TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Vīzija un 110 procenti

Publicēja 2022. gada 21. jūn. 09:12Elīna Ziediņa

Ziņas datums 21.06.2022

Kad Pāvils uz Damaskas ceļa sastapās ar Kristu, viņu apspīdēja spoža gaisma tā, ka viņš kļuva akls uz dažām dienām. Pāvilam radās jautājums:

Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" [..] (Apustuļu darbi 9:5)

Var pieņemt, ka Pāvils nesaprata, ka tas ir Kristus, bet viņš saprata, ka tā ir jauda, spēks. Spoža gaisma apspīdēja, un viņš dzirdēja balsi. Tas pilnībā izmainīja viņa dzīvi, tas bija jaunpiedzimšanas brīdis. Viņš dzirdēja:

[..] Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apustuļu darbi 9:5)

[..] Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. (Apustuļu darbu 26:14)

No šīs dienas, kad viņš atkopās, Pāvils kļuva redzīgs. Burtiski pēc dažām dienām Pāvils sludināja evaņģēlija vēsti, ka Jēzus ir Kungs. Bet sākotnēji bija jautājums: “Kas Tu esi, Kungs?”

Jāņa evaņģēlijā ir notikums, kad pie Betzatas dīķa gulēja kāds slimais, kurš trīsdesmit astoņus gadus nevarēja pastāvīgi pārvietoties. Bija ticējums, ka ik pēc laika eņģelis ielaidās ūdens krātuvē un tas, kurš pirmais iekāps ūdenī, pēc tam, kad tiks sakustināts ūdens no eņģeļa pieskāriena, tiks dziedināts. Jēzus gāja garām šim guļošajam slimajam un jautāja: “Vai tu vēlies būt vesels?” Tālāk rakstīts:

Slimais Viņam atbildēja: "Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā." Jēzus viņam saka: "Celies, ņem savu gultu un staigā!" Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt. Bet tā diena bija sabats. (Jāņa evaņģēlijs 5:7-9)

Tā nav tāda gulta, kā mēs šodien saprotam. Tā ir tāda gulta, ar ko tu ej pārgājienā, faktiski to var pielīdzināt guļammaisam. Ūdens sakustināšana obligāti nebija saistīta ar pārdabiskiem spēkiem vai eņģeli. Varbūt tas bija kāds avots vai kas cits, kas ik pa laikam sakustināja dīķi. Savā ticībā acīmredzot kāds arī saņēma dziedināšanu, vienkārši ticot ūdenim, kurš ik pa laikam pats no sevis sakustējās. Jēzus viņu dziedināja. Farizeji bija tā laika ticīgie, valdošā reliģija, vadošās konfesijas. Viņi noteica tā laika kārtību, un baznīca bija saaugusi ar valsti. Nav nepareizi saaugt ar valsti, bet Dievam ir vairāk jāklausa, nekā cilvēkiem.

Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29)

Lūk, kā viņi reaģēja:

Tad jūdi sacīja tam, kas bija dziedināts: "Šodien sabats, tev nav brīv gultu nest. Bet viņš tiem atbildēja: "Kas mani darīja veselu, Tas man sacīja: ņem savu gultu un staigā." Tie jautāja viņam: "Kas Tas bija, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā?" (Jāņa evaņģēlijs 5:10)

Izdziedinātais sacīja: “Es nezinu, kas mani dziedināja, bet mani dziedināja!” Vēlāk Jēzus satikās ar viņu vēlreiz.

Pēc tam Jēzus to atrod Templī un saka viņam: "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks." (Jāņa evaņģēlijs 5:14)

Dziedinātais cilvēks jautāja: “Kas Tu esi?” Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus.”

Tad cilvēks nogāja pie jūdiem un viņiem sacīja, ka Tas, kas viņu dziedinājis, ir Jēzus. (Jāņa evaņģēlijs 5:15)

Sabatā bija bīstami staigāt ar gultu, par to pienācās sods. Dziedinātais zināja, ka tas, kurš viņu dziedināja teica, lai ņem savu gultu un staigā. Viņš nezināja, ka tas ir Kristus. Arī Pāvils nezināja, ka tas ir Kristus, bet viņi piedzīvoja spēku, jaudu, dziedināšanu. Viņam bija vienalga, kurš to deva, bet, ja Viņš teica, lai ceļas, ņem savu gultu un staigā, tad šim cilvēkam bija pilnīgi vienalga, ko saka reliģiozie līderi. Kas cilvēkam ir vajadzīgs? Tava kailā, plikā liecība bez spēka, tukši vārdi? Ko tas dod cilvēkiem? Cilvēkiem ir vajadzīgs reāls spēks. Pāvils teica: “Kungs”, pat nezinādams, kas tas ir. Viņš saprata: “Šis būs mans Kungs, jo tāds spēks, kādu es piedzīvoju, var būt tikai Kungs manā dzīvē.” Jautājums ir: “Ko cilvēkiem vajag? Ko baznīca, draudze piedāvā?” Cilvēkiem ir pilnīgi vienaldzīgi tavi vārdi, viņiem ir svarīga tava dzīve, Dieva spēks tavā dzīvē un caur tevi citu cilvēku dzīvēs. Viņiem interesē reālas pārmaiņas, kas notikušas tavā dzīvē, reālas pārmaiņas, kas notiek caur draudzi Latvijā. Viņiem vajag nevis to, ka vienojas ar valdošo varu un nopotē cilvēkus, bet to, ka nešķiro cilvēkus. Tad, kad cilvēkiem vajadzīga palīdzība, viņiem bieži vien ir vienalga, kas to sniedz, vienalga, pie kā griezties. Sieva ar asiņošanu bija izmēģinājusi visu iespējamo – dažādus ārstus un pūšļotājus un tikai tad griezās pie Jēzus.

Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela." (Marka evaņģēlijs 5:25-28)

Viņa pieskārās, spēks izgāja no Kristus un dziedināja sievu. Jēzus bija kā viens no variantiem. Viņš nebija pirmais, bet gan pēdējais, pie kā viņa griezās un, paldies Dievam, tiešām pēdējais. Tāpēc ir svarīgas personīgas attiecības ar Dievu, ir svarīgi panākt, lai tieši tu esi veiksmīgs, lai tieši caur tevi cilvēki iegūst brīvību, dziedināšanu. Ir svarīgi panākt, lai tieši caur mūsu draudzi nāk gaisma, ka mēs esam kā bāka kalna galā – gaisma cilvēcei, gaisma Latvijai. Ja draudze nav gaisma, tad tā faktiski ir tumsa. Draudzei ir jābūt redzamai un arī spēkam ir jābūt redzamam. Tas ne vienmēr izpaužas tajā, ka kāds tiek dziedināts no fiziskas slimības. Tas ir komplekss spēks, pārmaiņas. Mums ir devīze: “Vieta, kur mainās dzīves.” Lūk, ko cilvēki redz – tavu izmainīto dzīvi, to, ka šī draudze atnes reālas pārmaiņas, šī draudze, grupiņa pastāvēja, uzvarēja, lūk, šis cilvēks pieveica slimības, nabadzību, spēja uzcelt mājas grupiņu un palīdzēt daudz cilvēkiem. Reāls spēks!

Kā realizēt Dieva spēku savā dzīvē, no kurienes tas? Pirmkārt, katrā cilvēkā pašā ir ielikts milzīgs potenciāls. Ir arī garīgi spēki – gan tumsas, gan gaismas spēki, kuri ir pieejami cilvēkam. Tomēr pašam cilvēkam piemīt gan fizisks, gan intelektuāls, gan dvēselisks spēks un arī emocionāls iekšējs spēks. Jautājums ir par to, vai cilvēks spēs to sevī atklāt, realizēt un kādiem mērķiem tas kalpo? Ja cilvēks savas domas vērš tumsas virzienā, tad arī šie spēki var darboties viņa dzīvē. Ja cilvēks savu skatu vērš uz gaismas spēkiem, uz Kristu, uz Dievu, tad, savukārt, Dieva spēks var darboties viņa dzīvē.

Šodien gribu atklāt un atgādināt divas lietas – vīzija un 110 procenti. Vēlmi iet uz priekšu uz mērķiem un celt Debesu valstību rada redzējums jeb vīzija, tas, ko tu turi savu acu priekšā. Ar sapņošanu vien ir par maz. Ir nepieciešams arī stratēģiski, plānoti strādāt vēlamajā virzienā. Nepietiek arī izdarīt savu darbu uz simts procentiem, bet ir jāizdara uz simts desmit procentiem. Tu vari to nepieņemt, bet tad tā ir problēma. Ko nozīmē simt desmit procenti? Tas nozīmē, ka tu sev uzticētos pienākumus izdari vairāk, nekā no tevis tiek prasīts.  Vienalga kādi tie būtu – mājas grupiņas vadīšana vai palīgs vadītājam, kāda kalpošana draudzē vai arī pienākumi, kurus tev mamma vai tētis ir uzticējuši ģimenē vai arī pie sava darba devēja, skolā vai sportā – jebkur izdari vairāk.

Māris Šveiduks, kurš nesen pievienojās partijai “Latvija pirmā vietā”, ir speciālists par to, kā cilvēka ķermenis ir uzbūvēts un kā panākt muskuļa masas augšanu. Ja tu viņam pajautāsi, kad aug muskuļi un attīstās cilvēka spēks – vai tad, kad izdari uz simts procentiem darbu vai uz simtu desmit procentiem, viņš atbildēs, ka tikai, kad darbs izdarīts uz simt desmit procentiem. Simts procenti ir normāls darba režīms, kad savu darbu izdari labi. Ja tu gribi, lai tavā dzīvē sāk darboties ceturtā dimensija, lai Dieva spēks pieslēdzas tev, ir vajadzīgi simt desmit procenti. Šis princips ir iekārtots dabā. Tas attiecas gan uz garīgiem, gan fiziskiem principiem. Kultūristiem muskuļu šķiedras plīst tikai tad, kad izdara vairāk, nekā var. Tad, kad šīs muskuļu šķiedriņas plīst, ja pareizi ēd un labi guļ, naktī tās atjaunojas un pieaug muskuļu masa. Tieši tas pats notiek arī garīgajā vai fiziskā darbā, kad iet uz saviem mērķiem. Man personīgi, ir ļoti nepatīkami dzirdēt un redzēt cilvēkus, īpaši vīriešus, kuri strādā pat ne uz simts, bet gan uz septiņdesmit vai piecdesmit procentiem. Šajos gadījumos neiet pat runa par simt desmit procentiem. Tur ir tikai teorijas un gudras runas par to, ko gribētu, kas patīk un nepatīk. Pirmkārt, iet runa par kalpošanu, attiecībām ar Dievu, tad par tavu maizes darbu vai izglītību. Ir rakstīts, ka visu, ko darāt, darāt Dievam par godu.

Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem. (Kolosiešiem 3:23)

Ja tu neredzi savā dzīvē izaugsmi tajā sfērā, kurā vēlies, problēma ir vīzijā un procentos. Simts procenti ir labi un par to mēs vēl parunāsim.

Tad faraons sacīja Jāzepam, teikdams: "Tavs tēvs un tavi brāļi ir atnākuši pie tevis. Ēģiptes zeme ir tavā priekšā; vislabākajā zemes daļā lai apmetas tavs tēvs un tavi brāļi - Gošenes zemē, un, ja tu atzīsti, ka starp viņiem ir krietni vīri, tad iecel tos par pārraugiem tiem lopiem, kas man pieder." Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un stādīja priekšā to faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu. Un faraons prasīja Jēkabam: "Cik daudz tev gadu?" Un Jēkabs sacīja faraonam: "Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu klejošanas laikos." Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona. Tā Jāzeps iedeva savam tēvam un saviem brāļiem dzīves vietas un zemes īpašumus Ēģiptes labākajā daļā, Ramzesa novadā, kā to faraons bija pavēlējis. Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi pēc bērnu skaita. Un nebija maizes visā tanī zemē, jo bads bija jo smags, tā ka Ēģiptes zemei un Kānaāna zemei draudēja izmiršana. Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā. (1. Mozus 47:5-14)

Kad Jēkabs ar dēliem ieradās Ēģiptē pēc faraona un Jāzepa, kurš bija premjerministrs Ēģiptē, uzaicinājuma, tad Jāzepa brāļus faraons iecēla par pārraugiem pār visiem saviem ganāmpulkiem. Tas jau bija viens bonuss. Tad, kad Jēkabs taisījās iet pie tēviem, faraons ar viņu satikās. Viņš gribēja redzēt Jāzepa tēvu, jo Jāzeps bija mīļš cilvēks faraonam. Tas pats Jāzeps, kuru brāļi pārdeva verdzībā, kurš bērnībā sapņoja, Jāzeps, kuram bija vīzija un redzējums. Tā bija tā pati vairošanās vīzija, kas Jēkabam. Lūk, Jēkabs satikās ar faraonu un uz viņa jautājumu “cik daudz viņam gadu?” atbildēja:

Un Jēkabs sacīja faraonam: "Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu klejošanas laikos. Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona." (1. Mozus 47:8-10)

Jēkabs nodzīvoja vēl dažus desmitus gadus un tad viņu apglabāja pie viņa tēviem. Bēdu pilni svešniecības gadi! Jēkabs saka, ka viņa dzīve nav salda. Mēs skatāmies Bībelē un apbrīnojam savus varoņus – Mozu, Jēkabu, Ābrahamu. Bieži sakām: “Ja man būtu Ābrahāma, Īzaka ticība! Īzaks sēja tajā zemē un novāca simtkārtīgu ražu. Es arī sēšu tajā zemē un novākšu simtkārtīgu ražu.”

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1. Mozus 26:12)

Mēs visi to vēlamies. Gan Ābrahāms, gan Īzaks, gan Jēkabs un arī Jāzeps – tie bija cilvēki, kuri bija pieņēmuši no Dieva vīziju, ka Dievs viņiem un viņu pēcnācējiem dos zemi, kur piens un medus tek. Pateicoties šai vīzijai, mēs šodien esam šeit, esam glābti caur Kristu. Mums pieder mūžīgā dzīvība, apsolījumi, esam svētīti kā taisnota cilts, pateicoties šiem ticības tēviem. Jēkabs teica, ka viņa svešniecības, klejošanas gadi bija bēdu pilni. Viņa dēls, par kuru brāļi paziņoja, ka zvēri ir saplosījuši, kaut gan patiesībā bija pārdevuši verdzībā, pacēlās Ēģiptes zemē, pateicoties vīzijai, ka gan viņam, gan viņa pēcnācējiem Dievs dos zemi, kur piens un medus tek.

Draugi, vīzijai ir ārkārtīgi liels pievilkšanās spēks. Būt svētītam nenozīmē labi justies. Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka mēs meklējam komfortu, vietu, kur labi jūtamies. Atnākam svētdien uz dievkalpojumu un labi jūtamies. Seko visa pārējā nedēļa.

Vai es esmu svētīts? Jā. Vai esmu laimīgs? Jā. Vai es labi jūtos? Nē. Es pēdējā laikā bieži jūtos slikti. Vienu dienu jūtos labi, divas dienas slikti. Kādreiz kafiju vispār nedzēru. Tagad iedzeru kafiju un uz divām stundām jūtos labāk. Vai es neesmu laimīgs? Esmu laimīgs. Vai esmu Dieva gribā? Jā, esmu! Šodien man nav pārāk lieliska sajūta. Vai es izdaru savu darbu? Izdaru. Kad katru dienu brauc uz citu pilsētu, mājās atbrauc tikai vienos naktī, tad ir tā, kā ir. Jāpaspēj arī normāli Dievu palūgt un sagatavot svētrunas, saņemt no Dieva vadību, redzējumu un vēl citi pienākumi – paēst, saģērbties un miegam laiku veltīt. Visam vajag laiku. Vēl ir arī darbs internetā. Ielikt vienu postu – arī tas prasa laiku. Ja cilvēks neko nedara, tad viņam nemaz nav ko ielikt internetā, izņemot savu seju. Es arī kādreiz ielieku savu seju.

Jēkabs saka, ka viņa dzīve un klejošanas laiks bija bēdu pilni un, ka viņa mūža gadi nepārsniedz tēva gadus. Tomēr viņš izdzīvoja un ne tikai izdzīvoja, bet savas dzīves laikā iznesa cauri vīziju par zemi, kur piens un medus tek, vīziju par Pestītāju, kurš nāks un par mega draudzēm, kuras būs un nesīs Dieva valstību kā debesīs, tā arī virs zemes. Viņš iznesa to cauri savai dzīvei un tas nebija viegli. Nemeklēsim vieglo kristietību, bet meklēsim Dieva gribu. Komforta meklēšana nav saistīta ar Dieva prāta meklēšanu. Jēzus saka tā:

“Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)

Par ko Viņš runā? Par to, ka ir pārāk daudz dzīves labumu, komfortu, kuru dēļ mēs upurējam Dieva lietas un ejam pa plato ceļu, kas ved uz pazušanu. Jēkabs iznesa cauri savai dzīvei vīziju un ne tikai: Jēkabs bija sapņotājs, viņam bija redzējums un vīzija un viņa dēlam Jāzepam bija vīzija. Kāpēc bada laikā Ēģiptē izdzīvoja Jēkabs ar visu savu saimi? Kāpēc Izraēla sākotnējais cilšu iedīglis izdzīvoja? Tāpēc, ka Jēkabam bija vīzija un viņš spēja nodot vienam dēlam šo redzējumu. Pārējie dēli to nespēja pieņemt, jo viņiem bija svarīgs komforts. Ir rakstīts, ka Jāzeps sūdzējās tēvam, ka viņi pavada laiku ar netiklām sievietēm. Tur nebija nekas kopīgs ar vīziju, bet Jāzepam tā bija. Pateicoties tam, ka Jāzepam bija šis redzējums, pat tad, kad viņu iemeta bedrē, pārdeva verdzībā, viņš izdzīvoja. Viņš pacēlās faraona galminieka Potifara namā kā pārvaldnieks, un Potifara sieva gribēja ar viņu gulēt. Kad Jāzeps atteicās to darīt, viņa apsūdzēja Jāzepu izvarošanā, viņu iemeta cietumā un pat no cietuma Jāzeps tika ārā. Viņš nepielika īpašas pūles, lai tiktu ārā no cietuma. Tā vienkārši bija vīzija un Dieva spēks, Dieva vadība un apsardzība. Jāzeps iztulkoja sapņus diviem cilvēkiem. Viens no šiem cilvēkiem viņu pieminēja, kad faraonam bija sapnis, kuru vajadzēja iztulkot. Jāzeps to iztulkoja un dīvainā kārtā viņš nokļuva premjerministra godā. Lūk, kas teikts par Jāzepu:

Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā. (1. Mozus 47:14)

Ēģiptē un Kanaāna zemē bija bads, un tieši viņš bija tas, kurš, pateicoties Dieva gudrībai un atklāsmei, iepirka, iekrāja labību. Bada laikā viņš to izsniedza un, kad pavisam nebija ko ēst, cilvēki atdeva par maizi savus īpašumus. Jāzeps bija Dieva svētīts globālists ar vienu mērķi – izglābt tēvu un viņa ģimeni.

Es vakar ieliku postu internetā ar domu: ”Karojot pret Dievu, Viņu nav iespējams uzvarēt!” Dieva principi ir nemainīgi, un, ja kādam nepatīk teikt vārdu “Dievs”, nu, nesaki, bet Dieva principi no tā nemainās. Tu vari teikt: dabas doti, iedibināti vai kā citādi, bet Dieva principi ir un darbojas. Cīnoties pret tiem, rīkojoties citādi, nekā tur ir teikts, būs slikti. Tāpat kā, ejot pāri pie sarkanās gaismas, ko ir iedibinājuši cilvēki, draud katastrofa. Ejot pret Dieva principiem un mainot dzimumu, mācot to skolās, šie cilvēki ieved gan sevi, gan citus katastrofā. Nav iespējams cīnīties pret Dievu! Āmen!

Un nav iespējams apturēt cilvēku, ja viņam ir redzējums, Dieva vīzija par to, ka Latvijā draudze un ticīgie ir katrā namā, par to, ka draudzes būs piepildītas un pārpildītas. Svētdienās ģimenes dosies uz dievkalpojumiem ne tikai uz draudzi “Kristus pasaulei”, kur ir pilna zāle, bet visās draudzēs, un tādas zāles, kāda ir mums, būs par mazām. Šeit vietas pietiks tikai līderiem. Būs valdība, kurai kristīgās un ģimenes vērtības būs svarīgas, kur Dievs tiks godāts un slavēts. Redzējums! Vīzija! Cilvēkam, kuram ir šī vīzija, ir īpaša Dieva svētība. Tas nenozīmē, ka viņa dzīve ir komfortabla, viegla un ar labām sajūtām. Man atmiņā nāk Smits Viglsvorts, viņš saka: ”Nav svarīgi kā Smits Viglsvorts jūtas, ir svarīgi, kādus lēmumus viņš pieņem un ko viņš šodien dara!” Āmen!

Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptē. No verga, no neveiksminieka, no nelaimes cilvēks ar vīziju attapās savu brāļu nodots (brāļi vēlējās Jāzepu nogalināt), bet vecākais brālis beigu beigās iestājās par viņu un viņu nenogalināja, bet pārdeva verdzībā.

Un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens. Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavānu tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: "Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa." Un viņa brāļi tam paklausīja. Un garām gāja midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti. (1. Mozus 37:24-28)

Tā Jāzeps nokļuva Ēģiptē no absolūtās katastrofas tāpēc, ka viņam bija vīzija. Dievs viņu sargāja, Dievs viņu vadīja, un Jāzeps arī ir mūsu ticības tēvs. Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs, Jāzeps ir mūsu ticības tēvi. Divas ciltis nāca no Jāzepa - Manase un Efraims. Bībelē ir rakstīts - mans mīļais Efraim, jo Dievs mīlēja tieši Efraimu, ne Manasi, ne pēc tā, kurš ir vecākais, bet pēc tā, kuram ir redzējums. Kāds teiks: “Nē, Dievs visus mīl vienādi!” Nē, Dievs visus nemīl vienādi. Dievs vairāk mīl tos, kuriem ir redzējums.

Kur lai ņem redzējumu? Liec to acu priekšā. Tev katru svētdienu ir acu priekšā Dieva redzējums, kas ir rakstīts uz kanceles, citi pat to neizlasa līdz galam un saka: ”Kristus pasaule”. Draugi, mums draudze ir “Kristus pasaulei”! Šī mūsu draudze ir vērsta uz āru, uz cilvēkiem, uz Latviju, uz politiku, uz kultūru, uz cilvēkiem ielās, absolūti uz visiem. Kristus caur mūsu draudzi pasaulei, Latvijai. Āmen.

Man mērķis šodien nav runāt par finansēm, bet tur ir rakstīts, ka Jēkabs spēja Jāzepam nodot vīziju, Jāzeps spēja vīziju satvert un savākt visu Ēģiptes naudu. Cilvēks ar vairošanās vīziju, nevis ar savu egoistisko vīziju: kādu tu nopirksi automobili, kā tu beigsi skolu. Savai slavai un savam godam. Nē! Dieva godam! Dieva slavai! Tev ir vairošanās vīzija, tu gribi redzēt savu draudzi plaukstam un zeļam, tu gribi savu draudzi redzēt kā mega draudzi. Tu gribi savu Latviju redzēt kā Dieva svētītu, uz kurieni cilvēki brauc, nevis no kurienes bēg. Garīgi, sociāli, ekonomiski svētīta zeme. Katrā vietā, kur es braucu ar koncerttūri un katru reizi manā uzrunā jēga paliek viena un tā pati - vīzija. Es katram gribu iedot vīziju, redzējumu par Dieva svētītu Latviju. Dieva svētīta Latvija ir caur Dieva svētītu draudzi, caur Dieva svētītu politisku spēku. Viss ir ļoti vienkārši. Dieva svētīta draudze ir tā, kurai ir redzējums par Dieva svētītu Latviju, par augošu draudzi. Tie ir augoši cilvēki, tie ir veiksmīgi cilvēki, kuri nemeklē tikai vieglākos ceļus, nemeklē tikai savu komfortu. Jēzus saka tā:

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Jēzus saka, ka komforts jums tiks piemests. 

Jāzeps savāca visu Ēģiptes naudu, faktiski lielu daļu no tās pasaules naudas. Globālists. No kurienes ir šī pirmbagātība, tā ir Dieva svētība? Ja tev ir pareizā vīzija, ne tikai uz sevi vērsta, ne tikai uz savu komfortu, bet uz draudzes izaugsmi, uz Dieva svētītu Latviju, tad Dievs var tevi svētīt pietiekami, tā, ka pietiek tev pašam un vēl pāri paliek labiem darbiem. Āmen!

Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (2. Korintiešiem 9:8)

Tagad visi domā, ka amats ir rokās. Redzēsim, sapņosim, bet, draugi, svētrunas tēma ir “Vīzija un 110 procenti”. Es domāju tā – ja šī vīzija patiešām ir pieņemta un tā ir sirdī, cilvēks strādās uz 110%. Tomēr, lai vīziju iegūtu sirdī, ir jāstrādā uz 110%. Darbs. Ar sapņošanu vien ir par maz, ar redzējumu, stratēģiju, plānošanu vien ir par maz. Darbs ir jāizdara uz 110%. Es gribu labi justies, man nav laika, man tur vīrs, man tur sieva, man tur bērni, man tur skola, man tur jākrāsojas, esmu pircis jaunu mašīnu, ir jālasa kartupeļi, jāsāla gurķi, jālasa sēnes, jāiet uz kapu svētkiem, jāvāc siens, tieši svētdienā utt. Mēs domājam, ka atnāksim vienreiz svētdienā uz dievkalpojumu un mēs esam Dieva svētīti. Nekā tamlīdzīga.

Parunāsim par praidu. Kas gāja pa Elizabetes ielu, cilvēku patiešām bija daudz. Varēja redzēt, ka praids bija ļoti labi izplānots, ļoti labi noorganizēts, ļoti labi sponsorēts, stratēģiski pa punktiem labi salikts un tas viss ļoti skaisti un labi darbojās. Ja daudzus gadus atpakaļ kāds teiktu, ka tur būs tik daudz latviešu bērnu, tev varbūt tas liktos neticami. Bet tas tika gatavots soli pa solim, dienu no dienas, ar izglītības sistēmu, ar filmām, kurās tiek demonstrēts tikai viens ģimenes modelis – divi viena dzimuma pārstāvji un bērns. Soli pa solim cilvēkus mēģina pieradināt pie šī ģimenes modeļa, kā arī pie domas, ka bērns var pats izlemt par sava dzimuma maiņu, bez vecāku piekrišanas. Vecāku protesta gadījumā bērns var tikt izņemts no ģimenes, bet vecākiem tiek piemērots pat naudas sods vai cietumsods. Un, kļūstot vecākam, viņš tikai aizdomājas, kādēļ to darījis. Es neko nepārspīlēju par viņu plāniem. Tādi ir viņu plāni. Viņi grib homoseksuālus sakarus tieši tāpat kā Sodomā un Gomorā. Tur bija sanākuši lieli un mazi, lai stātos dzimumsakaros ar eņģeļiem, kas bija atnākuši pie Lata. Viņi to tagad grib izdarīt ar mums un mūsu bērniem. Visa šī samaitātība un viss, ko viņi dara, ir labi organizēta. Cilvēki savu darbiņu ir izdarījuši uz 101%. Ja būtu uz 110%, tad Latvijai būtu beigas un Latvijas vairs nebūtu.

110% nozīmē vairāk, nekā no tevis tiek prasīts. Savā darba vietā tu izdari darbu vairāk, kā no tevis prasa. Kāds teiks: “Es nejūtu, ka gribētu darīt vairāk.” Nav svarīgi, kā tu jūties, par to jau tu lasīji. Vienkārši izdari vairāk. Domā, ka darbavietā to kāds pamanīs? Tu darīsi vienkārši uz 100%, būsi labs darbinieks, tevi pamanīs? Tu tur esi kaut kāda vērtība? Tu esi vienkāršs strādnieks. Ja tev ir pievienotā vērtība un izdari vairāk, nekā no tevis prasa, draugs, tu tiec pamanīts. Nu, protams, ir tādi darba kolektīvi, kur labāk vispār ir nestrādāt. Ja ir cilvēks, kurš var pamanīt, kuram ir galva uz pleciem, tad viņš tevi pamanīs. Šis princips, draugs, darbojas visur.

Un Jēkabs sacīja Jāzepam: "Tas visuvarenais Dievs parādījās man Lūzā, Kānaāna zemē, un svētīja mani, un man sacīja: redzi, Es būšu tas, kas tev liek augļoties un vairoties un kas tevi darīs par tautu kopu, un Es došu šo zemi par mūžīgu īpašumu taviem pēcnācējiem pēc tevis. (1.Mozus 48:3-4)

Jēkabs zināja, kāpēc viņš ir izdzīvojis šajā bada laikā, kāpēc viņš tobrīd bija Ēģiptē. Kāpēc Jāzeps atradās? Viņš zināja, ka visuvarenais Dievs ir viņu svētījis, un tur jau bija Manase un Efraims, Jāzepa bērni. No kurienes šie bērni? No viņa sirds. Tev ir jābūt tādam, kam ir vīzija, tev ir jābūt tādam, kas ceļā uz šo vīziju lieto 110% principu un tev ir jābūt tādam, kurš nodod to tālāk bērniem. Es nerunāju tikai par taviem miesīgiem bērniem, bet cilvēkiem mājas grupiņās, kaimiņiem un tā tālāk, kuriem tu nodod šo Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba, Jāzepa, draudzes “Kristus pasaulei” vīziju. Un draudzes “Kristus pasaulei” vīzija nav kaut kāda tikai draudzes vīzija, tā ir Latvijas vīzija. Mums ir himna “Dievs, svētī Latviju”. Kur latvju meitas zied un dēli dzied. Iet runa par komfortu, visi dzied. Āmen! Komforts seko Dieva valstībai. Tas nenozīmē vieglu dzīvi, bet tas nozīmē sakārtotu, jēgpilnu, laimīgu dzīvi. Ar sajūtām Dievs arī neskopojas un savā laikā dos katram pietiekami. Dievs ir ļoti, ļoti labs.

Iemesls Jāzepa vīzijai bija Jēkaba vīzija. Tas, kas notiek tavā mājas grupiņā, ir atkarīgs tikai vienīgi no vīzijas un 110%. Tas, cik daudz tev ir naudas, ir atkarīgs, no tā, kāda ir tava vīzija. Un vēl gribu tev pateikt, ka ne katru Dievs ir aicinājis vadīt lielas un daudz mājas grupiņas, bet Dievs katru ir aicinājis vadīt grupiņu. Katram ir sava vieta un Dievs ir aicinājis visus.

Un tagad sadalīsim šos procentus – 100% un 110%. Ja cilvēks ir aicināts un viņš grib pagodināt Dievu ar to, ka viņš pelna daudz naudas, šādā veidā viņš atbalsta draudzes darbu. Viņam ir vairošanās vīzija, Dieva svētītas Latvijas vīzija, un viņš pelna naudu, lai daļu vai lielu daļu no saviem ienākumiem ieguldītu šajā darbā. Vai viņš ir atbrīvots no mājas grupiņas? Nē. Mājas grupiņa ir 100%, bizness ir 110%. Ja tas ir mūziķis, viņš ir nolēmis, ka kalpos uz 110%, viņš labi dziedās vai spēlēs kādu instrumentu, vadīs slavēšanas grupu, bet uz 110%. Tas nozīmē, ka viņam būs panākumi, viņš tiešām būs labs mūziķis. Vai Dievs viņu atceļ no mājas grupiņas? Nē! Mājas grupiņa ir 100%, mūzika 110%. Ja tu saproti, ka esi aicināts celt un vairot daudz grupiņas, grupiņas ir 110, pārējais 100. Vai noķēri domu? Uz skatuves ir slavētāji, no kurienes viņi ir? No mājas grupiņām. Godā savu tēvu un māti.

Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. (5. Mozus 5:16)

Viss, kas šeit ir šobrīd, ir no mājas grupiņām, arī mēs savā politiskajā spēkā. No kurienes ir cilvēki, kas tur darbojās? No mājas grupiņām. Prioritāte ir mājas grupiņas un pēc tam viss pārējais. Bet, ja tu saproti, ka tev vajag uz 110% kādā citā sfērā, kur tu arī gribi nest slavu Dievam, tad tur ir 110%, bet grupiņas neatstāj, tur ir 100%. Arī grupiņā tu izdari savu darbu, ja tev attiecīgi 100% nav grupiņās, tad tās neaugs. Viss būs vai arī tu kā minimums izdarīsi visu, ko vari grupiņā. Un ja tu palīdzi, piemēram, vadītājam, tie jau ir 90%. Grupas ir mugurkauls, pamats, bez kurām draudze nevar pastāvēt.

Es pat domāju, ka bez grupām pat nekādu varu Latvijā nevar nomainīt. Tas nav iespējams. Cel, kādus politiskus spēkus gribi, ja tur valdīs kārtējā bezdievība, tas viss sabruks. Nav dievbijības, nav arī normālas politikas, kura spēj kaut ko mainīt, kā tikai degradācija. Āmen! Vai saprati principu 110% un 100%? Var būt cita prioritāte, bet 100% un 110%, lūk, kādās proporcijās. Tas nenozīmē, ka ir pieļaujams, ka tu esi grupā un neesi tur uz pilnu slodzi. Nē, tu tur esi katru reizi. Ja neesi tur uz pilnu slodzi, tad grupa neaugs vai augs ļoti vārgi, bet tev būs cita kalpošana, ar kuru tu nesīsi galveno labumu Dieva valstības celtniecībai. Un otrādāk, ja galvenā kalpošana ir grupas, tad tās augs un pārējās lietas tev nebūs. Tev nebūs miljoni, bet arī to nevar zināt. Jāzeps savāca visu Ēģiptes naudu, jo Dieva ceļi ir neizdibināmi.

Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi. (Psalmi 111:10)

Bijība Tā Kunga priekšā vispirms, tad sieva, tad bērni, tad bizness, tad mājas grupiņas, tad kalpošana. Vispirms ir bijība. Personīgas attiecības ar Dievu un bijība Dieva priekšā. Tās nav bailes un drebuļi. Vispirms tu ievēro Dieva principus it visā, ko tu dari. Svētdienā tu esi draudzē!

Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. (Efeziešiem 6:5)

Ir cita rakstvieta:

Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29)

Tur, kur sarkanā robeža tiek šķērsota, tu tur nevari pakļauties, tas ir tavas mūžīgās dzīvības jautājums. Tas ir morāles jautājums.

Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem. Jo jūs zināt, ka ikviens, ja tas dara ko labu, to pašu mantos no Tā Kunga, vai viņš būtu vergs vai brīvais. (Efeziešiem 6:6-8)

Kas dara ko labu, tas mantos no Tā Kunga. Šis ir Bībelē. Konkrēti 110 procentu likums. Kad tu strādā savā darbavietā. Tajā dienā, kad piedzimu no augšienes, un es biju cilvēks, kas teica tā: lai strādā dzelzs zāģis, tāds bija mans teiciens. Tas nāk no Sibīrijas, man šķiet. Es biju cilvēks ar vērtībām, no tādām aprindām, kurām strādāt bija grēks, strādāt bija kauns, negods un pat grēks. Bet tajā dienā, kad no augšienes piedzimu, es pateicu: es strādāšu jebkādu darbu, es strādāšu kaut vai par brīvu. Tajā laikā gāju uz bezdarbniekiem. Tagad cilvēki uztraucas: kas tur būs rudenī? Nekas nebūs, viss būs normāli. Ir tik daudz iespēju šodien, kā nopelnīt, kā dzīvot un tā tālāk. Tik daudz iespēju, kā vest cilvēkus pie Kristus. Viss notiek, draugi! Ja tev ir kāda problēma, tad tā ir tavā galvā. Ar tādu attieksmi es gāju arī strādāt – kā Tam Kungam, izdarīt visu kārtīgi un līdz galam. Bet svētdienas un trešdienas ir manas, es nestrādāšu uz 110 procentiem. Trešdienā un svētdienā, kad bija dievkalpojums tajā laikā. Kā Tam Kungam, un kas tā dara ko labu, tas to pašu mantos no Tā Kunga.

Pēc praida man ļoti gribējās ēst. Aizgāju uz restorānu “Rīgas atslēgas”, kur garšīgi gatavo. Es biju viens pats. Restorānos parasti bomži nestaigā, nelaiž viņus iekšā. Es ēdu. Ienāk meitene ar diviem puikām, normāli saģērbti. Meitenei kādi 14 gadi. Un meitene nāk garām manam galdiņam un saka man “labu apetīti”, es saku “paldies”. Un viņi nosēžas pie blakus galdiņa un sēž. Man tur telefons stāv nolikts. Es ēdu, bet es jūtu, ka uz mani skatās, visi trīs uz mani skatās. Es saku: “Viss kārtībā?” Viņi saka: nē, nav labi viņiem nekas. Tā meitene sadūšojas, piesēžas man blakus, taisni tur, kur telefons stāv. Es neesmu no muļķu mājām, es ar vienu acs kaktiņu skatījos, lai nepaņem telefonu. Bet viņa saka: “Jums taču ir 18 gadi, vai ne?” Es saku: Ja tā izskatās, tad jau ir. Viņa saka: “Jā, jūs izskatāties tik jauns, ļoti skaists. Vai jūs nevarētu nopirkt vīnu?” Viņiem nav 18 gadi, bet viņi domāja par savu naudu nopirkt. Es saku: “Nē, nē, es pats nedzeru un neiesaku.” Un viņa aizgāja. Pagāja pāris minūtes, man atnesa naudas pārpalikumu, Tur bija desmitnieks. Atstāju dzeramnaudu. Un atkal viņa piesēžās: “Varbūt kafiju nopirksiet mums? Un tieši viesmīlis nāca un es teicu, lai viņi par to atlikumu, par tiem 10 eiro, lai viņi pasūta kafiju un vēl, ko grib. Un kā viņi izdarīja – viņi pasūtīja ledus tēju, pasēdēja piecas minūtes un pēc tam paņēma to naudiņu un aizgāja pirkt vīnu. Viņi tomēr dabūja to naudu. Viņi gribēja kafiju, bet viņiem paveicās. Nedaudz nesaprašanās ar viesmīli. Man tā doma bija tāda, ka caur viesmīli tas viss notiks. Tā sanāca, bet beigās man dāvanā atnesa tēju. Tā nebija vairs vajadzīga, un to tēju atnesa man. Un tā šī tēja arī palika. Un ko es padomāju? Labi izdarīts darbs.

Zini, kā Jēzus saka: ka pasaulīgie cilvēki ar savu mamonu, ar savu mantu, ar saviem resursiem ir gudrāki par gaismas bērniem.

Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. (Lūkas evaņģēlijs 16:8-9)

Viņi prot ar to pelnīt. Cilvēkiem ir milzīgs potenciāls, ja viņi kaut ko ļoti grib, viņiem ir redzējums, viņi uz 110 procentiem izdara savu darbiņu un tam ir rezultāts. Bet pievīla mācītāju. Es negribēju dot naudu, es nezinu, kā, bet Dievs bija ar viņiem. Viņiem noveicās.

Tikai nesaki, ka esi pašnodarbināts un nevari dabūt klientus. Tad tu esi melis un sliņķis. Un problēma ir tajā, ka nav dievbijības. Gudrības sākums ir dievbijība.

Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi. (Psalmi 111:10)

Tad, kad es sāku savu kalpošanu, es sāku vadīt draudzi Limbažos, un bija pirmie evaņģelizācijas pasākumi, un bija vajadzīgs printeris. Tas bija dārgs, un mēs gājām uz kopētavu un kopējam flaijerīšus “Nāc, skaties un redzi” atbrīvošanas dievkalpojumiem. Paši sagriezām, paši izmetām pastkastītēs, paši visu izdarījām. Un tā soli pa solim aizsniedzām cilvēkus. Un nestāstiet man, ka tev nav darbs, tev nav klienti. Tu neesi izdarījis 100 procentus, pat 50 neesi izdarījis. Neviens cilvēks nav radīts, lai līstu, bet lai lidotu. Jautājums ir, vai tev ir vīzija, redzējums un vai tev ir 110% likums galvā, un vai arī realitātē tu viņu pielieto. Katrs var būt veiksmīgs visās sfērās.

Man ir jāizdara viss uz 110 procentiem, un nav svarīgi, kā es jūtos.

Kad israēlieši izgāja no Ēģiptes un Jēkaba nams devās projām no svešas valodas tautas, tad Jūda kļuva par Viņa svēto vietu un Israēls par Viņa varas apgabalu. Jūra to redzēja un bēga, Jordāna pagrieza atpakaļ savu straumi. Kalni lēkāja kā auni un pakalni kā jauni jēri. Kas tev bija, jūra, ka tu bēgi, un tev, Jordāna, ka tu griezies atpakaļ? Kas notika jums, kalni, ka jūs lēkājāt kā auni un jūs, pakalni, kā jauni jēri? Tā Kunga priekšā drebi, tu zeme, drebi Jēkaba Dieva priekšā, kas pārvērta klinti par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem! (114. psalms)

Tad, kad mēs izejam, un iziet nozīmē iet vīzijā uz 110 procentiem, tad kļūstam par Dieva instrumentiem Viņa rokās. Jūra pāršķeļas, upe atkāpjas un tu esi Viņa valstības, Viņa varas apgabals. Visur tur, kur tu savas kājas liksi, tā zeme tev piederēs.

Ikkatra vieta, kur jūsu kāju pēdas mīs, jums piederēs, sākot no tuksneša līdz Libanonam, no lielās upes Eifratas līdz jūrai rietumos lai sniedzas jūsu robežas. (5. Mozus 11:24)

Vai nav labi? Un kam pamatā bija iziešana no Ēģiptes? Ne jau pats Izraēls, bet Mozus 110 procenti, Jozua 110 procenti, Kāleba 110 procenti. Ne jau tas neprātīgo dzīvnieku bars, kas izmira tuksnesī, kas teica: “Mēs gribam atpakaļ Ēģiptē. Kāpēc tu mūs izvedi? Mums tur verdzībā bija labāk.” Kurš teica, ka brīvībā būs viegli? Mozus vīzija.

Debesu Tēvs, es Tev pateicos, ka Tu svētī. Lai katrs šeit esošais, katrs, kurš klausās Tevi internetā, saņem, pieņem redzējumu no Tevis. Vairošanās vīzija, Ābrahāma vīzija, Īzaka, Jēkaba, Mozus vīzija, Dāvida, Jēzus vīzija, Pāvila vīzija, mana vīzija. To cilvēku vīzija, kam tā ir šodien, Latvijā un citur. Redzējums par Dieva svētītām tautām, par vairošanos, par augļošanos, par brīvību, par drošību, par Tavu valstību. Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds. Mēs svētījām Viņa Vārdu. Mēs lūdzam, mēs pagodinām Dievu par to, ka mēs lūdzam un strādājam. Lai nāk Tava valstība, lai Tavs prāts notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dzīvēs, mājas grupiņās, ģimenēs, mūsu pilsētās, mūsu Latvijā un visā pasaulē. Tāds ir mūsu uzdevums, tā ir mūsu vīzija. Kungs, dod šo vīziju katram, dod gribēšanu, vēlmi uz 110 procentiem.

Kāpēc Jēzus izsūtīja pa divi un divi savus mācekļus? Viņš nesūtīja pa vienam, bet pa divi. Kāpēc? Tāpēc, ka pa divi ir papildus enerģija, tāpēc, ka viens cilvēks uz 110 procentiem parasti nevelk, bet, kad ir divi, tad Viņš ir mūsu vidū. Ja viņu ir vairāk kopā, piemēram, jūs ejat evaņģelizēt. Viens pats tu halturē bieži vien. Divatā tu iesi un darīsi. Pa divi, komandā ir spēks. Tie 110 procenti ir komandā, tie nav individuāli.

Viņš paceļ no pīšļiem un paaugstina nabaga nelaimīgo no dzīves dubļiem, lai nosēdinātu viņu blakus dižciltīgajiem, viņa tautas dižciltīgajiem. Viņš dod bezbērnu sievai vietu un tiesu namā, ka viņa kļūst laimīga bērnu māte. Alelujā! (Psalmi 113:7-9)

Viņš mūsu draudzi, citas draudzes paaugstinās. Latviju paaugstinās. Ja ir vīzija, Viņa vīzija. Mums ir 110 procentu likums, kurš tiks kultivēts gan draudzēs, gan arī mūsu tautā, kurš paaugstinās un nosēdinās blakus ar tādām valstīm kā Dubaja, Arābu emirāti, Dienvidkoreja. Kā pamats – dievbijība un vīzija. Vai mēs lietotu Samsung, ja tie būtu nekvalitatīvi, ja viņi darītu uz 90 procentiem. Uz 110% un tad ir izaugsme. Tā kā tev ir nākotne, tavai ģimenei ir nākotne un Latvijai ir nākotne! Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vīzija un 110 procenti” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments