ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Laimīga un brīva no atkarībām, nepiedošanas un agresijas!

Publicēja 2021. gada 10. sept. 13:17Laura Gruševa

Ziņas datums 10.09.2021

Ne mazums cilvēku ir reiz domājuši vai interesējušies par Dievu, taču ļoti bieži viņus apmierina savs esošais dzīvesveids un viņi pat nevēlas nekādas pārmaiņas. Dažādas izpriecas, tai skaitā alkohols, narkotikas, nepareizas attiecības ar pretējo dzimumu, kas ar laiku izposta cilvēka dzīvi, tiek uzskatītas par saistošākām nekā Dieva iepazīšana, tāpēc Dievs tiek atlikts nostāk, tā teikt, "nebaltām dienām". Diemžēl, "nebaltās dienas" piezogas pavisam nemanot, un reizēm nākas apzināties, ka nu jau stāvi pat uz paša nāves sliekšņa. Cik labi, ka Dievs vienmēr ir uzticams, un pat gadījumos, kad esam novērsušies no Viņa, tomēr dod iespēju sākt visu no jauna. Par savu ceļu pie Dieva un izmainīto dzīvi stāsta Dina, kas to visu ir piedzīvojusi:

"Atminos sevi, kad biju maziņa – piedzimu laimīgā ģimenē, kur bija abi vecāki. Bērnībā viņi neko man par Dievu stāstījuši nebija, taču atceros kādu gadījumu, kad kopā ar mammu braucām uz Rīgu, un autobusā viena sieviete pienāca pie manis un iedeva mazu bildīti, kurā bija attēlots tāds kā reliģisks attēls – Jaunava Marija ar bērnu. Šī sieviete teica, lai to glabāju. Kaut kādā nezināmā veidā es apzinājos, ka Dievs ir reāls. Tā es vairākus gadus šo bildīti nēsāju līdzi ar domu, ka tā mani sargā. Aptuveni 11 gadu vecumā mēs ar vecākiem pārvācāmies dzīvot uz Iecavu. Tur es iepazinos ar vectētiņa māsu, pie kuras es braucu ciemos, un mēs gājām arī uz baznīcu. Tas man ļoti interesēja, un ne reizi nebija tā, ka es teiktu: "nē, nē, man negribas iet!". Dievam es kaut kādā mērā ticēju, bet ne tik ļoti iedziļinoties visās ticības lietās.

Kad mans tētis aizgāja no ģimenes un es līdz ar to paliku kopā ar mammu, manā sirdī ienāca nepiedošana, ka viņš ir mūs tā pametis un atradis citu sievieti. Pirms tam jau manīju, ka viņš daudz laika ir projām, aizbildinoties, ka ir darbā, taču patiesībā jau bija kur citur. Ar laiku sāku just tādu kā iekšēju tukšumu, kuru 16 gadu vecumā sāku pamazām aizpildīt ar niekošanos ar alkoholu, daudzām nepareizām attiecībām ar puišiem. Biju arī diezgan agresīva, un vispār cilvēki man nepatika kā tādi, jo domāju, ka man apkārt ir daudz dusmīgu un agresīvu cilvēku. Pēc “tusiņiem” atgriežoties mājās, tāpat bija nepatīkama sajūta – tāda kā vientulība, nebija nekāda piepildījuma un nejutos laimīga.

Ar laiku man palika arī vienalga par savu dzīvi un to, kas ar mani notiks nākotnē. Kādā dzīves periodā mani uz draudzes "Kristus Pasaulei" mājas grupiņām sāka aicināt mana paziņa, un es arī pa retam uz šīm grupiņām ierados. Tobrīd mani apmierināja mans dzīvesveids un, tiklīdz sapratu, ka varbūt vajadzētu ko tajā mainīt, vairs nenācu, jo nebiju gatava mainīties. Dievam un draudzei nepievērsu lielu uzmanību, attiecos pret to nenopietni. Turpināju savu ierasto dzīvesveidu, lietoju arī narkotikas, ko sāku darīt visai bieži. Tas man šķita kā izklaide, tāpat arī alkohols, tāpēc šīs lietas turpināja būt manā ikdienā, un pēc draudzes apmeklēšanas pārtraukšanas tas viss nāca manā dzīvē atpakaļ ar vēl lielāku sparu.

Pienāca moments, kad salietojos tik daudz narkotikas, ka gandrīz nomiru. Biju uz nāves sliekšņa, un tajā brīdī sapratu, ka vienīgais, uz ko varu paļauties un lūgt, ir Dievs. Pēc tādas narkotiku pārdozēšanas tas bija brīnums, ka Dievs mani izglāba un neļāva aiziet no šīs dzīves. Es momentā sapratu, ka šī bija pēdējā reize, kad ko tādu daru, jo Dievs deva man otro iespēju dzīvot. Es gluži vienkārši vairs nevarēju grēkot, ja man ir dota šī iespēja dzīvot. Ieraudzīju arī, ko Dievs par to saka, kādas sekas šādām darbībām ir, kā arī to, ka Viņam ir brīnišķīgs plāns manai dzīvei. Beidzot apzinājos, kur es galu galā nonākšu pēc šīs dzīves, ja nepārtraukšu savu esošo dzīvesveidu un grēkus – un tā nebija pārliecība, ka būšu debesīs, tieši pretēji – apzinājos, ka pastāv elle.

Pieņēmu lēmumu, ka atkal sākšu apmeklēt draudzi un meklēt Dievu daudz nopietnāk, ar visu sirdi. Sagadījās, ka tūlīt uzreiz, kad atgriezos, man bija iespēja doties uz draudzes trīs dienu semināru jeb inkaunteru, kurā piedzīvoju radikālas pārmaiņas pie sevis. Šeit es ieraudzīju savā dzīvē tik daudz lietas no pagātnes, kuras pat ikdienā neatceros, bet sapratu, ka esmu darījusi daudz Dievam netīkamas lietas, taču Viņš to visu ir paņēmis projām uz visiem laikiem. Dievs deva man spēku arī piedot tētim, un es vairs neskatos uz viņu caur aizvainojuma prizmu, viss ir pagājis! Es piedzimu kā no jauna, kā jauns cilvēks – visi grēki un smagums paņemts nost, pilnīga brīvības sajūta! Uz šo pasauli sāku skatīties ar citām acīm – es beidzot jūtos laimīga, pieņemta un mīlēta.

Pēc šī jaunā pavērsiena manā dzīvē es izveidoju personīgas attiecības ar Dievu, par ko māca arī šajā draudzē, un tās līdz pat šim brīdim ir regulāras un disciplinētas. Tas bija arī stingrs mans lēmums, jo, ja lēmuma un vēlmes mainīties nav, tad arī pavisam viegli ir atkrist un aiziet projām no Dieva un draudzes. Šobrīd es apzinos, ka mana dzīve ir ar jēgu, jo Dievs mani ir radījis kā uzvarētāju. Man ir mērķi, man vairs nav vienalga ne par sevi, ne par apkārtējiem cilvēkiem. Apzinos, ka vēl ir daudz, pie kā piestrādāt savā raksturā, bet pavisam noteikti ir daudz, daudz labāk – manī vairs nav ne miņas no agresijas pret citiem cilvēkiem. Beidzot spēju normāli komunicēt un draudzēties, kā arī manā dzīvē vairs nav nekādas vēlmes pēc neveselīgām attiecībām ar puišiem, alkohola, narkotikām vai citām apreibinošām vielām. Apzinos, ka mans piepildījums ir Dievā un nekas nespēj to aizvietot!

Mans ieteikums tiem, kas lasa manu stāstu – kamēr neesi pamēģinājis vai iesācis meklēt dzīvo Dievu, neesi iesācis lasīt Bībeli un pavadīt laiku lūgšanā, tikmēr nedomā par draudzi kā par kaut ko negatīvu vai nevajadzīgu. Daudziem ir aizspriedumi par to, kādai jābūt baznīcai un mācītājam, bet galvenais kritērijs ir, vai tajā vietā ir Dievs un vai cilvēkiem tur mainās dzīves. Ej un izcīni savu uzvaru kopā ar Dievu, jo nekas nevar būt labāks uz šīs zemes, kā būt ar Viņu. Kopā ar Dievu tu jau šodien vari justies labi, iepazīstot Dieva žēlastību un Viņu pašu. Un tu redzēsi, ka esi uz pareizā ceļa, kā arī Dievs nekad neatlaidīs tevi, ja vien pats nepagriezīsi muguru. Galvenais – tici!"

Dinas Šarganovas liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Andrejs: “Pirms iepazinu Dievu, biju ļoti vientuļš, sevī ierāvies un mocījos ar mazvērtību.”

Publicēja 2021. gada 27. aug. 12:10Laura Gruševa

Ziņas datums 27.08.2021

Kā daudzi jaunieši, arī Andrejs domāja, ka alkohols, cigaretes un marihuāna palīdzēs viņam atraisīties, būt interesantam un iekļauties savu vienaudžu pulkā. “Kādā barā esi, tādu dziesmu dziedi” – ir teiciens. Tomēr peldēšana pa straumi līdzi baram nedeva gaidīto rezultātu un Andrejs arvien palika iekšēji vientuļš, sevī ierāvies un kompleksu nomākts jaunietis. Tomēr, iepazīstot Dievu un ienākot draudzē, Andrejs ir atraisījies, pārvarējis mazvērtību un ieguvis patiesus draugus. Pašlaik viņš jau pāris gadus ir draudzē “Kristus Pasaulei”, aktīvi kalpo cilvēkiem un saka, ka viņa dzīve ir izmainījusies. Par to, kā un kas notika, viņš stāsta:

“Man bija smaga bērnība, vecāki dzērāji, negatīvs piemērs, emocionālas traumas un mazvērtība. Pusaudža gados draugu ietekmē pats sāku pīpēt un iedzert. Alkohols palīdzēja man kliedēt vientulību un mazvērtību. Vismaz tajās reizēs, kad iedzēru, jutos laimīgs. Ar laiku sāku to darīt vienatnē un darīju katru dienu. Diena bez vismaz pāris aliņiem nebija iedomājama. Es domāju, ka tādā veidā kļūšu “savējais”. Alkoholam, cigaretēm un “zālītei” aizgāja aptuveni puse algas. Tomēr nekādus īstus draugus es neieguvu. Mani pudeles brāļi bieži smējās un pazemoja mani. Dzīvoju pie tantes, kaut arī sen jau kā biju pilngadīgs. Domāju, ka pats nevaru par sevi parūpēties, samaksāt rēķinus un tikt ar savu dzīvi galā.

Vēlāk man atklāja “krītamo kaiti” jeb epilepsiju. Lietoju medikamentus. Lēkmes nebija pārāk smagas, tās bija īslaicīgas, zaudēju samaņu uz dažām sekundēm, pēc tam neko neatcerējos. Tomēr visā pārējā laikā es jutos ļoti nespēcīgs un vājš. Mani pastāvīgi mocīja nogurums un nespēks. Vairākas reizes mēģināju pats ar savu gribasspēku atmest smēķēšanu. Vienreiz pat noturējos trīs mēnešus, taču pēc tam atkal atsāku. Kāpēc, nevaru atbildēt.

Nezinu, kā tas būtu turpinājies. Par laimi, pirms pāris gadiem mani uz ielas uzrunāja jauna sieviete un stāstīja kaut ko par Dievu. No sākuma pret viņas teikto attiecos ļoti rezervēti, tomēr kontaktus nesarāvu un beigās atnācu pat uz kristīgās mājas grupiņas sapulci. Pirmo reizi esot kristīgā mājas grupiņā, mana pirmā reakcija bija bailes. Sēdēju kluss, bikls un nespēju pateikt nevienu vārdu, kad man ko jautāja. Pēc tam es kādu laiku vairs nenācu. Šī sieviete man zvanīja, aicināja uz Ziemassvētku pasākumu, taču es tajā dienā piedzēros un dabūju pa aci. Pēc tam es viņas aicinājumos nākt uz draudzi un atdot savu dzīvi Dievam ieklausījos nopietnāk. Atnācu arī uz dievkalpojumu, kur mani ļoti uzrunāja mācītāja vienkāršais un saprotamais sludināšanas stils. Pēc kādiem četriem mēnešiem es pieņēmu Jēzu par savas dzīves Kungu un atdevu Viņam savu sirdi. Kopš tā laika es sāku draudzi un mājas grupiņu apmeklēt regulāri. Iedraudzējos ar cilvēkiem un sāku arī pats kalpot Dievam draudzē.

Mana dzīve pamazām sāka mainīties. Jau pirmajās reizēs pieņēmu lēmumu vairs nelietot alkoholu un nepīpēt “zālīti”. Atceros, pēc pirmā dievkalpojuma vēl uzsmēķēju marihuānu, bet man palika ļoti slikti un pēc tās reizes es vairs to neesmu mēģinājis. Arī tieksme pēc alkohola man pamazām pazuda, taču ar cigaretēm es cīnījos ilgāk. Tikai pēc draudzes lūgšanu nometnes inkauntera, kur biju otro reizi apmēram pirms gada, man pazuda tieksme smēķēt.

Tagad es jūtos daudz labāk, nekā tad, kad vēl nepazinu Dievu, smēķēju un lietoju alkoholu. Naudu, kas aizgāja šīm atkarībām, es varu ietaupīt un izmantot lietderīgi. Arī darbā priekšniecība mani novērtē un uzskata par labu un uzticamu darbinieku. Kad citiem bija dīkstāve, man vadītājs piedāvāja darbu. Kad citiem algu aiztur, man vienmēr izmaksā laikā. Nesen man pielika pie algas un manas finanses, kopš ienācu draudzē, ir pieaugušas vairākkārtīgi. Esmu daudz bagātāks, nekā pirms tam! Īrēju pats savu dzīvokli, varu pats sevi apgādāt, pats samaksāt par īri, komunālajiem pakalpojumiem un tagad dzīvoju atsevišķi. Esmu par sevi pārliecināts un zinu, ka paveikšu visu, ko būšu nolēmis.

Kopš sāku tuvoties Dievam, arī epilepsijas lēkmes ir pārgājušas. Tagad jūtos ļoti labi, man ir spēku pieplūdums un es varu strādāt celtniecībā fizisku darbu. Jau sen esmu pārtraucis lietot pretepilepsijas medikamentus.

Šeit, draudzē, pirmo reizi manā dzīvē man ir parādījušies īsti draugi, cilvēki kuriem es rūpu. Mana mājas grupiņas vadītāja un daudzi citi cilvēki draudzē ir daudzreiz vairāk izrādījuši rūpes par mani, nekā citi cilvēki manā dzīvē līdz šim. Agrāk es biju ļoti vientuļš, sevī ierāvies un mocījos ar mazvērtību. Tagad es zinu, ka esmu dārgs vispirms Dievam, un arī cilvēkiem draudzē. Šeit esmu atraisījies un ieguvis patiesus draugus. Tas ir tieši tas, kas man agrāk ļoti pietrūka.

Ik dienas es lasu Bībeli, lūdzu Dievu kā arī kalpoju draudzē, jo vēlos būt noderīgs Dievam. Cilvēkiem, kuri mokās ar dažādām atkarībām un veselības problēmām, es novēlu meklēt Dievu, nākt uz draudzi un nebaidīties. Jēzus tiešām var un grib palīdzēt, glābt un dziedināt!”

Andreja Šilo liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

No neglābjama alkoholiķa par brīvu un laimīgu cilvēku!

Publicēja 2021. gada 13. aug. 23:28Laura Gruševa

Ziņas datums 14.08.2021

Vide, kurā pavadām savu laiku, ļoti spēcīgi ietekmē mūsu dzīvi kopumā. Ilgstoši esot nepareizajā kompānijā, mēs pārņemam tās paradumus, uzvedību, vērtības un ilgtermiņā pat varam nepamanīt, ka notiek mūsu personības degradācija, kamēr to nepasaka kāds no malas. Arī Mārtiņš visu savu mūžu ir bijis vidē, kur tiek lietots alkohols un līdz 27 gadu vecumam viņš bija pazaudējis gandrīz visu, līdz viņu uzrunāja cilvēki no draudzes “Kristus Pasaulei”. Par to, kas notika, viņš vēlas pastāstīt sīkāk arī citiem.

“Esmu uzaudzis ģimenē, kur visi lietoja alkoholu, tika dzerts katru dienu un daudz. Arī cilvēki, kas nāca ciemos pie mums, vienmēr dzēra un smēķēja, tāpēc man kā bērnam tas likās pilnīgi normāli un jau desmit gadu vecumā es pirmo reizi pamēģināju uzpīpēt un iedzert. Vecāki to redzēja un nepievērsa tam uzmanību, tāpēc man tas likās pareizi un gribējās to darīt biežāk. No divpadsmit gadu vecuma sāku iedzert biežāk, braucu pie brālēna uz laukiem un arī tur vienmēr visi dzēra un pīpēja. Tajā laikā likās, ka tas netraucē, jo nodarbojos ar sportu un viss bija labi. Man nebija apkārt cilvēki, kuri nelietotu alkoholu. Pusaudža gados šīs iedzeršanas bija tikai pa vasarām, bet katru dienu visu vasaru.

Es mācījos internātskolā un tur atkal man bija ar ko iedzert, jo ļoti daudzi no skolasbiedriem arī lietoja alkoholu, drīz vien es sāku dzert katru dienu. Mani bieži sauca pie direktora un bija daudz visādas nepatikšanas skolā. Mums bija vietējā pārdevēja, kas pārdeva alkoholu, tāpēc tā vispār nebija problēma. Skolā pamēģināju pirmo reizi uzpīpēt zālīti. Bija reizes, kad aizdomājos, ka ir pa traku, un biju uz neilgu laiku pārtraucis dzert, bet draugi vienmēr pierunāja mani atkal piedzerties. 

Divdesmit gadu vecumā es aizgāju strādāt ostā, man bija darbs augstumā un tur nedrīkstēju lietot ne grama. Mūs katru dienu pārbaudīja, lai nebūtu darbā alkohola reibumā. Tas mani kaut cik iegrožoja un toreiz man izdevās noturēties trīs mēnešus skaidrā. Tajā laikā nomira mans tēvs un ar to mana skaidrā būšana arī beidzās. Pēc tēva nāves es divus mēnešus bez apstājas vienkārši nenormāli daudz dzēru, biju noīrējis pat viesnīcu, kur var izgulēt dzērumu. Sāku iet uz darbu dzērumā un tiku atlaists.

Bija sācies manas dzīves trakākais posms. Dzēru dienu dienā ar nelieliem pārtraukumiem septiņus gadus un lauzu savu dzīvi ar vien vairāk un vairāk. Šajā laika posmā pazaudēju ļoti daudz darbus, sabojāju attiecības ar draugiem un ģimeni, alkohola reibumā vienmēr kļuvu ļoti agresīvs, izgāzu savas dusmas un negācijas uz saviem tuvākajiem. Vienmēr ar kādu sakāvos, pat ar savu brāli. Bija pat gadījums, kad piekaujot cilvēku, ieguvu krimināllietu un policijas uzraudzību uz diviem gadiem. Pat tas mani neatturēja no dzeršanas. Es nemācēju vienkārši nedaudz iedzert – aizgāju uz klubu iedzert vienu aliņu, bet izgāju galīgi pārdzēries un tā bija vienmēr.

Pa vidu šim visam es biju izveidojis attiecības ar meiteni, bet dzeršanas dēļ arī tās es pazaudēju. Toreiz vienas dienas laikā es pazaudēju pilnīgi visu, kas man bija. Draudzene mani pameta, priekšnieks mani par dzeršanu atlaida, dažas dienas atpakaļ es biju pazaudējis dokumentus un arī dzīvot man vairs nebija kur. Lai būtu vismaz par ko ēst es ieliku lombardā savu telefonu. Tajā brīdī man vairs nebija nekā. Tas viss bija manu ilgstošo nepareizo rīcību kopuma rezultāts. Pat tas nelika man kaut ko pamainīt, pēc kāda laika aizgāju padzīvot pie sava brāļa, tur nodzīvoju aptuveni gadu un viss kļuva vēl trakāk, dzeršanas turpinājās katru dienu. Pie brāļa katru dienu nāca cilvēki un lietoja alkoholu un narkotikas.

Atkarība tik ļoti mani bija pārņēmusi, ka es pats pat nepamanīju, ka esmu palicis par “bomzi”, ka izskatos briesmīgi un ka cilvēki novēršas no manis. Man likās, ka viss ir normāli. Man visu mūžu apkārt bija cilvēki, kas dzīvo līdzīgi kā es, un tāpēc tas mani bija pārņēmis tik ļoti, ka likās, ka viss ir labi.

Viss mainījās kādā dienā, kad pie “Origo” redzēju, ka kādas meitenes iet pie cilvēkiem un kaut ko stāsta. Mani tas ieinteresēja un es piegāju pie viņām un jautāju, ko viņas dara. Uzzināju, ka viņas stāsta evaņģēliju, par to, kā Jēzus maina cilvēku dzīves.  Mani tas uzrunāja un viņas mani uzaicināja uz kristīgo mājas grupiņu. Man tajā laikā nebija telefona, tāpēc sarunājām ar viņām tikties nākamajā dienā pie “Origo”. Satiekot viņas vēlreiz, viņas parūpējās par manu ārējo izskatu, mani aizveda pie friziera, palīdzēja man dabūt telefonu un mēs ielikām sludinājumu par darba meklējumu. Pēc 30 minūtēm jau zvanīja man par darba piedāvājumu. Mana dzīve tajā brīdī sāka strauji mainīties. Jau pa pusstundu es izskatījos  pēc cilvēka, un biju motivēts virzīties uz priekšu.

Aizgāju uz mājas grupiņu un mani uzaicināja arī uz dievkalpojumu. Dievkalpojumā slavēšanas laikā dziesmas vārdi mani tik ļoti uzrunāja, ka nometos Dieva priekšā uz ceļiem. Tās bija neaprakstāmas sajūtas. Pēc dievkalpojuma negribēju ne smēķēt, ne dzert. Tas bija reāls brīnums. Ir pagājuši jau vairāki mēneši un es ne reizi neesmu uzpīpējis un neesmu iedzēris. Man vēlme pēc tā visa ir pilnībā pazudusi. Bija pagājuši 17 gadi, kopš sāku dzert, un nekas mani nevarēja apturēt. Tas tikai ir Dievam ir pa spēkam. Viņš ir visuvarens un spēj atbrīvot un dziedināt katru no mums!

Šobrīd man apkārt ir labi cilvēki, kas mani ceļ un pozitīvi ietekmē, man nav vairs apkārt tikai alkoholiķi un narkomāni. Esmu atradis darbu, jūtu kā Dievs mani svētī, man nekā netrūkst, esmu pārticis un laimīgs. Šobrīd katru dienu lasu Bībeli un lūdzu Dievu, es stāstu arī citiem par Dievu, vēlos vadīt arī mājas grupiņu nākotnē un pats palīdzēt citiem cilvēkiem. Gribu dot cilvēkiem kaut kripatiņu no tās Dieva mīlestības, ko Viņš ir devis man. Šobrīd ļoti cenšos par Dievu stāstīt savai ģimene. Vēlos, lai viņi piedzīvo to pašu, ko es. Gribu, lai viņi ir brīvi un laimīgi. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, piepildīts un laimīgs.

Citiem iesaku negaidīt rītdienu, bet nākt pie Dieva šodien. Pasperiet soli tuvāk Viņam un Viņš izmainīs jūsu dzīves!

Mārtiņa Blažēviča liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Vēlme pēc “zālītes” aizgāja vienā mirklī!

Publicēja 2021. gada 30. jūl. 03:00Laura Gruševa

Ziņas datums 30.07.2021

Marihuāna, “spaiss” un “zālīte” daudziem jauniešiem mūsdienās ir kļuvuši par tādu kā “modes kliedzienu”. Daudzi to pat neuzskata par narkotikām un gaida tās legalizāciju. Tomēr arī “zālīte” izraisa nopietnu atkarību, no kuras cilvēks pats saviem spēkiem tikt vaļā nespēj. Arī Gatis, līdzīgi kā daudzi jaunieši, to pamēģināja un diezgan ātri nonāca smagā atkarībā no marihuānas. Paldies Dievam, ka viņam darbā bija ticīgi kolēģi, kas viņu neatstūma un neatlaida, bet stāstīja par Dievu, līdz arī Gatis sāka ticēt un uzticēja savu dzīvi Kristum pilnībā. Šodien Gatis jau vairāk kā gadu ir aktīvs draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieks, iesaistās daudzās kalpošanās un ir pilnīgi brīvs kā no marihuānas, kā arī nikotīna atkarības. Par pārmaiņām savā dzīvē viņš stāsta:

“Kopš pusaudža gadiem mani saistīja dažādas kompānijas, kurās mēs kopā jautri pavadījām laiku. Aizrāvāmies ar diskotēkām un alkoholu. Sākumā niekojāmies ar “spaisu’ un sintētisko marihuānu, pēc tam arī ar īsto marihuānu. Nebiju atradis īsto piepildījumu un atbalstu savā ģimenē, tāpēc meklēju to ārpus mājām. Kad sāku strādāt, pīpēju “zālīti” vakaros pēc darba, vēlāk to darīju arī pa nakti. Tā dēļ bieži kavēju darbu. Savā darbā es biju neefektīvs, pelnīju mazāk naudas, nekā iepriekš. Nonācu līdz tam, ka nokļuvu ļoti lielos parādos un līdz ar to man sākās depresija. Kad man alga bija mazāka, nezināju, vai spēšu samaksāt par dzīvokli. Stresu radīja arī tas, ka nezināju, vai pietiks līdzekļu kārtējai marihuānas devai, jo mana atkarība paņēma diezgan daudz finanses.

Centos atmest marihuānas smēķēšanu un nomainīt savu draugu loku, taču allaž atgriezos savā vecajā kompānijā. Tā tas turpinājās kādus piecus gadus. Dzīvei bija pazudušas krāsas, tā bija kļuvusi vienmuļa un pliekana. Tajā nebija ne izaugsmes, ne progresa. Nezināju, ko darīt un kā izmainīt savu dzīvi. Biju  nolaidies līdz narkomāna līmenim un man pašam nebija spēka atteikties no “zālītes”.

Kopš bērnības es zināju, ka Dievs ir, biju apmeklējis svētdienas skolu. Vēlējos būt šajā vidē atkal, taču nezināju, kur to meklēt un kā. Mans priekšnieks darbā pamanīja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Viņš mani uzaicināja uz pārrunām un tajās piedalījās arī mans kolēģis, kurš apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”. Darba devējs ierosināja man strādāt pa vakariem, lai tādā veidā es spētu izvairīties no saviem draugiem, kuri mani ietekmēja slikti. Šis kolēģis mani uzrunāja un arī pieskatīja vairākas nedēļas. No sākuma mums bija vienkāršas sarunas, vēlāk viņš man sāka stāstīt par Dievu, un to, ka es Viņam varu uzticēt savas problēmas un savu dzīvi. Viņš piedāvāja kopā lūgt Dievam palīdzību, lai Viņš atbrīvo mani no atkarībām. Es tam piekritu un biju pateicīgs, ka man kāds palīdz. Šis cilvēks no draudzes sniedza man atbalstu. Es vēlējos izrauties ārā no tām kompānijām, ar ko biju iekļuvis atkarībās, un tās vides. Es lūdzu, lai Dievs izrauj mani ārā no tā visa un ieliek mani starp labiem cilvēkiem.

Ar savu ticīgo kolēģi kopā sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un mājas grupiņas. Atdot savu dzīvi Kristum es biju gatavs uzreiz, ienākot mājas grupiņā.  Pēc tam dievkalpojumā es iznācu arī apliecināju savu ticību kopīgā lūgšanā. Ienākot draudzē, man patika slavēšana, šeit viss bija kā man radīts, saprotams un skaidrs. Mācītājs vienkārši un skaidri sludināja Dieva vārdu ar daudziem piemēriem no dzīves.

No marihuānas atkarības un arī cigaretēm es tiku vaļā ļoti ātri. Pirmajā mājas grupiņas pasākumā man vēl bija cigaretes līdzi. Taču Dievs jau tajā reizē paņēma nost kā ar roku gan vēlmi pēc nikotīna, gan vēlmi pēc marihuānas. Tā bija gan mana izvēle, gan arī Dieva atbilde uz manām lūgšanām pēc brīvības. Kad pazuda vēlme pēc atkarību izraisošām vielām, es sajutu, ka Dievs ir mani pieņēmis, atbrīvojis un atbildējis uz manām lūgšanām. Pateicos Dievam, ka varu būt starp ticīgiem cilvēkiem, kuri palīdz un stiprina mani. Kad darbā ir kādas saspringtas situācijas, man ne reizi nav bijusi vēlme uzsmēķēt. Nu jau krietnu laiku neesmu ņēmis cigareti rokā. Tagad es apzinos, ka man ir cits, daudz lielāks aicinājums manai dzīvei.

Jauniešiem manā vecumā, kuri meklē jēgu savai dzīvei, es ieteiktu atsaukties Dieva aicinājumam un saprast, ka cilvēki, kuri stāsta par Dievu, nemēģina tevi kaut kur ievilināt, bet gan cenšas palīdzēt ieraudzīt savai dzīvei jēgu un iepazīt Dievu.  Es iedrošinu katru nākt uz draudzi, kā arī izvēlēties jaunus, kristīgus draugus. Katram jāsaprot, ka Dieva principi ir paši labākie ikviena cilvēka dzīvei. Pieņemot Dieva plānu, arī tu kļūsi veiksmīgs savā dzīvē. Ar Dievu viss ir iespējams un draudzē ikviens saņem atbalstu un iedrošinājumu! Esmu ļoti laimīgs un pateicīgs, ka varu būt šeit!”

Gata Bahmaņa liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

 

Andis: Lielāko daļu savas dzīves esmu bijis atkarīgs no alkohola, bet nu esmu brīvs!

Publicēja 2021. gada 16. jūl. 13:18Laura Gruševa

Ziņas datums 16.07.2021

Pasaulē bieži ir dzirdēti tādi izteicieni kā šis: "Es jebkurā brīdī varu apstāties, pats spēju sevi kontrolēt". Šādas frāzes no cilvēkiem ar alkohola atkarību izskan pat ļoti pārliecinoši, kamēr atkarība vēl ir sākuma stadijā. Diemžēl, šie cilvēki nemaz nepamana, kā pavisam neilgā laika posmā viņi kļūst par atkarības vergiem, un tā rezultātā cieš ne tikai viņi paši, bet arī ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Tad nepalīdz ne pašiedvesma, ne zāles, ne dziednieki un dažādi ārstniecības līdzekļi. Ir pierādījies, ka pat ja tas palīdz problēmu novērst ārēji, tas nedara cilvēku brīvu no iekšienes, jo attiecīgā situācijā šis nelāgais ieradums var atgriezties un turpināt postīt dzīvi ar jaunu spēku. Taču ir risinājums, kas nav sasniedzams ar cilvēcīgām metodēm – tas ir Jēzus Kristus, kurš var pilnībā atbrīvot cilvēku un atņemt jebkādu vēlmi pēc alkohola, un tā vietā iedot dzīvesprieku, mieru un prieku. Ar savu pieredzi dalās Andis, kurš alkohola atkarības gūstā pavadīja 20 savas dzīves gadus:

"Ar alkoholu sāku niekoties jau no gadiem trīspadsmit. Katrā dzimšanas dienā, diskotēkās, dažādos izbraucienos, vienkārši sanākot kopā ar draugiem. Sākumā gan es nedomāju, ka tāds dzīvesveids man radīs tik lielas problēmas, līdz beidzās skolas laiki. Tad bija jāsāk arī strādāt, taču pēc brīvdienām, kas tika pavadītas lielā reibumā, bieži nedēļas sākumā uz darbu aiziet nesanāca. Tādējādi darbi tika mainīti regulāri. Arī pirmās nopietnās attiecības pajuka, jo iedzerot nespēju apstāties. Vajadzēja piedzerties tā, ka pats pār sevi vairs nevaldīju. Nākamajā dienā noteikti vajadzēja vēl "uzņemt" pa virsu, lai savāktos, bet tas, protams, beidzās ar “bezfilmu”. Dzīvot bez alkohola palika arvien grūtāk, jo esot skaidrā bija izteikts nervozums un agresija. Tāda sajūta, ka visu laiku kaut kas pietrūkst – dzīve šķita melnbalta. Tikai iedzerot atgriezās krāsas. Protams, sapratu, ka tā turpināt vairs nedrīkst, bet tādas domas man bija tikai uz paģirām. Tikko atgriezās veselība, sāku plānot nākamo “dzerstiņu” Divdesmit viena gada vecumā tiku aizvests uz Straupes rehabilitāciju. Pēc “nokodēšanās” uz gadu izturēju tikai sešus mēnešus un atkal sāku lietot.

Ar visu to, ka lietoju alkoholu, manā dzīvē ienāca meitene, kura nedaudz pamodināja mani no šī murga. Mums piedzima brīnišķīga meita un viss bija skaisti, kā arī alkoholu lietoju mazliet mazāk. Taču tā tas bija tikai sākumā, jo “dzerstiņi” ar draugiem palika arvien biežāki. Naktīs nebiju mājās, taču, ja biju, tad uzvedos kā pēdējais nejēga. Domāju, ja meitene ar mani ir nodzīvojusi tik daudz līdz šim, tad neaizies arī turpmāk. Man atnāca piedāvājums strādāt par šoferi Vācijā. Prombūtne ilga sešas līdz deviņas nedēļas. Atgriežoties no reisa uz trim nedēļām mājās, kuras pavadīju dzerstoties, un šādi turpinot, ģimeni vairs nespēju saglābt un paliku viens. Tas bija izšķirošais pagrieziens manā dzīvē – vai nu nodzeršos vai jāsāk cīnīties.

Biju vairākkārt uz hipnozi un uz kodēšanu. Dzēru visādas ārstniecības tējas, kas nomierina nervus. Apmeklēju arī dziedniekus, taču jutos briesmīgi. Bija vairāki mēneši, kad nespēju saņemties uzsākt dzīvot. Absolūts nespēks, muguras sāpes, uzvilkti nervi, nakts murgi, bezmiegs – šķita, ka piemeklēs vājprāts. Bija sajūta, ka pār mani valda un plosa kāds zvērs. Manas domas bija pārņemtas ar niknumu, agresiju un dzīves apnikumu. Vēlējos savu dzīvi izbeigt, bet baidījos, jo bija izteikta sajūta, ka man par to būs jāatbild. Tas vilkās nedēļu pēc nedēļas, līdz pēc kāda kārtējā dzerstiņa iztukšots un sagrauts ienācu dzīvoklī, nometos uz ceļiem un sāku izmisumā bļaut: "Cik var ciest? Gana jau mocīts! Piedod man, lūdzu, Dievs! Piedod man manus grēkus, Jēzu, maini manu dzīvi, šādi vairs nespēju!" Šādi lūdzot, mani pārņēma izteikts miers – vēlme meklēt kaut ko. Meklēt gudrību. Atgūlos gultā un sāku meklēt internetā, ko izmeta Youtube uz vārdu "gudrība". Un pirmais, ko uzgāju, ir draudzes "Kristus Pasaulei" mācītāja Mārča Jencīša "40 patiesības par gudrību". Iesākot skatīties, vairs nevarēju atrauties. Iekšā bija pasakaina brīvības sajūta, ka esmu saņēmis Dieva žēlastību. Svētrunas klausījos vienu pēc otras piecu stundu garumā. Es sapratu, ka šī draudze ir vieta, kur Jēzus var izmainīt manu dzīvi.

Jau nākamajā rītā es biju dievkalpojumā. Nespēju noticēt, cik manāms cilvēkos bija miers, prieks un sadraudzība. Patika, ka bija skanīga slavēšana. Arī svētrunā saņēmu atbildes uz man tajā brīdī tik svarīgiem jautājumiem. Sākot apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, ar prieku izsviedu visus antidepresantus, jo sabrukušo nervu vietā bija nācis prieks, miers, drošība un sajūta, ka viss būs labi. Tad sekoja iespēja apmeklēt draudzes trīs dienu lūgšanu semināru jeb inkaunteru. Tajā piedzīvotais izdzēsa jebkādas šaubas – sajutu pārdabisku Dieva tuvumu, mieru un mīlestību. Pēc inkauntera kādā parastā dienā sapratu, ka alkohols man ir palicis svešs. Vēl līdz šim brīdim priecājos un pateicos Jēzum par šo brīvību un par šo vietu, kur ir izmainīta mana dzīve. Esmu ļoti pateicīgs šai draudzei un mācītājam! Un, protams, Dievam, kas mani uz šejieni atveda.

Šodien esmu brīvs no alkohola atkarības, pozitīvi skatos uz rītdienu, ir atgriezusies pašapziņa, spēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. Sakārtotas ir arī manas finanses un veselība, kā arī mans iztikas avots nes man prieku un interesi par padarīto. Arī darba laiks man ir izdevīgs, jo tieku uz ikvienu draudzes rīkotu pasākumu, un, ja nevarētu, tad droši tajā kaut ko mainītu, jo bez draudzes un Dieva tuvuma es esmu nekas. Iesaku tev – neatliec uz rītdienu, neatliec uz vēlāku. Ieaicini Jēzu jau šodien savā dzīvē un tu nebūsi vīlies, jo tieši no šī brīža tu saredzēsi savai dzīvei jēgu."

Anda Bračkus liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Ilze: Tagad zinu, ka Dievs ir dzīvs un reāls!

Publicēja 2021. gada 7. jūl. 11:26Laura Gruševa

Ziņas datums 07.07.2021

Lielākā daļa cilvēku tic Dievam vai kam augstākam. Daudzi, nonākot grūtībās vai sarežģījumos, ir lūguši Dievu un pat saņēmuši atbildes, taču viņu dzīves pa lielam nav mainījušās. Arī Ilze jau kopš bērnības ir bijusi kādas tradicionālas konfesijas baznīcas apmeklētāja un cītīgi ir pildījusi dažādās reliģiskās paražas, bet viss viņas dzīvē bija palicis bez izmaiņām.  Viņa aizdomājās, kā cilvēkiem tikt pie Dieva, kurš izmainītu dzīvi uz labo pusi? Ilze padalīsies ar mums savā stāstā, kurā no depresīvas un slimīgas meitenes ir kļuvusi par veselu un uz mērķiem ejošu personību, kura zina, ka Jēzus ir Dievs, kas ne tikai atbild uz lūgšanām, bet pa īstam spēj izmainīt cilvēku no iekšienes.

Ilze stāsta: “Jau kopš bērnības apmeklēju tradicionālas konfesijas baznīcu, jo vecāki ir šīs baznīcas locekļi. Esmu mācījusies svētdienas skolā, ievērojusi tradīcijas un skaitījusi no galvas iekaltās lūgšanas. Laikam ejot, es vairs neredzēju jēgu šīm darbībām, jo neredzēju, ka manā dzīvē kas mainītos. Jau mazotnē, ejot bērnudārzā, piedzīvoju atstumšanu. Es nesapratu, kas man kaiš, kāpēc citiem bērniem es nepatīku. Man bija arī problēmas ar runāšanu, tas vēl vairāk pastiprināja manas jau tā sarežģītās attiecības ar vienaudžiem. Lūdzu Dievu pēc mācītajiem paraugiem un tradīcijām, lai mainītos šī situācija, tomēr viss palika kā bija un pat vēl sliktāk. Beigās nonācu pie slēdziena, ka Dieva nav, jo ja Viņš būtu bijis, tad nebūtu licis man tā mocīties. Līdz ar šādām domām par Dieva neesamību sāka zust jebkāda jēga dzīvei un mana nomāktība palika vēl nopietnāka. Tam visam klāt nāca pornogrāfisku filmu skatīšanās, kas man patiesībā nepatika, bet tas iegājās un turpināju to darīt, līdz ar to es vēl vairāk noslēdzos sevī un mans raksturs pasliktinājās. Nespēju nevienam uzticēties un ne ar vienu izrunāties, arī ar vecākiem atteicos dalīties ar savām problēmām.

Sāku fantazēt par citu dzīvi, kurā esmu piedzimusi veiksmīgā un bagātā ģimenē. Negribēju vairs būt esošajā realitātē. Pornogrāfija bija kļuvusi par manu ikdienu, tam klāt nāca draugi ar kuriem kopā gan iedzēru, gan sāku pīpēt marihuānu, jo tik ļoti ilgojos būt pieņemta starp vienaudžiem. Daudz domāju par to, kas būs ar mani pēc nāves. Sāku pieņemt domas par reinkarnāciju, tomēr tas nedeva mierinājumu, tieši otrādi, drīzāk bezcerību. Negribēju pārdzimt par koku vai kādu dzīvnieku, tas šķita tik bezjēdzīgi. Par Dievu domāju bieži, kaut gan biju Viņu noraidījusi. Negribēju domāt par to, kas būs ar mani, ja Dievs ir īsts, jo es zināju savā sirdī, kur es nonākšu, ja nomiršu. Apzinājos, ka tā būs slikta vieta un es tur būšu.

Ļoti cietu no mazvērtības. Pēc kādas reizes pie ārsta tika konstatēts, ka viena mana auss nedzird vairākas frekvences. Bija jāsāk domāt par dzirdes aparātu. Es jau tā nēsāju brilles, man zobos bija braketes un tagad vēl ausī būs dzirdes aparāts. Stāvēju pie spoguļa, aplūkodama sevi, un man bija tik ļoti žēl. Es domāju – ko es te sevi mānu, es taču nekam nederu, es visu mūžu būšu pelēkā pele un nekad neko nesasniegšu. Kā redzams, biju psiholoģiski nospiests cilvēks ar problēmām. Nespēju citiem paskatīties acīs, centos izvairīties no jebkāda kontakta ar cilvēkiem. Mocījos ar bezmiegu, ārsti izrakstīja miegazāles. Tās dzēru pat vairāk nekā norādīts, tādēļ man no rītiem bija stipras galvassāpes. Savukārt to dēļ man izrakstīja pretsāpju zāles, arī tās es lietoju krietni vairāk kā noteikts. Lai mans psihiskais stāvoklis kaut cik normalizētos, lietoju arī spēcīgus antidepresantus.

Šajā pelēcībā un bieži bezcerībā bija arī pāris gaišie mirkļi, par kuriem es bieži biju sākusi domāt. Tie bija brīži, kad biju bijusi manas māsas vīra vadītajā kristīgajā mājas grupiņā vai arī kad biju uzaicināta uz draudzes “Kristus Pasaulei” pasākumu. Te viss šķita pavisam citādāk nekā manā ikdienā – mīlestība, gaišums, draudzība un ieinteresētība otrā no draudzes cilvēku puses. Redzēju, kā šeit izmainās manas māsas un māsas vīra dzīves. Es pamanīju, ka viņu Dievs darbojas, tās bija pozitīvās pārmaiņas, ko es tik ļoti meklēju.

Vienmēr gaidīju, kad māsa mani uzaicinās uz grupiņu vai kādu draudzes neformālo pasākumu. Pati gan neuzprasījos, jo bija kauns un neērti. Es pati iekšēji cīnījos pret Dieva aicinājumu nākt pie Viņa, kaut kas mani iekšēji atturēja. Kaut arī es zināju, ka daudz kas mainīsies, tomēr lēmumu nebija pieņemt viegli.  Biju runājusies ar savu māsu un māsas vīru un apsolīju atnākt atkal uz kristīgo mājas grupiņu. Grupiņas vadītājs teica, ka Jēzus negrib, lai turpinu dzīvot to dzīvi, kādu dzīvoju. Viņš teica, ka Jēzus nomira, lai es būtu brīva, laimīga, vesela un piepildīta. Šajā reizē es atsaucos un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un nožēloju grēkus. Sāku apmeklēt katru mājas grupiņu un katru dievkalpojumu. No dzirdētā tur sapratu, ka Dievs ir reāls un ar Viņu ir jāveido attiecības, lasot Bībeli un lūdzot. Tieši tas man bija pietrūcis, apmeklējot baznīcu bērnībā.

Pēc kāda laika apmeklēju arī draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, tajā piedzīvoju Dieva mīlestību, spēju patiesi piedot visiem cilvēkiem, kas man bija darījuši pāri. Dievs veica iekšējas pārmaiņas manī. Pēc laika konstatēju, ka mani vairs nemoka bezmiegs, depresija ir pazudusi, esmu kļuvusi droša un atvērta. Vairs nebaidos no cilvēkiem, jo zinu, ka esmu Dieva mīlēta un pieņemta. Nelietoju medikamentus un esmu brīva no pornogrāfijas atkarības. Mācītājs un grupiņas vadītājs mani ir garīgi cēluši. Esmu pieaugusi gudrībā un man ir plāni nākotnei. Tagad arī pati vadu mājas grupiņu un stāstu cilvēkiem par Jēzu. Gribu, lai cilvēki zina, ka Dievs ir reāls un ka vienīgais ceļš pie Viņa ir caur Jēzu Kristu un lēmumu sekot Viņam. Kādreiz sapņoju par to, ka varēšu liecināt par to, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi. Tagad tas ir noticis. Senāk sapņoju par filmu varoņiem un gribēju būt viņu vietā, tagad, kad skatos filmas, man cilvēku ir žēl, jo viņi nepazīst Jēzu. Tikai Jēzus var dot mieru un pilnību. Jēzus dzird katru saucienu pēc Viņa, kā ir teikts Bībelē Ap.d. 22:21:” Un ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” To novēlu ikvienam!”

Ilzes Ribokas liecību pierakstīja Haralds Austriņš    

Mintauts: Kopš pieņēmu lēmumu no sirds sekot Dievam, manā dzīvē ir tikai ieguvumi!

Publicēja 2021. gada 18. jūn. 11:51Laura Gruševa

Ziņas datums 18.06.2021

Kāpēc jāuzņemas kādi pienākumi jeb kalpošana Dievam, vai nepietiek vienkārši ar nākšanu uz draudzi? Dažkārt cilvēki šādi jautā, tomēr pienākumu uzņemšanās draudzē, kas ir labprātīga, liecina par cilvēka sirds stāvokli un attieksmi pret Dievu. Tie, kas izvairās no jebkādiem pienākumiem draudzē, lielākoties arī nesaglabā ne savu piederību draudzei, ne arī ticību Dievam vispār. Un pretēji – cilvēks var “iedegties”, sākot kalpot Dievam un cilvēkiem draudzē. Liekas, tieši tā notika ar Mintautu, kurš Dievam ticēja un bija piedzīvojis daudz žēlastības jau pirms ienākšanas mūsu draudzē “Kristus Pasaulei”, tomēr, kā pats atzīst, bija uz slidena ceļa ar daudz neatbildētiem jautājumiem. Kad Mintauts pieņēma lēmumu no vienkārša draudzes apmeklētāja kļūt par kristieti, kurš kalpo citiem, viņš arī izmainījās pats un viņa dzīvē sākās svētību laiks. Par savu ticības ceļu un pārmaiņām stāsta Mintauts:

“Kad man palika 18 gadu, vēlējos būt patstāvīgs, noīrēju sev dzīvokli, aizgāju projām no vecākiem un sāku dzīvot viens. Man bija darbs, laba alga un sākumā likās, tā dzīvot ir baigi forši. Iepazinos ar draugiem tāda pašā vecumā kā es. No viņiem es iemācījos dzert, smēķēt, un darīju to ne pa jokam. Vēlāk manu draugu loku papildināja narkomāni un bijušie cietumnieki. Sāku arī pats lietot narkotikas. Interesanti, kādreiz bērnībā es izjutu nepatiku pret narkomāniem, bet tagad bez jebkādām problēmām to darīju pats!

Drīz vien zaudēju darbu, dzīvokli, man nebija nekādu iztikas līdzekļu un es sāku dzīvot uz ielas kā bezpajumtnieks. Attiecības ar meiteni man izjuka alkohola dēļ. Visi paziņas no manis novērsās. Gandrīz veselu gadu dzīvoju pamestā mājā, dažkārt arī uz ielas. Tur nebija ne duša, ne siltums. Staigāju arī pa miskastēm, vācu pudeles un nespēju vairs nekādu darbu atrast. Biju izkāmējis, viss netīrs, ar utīm. Mazgājos benzīntankos vai “Maximas” tualetēs, ja izdevās tur iesprukt un ieslēgties. Vasarā gāju uz Daugavu.

Ar laiku man sākās epilepsijai līdzīgas lēkmes un krampji. Reiz mani atrada uz ielas bezsamaņā un es nonācu Gaiļezera slimnīcā. Tādā veidā pa dienu es varēju nokrist kādas piecas sešas reizes. Man nekas nevarēja palīdzēt. Jutu, ka ar mani drīz būs cauri. Tādu dzīvi es vairs nespēju izturēt. Kādu rītu pamodos pēc lēkmes, rokas uz paģirām trīcēja. Nezināju ko darīt. Man ienāca prātā, ka agrāk vecmamma televīzijā skatījās dažādu dievkalpojumu pārraides no Latvijas baznīcām. Es atcerējos, kā viņa pielūdza Dievu, un apzinājos, ka man var palīdzēt tikai Viņš.

Satiku kādu cilvēku no bijušās kompānijas, kurš apmeklēja kristiešu rehabilitācijas centru. Aizbraucu viņam līdzi. Tur mani nomazgāja, noskuva galvu un atbrīvoja no utīm. Jutu atbalstu un rūpes, kādas jau sen nebiju izjutis no cilvēkiem. Paliku pie viņiem, kādu nedēļu nedzēru, bet tad parādījās krampji un delīrijs. Tomēr tā vietā, lai sauktu ātro palīdzību un mani vestu uz “durku”, viņi lūdza par mani Dievu un es tiku dziedināts! Krampji, lēkmes un alkohola delīrijs pārgāja un nekad vairs neatgriezās. Kopš tā laika es vairs nelietoju ne alkoholu, ne narkotikas.

Rehabilitācijas centrā bijušie narkomāni un dzērāji stāstīja savas liecības, kā Dievs viņus atbrīvojis no atkarībām un atgriezis atpakaļ dzīvē. Sāku apmeklēt draudzi, klausīties svētrunas, lasīt Bībeli. Tā divus  ar pusi gadus es pavadīju rehabilitācijas centrā, kalpoju un palīdzēju tādiem pašiem narkomāniem un alkoholiķiem, kāds biju es.

Reiz, ejot pa ielu, nodomāju – pienācis laiks pašam sakārtot savu dzīvi un nostāties uz kājām. Kāds paziņa palīdzēja iekārtoties darbā un man parādījās nauda. Uz draudzi gāju tikai tik daudz, lai satiktu pazīstamus cilvēkus un nokārtotu kādas lietas. No mācītāja bija piedāvājumi uzņemties šajā draudzē kādu kalpošanu, tomēr es visu laiku atteicos. Nevēlējos, ka kāds no draudzes mani komandē, gribēju pats būt sev saimnieks. Ilgi savā rokā nebiju turējis naudu, tāpēc, kad algas dienā manā kontā ienāca lielāka summa, biju laimīgs. Pateicos Dievam, tomēr savas prioritātes es nebiju nolicis pareizi un naudas kāre pamazām pārņēma mani savā varā.

Biju pārstājis lasīt Dieva Vārdu, prātā atkal bija tusiņi un pasaulīgas kompānijas. Noliku Bībeli uz skapīša, arī uz draudzi gāju arvien retāk, likās, ka man tas vairs nav vajadzīgs. Dzīve bija sakārtojusies, man bija darbs, nauda, dzīvesvieta, un Dievs palika otrā plānā. Atzīšos, ka biju atsācis dažkārt atkal iedzert. Biju atpakaļ uz slidena ceļa un es pats to apzinājos.

Mans draugs, ar kuru mēs kādreiz kopā lietojām narkotikas, uzaicināja mani uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Tur es iepazinos ar kādu kalpotāju, viņa mani vienreiz uzaicināja uz savu mājas grupiņu, pēc tam vēlreiz. No sākuma pret draudzi “Kristus Pasaulei” attiecos rezervēti, jo nevēlējos mētāties pa dažādām draudzēm. Tomēr šajā draudzē mani piesaistīja tieši mīlestība un ieinteresētība, kas bija vērojama mājas grupiņā. Vēlāk dažādu iemeslu dēļ vajadzēja atrast jaunu vietu, kur pulcēties grupiņai. Kalpotāja, kura mani uzaicināja uz savu grupiņu, piedāvāja turpmāk mājas grupas sapulces noturēt pie manis dzīvoklī. Pēc nelielas svārstīšanās piekritu. Vadītāja man teica: “Tev, Mintaut, ir jāsāk kalpot! Tas būs liels solis uz priekšu tavā dzīvē!”

Kad es atvēru sava nama durvis mājas grupiņai, manā dzīvē sāka nākt svētības. Mana dzīve un attiecības ar Dievu tā pa īstam nostabilizējās tikai tad. Atsāku regulāri lasīt Bībeli, ko reiz biju nolicis malā, ik rītus nāku pie Dieva lūgšanā un izvēlējos par savu draudzi “Kristus Pasaulei”. Aizgāju uz savu iepriekšējo draudzi un atvadījos no viņiem mīlestībā.

Draudzes mācītāja sprediķi un mācība mani ceļ un ir devusi atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem, kas man bija pirms tam, arī kā kristietim. Pieņēmu lēmumu sākt kalpot Dievam pa īstam. Kopš tā laika savā dzīvē redzu tikai ieguvumus, nevis zaudējumus. Mani radinieki, mamma, tēvs un māsa saka, ka es pēdējā laikā esmu izmainījies. No manas mutes vairs neatskan rupji lamu vārdi. Es tam pat īsti nebiju pats pievērsis uzmanību. Kopā ar grupiņas cilvēkiem stāstām citiem par Kristu, tām Dieva žēlastībām, kuras katrs esam piedzīvojuši. Kalpoju cilvēkiem, palīdzot viņiem iepazīt Dievu, un pats vairāk iedziļinos Dieva lietās.

To, ko agrāk pat draudzē būdams, es nedarīju un izvairījos, tagad daru ar prieku, labprātīgi un nepiespiesti. Tagad es pats esmu iededzies un vēlos kalpot! Esmu arī apprecējies draudzē, tagad man ir ģimene. Dievs ir piepildījis arī šo lūgšanu un sakārtojis šo jomu manā dzīvē. Mana māte arī ir izmainījusi attieksmi gan pret mani, gan draudzi. Kad ierodos pie viņas ciemos, viņai vairs nav jāslēpj viss, kas vērtīgs, lai es to nenozogu, nepārdodu un nenotērēju naudu alkoholā vai narkotikās. Tagad viņa sagaida mani ar atvērtām rokām un mūsu attiecības ir pilnībā dziedinātas! Mana dzīve ir izmainījusies un es esmu laimīgs! Novēlu ikvienam no sirds sekot Dievam!”

Mintauta Dukāta liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

 

Edijs: Dievs man ir devis otro iespēju dzīvot!

Publicēja 2021. gada 7. jūn. 12:06Laura Gruševa

Ziņas datums 07.06.2021

Edijam ir tikai divdesmit pieci gadi, bet, neskatoties uz to, ka viņš ir pavisam jauns, Edijs ir gājis cauri smagām lietām savā dzīvē ar atkarībām, parādiem un bija pat reizi, kad viņš atradās starp dzīvību un nāvi, pārdozējot narkotikas. Viņš vēlas pastāstīt, kā Dievs viņu no tā visa izglāba:

“Sāku smēķēt un lietot alkoholu jau kad biju vēl nepilngadīgs, sākumā to darīju pa retam, bet ar laiku tas sāka kļūt biežāk. Visu laiku izjutu spēcīgu tukšuma sajūtu, kuru centos piepildīt, apreibinoties. Ar laiku sāku spēlēt azartspēles un arī iekūlos lielos parādos. Biju sācis lietot arī narkotikas un tas viss mani dzina depresijā. Visu laiku izjutu lielu nemieru, naktis nespēju gulēt, jo bija spēcīgs bezmiegs, kurš bija radies visu šo problēmu dēļ.”

Vai tu centies pārtraukt atkarības un dzīvot “normālu” dzīvi?

“Man bija ļoti daudz problēmas un, lai nebūtu par tām jādomā, tad izvēlējos apreibināties. Draugi arī bija ar tādu domāšanu kā man, tāpēc nebija, kas palīdz un pavelk ārā no tā visa.”

Kurā bridi tu saprati, ka tev ir jāvēršas pie Dieva?

“Dievam esmu ticējis jau no pašas bērnības, jo vecāki bija ticīgi un veda mani uz baznīcu, bet nekad man tur nekas neinteresēja un es neko nesapratu no tā visa, ko tur stāsta. Nekad neviens nebija stāstījis, ka pats svarīgākais ir lūgšana un Bībeles lasīšana un ka tajā ir liels spēks. Uz baznīcu gāju tikai pienākuma pēc, bet pienāca bridis manā dzīvē, kad es saslimu ar ērču encefalītu kā rezultātā ieguvu meningītu un nonācu slimnīcā.

Izrakstoties no slimnīcas, ārsts lika ārstēties mājas režīmā. Slimības un ārstēšanās dēļ mans organisms bija ļoti novārdzis, bet, neskatoties uz to, es izlēmu ārstēšanās vietā aiziet ar draugiem palietot narkotikas. Toreiz organisms neizturēja un es pārdozēju. Bija ļoti spēcīga vemšana un sajūtas, ka tūliņ miršu. Tajā reizē es sāku lūgt Dievu. Es Teicu Dievam, ka vēlos vēl dzīvot un lai Viņš dod man vēl iespēju. Pagāja neilgs bridis un man palika labāk. Arī domas par nāvi pazuda un nākamajā dienā pamostoties pasaule sāka likties labāka. Kopš tās reizies vēlme pēc visa sliktā bija mazinājusies, sāku visam apzināties mēru. Pēc šīs lūgšanas sāku apzināties, ka man vairs negribas dzīvot kā līdz šim.”

Ko tu darīji, lai mainītu savu dzīvi?

“Sāku novērsties no nepareizajiem draugiem, kas mani gremdēja. Nolēmu, ka sākšu iet uz dievkalpojumiem. Pārsteigums man bija, ka man pazvanīja brālēns, kurš apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei” un uzaicināja uz draudzes mājas grupiņu. Tas man bija kā apstiprinājums no Dieva, ka man ir jānāk. Atnākot uz grupiņu, neuztvēru to visu nopietni, likās ļoti smieklīgi tas, par ko tur runā. Pienāca svētdiena un atnācu arī uz draudzes dievkalpojumu. Tajā reizē mācītājs aizlūdza par apmeklētājiem. Izjutu ļoti spēcīgu Dieva tuvumu. Visam ķermenim gāja cauri tirpas un sajūtas bija neaprakstāmas. Izjutu, ka no manis iziet visas negatīvās emocijas, ticu, ka tajā bridi kļuvu brīvs no visa sliktā, kas bija manī. Atsaucos aicinājumam un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Izejot no dievkalpojuma sapratu, ka vēlme pēc cigaretēm ir prom un vairs negribu dzīvot kā agrāk. Jēzus bija mani dziedinājis un sāka mainīt manu domāšanu. Viņš aizpildīja visas manas tukšās vietas un mana dzīves bezjēdzības sajūta bija prom.”  

Kāda ir tava dzīve tagad?

“Kopš tās dienas ir pagājis gads un ne reizi neesmu smēķējis, neesmu lietojis alkoholu un narkotikas. Visas depresīvās domas, nemiers un tukšuma sajūta ir prom. Naktīs varu labi gulēt.

Ar Dievu īsā laika posmā esmu ticis vaļā no parādiem, kas bija pāris tūkstoši. Vairs nespēlēju azartspēles, kur aizgāja visas manas finanses. Dievs ir sakārtojis visu manu dzīvi pat vairāk, nekā es būtu spējis iedomāties toreiz, saucot uz Viņu. Man ir paradījušies mērķi, esmu iemācījies pastāvēt par sevi, nevis ļaut citiem vadīt manu dzīvi. Apkārt man ir labi cilvēki – draugi, kas mani ceļ, nevis gremdē. Ar Dievu jūtos laimīgs un piepildīts.

Esmu izgājis Bībeles skolu un uzzinājis daudz ko jaunu un svarīgu, ko varu pielietot savā dzīvē, lai dzīvotu kā veiksmīgs cilvēks. Šobrīd apzinos, cik liels spēks ir lūgšanai un ka ir jāveido personīgās attiecibas ar Dievu un tad Viņš darbojas.

Citiem novēlu laicīgi nākt pie Dieva un negaidīt brīdi, kad jau viss būs pazaudēts, jo cilvēks pats sevi nespēj izglābt, Dievs atrisina visas mūsu problēmas, un nevajag meklēt piepildījumu, kur tā nav. Jēzus ir tas, kas aizpilda visu un dziedina visu!”

Edija Fogta liecību pierakstīja, Edgars Paeglis

Anita: “Manī ir atgriezies prieks dzīvot!”

Publicēja 2021. gada 22. maijs 04:17Laura Gruševa

Ziņas datums 22.05.2021

Gandrīz katrs cilvēks savas dzīves laikā ir dzirdējis to, ka Dievs ir, taču priekšstati par ticību ir izveidojušies dažādi. Bieži vien tie ir diezgan negatīvi un skeptiski. Taču, kad pienāk brīdis cilvēka dzīvē, kad nākas atzīt to, ka saviem spēkiem ir grūti pārvarēt un atrisināt kādas problēmas, piemēram, tikt galā ar parādiem, veģetatīvās distonijas izraisītām panikas lēkmēm vai depresiju, tad daudzi sauc uz Dievu. Līdzīgi ir noticis ar Anitu, kura iepriekš esot skeptiski noskaņota pret ticību, stāsta par to, kā izmainījās viņas dzīve, tieši ienākot draudzē un iepazīstot Dievu:

"Kad biju maza, dzīvoju pretī pareizticīgo baznīcai. Visu bērnību es redzēju, kā cilvēki tur gāja iekšā, ārā, klanījās, cik bieži to darīja, un mans priekšstats par ticību un Dievu jau no mazotnes bija, ka tas viss ir drūmi, piespiesti un apspiesti. Šķita, ka redzu tur vairāk nepatīkamo, nekā patīkamo, jo domāju, ka tas ir kā pienākums, kas tiek jāizpilda tradīcijas pēc. Šo novērojumu dēļ vairāk skatījos uz baznīcu skeptiski, taču kaut kāda ticība Dievam tomēr manī iekšā bija.

Kad izšķīros no sava bērna tēva, manā dzīvē sākās tāds periods, kad kļuvu pārliecināta, ka visu varu izdarīt es pati. Atteicos pieņemt jebkādu palīdzību no citiem cilvēkiem, jo vairs neuzticējos nevienam. Sāku norobežoties no apkārtējās realitātes, iekļuvu arī parādos. Tā rezultātā sākās tāda kā lēna izdegšana, kas izvērtās depresijā un veģetatīvajā distonijā ar panikas lēkmēm, it sevišķi naktīs. Pēdējos deviņus gadus dzīvoju tādā kā "darbs - mājas - darbs - mājas" rutīnā, jo, piemēram, ieejot veikalā, nejutos droši, centos to "izskriet" cauri ātri, ātri, lai tiktu prom. Atrasties kaut kur sabiedriskās vietās man bija grūti, jo vienīgā vieta, kur jutos droši, bija mājās. Ļoti bieži gāju gulēt tieši ar mērķi, lai atslēgtos no šīs pasaules un miegā varētu sapņot, ko un kā es gribu.

Jau iepriekš es biju vienreiz apmeklējusi draudzi "Kristus Pasaulei", jo tur ar priekšnesumu uzstājās mans bērns un es atbraucu paskatīties. Toreiz pat domāju, ka braucu uz kādu koncertu, un biju izbrīnīta, kad priekšā iznāca mācītājs un sāka runāt. Kad es tur biju, ieraudzīju, ka viss var notikt citādāk, nekā es bērnībā tiku domājusi par ticību, dzīvojot blakus pareizticīgo baznīcai. Kādu gadu es nekur negāju, bet manī bija iekšēja sajūta un vēlme, ka vēlos šajā draudzē atgriezties. Pienāca brīdis, kad pagājušā gada janvārī mani atkal uzaicināja kādi cilvēki uz šo draudzi, es atsaucos un tad sāku apmeklēt arī savas pilsētas mājas grupiņu Ventspilī.

Visu šo laiku es skatījos un vēroju cilvēkus sev apkārt un domāju, - kā viņi var tik ļoti ticēt, kā tas iespējams? Man pašai tas vienlaicīgi vilka, taču vienlaicīgi bija arī "nu nē, nē". Izgāju Bībeles skolu, kā arī sāku lūgt Dievu. Pēc četriem mēnešiem, kad vēl bija neatrisinātas problēmas manā dzīvē, kā arī tikko sākās tā saucamais karantīnas laiks, kad uz laiku visu aizslēdza ciet, tad, atgriežoties atpakaļ darbā, panikas lēkmes sāka izteikti parādīties arī dienas laikā, piemēram, strādājot. Tās varēja būt pat līdz sešām reizēm dienā un izpaudās kā elpas trūkums, bet tā, ka tiešām likās, ka gals kāt. Vienreiz, esot darbā, jutu, ka atkal tuvojas lēkme un sapratu, ka nespēju vairs sevi turēt rokās. Pagāju nostāk no apkārtējiem un trijos teikumos teicu tādu lūgšanu, kā nu es mācēju - "Dievs, es zinu, ka tas nav no Tevis, tas ir no velna, paņem to projām!". Tā nu es tādus trīs teikumus pateicu, un burtiski pēc kādām divarpus stundām, cik atceros, mani pārņēma tāda sajūta, kuru ar vārdiem īsti izstāstīt nevar. Sākumā likās, ka būs kārtējā lēkme, jo nāca tas sajūtu vilnis, taču šoreiz tas bija citādāk. Lēkmes nebija, nebija ne siltuma, ne aukstuma, taču notika interesanta lieta – sajutu, ka kaut kas smags ir mani atstājis. Tā apziņa uzreiz bija skaidra, ka kaut kas no manis ir paņemts prom. Nu jau ir pagājis vairāk nekā gads, un panikas lēkmes kopš tā brīža vispār nav vairs bijušas. Zinu, ka Dievs mani atbrīvoja!

Otra svarīga lieta, kas man ir notikusi pa šo gadu, kad esmu sākusi iet draudzē – beidzot esmu tikusi vaļā no parādiem, kas man vilkās līdzi vairāku gadu garumā un jau zuda ticība, ka kādreiz spēšu to visu atrisināt. It kā kaut kāda risinājuma daļa jau bija gaidāma, taču nekādi nesanāca to nokārtot. Tas bija brīnumaini, kā tas viss sakārtojās gandrīz vienā momentā, un šobrīd man nekādu parādu vairs nav. Parādi bija lieta, kas mani savā ziņā arī dzina depresijā, un līdz ar parādiem man aizgāja prom arī šī ilgstošā nomāktība. Taču galvenais, ko es gribētu uzsvērt, ir ne tikai tas pārdabiskais – dziedināšana no veģetatīvās distonijas un depresijas, bet tieši tas, ka man ir izmainījies skatījums uz dzīvi. Man gribas teikt, ka tiešām esmu beidzot pamodusies no kaut kā. Esmu šobrīd sākusi sportot, ko nekad neesmu tā darījusi. Gribas dzīvot, visur braukt, darīt, baudīt dzīvi, iet uz priekšu! Un, ja runa ir par draudzi un Dievu, es kalpoju, uzņemos pienākumus savā draudzē un daru to ar lielu prieku.

Tev, kas lasi šo liecību, vēlos novēlēt nebūt tik skeptiskam pret baznīcu un Dievu, jo arī es agrāk nezināju, ka ir tāds Dzīvais Dievs, nevis vienkāršu reliģiozu rituālu izpilde, ejot uz baznīcu kā ēku nevis uz draudzi, kur patiešām cilvēki sanāk kopā, lai pielūgtu un iepazītu Dievu. Daudz cilvēku to nemaz nezina, un tas, ļoti iespējams, ir iemesls, kāpēc viņi ir tik skeptiski pret ticību Dievam. Mans ieteikums un novēlējums arī ir – uzticēties cilvēkiem, kas stāsta tev par Dievu un kurus Dievs tavā dzīvē ir ielicis, un mācēt pieņemt palīdzību."

Anitas Laures liecību pierakstīja Beāte Meirāne

Agita: pirms pāris gadiem nespēju iedomāties, ka reiz cilvēkiem stāstīšu par Dievu!

Publicēja 2021. gada 7. maijs 08:09Laura Gruševa

Ziņas datums 07.05.2021

Kad cilvēki izvēlas veltīt savu dzīvi Dievam, nereti viņus nodarbina jautājums: “Labi, es atstāšu savus netikumus un nepareizo dzīves veidu, bet kas nāks vietā?” Agitas dzīve ir piemērs tam, ka kristieša dzīve nebūt nav garlaicīga, pelēka un pliekana. Kad kādreizējā ballīšu apmeklētāja iepazina Kristu, viņa savas dzīves piepildījumu atrada kalpošanā cilvēkiem. Šodien Agita ir patiesi priecīga un laimīga. Iepriekšējais dzīvesveids viņu vairs nevilina. Par to, kā izmainījās viņas dzīve, Agita stāsta:

“To, ka Dievs ir, zināju jau no bērnības. Mamma man daudz stāstīja par Dievu un arī lūdza par mani. Kopā ar viņu gājām uz baznīcu, apmeklēju svētdienas skolu un kristīgās nometnes. Atceros, ja bija kādas problēmas, mēs abas kopā lūdzām un man kļuva labāk.

Tomēr es izaugu par tādu pašu meiteni, kā visas man apkārt – mani interesēja ballītes un klubi, alkohols un puiši. Ņēmu pretī visu, ko pasaule piedāvāja. Ja sākumā man šāds dzīves veids šķita ļoti krāsains un aizraujošs, tad drīz vien parādījās pirmās problēmas. Biju ļoti haotiska un nespēju savākt savas emocijas. Ātri kļuvu aizkaitināma un dusmīga. Nemācēju sevi kontrolēt. Nepratu rīkoties ar naudu. Kaut arī nodarbojos ar uzņēmējdarbību, nauda kā nāca, tā aizgāja. Šķērdēju naudu veikalos, nevajadzīgi iepērkoties.

Man bija grūti veidot attiecības ar puišiem, parasti, cik ātri tās sākās, tikpat ātri arī beidzās. Šīs attiecības bija toksiskas un egoistiskas. Man likās, ka visas domstarpības kopdzīvē var atrisināt tikai ar strīdiem un ka pie visām manām problēmām vainīgi ir visi citi, tikai ne es. To, kas ir ģimene, normālas attiecības starp sievieti un vīrieti, es nezināju.

Priekšstats par Dievu man bija, ka Viņš ir kā kaut kāds augstāks spēks, un man ar to arī pilnīgi pietiek. Ticu ka tā ir, un viss. Ne es lasīju Bībeli, ne nācu pie Viņa lūgšanā, ne apmeklēju draudzi. Manu dzīvi veidoja alkohols un ballītes. Par mammu, kas apmeklēja draudzi, domāju, ka viņa ir ievilkta kādā sektā. Ar laiku man sākās ļoti liela depresija, mocīja arī mazvērtības kompleksi un bija sajūta, it kā es dzistu ārā. Visu laiku sēdēju mājās un raudāju. Attiecībās ar citiem cilvēkiem viss bruka un juka. Tajā brīdī es sapratu, ka man nepieciešama palīdzība, jo ja es neko nedarīšu, tas var beigties ļoti slikti.

Pagājušajā vasarā mamma ieteica man aiziet uz kādu kristīgu jauniešu pasākumu. Tas bija draudzes “Kristus Pasaulei” neformālais sadraudzības pasākums. Kaut arī man bija slikts priekšstats par šāda veida draudzēm, tomēr manas problēmas bija tā samilzušas, ka nolēmu aiziet. Pasākumā man ļoti patika, iedraudzējos ar kādu meiteni, kura mani uzaicināja arī uz mājas grupiņu. Es aizgāju un pirmajā reizē jutu, ka Dievs man pieskaras un samīļo. Visu laiku raudāju vienā laidā. Pēc tam man vairs nebija pretestības pret šo draudzi, tās cilvēkiem un visu, kas tur notiek un ko tur māca. Drīz vien jau biju arī dievkalpojumā. Mācītājs runāja par piedošanu, pašās beigās aicināja cilvēkus uz aizlūgšanu par viņiem. Arī es aizgāju un Dievs mani atkal aizskāra. Man lija asaras un pēc ilgiem gadiem es spēju piedot cilvēkiem, kuri man dzīvē bija darījuši pāri. Man bija sajūta, ka arī pašai ir piedots.

Sāku iet uz mājas grupiņu regulāri, ik rītus lasīt un studēt Bībeli. Aizbraucu uz draudzes lūgšanu nometni inkaunteru, kur Dievs mani dziedināja no depresijas un izdegšanas sindroma. Kļuvu brīva no mazvērtības kompleksa. Ienākot draudzē, pārgāja jebkāda vēlme apmeklēt ballītes, klubus un meklēt savas dzīves piepildījumu nenopietnās attiecībās. Kopš pagājušās vasaras ir pārgājusi jebkāda vēlme pēc šāda dzīvesveida un vairs nelietoju alkoholu. Kāds varbūt jautās – kas tad ir nācis vietā? Kādreiz, pirms draudzes, domāju – kā gan es spētu dzīvot bez ballītēm, puišiem un alkohola? Taču tagad mana dzīve ir tik piepildīta un interesanta, ka man vairs neinteresē tas, ko es darīju iepriekš. Atdodot savu dzīvi Dievam no sirds, šīs nepareizās lietas vienkārši aizgāja projām no manas dzīves un tagad to vairs nav! Man pat nebija lielu cīņu, lai atteiktos no ballītēm un alkohola. Šīs lietas mani vienkārši vairs nevilina. Pirms pāris gadiem es pat nespēju iedomāties, ka pienāks diena, kad es cilvēkiem stāstīšu par Dievu!

Cilvēki, kuri mani pazina agrāk, ir ievērojuši, ka es esmu ļoti izmainījusies. Ja agrāk es visās savās problēmās vainoju citus un man neviens neko nespēja aizrādīt, tad tagad es uzklausu citu cilvēku padomu un pamācību. Dzīve Kristū nemaz nav grūta, tā ir patīkama! Man ir prieks, ka es varu cilvēkiem, kam ir grūti un ir depresija, palīdzēt ar padomu un aizlūgšanu. Tajā es tagad redzu savas dzīves jēgu, prieku un piepildījumu.

Lūgšanām ir ļoti liels spēks! Reizēm pati brīnos, cik ļoti Dievs mīl mani, savu bērnu. Kad es agrāk savu dzīvi vadīju pati, bez Dieva, man viss juka un bruka, taču tad, kad es uzticēju savu dzīvi Dievam, viss sāk notikt! Katru dienu esmu laimīga un priecīga. Un man ir liela vēlme palīdzēt citiem, lai arī viņiem dzīvē notiek pozitīvas pārmaiņas, tāpat kā man.”

Agitas Šķerbergas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

1-10 of 1287