Bet, tieši kalpojot cilvēkiem, mans raksturs ir ļoti izmainījies, un es vairs nevaru atļauties likt savām emocijām valdīt pār manu dzīvi.

Kopš esmu sapratusi, ka evaņģelizācijai ir bībelisks pamats un, ka tas ir aicinājums no Dieva stāstīt citiem cilvēkiem par Viņu, es mācos kāpt pāri savam ego. Tas izpaužas kā iekšēja cīņa pašai ar sevi, kad, piemēram, ir sarunāta evaņģelizācija, bet man tajā dienā sāp kaut kas, nav noskaņojuma, ir grūti. Tas man māca nolikt šīs emocijas malā un darīt to, kas ir Dieva griba, un varu apgalvot - vienmēr pēc tam esmu piepildīta un pateicīga Dievam par padarīto. Kad apzinos, ka tā ir mana atbildība Viņa priekšā, tad tas man liek visu arī darīt aizvien dedzīgāk tāpēc, ka mīlu Viņu. Ir bijuši gadījumi, kad man pašai parādās problēma, un normālos gadījumos gribas gulēt mājās un teikt, ka viss ir slikti. Taču tagad ir tāda brīnumaina lieta, ka es, neskatoties uz savu problēmu, skatos tieši uz otra cilvēka problēmas risinājumu, un mana problēma atrisinās. Un tas notiek ļoti ātri un pārdabiski. Tieši caur šo kalpošanu citiem es pati tieku dziedināta.

Vēlos pastāstīt gadījumu, kā tiku dziedināta no savām muguras sāpēm, un īpaši vēlos izcelt to, cik svarīgi ir cienīt un vērtēt savus garīgos vadītājus. Man regulāri sāpēja gan kāja, gan mugura, jo abi ir savienoti kopā un nervs bija saspiests. Tikko kā bija lielāka piepūle, tā uzreiz kāja un mugura bija jūtīgas, un es pat kliboju. Vienreiz pie mums uz Ventspili atbrauca ciemos mana garīgā vadītāja, un tajā dienā bija paredzētas fiziskās aktivitātes. Bet es pieņēmu lēmumu, neskatoties uz to, kā es jūtos, ka iešu un pavadīšu laiku ar savu līderi, savu Dieva autoritāti. Notika brīnums - kopš tās dienas man vairs kāja un mugura vispār nesāp! Caur savu lēmumu es saņēmu dziedināšanu, un tā tas ir vēl līdz šai dienai.

Kopumā esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka mana iepriekšējā dzīve, kas sevī ietvēra nepareizas attiecības ar puišiem, kā arī nemitīgu un nestabilu darba mainīšanu, ir piepildīta ar Dieva svētībām un prieku, ko nespēj aizstāt nekādi pasaules labumi. Šobrīd man ir laulība, viens cilvēks uz visu mūžu, ar kuru esmu laimīga. Man ir stabils darbs, uz kuru es eju ar vislielāko prieku. Man nav apgrūtinoši iet uz darbu, kalpot vai veidot savu laulību, jo esmu iemācījusies nekoncentrēties uz savām problēmām, bet pavadīt regulāri laiku ar Dievu ik dienas. Attiecības ar Dievu - tas nav vienu reizi mēnesī, bet regulāri. Es apzinos, ka neesmu perfekta, bet es ļoti cenšos ikkatrā lietā, ko daru, jo tā, manuprāt, arī ir manu panākumu atslēga - censties no visas sirds un būt neatlaidīgai. Caur kalpošanu cilvēkiem ir iespējams arī attīstīt dažādas savas prasmes, piemēram, iemācīties runāt, komunicēt. Agrāk biju nepārliecināta par sevi un runāju neskaidri. Caur kalpošanu cilvēkiem esmu iemācījusies savākties, kā arī neatļaujos darīt muļķības un nepareizas lietas, jo tam gluži vienkārši nav vietas manā galvā. Kalpošana cilvēkiem nav apgrūtinājums, tas sniedz neaizvietojamu piepildījumu. Pat, ja ir jāizdod daudz spēka kalpojot, tas spēks, ko es atdodu, pēc tam tiek atgūts dubultā kā prieks, redzot, ka tas ir palīdzējis kādam. Zinu, ka man ir ļoti daudz, ko mācīties un augt, bet tāpēc man priekšā ir mans mācītājs un mans garīgais vadītājs, kuri man ir ļoti lieli paraugi visās jomās. Es uz viņiem skatos un viņiem sekoju. Uzskatu, ka tālāk noteikti aizies tas cilvēks, kas izvēlas pakļauties savām autoritātēm un cienīt tās, nekā tas, kas uzskata, ka jābūt neatkarīgam un nevienā nav jāieklausās.

Kad cilvēki tiek aicināti sākt kalpot citiem, tad reizēm ir tā, ka ir bail un māc šaubas par to, vai viņi varēs to izdarīt. Mans novēlējums ir sākt darīt mazos solīšus kopā ar savu garīgo vadītāju, kas tev dod padomu, palīdz, iet ar tevi un tur tevi. Kā arī tieši kalpošana cilvēkiem ir tā uguns, kas palīdzēs tev neapdzist, jo reizēm cilvēki atnāk pie Dieva, bet neuzņemas atbildību par citiem, tāpēc pazūd degsme vispār ticēt Dievam. Nepadodies pie savām neveiksmēm. Nav svarīgi, cik tu es vecs vai jauns, kā tu jūties, bet vienkārši ej un dari, kāpjot pāri savām bailēm. Arī man vēl šobrīd ikdienā ir lietas, kurām ir jākāpj pāri. Tieši grūtības ir tas, kas liek sasparoties. Bet galvenais ir nekad neatstāt savas lūgšanas, draudzi un savu Dieva cilvēku, ko Dievs tieši tev ir nolicis blakus, lai vari pavadīt laiku kopā un mācīties no viņa."

Marijas Keserovskas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.                                                                                      

Teiksma: "Spēju piedot, jo Dievs dziedināja manu sirdi!"

Publicēja 2022. gada 14. janv. 12:01Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 19. janv. 06:23 ]


Lai uzceltu stipru namu, vajag stiprus pamatus, līdzīgi aug arī kristieša ticība, dzirdot Vārdu, kas rakstīts Bībelē, un tiek sludināts draudzē. Dievs ceļ savu draudzi no cilvēkiem, kā dzīviem akmeņiem, darbojoties Dieva Gara spēkā. Draudze ir vieta, kur cilvēku dzīves patiesi izmainās!

Par savas dzīves augšupeju caur Dieva meklējumiem un draudzes nozīmi stāsta Teiksma: "Mana bērnība pagāja laimīgi, jutos lutināta un mīlēta. Mani vecāki centās turēties pie kristīgajām vērtībām. Visvairāk omīte, no viņas stāstītā uzzināju par Glābēju Jēzu un kristībām. Omīte mani aizveda uz kristībām trīspadsmit gadu vecumā. Viņa nemitīgi atkārtoja: "Tev ir vajadzīgs Dievs!", lai gan tajā laikā maz ko izpratu par Dievu. Mani vecāki izšķīrās kad biju pusaudze, tas man ļoti sāpēja. Atceros, ka sajutos atstumta un nespēju ne piedot, ne pieņemt radušos plaisu ģimenē. Ticu, ka omītes lūgšanas palīdzēja šajā dzīves posmā. Arī vēlāk, patstāvīgās dzīves gaitās, meklējot Dievu un savu identitāti, pievērsos dažādām psiholoģijām. Nācās atzīt, ka tas man nederēja un savu iekšējo sarūgtinājumu slēpu aiz neīsta smaida.

Nopietnu vajadzību pēc Dieva izjutu dzīves periodā, kad man bija pašai sava ģimene un laulība uz sabrukšanas robežas dažādu nesaskaņu dēļ. Māsa, kura jau kalpoja Jēzum, ieteica saukt uz Dievu. Es pirmo reizi vērsos pie Dieva izmisumā un asarās, vairākas stundas lūdzot un saucot uz Viņu. Es piedzīvoju Dieva klātbūtni sajūtamā veidā. Varu teikt, ka toreiz Dievs dziedināja manu dvēseli, jo fiziski un garīgi sajutu, ka no manis aiziet smagums kā tumšs, nospiedošs mākonis. Smaguma vietā atnāca miers un vieglums, tad arī spēju piedot un izrunāties ar vīru. Notika izmaiņas manā ģimenē, jo visi vairāk pievērsāmies Dievam, sākām apmeklēt vietējo draudzi, un apguvām kristīgo mācību dažādos kursos. Neilgi pēc tam vīram tika izteikts darba piedāvājums citā pilsētā. Attālums veicināja atkrišanu no Dieva un mūsu kopdzīves problēmas. Redzēju, ka atkal sāk jukt mūsu laulība. Tā arī notika, šķiršanās sāpes remdēju alkoholā un gadījuma sakaros. Sapratu, ka dzīvoju nepareizi, ik pa reizei sirdsapziņa atgādināja par Dievu. Bieži mēdzu domāt kur nokļūšu pēc savas nāves, vai Kristus mani pieņems, varbūt nemaz nepazīs? Apzinājos arī to, ka tā īsti priekš Dieva neko nebiju izdarījusi, nevienam nebiju stāstījusi par Dievu. Biju grēkojusi, dzīvojusi dubultu dzīvi ar dubultiem standartiem. Tomēr ticība, kas manī bija, deva cerību, ka ja Dievs pie manis ir iesācis darbu, tad Viņš to arī pabeigs. Sapratu, ka man vajag būt kādā draudzē, un lūdzu Dievu - kura draudze būtu piemērota.

Labas izmaiņas sākās, kad aizbraucu uz pasākumu draudzē "Kristus pasaulei". Pasākumā par mani aizlūdza, tur arī iepazinos ar grupiņas vadītāju. Nāca uzaicinājums un piekritu regulāri apmeklēt grupiņu un draudzes dievkalpojumus. Pateicoties draudzes mācītājam un grupas vadītājai, man ir izveidojušās regulāras personīgās attiecības ar Dievu. Jūtos pieņemta draudzē un man patīk būt starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Draudzē un grupiņā ir jūtama Dieva klātbūtne, mēs pārrunājam Dieva Vārdu, mācamies mīlēt Dievu un savu tuvāko. Mani uzrunā mācītāja sprediķi, varu labāk izprast Dieva gribu savai dzīvei. Mācītājs iestājas par kristīgām, ģimeniskām vērtībām, lai tās tiktu saglabātas arī mūsdienās. Esmu apmeklējusi draudzes rīkoto trīs dienu semināru Inkaunters, kurā ieguvu brīvību no atstumtības, nepiedošanas, kā arī nožēloju grēkus un Dieva spēkā atmetu veco dzīvesveidu. Kopš esmu draudzē, man ir stipra vēlēšanās vairāk kalpot Dievam. Esmu atvērusi sava dzīvokļa durvis cilvēkiem, lai tie, nākot uz mājas grupiņu paši piedzīvotu Dievu. Pēc lēmuma, kalpot Dievam, manā dzīvē daudz kas mainījies. Soli pa solim Dievs atjaunojis manu sirdi un prātu. Man ir radušies jauni mērķi un jēga dzīvei, tas palīdz fokusēt spēkus uz kalpošanu. Draudze un pareiza Bībeles mācība ir nesusi pārmaiņas manā attieksmē pret sevi un cilvēkiem. Apzinos savu atbildību Dieva un cilvēku priekšā. Būt draudzē man nozīmē neieslīgt atpakaļ nepareizajā dzīvesveidā - alkoholā, nepareizās attiecībās ar vīriešiem. Vēl pirms pusgada cīnījos, lai atmestu smēķēšanu. Mēs grupiņā daudz lūdzām un Dievs uzklausīja, tagad esmu brīva no smēķēšanas. Visos grūtajos brīžos savu cerību lieku uz Dievu. Dievs ir mūsu mīļais Tēvs, kura griba ir ikvienu atbrīvot no jebkuriem grēkiem. Pateicos Dievam, ka arī visi mani bērni šodien dzīvo pēc kristīgām vērtībām.

Tiem, kuri nepazīst Dievu, vēlos teikt, ka Kristus jau pie krusta ir visu paveicis, lai jūs tiktu izglābti. Dievs ir tik labs un uzticams, tikai cilvēks to bieži vien nespēj saprast un pieņemt. Ja arī tavā dzīvē ir atkarības un nepiedošana, meklē Dievu, draudzi kuras pamatā ir Bībele un kristīgu mājas grupiņu, tās tagad darbojas arī internetā. Ticība Jēzum tevi ietērps tīrās, garīgās drēbēs, un tavs vecais dzīvesveids būs pagātne."

Teiksmas Boitmenes liecību pierakstīja Vineta Indruškeviča.

Arnis: "Esot īstajā draudzē - brīnišķīgas pārmaiņas gada laikā!"

Publicēja 2022. gada 3. janv. 14:15Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 4. janv. 03:56 ]


Ticības ceļš vienmēr ir interesantu pārbaudījumu pilns. Nereti mēdz gadīties, ka cilvēks kļūst ticīgs, taču dažādu apstākļu dēļ viņam neizdodas noturēties uz uzsāktā ticības ceļa.

Arnim bija līdzīgi, viņa ticības gaitas sākās jau pirms trīsdesmit gadiem. Tas bija laiks, kad līdz ar brīvības alkām pēc neatkarīgas Latvijas nāca arī kristīgā atmoda. Cilvēki beidzot bija brīvi, ticīgie vairs netika vajāti un represēti. Tajā laikā Latvijā kristiešu draudzes dzima kā sēnes pēc lietus, dievkalpojumi bija pārpildīti. Cilvēki bija izslāpuši pēc Dieva Vārda un meklēja garīgu piepildījumu. Arī Arnis pievienojās kādai no draudzēm un sāka tur kalpot. Taču, diemžēl, pēc kāda laika draudze izjuka. Draudzes pēdējais dievkalpojums sakrita ar Arņa personīgo traģēdiju, tajā dienā nomira viņa sieva. Vienā dienā vīrietis bija palicis bez draudzes, bez sievas un viens pats audzinot trīs bērnus.

Bieži ir novērojams, ka bez garīgas aprūpes, bez regulāriem dievkalpojumu apmeklējumiem un kopā būšanas ar citiem draudzes dalībniekiem,  cilvēks sāk meklēt piepildījumu citās vietās un citos veidos, kas var būt kaitīgi un nerisina radušās problēmas. Arņa gadījumā tas bija alkohols un cigaretes. Atkarības mānīgi sniedza īslaicīgu apmierinājumu. Laika gaitā pēc kartējās alus pudeles un izsmēķētās cigaretes palika tikai nožēla un iekšēja tukšuma sajūta.

Astoņpadsmit gadus Arnis dzīvoja bez draudzes, taču ik pa laikam prātā nāca domas par to, ka vajadzētu atrast savas garīgās mājas. Šīs domas materializējās reizē, kad pie viņa durvīm atskanēja zvans. Atverot durvis viņš saņēma bukletu ar uzaicinājumu uz draudzes „Kristus pasaulei” rīkoto evaņģelizācijas dievkalpojumu. Bukletā bija minēts mācītājs Mārcis Jencītis. Arnis ar prieku atcerējās šo vārdu,  jo iepriekš bija dzirdējis par šo mācītāju, kura dzīvi Dievs bija brīnumaini izmainījis.

Arnis pats stāsta: „Dievkalpojuma apmeklējums man nelika vilties, tur skanēja Dieva Vārds saprotamā valodā. Cik būtiski ir, ka viss mācītāja sprediķos tiek paskaidrots tā, ka visiem ir saprotams. Es to salīdzinu kā ar no rīta izspūrušiem matiem, kad tiem cauri izlaiž ķemmi un viss tad ir savās vietās un tā, kam tā jābūt. Tā arī ir pēc mācītāja sprediķiem, viss neskaidrais kļūst skaidrs un nostājas savās vietās! Es sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņu. Dzirdētais sprediķos kā arī kalpošana mājas grupiņā atnesa man jaunu prieku. Paklausot mājas grupas vadītājas aicinājumam, es piekritu aizbraukt uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru, Inkaunteru. Tur es saņēmu dvēseles dziedināšanu, brīvību no lāstiem, kā arī atbrīvošanu no dažādiem dēmoniskiem spēkiem un atkarībām. Esmu pateicīgs par piedzīvoto, pats redzamākais kas ir kā ar roku atņemtas ir izzudušās vēlmes pēc cigaretēm un alkohola lietošanas. Es apzinos cik svarīgi ir pašam cilvēkam regulāri lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Salīdzinot ar daudzām tradicionālajām konfesijām, draudzē „Kristus pasaulei” ir uzsvars uz paša cilvēka personīgo atbildību. Cilvēks pats personīgi ir atbildīgs par savām attiecībām ar Dievu. Pabeidzot draudzes Bībeles skolu es sāku studēt Bībeli pēc mācītāja parauga, četras nodaļas no dažādām Bībeles vietām katru dienu. Tieši regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu - lūgšana un Bībeles lasīšana, ir galvenais pamats garīgai izaugsmei un spēkam dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Paziņas un draugi saka, ka esmu pat izskatā mainījies, kļuvis gaišāks un priecīgāks. Esmu draudzē tikai nepilnu gadu, taču caur draudzes mācību un savām personīgajām attiecībām ar Dievu, esmu piedzīvojis straujas, pozitīvas izmaiņas, kuras ir pamanāmas un neatstāj vienaldzīgus līdzcilvēkus. Tev, kas lasa šo liecību, vēlos uzsvērt, ka nekad nav par vēlu atgriezties pie Dieva, kamēr esam uz zemes. Pārmaiņas ir iespējamas jebkurā vecumā, sirdsmiers ir atgūstams ikvienam. Dievs nešķiro cilvēkus, Viņš gaida katru vienu. Ja esi kādreiz bijis ticīgs un kaut kādu iemeslu dēļ ir sanācis atkrist, tad šis ir labākais laiks, lai atgrieztos! Pie Dieva ir jānāk, velns atnāk pats, bet pie Dieva ir jānāk. Mateja ev. 12:20 "Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekāms Viņš taisnībai dos uzvaru.""

Arņa Lācekļa liecību pierakstīja Haralds Austriņš.

1-10 of 1302