ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Kitija: Depresija pamazām atkāpās un tagad esmu laimīga!

Publicēja 2018. gada 15. nov. 12:22Laura Gruševa

Ziņas datums 15.11.2018

Kā daudziem bērniem mūsu sabiedrībā, Kitijai bija sarežģīti ģimenes apstākļi un grūta bērnība. Savā ģimenē, vēlāk arī skolā un sabiedrībā, nekur viņa nejutās pieņemta, vajadzīga un mīlēta. Jaunā meitene visur meklēja mīlestību, arī attiecībās, taču nekur neatrada to, pēc kā slāpa viņas sirds. Kaut arī Kitija pēc dabas ir cīnītāja, ar laiku nolaidās rokas, uzmācās depresija un pat pašnāvības domas.

Tikai iepazīstot Dievu un ienākot draudzē, viņa atrada to, ko ilgus gadus bija meklējusi un pēc kā ilgojusies. Depresija un pašnāvības domas atkāpās, sirdī ienāca prieks, miers un dzīves piepildījums. Kitija bez liekuļošanas saka, ka tagad viņa ir patiesi laimīga. Par to, kā tas notika, viņa stāsta nelielā sarunā.

“Kā bērns esmu izgājusi cauri visam, kam vien varēju iziet. Mammai ar tēti nebija labas attiecības, viņi nemitīgi konfliktēja un, kad man bija seši gadi, vecāki izšķīrās. Paliku pie mammas, bet viņai drīz bija jau cits vīrietis, kurš tikai pāris reizes nedēļā bija mājās. Vecākiem nebija laika rūpēties par mani. Savā ģimenē jutos lieka, atstāta novārtā un nevienam nevajadzīga. Arī skolā, lai kur es mācījos, citi bērni mani apcēla un izstūma no sava vidus. Meklēju mīlestību cilvēkos, taču likās, ka visa pasaule nostājusies pret mani.

Kaut arī centos strādāt jau no vienpadsmit gadu vecuma, ar darbiem man neveicās, jo bieži pietrūka spēka pašai būt disciplinētai un novest iesāktās lietas līdz galam. Jutos nedroša un nespēju uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Jau piecpadsmit gados man bija attiecības ar vecāku vīrieti. Meklēju viņā to, kas man tik ļoti bija pietrūcis – tēvu, atbalstu un aizstāvi. Biju iemīlējusies un viņa dēļ gatava laboties, atmest alkoholu un citus netikumus. Bet viņš visu laiku pavadīja pa ballītēm un man uzmanību veltīja arvien retāk. Pēc kāda laika man bija cits puisis, kurš materiāli rūpējās par mani, nesmēķēja un nedzēra, bet bija atkarīgs no datora un arī neveltīja man tik daudz vērības, cik es gribēju.

No nepārtrauktas vainas apziņas, neveiksmēm un mazvērtības man bija izveidojusies depresija kā pastāvīgs stāvoklis, no kura nespēju tikt ārā. Gāju pie psihoterapeita stāstīt savas problēmas un meklēt palīdzību. Viņš man mācīja dažādas “dzīves gudrības”, populārus padomus, kas tā arī neko nespēja pa īstam mainīt manā dzīvē un nedeva ne mīlestību, ne spēku, ne piepildījumu. Tad man nozīmēja zāles. Tās lietojot, it kā uzlabojās garastāvoklis un kļuvu nosvērtāka. Tomēr tā bija ķīmiska iedarbība uz smadzenēm nevis īsta brīvība, un to es ļoti labi apzinājos.

Beigās nonācu tik tālu, ka sāku ienīst visus cilvēkus, jo biju viņos vīlusies. Tajā pašā laikā kaut kur dziļi ticēju, ka ir arī labi cilvēki, mīļi un iekšēji skaisti. Šādus cilvēkus apzināti vai neapzināti, es biju meklējusi visu savu dzīvi. Tomēr nekad nebiju iedomājusies, ka tie varētu būt kristieši draudzē!

Pusaudzes gados man bija draudzene, kura mani apcēla, taču tad viņa ar savu mammu sāka apmeklēt kādu draudzi Rīgā. Viņa uzaicināja arī mani un mēs kļuvām pat labākās draudzenes. Taču tur viss bija krievu valodā un es neko nesapratu. Kādu laiku pagājusi, es šo vietu atstāju.

Nākamos gandrīz trīspadsmit gadus metos iekšā dzīves virpulī, lai aizpildītu trauksmi un tukšumu sevī. Draugi, tusiņi un klubi, kā arī cigaretes un alkohols bija mana ikdiena. Depresīvais stāvoklis jo dienas kļuva arvien smagāks. Pirmo reizi domas par pašnāvību iezagās, kad sāku mācīties augstskolā. Tās nāca it kā no malas un pamazām kļuva arvien uzmācīgākas. Sākumā tām cīnījos pretī, taču kļuva arvien grūtāk. Nonāca tik tālu, ka sapratu, vai nu es izdarīšu pašnāvību, vai pa īstam meklēšu Dievu! Zināju, ka viena pati, bez Viņa palīdzības, es dzīvot tālāk vairs nevaru.

Atcerējos īso laiku savā dzīvē, kad apmeklēju draudzi. Toreiz es taču spēju būt priecīga un laimīga! Kaut arī tajā reizē neizvēlējos savu dzīvi atdot Dievam, kaut kas labs, kāda ticības sēkla bija manī aizķērusies. Manī pamodās slāpes pēc Dieva. Man vajadzēja aiziet uz dievkalpojumu! Vienalga, kur un kā. Tā bija kā iekšējā balss.

Tad satiku draudzeni, kurai dzīvē arī bija līdzīgas problēmas. Kad stāstīju viņai par savu dzīvi un ieminējos, ka gribu iet uz dievkalpojumu, izrādījās ka viņa jau mēnesi apmeklē draudzi “Kristus Pasaulei”! Svētdien mēs abas atnācām uz dievkalpojumu, vēlāk arī uz mājas grupiņu. Es atvēros Dievam un man ļoti šeit patika. Šā gada aprīlī es atdevu savu dzīvi Kristum un pieņēmu Viņu par savu Kungu un Glābēju. Tajā brīdī es sajutu neparastas izmaiņas sevī. Es ļāvos šim procesam, nepretojos tam un Dievs mani mainīja. Es nespēju to visu aprakstīt un paskaidrot cilvēcīgiem vārdiem, kas notika pie manis, bet mainījās visa mana domāšana un uzskati pašai par sevi. Biju draudzes lūgšanu seminārā inkaunterā, kur par mani aizlūdza kalpotāji un es piedzīvoju Dievu tā, ka likās ka visa mana dzīve paskrien gar acīm. Es apzinājos, ka Viņš ir dzīvs, patiess un bezgala mīl mani. Kopš tās reizes es katru rītu lasu Bībeli, lūdzu Dievu, sarunājos un arī piedzīvoju Viņu savās lūgšanās. Es tās saucu par personīgām attiecībām ar Dievu līdzīgi kā ar tuvu, mīļu cilvēku.

Depresija atkāpās pamazām, jau inkaunterā kļuva stipri vieglāk, tomēr arī pēc tam cīņa ar sliktām domām reizēm turpinājās. Draudzes mājas grupiņā par mani nemitīgi aizlūdza un kopējiem spēkiem izdevās pārvarēt velna uzbrukumus.

Tagad esmu laimīga, jo apzinos savu vērtību Kristū. Vairs nemeklēju kādu, kas par mani parūpēsies, bet pati mācos uzņemties atbildību par savu dzīvi un rūpēties par sevi. Man ir vairāk spēka un motivācijas. Ar Dievu stāvu pāri visām problēmām. Ja tādas ir, Dieva dotais miers palīdz koncentrēties uz risinājumu, nevis uz pašu problēmu. Ja iepriekš manu dzīvi vadīja emocijas, tad tagad esmu kļuvusi nosvērtāka, mazāk “filozofēju”, nevados no jūtām, bet spēju darīt to, kas jādara. Vairs nelietoju alkoholu. Tas man vairs nav vajadzīgs, jo man ir Dievs un es savu prieku rodu Viņā. Mācītāja svētrunas dievkalpojumos un arī vadītājas uzmundrinājumi grupiņā palīdz man mainīties. Ar katru dienu kļūstu atbildīgāka un disciplinētāka. Tas izpaužas gan darbā, gan pozitīvā attieksmē pret dzīvi. Pašlaik man ir stabils darbs un pašai sava dzīves vieta.

Cilvēkiem, kuri ir depresijā un kuri vēl nepazīst Dievu, es novēlētu nekad nepadoties, bet meklēt un tuvoties Dievam!”

Kitijas Beitānes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Paļāvos uz Dievu un sāpju vairs nav!

Publicēja 2018. gada 8. nov. 12:22Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 8. nov. 12:24 ]

Ziņas datums 08.11.2018

Dievs ir tāds Tēvs, kurš grib palīdzēt arī mūsu ikdienas lietās, sīkumos un atbildēt uz mūsu jautājumiem brīnumainā veidā. Inetai gadījās savainot kāju tieši pirms iešanas uz dievkalpojumu, taču viņa nepadevās – kā jau parasti svētdienā, Ineta devās uz draudzi un vēlāk arī izmēģināja kādu padomu, ko bija saņēmusi no Dieva pēc lūgšanas. Tā rezultātā – no sāpēm ne vēsts!

Ineta stāsta: „No rīta nejauši nokritu pa kāpnēm un nobijos, jo izjutu lielas sāpēs kājā. Šķita, ka lauzts nebija, taču jutos ļoti dīvaini. Tā kā tas notika pirms paša dievkalpojuma, nodomāju, ka vienalga došos  un pēc tam jau redzēs. Pēc dievkalpojuma sāpes vēl pat sastiprinājās – tieši locītavā virs pēdas. Tās bija tik ļoti smeldzīgas, ka nevarēju izkāpt no mašīnas. Sāku lūgt Dievu par to un prasīju Viņam, ko man darīt. Tā kā jau trīs gadus esmu ar Dievu, es Viņam uzticos un zinu, ka Dievs var palīdzēt. Tāpat man ir pārliecība, ka nevienu dievkalpojumu nav vērts izlaist. Pēc tam, kad biju palūgusi, man ienāca prātā kāda doma, kas bija šķietami neloģiska – paturēt kāju siltā sālsūdenī. Domāju – parasti taču ir vajadzīgs auksts ūdens, lai palīdzētu muskuļiem. Tomēr izmēģināju šo ideju un pēc tā spēju jau pielikt kāju pie zemes.

Vēlāk sāpes izzuda pavisam! Es ticu, ka tas, ka es tomēr aizgāju uz dievkalpojumu, lūdzu un uzticējos Dievam, parādīja manu ticību, ko Viņš ir mans Ārsts! Un arī šādās situācijās Viņš dziedina un palīdz. Esmu ļoti pateicīga Dievam par to.”

Inetas Zaķes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Dziedināšanas dievkalpojumi Valkā un Valmierā

Publicēja 2018. gada 4. nov. 11:07Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 4. nov. 12:05 ]

Ziņas datums 04.11.2018

Šoreiz draudzes “Kristus Pasaulei” kalpotāju un slavētāju komanda kopā ar mācītāju Mārci Jencīti devās uz Valku un Valmieru, lai arī šeit ikviens varētu saņemt aizlūgšanas par personīgām vajadzībām un dzirdēt evaņģēlija vēsti. Dziedināšanas dievkalpojumos „Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs un evaņģēlists Mārcis Jencītis aizlūdz par cilvēku vajadzībām un māca par to, cik svarīgas ir personīgas attiecības ar Dievu, kas ir dziedināšanas garants visas dzīves garumā. Cilvēki kopā varēja slavēt Dievu un pieņemt lūgšanā Jēzu Kristu par savu Glābēju.

Šo dievkalpojumu laikā un pēc tiem cilvēki saņem izmaiņas dažādās dzīves jomās.

Šoreiz kāda sieviete vārdā Vallija liecināja par dziedināšanu, ko saņēma slavējot Dievu, – viņai visu nedēļu sāpēja celis, taču sieviete izlēma uzticēties Dievam un gāja uz dievkalpojumu. Pēc aizlūgšanām Vallija visiem parādīja, cik viegli viņa var kustēties, vairs neizjūtot diskomfortu.

Dziedināšanas dievkalpojumu informatīvais klips ar liecībām par atbildētām lūgšanām un izmainītām dzīvēm:

https://www.youtube.com/watch?v=30cWW6axUKg&t=1s

Šeit var aplūkot bildes no dievkalpojuma Valkā: https://bit.ly/2JDm7Zn

un Valmierā: https://bit.ly/2AKuKP2

Nākamie dziedināšanas dievkalpojumi notiks 10. novembrī plkst. 12:00 Alūksnē, Mākslas skolā, O. Vācieša ielā 2 un Smiltenē plkst. 19:00 viesnīcā „Brūzis”, Brūža ielā 2.

Nāc pats un aicini draugus!

Vairāk info: www.kristuspasaulei.lv

Kristīne Zeltiņa

Pēc aizlūgšanas iekaisums pārgāja!

Publicēja 2018. gada 1. nov. 13:14Laura Gruševa

Ziņas datums 01.11.2018

Pirms kāda laika Svetlana saskārās ar urīnceļu iekaisumu, kas viņu pārsteidza diezgan negaidīti. Tā kā Svetlana tic Dievam un apmeklē draudzi, viņa devās uz aizlūgšanu par šo vajadzību, un brīnumainā kārtā jau nākamajā dienā jaunā sieviete jutās daudz labāk.

Svetlana dalās ar notikušo: „Problēmu pamanīju diezgan pēkšņi. Tā bija sestdiena, kad devāmies uz   Tautas lūgšanu sapulci „Dievs, svētī Latviju!”. Iekšēji jutu pastāvīgu diskomfortu, tādu kā kņudēšanu. Pašsajūta arī nebija visai laba, un ir diezgan grūti pat aprakstīt, kā jutos tajā rītā. Tā bija vēsa diena, man bija jāpiedalās korī un, iespējams, es biju kaut kur apaukstējusies. Kad urīnā pamanīju asinis, mani  tas sāka ļoti uztraukt, jo uzreiz iztēlojos antibiotiku kursu un slimības lapu, ko ļoti nevēlējos! Turklāt pie ārsta es būtu tikusi tikai pirmdien. Lai gan simptomi bija nepatīkami un nopietni, nolēmu to visu uzticēt Dievam. 

Tautas lūgšanu sapulces laikā notika aizlūgšanas, kur dažādi mācītāji lūdza par cilvēku vajadzībām. Arī es izmantoju izdevību un devos pie mācītāja, kurš lūdza par manu kaiti un arī citām vajadzībām. Braucot mājās vakarā  iedzēru Ibumetīnu, jo man sāka sāpēt arī galva, taču daudz neuztraucos, jo paļāvos uz Dievu. Nākamajā  dienā jutos daudz labāk! Asinis vairs nebija manāmas. Vēl dažus vakarus jutu kņudēšanu vēderā un galvassāpes, taču turpināju lūgt par to un apliecināt, ka esmu dziedināta. Kopš tā laika simptomi vairs neatkārtojās!

Svetlanas vajadzība tika atrisināta – viņa vienmēr uzticas Dievam un cīnās lūgšanās par savām vajadzībām. Problēma, kas varēja izvērsties ar vairākām dienām vai pat nedēļām slimības režīmā, nu vairs neeksistē! Uzticies Dievam un lūdz par savām problēmām, jo Dievs ir varens un vēlas tās atrisināt!

Svetlanas Kraujas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Ilona: Atgriešanās draudzē un “restartēta” ģimene

Publicēja 2018. gada 25. okt. 12:19Laura Gruševa

Ziņas datums 25.10.2018

Kas notiek ar kristieti, ja viņš aiziet no draudzes? Vai iespējams palikt ar Dievu un būt ticīgam bez Dieva ģimenes un kristīgas vides? Vai šādi iespējams būt Dieva svētītam? Pirms pieciem gadiem Ilona regulāri apmeklēja draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un grupiņu, bija atradusi šeit draugus un atbalstu. Viņas dzīve mainījās un gāja uz augšu, ticīgo vidū viņa jutās labi. Taču tad jaunā sieviete nolēma aiziet no draudzes. Par iemesliem, turpmāko dzīves pavērsienu un visbeidzot – atgriešanos viņa stāsta nelielā sarunā.

Kāpēc tu aizgāji no draudzes? Kas notika?

Nebija tā, ka man šeit kas nepatiktu vai būtu bijis nepieņemams. Aizgāju, jo padevos mammas spiedienam. Tobrīd dzīvoju pie viņas ar abiem bērniem no iepriekšējām attiecībām un es biju finansiāli atkarīga no vecākiem. No sākuma stāstīju viņiem par Dievu un to, ka esmu atradusi sev draudzi. Taču pamazām brieda nopietns konflikts līdz mamma paziņoja – ja es turpināšu apmeklēt draudzi, tad viņa man vairs nekādi nepalīdzēs. Viņai nebija pieņemama mana ticība un cilvēki, ar ko es komunicēju. Tobrīd vēl garīgi nebiju tik stipra, lai pastāvētu par savu ticību un pārliecību, tāpēc pakļāvos mammas vēlmēm.

-       Kā veidojās tava dzīve pēc tam?

Pirmā sajūta – kā no laivas izmesta. Pietrūka ticīgi draugi, viņu atbalsta, kristīgas vides. Pietrūka dievkalpojumu, draudzes un mājas grupiņas aktivitātes. Sākumā es sevi mierināju ar domu: “Es taču pati visu varu, es ticu Dievam”. No sākuma ķepurojos, bet pēc tam “atdzisu”. Laiks, ko pavadīju lūgšanā un lasot Dieva vārdu, kļuva arvien īsāks, virspusīgāks un retāks, līdz izzuda gandrīz pavisam. Kādu dienu es apjautu, ka esmu atgriezusies savā iepriekšējā dzīvē. Sāku satikties ar vecajiem draugiem un draudzenēm, gāju uz randiņiem, līdz iepazinos ar vīrieti, kurš Dievu nepazina. Mēs apprecējāmies un pēc kāda laika “pieteicās” bērniņš.

Kopā ar vīru un bērniem pēc kāzām dzīvojām pie manas mammas. Taču pavisam drīz mana jaunā ģimene sāka jukt un brukt. Vīrs daudz dzēra, jo atrada kompāniju ar manu tēvu, kuram arī bija problēmas ar alkoholu. Viņš vairāk laika pavadīja kopā ar manu tēvu, lietojot grādīgos dzērienus, nekā ar mani un bērniem. Vakarā iekrita gultā un vispār nebija runājams. Tā kā pati alkoholu nelietoju, teicu, ka viņam vajadzēja precēt tādu sievu, kas arī mīl iedzert. Ģimenē mums regulāri trūka naudas un bieži vien līdz algai nācās aizņemties no mammas. Mūsu attiecības bija uz izjukšanas robežas.

Runāju ar vīru, ka mums nevajadzētu dzīvot kopā ar maniem vecākiem, bet pašiem atrast jaunu dzīvesvietu un veidot savu ģimeni. Visi tuvinieki centās atrunāt – tu taču nepelni tik daudz, lai varētu pati īrēt savu dzīvokli! Tev taču mamma tā palīdz! Jā, mamma palīdzēja gan materiāli, kad klausīju viņu un negāju uz draudzi, mēs arī nestrīdējāmies un attiecības bija labas, tomēr caur to visu viņa noteica mūsu dzīvi.

Kad tu saprati, ka vajadzētu atgriezties?

Šajā laikā es bieži pārdomāju savu dzīvi un man bija iespēja salīdzināt, kāds bija laiks draudzē un kāda kļuva mana dzīve pēc tam. Man bija žēl, ka biju atstājusi draudzi, ticīgus cilvēkus un Dievu. Secinājums bija pilnīgi viennozīmīgs – draudzē esot, dzīve bija daudz labāka, nekā bez draudzes. Zināju, ka daudzas lietas manā dzīvē ir jāmaina un jāsakārto. Ģimenē bija alkohols un strīdi, līdz es vairs nespēju ar to cīnīties. Kādreiz man likās, ka pati spēju tikt galā ar šādām situācijām, bet tagad sapratu, ka man un manai ģimenei var palīdzēt tikai Dievs. Sāku lūgt, lai Viņš palīdz man izlauzties no mammas kontroles un dzīvot pašai savu, finansiāli patstāvīgu dzīvi.

Tieši tad mani uzmeklēja mana bijusī mājas grupiņas vadītāja. Mēs pa reizei sazvanījāmies un tikāmies kādā kafejnīcā. Viņa mani visu laiku aicināja atpakaļ uz draudzi un mājas grupiņu. No sākuma bija kauns un neērti, bet savā sirdī es zināju, ka darīju nepareizi, aiziedama no draudzes un ka Dievs vēlas, lai es atgriežos tur atpakaļ. Kad pēc piecu gadu pārtraukuma nolēmu atkal atbraukt uz grupiņu, sirdī bija bailes – ko gan mamma teiks? Taču es pārvarēju sevi un nākamajā svētdienā biju dievkalpojumā un arī nožēloju grēkus un ieaicināju Jēzu savā dzīvē no jauna. Nākamajā reizē uz mājas grupiņu uzaicināju arī savu vīru. Tajā vakarā par viņu aizlūdza un kopš tās reizes viņš vairs nelieto alkoholu. Tas ir brīnums! Mans vīrs atgriezās pie Dieva, piedalījās draudzes lūgšanu seminārā inkaunterā, kļuva brīvs arī no smēķēšanas, mūsu ģimene un attiecības ir pilnīgi izmainījušās!

Nu jau četrus mēnešus tu atkal esi draudzē un kopā ar Dievu. Kas ir mainījies šajā laikā?

Vispirms mēs sākām īrēt paši savu dzīvokli un devāmies prom no mammas. Ķekavā vispār ir ļoti grūti atrast vietu, kur dzīvot, bet notika brīnums! Jau nākamajā dienā pēc tam, kad bijām ielikuši sludinājumu internetā, mums piezvanīja kāda sieviete un piedāvāja ļoti izdevīgu variantu. Mēs pārvācāmies no vecākiem uz savu jauno dzīvokli.

Ar mammu sākām retāk kontaktēties, jo, protams, viņa neatbalstīja manu izvēli. Taču tagad mamma, kaut arī pati netic Dievam, tomēr ir sākusi cienīt manus uzskatus un attiecības pamazām uzlabojas. Kad mēs parādām, ka mums ir stāja un mugurkauls, arī valdonīgi cilvēki sāk mūs cienīt un respektēt! Tagad mamma brauc ciemos un atceras mūs katros svētkos. Mūsu ģimene ir pilnīgi “restartēta”!  Ik dienas nāku pie Dieva lūgšanā un lasu Bībeli. Esam svētīti arī materiālā ziņā tā, ka mums pašiem kā ģimenei visa kā pietiek un nav vairs vajadzības lūgt palīdzību no mammas. Man un arī vīram ir labs darbs, regulāri ir arī papildus klienti un iespējas nopelnīt. Tagad jau varam pat atlikt un iekrāt.

Cilvēkiem, uz kuriem tuvinieki izdara spiedienu, kuri šaubās nākt uz draudzi un jūtas atkarīgi no piederīgo kontroles, es gribu ieteikt tomēr saņemties un apliecināt savu ticību, nākt uz draudzi, jo parasti tie draudi nav tik briesmīgi, kā sākumā liekas! Var dzīvot pats ar savu ticību, uzskatiem un pastāvēt Dievā! Dievs dod spēku uzvarai.

Sarunas beigās mēs pienākam arī pie Ilonas vīra.

Uldi, ko tu vari teikt par izmaiņām ģimenē, kopš abi esat draudzē? Kā jūsu dzīve ir mainījusies?

Kad mums gandrīz bija izjukusi ģimene un viss gāja tikai uz slikto pusi, tad sieva teica, ka man jānāk pie Dieva un jāapmeklē draudze. Tagad, īpaši pēc inkauntera, viss ir mainījies. Mums ar sievu ir pilnīgi citas attiecības. Atgriezušās jūtas, pieķeršanās un uzticēšanās.”

-       Ir daudzi cilvēki, kuri protestē, kad viņu dzīvesdraugi tic Dievam un apmeklē draudzi. Ko tu teiktu viņiem?

“Atnākt uz draudzi un visu redzēt pašiem. Ja tu neatgriezīsies pie Dieva un nevēlēsies mainīties, tad nekas tavā dzīvē arī nemainīsies!”

Ilonas Karpes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

Ir noslēgusies pirmā Starpkonfesionālā Lūgšanu sapulce „Dievs, svētī Latviju!”

Publicēja 2018. gada 20. okt. 23:25Līga Paņina   [ atjaunināja Laura Gruševa 2018. gada 25. okt. 12:24 ]

Ziņas datums 21.10.18.

Ir noslēgusies pirmā Starpkonfesionālā Lūgšanu sapulce „Dievs, svētī Latviju!”

Vakar, 20. oktobrī, Skonto hallē norisinājās pirmā Starpkonfesionālā lūgšanu sapulce „Dievs, svētī Latviju!”. Tas ir vēl nebijis pasākums, kas vienoja dažādu konfesiju līderus, mācītājus un bīskapus lūgšanā par Latviju.


Lūgšanu sapulces mērķis bija izaugsme katras konfesijas/draudzes ietvaros, kopīga vienota lūgšana un iestāšanās par kristīgām vērtībām Latvijā. Tajā uzstājās starpkonfesionāls kopkoris un vadošie draudžu slavēšanas līderi. Pasākumā valdīja brīnišķīga un pacilāta atmosfēra, vērojot tik dažādu konfesiju pārstāvjus vienkopus slavējot Dievu, lūdzot par Latviju un runājot par vienotības spēku.


Ikviens varēja parakstīt petīciju par ģimeniskām un kristīgām vērtībām Latvijā. Petīcijas ir iespējams parakstīt arī elektroniski portālā www.parlatviju.lv, kas tika nesen aktivizēts. Tajā caur internetbanku autorizāciju iespējams parakstīt izskatīšanai Saeimā piedāvātās petīcijas, balstītas uz kristīgām vērtībām.


Lūgšanu sapulce iesākās ar Dieva slavēšanu un pasākuma iniciatora un organizatora mācītāja Mārča Jencīša uzrunu, kurā viņš paskaidroja šī pasākuma mērķus un vienu no galvenajiem iemesliem – „bez vienotības starp Latvijas draudzēm, nav iespējamas izmaiņas vai kopīga balss, lai iestātos par vērtībām Latvijā. Viena konkrēta draudze nespēj neko daudz izmainīt, ir nepieciešama kopīga lūgšana, izaugsme un balss, lai stāvoklis Latvijā mainītos. Tajā pašā laikā, katrai draudzei ir jāpaliek savas konfesijas ietvaros” saka mācītājs Mārcis Jencītis.


Savu dalību bija pieteikuši un ieradās 120 dažādu konfesiju mācītāji. Pēc tam sekoja dažādu draudžu līderu un mācītāju uzrunas un lūgšanas par Latviju, vienotību un pašu pasākumu. Uzrunas teica Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, Romas katoļu baznīcas arhibīskapa, metropolīta Zbigņeva Stankeviča pārstāvis, Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikārs un Rīgas Sv.Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis, Luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga pārstāvis, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas iecirkņa prāvests un Vecās Sv.Ģertrūdes draudzes mācītājs - Krists Kalniņš. Tajā skaitā arī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības Goda bīskaps Jānis Ozolinkevičs, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkevičs, draudzes "Jaunā Paaudze" bīskaps Aleksejs Ļedjajevs, Metodistu baznīcas superintendents Edgars Šneiders, Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs, draudzes "Labā Vēsts" vecākais mācītājs Andrejs Čebotarjovs un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns. 
Pasākumā piedalījās arī Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, Latvijas bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš, kā arī Mateja baptistu draudzes mācītājs, bijušais ministrs un Rīgas domes deputāts Ainars Baštiks.

 

Lūgšanu sapulces beigās mācītāji aizlūdza par cilvēku vajadzībām.
Šis bija vienreizējs pasākums, kas atnesīs daudz izmaiņu – gan draudzēs, gan Latvijas tautā!

Šeit var apskatīt bildes no pasākuma: https://bit.ly/2CWTOVC

Video: https://bit.ly/2JguYjQ

Vairāk info mājaslapā: www.dievssvetilatviju.info

Kristīne Zeltiņa

Bailes un mazvērtība nav jāuztver kā pašsaprotamas lietas!

Publicēja 2018. gada 18. okt. 12:22Līga Paņina

Ziņas datums 18.10.18.

Ieva izauga ģimenē, kurā tika stāstīts un runāts par Dievu. Jau no bērnības viņa zināja, ka Dievs ir un Viņu arī lūdza, kad dzīvē gāja grūti, līdz brīdim, kad Dievs izmainīja viņas domāšanu un ikdienu.

Par piedzīvoto stāsta pati Ieva: ”Es izaugu vecāku mīlēta un aprūpēta. Sākot mācības sākumskolas pirmajā klasē biju nedroša un bikla. Man gadījās ļoti neiecietīga un skarba skolotāja, kura mani pazemoja. Manā mazā bērna sirsniņā ienāca aizvainojums un mazvērtība. Sākās nepārliecinātība par visu, ko daru, nemiers, nepārtraukts stress. Mājās uzdoto mācību vielu iemācījos un atbildēju vecākiem, bet aizejot uz skolu no bailēm nespēju ne lasīt, ne rakstīt, ne lāgā parunāt. Par to es atkārtoti saņēmu pazemojumus. Vecāki mani izņēma no skolas un es atsāku mācības citur, tomēr mans aizvainojums un mazvērtība neizzuda.

Kopš tā brīža dzīvē visu laiku “lipa” klāt tādi cilvēki, kuri mani pazemoja. Skolas laikā draudzība beidzās ar pazemojumu, sākās nākamā un atkal vilšanās. Vēlāk jau ilgstošākas attiecības beidzās tieši tāpat. Es iekšēji sāku justies tik nesaprasta, nepieņemta un tik ļoti nepareiza, ka centos visu sīki izplānot un izdarīt perfekti, lai tikai citiem izpatiktu, nedomājot pati par sevi. Tas izteikti bija vēlāk redzams darbā, kur ļoti daudz strādāju acis nepacēlusi, un, lai mazinātu nogurumu un stresu, ko tas izraisīja, sāku katru dienu lietot alkoholu nākot mājās pēc darba.  Viens, divi kokteilīši – tas bija nepieciešams katru dienu, jo savādāk nespēju atslēgties.  Tā es kļuvu vēl nespēcīgāka un mazvērtīgāka savās acīs, jo sāka mocīt vainas apziņa. Man bija saasināta uztvere par lietām un katru mazāko kļūdu ļoti pārdzīvoju. Šī nemitīgā cenšanās izpatikt citiem mani tik ļoti nogurdināja, ka sāku izvairīties no cilvēkiem un no atrašanās sabiedrībā. Mani kaitināja cilvēku pūļi vai saieti. Es paliku arvien nomāktāka un depresīvāka,jo mans pašvērtējums tikai kritās.

Dzīve tā izkārtojās, ka sāku dzīvot kopā ar savu brāli, kurš bija sācis apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”. Es sākumā skeptiski raudzījos uz draudzi un visu, kas notiek. Lai gan tiku jau no bērnības mācīta par Dieva eksistenci, tomēr tas, ko brālis man stāstīja par Jēzu un Svēto Garu man bija nesaprotami un nepieņemami. Taču ar laiku saskatīju pozitīvas izmaiņas brālī. Viņa neatlaidības un savas intereses pēc es aizgāju uz dievkalpojumu. Atceros, ka tas bija par desmit baušļiem. Tas mani uzrunāja un kaut kas man “atnāca vaļā”, pat neskatoties uz manu skepsi. Tad mans mīļais brālis atvēra mājas grupiņu. Es sākumā domāju, ak šausmas, ko man darīt, tagad tas viss būs man tepat, kur dzīvoju! Tomēr, atsaucoties uz brāļa lūgumu un aiz cieņas pret viņu, es piedalījos viņa mājas grupiņā. Kad brālis par mani aizlūdza es piedzīvoju Dieva pieskārienu. Mīlestības pārņemta no aizkustinājuma sāku raudāt. Es sapratu, ka cilvēki var atgrūst un pazemot, bet ne Dievs. No tā brīža sāku regulāri apmeklēt mājas grupiņu, taču iziet draudzes priekšā lūgšanā nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu par savu Glābēju vēl neuzdrošinājos. Es aplam ticēju tam, ka ar savu labo sirdi un labiem darbiem, ko daru, vienalga nonākšu debesīs. Es taču ticu un viss ir kārtībā, bet patiesībā vēl nekas nebija kārtībā, es biju spērusi tikai pavisam mazu solīti pretī Dievam.

Pagājušā gada decembrī draudzē “Kristus Pasaulei” notika Ziemassvētku dievkalpojums ar teātra izrādi “Netveramais skaistums”. Pēc izrādes, kad mācītājs aicināja pieņemt Jēzu, es sapratu, ka ir pienākusi tā diena, kurā vēlos ielaist Jēzu savā sirdī. Man iekšā viss dega un es kā bulta “izšāvos” draudzes priekšā un caur asarām noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Pēc šī dievkalpojuma manā dzīvē uzreiz notika brīnumi , es uzreiz saņēmu svētību – jaunu izremontētu dzīvokli, uz ko man jau bija zudušas cerības. Tas mani pamudināja vēl vairāk uzticēties Dievam, ka viņš var arī mani atbrīvot no visām manām sasāpējušām problēmām un atsaucoties brāļa ieteikumam, devos uz draudzes semināru –  inkaunteru. Pirms braucu uz inkaunteru, atklāti sakot, es vēl īsti neapzinājos, kas tieši ir mana problēma. Taču, kad man iedeva anketu, es atzīmēju tajā lietas, kuras man traucē. Tas man uzskatāmi atklāja, ka bailes un mazvērtība nav jāuztver kā pašsaprotamas lietas. Sapratu, ka vēlos ar to tikt galā. Vēlāk kalpotājs aizlūdza tieši par šo problēmu un pēc aizlūgšanas es sajutu, ka tāds kā smagums mani atstāj. Jutos citādāk – pārliecinātāk un brīvāk. Manī ienāca laba enerģija un Dieva mīlestība. Inkaunterā es piedzīvoju Dieva klātbūtni un tiku atbrīvota pilnībā no mazvērtības, bailēm būt sabiedrībā, nemiera, nomāktības, stresa un depresīvā noskaņojuma. Spēju piedot saviem pāri darītājiem.

Šīs izmaiņas visvairāk ieraudzīju, atbraucot mājās. Tagad jūtos brīva, varu bez problēmām komunicēt ar cilvēkiem, esmu pārliecināta par sevi. Saprotu, ka esmu interesanta un man viss izdosies esot kopā ar Dievu. Man vairs nav problēmu uzturēties sabiedrībā un cilvēku pūlī. Varu mierīgi runāt auditorijas priekšā. Esmu kļuvusi mierīga un priecīga. Regulāri apmeklēju mājas grupiņu, draudzes dievkalpojumus un visus pasākumus. Izrādu iniciatīvu kalpošanā. Man ir mērķis vēl vairāk pieaugt Dievā, iedziļināties Bībelē rakstītajā, pastāstīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem par to, cik Dievs ir labs.

Vēlos citiem izteikt savu novēlējumu ar rakstu vietu no Bībeles: ”Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”( Sal. p. 3:5-6 )

Ievas Mahņovas liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Ilgais atkarību gūsts ir pagātne!

Publicēja 2018. gada 11. okt. 11:57Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 11. okt. 12:20 ]

Ziņas datums 11.10.2018

Nikotīna atkarība jeb, vienkārši sakot, pīpēšana „pielīp” nevienam vien jaunietim. Skola, kompānijas, ballītes ir vietas, kur jauniem cilvēkiem grūti noturēties pretī vienaudžu spiedienam. Lietas, kuras tiek uzskatītas par foršām un „krutām”, vēlāk ieskauj važās neskaitāmus cilvēkus, izraisot veselības pasliktināšanos un piesaistot arī citas atkarības.

Uldis smēķēt sāka astotajā klasē. Kā pats saka: „Visi draugi pīpēja, tādēļ arī es nevēlējos atpalikt.” Tomēr šis izmēģinājums vēlāk izvērtās atkarībā, no kuras Uldis nespēja tikt vaļā veselus 17 gadus. Cigaretes prasīja ne tikai upurēt kvalitatīvu sportu, kas jaunietim gāja pie sirds, bet arī naudu. Katru dienu bija jāpērk divas paciņas, bez kurām bija tik grūti iztikt. Sporta nodarbību laikā Uldis sajuta, ka nespēj izdarīt tik daudz, cik agrāk un apzinājās, ka tā ir smēķēšanas vaina.

Basketbols un futbols bija mana sirds lieta. Gadiem ejot, sāku just, ka pietrūkt elpas un nevaru noskriet ne tos kilometrus, ne kvalitatīvi nospēlēt visu spēli!” atzīst Uldis. „Mēģināju ik pa laikam cīnīties un atmest, taču bezcerīgi. Traucēja arī apkārtējā videi, jo gan darbā, gan ģimenē visi smēķēja un, lai cik es arī nebūtu apņēmies, tas vienmēr beidzās ar to, ka paņēmu nākamo cigareti. Bija doma pat izmēģināt kādus līdzekļus pret nikotīna atkarību, taču, pakonsultējoties ar citiem, kas tos ir mēģinājuši, sapratu, ka rezultātu nebūs tik un tā.

Gadiem ejot, kompānijas dzīvē Uldis sāka lietot arī alkoholu. Dzeršana nedēļas nogalēs izvērtās tādā mērā, ka dažreiz nebija skaidrs, kā nokļuvis mājās. Iedzeršana kļuva kā regulārs brīvā laika pavadīšanas veids ar draugiem un nereti mājās nācās iet ar nejauši sasistu galvu vai citiem ievainojumiem.

Neskatoties uz aizvadītajiem gadiem atkarību gūstā, Uldis šodien nesmēķē un nedzer. Viņš atzīst, ka nav nemaz vēlmes. Ulda dzīvē ir ienācis Dievs, kurš palīdz ne tikai atbrīvoties no ilgstošām problēmām, bet arī sakārtot dzīvi. Ja iepriekš jaunais vīrietis izjuta nemitīgu vēlmi pēc cigaretes un alkoholiskajiem dzērieniem, tad tagad nav nemaz par to jādomā.

Dievam esmu ticējis vienmēr, taču neticēju, ka Viņš man varētu palīdzēt tikt galā ar atkarībām. Arī par Bībeli agrāk neko daudz nezināju, tāpēc priekšstats par Viņu bija diezgan vispārīgs. Vairāk par Dievu uzzināju draudzē „Kristus Pasaulei”, kur atnācu līdzi sievai. Gājām gan uz dievkalpojumiem, gan mājas grupiņām. Man ļoti patika mācītāja sprediķi, jo viņš labi izskaidroja Bībeli, kāds ir Dievs, ka Viņš spēj arī atbrīvot un dziedināt. Katru reizi bija kaut kas, kas mani uzrunāja un palīdzēja mainīt dzīvi.

Pirmais brīnums, ko piedzīvoja Uldis, notika mājas grupiņā. Pašam par pārsteigumu, bet pēc aizlūgšanas grupiņas laikā, Uldis nekad vairs nav lietojis alkoholu – jo nav vēlmes! Ja visus šos gadus viņš nevarēja tikt galā un nebija pat nedomāja atmest, tad Dieva spēkā viņš ir kļuvis par citu cilvēku! Arī mājas grupas dalībnieki atzīst, ka katru reizi visi nespēj vien noticēt, ka redz to pašu cilvēku sēžam savā priekšā. Pēc laika notika arī draudzes trīs dienu seminārs jeb inkaunters, kura laikā aizlūdza arī par smēķēšanas atkarību. Uldis saka, ka tieši inkauntera laikā sajutis spēku un nevēlēšanos turpināt smēķēt. Atbraucot mājās atkarības simptomi sāka atkārtoties, taču šoreiz viņš zināja, ka spēj to uzvarēt. Arī savās lūgšanās Uldis apliecināja, ka atmetīs šo netikumu. Un Dievs uzklausīja! Vēlme pēc nikotīna izzuda un neatkārtojās!

Šobrīd Uldis ir nomainījis arī dzīves vietu, kas palīdz nedomāt par agrāko smēķētāju un alkohola cienītāju kompāniju, viņš aktīvi apmeklē draudzi un turpina lūgt un iepazīt Dievu. Uldis pats priecīgi atzīst: „Tagad man vairs nevajag šīs “narkotikas” un es zinu, ka tas ir Dieva pirksts! Tāpēc arī citiem iesaku – sāciet ticēt, ka Dievs ir, nāciet uz draudzi un Viņš jums palīdzēs mainīt dzīvi!

Ulda Grabja liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Una: Tagad mana dzīve ir sakārtota!

Publicēja 2018. gada 4. okt. 12:56Laura Gruševa   [ atjaunināts 2018. gada 5. okt. 00:24 ]

Ziņas datums 04.10.2018

Una ir piedzīvojusi dažādus posmus savā dzīvē – gan kritienus, gan pacēlumu, tomēr kopā ar Dievu ar visu ir spējusi tikt galā. Savā stāstā viņa padalīsies ar to, ko viņa ir sapratusi un, pats galvenais, – ko viņa ir ieguvusi, dzīvojot ikdienā ar Dievu.

Una, kā tu iepazini Dievu?

Mans ceļš ar Dievu sākās vairāk nekā pirms desmit gadiem, taču tas neturpinājās tik gludi, kā būtu vēlējusies. Es gāju kādā draudzē, lūdzu Dievu un lasīju Bībeli. Tomēr es nebiju pilnībā nodevusies, lai iepazītu Dievu un kalpotu cilvēkiem, tādēļ uz apstākļiem mēdzu reaģēt pretrunā ar Dieva principiem. Reiz es ļoti apvainojos uz kādu draudzes locekli, kad viņa man kaut ko pateica. Tā vietā, lai izrunātos un izlīdzinātos, es vienkārši pārstāju iet uz draudzi. Tagad saprotu, ka tas nebija pareizi. Dievs māca piedot un svarīgi ir pārrunāt lietas.

Kā Tava dzīve turpinājās pēc tam?

Es turpināju savu ikdienu, dzīvojot bez draudzes, un uzskatīju, ka esmu ar Dievu. Ik pa laikam lasīju Bībeli un lūdzu, taču man nebija ne spēka, ne vēlmes dzīvot pēc Dieva prāta. Manā dzīvē ienāca diezgan daudz nepareizu lietu un arī veselības problēmu. Tā kā dzīvoju viena ar bērnu, visu laiku meklēju partneri. Vīrieši man ļoti bieži mainījās un tas mani nedarīja laimīgu. Vissliktāk manu dzīvi ietekmēja tieši pēdējās attiecības. Es kaut kā iekšēji sapratu, ka no tām īsti nav jēgas un sevi nākotnē tajās neredzu, tādēļ iekšēji vēlējos to visu izbeigt, bet nespēju. Šķita, ka ir kaut kas tāds, kas mani velk tajā visā iekšā. Bez tam, tieši šajā posmā man ļoti pasliktinājās veselības stāvoklis. Iekšēji es nejutos laimīga, sāka parādīties daudz negatīvu domu par sevi, par dzīvi. Un pēkšņi ievēroju, ka man dažreiz ir sirdsklauves un augsts asinsspiediens. Tas mani satrauca, pēc laika pat sāka parādīties bailes, ka es varētu nomirt. No rītiem bieži vien tas pārgāja panikas lēkmēs. Šādās situācijās arī izsaucu “ātro palīdzību”. Sapratu, ka bija laiks doties pie ārsta. Mediķis, veicot visas pārbaudes, secināja, ka man ir veģetatīvā disfunkcija. Kā risinājumu man piedāvāja medikamentus, kas paredzēti šādas kaites gadījumā, taču, atklāti sakot, jau pēc mēneša man parādījās blakusefekti – izjutu ļoti stipras sāpes vēderā. Tādēļ pārtraucu lietot šīs zāles, paralēli turpinot dzert sirds pilienus.

Vai mēģināji kaut kā mainīt savu dzīvi?

Jā, es centos nedomāt tik daudz par sevi un savām problēmām, vairāk palīdzēt citiem, taču turpināju dzīvot vecajās attiecībās, attaisnojot sevi, ka meklēju laimi. Jāatzīst, ka laimīgāka nekļuvu, tieši otrādi – problēmas tikai pastiprinājās.

Kā Tu nokļuvi draudzē „Kristus Pasaulei”?

Kāda sieviete uzaicināja mani uz draudzes mūziklu, kas notika pavasarī. Tas bija pavērsiena punkts manā dzīvē, jo pēc pasākuma bija aicinājums nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Es iekšēji jutu, ka man tas ir nepieciešams. Lai arī pasākuma laikā bija veselības problēmas, sirdsklauves un pat šķita, ka gribētos mukt prom, taču es nenožēloju, ka paliku.

Vēlāk draudzes cilvēki ieteica man doties arī uz trīs dienu semināru inkaunteru, kura laikā kalpotāji lūdz par cilvēku vajadzībām. Uz turieni es arī aizbraucu. Inkauntera laikā bija aicinājums saraut garīgās saites ar cilvēkiem, ar kuriem ir bijušas nepareizas attiecības, tāpat arī piedot sev un citiem. Es uzrakstīju cilvēka vārdu, ar kuru tobrīd vēl biju kopā. Pēc aizlūgšanām daudz kas sāka mainīties. Manī parādījās spēks un vēlme kaut ko darīt, lai mainītu savu dzīvi. Es pateicu tam vīrietim, ka vēlos visu pārtraukt un sākt dzīvot citādāk. Tas nebija viegli, taču Dievs deva man spēku. Es ievēroju, ka pēc inkauntera sāka mainīties mana domāšana – tumšās un negatīvās domas sāka izzust, es sapratu, ka man ir Dievs, kurš ir mans laimes avots, nevis attiecības ar vīriešiem. Un tieši Jēzus dod to iekšējo piepildījumu un apmierinātību ar sevi, ko pasaule nespēj. Mans veselības stāvoklis arī uzlabojās – kad vairs nebiju attiecībās ar to vīrieti, panikas lēkmes un sirdsklauves pazuda. Par to turpināju lūgt arī savās lūgšanās un pateikties par labu veselību.

Es atcerējos arī kādu nenokārtotu lietu – iepriekšējās draudzes locekle, uz kuru biju apvainojusies. Drīz vien aizgāju pie viņas, pēc vairāku gadu klusuma. Viņa bija pārsteigta mani ieraudzīt, vēl jo vairāk – uzzināt, ka tagad apmeklēju draudzi! Mēs izrunājām visu un izlīdzinājām attiecības. Tas atnesa tādu viegluma sajūtu!

Kā ir mainījusies Tava ikdiena?

Neskaitot to, ka šobrīd vairs nedzīvoju neveselīgās attiecībās, esmu arī sakārtojusi savu dzīvi un sapratusi, ka Dievs ir mans laimes avots un ar Viņu arī attiecības ar cilvēkiem ir labākas. Veselības stāvoklis ir labs un vairs nedzīvoju stresā un depresīvās domās, panikas lēkmes nav atkārtojušās. Esmu sapratusi, cik svarīga ir draudze un cilvēki, kas tev palīdz tuvoties Dievam! Viens pats cilvēks ātri vien noiet no ceļa. Šobrīd apmeklēju mājas grupiņu Ventspilī, man ir regulāras attiecības ar Dievu – lūgšana un Bībeles lasīšana. Izejot Bībeles skolu, parādījās daudz skaidrāka izpratne, ko nozīmē grēks, dzīve bez Dieva un tā sekas. Esmu ieguvusi skaidrāku vīziju, ko vēlos nākotnē, ir vairāk mērķu un sapņu! Tagad lūdzu Dievu arī par citiem cilvēkiem, lai Dievs man palīdz viņiem parādīt pareizo ceļu.

Dievs var mainīt arī Tavu dzīvi – ikvienu sfēru! Tuvojies Viņam, esi draudzē un tu redzēsi pārmaiņas. Par spīti visiem šiem gadiem, daudzajām kļūdām un depresīvajām izjūtām, Una ir ieguvusi savu dzīves jēgu, jo tieši dzīve ar Dievu ir vislabākais variants – attiecībām, veselībai un piepildījumam!

Unas Brantes liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Dziedināšanas dievkalpojumi Madonā un Jēkabpilī!

Publicēja 2018. gada 30. sept. 12:48Laura Gruševa

Ziņas datums 30.09.2018

Dziedināšanas dievkalpojumi šonedēļ norisinājās Madonā un Jēkabpilī. Tā bija iespēja ikvienam, kurš dzīvo šajās pilsētās, saņemt aizlūgšanu par savām vajadzībām, nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju, slavēt Dievu un vēlāk piedalīties arī mājas grupiņā konkrētajā pilsētā.

Kā sludināja mācītājs Mārcis Jencītis, katram cilvēkam ir svarīgi uzturēt personīgas attiecības ar Dievu un būt draudzē, pretējā gadījumā dziedināšanu nevar saglabāt. Dievs vēlas, lai ikviena mūsu dzīves sfēra ir sakārtota un lai mēs aizejam līdz galam, iemantojot mūžīgo dzīvību.

Seši cilvēki Madonā un astoņi cilvēki Jēkabpilī atsaucās aicinājumam nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju. Lūk, dažas liecības par dievkalpojumu laikā piedzīvoto:

Pēc aizlūgšanām kāds vīrietis liecināja, ka agrāk viņam bija problēma ar tirpšanas sajūtu rokā, un šis diskomforts traucēja viņam ikdienā justies labi. Taču dievkalpojuma beigās viņš liecināja, ka pats jūtoties lieliski un roka arī vairs netirpst!

Ligita agrāk cīnījās ar sāpēm sirds rajonā un galvas reiboņiem, taču pēc aizlūgšanām pašsajūta ir krietni uzlabojusies un viņa tic, ka ir saņēmusi dziedināšanu.

Veltai Skaidrītei bija sāpes kreisajā kājā, bet dievkalpojuma beigās viņa atzina, ka jūtas jau daudz labāk!

Dziedināšanas dievkalpojumu informatīvais klips ar liecībām par atbildētām lūgšanām un izmainītām dzīvēm:

https://www.youtube.com/watch?v=30cWW6axUKg&t=1s

 

Šeit vari apskatīt bildes no Madonas dziedināšanas dievkalpojuma: https://bit.ly/2Ir8nAC

un Jēkabpils dziedināšanas dievkalpojuma:  https://bit.ly/2y2255L

 

Nākamie dziedināšanas dievkalpojumi notiks 27. oktobrī Ludzā, plkst. 12:00, viesnīcā “Ludza”, 1. maija ielā 1, un Rēzeknē, šajā pašā datumā, plkst. 19:00, viesnīcā “Rēzekne”, Atbrīvošanas alejā 98.

 

Nāc pats un aicini draugus!

Vairāk informācijas: www.kristuspasaulei.lv 


Kristīne Zeltiņa

1-10 of 1171