ZIŅAS‎ > ‎

Draudzes ziņas

Asnate: "Pat nepamanīju kā pazuda veģetatīvā distonija!"

Publicēja 2022. gada 4. dec. 08:17Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 4. dec. 08:58 ]

Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki slimo ar veģetatīvo distoniju, kurai piemīt daudz un dažādi simptomi, piemēram, sirdsklauves, trauksmes sajūtas, vēdersāpes. Reti kurš spēj tikt galā ar šo slimību, tāpēc nākas sadzīvot ar to. Arī Asnate slimoja ar šo populāro slimību, bet pateicoties jaunai un veselīgai videi tika dziedināta. Asnate stāsta:

"Veģetatīvo distoniju man atklāja dakteris jau agrā vecumā veicot dažādas pārbaudes. Es sapratu, ka ar šo slimību man būs jāsadzīvo. Tā izpaudās ar dažādiem simptomiem, piemēram, man bija ļoti lielas un stipras vēdersāpes pie kaut vai mazākā uztraukuma. Man vajadzēja, lai es visu izdaru perfekti bez kļūdām. Svīda plaukstas, biju ļoti emocionāla un raudāju par vismazākajām lietām, kuras tobrīd man likās kā lielas problēmas. Tomēr visnepatīkamākais bija tas, ka varēja būt pa visam normāla diena un man uznāca domas par to, ka es tūlīt nomiršu. Šīs nāves sajūtas man lika justies ļoti nepatīkami un es nevarēju saprast no kurienes tās nāk un kāds bija to iemesls. Neskatoties uz šīm sajutām es turpināju savu ikdienas dzīvi un ignorēju savas problēmas. Es arī biju ļoti draudzīga un komunikabla un šīs problēmas galīgi netraucēja man draudzēties ar cilvēkiem. Es neatļāvu savām problēmām ietekmēt manas attiecības ar citiem cilvēkiem. Es nelietoju nekādus medikamentus, jo uzskatīju, ka tie arī var sabojāt manu veselību vēl vairāk. Negāju arī ne pie kādiem dziedniekiem vai zīlniekiem, jo kaut kur dzirdēju, ka varbūt viņi var dziedināt, bet vietā iedos daudz citas sliktas lietas.

Mana ome man ļoti daudz stāstīja par garīgam lietām, viņa neteica konkrēti, ka Dievs eksistē, vismaz es tā to neatceros. Viņa man mācīja visādas dzīves gudrības, kas man līdz šim ir palīdzējušas dažādās situācijās.  Dažreiz aizveda mani uz baznīcu un deva man latu, lai to noziedotu, manuprāt, šis ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk ziedot un būt devīgai pret citiem. Skolā gāju kristīgajā mācībā, kurā mēs skatījāmies filmu par Jēzus ciešanām, tajā laikā šo filmu skatījos ar aizvērtām acīm, jo vienkārši nespēju uz ko tādu noskatīties. Skolotāja  ir stāstījusi dažādus piemērus no savas dzīves, ka viņai ir pazudis maks un ir lūgusi Dievu pēc palīdzības un vēlāk atradusi. Man kā bērnam tas ļoti ieinteresēja. Atskatoties uz savu bērnību, varu teikt, ka es ar ģimeni dzīvoju pēc Bībeles vērtībām kā, piemēram, būt laipnai, saprotošai un iejūtīgai. Bet, neskatoties uz to, ka manī bija ieliktas kristīgās vērtības es ļoti ticēju horoskopiem. Gandrīz vai pirmais jautājums satiekot cilvēkus bija: ”Kāda ir tava horoskopa zīme?”. Es pēc horoskopa vadījos kāds ir cilvēks.

Kādu dienu pastaigājoties man sociālajos tīklos uzrakstīja meitene un jautāja vai es ticu, ka Dievs spēj darīt brīnumus cilvēku dzīvēs, tajā brīdī es paskatījos uz debesīm un iesmejoties jautāju: ”Dievs, kāpēc tieši es?”. Es zināju, ka dzīvē nekas nenotiek tapāt vien, tādēļ atbildēju meitenei. Viņa mani aicināja uz dažādiem pasākumiem, bet man neiznāca tos apmeklēt, jo biju ļoti noslogota savās studijās. Pēc kāda gada viņa man atkal uzrakstīja un uzaicināja uz mājas grupiņu uz kuru es arī aizgāju. Man ļoti iepatikās, ka šajā mājas grupā ir daudz manu vecumu cilvēki ar kuriem varēja interesanti parunāties un pavadīt laiku. Man bija ļoti daudz jautājumi par kristietību un ticību kā tādu, un uz visiem jautājumiem man spēja atbildēt. Es ieguvu ļoti daudz atbilžu un jaunu zināšanu. Atceros, kad pirmo reizi apmeklēju draudzi, biju pārsteigta cik viss ir moderni un mūsdienīgi. Visvairāk palika atmiņā slavēšana, jo sajutos kā koncertā. Mācītājs uzrunāja un vēljoprojām uzrunā ar tiešumu, jo viņš sauc lietas īstajos vārdos, neliekuļojot. Draudze un mājas grupiņa asociējas kā ar otro ģimeni, jo tie ir mani tuvākie draugi.

Par veģetatīvo distoniju es Dievam nebiju lūgusi, bet vienkārši pēc kāda laika ejot uz draudzi, mājas grupiņām un evaņģelizācijām es pamanīju, ka man vairs nesāp vēders, nav sajūtu, ka es varētu nomirt un nesvīst plaukstas. Es jūtos ļoti laimīga un pateicīga Dievam, ka mani nemoka vairs tās sāpes un bailes kādas mocīja agrāk

Pašlaik es regulāri apmeklēju grupiņas, dievkalpojumus un eju evanģelizēt, tas man ir ļoti svarīgi, jo uzskatu, ka tieši evaņģēlijs ir tas, kas spēj izmainīt cilvēku un cilvēkus kopumā. Es piedalos neformālajos pasākumos, kalpoju draudzē un vairs neticu horoskopiem. Es pati arī vēlos atvērt savu mājas grupiņu un mēģināt radošākā, saprotamākā un pieejamākā veidā stāstīt cilvēkiem par evaņģēliju, un lauzt izveidotos stereotipus par ticību, jo ticība Dievam izmaina dzīves!

Es Tev novēlu būt atvērtam uz jaunām lietām, nebaidīties iziet ārpus savas komforta zonas un būt ar atvērtāku sirdi!"

Asnates Egles liecību pierakstīja Ilze Ribokas.

Lāsma: "Mana dzīve mainās, jo spēju piedot!"

Publicēja 2022. gada 26. okt. 03:43Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 26. okt. 03:44 ]

Šodien daudzi cilvēki izvēlas nest sevī sarūgtinājumu, nespēj jeb pat nevēlas piedot citiem. Tādā veidā paliekot saistīti ar aizvainojuma smago nastu un citām nepiedošanas sekām. Dievs ir Dievs - Viņš spēj izlīdzināt jebkādas plaisas cilvēku attiecībās, atjauno tās un dziedina. Dieva mīlestības spēks atklājas katra dzīvē, ja vēršamies lūgšanā un klaudzinām, tad mums vienmēr tiek atvērts.

Lāsma, pirms gada atnāca uz draudzi ”Kristus Pasaulei”, atvēra savu sirdi Jēzum, un pēc draudzes rīkotā trīs dienu semināra: ”Inkaunters”, saņēma dziedināšanu un atbrīvošanu no mazvērtības, nepiedošanas un depresijas. 

Lāsma pati stāsta: “Skolas laikā mana domāšana atšķīrās no vienaudžem. Mani neinteresēja ballītes, neaizrāva ar tām saistītās jautrības, alkohols un cigaretes. Sajutu, ka esmu savādāka, varbūt tas bija iemesls kāpēc mani nepieņēma un bieži izsmēja. Tieši šī nepieņemšana manī radīja lielu mazvērtības sajūtu un nepareizu domāšanu par sevi. Sajutos vainīga, ka esmu nepareiza, savādāka un nemīlēta. Vecākiem neko nestāstīju, tāpēc arī no ģimenes nebija atbalsts. Visu negatīvo, ko dzirdēju par sevi, uztvēru sāpīgi, pieņēmu un sāku ticēt, ka tā tas arī ir. Ja kāds teica, ka esmu neglīta, tad tā arī domāju par sevi. Ar laiku radās emocionālas problēmas, kas izraisīja depresiju, bailes un nepatiku iet uz skolu. Bija domas par pašnāvību. Toreiz nesapratu, ka tie bija meli, un tas nebija Dieva plāns manai dzīvei. Par Dievu nojautu zemapziņā, ka Dievs ir reāls. Pagajušajā vasarā, kāda sieviete no draudzes mani uzaicināja atnākt uz dievkalpojumu. Nākt pie Dieva bija mana brīva griba un pārliecība, ka Dievs var palīdzēt. Saņēmu uzaicinājumu uz mājas grupiņu, tomēr vispirms neilgu laiku piedalījos online grupiņā, jo biju ārpus Latvijas. Tagad apmeklēju draudzi un mājas grupiņu klātienē, kur saņemu garīgu stiprinājumu, un neesmu viena, bet man ir patīkami pavadīts laiks kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, slavējot Dievu un pārrunājot Dieva Vārdu. Mājas grupas vadītāja man ieteica apmeklēt Inkaunteru, kur par mani tika aizlūgts un es saņēmu atbrīvošanu no nepiedošanas, kas ilga 14 gadus. No manas sirds ir prom liels smagums. Dieva priekšā atzinu savu bezspēcību un grēkus, ka ar saviem spēkiem nevaru atrisināt problēmas. Piedevu sev, ka sirdī iesēju nepareizas domas un piedevu visiem pāri darītājiem. Manī vairs nav naids, nav dusmas un atriebības domas. Esmu brīva no mazvērtības, mācos pieņemt un mīlēt sevi. Jēzus mūs mīl daudz vairāk, kā mēs spējam mīlēt paši sevi - ar nebeidzamu mīlestību. 

Ja arī Tavā dzīvē ir līdzīgas problēmas, tad nāc uz draudzes "Kristus Pasaulei" mājas grupiņu, un esi tuvāk Dievam! Dievs nekad nepamet, jo Viņš ir uzticams un uz Viņu var paļauties! Novēlu arī Tev piedzīvot Dieva mīlestību!

Lāsmas Zelčas liecību pierakstīja Vineta Indruškeviča.

Maija: "Veģetatīvā distonija ir uzvarēta!"

Publicēja 2022. gada 14. sept. 12:32Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 26. sept. 05:00 ]

Veģetatīvā distonija ir ķermeņa funkciju un sajūtu traucējumi, lai gan medicīnisks izskaidrojams šiem traucējumiem netiek atrasts. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka simptomi nav īsti. Tas, ka šo simptomu cēloņus nav iespējams zinātniski izskaidrot, bieži saasina sajūtas vēl vairāk. Svarīgi ir apzināties, ka Jēzus ir tas, kurš spēj paņemt prom visas bēdas, sāpes, trauksmes, slimības un spēj piepildīt ar dzīvesprieku, veselību, drosmi un pašpārliecinātību. Arī Maija cieta no veģetatīvās distonijas, bet iepazīstot un pieņemot Jēzu par savu Glābēju dzīve mainījās! Maija mums stāsta:

“Mazvērtības sajūta man bija jau kopš bērnības. Spilgti atceros vienu skolas dienu, kur dabas mācības stundā vajadzēja izmantot parasto zīmuli. Tā kā es nebiju no turīgas ģimenes, tajā brīdī man nebija zīmuļa. Pateicot to skolotājai, viņa mani klases priekšā kaunināja, kā es varēju  nepaņemt zīmuli no mājām, kāpēc es meloju. Es sajutos ļoti apbēdināta un apsmieta, jo neviens man neticēja. Manī radās atstumtības sajūta pret skolotāju un klases biedriem. Pieaugot vienmēr atcerējos šo gadījumu, kas manī izraisīja bailes un komunikācijas problēmas, cenšoties sadraudzēties ar citiem cilvēkiem. Man bija bail, ka mani atkal kaut kādu iemeslu dēļ varētu apsmiet. Tā kā es nācu no šķirtas ģimenes, kurā mani audzināja tikai mamma, es nevēlējos atkārtot šo viņas kļūdu. Es apprecējos ar cilvēku, kurš, iespējams, tomēr nebija man piemērots. Centos uzlabot mūsu attiecības un vairāk iepazīt viens otru, bet šīs attiecības jau pamatā bija ar nepareizām prioritātēm. Man bija psiholoģisks terors ģimenē. Visi šie strīdi ģimenē noveda mani līdz veģetatīvajai distonijai un depresijai. Visas lietas, kuras darīju, prasīja lielu piepūli, manī bija bailes un nepārliecinātība. Un sliktās attiecības ar vīru šos simptomus un manu slimību vēl vairāk saasināja. Slimības pirmie simptomi parādījās 2016. gada decembrī. Tad es domāju, ka vainīga ir grūtniecība, jo bija lielāka slodze un izmaiņas ķermenī. Sirdī bija lieli pārdzīvojumi par situācijām ģimenē. No vīra puses bieži tika izteiktas negatīvas piezīmes par to, cik slikta sieva es esmu, bija pastāvīgi strīdi, es vēl vairāk ieslīgu mazvērtībā. Mani mocīja sirdsklauves, elpas tūkums, sāpes sirdī un krūšu apvidū. Fiziskās izjūtas nereti papildināja psiholoģiskas panikas lēkmes - bailes nomirt vai sajukt prātā. Lai arī izjūtas bija ļoti reālas, šajā gadījumā simptomus radīja nevis fiziska saslimšana, bet nervu sistēmas uzbudinājums. Daudzas lietas, ko es gribēju iesākt, es neiesāku un atliku uz nezināmu nākotni.

Kad mācījos 2. klasē man bija priekšmets ticības mācība, tajā stāstīja par Dievu. Kopš tā laika apzinājos, ka eksistē kaut kas augstāks un baznīca bija vieta, kur es meklēju atbildes. Pienāca diena, kad es aizdomājos, kāpēc es vispār pieļauju, ka dzīvoju tādos neveselīgos apstākļos. Es pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un sapratu, ka Viņš ir miris manu grēku dēļ. Es sāku skatīties uz dzīvi savādāk. Es biju apmeklējusi psihologus un terapeitus, man tika izrakstīti medikamenti, lai mazinātu veģetatīvo distoniju. Tas viss īslaicīgi mazināja manu slimību, bet kad pieņēmu Jēzu savā dzīvē, tiešām viss sāka mainīties. Sapratu, ka Viņš ir paņēmis prom lāstus un manas bailes. Pieņemot Jēzu kā savu Glābēju, es ļoti stipri lūdzu, lai depresija un veģetatīvā distonija pazūd. Izmisīgi saucu uz Dievu, lai caur Savu vārdu liek man saprast manas rakstura kļūdas un dod man spēku, lai es spētu izmainīt sevi. Sapratu, ka man bija jāmainās, jo attiecībās es nebiju viena. Vairāk es paļāvos uz savu ticību, ka Dievs mani var dziedināt, jo redzēju ka medicīna un ārsti nevarētu izārstēt mani pilnībā. Es vēlējos sakārtot savu dzīvi, lai man nebūtu jākaunas par sevi. Izlēmu apmeklēt arī fiziskos treniņus, kurus biju atmetusi. Pēc kāda laika Dievs sadzirdēja manu lūgšanu un dziedināja mani no slimības. Līdz ar to manī pazuda šīs slimības simptomi kā, piemēram, stress, sirdsklauves un manī ienāca prieks un miers. Diemžēl mani draugi mani vairs nepieņēma, jo kļuvu ticīga un sāku mainīties gan iekšēji, gan ārēji. Man bija grūti atrast ar viņiem kopēju valodu, jo vairs nebija kopīgu interešu, kā, piemēram, dienu no dienas sēdēt, skatīties televizoru un runāt par citiem cilvēkiem. Kādreiz man tā bija interesanti pavadīt laiku ar draugiem, bet pēc dziedināšanas, es sapratu, ka Dievs man ir devis laiku, lai to izmantotu lietderīgi.  Atstājot šos draugus es sāku meklēt citus cilvēkus ar līdzīgām interesēm un vērtībām kādas bija man.

Draudzē “Kristus Pasaulei” nonācu, pateicoties savam brālim. Viņš ar savu sievu lūdza par mani un aicināja uz draudzes dievkalpojumiem. Brālis man ieteica paskatīties kā sludina viņu mācītājs. Paklausoties mācītāja svētrunas, man ļoti iepatikās kā mācītājs sludina! Viss bija man saprotamā valodā paskaidrots. Turpināju klausīties citas mūsdienīgas tēmas, kuras man bija aktuālas un noderīgas. Sapratu, ka varu ļoti daudz ko mācīties no šīm svētrunām. Klausoties mācītāja svētrunas par ģimeni un mīlestību mana domāšana sāka mainīties un es sāku attīstīties kā personība. Mani atbalstīja arī mans brālis ar sievu, domāju cik forši ir iet vienā draudzē ar savu ģimeni. Ja es nebūtu atsaukusies brāļa aicinājumam, es apzinos, ka bez draudzes, bez šī mācītāja nebūtu saņēmusi izmainītu domāšanu, jaunas zināšanas un mana ticība nebūtu tik spēcīga kā šodien. Regulāri apmeklēju katru dievkalpojumu un mājas grupiņu. Esmu pabeigusi Bībeles skolu un turpinu ik dienu studēt Dieva Vārdu. Esmu palikusi daudz drošāka. Spēju uzņemties atbildību par sevi un citiem cilvēkiem. Ja iepriekš man bija bailes uzņemties jaunus izaicinājumus, tad šobrīd tādu baiļu nav. Spēju organizēt savu ikdienu un laiku. Redzu ka mana ticība Dievam un sev ir būtiski augusi. Manā sirdī ir miers un drošības sajūta un apziņa par savu drošību Jēzū Kristū. Arī finansiālais stāvoklis ir uzlabojies. Es atbalstu sava mācītāja vīziju par Dieva svētītu Latviju. Tā ir kļuvusi arī par manu vīziju, ko es vēlos palīdzēt sasniegt.

Es novēlu katram kristietim atrast savu draudzi, kur mācītāja sludinātais vārds uzrunā. Apkārtējie cilvēki ir atvērti un draudzīgi, jo esot pareizajā vidē, ir lielāka motivācija vairot savu ticību un mainīt savus ikdienas paradumus!”

Maijas Umbrasevičas liecību pierakstīja Ilze Ribokas.

Gvido: "Beidzot esmu brīvs no epilepsijas lēkmēm!"

Publicēja 2022. gada 17. aug. 05:38Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 17. aug. 05:40 ]

Bieži vien, pievēršoties Dievam, cilvēks pats ir pārsteigts, cik gan radikāli mainās viņa dzīve. Ja sākotnēji viņš lūdz Dievu pēc risinājuma pāris lielām problēmām, tad izrādās, ka Jēzus maina visu cilvēka dzīvi, arī tādas lietas, par kurām viņš pats pirms tam nemaz nebija aizdomājies. Gvido uzsver arī to, ka pie pārmaiņām viņa dzīvē ļoti būtisks ir bijis draudzes un mājas grupiņas atbalsts. Nelielā sarunā viņš stāsta par pārmaiņām savā dzīvē:

“Kad biju mazs, vecāki šķīrās un mamma mani pameta. Augu ar tēvu un viņa radiem, taču arī ar tēvu man neveidojās labas attiecības, bieži konfliktējām viens ar otru.

Kad mācījos devītajā klasē, kādu nakti pamodos no tā, ka man dīvaini raustījās ķermenis un nākamajā dienā man bija krampju lēkme. Lēkmes pastiprinājās, kad bija pārdzīvojumi un stress. Drīz vien es sāku lietot alkoholu no kā epilepsijas lēkmes kļuva vēl biežākas. Epilepsija mani mocīja turpmākos desmit gadus un radīja dažādas problēmas manā dzīvē. Visus šos gadus lietoju spēcīgas zāles pret krampjiem, kas praktiski nepalīdzēja.

Neskatoties uz savu slimību, no laukiem pārcēlos uz Rīgu un sāku mācīties koledžā, lai iegūtu profesiju. Tomēr drīz vien sapratu, ka nespēšu mācības turpināt. Dzīvei pazuda jēga, nesapratu, kāpēc es vispār esmu šajā pasaulē un ko šeit daru. Bija arī domas par pašnāvību, tomēr paldies Dievam, līdz tam nenonācu. Sāku strādāt Rīgā, kādā noliktavā. Slimības un alkohola dēļ bija problēmas ar darbu un līdzekļiem, līdz es zaudēju savu dzīves vietu. Arī izglītības un profesijas man nebija. Tā es nonācu gandrīz uz ielas. Nebija naudas zālēm un epilepsijas lēkmes kļuva arvien biežākas. Tas bija pirms dažiem gadiem. Kādu dienu sēdēju pie tirdzniecības centra Origo, pie manis pienāca un uzrunāja ticīgi cilvēki. Mēs runājām par Dievu un viņi mani uzaicināja uz kristiešu rīkotu pasākumu. Mana vecmamma gāja uz baznīcu, tāpēc es jau no mazotnes kaut ko zināju par Dievu un man nebija pretestības tam, ko man stāstīja šie kristieši. Kad es aizgāju, mani pārsteidza cilvēki, kuri tur bija, ļoti laipni, patīkami un tajā pašā laikā jautri, brīvi. Bija patīkama un nepiespiesta atmosfēra. Es aizgāju uz vairākām mājas grupiņas sapulcēm, pēc tam apmeklēju arī dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”. Arī tur man ļoti iepatikās. Apmēram pēc mēneša es iznācu draudzes priekšā un pieņēmu Jēzu par savu Glābēju. Vēl pēc trim vai četriem mēnešiem es biju draudzes lūgšanu nometnē – Inkaunterā. Tur es spēju pa īstam piedot mātei, kuri mani neaudzināja, un arī tēvam, kurš pret mani izturējās slikti. Kopš tā laika mums ar tēvu vairs strīdu nav.

Šajā laikā, kopš esmu draudzē, esmu kļuvis daudz komunikablāks un drošāks, vairs neesmu tik kautrīgs, kā agrāk. Tagad man ir daudz vieglāk veidot un uzturēt kontaktus ar cilvēkiem. Esmu kļuvis brīvs no alkohola. Lai tiktu vaļā no savām atkarībām, man ļoti palīdzēja kristīgā vide draudzē un atbalsts. Šeit ir brīvi un draudzīgi cilvēki, kuri nelieto alkoholu. Mājas grupiņā mana dzīve izmainījās. Mani jaunie draugi man palīdzēja iekārtoties darbā un arī ar dzīves vietu. Šobrīd strādāju interneta veikalā, komplektēju un nosūtu preces. Man ir pastāvīga dzīves vieta un es spēju pats nomaksāt visus savus rēķinus. Apzinos, ka esmu pilnībā dziedināts no epilepsijas. Agrāk man lēkmes bija apmēram reizi mēnesī, neraugoties uz to, ka lietoju spēcīgas zāles. Par mani lūdza grupiņā un arī draudzē, lai es topu dziedināts no savas slimības. Tagad esmu vesels un epilepsijas lēkmes man nav bijušas jau krietnu laiku. Ticība Dievam un piederība draudzei ir izmainījusi visu manu dzīvi!”

Gvido Andžāna liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.

Evita: "Un kā tu izmanto savu šodienu?"

Publicēja 2022. gada 31. jūl. 23:40Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 31. jūl. 23:42 ]

Katrs cilvēks ir apveltīts ar lielu potenciālu kādā dzīves sfērā, taču maz ir tādu, kas to satver un spēj pilnvērtīgi lietot. Bieži nākas saskarties ar grūtībām un neveiksmēm, cilvēks padodas un izvēlas iet vieglāko ceļu, un tas var novest līdz pat depresijai un bezmērķīgai dzīvei, jo nav izdevies sasniegt iecerēto. Finansiālā sfēra, kas ir aktuāls temats gandrīz ikvienam, ir diezgan asi kritizēta un nosodīta tēma tieši ticīgu cilvēku vidū - vai kristietis var dzīvot pārticībā vai arī tas ir nepareizi? Mums ar savu stāstu dalās Evita, kura no sapņa par savu biznesu nokļuvusi līdz tā veiksmīgai realizācijai:

"Es vienmēr esmu sapņojusi par to, ka reiz izveidošu ko savu, kas būtu mana sirds lieta un kas palīdzētu citiem. 17 gadu vecumā es sāku apmeklēt deju nodarbības. Jau pirmajā deju nodarbībā es sapratu, ka ar to es gribu saistīt savu dzīvi un pasniegt šajā studijā. Pēc 4 gadiem deju studijas vadītāja man piedāvāja iespēju strādāt, bet es atteicos, jo visu izanalizējot, sapratu, ka būšu tikai mīnusos. Pēc 8 mēnešiem es atvēru pirmo deju grupu ar 40 latiem kabatā un pēc nepilna gada man jau bija 3 deju grupas. Paralēli dejām es strādāju arī pamatdarbā. Vienā dienā mans tiešais vadītājs uzlika man ultimātu - vai palieku pamatdarbā vai izvēlos deju studiju. Tas bija ekonomiskās krīzes laiks Latvijā, līdz ar to es izvēlējos vieglāko ceļu - palikt strādāt pamatdarbā par kasieri. Es atteicos no sava sapņa, par ko cīnījos pēdējos 6 gadus. Manai dzīvei pazuda jēga, paliku ļoti agresīva un dusmīga. Nebija mērķu un nekādas vēlmes dzīvot citādāk. Domāju par to, ka vieglāk ir aiziet no dzīves un tāpat neviens kādu laiku nepamanītu, taču nespēju arī padarīt sev galu, jo zināju, ka pēc tam viss būs vēl sliktāk.

Atceros to dienu, kad viss izmainījās. Es sēdēju darbā pie kases un pārdomāju savu dzīvi un lūkojos uz citiem cilvēkiem. Es domāju, kāpēc citi ir veiksmīgāki nekā es? Ar ko viņi atšķiras no manis? Tad es uzdevu sev jautājumu, kas bija spēcīgs pavērsiens manā dzīvē: "Kurš tev ir teicis, ka tu kaut ko nevari?". Nācu pie atziņas, ka neviens. Tajā mirklī es sapratu, ka man neviens nenoteiks, ko es nevaru. Es sāku lasīt grāmatas par dzīves gudrību, kā gūt panākumus un kā būt līderim savā dzīvē, un sāku to praktizēt. Mani paaugstināja vairākas reizes - no kasieres līdz mārketinga projektu vadītājai. Bet tas neko neizmainīja. Ārēji varbūt citiem izskatījās, ka esmu veiksmīga un pozitīva, bet tā nebija. Es joprojām nezināju, kas es esmu, kam esmu radīta un kāds ir manas dzīves mērķis. Mani patiesības meklējumi aizveda līdz jautājumam: "Vai ir Dievs?". Es pati neticēju Dievam, bet nebiju ateiste un iekšēji cerēju, ka Viņš tomēr ir. Atceros, ka bija dienas, kad es gribēju ieiet baznīcā, bet bija bail, ka mani var "atšūt" un izmest no baznīcas. Sāku meklēt kristiešus savā draugu un paziņu lokā, kuri varētu man vairāk pastāstīt par Dievu un kristietību. Uzprasījos ciemos pie vienas meitenes, kura man gadu atpakaļ stāstīja, ka sākusi apmeklēt kādas draudzes mājās grupiņu un piedāvāja man arī pievienoties, taču toreiz es no piedāvājuma atteicos. Tomēr sakrita dažādi apstākļi un es nokļuvu draudzē "Kristus Pasaulei" - tur, kur mani aicināja šī meitene. Dodoties ar viņu kopā uz dievkalpojumu, es nezināju ne konfesiju, ne nosaukumu. Nezināju, kur atrodas draudze un kā izskatās mācītājs. Bet, atnākot uz pirmo dievkalpojumu, zināju, ka šī ir mana vieta. Aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē, man tas patika. Jauna vide, jauni cilvēki un dažādi pasākumi. Tas viss aizrāva. Bet pats galvenais - es sāku iepazīt pašu Dievu un piedzīvoju Viņa brīnumus savā dzīvē - dziedināšanu no stiprām muguras sāpēm un no hroniskām galvassāpēm. 

Esot draudzē, es strādāju kā iepriekš, līdz pazaudēju darbu. Tas bija smags laiks, jo es neticēju, ka es esmu kādam vajadzīga, neticēju savām spējām un ka es kā mārketinga speciāliste esmu noderīga kādai kompānijai. Iestājos bezdarbniekos un ieliku sludinājumus par sociālo tīklu mārketinga pakalpojumiem. Jau pavisam drīz man bija 10 klienti, bet laika gaitā daudzi atkrita. Kad bezdarbnieka statuss jau gāja uz beigām, es nolēmu, ka man nepieciešams iet strādāt kādā kompānijā, jo sāku pamanīt, ka sāk uznākt depresija un nepareizas un nomācošas domas. Iestājoties jaunā darba vietā, es atteicos no visiem klientiem, kuriem palīdzēju ar socmediju administrēšanu. Atkal izvēlējos vieglāko ceļu - strādāt pamatdarbā, ar konkrētiem pienākumiem un stabilu algu. Bet es nevarēju mierīgi tā nosēdēt. Mani nelika mierā doma, ka man gribas kaut ko savu. Mācītājs bieži svētrunās motivē uzsākt savu biznesu ar tiem resursiem, prasmēm un zināšanām, kas jau ir. Esot šajā draudzē, grūti ir nesākt kaut ko darīt, tāpēc arī nevarēju pasīvi sēdēt. Pagājušā gada februāra beigās es Facebook pamanīju vienu pasākumu, kur pasniedza par "Canva" dizaina rīku, un uzreiz ieliku Facebook pasākumu ar savām online apmācībām. Cilvēki sāka pieteikties un tajā mēnesī es nopelnīju divreiz vairāk nekā es saņēmu pamatdarbā. Man palīdzēja arī iemaņas, kuras biju ieguvusi, vadot draudzes kristīgo online grupu - gan no tehniskās puses, gan komunikācijā ar cilvēkiem. Kādu laiku strādāju gan pamatdarbā, gan pasniedzu vakaros online apmācības. Bet es gribēju vairāk, un pēc neilga laika nācu pie atziņas, ka man apnicis, ka mani mētā kā pingponga bumbu. Man apnicis, ka pēdējos 15 gadus kāds nosaka, kur strādāšu, kādi būs pienākumi, ko varu un ko nevaru. Un nolēmu, ka ar nākamo gadu sākšu strādāt uz sevi. Likās iesākumā, ka nekas nesanāks. Bet es nācu Dieva priekšā un lūdzu par šo situāciju. Es meklēju Dieva vadību un gaidīju. Un par izbrīnu, gada noslēgums bija tik motivācijas pilns un es saņēmu tik daudz uzmundrinājumu, ka spēru šo izšķirošo soli ceļā uz finansiālu neatkarību.

Pat vairākus gadus esot draudzē, domāju, ka rakstu vietas pat finansēm un finansiālo svētību nav par mani. Es zināju, ka tas ir par citiem, bet grūti bija tās attiecināt uz sevi. Es nedomāju par to, ka varētu izlauzties finansiāli un pelnīt vairāk. Es uzskatīju, ka ar to, kas man ir, pilnībā pietiek. Bet šogad esmu mēneša ienākumus trīskāršojusi un plānoju pelnīt vēl vairāk. Gandrīz pusgadu strādāju tikai uz sevi un tas nav viegli. Paldies Dievam, ka man ir Viņš, draudze, mācītājs un garīgais līderis. Es domāju, ka es nevarētu izturēt to, kam esmu gājusi cauri, ja nebūtu draudze, atbalsts, motivācija un lūgšanas. Šobrīd es joprojām vadu online apmācības, ka arī braucu pie klientiem pasniegt viņu darbiniekiem. Palīdzu klientiem arī ar socmediju mārketingu un komunikāciju. Veidoju dizainu dažādām digitālām platformām un drukātajiem materiāliem. Notiek izkristalizēšanās tajā, ar ko es varu būt vērtīga biznesa videi, uzņēmumiem un privātām personām. Un tas ir skaisti un izaicinoši. Milzīgais potenciāls tiek atraisīts. Kas tas ir, es nezinu, bet ticu, ka tas daudziem būs noderīgs, un nesīs biznesa sfērā lielus panākumus.

Gribu pateikt milzīgu pateicību Dievam. Es nevienu dienu nenožēloju, ka pievērsos ticībai un ienācu draudzē. Negribu pat domāt, kas būtu, ja manā dzīvē nebūtu Dievs, kristieši un spēcīgas personības. Esmu pateicīga mācītājam par spēcīgiem sprediķiem, par mājas grupiņu un tās līderi. Tik lielu atbalstu, uzmundrinājumu un gudrību es neesmu nekur saņēmusi kā šajā draudzē. Tāpēc es novēlu katram personīgi iepazīt Dievu, piedzīvot Viņa pārdabiskās izmaiņas savā dzīvē. Pieķerties Viņam un kļūt par patstāvīgu un atbildīgu personību. Vēlos, lai katrs ierauga sevi tādu, kādu Dievs mūs katru ir radījis - skaistu, spēcīgu, gudru, veiksmīgu un uzvarošu. Uzticies Dievam, jo Viņš saka, ka ir vienmēr kopā ar tevi un nekad neatstās. Novēlu Tev ieraudzīt, ka tu spēj sasniegt savus mērķus, realizēt atliktos sapņus un sākt darboties ar to, kas Tev ir. Tici sev un esi drosmīgs! Tev ir tikai šodiena, lai radītu savu dzīvi tādu, kādu tu vēlies. Padomā, kā Tu izmanto savu šodienu?

Evitas Astičas liecību pierakstīja Beāte Meirāne. 

Ieva: "Varu izteikt savu viedokli!"

Publicēja 2022. gada 8. jūl. 23:49Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 8. jūl. 23:51 ]


Daudziem cilvēkiem ir grūti noticēt sev. Redzēt sevi kā cilvēku, kuram ir daudz iespēju un spēks izdarīt daudz vairāk kā domā.  Tam var pievienoties dažādas bailes, kas vēl vairāk var likt domāt, ka neko nespēj un nevari izdarīt. Tieši Ievai bija mazvērtība, kurai klāt nāca dažādas bailes. Ieva pati mums stāsta:

„Kādreiz man bija bail izteikt savu viedokli vai kaut ko vadīt, organizēt. Vispār nevarēju sevi iedomāties kā cilvēku, kurš varētu mācīt citus cilvēkus un stāstīt viņiem kaut ko. Biju ”pelēkā pele” un ļoti klusa, skolas laikā nevarēju izteikt savas domas. Bija grūti veidot attiecības ar jauniešiem, jo nevarēju uzsākt sarunas, biju ļoti kautrīga. Atceros, ka bija ļoti liels uztraukums pirms dzejoļu skaitīšanas skolā, likās, ka ģībšu. Es biju arī ļoti bailīga. Man bija bail no tumsas, bail pastaigāties vienai pašai pa ielu, jo domāju, ka kāds man seko. Izjutu arī pat paniskas bailes no augstuma. Pastāvīgi nāca arī negatīvas domas - es neko nevaru, es esmu nekas, man jau neiznāks, ko tad es te.

Mana ome un viņas māsa tajā laikā meklēja draudzi, kura būtu balstīta uz Bībeles mācību un centrā būtu dzīvais Dievs. Atveroties draudzei “Kristus Pasaulei” Saldū, viņas sāka tur iet un es gāju līdzi. Protams, tajā laikā man bija dažādas atrunas kāpēc es tieši šajā svētdienā nevaru iet uz draudzi. Varētu teikt, ka man izveidojās “alerģija” pret svētdienām, jo zināju, ka ome no rīta būs pie manis un aicinās uz draudzi. Neskatoties uz to es apmeklēju arī mājas grupiņu. Pēc kāda laika izlēmu piedalīties draudzes trīs dienu seminārā Inkaunterā. Apmeklēju to divas reizes un tie bija lieli pagrieziena punkti manā dzīvē. Kļuvu atbrīvota no mazvērtības un neveselīgām bailēm. Izmainījās arī mana domāšana par sevi, sapratu, ka es varu darīt ļoti daudz ko. Dievs mani bija izmainījis iekšēji, es jutu, ka varu pārliecināti runāt ar cilvēkiem. Saņēmu vīziju no Dieva, ka es pati spēju vadīt mājas grupiņu. Mana sirds dega pēc cilvēku glābšanas. Savā sirdī saņēmu lielu apziņas devu un vēlēšanos kalpot Dievam un cilvēkiem.

Pēc kāda laika, kad gāju uz mājas grupiņām, sapratu, ka arī es varu vadīt pati savu mājas grupiņu.  Es pieņēmu lēmumu vadīt pati savu mājas grupiņu un realizēt Dieva ielikto vīziju sevī. Sāku evaņģelizēt un stāstīt cilvēkiem kā Dievs mani ir izmainījis, kā no nepārliecināta cilvēka kļuvu par komunikablu un pašpārliecinātu sievieti.

Beidzot es esmu es! Es varu izteikt savu viedokli, ja kādreiz bija sajūta, ka kāds mani vada, tagad es vadu pati sevi Dieva spēkā. Esmu kļuvusi par pašpārliecinātu cilvēku. Cilvēki, kuri ir apkārt man šobrīd, nemaz nevar mani iedomāties kā mazvērtīgu cilvēku, kurš nevarētu izteikt savu viedokli. Turpinu cilvēkiem kalpot caur savu mājas grupiņu.

Dievs izmainīja manu raksturu un dzīvi pilnībā. Uzticies un paļaujies uz Dievu, esi pareizajā vidē, apmeklē draudzi, kurā stāsta patiesību un var redzēt Dieva darbību. Izmaiņas Tavā dzīvē ir garantētas!

Ievas Blūmentāles liecību pierakstīja Ilze Ribokas.

Evija: "Saņēmu dziedināšanu, kalpojot citiem!"

Publicēja 2022. gada 19. jūn. 12:00Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 20. jūn. 06:39 ]

 

Bībelē ir rakstīts, ka “Jēzus dziedināja visas sērgas un slimības.’’ (Mateja ev. 9:35). Dievs Savā gribā ir nemainīgs glābt un dziedināt. Evijas dzīvē bija dažādi apstākļi, kuri ietekmēja veselību, tomēr Dieva žēlastībā neirodermatīts ir uzvarēts un Evija ir pilnībā dziedināta.

Par to, kā tas notika - stāsta Evija: „Pirms trīs gadiem nomira mana mamma un vecmāmiņa, man sākās dažādas veselības problēmas. Viena no tām bija ādas slimība. Šī slimība bija saistīta ar stresu un uztraukumiem. Tā izpaudās kā izsitumi, sausa āda un nieze. Ādas niezēšana visbiežāk parādījās satraucošās situācijās vai apstākļos, kad bija silts gaiss, piemēram, vasarā vai arī siltā istabā. Man šī slimība radīja dažādas grūtības ikdienas dzīvē, ka bija grūti un neērti satikties ar cilvēkiem. Ādas slimība veidojās gandrīz pa visu ķermeni un naktīs nevarēju normāli pagulēt, jo slimība saasinājās tieši nakts laikā. Šādi mocījos divus gadus, periodiski tai saasinoties, īpaši ja bija iekšējs nemiers un stresa situācijas. Vērsos pēc palīdzības pie ārsta, tika uzstādīta diagnoze – neirodermatīts. Lietoju arī nomierinošas zāles un dažādas ārstnieciskas ziedes. Sākumā tas viss palīdzēja, bet tiklīdz izlēmu medikamentus nelietot, viss atkal atkārtojās. Ņemot vērā, ka šī slimība man radās no stresa, garīgi jutos vēl sliktāk. Bija ilgstošas negulētas naktis, kompleksi par savu izskatu, kā arī negatīvie izteicieni no draugiem situāciju neuzlaboja. Šī slimība nomāca visu manu dzīvesprieku.

Dievam esmu ticējusi no bērnības un zināju daudz gadījumus par to, ka Dievs dziedinājis citus cilvēkus. Apmeklēju draudzi "Kristus Pasaulei" mājas grupiņu, kur daudz lūdzām par manu veselību un arī pati ticēju un apliecināju Dieva Vārdu. Regulāri apmeklēju draudzes dievkalpojumus, kalpoju Dievam un vienmēr sirdī bija apņemšanās darīt kaut ko vairāk Dievam. Gribēju uzņemties vēl kādu kalpošanu, piemēram, vadīt diskusijas internetā. Par šo kalpošanu ilgi domāju, tad pēc mājas grupas vadītājas pamudinājuma iesāku šo kalpošanu. Reiz pēc kādas novadītas diskusijas, pamanīju, ka man vairs nav nieze un izsitumi vietās kur tie bija agrāk. Sapratu, ka mana neatlaidība lūgšanās, un vēlme iepazīt Bībeli, kā arī pieņemtais izaicinājums diskusiju kalpošanā bija nesis augļus!

Vēlreiz par simts procentiem pārliecinājos, ka Dievs ir vislabākais ārsts! Vadīt diskusijas internetā sāku janvāra sākumā, bet par dziedināšanu apzinājos janvāra vidū. Atzīstu, ka tā bija ilgstoša garīga cīņa divu gadu garumā, jo lūdzu ilgstoši un ticēju, ka visas manas problēmas un slimības ir atstātas pie krusta kopā ar Jēzu Kristu. Apliecināju, ka caur Viņa brūcēm esmu dziedināta. Tā bija liela Dieva žēlastība! Pēc piedzīvotās Dieva labvēlības, vēl vairāk izpratu, cik svarīgi ir apmeklēt draudzi, zināt Dieva Vārdu, neaizmirst draudzes mācību, tas palīdz katram garīgi pieaugt. Nozīmīga ir sadraudzība mājas grupiņā, un būt starp garīgiem līderiem. Tagad esmu pārliecināta par sevi, par savu izskatu, varu droši  komunicēt  ar cilvēkiem un naktīs mierīgi  gulēt. Dievs man devis mieru un spēku dvēselei.  Manas personīgās attiecības ar Dievu kļuvušas pilnīgākas, vēlos pateikties Dievam katru dienu par brīnišķīgajām izmaiņām manā dzīvē un arvien vairāk kalpot Jēzum. Ar priecīgu sirdi joprojām vadu diskusijas un esmu sākusi vadīt arī mājas grupiņu klātienē. 

Gribu iedrošināt citus, ka dziedināšana var nenotikt uzreiz, jo Dieva griba atklāta Bībelē, kur teikts par kalpošanu: „Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās” (Romiešiem 12-11:12).

Katrai lietai Dievs ir nolicis savu īstenošanās dienu un laiku. Esiet pacietīgi, kalpojiet no sirds Dievam un ticiet savai dziedināšanai!”

 

Evijas Bahmanes liecību pierakstīja Vineta Indruškeviča.

Aivis: „Mana dzīve pēc smagas autoavārijas!”

Publicēja 2022. gada 3. jūn. 05:54Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 3. jūn. 05:55 ]

Ikdienas gaitās un steigā cilvēki mēdz nedomāt vai pat vispār aizmirst par Dievu, garīgām vērtībām un to, ka pēc šīs dzīves varētu būt kaut kas svarīgāks un īstāks par jau esošo! Līdzīgi bija arī Aivim, kurš tikai pēc nokļūšanas smagā autoavārijā apstājās un sāka skatīties uz savu dzīvi savādāk. Par to visu mums pastāstīts pats Aivis:

„Par Dievu biju dzirdējis jau kopš bērnības, kad bieži vien kaimiņos dzīvojošā sieviete man par Viņu stāstīja. Tajā laikā, bieži dzirdēju no viņas, ka man ir vajadzīgs Dievs un ka dzīvoju nepareizi. Toreiz, vēl biju pavisam jauns un man tas viss likās smieklīgi. Vienmēr nodomāju - ko tu man te stāsti. Parasti viss ko man tante stāstīja bija pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā, bet tajā pašā laikā es Dievu nenoliedzu. Jau no 12 gadu vecuma sāku lietot alkoholu. Kā jau laukos bieži vien notiekas, jau no agras bērnības mācēju braukt ar mašīnu un motociklu, patika visa tehnika. Iedzeršanas kļuva arvien biežākas, sāku lietot arī narkotikas, un braukšana reibumā pie stūres kļuva par normu. Es apzinājos, ka daru nepareizi un zināju, ka kaut kas ir jāmaina, bet nekas man nesanāca. Mana apkārtējā vide bija tāda pati kā es. Man vienkārši nebija citu draugu kas man palīdzētu kaut ko mainīt. Laiks gāja uz priekšu un mana ikdiena kļuva nekontrolējama. 21 gada vecumā alkohola reibumā izraisīju ļoti smagu avāriju. Guvu ļoti smagas traumas. Divas nedēļas nogulēju slimnīcā. Viss ķermenis bija traumēts tā, ka trīs dienas nevarēju pat normāli uz tualeti aiziet. Guvu galvaskausa pamatnes lūzumu un acu bojājumus. Slimnīcā teica, ka man ir sejas asimetrija un, ka zem acs jāliek iekšā metāla implants kas saucās "titāna tīkls". Toreiz mani tas sagrāva, nodomāju, ka kājā vai rokā ielikt metālu vēl būtu pieņemami, bet apziņa, ka man sejā liks dzelzi likās briesmīga. Tajā reizē biju ļoti pārbijies, likās ka visa dzīve apstājusies. Vienmēr likās, ka jebkuras nepatikšanas ir labojamas, bet ne šoreiz. Pēc slimnīcas aizbraucu uz laukiem. Ciemojoties pie tantes, viņa piedāvāja ieaicināt Jēzu manā sirdī. Toreiz biju fiziski un garīgi iznīcināts, tāpēc sapratu, ka Dievs man ir vajadzīgs un savādāk nevar. Tante mani aizveda uz kādu Rīgas draudzi un tajā reizē ieaicināju Jēzu savā sirdī, tajā brīdī izjutu ļoti patīkamas izjūtas pa visu savu ķermeni. Jau pēc dažām dienām bija paredzēta operācija sejai. Pēc operācijas seja atkal bija ļoti sapampusi līdzīgi kā pēc avārijas. Atnāca daktere un pateica man brīnumu - metāla implants nebija nepieciešams, no sejas bija jāizņem tikai kaula šķemba un tas arī viss. Tajā brīdī biju patīkami pārsteigts, un tā sākās mana ticības dzīve. Kopš tā laika sāku pievērsties Dievam vairāk. Man sāka mainīties dzīves uztvere, klausoties citu cilvēku dzēruma runas man tas likās briesmīgi. Dažas reizes arī pats biju iedzēris, bet tas likās tik bezjēdzīgi un pretīgi, ka sapratu, ka daru pilnīgi nepareizi. Dievs man ir devis otru iespēju un man tā ir jāizmanto. Mana dzīve strauji sāka mainīties, draudzē iepazinos ar meiteni, kuru aprecēju. Mums piedzima 3 bērni. Es uzsāku savu biznesu un dzīve gāja uz augšu.

Neskatoties uz to ka ticēju Dievam, gāju uz draudzi un viss pat likās labi, tomēr draudzē kurā es gāju nemācīja par personīgo attiecību veidošanu ar Dievu, tā ir Bībeles lasīšanu un Dieva lūgšana. Man toreiz nebija regulārs laiks ar Dievu un līdz ar to lielākās grūtībās es nebiju spējīgs pastāvēt. Manā dzīvē pienāca ļoti smags posms, tēvs izdarīja pašnāvību, tas man bija smags trieciens. Iesākās kaut kāda depresija. Ar laiku sāku neiet uz draudzi, viss sāka jukt un brukt, jo novērsos arī no Dieva. Pagāja četri gadi līdz atkal atgriezos pie Dieva. Biju aizbraucis uz Dobeli kur vajadzēja iegādāties motoru priekš mašīnas. Biju pārsteigts par to, ka cilvēks kurš pārdeva man motoru sāka stāstīt par Dievu. Pāris dienas vēlāk es atkal jutos ļoti slikti, bija depresīvs noskaņojums un es izdomāju piezvanīt šim cilvēkam. Toreiz viņš uzaicināja mani atnākt ciemos. Mēs labi parunājām par Dievu un es izkratīju viņam savu sirdi. Biju šokā par sevi, ka stāstu svešam cilvēkam savas problēmas. Mums izveidojās labs kontakts ar šo cilvēku. Viņš mani sāka aicināt uz visādiem pasākumiem, un uz kristīgo mājas grupiņu. Ar laiku sāku nākt uz mājas grupiņu un arī uz Dievkalpojumiem. Atnākot pirmo reizi uz draudzi "Kristus Pasaulei", jutos patīkami pārsteigts, patika attieksme no cilvēkiem, bija dzirdami daudz komplimenti, visi sveicinājās, varēja just, ka draudze ir dzīva. Mācītājs toreiz stāstīja savu dzīves stāstu, kā viņš iepazina Dievu un tajā brīdī es sapratu, ka arī man ir ko stāstīt citiem. Šajā draudzē māca cik svarīgas ir disciplinētas attiecības ar Dievu, ka tām jābūt regulārām un kvalitatīvām, jo ja mums būs kvalitatīvs laiks ar Dievu, tad jebkuros apstākļos mēs pastāvēsim. Mums vienkārši ir jāapzinās tas spēks kas no tā nāk, jo katram dzīvē var pienākt brīdis kad viss sāk brukt, bet ja būsim ar Dievu, tad pastāvēsim.

Šobrīd es kalpoju draudzē, cenšos regulāri lasīt Bībeli un lūgt Dievu, stāstu citiem par to kā Dievs ir izmanījis manu dzīvi, pats vadu mājas grupiņu un kalpoju citiem cilvēkiem. Kopā ar Dievu mana dzīve atkal ir izmainījusies un es esmu laimīgs! Citiem iesaku, ja kāds jums stāsta par Dievu, tad nevilcināties, nedariet tā kā es. Ja es būtu izdarījis laicīgi savu izvēli, par labu tam, ka veidoju savu dzīvi kopā ar Dievu nevis viens pats, tad man nebūtu jāiet cauri tām visām nelaimēm. Tikai un vienīgi Dievs var paņemt prom visas atkarības un sakārtot visas dzīves sfēras. Izdariet pareizo izvēli nekavējoties!

Aivja Svētiņa liecību pierakstīja Edgars Paeglis.

Uldis: "Mana dvēsele ir dziedināta!"

Publicēja 2022. gada 17. maijs 08:41Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 19. maijs 23:45 ]

Dažādi negatīvi piedzīvojumi un sliktas lietas, kas ar mums dažkārt notiek dzīvē, ievaino mūsu dvēseles, rada dažādas traumas, kā rezultātā mēs kļūstam nocietināti, tramīgi un ļauni. Ja cilvēki nepazīst Dievu, tad viņi parasti risinājumu meklē pie psihologiem, ekstrasensiem, dzer nervu zāles vai lieto alkoholu. Tomēr tikai Dievs var atbrīvot no šādām dvēseles sāpēm un izmainīt cilvēku pilnīgi un radikāli. Nelielā sarunā Uldis stāsta par savu dzīvi, ceļu pie Dieva un to, kā Jēzus dziedināja viņa dvēseli.

“Mana jaunība bija dažādu sliktu piedzīvojumu pilna, un tas atstāja manī ievainojumus, trauksmi, nepiedošanu un depresiju. Kad brālis aizgāja bojā negadījumā, tas man bija ļoti liels trieciens. Pēc neilga laika no pārdzīvojumiem saslima un nomira arī mana mamma. Kaut arī ticēju, ka kaut kāds augstāks spēks pār mani ir, tajā reizē pats sev noteicu cieti – ja jau tā jācieš labiem cilvēkiem, tad man tāds Dievs nav vajadzīgs. Kopš tā laika dzīvē it visā paļāvos tikai pats uz saviem spēkiem. Uzskatīju, ka uz pasaules nav taisnības. Biju apvainojies uz Dievu un uz visu pasauli. Tomēr arī pats bieži jutos nesaprasts, atstumts un nenovērtēts. Kādu laiku man bija ģimene, nāca pasaulē divas meitas. Tomēr mana smagā rakstura dēļ ģimene izjuka. Kad sieva mani pameta, mans rūgtums un nepiedošana tikai vēl vairāk pastiprinājās. Parādījās arī problēmas ar nerviem. Daudzus gadus naktī normāli nebiju gulējis. Bieži trūkos augšā, naktīs mani mocīja murgi.

Man bija divi varianti – vai nu es dzeru nervu tabletes, vai arī savas problēmas un negatīvās emocijas slīcinu alkoholā. Es izvēlējos otro. Ar laiku alkoholu sāku lietot arvien vairāk, līdz es sapratu, ka vairs pats ar saviem spēkiem netieku ar savu dzīvi galā. Šī atkarība sāka arvien vairāk man traucēt, arī darbā sākās neveiksmes. Dzēru no rīta līdz vakaram. Radās konflikti ar cilvēkiem un agresijas lēkmes. Tiklīdz iedzēru, man “aizgāja ciet” un es vairs neapzinājos, ko runāju un daru. Tobrīd dzīvoju laukos, netālu no Rīgas, vaļas brīžos staigāju pa mežu un arvien biežāk aizdomājos, ka man kaut kas ir jāmaina savā dzīvē. Manī bija vēlme atgriezties un kļūt atkal tādam, kāds es biju pašā jaunībā, kad es biju mierīgs, līdzsvarots un par sevi pārliecināts, pirms visiem negatīvajiem piedzīvojumiem un trauksmes. Kaut arī Dievu biju noliedzis, tomēr apzinājos, ka mani visu laiku Kāds sargā. Cik nav bijušas dažādas kolīzijas, avārijas, konflikti ar cilvēkiem! Esot vienatnē, pats ar savām domām, es par to bieži aizdomājos. Kādu dienu, nākdams no darba, uz ielas satiku divas meitenes. Man ar viņām izvērtās interesanta saruna par Dievu. Viņas man iedeva savu vizītkarti un pēc kāda laika es vienai no viņām piezvanīju, lai izkratītu savu sirdi. Bet viņa mani uzaicināja uz draudzi un es aizgāju uz dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”. Pirmajā reizē es nevaru teikt, ka būtu piedzīvojis Dievu. Es vairāk esmu tāds analītisks, prāta cilvēks, tāpēc centos saprast, kas šeit notiek un ko es te vispār daru. Atceros, ka ļoti patika slavēšanas dziesmas, tāds kārtīgs roks. Uz pārējo notiekošo un runāto es pārāk neiespringu. Pēc tam sāku apmeklēt mājas grupiņu un tā, soli pa solim, es iekļāvos draudzē un kādā no nākamajiem dievkalpojumiem pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Es sapratu, ka pats saviem spēkiem vairs galā netieku ar savu dzīvi un savām problēmām, tāpēc man vajag palīdzību no malas. Un tas būs Dievs un draudze. Pēc pusgada aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru - Inkaunteru. Turp devos ar domu, lai sakārtotu savu dzīvi. Un tieši aizlūgšanas laikā es spēcīgi piedzīvoju Dievu un daudzas problēmas no manas dzīves aizgāja tieši šajā brīdī. Tas bija manāms jau uzreiz. Nākamajā dienā iegāju veikalā un gāju garām alkoholisko dzērienu plauktiem. Dīvaini, ka vairs nejutu nekādu vēlēšanos kaut ko nopirkt un iedzert! Kopš tās dienas es esmu pilnīgi brīvs no alkohola un nu jau pagājis vairāk, kā gads. Inkaunters bija tā vieta, kur es pa īstam noticēju Dievam, jo es piedzīvoju, kā Viņš pieskaras man personiski. Līdz tam es gāju draudzē, mājas grupiņā, paklausīju visam, ko man tur mācīja, centos darīt visas tās lietas, ko sludināja mācītājs un mācīja grupiņas vadītāja. Tas bija vairāk paklausības ceļš. Ar prātu es ticēju Dievam, bet tieši Inkaunterā es piedzīvoju, kā Dievs darbojas manā dzīvē.

Ar katru dienu es vairāk izprotu Dievu un paļaujos uz Viņu. Ik dienas lasu Bībeli un nāku lūgšanā. Mana dzīve ir sakārtojusies. Esmu iemācījies savaldīties un vairs neesmu tik eksplozīvs. Mājas grupiņa un draudzes cilvēki man ir kļuvuši kā labi paziņas un draugi. Tā ir vieta, kur varu izrunāt savas personīgās problēmas, rast mierinājumu un atbalstu. Tagad man ir aizgājušas visas trauksmes sajūtas, nemiers un depresija, kas mani mocīja pēdējos 15 gadus. Manī vairs nav nepiedošana un aizvainojums. Kaut arī es ticu Dievam un visās lietās paļaujos uz Viņu, man ir atgriezusies pārliecība arī pašam par saviem spēkiem. Manī ir miers, un tajā pašā laikā arī dzīvesprieks un enerģija. Kopš Inkauntera man ir normāls miegs, vairs nemurgoju naktīs un netrūkstos augšā no miega. No rīta pieceļos kārtīgi izgulējies un mundrs. Tagad es esmu iemantojis dvēselē to mieru, kas man bija bērnībā un pusaudža gados, bet ko es vēlāk pazaudēju. Dievs ir atjaunojis mani!”

Ulda Zorgenberga liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums.

 

 

Ilze: "Man vairs nav nepieciešams dzirdes aparāts!"

Publicēja 2022. gada 1. maijs 12:13Ieva Solovjeva   [ atjaunināts 2022. gada 1. maijs 12:14 ]

Tā nav ikdienišķa parādība 20 gadus nodzīvot ar nedzirdīgu vienu ausi, un vienā dienā sākt dzirdēt pilnīgi skaidri! Lielai daļai cilvēku, izdzirdot šādu gadījumu, tas šķiet pilnīgi nereāli vai arī rodas vēlme to norakstīt uz laimīgu sagadīšanos, taču Ilzes gadījumā viņas diagnoze jau no dzimšanas tika atzīta kā neārstējama, un viņai ar to būtu bijis jāsamierinās visu mūžu. Taču viņas dzīvē notika brīnums un par to, kā viņas nedzirdīgā auss tika dziedināta, Ilze dalās ar mums savā liecībā.

"Kad es piedzimu, man atklāja veselības problēmas, un īpaši problēmas bija ar labās auss dzirdi. Maniem vecākiem ārsti pateica, ka ar problēmu ir jāsamierinās un tur neko darīt nevar. Kad es sāku runāt, es to darīju savā valodā - nespēju konkrēti izteikt pat vienkāršus vārdus vai skaņas, jo es gluži vienkārši nedzirdēju, kā tam pareizi būtu jāizklausās. Saistībā ar šo problēmu mani veda pie visādiem ārstiem, tai skaitā pie dzirdes ārsta, kas arī apliecināja, ka nespēs palīdzēt pat operācija, un nekas laika gaitā neuzlabosies. 4 gadu vecumā mani aizsūtīja uz parasto bērnudārzu, bet es vēl joprojām nepratu skaidri izteikt vārdus, konkrētus patskaņus, līdzskaņus, mīkstinājumus. Tad mani izlēma aizsūtīt uz logopēdisko bērnudārzu, kur speciālie pedagogi man iemācīja kaut cik pareizi runāt.

7 gadu vecumā es sāku iet skolā, bet jutos neērti, ka nedzirdēju skaidri ar šo labo ausi, jo nesapratu, ko man čukstēja draugi, bija grūti klausīties, ja kāds klusi runāja, visu laiku bija jāsasprindzinās. Bieži vien es izlikos, ka saprotu ko man saka, un māju ar galvu cerībā, ka tas nebija man adresēts jautājums. Es izlēmu sākt trenēt savu dzirdi, lai būtu vieglāk iejusties apkārtējā pūlī, tāpēc sāku apmeklēt kori, bet arī tas nedeva lielus uzlabojumus. Uzsākot pamatskolu, man bija grūti mācīties valodas. Bija liela mazvērtība runāt svešvalodās, jo es nemācēju pareizi izrunāt vārdus, ļoti izvairījos no teksta lasīšanas un dialogiem. Bija pat gadījumi, kad skolotāja izdarīja lielu spiedienu un mani noveda līdz asarām, cenšoties iemācīt, kā pareizi runāt. Es arvien vairāk noslēdzos. Tuvojoties 9.klases eksāmeniem un zinot, ka angļu valodā būs runāšanas daļa, es gāju uz papildus kursiem, un paralēli tam atklājās, ka mana dzirde palikusi vēl sliktāka. Es stundās pat nespēju atšķirt, par ko pasniedzēji runāja. Šīs problēmas dēļ mani atbrīvoja no visiem 9.klases eksāmeniem. Taču vēlējos studēt tālāk vidusskolā un augstskolā, un komisija man piešķīra dzirdes aparātu, lai atvieglotu manas mācības. Lietojot dzirdes aparātu, es biju ļoti pārsteigta, cik ļoti skaļi runā cilvēki, kaut gan skaņas caur šo aparātu izklausījās robotizēti. Bet pēc tā lietošanas man bieži sāpēja galva un pulsēja auss. Paralēli es  turpināju dziedāt korī un domāju, ka šis aparāts man palīdzēs pareizāk dziedāt, taču kļūdījos - skaņas caur to nāca griezīgas un skaļas, līdz ar to man nācās ierīci ņemt laukā.

Es uzaugu ticīgā ģimenē un zināju, ka Jēzus virs zemes dziedināja cilvēkus, bet domāju, ka tas notika tikai tajos laikos. Man likās, ka mūsdienās tas vairs nav iespējams, un es neticēju, ka Dievs var dziedināt manu dzirdi. Vienu brīdi es biju pavisam atteikusies no Dieva un pieņēmu lēmumu Viņam vairs neticēt. Bet tomēr sanāca, ka caur neformālo pasākumu un mājas grupiņu es atnācu uz draudzi "Kristus Pasaulei" un uzzināju, ka Dievs var un grib dziedināt arī mani. Sapratu, ka man nepieder nekādas slimības, jo Jēzus to visu ir paņēmis prom pie krusta. Es sāku par to lūgt, meklēju apliecinājumu rakstu vietas Bībelē, darīju to ilglaicīgi, bet bez panākumiem.

12.klasē atkal tuvojās eksāmeni un es stresa iespaidā maz spēju uztvert informāciju, sāku nepareizi runāt un nācās atkal lietot dzirdes aparātu. Mana ticība stipri sašaubījās. Likās, ka ja es patiešām ticētu Dievam, tad es būtu dziedināta. Nesapratu, kāpēc Jēzus laikos tas bija tik vienkārši, ka Viņš piegāja, uzlika rokas un cilvēks tapa vesels. Par mani lūdza mājas grupiņā, lūdzu arī es pati. Katru dienu apliecināju, ka esmu dziedināta un pat pamanīju progresu - man sāka sāpēt auss un jutu izmaiņas. Bet viss atkal atgriezās vecajās sliedēs. Pat ja mani tuvākie cilvēki ik dienas centās iedvesmot, teikt, lai ticu un pieņemu savu dziedināšanu, es to nespēju līdz galam satvert. Bet es ļoti vēlējos šo dziedināšanu, un es sev teicu, ka tas man būtu vislielākais brīnums, ko es gribētu savā dzīvē. Es ieraudzīju sevi, ka stāstu par to liecību citiem, ka Dievs mani dziedinājis.

Martā, draudzes dievkalpojumā, mācītājs aicināja priekšā uz aizlūgšanu cilvēkus, kam bija kāda problēma. Es nostājos rindā uz aizlūgšanu, un jau stāvot saņēmu lielu apziņas un ticības devu, ka mana auss tiks dziedināta - un tas notiks šodien! Ar tādu domu es jau gāju pie mācītāja. Taču man galvā bija jau izveidojies scenārijs, ka man uzliks rokas, es tur nokritīšu, būs lielās sajūtas un emocijas, auss atvērsies vaļā, man birs asaras. Bet realitātē viss notika tā - man uzlika rokas, bet iekšā bija tāda kā tukšuma sajūta, jo nejutu neko no tā, ko biju izdomājusi savā galvā. Kad apsēdos savā vietā, bija nedaudz tāds kā šoka stāvoklis, bet pamanīju, ka atkal sāp labā auss - vairāk nekā iepriekš. Es sapratu, ka Dievs ir man pieskāries, ir notikusi dziedināšana, bet vēl par to nevienam neteicu. Kamēr klausījāmies svētrunas turpinājumu, tikmēr man blakus sēdošā māsa kaut ko iečukstēja labajā ausī un es atskārtu, ka spēju saprast un dzirdēt pilnīgi visu, ko viņa saka. Tas tiešām bija noticis un mana dzirde bija pilnībā atjaunojusies.

 Beidzot es varu klausīties mūziku uz austiņām, speciāli neuzslēdzot vienu ausi skaļāk. Varu bez piepūles sadzirdēt visu, ko man saka cilvēki. Ik dienas es turpinu Dievam pateikties un caur rakstu vietām apliecināt savu dziedināšanu. Pateicoties šai dziedināšanai, arī mana mazvērtība ir pagaisusi, es varu brīvi klausīties cilvēkos, runāt, nekautrēties dziedāt. Tā ir ļoti patīkama sajūta. Liekas, ka tāds kā vates gabals ir izņemts no manas auss. Ir noticis tieši tas, ko es ļoti vēlējos - varu visiem liecināt par Dieva brīnumu un būt tiešām pateicīga par to, ka tas ir noticis manā dzīvē.

Tev, kas lasi šo liecību, es novēlu nekad nepadoties lūgšanās, ticēt un ieraudzīt sevi kā dziedinātu un brīvu cilvēku. Skaties un ieraugi sevi kā tādu, kas jau liecina citiem par brīnumiem. Var būt brīži dzīvē, kad liekas, ka viss ir zaudēts un nekas nenotiek, bet tieši tas ir brīdis, kad Dievs var pilnā mērā ar savu spēku pagodināties tavā dzīvē!"

 

Ilzes Ribokas liecību pierakstīja Beāte Meirāne.

1-10 of 1309