TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Vai Kristus upuris ir pietiekams?

Publicēja 2019. gada 26. febr. 20:04Līga Paņina
Ziņas datums 27.02.19.

Līdz Jēzus nāvei un augšāmcelšanai vienīgā vieta, kur varēja pielūgt Dievu, bija templis Jeruzalemē, bet šodien tu esi Dieva templis un draudze ir Dieva templis. Kad tu ej savā lūgšanu kambarī, tu ieej templī, kur vari savienoties ar Viņu. Mēs tikko dziedājām: Dievs, mums vajag jaunu spēku, izlej jaunu spēku. Vai tev nav neliela diskomforta sajūta, kad dziedi šādas dziesmas? Es personīgi domāju, ka tiem, kuri nejūt diskomfortu, nav kaut kas kārtībā ar ticības dzīvi. Ja tev nepārtraukti vajag lūgt, lai Dievs dod tev jaunu spēku, tad kaut kas nav kārtībā, jo tajā dienā, kad tu pieņēmi Jēzu Kristu par savu Glābēju, Viņš iemājoja tevī, un kopš tā brīža Viņa spēks jau ir tevī! Tev nav jāprasa Dievam, lai Viņš tev dod jaunu spēku. Nav pilnīgi nepareizi tā teikt un lūgt, bet ir jābūt pareizam motīvam to darīt. Ir svarīgi pareizi izprast to visu, jo tev jau ir dots Dieva spēks.

„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (Lūkas evaņģēlijs 10:19)

Bībelē, Jaunajā Derībā, ir teikts, ka Viņš mums ir devis spēku! Tie ir Jēzus, Dieva vārdi. Mums ir Dieva spēks! Tieši tāpēc, kad dziedam šādas dziesmas, ir pareizi tas jāsaprot, un, kad lūdzam šādas lūgšanas, vajag to izprast, lai tas nav aizbildinājums nelietot Dieva spēku un būt inertiem, neiet un nedarīt Dieva darbu, neatraisīt savu potenciālu, nedarīt un nestrādāt. Tev ir Dieva spēks! Personīgi man ir nepatīkami dziedāt tādu dziesmu. Jā, es varu slavēt un pielūgt, formas pēc lūgt līdzi, tas nav slikti, bet man tas ir tukši. Es arī nesaku, ka nevajag tādas dziesmas likt slavēšanā. Dziesma bija brīnišķīga, bija jūtama Dieva klātbūtne, viss notika. Un tomēr, kad es dzirdu šādas dziesmas vai redzu, ka cilvēki tā lūdz, man nav komfortabli, jo man ir aizdomas, ka cilvēks to dara, paļaujoties uz to, ka Dievs viņa vietā darīs to, kas jāizdara viņam pašam. Ar šādām lūgšanām mēs varam sākt domāt, ka Dievam mūsu vietā ir jāizdara tas, kas patiesībā jādara mums, kaut patiesībā Dievs saka, lai uzklājam Viņam galdu un tad nākam ar Viņu baudīt pie tā.

„Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot [..] mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.” (Psalms 23:5)

„Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7)

To teica Dāvids, bet viņš bija rīcības cilvēks. Viņš nebija tas, kurš tikai lūdza un sauca uz Dievu, lai dod viņam jaunu spēku, bet arī gāja un darīja to, ko Dievs vēlas.

Vai Kristus upuris ir pietiekams?

„Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera 2:5)

Ko es domāju ar šiem vārdiem „vai Kristus upuris ir pietiekams”? Vai mācītājs Mārcis Jencītis kaut kādā veidā grib apstrīdēt pilnīgo Kristus upuri? Nē, es negribu neko apšaubīt, bet gribu norādīt uz dažādām niansēm, kas mums būtu jāsaprot, lai varētu pilnvērtīgi ticēt un gūt labus rezultātus. Kā cilvēks var saprast un bieži arī saprot pilnīgu Kristus upuri? Cilvēks saprot, ka ir pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju, viņa grēki ir piedoti, viņš ir dziedināts un viņu sagaida ļoti gaiša nākotne, bet tālāk seko gaidīšana uz Dievu – ka Dievs darīs to, ko Viņš nekad nedarīs bez mūsu līdzdalības. Tad rodas jautājums, vai tiešām Kristus upuris ir pietiekams. Jā, caur Kristus upuri tev ir viss, bet tikai tādā gadījumā, ja tu, pieņemot Kristus upuri, kas ir pilnīgs, nesīsi Dievam garīgus upurus. Tu lūdz Dievam spēku, lūdz, lai Viņš maina tavu dzīvi, dod labu dzīvi, labu sievu vai vīru, daudz naudas, daudz cilvēku mājas grupiņā, tev ir vēlme izmainīt Latviju, tu lūdz par atmodu Latvijā, bet tam visam ir priekšnosacījums – garīgi upuri, ko tu pienes. Garīgs upuris ir nodošanās, svētīšanās un kalpošana. Tas ir, kad mēs darām to, ko vēlas Dievs, un kad maksājam cenu, lai izdarītu to, ko vēlas Dievs, lai sakārtotu savu dzivi saskaņā ar Dieva vārdu un lai kalpotu cilvēkiem. To sauc par nodošanos.

Vai atceries, ka Bībelē ir vārds ‘Morija’? Vai esi piefiksējis, ka ir Morija zeme un Morijas kalns? Kas tie ir? Vārds ‘Morija’ sastāv no diviem vārdiem – ebreju ‘raah’ un ‘iah’. ‘Raah’ nozīmē ‘atklāties, redzēt, dot’, bet ‘iah’ saīsinātā formā ir Dieva vārds. Kopumā ‘Morija’ nozīmē – Dievs, kurš atklājas, Dievs, kurš redz, un Dievs, kurš dod. Morijas kalns ir vieta Jeruzalemē, kur mūsdienās stāv musulmaņu mečete, bet kādreiz tur bija Dieva templis. Tur ir akmens, un musulmaņi uzskata, ka tieši tur Ābrahāms (kurš ir arī viņu tēvs) bija gatavs upurēt savu dēlu. Ja pēta Bībelē, tad tiešām Morija zeme ir tā, kur Dievs teica Ābrahāmam doties un upurēt savu vienīgo dēlu, kuru viņš mīlēja. Morijas kalns jeb Ciānas kalns ir tieši tā vieta. Tā ir arī tieši tā vieta, kur izbeidzās mēris, kad Dāvids bija grēkojis pret Dievu un Izraēls tā dēļ cieta no mēra. Tā ir vieta, kur Dāvids upurēja, lai pārtrauktu mocības Izraēlā. Tā ir arī vieta, kur vēlāk Salamans uzcēla Dievam namu.

Apskatīsim šo trīs notikumu Rakstu vietas padziļinātāk un secināsim, kas visās situācijās ir kopīgs. Noskaidrosim, vai tiešām Kristus upuris ir pietiekams un vai mums tiešām vajag pienest savus garīgos upurus. Vai ir nepieciešams dažreiz pienest kādu īpašu upuri un tādā veidā pielūgt Dievu? Vai ir nepieciešams strādāt Dieva darbā? Varbūt pietiek tikai ar to, ka esi dievkalpojumā un iegūsti jaunas zināšanas?

„Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu." Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās. Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: "Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij."” (1. Mozus 22:2-18 )

Stāsts ir par Ābrahāmu, kurš tika aicināts no kaldēju Ūras (pagānu apdzīvota vieta), un uz viņa pamata un dēlu pamata Dievs gribēja celt Savu draudzi. Pasaule bija samaitāta un reiz jau grēku plūdos bija gājusi bojā. Bija jauni cilvēki, jauna civilizācija, bet viņi atkal gribēja iztikt bez Dieva, cēla Bābeles torni. Starp citu, Briselē Eiropas Savienības sēdeklis ir veidots pēc Bābeles torņa parauga, un cilvēki atkal grib iztikt bez Dieva; valdības un varas, globālas un dažādas citas savienības grib valdīt bez Dieva. Toreiz Dievam bija plāns izvest vienu cilvēku no pagāniskās pasaules, kas bija uzticams Viņam, un uzcelt Savu draudzi, kas piepildīs zemi, un caur kuru nāks Tā Kunga valstība. Visu svētību avots uz zemes ir draudze, un svētī Dievs caur Savu draudzi. Jo lielākas draudzes, jo vairāk nodevušos kristiešu, jo vairāk svētību ir tautās, valstīs, pasaulē.

Ābrahāmam Dievs teica iziet no savas tautas. Jaunajā Derībā, Vēstulē ebrejiem pat ir teikts, ka viņš nezināja, kur iet, viņam vienkārši Dievs lika iet. Ja viņam tur bija bizness vai kādi tuvi cilvēki, viņš visu to atstāja un gāja. Viņš atstāja savu komfortu, visu, kas viņam bija, un izgāja no vietas, kur pielūdza sauli un mēnesi, dēmonus, kur cēla piramīdas tuvāk debess ķermeņiem, no vietas, kas bija pilna ar elkdievību, tā bija Senā Babilonija. Viņš izgāja un devās tur, kur Dievs viņu veda. Dievs viņam solīja, ka darīs viņu par lielu tautu, ka svētīdams svētīs un vairodams vairos, bet viņam nebija pēcnācēju, nebija dēla, tomēr ar lielām pūlēm un lielā vecumā viņam piedzima Īzaks, vienīgais īstais dēls. Ābrahāms paspēja arī uztaisīt bērnu kalponei, jo sieva teica, lai viņš iet pie kalpones, tāpēc ka pati nevarēja palikt stāvoklī. Viņš paklausīja sievai, un šodien Jeruzālemes Dieva tempļa vietā ir mečete. Labāk neklausiet savas sievas, bet klausiet Dievu! Arī sievas, pirmkārt, klausiet Dievu, nevis vīru! Ābrahāms paklausīja sievai, gāja pie kalpones, un viņiem piedzima Ismaēls, kas ir visa islama tēvs. Viena kļūda, viena paklausība sievai, ne Dievam, radīja neatgriezeniskas sekas. Tāpat arī Ādams – viņš paklausīja sievai, bet vajadzēja klausīt Dievam. Neklausiet savus tuviniekus un radiniekus, savus bērnus, vīrus un sievas, lai cik mīļi un svarīgi viņi arī būtu. Klausiet Dievu! Tu vienmēr nokļūsi auzās, ja klausīsies tajā, ko saka citi cilvēki, nevis Dievs vai mācītājs. Mācītājs sludina Dieva vārdu. Klausi Dievam.

Beidzot, simts gadu vecumā, kad Sārai bija 90 gadi, viņiem piedzima Īzaks. Viņš bija visu mūžu gaidīts bērns, un Ābrahāmam bija Dieva dotais redzējums – ka Dievs viņu darīs par lielu tautu. Mūsdienu kristīgā draudze ir Ābrahāma un Īzaka, un arī Jēkaba pēcteči.

Beidzot apsolījums par dēlu bija piepildījies, viņiem bija Īzaks. Tomēr kādā jaukā dienā Ābrahāms pamodās, un Dievs viņam teica ņemt savu vienīgo dēlu, kuru viņš mīl, un iet uz Morija zemi, un upurēt to tur kā dedzināmo upuri. Pagānu tautas visapkārt piekopa savu bērnu upurēšanu auglības dēļ, bet Dieva acīs tas nebija pieņemami un bija pretīgi, tomēr tieši to Viņš lika darīt Ābrahāmam. Ko darīja Ābrahāms? Viņš ņēma līdzi kalpus, ēzeli, vienā rokā viņam bija nazis, otrā rokā bija lāpa ar uguni, un devās uz Morija zemi. Viņš pat upurim domāto malku lika nest pašam upurim – Īzakam. Tajā laikā tas nebija nekas īpašs, jo pagānu tautas visapkārt to darīja. Viņi gāja, bet pa ceļam Īzaks prasīja, kur ir upuris. Ābrahams jau zināja, kurš ir upuris, bet viņš atbildēja, ka gan jau Dievs pats izredzēs upuri. Nonākot Morijas kalnā, viņš sasēja savu dēlu, uzlika uz altāra, atvēzēja nazi, bet pēkšņi balss no debesīm viņu apturēja. Tas bija Dievs, kurš teica, ka gribēja viņu tikai pārbaudīt. Es personīgi negribētu, ka ar mani tā notiktu. Bet tad Dievs viņam teica:

„Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Mozus 22:16-18 )

Vai tu vēlies, lai Dievs tevi svētīdams svētī? Lai Dievs svētīdams svētī visu, ko tu dari, visu, kas tu esi, visas tavas vēlmes. Tad Dievam ir pretjautājums: “Vai tu esi gatavs Man atdot pašu mīļāko?” Visām Dieva svētībām ir priekšnosacījums. Mums nepietiek tikai lūgt, lai Dievs mums dod spēku. Mums ir jāpraktizē un jāpielieto tas spēks, kas mums jau ir dots. Mums ir jāpilnveidojas, jāiet uz priekšu un jāstrādā. Jānododas Dievam. Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un pārbauda arī mūs tajā brīdī, kad mums ir jāizvēlas starp kaut ko ļoti tuvu, mums svarīgu vai Dievam tīkamu. Dievs tev prasa, lai tu atstāj sev tuvas lietas un pieņem Viņa gribu.

Kas notika Morijas kalnā, kad Ābrahāms bija gatavs upurēt savu dēlu? Tajā brīdī, kad Ābrahāms pienesa upuri Dievam, viņš ieraudzīja ar ragiem krūmos iepinušos aunu. Slava Dievam, viņi upurēja Dievam uz altāra aunu nevis Īzaku. Bībele saka, ka tas ir prototips Jēzus upurim, aizvietojošs upuris. Dievs atdod pašu dārgāko, Viņš upurē Savu Dēlu. Dievs Pats nāk cilvēka miesā un mirst pie krusta. Tas ir aizvietojošs upuris. Šeit Ābrahāms bija gatavs upurēt savu dēlu, bet upurēja aunu. Šajā vietā viņam atklājās Dievs. Tika pārbaudīta Ābrahāma nodošanās un veltīšanās Dievam. Kas vēl šajā vietā notika? Ābrahāms saņēma Dieva apsolījumu viņu svētīt. Pirms tam Dievs to visu viņam bija solījis, bet šeit Dievs apstiprina, ka šīs svētības viņa dzīvē piepildīsies. Kāpēc? Tāpēc, ka Ābrahāms bija uzticīgs Dievam, viņš bija gatavs Dievam upurēt visu, pat savu dārgāko. Dievs reāli svētīja Ābrahāmu. Svētīja un vairoja. Arī mūsu draudze un mēs katrs esam auglis viņa paklausībai. Morijas kalns un Morija zeme tulkojumā nozīmē ‘atklāties, redzēt un dot’. Pirmkārt, šajā vietā atklājās Dievs. Otrkārt, Dievs redzēja Ābrahāma nodošanos. Treškārt, Dievs deva viņam Savas svētības.

Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: "Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!" Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. Un Arauna jautāja: "Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?" Un Dāvids atbildēja: "Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos." Tad Arauna sacīja Dāvidam: "Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! Šo visu, ak, ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!" Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: "Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!"” (Otrā Samuēla grāmata 24:18-23)

Dāvids bija izdarījis grēku. Izraēlā notika tautas skaitīšana, un es nevaru saprast, ir dažādas versijas, kāpēc Dievam tas nepatika. Bet Dāvids bija sagrēkojis un Dievs viņam deva iespēju izvēlēties starp trīs ļaunumiem – vai sods nāks pār Dāvidu pašu, vai pār Israēla tautu. Viņš izvēlējās, ka sods nāks pār visu Israēlu, un nāca mēris, tūkstošiem cilvēku nomira, un pēkšņi Dāvids saprata, ka viņš ir grēkojis un citiem nav jācieš. Viņš atzina savu vainu, atzina, ka ir izvēlējies nepareizi, un lūdza, lai Dievs soda viņu nevis šo tautu. Eņģelis ar atvēztu zobenu jau stāvēja uz Morijas kalna. Pie Dāvida nāca pravietis un teica, lai viņš upurē Dievam upuri uz jebusieša Arauna klona. Tas ir Morijas kalns, kurš piederēja šim cittautietim. Dāvids nāca ar visu savu svītu pie jebusieša Arauna un sacīja, ka viņš vēlas šeit upurēt. Arauns dāvināja viņam vēršus un malku, lai Dāvids var upurēt Dievam.

“Bet ķēniņš atbildēja Araunam: "Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!" Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.“ (Otrā Samuēla grāmata 24:24-25)

Ko izdarīja Dāvids? Viņš nepienesa upuri, kas bija dāvināts. Tam bija jābūt garīgam upurim, kaut kam no viņa paša. Dāvidam bijā jāupurē no sevis paša. Dāvidā bija patiesa nožēla. Viņš nodevās Dievam, un Dievs viņam atklājās, svētīja viņu un viņa cilti. Arī mēs esam Dāvida pēcteči. Jēzus nāca uz Dāvida bāzes. Dāvids ir mans mīļākais ķēniņš. Ne Salamans vai kāds cits, vēl man patīk Kālebs un Jozua, protams, pirmkārt, Jēzus. Jēzus ir visspilgtākā un visietekmīgākā persona Bībelē, Viņš ir Dievs un cilvēks vienā personā. No Salamana var mācīties, bet viņš nav tik spilgta personība, drīzāk depresīvs mākslinieks. Kad es nesen pavadīju laiku ar bīskapu Andreju Tiščenko, viņš stāstīja par māksliniekiem un dzejniekiem. Viņš teica, ka tie ir slikti cilvēki. Tā viņš teica. Salamans bija dzejnieks, un katrai sievai viņš bija uzcēlis upura altāri. Viņš attālinājās no Dieva un dzīvi beidza depresijā un atstumtībā, lai gan bija bagāts. Tu arī vari būt bagāts, tev var būt viss, bet tavs iekšējais stāvoklis var būt kā elles dāvana. Piepildījums ir tikai vienā punktā. Tajā vietā, kur atklājas Dievs, Morijas kalnā, tur, kur ir Dieva nams. Tur, kur tu esi attiecībās ar Viņu, un dzīvā Dieva draudzē.

Vai Kristus upuris ir pietiekams? Kas notika, kad Dāvids pienesa upuri? Šajā vietā tika pienests dzīvnieku upuris, arī Dāvida paša upuris – nodošanās. Upurēšanas laikā atklājās Dievs, tika apturēts sods pār Israēlu un turpinājās svētības Dāvida dzīvē. Lūk, kas notika Morijas kalnā. Šeit Dievs redz, dzird un atklājas.

Un Salamans iesāka celt Tā Kunga namu Jeruzālemē Morijas kalnā, kur Tas Kungs atklājās viņa tēvam Dāvidam, vietā, ko Dāvids bija izraudzījis, proti, uz jebusieša Ornana klona.“ (2. Laiku grāmata 3:1)

Tas notika pēc tam, kad Dāvids jau bija pie saviem tēviem, miris. Četrus gadus pēc Salamans valdīšanas sākuma tika iesākti Tā Kunga tempļa būvniecības darbi. Kur tika celts šis templis? Jeruzalemē, Morijas kalnā, kur Tas Kungs atklājās. Iedomājies, vēl pirms Ābrahāms bija dzimis, Dievs zināja, ka tur būs Dieva templis. Tieši šajā vietā bija jānotiek upurēšanai, tieši tajā vietā tika atcelts sods pār Israēlu, tieši tajā vietā, kur Dāvids upurēja Dievam, un Dievs viņam atklājās. Tieši šajā vietā nolēma celt templi Dievam.

Visām trim Rakstu vietām ir kaut kas kopīgs. Pirmais ir upuris. Šajos tempļos notika dzīvnieku upurēšana. Otrais – nodošanās. Jau sākot ar Ābrahāmu pastāvēja nodošanās Dievam, ne tikai dzīvnieku upurēšana, bet arī paša cilvēka garīgs upuris. Nodošanās svētai dzīvei un nodošanās kalpošanai, pilnas cenas maksāšana, lai būtu Dieva gribā. Visās šajās vietās Dievs atklājās. Dievs redzēja šo cilvēku nodošanos un svētīja šos cilvēkus. Salamanu svētīja, bet viņš pats atkrita no Dieva. Dievs tevi nevar svētīt, ja tu pats pārstāj maksāt cenu. Salamans sāka celt upura altārus ne vienīgajam Dievam, bet arī sievām, no kurām daudzas bija cittautietes. Dievs bija teicis, lai neņem par sievu cittautieti, bet lai apņem sievu no savas tautas. Salamans ņēma par sievām cittautietes, kuras pielūdza dažādus elkus, cēla šīm sievietēm altārus un beidza savu dzīvi depresijā. Ja palasa “Salamans mācītājs”, tad var redzēt, kāds viņš kļuva.

Kāpēc Morijas kalnā, kur atradās Dieva templis, šodien ir musulmaņu mečete? Tāpēc, ka Israēls masveidā sāka pielūgt elkus, un Bībele saka, ka vēl ļaunāk nekā pagānu tautas. Upurējot savus bērnus, viņi bija vēl ļaunāki un riebīgāki. Rezultātu mēs redzam arī šeit Latvijā, Rumbulas mežā. Ebrejiem sekoja lāsts un noveda tos līdz par holokaustam. Lāsts seko katram cilvēkam, kurš noraida Jēzu Kristu. Sods izbeidzas tajā vietā, kur Dievs tev atklājas, redz tavu nodošanos, un tur Dievs tevi svētī. Pie krusta visi lāsti ir salauzti. Jēzus uzņēmās tavas vainas, sērgas un ciešanas. Bībele saka, ka nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka. Jēzū Kristū tu esi dzīvs darīts, lāsti tevi vairs neskar.

Vai Kristus upuris ir pietiekams? Kad tu iznāc priekšā, noskaiti grēku nožēlas lūgšanu, Jēzus tev ir piedevis, tu esi dziedināts, tev ir jauna dzīve. Bet vai ar to pietiek? Dievs prasa garīgus upurus – nodošanos un cenas maksāšanu, un tikai tad piepildīsies Dieva apsolījumi.

“Uzceliet uz Viņa no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu celtni, topiet par svētajiem priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus!” (1. Pētera vēstule 2:5)

Nesot garīgus upurus! Sliņķis, cilvēks, kurš neko nesasniedz, kuram nekā nav, kura ticības dzīve ir sekla, tev teiks, ka Jēzus jau upuri ir pienesis un tev upuris vairs nav jāpienes. Slinkiem un sekliem cilvēkiem nav debesu saiknes, viņiem nav panākumu ticības dzīvē. Kādi cilvēki domā, ka tā ir bauslība – pienest upuri Dievam, – viņi jūtas piespiesti un kontrolēti. Esi pateicīgs, ka tu esi draudzē, kura tevi pamudina darīt. Esi pateicīgs, ka tu esi vidē, kas liek iet uz priekšu, kas pamudina tevi attīstīties un nest garīgus upurus, kas ienes tavā dzīvē svētības.

Kā šodien atklājas Dievs?

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?“ (1. Vēstule korintiešiem 3:16)

Morijas kalnā tika uzcelts Dieva nams, kurā Dievs atklājās, caur kuru nāca Dieva svētības, kurā pienesa upurus, gan garīgus, gan materiālus. TEVĪ mājo Dieva Gars. Kur atklājas Dievs? Kur šodien ir Morijas kalns? Draudzē “Kristus Pasaulei”. Tā ir ikviena dzīva Dieva draudze Latvijā un pasaulē. Tas ir Morijas kalns, vieta, kur atklājas Dievs šodien. Draudze ir vieta, bez kuras nav iespējama dzīvība, individuāla izaugsme. Draudze ir ārkārtīgi svarīga. Dievs atklājas caur draudzi un tavām personīgajām attiecībām ar Viņu. Šīs lietas nav atdalāmas. Tu nevari piekopt attiecības ar Dievu un dzīvot bez draudzes vai būt draudzē, bet nebūt personīgās attiecībās ar Dievu. Nekad neatstāj personīgas attiecības ar Dievu un draudzi! Tā ir vieta, kur Dievs svētī tavu dzīvi un atklājas tavā dzīvē, šajā vietā Dievs redz tavu nodošanos, tā ir vieta, kur Dievs tevi paskubina. Arī šobrīd Viņš to dara caur mācītāju, Dievs tevi paskubina nodoties un saņemt visas Dieva svētības, kas paredzētas tavā dzīvē. Nekad neatstāj draudzi! Nepārvērtē savas spējas. Nenovērtē par zemu draudzes nozīmi. Cilvēks, kurš neregulāri apmeklē draudzi un mājas grupiņas, ir pazudis cilvēks, kura dzīvē Dievs nevar atklāties, kura dzīvi Dievs nevarēs svētīt. Un arī tad, ja tev kā Salamanam būs bagātība, Dievs tevi nesvētīs. Tavā dzīvē var būt svētības no velna, bet velns paņems arī tavu dvēseli.

Šodien darba sapulcē man paziņoja, ka mūžībā devies aktieris Andrejs Možeiko, kurš apmeklēja mūsu draudzi, taču pēdējos divus mēnešus es viņu nebiju redzējis draudzē. Šodien uzzināju, ka teātra kolēģi ir ielikuši ziņu par viņa nāvi. Viņš ir izdarījis pašnāvību, bet es tiešām ticu un ceru, ka viņš ir debesīs. Jo viņš cieta no šizofrēnijas, viņš bija ļoti jauks puisis, un Dievs viņu interesēja, es domāju, ka viņš lūdza un meklēja Dievu. Visas šīs balsis un velni noteikti atturēja viņu no draudzes apmeklēšanas. Es esmu pārliecināts, ja kāds viņu atvilktu uz draudzi, viņš būtu dzīvs un pakāpeniski tiktu dziedināts no šizofrēnijas, un dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Tā ir draudze; vai nu tu esi draudzē, vai neesi. Man gribētos ticēt, ka viņš ir debesīs, jo Bībelē ir teikts: “Svētīti garā nabagie, jo tādiem pieder Debesu valstība”. Es tiešām nezinu, es varu tikai cerēt.

Tev šķiet, kas tad tur, izlaist pāris reizes, nebūt dievkalpojumā, nekas jau nebūs. Bet zini, ka tā maisam gals vaļā un tu ej ellē, es negribu baidīt, bet viss ir ļoti nopietni. Draudzē tiešām ir spēks. Draudze ir šī Morija, kur Dievs atklājas, svētī, sargā un vada. Tik ilgi, kamēr tev ir personīgas attiecības ar Dievu, kamēr tu esi stiprā draudzē, Dievs spēj darboties tavā dzīvē. Ne kādā pagrīdes draudzē, kur pašiem cilvēkiem nav attiecības ar Dievu, kuri meklē praviešus, bet esi stiprā, Dieva vadītā draudzē, kur māca par personīgām attiecībām ar Dievu un draudzes nozīmi. Mēs esam ķēnišķīgi priesteri un ķēniņi. Mums nav nekas neiespējams. Draudzē ir spēks, jo mēs visu spējam Tā spēkā, kas dara mūs stiprus. Ja tu negribi dzīvot ar ilūziju, ka tev nav nekas neiespējams, tad, lūdzu, katru svētdienu 11.00 esi draudzē. Tāpat notiek arī mājas grupiņas. Drīz mēs atvērsim mājas grupiņu arī Saeimā.

Visiem cilvēkiem vajag sadraudzību ar Dievu. Skatoties ar analītiskām acīm, Latvija ir bezcerīga un izmirstoša tauta. Bet Dievam nekas nav neiespējams. Es ticu, ka nav jātiecas uz internacionālismu, kad tautas tiek sajauktas. Bībele saka, ka katrai tautai Dievs ir nolicis robežas, kurās dzīvot. Vienu reizi jau cilvēki mēģināja apvienot visas tautas, kad cēla Bābeles torni, bet viņiem nekas nesanāca, jo sajauca valodas un viņi izklīda pa visu zemes virsu. Dieva griba ir, ka nav viena valoda. Dieva griba ir, ka katrs cilvēks ir individuāls un tautības ir individuālas. Mūsu valdība tikko atkal izskatīja Stambulas konvenciju, kuru kārtējo reizi nepieņēma, jo dažiem nepatika vārds ‘gender’. Es ticu, ka mūsu Tautas lūgšanas sapulcei un mūsu vēstulei Saeimai ir iespaids. Tā ir informācija un spēks, aiz kura stāv simtiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāji. Neviens masu medijs to nenopublicēja. Mēs sūtīsim vēl. Tāpat kā nabaga atraitne, kura gāja vairākas reizes pie tiesneša, un viņu varēja dzirdēt pa gabalu. Tiesnesim apnika viņas uzstājība, un atraitne panāca savu. Mēs tāpat darīsim. Mēs darām to, ko Dievs mums liek. Mūsu draudzei tas bija liels upuris. Naudu, ko mums vajadzēja telpu remontam, ieguldījām, lai noorganizētu Tautas lūgšanu sapulci, jo kam mums draudzes telpas, ja nebūs Latvijas?

Limbažos bija tāds populārs cilvēks, ko sauca par Bļauri. Šis Bļauris bija liels dzērājs un taisīja visādas cūcības. Apmēram 2002. gadā mēs ar sievu centāmies viņu vest pie Kristus. Viņam pat nebija, kur dzīvot. Atradām kaut kādā garāžā vietu, kur viņš var pārnakšņot. Sadabūjām radio, lai cilvēks var klausīties kristīgo radio un dzirdēt Dieva vārdu. Mums neizdevās viņu izglābt, un pēc kāda laika uzzinājām, ka viņš ir miris. Šim cilvēkam bija jābūt draudzē. Esot draudzē “Kristus Pasaulei”, ir maza iespēja tikt ellē, jo par tevi šeit nomodā ir Dievs un cilvēki, kas lūdz par tevi. Mums ir jānes arī savi upuri, jo ar Kristus upuri ir par maz. Cilvēks sev svarīgas sadzīviskas lietas brīžiem noliek augstāk par dievkalpojuma apmeklēšanu. Mēs nevaram attālināti būt ar Dievu, neesot draudzē. Ir dzīva draudze un dzīvs Dievs, un Viņš redz tavu nodošanos un svētī to.

Un Samuēls sacīja: "Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.” (1. Samuēla grāmata 15:22)

Paklausība ir labāka nekā upuris. Jaunajā derībā mums ir dots Kristus upuris, kuram seko mūsu upuri.

Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam.” (Romiešiem 6:13)

Runa ir par nodošanos. Dāgs Hevards Mills savā grāmatā raksta savu liecību, ka viņš mācījās par ārstu. Kad viņš sāka piedalīties praksēs, paralēli jau bija uzcēlis nelielu draudzi studentu kopmītnēs. Viņš bija Dieva aicināts iet mācītāja kalpošanā tad, kad draudzes vēl nebija. Dāgs nolēma pamest ārsta studijas, kas solīja darbu prestižā vietā. Visa ģimene par tādu viņa lēmumu bija neizpratnē un “zāģēja” viņu par to. Viņam bija ārkārtīgi liels spiediens no radiniekiem. Rezultātā Dievs ir svētījis un vairojis viņa kalpošanu. Uzzināju, ka viena meitene, nākot uz Bībeles skolu, tika sava drauga aizturēta un pat žņaugta, lai tikai viņa neietu uz šo skolu. Tāpat bija arī Jēzum, kad radinieki gāja Viņam pakaļ uz templi, lai vestu prom, bet Jēzus skaidri lika saprast, ka Viņa ģimene ir draudze un draudzes cilvēki. Arī tevi var apmelot tavas nodošanās dēļ.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:34-38 )

Pastāv Dieva griba tavā dzīvē. Nekad neatstāj to vietu, kur Dievs tev atklājās, neskatoties uz to, vai tas patīk vai nepatīk taviem radiniekiem, kaimiņiem vai citiem cilvēkiem, kas cenšas tevi ietekmēt, lai tu neietu Dieva gribā. Tev jābūt gatavam, ka tevi ienīdīs un nesapratīs. Dzirdēju nelielu stāstiņu no Igaunijas, kur mednieki bija glābuši suni, kas slīcis ūdenī. Tie to aizveda uz slimnīcu, kur sunīti aprūpēja, un beigās izrādījās, ka tas ir vilks. Viņi to palaida brīvībā. Tāpat arī draudzē tu nevari zināt, kādi cilvēki šeit ir, bet viennozīmīgi šī ir īstā vieta, kur tev jābūt. Tie kristieši, kas ir pieredzējuši tādus cilvēkus, kas sacēlušies pret draudzi un aizgājuši, zina stāstīt, ka pēc tam var novērot, kā sociālos tīklos viņi liek bildes, tā parādot, ka ir laimīgi arī bez draudzes. Bet tas ir tikai uzmanības piesaistīšanai un sevis izrādīšanai. Un šie cilvēki paši zina, ka ir nodevēji. Ir pat tādi, kas pamet savu kalpošanu, nevienam neko nepasakot, un aiziet no draudzes. Nav svarīgi, vai tev patīk vai nepatīk mācītājs vai cilvēki draudzē, tev ir jābūt šeit. Lai tiktu izglābts, pietiek ar Jēzus upuri, taču, lai turpinātu ceļu, ir vajadzīga personīga nodošanās Dievam, gan svēta dzīve, gan kalpošana.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja evaņģēlijs 7:21)

Dieva vārdā daudzas līdzības runā par nodošanos, par to, ka nepietiek tikai ar Jēzus upuri. Nolasīšu vienu Maira Brieža tekstu, kad viņš sniedza interviju pēc cīņas: “Tagad aptuveni ir mēnesis laika pārdomām. Kopumā esmu apmierināts. Aprunājāmies ar treneri, kas ir vajadzīgs, un pēc šī sagatavošanās posma sapratām kaut ko vairāk. Viņš mani par daudz respektē. Man vajag, lai uz mani uzkliedz, citādi nekas nebūs.” Pat Mairis Briedis zina, ka viņam vajag treneri, kas viņu reāli motivē un, ja nepieciešams, tad arī uzkliedz. Arī tev ir vajadzīgs treneris un komanda. Lūk, ko vēl Mairis saka: “Domāju, ka Delorjē cīņai nebija īsti noskaņojies. Turklāt arī pretinieks neboksējās. Ja esi bokseris un piekritis cīņai, tad ir jāboksējas, nevis jāizdzīvo ringā. Ir jāprot sevi pierādīt, nevis sēdēt aizsardzībā. Cīņas laikā viņam rādīju, lai atbild man ar sitieniem, bet viņš neko negribēja darīt. Tas radīja manī nepatiku.”

Dievs redz tavu nodošanos vai nenodošanos un Viņš atmaksā vai dod pēc tā, kādus garīgos upurus esi devis. Cik tu dod savu, cik vari izturēt kritiku, cik vari izturēt radinieku un pasaules noniecinājumu, cik tu spēj veltīties cilvēkiem un kalpot, cik tu spēj meklēt Dievu. Tu esi pareizā vietā un laikā, ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu un esi draudzē, kur vari augt un pilnveidoties.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Vai Kristus upuris ir pietiekams?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments