ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Jauni dzīves mērķi kopā ar Dievu

Publicēja 2020. gada 17. janv. 10:22Laura Gruševa

Ziņas datums 17.01.2020

Bieži vien cilvēki, kuri nepazīst Dievu un nezina Viņa plānu savai dzīvei, jūtas vientuļi, pat depresīvi. Daudzi nesaprot šīs dzīves jēgu un attiecīgi dzīvo vienai dienai, neizvirzot lielākus mērķus vai plānus. Tāda bija Ivo dzīve pirms viņš iepazina Jēzu. Sākot dzīvot ar Dievu un iepazīstot Viņa gribu savai dzīvei, Ivo dzīve izmainījās.

Ivo stāsta: „Pirms iepazinu Dievu, es biju ļoti nomākts cilvēks. Dzīvoju viens, jo sieva bija mirusi, un ar laiku sāku neredzēt savai dzīvei jēgu. Darīju savas ikdienas lietas, bet īsti nesapratu, kāpēc. Es nezināju, kādēļ mēs dzīvojam šeit virs zemes un ko tālāk iesākt savā dzīvē. Nebiju arī no tiem sabiedriskākajiem cilvēkiem, līdz ar to draugu kompānijās laiku nepavadīju. Paldies Dievam, nemēdzu lietot alkoholu – nezinu, kā tas būtu izvērties. Sāka parādīties arvien depresīvākas domas – reizēm vēlējos izdarīt sev galu. Lai gan es, kā daudzi citi cilvēki, ticēju Dieva vai kāda augstāka spēka eksistencei, nēsāju krustiņu un grūtās situācijās pat lūdzu, manu dzīvi tas nekādā mērā neietekmēja.

Man bija kāda bērnības draudzene, kura sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”. Šī sieviete stāstīja man par Dievu, kas notiek draudzē, un uzaicināja arī mani uz dievkalpojumu. Man ļoti iepatikās atmosfēra un tas, ko sludināja mācītājs. Pamazām sāku nākt uz draudzi, mācīties Bībeles skolā – tas man palīdzēja saprast, kāds ir Dievs, Viņa principus. Es uzzināju, ka šī dzīve virs zemes nav galamērķis, ir arī garīgā pasaule un dzīve ar Dievu debesīs. Tāpat arī sapratu, ka ir jāpalīdz citiem cilvēkiem iepazīt Dievu, lai viņi nenonāktu ellē. Turklāt, esot ar Dievu, cilvēka dzīve jau šeit virs zemes izmainās, cilvēks ir pasargāts no sliktā un Dievs palīdz atrisināt viņa problēmas. Saprotot šīs lietas, izzuda dzīves bezmērķīguma sajūta. Zinu, ka ar Dievu dzīvē viss var izmainīties.

Sāku pavadīt laiku lūgšanās un lasot Bībeli, iet uz mājas grupiņām, dievkalpojumiem. Mājas grupiņā par mani lūdza Dievu, tur iepazinos ar jauniem draugiem. Sākumā varbūt nebija tik viegli atklāties, jo neuzskatīju sevi par sabiedrisku cilvēku, taču vēlāk redzēju siltumu, mīlestību un patiesumu no cilvēkiem, ka viņi mani pieņem tādu, kāds esmu. Es atvēros draudzībai ar šiem cilvēkiem un ieklausījos arī grupiņas vadītājas padomos. Viņa man palīdzēja tuvāk iepazīt Dievu, lasīt Bībeli un lūdza par manām problēmām. Ejot laikam, nomāktība aizgāja no manas dzīves. Es sajutu iekšējas izmaiņas – mieru, dzīvesprieku un Dieva tuvumu. Tagad es zinu, ka Dievs mani uzklausa un sargā. Nomāktība, depresīvās domas ir izgaisušas no manas dzīves!  Vairs nedomāju, ka manai dzīvei nav jēgas – tagad arī pats palīdzu citiem cilvēkiem. Aicinu viņus uz draudzi, palīdzu mājas grupiņā un piedalos evaņģelizācijas pasākumos. Es esmu tas, kurš ir apņēmies iet līdz galam un palīdzēt citiem!”

Ivo Ciņa liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Liene: Tagad esmu finansiāli svētīta!

Publicēja 2020. gada 3. janv. 11:35Laura Gruševa

Ziņas datums 03.01.2020

Liene, kā jau vairums jauniešu, nezināja, kā pareizi apieties ar finansēm, līdz ar to nopelnītā alga makā ilgi neturējās. Taču, iepazīstot Dievu un sākot apmeklēt draudzi, jaunās sievietes attieksme pret finansēm izmainījās, viņa iemācījās plānot savus izdevumus un tagad Liene saka, ka viņas dzīvē ir atnākusi labklājība un finansiāla svētība. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:

“Pirms sāku ticēt Dievam, es nemācēju rīkoties ar savām finansēm. Pirku visu, kas ienāca prātā un tērēju, daudz nedomājot par to, cik paliks pāri mēneša beigās, līdz algai. Nemācēju sev neko atteikt vai atturēties no pirkumiem. Kad man pašai bija nauda, es ātri vien to notērēju un man atkal bija jāaizņemas vai jāprasa vecākiem. Arī paši vecāki dzīvoja tieši tāpat, vienai dienai, līdz ar to man nebija, no kā mācīties. Viņi neplānoja savas finanses un nemācīja arī mani to darīt. Tajā laikā es mācījos un strādāju par auditora palīgu, bet alga man bija salīdzinoši maza. Dzīvoju kopā ar savu nākamo vīru un pašiem vien bija jārūpējas par visiem rēķiniem, ēdienu un mājokli. Man bija pastāvīgs darbs, bet manam vīram tie visu laiku mainījās. Arī viņš, gluži kā es, neplānoja savas finanses, līdz ar to man bieži nācās uzturēt gan sevi, gan arī viņu.

Pati nenāku no kristīgas ģimenes, bet manam vīram ir ticīgi vecāki un bērnībā viņš bija apmeklējis draudzi. Darbā viņam viens kolēģis ir no draudzes “Kristus Pasaulei”. Viņš uzaicināja manu vīru uz mājas grupiņu un arī es aizgāju kopā ar viņu. Mājas grupiņā mums ļoti iepatikās, mēs abi sākām nākt regulāri arī uz dievkalpojumiem draudzē un drīz vien pamanījām izmaiņas pie sevis un savā dzīvē. Jau ienākot draudzē, mēs lūdzām, lai Dievs sakārto mūsu finanšu lietas. Apmēram tajā laikā nomainīju iepriekšējo darba vietu uz citu, labāk apmaksātu. Strādāju tanī pašā jomā, tikai tagad mana alga ir gandrīz divas reizes lielāka.

Iepazīstot Dievu, kopā ar dzīvesdraugu nolēmām apprecēties un sakārtot mūsu attiecības pēc Dieva prāta. Nesen mums bija kāzas. Mums nebija jāaizņemas vai jāņem kredīts, lai organizētu šo pasākumu. Arī vecākiem neprasījām nekādu atbalstu. Tā ir liela Dieva svētība, jo mūsdienās ir retums nosvinēt kāzas bez kredītiem, parādiem vai palīdzības no tuviniekiem.

Klausoties mācītāja sprediķus par finanšu principiem Bībelē, esmu iemācījusies, kā pareizi rīkoties ar saviem ienākumiem un plānot tos. Katru rītu es lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Arī caur to es iegūstu gudrību, kā pārvaldīt savus līdzekļus. Sapratu, ka vēlos dot Dievam desmito tiesu. Tas bija kā lēmums, ko es pieņēmu, lai dzīvotu pēc Dieva principiem un darītu to, kas Viņam patīk. Paradoksāli, bet dodot Dieva valstībai, mums pašiem nepaliek mazāk! Dzīvē ir atnākusi veiksme un svētība. Ārēji raugoties, it kā dažādas sakritības, taču aiz visa tā bija pamanāma Dieva vadība. Arī vīram nostabilizējās darba gaitas un tagad vairs nav darbs no gadījuma uz gadījumu, kā iepriekš. Šobrīd viņš pelna vairāk nekā es un var apgādāt ģimeni. Nu jau pusgadu, esot draudzē, manā dzīvē ir ienākusi svētība un stabilitāte. Tomēr tā neatnāca pati no sevis, bet drīzāk caur to, ka draudzē iemācījos dzīvot un rīkoties atbildīgāk, pēc Dieva principiem. Tas notika gan lasot un pielietojot Dieva Vārdu savā dzīvē, gan caur mācītāja svētrunām un draudzes mācību, gan arī caur manas mājas grupiņas vadītāja ieteikumiem un pārējo dalībnieku atbalstu un lūgšanām. Visvairāk mani izmainīja Bībeles skola, kur ir atsevišķa nodarbība par finanšu principiem Bībelē, un sludinātais par došanu dievkalpojumā.

Jauniešiem savā vecumā es novēlētu tiekties pēc Dieva, mēģināt izprast Viņa gribu, principus. Ja tu meklēsi Viņu, Dievs sakārtos tavu dzīvi!”

Lienes Ansones liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Kaspars: Esmu brīvs no depresijas!

Publicēja 2019. gada 20. dec. 10:22Laura Gruševa

Ziņas datums 20.12.2019

Šis gads Kaspara dzīvē nav bijis īpaši viegls. Viņam tika konstatēta depresija, kas izpaudās kā nepamatota trauksme, apātija un nespēja ne strādāt, ne vadīt automašīnu. Diemžēl, tā nebija pirmā reize, kad Kaspars saskaras ar šādiem simptomiem. Saprotot, ka antidepresanti situāciju neuzlabo, viņš vērsās pēc palīdzības pie kādas paziņas, kas tic Dievam. Šobrīd viņa dzīve ir krietni uzlabojusies.

Tālāk pastāstīs viņš pats: „Pirms vairākiem mēnešiem man pēkšņi sākās liela nomāktība, bailes, trauksmes sajūta. Dīvaini šķita tas, ka tam nebija loģiska iemesla. Es baidījos iziet no mājas, sēsties pie auto stūres. Man negribējās ne ēst, ne dzert. Cīnījos ar pilnīgu bezmiegu, kaut arī jutos noguris. Bija visādas negatīvas domas un pašpārmetumi, ka es ne tā dzīvoju, ka esmu slikts. Beigās pat nevarēju aiziet uz darbu. Tā kā situācija kļuva nopietna, devos pie ārsta. Man tika konstatēta depresija un ārsts izrakstīja arī medikamentus. Laikam ejot, situācija neuzlabojās. Es tik un tā nebiju spējīgs neko darīt. Es nevēlējos visu mūžu pavadīt šādā stāvoklī, tādēļ domāju, kādi varētu būt vēl risinājumi manai problēmai.

Atceros, ka līdzīgas pazīmes man bija jau 2006. vai 2007. gadā. Toreiz ar to saskāros pirmo reizi. Tieši šajā laikā mācītājs Mārcis Jencītis Ventspilī rīkoja dievkalpojumu, kur aizlūdza par cilvēku vajadzībām. Es biju aizgājis uz šo dievkalpojumu un tieši pēc tā man dīvainie simptomi pārgāja. Dievam esmu ticējis visu mūžu, taču nekad tā īsti nebiju apmeklējis draudzi, lasījis Bībeli un lūdzis. Mana paziņa šobrīd apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”, es jau biju dzirdējis un arī pats piedzīvojis, ka Dievs cilvēkus dziedina pēc aizlūgšanām un ka mainās viņu dzīves. Tādēļ izlēmu vērsties pēc palīdzības pie šīs paziņas.

Sāku regulāri apmeklēt draudzi – nācu uz dievkalpojumiem, mājas grupiņām, kur par mani lūdza. Mācījos arī Bībeles skolā, kas palīdzēja labāk iepazīt Dievu, kā Viņš darbojas un kā Bībelē teikto pielietot savā ikdienā. Devos arī uz draudzes trīs dienu semināru – inkaunteru, pēc kura sajutu ievērojamus uzlabojumus. Pamazām depresijas simptomi sāka atkāpties. Nebija konkrēts moments, bet soli pa solim sāku justies labāk. Varēju normāli naktī pagulēt, atpūsties. Kādā dienā pieņēmu lēmumu arī beidzot atgriezties darbā. Trauksmes sajūtas vairs nebija, manī ienāca miers, līdz beidzot pat varēju atsākt vadīt auto. Pa šo laiku biju sācis arī pats lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Esmu sapratis, ka iemesli dažādām problēmām mēdz būt arī garīgajā pasaulē, tāpēc ir svarīgi pavadīt laiku ar Dievu un būt draudzē, lai mēs iegūtu varu pār visu negatīvo Jēzus spēkā.  Esmu priecīgs, ka varu dzīvot normālu dzīvi bez medikamentu lietošanas, bailēm un trauksmes sajūtu, ar mieru sirdī, esot draudzē un Dieva apsardzībā. Esmu pateicīgs Dievam, ka man vairs nav depresijas!”

Kaspara Irbes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Ance: Ar Dievu varu dzīvot patstāvīgu un laimīgu dzīvi

Publicēja 2019. gada 6. dec. 07:32Laura Gruševa

Ziņas datums 06.12.2019

Lai arī Ance vienmēr ir ticējusi Dieva eksistencei, tomēr nekad iepriekš jaunā meitene nebija iepazinusi Dievu personīgi. Viņa nezināja, kāds ir Dievs, ko Viņš ir paredzējis viņas dzīvē. Ancei bija liela neticība, ka viņa kādreiz varētu būt neatkarīga no citiem cilvēkiem, viņa nekādi nespēja noticēt, ka varētu labi pelnīt un apgādāt sevi. Tikai tad, kad Ance nāca pie Dieva pa īstam, sāka lūgt, lasīt Bībeli un klausīties dievkalpojumos sludināto, viņas dzīve sāka mainīties.

Stāsta Ance:

Jau skolas laikā man bija sapnis, ka kādreiz varētu būt neatkarīga un pelnīt pati, lai man būtu sava nauda. Tajā laikā dzīvoju pie mammas un biju viņai uz „kakla”, tāpēc ļoti vēlējos, lai varētu pati par sevi gādāt un pelnīt naudiņu. Tomēr jau no mazotnes mocījos ar mazvērtības domām un neticību sev, nespēju noticēt, ka varētu patstāvīgi dzīvot, šķita, ka viss, ko varētu darīt, ir kāds smags darbs par ļoti zemu samaksu, kāds bija arī manai mammai.  Dzīvoju arī mazā pilsētā, kur iespējas iegūt labu darbu ir niecīgas. Man bija bail izdarīt kaut ko pašai, iesākt lietas, uzrunāt cilvēkus un es vienmēr centos atrast kādu, kurš to izdarīs manā vietā. Tādu sevi atceros jau kopš pašas bērnības. Domāju, tas ir tāpēc, ka es esmu uzaugusi bez tēva, līdz ar to mamma bija iegrimusi darbos, un laikā, kad skolā mani daudz apcēla un noniecināja, man nebija pie kā vērsties un meklēt uzmundrinājumu. Nebija neviena, kas mani atbalstītu, iesētu ticību sev un saviem spēkiem vai dotu kādu vīziju nākotnei. Es izaugu ar domu, ka nekas nekad nebūšu. Iekšēji ļoti vēlējos mainīties, būt patstāvīga, drosmīga un uzņēmīga, bet nespēju pārvarēt sevi. Pabeidzot vidusskolu, nezināju ko lai iesāk, kur lai iet tālāk mācīties, nebija nekādu mērķu vai ideju nākotnei. Un tad jau parādījās domas, ka es vispār neko nesasniegšu un nekad mūžā nevarēšu dzīvot patstāvīgu un laimīgu dzīvi. Tas šķita šausmīgi!

Cik zinu, tad tici Dievam jau no bērnības, vai toreiz biji vērsusies pie Viņa pēc palīdzības?

Es agrāk ticēju Dievam, taču nezināju, ka ir jālasa Bībele vai regulāri jālūdz Dievs. Līdz ar to es neticēju, ka Dievs varētu kaut kā manu situāciju mainīt. Man apkārt arī bija cilvēki, kuriem nekas nekad nemainījās, un tas manu ticību nekādā veidā necēla. Es nepazinu Dievu personīgi un nezināju, ka Viņam ir svētības pilnas domas par mani, kā teikts Bībelē.

Kā tad viss mainījās?

Sociālajos tīklos mani uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Es uz šo aicinājumu atsaucos un aizgāju. Man uzreiz tur iepatikās, redzēju, ka cilvēki ir pozitīvi un ieinteresēti manī,  un kopš tā laika sāku nākt uz draudzi regulāri, un mana dzīve un manas domas par sevi mainījās. Nākot uz draudzi, es sāku apzināties, ko Dievs domā par mani – lasot Bībeli un klausoties mācītāja sprediķus cēlās mana ticība, ka ar Dievu viss ir iespējams.  Par šo lietu lūdzām mājas grupiņā, savās lūgšanās es apliecināju Rakstu vietas no Bībeles, piemēram, „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” /Filipiešiem 4:13/. Lūdzu Dievam spēku un drosmi, lai Viņš mani maina. Arī  mājas grupiņas vadītāja ļoti daudz mani uzmundrināja un atbalstīja.

Kad pabeidzu vidusskolu, izlēmu pārvākties uz Rīgu. Iesāku strādāt par auklīti bērniem, sākumā ļoti nepārliecinoši, vai vispār tikšu galā ar pienākumiem.  Ienākumi bija niecīgi, pietika tikai rēķiniem un kaut kas palika pāri. Arī konkrētā darba vieta īsti negāja pie sirds. Vēlāk man parādījās iespēja strādāt bērnu dārzā un tur jau iespējas nopelnīt bija lielākas. Pamazām sāku iestrādāties, pierādīju sevi kā labu darbinieci, kļuvu pārliecinātāka par sevi, un darba devējs palielināja algu. Darbā pirms katras situācijas, kad šķita, ka nevarēšu kaut ko izdarīt pati, sāku lūgt Dievu un tas man palīdzēja! 

Vēlāk Dievs sāka pavērt visādas iespējas dzīvē, piemēram, man piedāvāja pieskatīt bērniņu privāti. Es sapratu, ka Dievs man ir sagatavojis kaut ko vairāk. Sākumā bija bail, bet es pieņēmu šo izaicinājumu un šobrīd jau strādāju ar šo bērniņu pusotru gadu. Pēc kāda laika manā dzīvē ienāca vēl viens pieskatāmais bērniņš un tas man ir liels brīnums, kuram es pat nespēju noticēt! Esmu pārliecināta, ka bez Dieva tas nebūtu iespējams, Viņš paver visādus ceļus un iespējas. Es redzu, ka Dievs pa maziem solīšiem mani ved uz kaut ko lielāku, man pašai pat neapzinoties. Ja agrāk man likās, ka nekad nespēšu pati par sevi gādāt, tad šobrīd es pati visu spēju samaksāt.  Es apzinos, ka Dievs ir izmainījis manu personību. Mācītāja sprediķos ļoti daudz ir Rakstu vietu par ticību, par to, kas mēs esam ar Dievu un ka nav jāsamierinās ar esošo situāciju. Jebkurš cilvēks ar Dievu var „izsisties”.

Esmu ļoti priecīga un manas mazvērtības domas ir prom, jūtu, ka man vienmēr viss būs un ka man nav jāsatraucas, ka kaut ko nevaru vai ka kaut kas pietrūks. Katru reizi, kad vēl uznāk nedrošība vai bailes, es vienkārši izcīnu to lūgšanā! 

Citiem novēlu iepazīt dzīvo Dievu, uzticēties Viņam un ticēt tam, ko Viņš saka Bībelē. Nekas cits dzīvē nespēj dot tik stipru pamatu, uz kā veidot savu dzīvi, kā Dievs. Tikai Viņš spēj darīt pilnīgas izmaiņas tavā dzīvē un dot spēku noticēt, ka mēs visu varam!

Ances Lindes liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Īpašs dievkalpojums draudzē “Kristus Pasaulei”

Publicēja 2019. gada 24. nov. 12:39Laura Gruševa

Ziņas datums 24.11.2019

Šo svētdien, 24. novembrī, draudzē „Kristus Pasaulei” norisinājās īpašs dievkalpojums, kurā piedalījās arī draudzes „Jaunā Paaudze”  vecākais bīskaps Andrejs Tiščenko no Ukrainas. Svaidīšanas dievkalpojums draudzes  vēsturē notika pirmo reizi. Tā mērķis bija svaidīt cilvēkus ar eļļu, kā to māca Bībele, un lūgt par jaunu spēku un izlaušanos kalpošanā. Svaidījums ir pārdabisks Dieva spēks, ko var saņemt caur lūgšanu un svaidītiem cilvēkiem.

Mācītājs Mārcis Jencītis šodien sludināja par to, ka viens Dieva pieskāriens var izmainīt visu. Dzinulis, spēks iet un sasniegt – šādas izmaiņas var notikt vienā mirklī, kā tas notika Bībelē ar Saulu, piemēram. 1. Sam. 10. nod. „Samuēls svaidīja ar eļļu Saulu..” un viņš tika pārmainīts par citu cilvēku!

Draudzes īpašais viesis bīskaps Andrejs Tiščenko lūdza par „Kristus Pasaulei” līderiem un apmeklētājiem. Viņš ir viens no Pasaules Draudžu izaugsmes organizācijas direktoriem, ko vada Dr. Jongi Čo. Bīskapa pārziņā ir 330 draudzes, ko apmeklē vidēji 20000 cilvēku. Mēs ticam, ka viņa draudžu izaugsmes svaidījums tagad ir arī mūsu draudzē, un tas tika nodots caur svaidīšanu un lūgšanu šajā dievkalpojumā.

Bīskaps sludināja par to, ka svarīgākais kalpošanā ir svaidījums! Var sludināt un mācīt bez svaidījuma, bet bez tā nevar glābt un atbrīvot cilvēkus. Svaidījumu nevar nopirkt, ir kādi nosacījumi, pie kuriem Dievs cilvēkam to dod. Pirmkārt, svaidījumu saņem tikai tie cilvēki, kuri vēlas kalpot. Tas netiek piešķirts egoistiskiem mērķiem, lai labi justos vai izskatītos. To var saņemt personīgās attiecībās ar Dievu ikdienā, kā arī pieņemot kādu Dieva ieceltu garīgo autoritāti kā savu garīgo tēvu. Tāpat kā Elīsa saņēma Elijas svaidījumu Bībelē, tā arī šodien ticīgie var saņemt sava garīgā tēva svaidījumu. Ir jābūt uzticamam savam garīgajam tēvam, savai draudzei un tikai tad Dievs tev var piešķirt šo spēku kalpošanai. Svaidījumu saņem tie, kuriem ir kalpa sirds, kuri labprāt nododas kalpošanas darbam, neuztverot to kā kādu norādījumu, bet gan labprāt pieņemot sava garīgā tēva vīziju un mērķus.

Šis bija svētīgs laiks kopā un viss labākais mums vēl tikai priekšā!

Bildes no pasākuma vari aplūkot šeit: https://bit.ly/2OgznHt

Vairāk informācijas: www.kristuspasaulei.lv

 

Kristīne Zeltiņa

Sandra: Man vairs nav vēlmes lietot narkotiskās vielas un alkoholu

Publicēja 2019. gada 22. nov. 05:57Laura Gruševa

Ziņas datums 22.11.2019

Sandru dzīve nav lutinājusi jau kopš jaunības. Alkohola un narkotisko vielu atkarība tikai vairoja problēmas jaunās sievietes dzīvē, bet autoavārija pirms vairāk nekā desmit gadiem padarīja viņu par invalīdu un atņēma iespēju strādāt. Kā tagad saka pati Sandra: “Tas ir Dieva brīnums, ka esmu vēl dzīva!” Bija cilvēki, kas iestājās par Sandru, lūdza par viņu Dievu un stāstīja par Jēzu Kristu. Kad Sandra pati tam noticēja un pievienojās draudzei “Kristus Pasaulei” Balvos, viņas dzīve radikāli izmainījās. Par to, kā tas notika, viņa stāsta:

“Mana dzīve jau no jaunības izvērtās dažādu pārdzīvojumu pilna. Pusaudzes gados piedzīvoju savas māsas slepkavību. Tā man bija tik liela trauma, ka nepabeidzu pat vidusskolu. Vēlāk strādāju gaterī vienkāršu darbu. Apprecējos, vīra iespaidā sāku lietot narkotiskās vielas – tika pamēģināts gan amfetamīns, gan “Tramadols”, gan opiāti, atkarībā no sezonas. Vasaras periodā iemācījāmies gan novākt, gan no magonēm pagatavot opiātus. Vairāku gadu garumā kļuvām gan par prasmīgiem gatavotājiem, gan arī lietotājiem. Tas deva “mākslīgu prieku”, jaunu enerģiju un lādiņu ikdienas dzīvei. Magones bija manas dzīves lielākā atkarība, bet vienmēr sapņoju arī par amfetamīnu. Vasaras – magoņu augšanas laiks bija kulminācija šo mākslīgo baudu dzīvei, arī ziemās iztikām no krājumiem. Prieks un piepildījums tika meklēts psihotropās vielās vai alkoholā. Tā tas turpinājās 13 gadu garumā, līdz kamēr mans vīrs mani pameta, līdz ar to iespēja lietot narkotiskās vielas samazinājās. Taču nepārtraukti mani vajāja iekšējā vēlme atgriezties baudu un mākslīgā prieka pasaulē, izjutu atkarību. Es nejutos piepildīta un laimīga, dzīvoju ar nevaldāmu domu dabūt jaunu devu.

2008. gadā cietu autoavārijā un man piešķīra invaliditātes grupu, jo vairs nevarēju strādāt. Tomēr arī pēc tam turpināju lietot alkoholu un narkotikas. Kā tiešas sekas apreibinošo vielu lietošanai bija mazvērtība, depresija un pašnāvības domas. Bija arī galvassāpes, nomāktība un nespēks. Mans diagnožu saraksts ir ļoti garš un tas ir Dieva brīnums, ka es vispār vēl esmu dzīva!

Jau no bērnības manī bija pārliecība, ka Dievs ir. Apmeklēju arī vietējos dievnamus. Taču vēlāk, vīra iespaidota, vairs neticēju. Pēc avārijas par mani ļoti stipri lūdza mamma. Tuvoties Dievam atkal mani pamudināja pusbrālis, kurš jau kādu laiku apmeklēja draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Rīgā. Viņš man daudz stāstīja par Dievu, visām aktivitātēm draudzē un to, ka Dievs arī man var palīdzēt un dziedināt. Viņš lika dažādus draudzes materiālus sociālajos tīklos. No sākuma domāju: “Nu, cik tad var!?” Tomēr ar laiku tas mani sāka ieinteresēt un uzrunāt. Ieraudzīju gaismu tuneļa galā. Noticēju, ka Jēzus man var palīdzēt tikt vaļā no uzmācīgās vēlmes pēc narkotikām, pēc “mākslīgā prieka”, atbrīvot no depresijas un pašnāvības domām! Pieķēros pie šīs domas kā pie pēdējā salmiņa.

Man ļoti paveicās, jo Balvos jau vairākus gadus notiek evaņģēlisko kristiešu draudzes “Kristus pasaulei” dievkalpojumi un mājas grupas sapulces. Brāļa mudināta šī gada janvāra beigās es beidzot sadūšojos pati atnākt uz mājas grupiņu. Mani pārsteidza draudzīgā un sirsnīgā attieksme no pārējo cilvēku un grupiņas vadītājas puses, man šeit patika jau kopš pirmās reizes. Enerģiskā Dieva slavēšana man deva jaunu lādiņu un dzīvesprieku. Sajutu, ka man pieskaras Dievs, mierina un samīļo. Manī ienāca ļoti liels iekšējs miers un labsajūta, tāds kā siltums. Sajūta bija vārdiem neaprakstāma, taču ļoti patīkama.

No vēlmes pēc narkotiskām vielām atbrīvošanu saņēmu ļoti ātri. Jau nākot mājās pēc pirmajām grupiņas apmeklējuma reizēm, ievēroju, ka tieksme pēc narkotikām man zūd. Martā biju draudzes triju dienu lūgšanu seminārā inkaunterā. Tur draudzes kalpotāji par mani īpaši lūdza, un es atkal sajutu šo neaprakstāmo mieru, pāriplūstošu prieku un piepildījumu. Kopš tās reizes man jebkāda vēlme lietot narkotikas ir pārgājusi pavisam.

Ar alkohola atkarību es kādu laiku cīnījos arī pēc ienākšanas draudzē. Palaikam man “kāja slīdēja” un es, kaut vai nedaudz, lietoju alkoholu. Tomēr skaidri apzinājos, ka alkohola lietošana, pat ja tie ir tikai kokteiļi vai kāda glāzīte, nav savienojama ar ticību un kalpošanu Dievam. Lūdzot Dievu vienatnē, es izmisīgi saucu pēc pilnīgas brīvības, arī mājas grupiņā par mani lūdza Dievu. Par mani savās aizlūgšanās ļoti iestājās mājas grupiņas vadītāja. Tas deva rezultātu un nu jau labu laiku esmu pilnīgi brīva arī no alkohola atkarības. Tieksme lietot grādīgos dzērienus man vairs nav nemaz.

Tagad, kad jau kādu laiku pazīstu Dievu, jūtos daudz labāk, nekā pirms tam. Esmu tikusi vaļā no vēlmes pēc narkotiskām vielām, dziedināta no iekšējā tukšuma sajūtas, depresijas un nespēka. Aizgājušas pašnāvības domas un mazvērtības apziņa. Ik rītus ceļos agrāk, lai lūgtu un slavētu Dievu. Uzņemos arī grupiņā dažādus pienākumus. Manī nav vairs naida. Esmu piedevusi visiem, kas manā dzīvē bija nodarījuši man pāri, pat savas māsas slepkavam. Man ir parādījies iekšējs miers, patiess dzīvesprieks, esmu ieguvusi jēgu savai dzīvei. Apzinos, ka esmu mamma saviem bērniem un esmu viņiem ļoti vajadzīga. Man ir vairāk laika, ko veltīt saviem bērniem, kopt attiecības, sarunāties ar viņiem. Esmu kļuvusi daudz nosvērtāka un mierīgāka, nekā toreiz, kad vēl lietoju narkotiskās vielas un alkoholu..

Cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu, es novēlu noticēt un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju un Kungu. Ir tikai divi ceļi – vai nu uz debesīm, vai uz elli, vidusceļa nav. Tagad ir laiks izdarīt savu izvēli, neatliec to uz rītdienu vai vēlāku laiku. Lai arī kādas problēmas tev nebūtu, Dievs dziedina, piedod un dara brīvu!”

Sandras Zeltiņas - Villeres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Atskats uz novembra inkaunteru

Publicēja 2019. gada 19. nov. 12:48Laura Gruševa

Ziņas datums 19.11.2019

Pirms pāris dienām draudzē „Kristus Pasaulei” norisinājās trīs dienu seminārs jeb inkaunters. Tā ir īpaša vieta, kur Dieva klātbūtnē iegūt brīvību no pagātnes sāpēm, traumām un slimībām. Trīs dienu garumā notiek intensīvas aizlūgšanas par katru cilvēku, pēc kurām daudzi saņem pozitīvas izmaiņas.

Lūk, dažas no cilvēku liecībām iedrošinājumam arī tev doties uz šo brīnišķīgo lūgšanu semināru:

Daina: Uz inkaunteru devos, jo vēlējos izprast tuvāk, kāds ir Dievs. Man bija liela nepiedošana manai mammai, jo es biju negribēts bērns, kurš tika pamests. Saņēmu arī sitienus un bija dienas, kad nebija, ko ēst. Sajūtas bija drausmīgas! Inkaunterā pēc aizlūgšanām piedzīvoju Tēva mīlestību, kuru nebiju saņēmusi bērnībā.  Spēju piedot Dieva spēkā un vēlos sākt kalpot arī citiem cilvēkiem!

Agris: Vēlējos kaut ko savā dzīvē mainīt, viss gāja uz leju. Gribēju tuvoties Dievam un tikt vaļā no alkohola atkarības un nepiedošanas. Es izaugu daudzbērnu ģimenē, kur mamma nomira, bet tētis palika viens un sāka lietot alkoholu, līdz ar to bērniem uzmanību nepievērsa. Inkauntera laikā saņēmu spēku un ticu, ka esmu brīvs no alkohola, jo tukšumu, kas bijis līdz šim, ir aizpildījusi Dieva mīlestība. Esmu nospraudis arī jaunus mērķus – pabeigt Bībeles skolu un kristīties!

Līga: Inkauntera laikā piedzīvoju atbrīvošanu no dažādām fiziskām sāpēm – man bija migrēna, smagums vēdera labajā pusē. Aizlūgšanas laikā izjutu spēcīgas emocijas un šķita, ka kāds velk ārā no manis visu smagumu un diskomfortu! Pēc tam sajutos tik viegli, kā vēl nekad!

Nākamajam trīs dienu lūgšanu semināram jeb inkaunteram, kurš notiks no 15. līdz 17. janvārim, vari pieteikties jau tagad! Piesakies pa tel. +371 26700152 (Ieva) vai e-pastu: andzaneieva@gmail.com

Bildes no pasākuma: https://bit.ly/2O4OYdj

Vairāk informācijas: www.kristuspasaulei.lv

Kristīne Zeltiņa 

Vairs nevēlos gaidīt no citiem, bet darīt pati!

Publicēja 2019. gada 8. nov. 12:51Laura Gruševa

Ziņas datums 08.11.2019

Bieži vien mēs esam tie, kuri gaida palīdzību, mīlestību un rūpes, bet retāk tie, kuri paši to sniedz. Žanetes dzīve neizmainījās, klusībā gaidot kaut ko no citiem. Tā sāka mainīties, iepazīstot Dievu un sākot kalpot citiem cilvēkiem. Paradoksāli, bet tieši došana citiem ir tas, kas izmaina cilvēku un liek viņam pašam piedzīvot mīlestību un piepildījumu, ko meklē ikviens šajā pasaulē.

Žanete stāsta: „Draudzē esmu jau vairāk nekā četrus gadus. Atnācu uz draudzi, jo uzaicināja paziņa. Man tajā laikā bija problēma – biju savainojusi pēdu, ievainojums bija diezgan smags. Pēdā bija koka gabaliņš, un to līdz galam tik vienkārši nevarēja izdabūt ārā. Tieši tajā laika posmā mans paziņa uzaicināja mani uz mājas grupas pasākumu – pikniku. Pēc Facebook ierakstiem biju sapratusi, ka mans paziņa iet draudzē un ir ticīgs. Sākumā tas šķita dīvaini, domāju, ka viņš ir pārāk aizrāvies. Tomēr iedziļinoties tajos ierakstos, mani daudz kas uzrunāja, viena no lietām – cilvēku liecības. Lasīju kāda cilvēka liecību, kur bija notikusi dziedināšana, un šis cilvēks teica – Dievs var dziedināt arī tevi! Tajā brīdī nodomāju – tiešām, arī mani? Tā kā ar sāpēm biju nomocījusies jau mēnesi, izlēmu izmēģināt lūgšanu, jo domāju, ko gan man zaudēt? Īsti gan neticēju, ka kaut kas mainīsies, taču ārstēšanas process, par spīti medikamentiem, bija ļoti ievilcies, tāpēc ķēros pie pēdējā salmiņa. Nākamajā dienā izgāja pēdējās strutas un kāja pēc divām dienām bija sadzijusi! Tas notika tik strauji, ka sasaistīju to ar savu lūgumu Dievam! Pēc šī gadījuma izlēmu atnākt uz draudzi, sāku iet gan uz dievkalpojumiem, gan mājas grupiņām, ko vadīja paziņa, un arī uz Bībeles skolu. Mani ļoti uzrunāja mācītāja sprediķi, es ļoti slāpu pēc Dieva. Taču mans ticības ceļš nebija tik gluds, jo pēc laika es izvēlējos nepareizas prioritātes. Tobrīd vēl nesapratu līdz galam visus Dieva principus un man sāka interesēt vairāk citas lietas. Es iemīlējos kādā puisī un aizgāju prom no draudzes. Šīs attiecības neizdevās, mēs izšķīrāmies un es jutos ļoti salauzta, biju tādā kā depresijā. Jutos ļoti nomākta, negribējās ne ēst, ne gulēt, iekšā valdīja tukšums. Sāku meklēt kādas lietas, ko darīt – iestājos autoskolā, tikos ar dažādiem draugiem.

Pēc kāda laika es satiku vienu puisi, ar kuru gājām mājās grupiņā, un viņš teica, lai nāku atpakaļ, jo tur ir forši! Īstenībā es ļoti vēlējos, bet iekšēji jutos slikti par to, ka biju aizgājusi, nekomunicēju vairs ar mājas grupiņās vadītāju un pārējiem cilvēkiem. Bija mājas grupiņas diena, rokās turēju telefonu un ļoti vēlējos uzzvanīt grupiņas vadītājam. Kad piezvanīju, viņš teica, ka nupat lūdza par mani Dievu un tieši tagad es viņam zvanu! Es ar prieku atnācu uz mājas grupiņu un vēlāk arī uz dievkalpojumu. Redzēju to, ka es kādam rūpu, ka par mani lūdz Dievu. Es atsāku veidot personīgo laiku ar Dievu – lasīju Bībeli, lūdzu, sāku kalpot mājas grupiņā, pielietoju dzīvē visas lietas, ko mācīja mācītājs. Uzsāku kalpot arī draudzē, tas man deva lielu piepildījumu! Es kļuvu atbildīgāka un apzinājos, cik svarīgi ir tas, ka es daru kaut ko Dievam, ka es palīdzu draudzes darbā. Man patika tas, ka uz mani var paļauties, ka es varu būt uzticama un izpildīt konkrētus pienākumus. Kalpošana draudzē sāka ļoti mainīt mani kā personību.

Sāku arī citiem cilvēkiem stāstīt par Dievu, jo vēlējos dot to, ko pati saņēmu. Sākumā man tas īpaši labi nepadevās, jo es nebiju diezgan komunikabla, biju arī nepārliecināta par sevi. Kalpojot cilvēkiem, es sāku pamanīt savas rakstura nepilnības – kautrīgumu, ātru apvainošanos vai dusmas. Sapratu, ja vēlos pacelt citus, man jāmainās pašai. Sāku lūgt par to un censties no savas puses darīt, ko varu. Pēc laika es sāku manīt izmaiņas. Ja agrāk pēc izteiktas kritikas dusmojos, ierāvos sevī, tad tagad paanalizēju savā prātā, kāpēc cilvēks tā ir teicis, un izmainīju savu reakciju.

Pirms kāda laika notika draudzes evaņģelizācijas tūre pa Rīgu, kuras laikā tika atvērtas daudzas jaunas mājas grupiņas. Es pieteicos kā viena no tiem, kas grib vadīt grupiņu, jo ļoti vēlējos palīdzēt cilvēkiem. Es veltīju tam ļoti daudz laika, lūdzu par to un lasīju grāmatas. Tas norūdīja mani – no cilvēka, kas vairāk klausa savām emocijām, kļuvu par rakstura un lēmuma cilvēku. Neskatoties uz grūtībām, eju uz priekšu, jo zinu, kāpēc to daru. Es jūtu Dieva mieru sirdī un Viņa vadību ikdienā. Pat, ja es nezinu, kā atrisināt kādas lietas, Dievs tās atrisinās! Neatceros pēdējo reizi, kad būtu uz kādu apvainojusies vai iekarsusi dusmās. Protams, reizēm „pacepos” par kaut ko, bet ne tā, kā agrāk, kad varēju pat uzbļaut kādam! Es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir un nešķiroju nevienu, jo vēlos, lai ikviens iepazīst Dievu un Viņa spēkā jebkurš cilvēks var izmainīties!

Kalpošana Dievam un cilvēkiem ir izmainījusi manu sirdi, domāšanu un devusi tādu piepildījumu, ko nekas cits nespēj pilnībā dot! Iepriekš es gaidīju mīlestību un atbalstu no cilvēkiem, ko bieži arī nesaņēmu, bet vairāk pavadot laiku Dieva tuvumā un darot Viņa darbus, sapratu, ka nevēlos gaidīt no citiem, bet dot pati. Vairs nejūtos tukša vai nepilnīga, bet piepildīta ar Dievu.

Ikvienam vēlos teikt – Dievs tevi ļoti mīl un tu Viņam esi īpašs un svarīgs! Lai arī kas tavā dzīvē notiek, lai arī ko tu domā un dari, Dievs tevi mīl un gaida mājās! Tāpēc iesaku tev – pieņem Viņa mīlestību jau tagad!”

Žanetes Aurēlijas Aržanovskas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Signe: No ņēmējas esmu kļuvusi par devēju

Publicēja 2019. gada 1. nov. 12:08Laura Gruševa

Ziņas datums 01.11.2019

Signe pusaudžu gados piedzīvoja vecāku trūkumu un bija spiesta veidot patstāvīgu dzīvi kā nu mācēja. Izvēloties neīstos draugus, parādījās uzdzīve, kas šķita jautrāka par ikdienas plānošanu un atbildību. Svaidīšanās no viena darba uz otru, parādi un finansiāls trūkums raksturoja Signi kā personību līdz brīdim, kad viņa iepazina Dievu. Tas pilnībā izmainīja viņas sirdi un domāšanu.

„Kad man bija 17 gadi, nomira mana mamma. Mani audzināja audžuvecāki, taču viņus es nopietni neuztvēru. Šajā vecumā bija jāsāk mācīties patstāvīgai dzīvei, bet man nebija neviena tuva cilvēka, kurš iemācītu atbildību, kā ir jāstrādā, manai dzīvei trūka mērķu. Ļoti pietrūka mammas padomu un klātbūtnes. Līdz ar to es pret darbu attiecos diezgan vieglprātīgi – svaidījos no viena uz otru, pie katra sīkākā iemesla, kas man nepatika, gāju prom vai arī mani atlaida. Nezināju, kā varētu dzīvot citādāk. Bija pat dienas, kad man nebija, ko ēst! Bieži prasīju kādiem paziņām aizdot naudu vai palīdzēt ar ēdienu. Trūkuma dēļ parādījās neapmaksāti rēķini, kas ar laiku kļuva norma. Esmu nomainījusi neskaitāmus pakalpojumu sniedzējus, lai izbēgtu no rēķinu segšanas.

Paralēli tam ikdienā patika uzdzīvot – lietoju alkoholu, cigaretes un narkotikas. Manā dzīvoklī ļoti bieži valdīja tusiņu dzīve. Šādi dzīvojot es neaizdomājos, ka varētu ko mainīt, ka es pati varētu strādāt labā darbā un normāli nopelnīt, drīzāk gaidīju palīdzību no citiem vai iespēju, kā izvairīties no rēķina maksāšanas, tā teikt, „izšmaukt pa zaķi”.

Mana māsa pirms vairākiem gadiem sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, tur viņa iepazina Dievu, sāka ticēt un viņas dzīve mainījās. Viņa bija sākusi lūgt Dievu par mani jau labu laiku, un es atceros to brīdi, kad kādā dienā piecēlos un vairs nespēju lietot narkotikas. Tas bija reāls brīnums, taču draudzē ienācu un tā reāli sāku ticēt Dievam tikai pēc sešiem gadiem. Es pamazām sāku tuvoties Dievam, lasot Bībeli, lūdzot Viņu ikdienā un apmeklējot Bībeles skolu. Sākumā man bija aizspriedumi pret ziedošanu, es nevarēju saprast, kāpēc tāda lieta vispār ir vajadzīga un arī kāpēc man vispār kādam būtu kaut kas jādod? Es biju pieradusi ņemt un sagaidīt no kāda, taču es nemācēju dot. Ejot Bībeles skolā, es uzzināju, ka tā ir Dieva griba, lai celtu Viņa draudzi, un tā ir arī iespēja, kā Dievs var svētīt.

Pamazām es sāku ziedot un pamanīju, ka no ņēmējas kļuvu par devēju. Dievs sāka mani mainīt – gan prātu, gan sirdi. Sapratu, ka ir jākļūst arī nopietnākai un atbildīgākai, jo es atbildu Dieva priekšā par to, kā dzīvoju. Mājas grupiņā lūdzām par darbu – lai Dievs iedot labu iespēju un lai šis darbs netraucētu man apmeklēt grupiņas un dievkalpojumus. Kādu laiku atpakaļ man parādījās šāda iespēja. Man ir darbs, kur darba devējs nāk pretī, ir labs atalgojums un pati cenšos darīt no savas puses visu, ko varu. Turklāt, tas man netraucē apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, lai gan tirdzniecībā parasti ir maiņu darbs, ar kuru ir jārēķinās. Visu šo laiku es pamanīju, ka Dievs par mani gādā – gadījās visādas situācijas, kad pēkšņi cilvēki piedāvā man palīdzību. Manam vīram darbā tagad ir dažādi bonusi. Dzīvojam ar apmaksātiem rēķiniem un paši palīdzam citiem. Ja agrāk es nesapratu, kāpēc man būtu kādam jāpalīdz, tad tagad to daru regulāri. Pirmkārt, stāstu cilvēkiem par Dievu un palīdzu viņiem iepazīt Viņu, ja kādam ir trūkums, tad iedodu arī naudiņu vai pārtiku. Un tas nāk no sirds!

Citiem iesaku lasīt Dieva vārdu, pieņemt lēmumu dot no sirds, negaidot saņemt kaut ko pretī!”

Signes Zemītes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Iepazinu Dievu un ieguvu brīvību no atkarībām!

Publicēja 2019. gada 25. okt. 13:31Laura Gruševa

Ziņas datums 25.10.2019

Ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēks sāk lietot alkoholu un smēķēt – iekšēja tukšuma sajūta, stress, izjukušas attiecības, atrašanās nepareizā draugu kompānijā, bet kurš gan varēja paredzēt, ka dažas glāzītes un cigaretes jautri nosvinētos pilngadības svētkos var pārvērsties atkarībā, kas ilgs vairāku gadu garumā un cīnīties pret to paša spēkiem nebūs iespējams. Savā stāstā Renārs padalīsies ar to, ko ir piedzīvojis un kā viņa dzīve izmainījās, satiekoties ar Dievu.

“Kā jau vairākums “padsmitnieku” arī es ļoti gaidīju savu pilngadību, kad varēšu pats, nevienam neprasot atļauju, darīt to, ko vēlos. Kad bija pienākuši tie gaidītie astoņpadsmit gadi, šo notikumu taču vajadzēja tā kārtīgi atzīmēt un īpaši nosvinēt. Viss sākās ar vienu glāzīti, kurai sekoja otra, bet pēc tam alkohols jau “straumēm plūda” manī. Es jutu, kā tā dzira apreibina manu prātu un “atver bremzes”. Ja bez alkohola es biju kluss un kautrīgs, sevī noslēgts jauneklis, kas brīžiem nevarēja atvērties komunikācijai ar cilvēkiem, tad, iedzerot alkoholu, parādījās lielas runas spējas, jūra likās līdz ceļiem un prāts nesās uz dažādām neģēlībām. Tā sajūta bija tik kārdinoša un vilinoša, ka nespēju tai pretoties un to apturēt. Lai gan pirmo cigareti, slēpjoties no vecākiem, uzpīpēju jau desmit gadu vecumā, sasniedzot pilngadību, smēķēšana kopā ar alkoholu bija manas dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Sākās nemitīgi “tusiņi” tādu pašu draugu lokā un pastāvīgas iedzeršanas nedēļas nogalēs. Reizēm darbā nespēju sagaidīt dienas beigas, lai beidzot tiktu pie kāda reibinošā dzēriena. Ja ilgāku laiku netiku pie cigaretēm un alkohola, sākās slikta pašsajūta, iekšējs nemiers, trauksme, tā saucamās “lomkas”. Šīs atkarības ilga sešus gadus un bija kā murgs, kas vilka mani arvien dziļāk purvā, taču pats es to nesapratu. Likās, ka tas ir normāli un pat “kruti”. Reiz, kopā ar draugiem,” tusējot” kādā Vecrīgas bārā, biju tā “pielējies”, ka neuztvēru apkārt notiekošo un neatceros, kā sākās strīdi un izrēķināšanās, kuru rezultātā es atjēdzos ar zilu aci un pārsistu galvu. Bez policijas iejaukšanās toreiz neiztika. Ik pa laikam manā prātā parādījās doma par alkohola un cigarešu lietošanas pārtraukšanu, bet, lai kā es centos to īstenot, saviem spēkiem to nespēju.

Mana mamma ticēja Dievam un arī lūdza Viņu. Vairākas reizes viņa centās stāstīt par Dieva varenajiem brīnuma darbiem – dziedināšanu, atbrīvošanu no atkarībām un žēlastību, kas dota arī man, bet viņas vārdi man bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Mamma bija neatlaidīga un turpināja, līdz brīdim, kad viņas teiktais: “ Dēls, tev vajag Dievu!” dziļi aizskāra manu sirdi un es vēlējos iepazīt savu Debesu Tēvu. Kādu dienu es satiku savu draugu, kurš mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu un mēs kopā aizgājām. Tas dievkalpojums paliks vienmēr manā atmiņā, jo tajā saņēmu savu brīnumu. Izejot draudzes priekšā, nožēlojot grēkus un pieņemot Jēzu par savu Kungu un Glābēju, Dievs man pieskārās ar lielu spēku un es momentā tiku atbrīvots no cigarešu un alkohola atkarības. To brīvības sajūtu vārdos grūti aprakstīt, bet es skaidri sapratu, ka tas bija grēks, kas mani vajāja un es biju tā vergs.

Atkarībām tika pateikts stingrs “nē” un pielikts trekns punkts! Vēlme pēc alkohola un cigaretēm tika nogriezta kā ar nazi. Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš vairs nelietoju reibinošos dzērienus un nesmēķēju. Alkohols vairs nav vajadzīgs, lai droši komunicētu ar cilvēkiem, jo atvērtības un brīvības sajūtu ir devis Dievs. Arī mans draugu loks ir krasi mainījies. Tie ir cilvēki, kuri mani nevis aicina iedzert, bet ceļ un atbalsta. Tagad turpinu regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus un kristīgo mājas grupiņu, lasu un studēju Bībeli, lūdzu Dievu un paļaujos uz Viņu visās dzīves sfērās. Apmeklēju Bībeles skolu, lai labāk varētu izprast Dieva Vārdu un Viņa aicinājumu manai dzīvei. Patiesi vēlos arvien vairāk iepazīt savu Debesu Tēvu un no sirds nodoties Viņam. Jūtos laimīgs!

Ja arī tev kāds mēģina pastāstīt par Dievu, lūdzu, nenoraidi to, uzklausi un atver savu sirdi, lai tava auss kļūst dzirdīga, acs redzīga un prātā ir vēlme pieņemt patiesības vēsti, kas var izmainīt arī tavu dzīvi.”

Renāra Romula liecību pierakstīja Ineta Siliņa

1-10 of 1240