ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Dažas no marta inkauntera liecībām

Publicēja Laura Gruševa

Ziņas datums 18.03.2019

Pagājušajā nedēļā norisinājās draudzes „Kristus Pasaulei” trīs dienu seminārs jeb inkaunters. Tā ir iespēja ikvienam iegūt garīgu, fizisku un emocionālu dziedināšanu. Trīs dienu garumā īpaši sagatavota kalpotāju komanda īsās lekcijās dalās liecībām no dzīvēm, kā arī par problēmu cēloņiem garīgajā pasaulē. Tas palīdz izprast, kāpēc cilvēkiem ir dažādas problēmas un kā Dievs var tās atrisināt. Pēc inkauntera daudzi piedzīvo brīvību no nepiedošanas, atkarībām, slimībām un atstumtības.

Daži no inkauntera dalībniekiem dalījās ar piedzīvoto:

Inese: „Mazotnē biju negribēts bērns. Kad mamma bija stāvoklī, tēvs viņu sita, vēlāk vecāki izšķīrās. Manā dzīvē ienāca patēvs, kurš vēlāk mani seksuāli izmantoja. Kad es to pateicu mammai, viņa neticēja un iesita man pļauku. Tas mani satrieca visvairāk un tajā mirklī mana bērnība sabruka. Jutos kā bez mājām, nemīlēta un nepieņemta. Visi šie pārdzīvojumi mani iekšēji iztukšoja. Gadiem ejot uz priekšu, pārvācos uz Angliju, kur internetā nejauši sāku klausīties Kristus Pasaulei slavēšanas video. Pamazām uzsāku skatīties ierakstus un uzzināju arī par inkaunteru. Sapratu, ka tā ir vieta, kur man jānokļūst! Kad kalpotājs lūdza par piepildīšanos ar mīlestību, es pirmo reizi dzīvē sajutu ko tādu, kas lika justies mīļuma un siltuma pārpludinātai! Aizlūgšanas laikā sapratu, ka Dievs mani atbrīvoja no visām sekām, ko bija atstājuši cilvēki, kas man darīja pāri. Šobrīd jūtos iekšēji dziedināta, brīva un zinu, kur meklēt patieso mīlestību – pie Debesu Tēta!

Līga: „Uz inkaunteru devos, lai atbrīvotos no muguras diska trūces sekām. Es jau iepriekš par to lūdzu Dievu un dzēru zāles, bija uzlabojumi, taču sekas joprojām palika. Pēc aizlūgšanas sāpes izzuda un spēju pat padejot, neizjūtot diskomfortu! Man ir atjaunota ticība Dievam un sev, gribas pateikties Viņam ik mirkli un stāstīt citiem, cik Viņš ir labs!

Andris: „Agrāk Dievam neticēju un uz inkaunteru aizbraucu, jo mani uzaicināja. Šī semināra laikā tiku dziedināts no sāpēm un tirpšanas rokā, ko bija izraisījušas avārijas sekas. Braucot no inkauntera mājās, sapratu, ka vēlos iepazīt Dievu un nolēmu iegādāties Bībeli!

Vincents: „Pirms astoņiem gadiem biju iepazinis Dievu, bet tad atkritu, jo īsti nevienā draudzē neiesakņojos. Sāku grēkot vēl pamatīgāk nekā iepriekš, kas grāva manu pašapziņu. Beigās nevarēju piedot sev un ļoti nocietinājos pret cilvēkiem un Dievu. Inkauntera laikā pirmo reizi no sirds paprasīju Dievam piedošanu un Dieva spēkā spēju piedot arī sev. Šobrīd jūtos brīvs un laimīgs! Aicinu pat visnocietinātākās sirdis meklēt Dievu un aizbraukt uz inkaunteru!

Valdis: „Pirms inkauntera cīnījos ar spēcīgām galvassāpēm, kas mēdza ieilgt pat vairākas dienas. Pēc inkauntera galvassāpes ir pilnībā izzudušas! Šī semināra laikā spēju piedot arī tēvam, kurš mani bija sāpinājis, vienmēr izturoties asi un pārāk stingri, jo gaidīja meitu, nevis dēlu. Esmu gan fiziski, gan emocionāli dziedināts un enerģijas pilns! Šīs trīs dienas inkaunterā bija fantastiskas!”

Arī tu vari pieteikties uz nākamo inkaunteru, kas norisināsies no 15. līdz 17 maijam:

Ieva Andžāne 

tel. +371 26700152

andzaneieva@gmail.com


Bildes no inkauntera vari aplūkot šeit: https://bit.ly/2UI0g82


Kristīne Zeltiņa

Dievs dziedina no runas defekta un atstumtības!

Publicēja 2019. gada 14. marts 13:06Laura Gruševa

Ziņas datums 14.03.2019

Bērnunams ir vide, kur var sastapt bērnus, kas pazaudējuši vai nekad nav redzējuši savus vecākus. Šeit augot, mīlestības un vecāku rūpju trūkums atstāj daudzas rētas bērnu emocionālajā un fiziskajā veselībā. Silvijai, kuras bērnība noritēja bērnunamā, jau kopš mazotnes ir bijis runas defekts un grūtības koncentrēties. Pat logopēda apmeklējumi nespēja sniegt nekādus uzlabojumus. Tomēr – kas nav iespējams cilvēkam, ir iespējams Dievam! Šodien jaunā meitene apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”, ir iepazinusi Jēzu kā savu Glābēju un saņēmusi ievērojamas izmaiņas savā dzīvē un veselības stāvoklī.

Silvij, pastāsti nedaudz vairāk par savu bērnību – kā izpaudās veselības problēmas?

Visu savu bērnību pavadīju bērnu namā kopā ar māsu. Savus vecākus neiepazinu, jo viņi bija miruši. Cik es sevi atceros, man vienmēr ir bijušas problēmas ar spēju izteikties – tas bija runas defekts. Es nevarēju izrunāt precīzi vārdus, nespēju pareizi izteikties. Man bija piešķirta arī otrās grupas invaliditāte. Šīs problēmas dēļ mani visu laiku apsmēja – gan bērnu namā, gan vēlāk dzīvē. Tas ļoti smagi iedragāja manu pašvērtējumu. Ar laiku es sāku izvairīties no komunikācijas, lai nevajadzētu klausīties izsmieklu. Man bija bail pateikt to, ko es domāju, kaut ko jautāt, un vispār es nespēju būt tāda, kā vēlējos. Šo gadu laikā biju kļuvusi par biklu meiteni, kas nespēj pastāvēt par sevi. Turklāt, man bija grūtības koncentrēties un domāt – mācības padevās ļoti slikti. Kad sākās pusaudžu gadi, mēģināju kaut kā “iefiltrēties” jauniešu bariņos – iedzerot ar viņiem un pielāgojoties grupas prasībām. Man nebija sava mugurkaula, lai pastāvētu, es vienkārši vēlējos būt kaut nedaudz pieņemta.

Kā Tu iepazini Dievu un ienāci draudzē?

Reiz uz ielas mani uzrunāja kristieši, pastāstīja par Jēzu Kristu un uzaicināja uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Tā kā es pēc būtības biju ļoti nedroša un bikla, sākumā bija grūti saņemties aiziet. Tomēr vēlāk atnācu uz dievkalpojumu un mani tas ļoti uzrunāja! Ļoti patika laipnie un mīļie cilvēki, no kuriem nāca tāda mīlestība, ko iepriekš nekur nebiju jutusi. Pēc laika pievienojos arī mājas grupiņai, kurā vairāk uzzināju par Dievu, lūgšanu un Bībeli. Izejot Bībeles skolu un aizbraucot uz draudzes semināru jeb inkaunteru, vairāk iepazinu, kāds ir Dievs. Uzzināju, ka Viņš ir varens un atbild uz lūgšanām. Pamazām sāku arī lūgt mājās, apliecināju to, ka esmu dziedināta un varu runāt, izteikties. Ticēju, ka Dievs var izmainīt mani, jo Viņš ir varens un Viņa mīlestībai nav robežu.

Kā Tu saprati, ka ir notikušas izmaiņas?

Laikam ejot, pamanīju, ka man vairs nav bail no apkārtējiem cilvēkiem, nav bail runāt tā, kā es māku. Jutu, ka no draudzes cilvēkiem nāk Dieva mīlestība un viņi mani pieņem tādu, kāda es esmu. Otrkārt, es un pārējie, tai skaitā manas mājas grupiņas vadītāja, pamanīja, ka mana runa kļūst skaidrāka – runāju saprotami, pilniem teikumiem. Ir daudz vieglāk saprast mani, es arī izsakos daudz vairāk nekā agrāk. Turklāt, koncentrēties, lasīt un domāt varu daudz vieglāk. Ja agrāk bija grūtības skolā, it īpaši latviešu valodā, tad tagad varu daudz sekmīgāk kaut ko paveikt – esmu pabeigusi Bībeles skolu, kur bija jādomā, jāpieraksta lietas, jāsaprot. Es kļuvu atvērtāka un pat uzņēmos pienākumus draudzē. Esmu kļuvusi patstāvīgāka – sakarā ar otrās grupas invaliditāti, man bija piešķirts sociālais darbinieks, kuram būtu jāpalīdz atrast dzīvesvietu, darbu un vispār adaptēties pastāvīgai dzīvei. Tomēr, esot ar Dievu, saņemot šīs minētās izmaiņas, es sapratu, ka varu pati izdarīt visas šīs lietas – es spēju runāt, skaidri domāt un rīkoties. Esmu izmācījusies par noliktavas darbinieku un pati atradu darbu, kur šobrīd strādāju.

Draudzē es saņēmu ne tikai izmaiņas veselības stāvoklī, bet arī mīlestību gan no Dieva, gan cilvēkiem. kuras man nekad nav bijis. Šeit, Dieva klātbūtnē, gan mana miesa, gan mana dvēsele tiek dziedināta. Mani runas uzlabojumi vēl joprojām ir procesā, taču, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad pat logopēda apmeklējumi bija bez rezultātiem, šī brīža izteikšanās veids ir daudz, daudz labāks! Esmu pateicīga Dievam par to! Zinu, ka esot ar Dievu, mana dzīve turpinās mainīties uz labo pusi un es sasniegšu vēl vairāk.

Ko Tu ieteiktu cilvēkiem, kuri nepazīst Dievu?

Es ieteiktu sākt ticēt Viņam un ieaicināt Jēzu savā dzīvē, jo, ja Dievs varēja mani dziedināt un veikt tik lielas pārmaiņas, tad noteikti arī Tev palīdzēs! Viņam viss ir iespējams!

Silvijas Reieres liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Inese: Mokošas sāpes bija mana ikdiena

Publicēja 2019. gada 7. marts 12:47Laura Gruševa

Ziņas datums 07.03.2019

Daudziem cilvēkiem jau kopš bērnības ir dažādas veselības problēmas, kuru cēlonis nav pat īsti skaidrs vai saprotams. Arī Inese jau kopš mazotnes ir cīnījusies ar šādām problēmām un nemitīgi apmeklējusi ārstus, kas apgalvoja, ka tas viss esot iedzimts un nāksies sadzīvot visu mūžu. Taču Dievs ienāca Ineses dzīvē un notika brīnums – tagad viņai ir laba veselība!

“Kopš sevi atceros, es periodiski mocījos ar galvas sāpēm. Tika veiktas dažādas pārbaudes un izmeklējumi, taču tas nedeva nekādu pozitīvu atrisinājumu. Arī skolas gados galvas sāpes turpinājās, kļuva spēcīgākas un regulārākas. Bija apgrūtināta domāšana un radās nespēja koncentrēties, lai apgūtu mācību vielu, jo jau pēc nelielas slodzes un informācijas devas sākās stipras galvassāpes, kurām pievienojās vājums, slikta dūša un vemšana. Bieži kavēju skolu, nācās apmeklēt ārstus un dzert zāles.

Arī pusaudžu gados sāpes neatkāpās ne uz mirkli. To intensitāte mainījās no vieglām līdz neizturamām, tā bija mana ikdiena. Brīžos, kad galvassāpes likās nepanesamas, sākās krampju lēkmes. Pretsāpju līdzekļi nelīdzēja un es “ atslēdzos”. Pamostoties viss sākās no gala. Tādā stāvoklī pavadīju vairākas diennaktis līdz sāpes pierimās un varēju piecelties no gultas. Vairākas reizes tomēr nācās saukt “ātros”. Krampji bija tik spēcīgi un savilka žokli tā, ka nespēju muti attaisīt, lai atbildētu uz ārstu jautājumiem. Nogādāta slimnīcā, tiku pieslēgta pie sistēmām, kas manu stāvokli uzlaboja, taču, atgriežoties mājās, sāpju lēkmes atkārtojās. Tā tas ilga daudzus gadus – zāles, slimnīcas, neskaitāmas pārbaudes. Pati biju novārdzināta un bez jebkāda prieka un vēlēšanās dzīvot, jo tā nebija dzīve, bet nemitīgas mokas.

2005. gadā man ārsti apstiprināja diagnozi – migrēna ar epilepsijas pazīmēm. Pamatojoties uz to, man ar ārstu komisijas lēmumu piešķīra mūža invaliditātes grupu. Tika izrakstīti medikamenti un pretsāpju līdzekļi, kas jālieto katru dienu un visas dzīves garumā. Mans veselības stāvoklis nedaudz uzlabojās, bet sāpju lēkmes ik pa laikam neprognozējami atgriezās. Tas traucēja man atrast normālu darbu. Darba devējiem slēpu savas veselības problēmas līdz brīdim, kad par tām kļuva zināms manu lēkmju dēļ, kuras varēja sākties pat darba laikā, un nācās mainīt darba vietu līdz viss atkārtojās. Es bieži domāju par to, kāpēc ar mani tā notiek un kas varētu palīdzēt, jo jutos fiziski un emocionāli salauzta.

Meklējot kādu risinājumu, es 2017. gada pavasarī, ģimenes drauga pamudināta, sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Sāku apmeklēt arī draudzes mājas grupiņu. Tās vadītājs man ieteica klausīties citu cilvēku liecības par Dieva dziedinošo spēku un atbrīvošanu no dažādām problēmām. Biju ļoti pārsteigta un priecājos par izmaiņām cilvēku dzīvēs, taču nekādi nespēju saprast un pieņemt, ka tas pats taču attiecas arī uz mani. Taču, turpinot regulāri apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņas, mana ticība vairojās un domāšana mainījās. Sāku regulāri lasīt Bībeli un pati lūgt Dievu līdz piepeši es sapratu un sirdī to arī pieņēmu, ka visi Dieva apsolījumi, par kuriem teikts Bībelē, attiecas ne tikai uz citiem, bet arī uz mani. Grupiņā tika lūgts par manu dziedināšanu un es pati arī lūdzu – nu jau ar pārliecību un ticību sirdī.

Kādu dienu es aptvēru, ka mans veselības stāvoklis ir krasi uzlabojies, ikdienas galvassāpes ir izzudušas un sāpju lēkmes ir ļoti retas un ne tik intensīvas. Devos arī uz draudzes trīs dienu semināru – inkaunteru, kur, esot Dieva klātbūtnē un Viņa varenā spēka un mīlestības ieskauta, pēc vairākām aizlūgšanām saņēmu savu brīnumu – pilnīgu dziedināšanu un atbrīvošanu no gadiem ilgām veselības problēmām. Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš sāpes un lēkmes ir pilnībā izgaisušas un nav atkārtojušās. Esmu dziedināta no migrēnas ar visām tās komplikācijām. Arī zāles un pretsāpju līdzekļi nav jālieto, jo esmu vesela un jūtos spēka un prieka pilna. Tagad man nesagādā nekādas grūtības ilgstoša koncentrēšanās un jaunas informācijas uztveršana, varu mācīties un apgūt jaunas lietas, kā arī strādāt vienā darba vietā, nebaidoties, ka darba devējs uzzinās par manam lēkmēm un mēģinās atlaist no darba. Esmu laimīga un pateicīga Dievam! Ar pilnu atdevi vēlos nodoties, lai kalpotu Viņam, stāstot cilvēkiem par Dieva brīnumu darbiem.

Tiem, kas vēl nepazīst Dievu, par spīti visiem aizspriedumiem, neticībai un skepsei, iesaku tuvoties Viņam, apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupiņu, ielaist Jēzu savā sirdī un piedzīvot to, kā sakārtojas katra dzīves sfēra un atrisinās ikviena problēma.”

Ineses Antanovičas liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Arnis – manī ir atgriezies prieks un miers

Publicēja 2019. gada 28. febr. 13:48Laura Gruševa

Ziņas datums 28.02.2019

Arnis draudzi “Kristus Pasaulei” apmeklē kopš tās pirmā dievkalpojuma. Jau no sākuma viņu ļoti uzrunāja šeit notiekošais un sludinātais, taču Arnis pats saka, ka pienāca brīdis, kad savā ticībā viņš mazliet atslāba un citas lietas kļuva svarīgākas. Arvien biežāk viņš sāka izlaist dievkalpojumus un mājas grupiņas. Arnis stāsta, ka viņš juta, kā viņa ticības dzīve paliek pliekana, lūgšanas vairs nesniedz agrāko prieku, bet pats galvenais – vairs nav īsta ticība, ka Dievs atbild uz lūgšanām un atbrīvo no nepareizām lietām dzīvē! Tas turpinājās vairākus gadus, līdz kādu dienu, lasot Bībeli, viņš saņēma atbildi.

“Pirms kādiem astoņiem gadiem es strādāju firmā, kur vienu nedēļu man bija darbs rīta maiņā, bet otru – vakarā. Līdz ar to vienu nedēļu es varēju būt dievkalpojumā, bet nākamajā nedēļā ne. Tas pats sanāca arī ar mājas grupiņas apmeklēšanu. Sapratu, ka nav iespējams nodoties Dievam un pārējām lietām dzīvē ar vienādu degsmi. Tomēr pie sevis domāju – darbs paliek darbs! Man ir ģimene, jāpelna nauda, no debesīm tāpat neviens neko neiedos, pat ne Dievs. Kungs, es taču tevi tāpat mīlu un nekad savā sirdī nenonākšu līdz tam, ka darbu, naudu un mantu iemīlēšu tik ļoti, ka sākšu no tevis atkāpties.

Tā gan es domāju, taču gāja laiks un tajos brīžos darbā, kad slodze nebija tik liela, sāku kopā ar kolēģiem „sērfot” internetā. Mums iepatikās mājas lapas, kur ir dažādi pikanti joki, anekdotes par blondīnēm un sieviešu bildes. Maz pamazām es kļuvu atkarīgs no šiem portāliem. Jau toreiz jutu savā sirdī, ka tas, ko es daru, nav īsti labi. Vai Dievs priecājas, vērodams, ko es skatos internetā? Ar savu muti draudzē es apliecinu, ka Viņu mīlu, bet mani darbi rāda pretējo. Centos ar prātu sevi mierināt, ka gan jau viss būs kārtībā. Reizēm mēs pierodam pie Dieva apsolījumiem – ka Viņš mūs sargās, glābs un mīlēs, pierodam pie draudzē mācītā, ka vairs neredzam sevi no malas tā, kā mūs redz Dievs. Gāja gadi, kaut ko man izdevās savā dzīvē sakārtot, taču jutu, ka esmu atslābis, sāka pasliktināties arī veselības stāvoklis. Bieži lūdzu, lai Jēzus piedod manus grēkus un attīra mani, tomēr māca šaubas un nepameta sajūta, ka tas nenotiek. Manī vairs nebija iekšēja miera un piepildījuma kā agrāk.

Pirms neilga laika lasīju Bībeli, un tur bija teikts neatstāt savas sapulces – draudzes dievkalpojumus. Vēl tur bija nopietns brīdinājums tiem, kas uzskata sevi par kristiešiem, varbūt pat savās lūgšanās sauc pēc piedošanas, bet tajā pašā laikā tīši grēko un nevēlas savā dzīvē neko mainīt. Dievs redz mūsu sirdis un liekulīga nožēla bez lēmuma laboties neko mūsu dzīvē nemaina. Es sapratu, ka Dievs runā par mani. Kad es sastādu savu darba grafiku tad es to plānoju, nevis manā vietā to dara kāds cits. Es varu nelikt maiņu svētdienā vai palūgt brīvu ceturtdienā, kad ir grupiņa, taču tad man būs mazāk stundu un es nevarēšu tik daudz nopelnīt. Tā es nonācu pie secinājuma, ka es pats plānoju, kad es apmeklēšu dievkalpojumus un kad es tos izlaidīšu. Tātad, nauda man bija kļuvusi daudz svarīgāka nekā Dievs!

Mani pārņēma bailes par savu dzīvi. Līdz šim biju domājis, ka gan jau kā kristietis būšu debesīs, un nav tik ļoti no svara, kādu dzīvi es dzīvoju. Taču tie izrādījās maldi. Ja cilvēks nav Dieva klātbūtnē un nedzīvo pēc Viņa principiem, tad svētība, apsardzība viņa dzīvē iztrūks. Var pat pasliktināties veselības stāvoklis, kā tas bija manā gadījumā! Jēzus saka: “Ko Es mīlu, to Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” Ja es savā dzīvē biju novērsies no Dieva, tad man pašam ir jāatgriežas un pašam ir jāiekarst savā ticībā no jauna. Dievs manā vietā to nedarīs! Tāpēc es pieņēmu lēmumu likt Dievu visās lietās savā dzīvē pirmajā vietā. Savu darba grafiku es sakārtoju tā, lai neizlaistu nevienu dievkalpojumu, draudzes un mājas grupiņas pasākumu. Tas nozīmēja mazāku peļņu, taču manā sirdī pēc ilgiem gadiem beidzot ienāca miers. Tā vietā, lai skatītos muļķīgas pārraides televīzijā un interneta portālus, kas bieži bija ar netiklu saturu, es apņēmos vēl vairāk lasīt Bībeli. Braucot mašīnā, klausījos dievkalpojumus un mācītāja svētrunas. Skaļā balsī apliecināju, ka Jēzū Kristū esmu jauns radījums, visa vecā dzīve ir aizgājusi un tagad viss ir kļuvis jauns. Manī atgriezās pārliecība, ka mani grēki ir piedoti. Slava Dievam, ka Viņš mani mīl, nekad neatstāj un nepamet!

Tagad neizlaižu nevienu dievkalpojumu un mājas grupiņas apmeklējumu. Ar grupiņas cilvēkiem uzrunāju arī citus un stāstu viņiem par Dieva mīlestību un Jēzu Kristu. Kā cilvēks esmu kļuvis daudz noteiktāks un disciplinētāks. Dievs ir dziedinājis arī no veselības problēmām. Vairs neesmu divu kungu kalps, bet nedalīti piederu Kristum! Zinu, ka man ir Tēvs debesīs un es esmu Viņa bērns, tāpēc arī par finansēm man nav jāsatraucas. Manā sirdī ir atgriezies prieks, miers un piepildījums, par ko esmu pateicīgs Dievam un novēlu arī jums!

Arņa Stūres liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums

 

Esmu dziedināta no emocionāla smaguma

Publicēja 2019. gada 21. febr. 13:07Laura Gruševa

Ziņas datums 21.02.2019

Vinetas bērnība nebija no vieglajām – agri zaudējot savu māti, meitenes sirdī ienāca lielas sāpes, kas lika noslēgties, uz pazuda dzīves jēga, jo mamma bija cilvēks, no kura viņa saņēma mīlestību. Tas nebija vienīgais zaudējums viņas dzīvē, un drīz vien Vinetai parādījās nervozitāte un depresīvas domas. Taču tad, kad jaunā sieviete iepazina Dievu, viņas dzīve izmainījās un viss negatīvais ir prom!

„Bērnībā man bija laba mamma un labs tētis, tomēr, kad mamma agri nomira un tētis uzņēmās rūpes par mani un brāli, mēs vairs neizjutām to mīlestību un siltumu, ko iepriekš. Šis zaudējums ļoti satrieca mani. Atceros, kad skolā vajadzēja dziedāt dziesmiņas par māmiņu, vienmēr izplūdu asarās. Ļoti nepatika, ja cilvēki mani žēloja par to, jo šķita, ka kļūst vēl smagāk.

Pēc laika manā dzīvē ienāca pamāte. Viņa bija ļoti jauks cilvēks, kurš bija mans atbalsts un kurai es ļoti pieķēros. Mums bija tuvas attiecības, viņa stāvēja kā siena, aizsargājot mūs ar brāli. Taču sanāca tā, ka arī viņa aizgāja no dzīves. Pēc šiem abiem triecieniem es noslēdzos vēl vairāk. Man ir teikuši, ka es vienmēr esmu bijusi noslēgta meitene, ar tādu kā smagumu, kas velkas līdzi, taču tagad kļuva vēl grūtāk, jo es nezināju, kur lai liek šīs sāpes. Man šķita, ka es nespēju vairs būt tas, kas es esmu – ne brīvi kustēties, ne izteikties. Manā sejā bija redzama nolemtības nasta. Arī manā ģimenē bija sākušās problēmas, ar kurām es netiku galā.

Drīz vien es pati sāku lūgt Dievu mājās katru vakaru. Es raudāju un lūdzu, lai man palīdz izdzīvot šo visu. Taču katru rītu cēlos ar apziņu – kā lai nodzīvo šo dienu? Sāku lietot arī nervu zāles, lai kaut cik nomierinātos un būtu spējīga veikt ikdienas lietas.

Kādā dienā uz ielas mani uzrunāja sieviete, kas pastāstīja par Jēzu, mēs iepazināmies, un es sāku apmeklēt „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Vēlāk gāju arī uz dievkalpojumiem. Draudzē uzzināju, cik svarīgi ir pavadīt laiku ar Dievu lūgšanā un lasīt Bībeli. Pamazām sapratu to, ka Dievs īstenībā vienmēr ir bijis man blakus, Viņš vienmēr ir mani mīlējis! Viss ļaunums pasaulē ir cilvēku nepareizās rīcības, grēku sekas, bet Dievs nekad nesūta mums ciešanas, Viņš vēlas mūs mīlēt un dziedināt. Caur sprediķiem un Bībeles lasīšanu es iepazinu, ka Dievs ir mīlošs Tēvs un ka Viņš var dziedināt, aizpildīt tukšumu mūsos. Es aizbraucu arī uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur aizūgšanas laikā sajutu tādu lielu kamolu pazūdam, šķita, ka šis kamols bija vilcies visu dzīvi man pakaļ, bet tagad ir nokritis! Es jutos beidzot brīva no pagātnes sāpēm, grūtuma, smaguma, pati jutos daudz vieglāk. Necēlos vairs ar domu, kā nodzīvot vēl vienu dienu, bet gan ar prieku sāku iet uz darbu un draudzi. Manī atgriezās dzīvesprieks, kurš jau sen bija pazudis. Cilvēki man saka, ka tagad skatos acīs runājot, agrāk skatienu vienmēr novērsu. Draudzē iemācījos daudzas lietas un principus – ko mēs varam lūgt no Dieva, kā Viņš var mums palīdzēt un sāku to praktizēt. Es uzzināju, ka, lai nāktu pie Dieva, man nav jābūt „labai”, man jābūt tādai, kāda es esmu un Dievs palīdzēs man mainīties.

Dievs ir atbrīvojis un dziedinājis manu dvēseli – no zaudējuma sāpēm, no smaguma, kas vilkās visur līdzi, Esmu ļoti pateicīga Viņam, jo tagad varu dzīvot brīvi, saņemot mīlestību un dzīves piepildījumu no Jēzus, pēc kā biju ilgojusies. Es varu veiksmīgi komunicēt ar citiem cilvēkiem, es esmu tas, kas esmu!”

Vinetas Brambergas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Завершилась Конференция, посвящённая 11-летнему юбилею церкви "Христос миру".

Publicēja 2019. gada 17. febr. 23:48Laura Gruševa

Ziņas datums 18.02.2019

В этом году церковь "Христос миру" праздновала одиннадцатилетний юбилей, которому была посвящена особенная конференция продолжительностью в три дня - с 15-го по 17-ое февраля. Вся церковь Риги вместе с участниками из других городов Латвии смогли провести это время все вместе в присутствии Бога. К нам в церковь приехали также и гости из Украины - старший епископ церки "Новое поколение" Андрей Тищенко и лидер прославления "Нового поколения" Виталий Ефремочкин с командой, которые проводили также особенные семинары о росте церкви, восхвалении и поклонении. 

В первый день конференции епископ Андрей Тищенко провел семинар "Рост церкви", во время которого епископ проповедовал о том, что верующие люди делятся на две категории - те, которые служат Богу и те, которые НЕ служат Богу, подчеркивая, как важнó единение церкви. Если мы желаем еффективно служить, то нам необходимо помазание или Сила Божья в нашем труде. 

Во второй день лидер прославления церкви "Новое поколение" Виталий Ефремочкин и товарищ по команде Роман Коряка проводили семинар о восхвалении и поклонении, в ходе которого они поведали о том, насколько значимо умение общения между людьми, особенно при создании команды, а также в наших отношения с Богом. Особое значение также имеет мудрость, которую необходимо получить, оттачивая любое умение в жизни. У каждого из нас была возможность узнать, как Божье прикосновение может достичь людей в современном формате прославления, не отступая от основных ценностей Библии. Мы видим изменяющийся мир, поэтому и формат прославления или его форма тоже не может остаться прежней, ведь это не достигнет людей и никто не расслышит ту весть, что передать желаем. 

Следующий семинар проводил епископ Андрей Тищенко. Епископ проповедовал то, что каждый верующий должен стать зрелым христианином, который может помочь другим людям стать Детьми Божьими и духовно возрости. Епископ разъяснил также все виды роста церкви - через мощные богослужения, семинары, домашние группы и наставничество, являющиеся очень важными составными частями жизни христиан.
Второй день Конференции завершился вечером восхваления и поклонения, который проводил Виталий Ефремочкин с командой. Это было чудесное переживание для всех - вместе петь, восхвалять и поклоняться Богу! 

В воскресение, в заверешение Конференции, было проведено праздничное богослужение вместе со старшим пастором - Марцисом Енцитисом и епископом Андреем Тищенко. Пастор Марцис Енцитис в своей проповеди подчеркнул, насколько значим каждый человек - это самая великая ценность после Бога, ведь Бог создал нас по образу и подобию Своему. Способом, как Бог создает Царствие Свое и как человек может возрости в Боге является пребывание в Сильной церкви. В свою очередь епископ Андрей Тищенко призывал всех заботиться об Огне Божьем в себе, и чтобы никогда огонь тот не погас. Епископ проповедовал о том, что частенько христиане утверждают, что "перегорели", но ведь каждй сам ответственен, чтобы не закончилось "масло" и Огонь Божий горел бы в нём. Если человек будет "гореть", то у него все получится и проблемы разрешатся. Восхваление и поклонение в ходе богослужения проводили команда прославления церкви "Христос миру" с хором и Виталий Ефремочкин с командой.

Эти три дня, проведенные вместе были незабываемыми, и это ты можешь увидеть на фотографиях:

Первый день Конференции: https://bit.ly/2EgD2jz
Второй день Конференции: https://bit.ly/2Na6quv
Вечер восхваления и поклонения: https://bit.ly/2GLWuq4
Праздничное богослужение: https://bit.ly/2SHzek0

Больше информации: www.kristuspasaulei.lv
Kristīne Zeltiņa

Noslēgusies draudzes „Kristus Pasaulei” 11 gadu jubilejas konference!

Publicēja 2019. gada 17. febr. 23:43Laura Gruševa

Ziņas datums 18.02.2019
Šogad draudze „Kristus Pasaulei” svinēja vienpadsmit gadu jubileju, kurai tika veltīta īpaša konference trīs dienu garumā – no 15. līdz 17. februārim. Tas bija īpašs laiks, ko visa draudze Rīgā kopā ar dalībniekiem no citām Latvijas pilsētām varēja pavadīt kopā Dieva klātbūtnē. Draudzē ieradās arī ciemiņi no Ukrainas – draudzes „Jaunā paaudze” vecākais bīskaps Andrejs Tiščenko un „Jaunās Paaudzes” slavēšanas līderis Vitālijs Jefremočkins ar komandu, kuri vadīja arī īpašus seminārus par draudzes izaugsmi un slavēšanu un pielūgsmi.
Konferences pirmajā dienā norisinājās bīskapa Andreja Tiščenko seminārs „Draudzes izaugsme”, kura laikā viņš sludināja par to, ka ticīgie cilvēki dalās divās daļās - tie, kas kalpo Dievam un tie, kas nekalpo, uzsverot, cik svarīga ir draudzes vienotība. Ja mēs vēlamies efektīgi kalpot, mums ir nepieciešams svaidījums jeb Dieva spēks mūsu darbam.
Otrajā dienā draudzes “Jaunā Paaudze” slavēšanas līderis Vitālijs Jefremočkins un viņa komandas biedrs Romans Koriaka vadīja semināru par slavēšanu un pielūgsmi, kurā viņi dalījās ar to, cik nozīmīga ir komunikācijas prasme starp cilvēkiem, it sevišķi, veidojot komandu, kā arī mūsu komunikācija ar Dievu. Tāpat arī īpaša nozīme ir gudrībai, kas ir jāiegūst, izkopjot jebkuru prasmi dzīvē. Ikvienam bija arī iespēja uzzināt, kā aizsniegt cilvēkus Dievam ar mūsdienīgu slavēšanas formātu, neatkāpjoties no Bībeles pamatvērtībām. Mēs redzam mainīgu pasauli, tādēļ arī slavēšanas formāts jeb forma nevar palikt tā pati, jo tas neaizsniegs cilvēkus un neviens nesadzirdēs to vēsti, ko vēlamies nodot.
Nākamajā seminārā mācīja bīskaps Andrejs Tiščenko. Viņš sludināja par to, ka katram ticīgajam ir jākļūst par nobriedušu kristieti, kas var palīdzēt citiem cilvēkiem tapt par Dieva bērniem un garīgi pieaugt. Viņš arī izskaidroja visus veidus, kā draudze var augt - caur spēcīgiem dievkalpojumiem, semināriem, mājas grupiņām un māceklību, kas ir ļoti vajadzīgas sastāvdaļas kristiešu dzīvē.
Konferences otrā diena noslēdzās ar slavēšanas un pielūgsmes vakaru, ko vadīja Vitālijs Jefremočkins ar komandu. Tas bija brīnišķīgs laiks visiem kopā, dziedot, slavējot un pielūdzot Dievu!
Svētdien, konferences noslēgumā, notika svētku dievkalpojums kopā ar draudzes “Kristus Pasaulei” vecāko mācītāju Mārci Jencīti un bīskapu Andreju Tiščenko. Mācītājs Mārcis Jencītis savā svētrunā uzsvēra to, cik vērtīgs ir katrs cilvēks – tā ir visaugstākā vērtība aiz Dieva, jo Dievs mūs ir radījis pēc savas līdzības. Veids, kā Dievs ceļ savu valstību un kā cilvēks var pieaugt Dievā, ir ienākot spēcīgā draudzē. Savukārt bīskaps Andrejs Tiščenko aicināja visus rūpēties par Dieva uguni sevī, lai tā nekad neizdegtu. Viņš sludināja par to, ka bieži vien kristieši apgalvo, ka ir “izdeguši”, taču katrs pats ir atbildīgs, lai netrūktu “eļļas” un Dieva uguns degtu viņā. Ja cilvēks būs dedzīgs, viņam viss izdosies un problēmas atrisināsies. Slavēšanu un pielūgsmi dievkalpojumā vadīja draudzes “Kristus Pasaulei” slavēšanas komanda ar kori un Vitāijs Jefremočkins ar komandu.

Šīs trīs dienas bija neaizmirstams laiks kopā, ko Tu vari aplūkot arī bildēs:

Pirmās dienas konference: https://bit.ly/2EgD2jz
Otrās dienas konference: https://bit.ly/2Na6quv
Slavēšanas un pielūgsmes vakars: https://bit.ly/2GLWuq4
Svētku dievkalpojums: 
https://bit.ly/2SHzek0 

Vairāk informācijas: www.kristuspasaulei.lv
Kristīne Zeltiņa

Pēc aizlūgšanas vairs nejūtu sāpes un nekliboju!

Publicēja 2019. gada 14. febr. 12:33Laura Gruševa

Ziņas datums 14.02.2019

Ineta pirms kāda laika darbā bija ieguvusi traumu, pēc kuras juta nemitīgas sāpes un arī kliboja, jo pastaigāt normāli nespēja. Lai gan uz dziedināšanas brīnumiem viņa sākuma raudzījās skeptiski, tomēr atsaucās draudzenes uzaicinājumam uz draudzes “Kristus Pasaulei” Lielo dziedināšanas dievkalpojumu, kas nesen notika Rīgā. Pašai par brīnumu – mājās jau gāja bez sāpēm un piepūles!

Pirms diviem gadiem darbā notika kāds atgadījums, pēc kura vairs nevarēju normāli pastaigāt. Bija sanitārā nakts un man bija jāpaliek tīrīt grīdas zem augļu statīviem. Lienot ārā, pēkšņi sajutu tādu kā naža triecienu mugurā – burtiski melns gar acīm aizgāja! Pēc tam man divas nedēļas ļoti sāpēja kāja, nevarēju normāli pastaigāt. Darbā mani mudināja aiziet pie ārsta, taču sākumā vilcinājos, jo domāju, ka pāries. Kādā rītā es vairs nespēju piecelties no gultas, man „atņēma” pus kāju – neko nejutu. No gultas burtiski izvēlos un kaimiņš aizveda mani pie ārsta. Mediķis konstatēja, ka man ir starp skriemeļiem iespiests nervs. Tika veiktas pāris procedūras, man iedeva medikamentus un sākumā sāpes pazuda. Tomēr vēlāk atkal kāja sāka sāpēt. Šī iemesla dēļ es visu laiku kliboju jau divus gadus.

Kāda paziņa šogad uzaicināja mani uz Lielo dziedināšanas dievkalpojumu draudzē „Kristus Pasaulei”. Es Dievam personīgi ticēju, taču uz draudzi nekur negāju. Šāda veida pasākums bija mana pirmā pieredze, uz ko es sākumā skatījos skeptiski, jo neticēju, ka cilvēks var būt vienkārši tāpat vienā mirklī dziedināts. Tomēr, ņemot vērā manu situāciju, pie sevis cerēju, ka kaut kas varētu mainīties. Izlēmu doties paziņai līdzi uz Rīgu. Kad dievkalpojuma laikā bija aizlūgšana, mana kāja sāka it kā raustīties. Pateicu pat savai paziņai, lai paskatās. Taču vairāk neko nesajutu. Izejot ārā, pamanīju, ka kāja vairs nesāp un klibot arī vairs nevajag, taču pagaidām tam nepievērsu uzmanību.

Nākamajā dienā, kad devos uz darbu, pamanīju tieši to pašu, bet nodomāju – vēl par agri spriest! Tomēr pēc pāris dienām sapratu, ka esmu tomēr dziedināta! Sāpes vairs nav atkārtojušās un staigāju bez klibošanas! Uzreiz piezvanīju savai paziņai un padalījos ar šo jaunumu! Tas tiešām cēla arī manu ticību, ka Dievs ir varens un dziedina arī mūsdienās. Visa mana skepse ir izzudusi, jo zinu, cik nopietna bija mana problēma, lai arī sākumā dziedināšanai īsti pat neticēju. Tagad gan zinu, ka Dievs ir reāls un mani ir pilnībā dziedinājis no šīs kaites!

Esmu nolēmusi arī vairāk tuvoties Dievam – sāku apmeklēt mājas grupiņu Liepājā, lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Pasakos Viņam arī par šo brīnišķīgo dziedināšanu!”

Inetas Ločmeles liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa

Dievs ir pilnībā izmainījis manu dzīvi – esmu beidzot laimīga!

Publicēja 2019. gada 7. febr. 12:09Laura Gruševa

Ziņas datums 07.02.2019

Bērnībā gūto emocionālo traumu, grūto apstākļu un problēmu sekas var vīties visai cilvēka dzīvei cauri, atstājot negatīvu ietekmi uz domāšanu un pasaules uztveri arī tālākajā dzīvē. Izteiktie aizvainojumi un pazemojumi veido negatīvu skatījumu uz sevi un citiem, ko vēlāk ļoti grūti mainīt. Agnesei, iepazīstot Dievu un pārvarot dažādus šķēršļus, tas izdevās. Kā tas notika pastāstīs pati Agnese: “Uzaugu nepilnā, ļoti nabadzīgā ģimenē bez tēva, nesajuzdama un neiepazīdama to, ko nozīmē tēva mīlestība, pēc kā ilgojās mana sirds. Mammai visos mājas darbos un manis audzināšanā palīdzēja vecākā māsa. Ģimenes trūcīgo apstākļu un nabadzīgā apģērba dēļ skolā tiku apsmieta, pazemota un atstumta. Ar mani neviens nevēlējās draudzēties un no manis novērsās. Var teikt, ka no bērnības manī ienāca atstumtība, mazvērtība, skumjas, ilgas pēc uzmanības un mīlestības. Bieži raudāju, jo man nebija draugu un jutos vientuļa, nekam nevajadzīga, neglīta un atbaidoša. Tās mokošās mazvērtības domas neatkāpās ne uz mirkli un iedzina mani kompleksos. Es pat nemācēju sarunāties, jo nebija ar ko. Pat māsa sāka no manis novērsties, nevēloties ar mani nekur sabiedrībā iziet. Tas vēl vairāk mani ievainoja. Kaut kā pabeigusi pamatskolu, nespēdama samierināties ar skolā notiekošo, es pametu mācības un neturpināju vidusskolu, jo baidījos piedzīvot atkārtotus pazemojumus. Mana dzīve bija murgs, reizēm uzmācās pašnāvības domas, bet nezināju kā no tā visa izkļūt. 14 gadu vecumā, lai kaut nedaudz atvieglotu sāpes sirdī, sāku smēķēt un lietot alkoholu, jo uzradās tādi paši draugi kāda biju es. 15 gadu vecumā jau uzsāku intīmas attiecības ar puišiem, jo tik ļoti vēlējos uzmanību no citiem, ka nespēju pateikt nē. Lai ko es darīju, nekas nedeva mieru sirdī.

Viss apkārt notiekošais un es pati sev biju tā noriebusies, ka pametu visu un ar savu toreizējo draugu, kas man palīdzēja aizbraukt, devāmies prom no Latvijas. Cerēju, ka ārzemēs es atradīšu mierinājumu un risinājumu savām problēmām, spēšu aizmirst pagātni un sākšu jaunu, skaistu dzīvi. Tomēr, tā tas nenotiek! Atrodoties svešumā un strādājot 12 un vairāk stundas dienā es nespēju atbrīvoties no mazvērtības, depresīvā noskaņojuma un nemitīgā stresa. Man sākās sirds “klauves”, naktīs mocīja bezmiegs, atkārtoti uzmācās pašnāvības domas, kurām sekoja baiļu sajūta līdz augstiem sviedriem un panikas lēkmes, trūka elpas. Vajadzēja saukt “ātros”, jo likās, ka tūlīt miršu. Medicīniskā palīdzība uz laiku atviegloja sajūtas, bet stāvoklis neuzlabojās un pēc laika atkārtojās. Ārsts pateica diagnozi – veģetatīvā distonija. Lai atvieglotu savu stāvokli, es sāku praktizēt pozitīvo domāšanu un jogu. Tas nespēja man palīdzēt. Sākās iedomu saplūšana ar realitāti. Tāda kā nerealitātes sajūta – viss notiek, bet manis nav, jutos pa pusei kā “dārzenis”.

Biju dzirdējusi, ka visu vajadzīgo varot atrast internetā “Google”. Ierakstot tur savu jautājumu par to, kā tikt vaļā no veģetatīvās distonijas, tur parādījās draudzes “Kristus Pasaulei” kāda cilvēka liecība par atbrīvošanu no šīs kaites. Skatījos un raudāju. Atvēru šīs draudzes mājas lapu, klausījos slavēšanas mūziku un dažus no mācītāja sprediķiem. Jutu, kā no sirds aiziet tāds kā smagums un tajā mostas cerība. Uzrakstīju vēstuli uz draudzes “Kristus Pasaulei” info adresi un sāku kontaktēties ar šīs draudzes locekli. Man tika piedāvāts draudzes inkaunters –lūgšanu nometne, kur var saņemt risinājumu savām problēmām. Es daudz nedomādama sakārtoju mantas un no Anglijas atlidoju uz Latviju, lai nokļūtu vietā, kur mainās dzīves!

Trīs dienas inkaunterā izmainīja visu manu dzīvi. Es piedzīvoju Dievu un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Tiku dziedināta no veģetatīvās distonijas, izmainījās domāšana, pazuda bezmiegs, bailes, nemiers un trauksmes sajūta. Visas pagātnes problēmas kā akmens novēlās no sirds. Es piedevu visiem pāri darītājiem un sirdī ienāca neaprakstāma prieka un laimes sajūta. To papildināja ticība, ka viss, kas bijis ir pagājis, un viss sācies no jauna, es esmu jauns radījums Jēzū Kristū un man ir jauna, skaista dzīve priekšā, jo tagad man ir Tēvs un es esmu Viņa mīlēts bērns. Tā ir tā mīlestība, bez kuras biju dzīvojusi un ko tik ļoti meklējusi. Tā piepildīja manu sirdi.

Atgriežoties atpakaļ Anglijā, kur tai laikā dzīvoja arī mana ģimene, es uzreiz spēju pilnībā atteikties no alkohola un cigaretēm. Sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasīt Bībeli un lūgt. Tas nebija viegli, tomēr manī bija liels iekšējs spēks, kas palīdzēja tam pretoties. Cēlos ļoti agri no rīta vai pat naktī, lai satiktos ar savu Debesu Tēvu. Ģimene no manis novērsās, jo nesaprata, kas ar mani ir noticis, bet es, balstoties uz rakstu vietu no Bībeles Mateja 10:36- 37 “Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas nav Manis vērts.” turpināju savu ticības ceļu. Zināju, ka Dievs mani tik ļoti mīl un nekad neesmu bijusi tik laimīga un brīva kā tagad.

Anglijā pēc kāda laika es iepazinos ar cilvēku, kas ir kristietis un latvietis no Dobeles. Mēs apprecējāmies un mums piedzima meitiņa. Sākām apmeklēt draudzi Anglijā un kopā lūgt Dievu. Ilgas pēc Latvijas nemitīgi pārņēma prātu un sirdi. Es vēlējos atgriezties Latvijā un to mēs arī izdarījām. Uzreiz sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Dobelē un braukt uz draudzes dievkalpojumiem Rīgā. Es ļoti vēlējos kalpot Dievam un cilvēkiem, ka devos uz atkārtotu inkaunteru, lai stiprinātu savu ticību un piepildītos ar Svētā Gara spēku. Tagad dievišķas mīlestības un spēka pilna sludinu evaņģēliju, lai palīdzētu arī citiem iepazīt Dievu. Mana dzīve kopā ar Dievu ir pilnīgi izmainījusies. Esmu laimīga!

Ja tu vēl neesi iepazinis Dievu, lūdzu, nekavējies, neatliec to uz vēlāku laiku. Lai kur tu būtu un kādas būtu tavas problēmas, Dievs ir atbilde. Viņš pilnībā izmainīja manu dzīvi un var palīdzēt arī tev, ja vien tu pats viņam to ļausi!”

Agneses Arbidānes liecību pierakstīja Ineta Siliņa

Latvijas Republikas Saeimai iesniegta petīcija “Par kristīgajām un ģimenes vērtībām”

Publicēja 2019. gada 6. febr. 03:23Laura Gruševa   [ atjaunināja Laura Franskeviča 2019. gada 8. febr. 06:41 ]

Ziņas datums 06.02.2019

Pagājušā gada novembrī mūsu valsts svinēja savas pastāvēšanas 100 gadu jubileju. Viens no Latvijas simtgadei veltītajiem pasākumiem bija starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju”, tās mērķis bija apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes vērtībām mūsu zemē.

Tautas lūgšanu sapulces “Dievs, svētī Latviju” ietvaros tika sagatavota petīcija “Par kristīgām un ģimenes vērtībām”, kuras mērķis bija paust sabiedrības nostāju par tradicionālās laulības un ģimenes nozīmīgumu un sākta parakstu vākšana. Petīciju varēja parakstīt gan elektroniski, gan papīra formātā un nepilnu triju mēnešu laikā tika savākti 7699 paraksti.

Petīciju parakstīja Latvijas vadošo konfesiju bīskapi un garīgie vadītāji: Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, Romas katoļu baznīcas arhibīskaps, metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga pārstāvis, Rīgas iecirkņa prāvests un Vecās Sv.Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš, Draudzes “Jaunā Paaudze” bīskaps Aleksejs Ļedjajevs, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības goda bīskaps Jānis Ozolinkevičs, Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkevičs, Latvijas Apvienotās Metodistu baznīcas superintendents Edgars Šneiders, Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu savienības bīskaps Vilnis Latgalis, Latvijas Vasarsvētku draudžu centra bīskaps Nikolajs Gribs, Pestīšanas Armijas Latvijā vadītājs Roberts Tufstroms, Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš, Mateja baptistu draudzes mācītājs, Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ex-ministrs un Rīgas domes deputāts Ainars Baštiks.

Lai latviešu tauta spētu pastāvēt un izdzīvot cauri gadsimtiem, ir svarīgi saglabāt tautas morāles normas un vērtības. Satversmes 110. pants nosaka, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”. Savukārt Latvijas Republikas Satversmes preambulā ir teikts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”

Šā gada 6. februārī Latvijas Republikas Saeimas deputātiem un Saeimā pārstāvētajām politisko partiju frakcijām tika iesniegta parakstītā petīcija un atklātā vēstule par kristīgām un ģimenes vērtībām Latvijā. Atklātā vēstule tika iesniegta arī Valsts prezidentam un Ministru kabinetam. Vēstulē uzsvērts, kādas negatīvas sekas Latvijai rada kristīgo morāles standartu ignorēšana izglītības sistēmā, kā arī bezatbildīga dzīvesveida un viendzimuma attiecību popularizēšana. Latvijas vadītāji tiek aicināti atbalstīt idejas, iniciatīvas, likumdošanas projektus un noteikumus, kuri atbilst valsts konstitūcijā noteiktajām vērtībām, kā arī aizsargāt tradicionālo ģimenes modeli kā Satversmē garantētu nemaināmu vērtību.

Atklāto vēstuli ir parakstījis un iesniedzis Starpkonfesionālās Tautas lūgšanu sapulces “Dievs, svētī Latviju!” galvenais organizators un petīcijas “Par kristīgām un ģimenes vērtībām” iniciators, Evaņģēlisko kristiešu draudzes “Kristus Pasaulei” vecākais mācītājs Mārcis Jencītis.

Ar Petīcijas pilnu tekstu var iepazīties šeit: https://parlatviju.lv/

Plašāka informācija: https://dievssvetilatviju.info/ 

Kontaktinformācija: Luīze Zveja, tālr. 20016806, epasts: luize.zveja@gmail.com.

1-10 of 1196