TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Uzticība ideāliem

Publicēja 2020. gada 5. maijs 19:41Līga Paņina
Ziņas datums 06.05.20.

Paldies, Jēzu, par Tavām asinīm, ka ļaunais mums paiet garām un nevar mūs aizskart, jo mēs esam šķīstīti Tavās asinīs, Kungs. Šajā brīdī, Dievs, mēs ieejam garā, neredzamajā sfērā. Mēs izārdām visus ienaidnieka nodomus, plānus. Lai ienaidnieka nometnē ienāk sajukums, lai viss ļaunums, Jēzus Kristus Vārdā, tiek apturēts. Lai Tava draudze gavilē un izpilda savu uzdevumu līdz galam. Lai mēs esam tie, kuri nosaka apstākļus, nevis negatīvie garīgie spēki. Jēzus Kristus Vārdā, es lūdzu par katru vienu cilvēku, kurš dzird Tevi šajā brīdī, lai Tava patiesība ir nr.1, lai Tavi ideāli ir nr.1, lai pats svarīgākais ir Tavs aicinājums. Lai mēs neviens neatdodam savu aicinājumu par zupas šķīvi, par mirkļa iegribām. Dzīvais Dievs, lai mēs pastāvam un uzvaram. Paldies, ka Tu mūs esi apveltījis ar spēku, ka esi mums devis svaidījumu, lai ietu un izpildītu Tavu gribu šeit uz zemes, lai ietu un darītu par mācekļiem visas tautas. Es lūdzu par katru vienu šajā brīdī, Kungs, lai Tu aizskar Savā svaidījumā, ar Savu spēku, lai nāk pilnīga brīvība tam, kuram vajadzīga brīvība, lai nāk pilnīga dziedināšana tam, kuram vajadzīga dziedināšana. Lai Tavs vārds krīt auglīgā augsnē, lai Tavs vārds iededzina un paceļ, lai nāk jauna atmošanās, lai mēs pieņemam jaunus izaicinājumus, lai mēs ceļamies, ejam un izdarām! Paldies, Dievs, ka Savu vārdu apliecināsi ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem. Paldies, Svētais Gars, ka šajā pašā brīdī Tu esi piepildījis katru istabu, katru namu, katru prātu un sirdi. Paldies par Tavas godības mākoni, kas šajā brīdī nonāk tajā vietā, kur Tu atrodies. Aiziet slimības, vientulība, Jēzus Kristus Vārdā, aiziet inertums un slinkums, aiziet apmātība un depresijas tīkli. Nāk jaunas apņemšanās, jauni izaicinājumi, jauna iziešana un ieiešana. Aiziet atkarības un nāk jauna cerība, vīzija un jauni darbi. Paldies, Dievs, ka Tu šajā brīdī darbojies. Mēs pieņemam izaicinājumu, dziedināšanu un svētību, ko dāvā Debesu Tēvs, Jēzus Kristus Vārdā. Tavs vārds ir svēts un dzīvs. Lai Tu šodien caur Savu vārdu sakustini mūsu prātus, sirdis, lai nāk Tava godība. Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes, āmen!

Šodienas svētrunas tēma ir „Uzticība ideāliem”. Pirms sāku svētrunu, es apsveicu visus, kuri veiksmīgi vakar noskatījās pēdējo Bībeles skolas nodarbību. Mēs kopīgi esam to paveikuši – pabeiguši Ukrainas 25. Bībeles skolu! Cepuri nost to priekšā, kuri izturēja līdz galam. Daudzas tēmas bija ļoti vērtīgas. Skola bija unikāla. Šajā Bībeles skolā šogad nenotika pilnīgi viss, kas bija paredzēts, jo stāvoklis Ukrainā šobrīd ir grūtāks nekā mums, kaut arī ukraiņi ir brīvību mīloša tauta. Kā teica pats bīskaps Andrejs Tiščenko, šī skola izvērtās nebijusi un interesanta. 2014. gadā Ukrainā sākās karš un Peršotravenskas apgabals bija apdraudēts, tur tika plānots apvērsums un okupācija, jo šo daļu gribēja pievienot Krievijai. Tie bija grūti laiki, taču bīskaps saka, ka šie laiki ir grūtāki nekā kara gadi. Tas, ar ko mēs saskaramies šodien, un ar ko saskaras latviešu tauta un draudze, ir kaut kas neparasts.

Pirmdien ir 4. maijs – Latvijas neatkarības atjaunošanas diena. Tā bija diena, kad 1990. gadā Latvija atguva jeb deklarēja savu neatkarību. Pēc tam, kad tika pasludināta neatkarīga valsts, iegūto brīvību nācās vēl arī nosargāt. Latvijā notika pučs jeb valsts apvērsuma mēģinājums, barikādes, manifestācijas un mītiņi. Latvija tikko bija pasludinājusi savu neatkarību, un tūlīt šī neatkarība tika apdraudēta, un Latvijas tauta cēlās un izgāja to nosargāt, notika “Baltijas ceļš”, barikāžu laiks un daudz nevardarbīgu sacelšanās pasākumu pret padomju varu. Starp citu, savos mēģinājumos atjaunot padomju varu, okupācijas spēki pirmkārt ieņēma Preses namu un pārņēma savā varā medijus. Tika liegta jebkāda iespēja cilvēkiem runāt patiesību. Atlika tikai ierobežot pulcēšanos, un tad Latvija būtu tāda pati kā bija, viena no Krievijas guberņām. Bet, pateicoties tam, ka cilvēki spēja vienoties, pulcēties un paust savu nostāju, neatkarība tika nosargāta. Okupācijas spēkiem bija plāns Latvijā ieviest ārkārtas situāciju, līdzīgi kāda tā ir šodien, bet tas neizdevās, jo tauta sacēlās. Vēlāk mūsu valstij lojāli bruņotie spēki palīdzēja iztīrīt Latviju no nevēlamiem formējumiem un struktūrām, kas pretojās brīvai Latvijai. Ja es salīdzinu to laiku un šo laiku, tad mēs šodien bez jebkādas cīņas esam ļāvuši valstī ieviest ārkārtas situāciju, ierobežojot pulcēšanās brīvību. Tāpēc es piekrītu bīskapam Andrejam Tiščenko, ka pat kara laikā viņiem nav bijušas tādas grūtības, kādas tās ir šobrīd. Es gribu atgādināt, ka tu esi aicināts brīvībai! Mūsu Latvija, mūsu tauta ir aicināta brīvībai. Mēs neesam paredzēti važām, neveselīgai kontrolei, mēs neesam paredzēti tam, lai mums skalotu smadzenes ar nepatiesu informāciju un padarītu mūs par informācijas upuriem. Dieva vārds saka: “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

4. maijs bija kulminācija gadiem ilgam ceļam uz valsts brīvības atgūšanu. Ilgu laiku mēs cīnījāmies gan izteikti nelabvēlīgos, gan arī labvēlīgākos apstākļos (Gorbačovs un perestroika, Latvijas Tautas Frontes (LTF) laiks, un arī laiks, kad Krievijā sākās demokrātiskas kustības). Ir pagājis laiks, bet kā mēs esam spējuši saglabāt atgūto brīvību? Es zinu, ka ne visi man piekritīs. Cilvēki Latvijā dzīvo dažādās informācijas telpās. Lielai daļai cilvēku nav zināms Dieva vārds un patiesība. Kādiem pat nav brīvības tieksmes, un daudziem zūd patriotisms, tautības apziņa. Mēs esam izklīduši pa visu pasauli, un ne tikai izklīduši, jo tas ir paša cilvēka lēmums, bet esam izklīdināti, un ir bijusi politika, kas to ir veicinājusi. Kas mūs sagaida pēc ārkārtas situācijas beigām? Būs izpostīti uzņēmumi, vairosies bezdarbs. Nav jābūt ļoti lielam speciālistam, lai pateiktu, ka pēc tam, kad atvērs robežas, latvieši atkal izbrauks un Latvijas tauta tiks patīrīta. Viss var rādīties negatīvās krāsās, bet tomēr neatkarību mēs esam izcīnījuši un esam pastāvējuši, bet vai mēs esam to noturējuši? Vai Latvija joprojām ir brīva un neatkarīga? Vai mēs joprojām varam darboties? Atbilde ir: jā, varam. Vai mēs esam spējuši paturēt savu neatkarību? Nē, neesam. Mēs esam nonākuši dažādu globālu spēku ietekmē, kuri ietekmē mūsu finansējumu un informācijas telpu. Latvija ne tuvu nav neatkarīga.

Runa ir par šī brīža situāciju Latvijā un kas caur šo situāciju tiek darīts, par spēkiem, kas stāv aiz šī visa. Nākotnes scenārijs nav diez ko labs, bet es joprojām ticu, ka mēs to varam mainīt. Šī situācija mums visiem ir brīdinājums, arī draudzei. Iedziļinoties lietas būtībā, bez Jēzus normāla valsts attīstība nav iespējama. Jo tikai patiesība dara brīvu. Ja mēs patiešām gribam paturēt savu neatkarību, tad vispirms ir jāapzinās, ka tikai patiesība mūs darīs brīvus. Mums ir jārūpējas par to, lai cilvēki zina, kas ir patiesība. Pirmkārt, tā ir evaņģēlija vēsts! Pati svarīgākā ir draudzes izaugsme, jo draudzei ir jāaug, draudzei ir jālūdz un jābūt vienotai. Draudzei ir jāiestājas par savu zemi, par savu tautu, un jābūt vienotai. Ja mēs nevaram vienoties, tad tie, kas var, vienojas, un tie, kas var, tie strādā. Es joprojām ticu, ka ir iespējams labs scenārijs, ka Dievam ir plāns mūsu zemei un mūsu tautai. Es nezinu, kādā posmā mēs esam, bet man ir cerība un es ticu, ka Dievs grib šeit darīt labas un brīnišķīgas lietas. Dievs, svētī Latviju! Ne velti mums ir šāda himna. Mēs to lūdzam un tam ticam. Es ticu, draudzes „Kristus Pasaulei” dalībniek, ka tas ir tavās rokās. Mēs esam viena no aktīvākajām un progresīvākajām draudzēm savā zemē, kurā ir nodevušies vadītāji, brīnišķīga struktūra un ko neviens un nekad nevarēs apturēt, tikai mēs paši, ja mēs iesēdēsimies un aizmirsīsim par saviem ideāliem. Tāpēc šodienas tēma – “Uzticība ideāliem”.

Es pieminēju Bībeles skolu. Ja tev jāatrod kāds uzticams cilvēks, kuram uzticēt kādu nopietnu kalpošanu draudzē, vienkārši atver Bībeles skolas dalībnieku sarakstu un paskaties, vai šis cilvēks mācījās Bībeles skolā. Cilvēks var teikt, ka šī ir viņa draudze, ka viņš ir draudzes patriots, ka viņš kalpos, visu darīs, bet, ja šī draudze ir tavs ideāls, ja tev ir aicinājums no Dieva jeb tas ir pats galvenais un svarīgākais, pēc kā tu tiecies, tad tu gribi mācīties. Tava miesa varbūt negrib mācīties, tava miesa daudz ko var negribēt, piemēram, agri celties un lūgt Dievu, bet tu to dari. Mana miesa arī dažkārt negrib lūgt, un vispār man vairāk patīk lasīt Bībeli, taču nav svarīgi, ko grib vai negrib mana miesa, bet ir svarīgi, ko gribu es, un es gribu sekot saviem ideāliem! Man ir ideāli. Paskaties, vai cilvēks mācījās Bībeles skolā un gāja cauri visām nodarībām, un tev būs atbilde. Neskaties uz cilvēka vārdiem, bet skaties uz viņa darbiem. Jo lielāka ir tava pieredze darbā ar cilvēkiem, jo vairāk tu saproti, ka vārdiem ir maza nozīme, jo svarīgāk ir tas, ko cilvēks dara, kā viņš rīkojas. Svarīgi ir arī tas, kā cilvēks rīkojas šajā ārkārtas situācijā. Šī situācija nav vienkārša, un tā nav patiesība, ka stiprām draudzēm tā nekaitēs. Man kāds mācītājs pa telefonu teica, ka viņš nepiekrīt, ka mīlestība izzudīs, ka draudzes zaudēs, bet zaudēt šajā situācijā var, ja tā turpināsies ilgstoši. Pēc pieredzes saku, ka draudzei tiks izdarīts ļoti liels kaitējums. Jau savā tuvāko cilvēku lokā es redzu lietas, kuras kādreiz nebija tik asas, bija retas vai vispār nebija. Kāpēc tās parādās tagad? Tas notiek šīs situācijas dēļ, bezcerības un cietuma apstākļos. Liepājā ir tāds Karostas cietums, un tur ir atrakcija, ka ikviens var pabūt cietumā; tevi ieslēdz, izkomandē, ieliek ierindā pasoļot un izturās kā pret cietumnieku. Šobrīd Latvijā šāda “atrakcija” ir jau divus mēnešus. Mēs esam lielā cietumā. Paņem nost koronavīrusu un skaties, kas notiek. Vakar Latvijā tika izdarīti 2000 testi un atrasta tikai viena saslimšana ar Covid-19. Cik ilgi mums vajag turpināt ierobežot visus pasākumus un draudzi? Mums nevajag morālus principus un Dieva svētītu Latviju? Turpinām ierobežoties, nepulcēties un sēdēt mājās? Tā kā ir šāda ārkārtas situācija un mēs sēžam mājās, tad klausies šo vārdu.

Pirms es sāku organizēt Tautas lūgšanu sapulci, bija kāds cilvēks, kurš man prasīja, kāpēc es aicinu to cilvēku un kāpēc es sadarbojos ar to mācītāju. Īsāk sakot, viņš man deva mājienu, ka, ja nebūtu tas mācītājs, tad viņš varbūt piedalītos. Es biju izvēles priekšā: ja būs viņš, nebūs tas un varbūt vēl kādi. Ja būs tas, tad varbūt nebūs viņš un vēl kādam būs pretenzijas pret to, un vispār mums nekas neizdosies. Attiecībā pret šādām manipulācijām man ir savs ideāls, kuram es esmu uzticams. Man nav pieņemams, ka tas ir šāds un tas ir tāds. Uz mani šī starpdraudžu politika neattiecas. Es nevaru atšūt kādu, jo otram viņš nepatīk. Es daru tā, kā tas ir pareizi. Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu nav šķirošana, kurš būs un kurš nebūs. Tas prasa upuri jeb pielāgošanos, izraisa dažādas problēmas un nepatikšanas, tas var izraisīt arī kādu negulētu nakti, taču ir ideāli, un ir svarīgi jebkurā situācijā turēties pie saviem ideāliem. Tās ir dievišķas normas, kuras ir katrā no augšas piedzimušā cilvēkā, un patiesība dara brīvu. Latvijai ir ideāli, “Dievs, svētī Latviju”, un mums šiem ideāliem ir jāpaliek uzticamiem, lai patiešām Dievs varētu svētīt. Latvija nav palikusi uzticama saviem ideāliem, un mēs šodien tam redzam sekas. Tāpat ir arī katra cilvēka dzīvē – tev ir jāpaliek uzticamam tiem ideāliem, kurus, piedzimstot no augšas, tu esi saņēmis no Dieva. Mums ir aicinājums no Dieva. Katram vienam no mums ir aicinājums no Dieva, un tas ir pats svarīgākais ideāls.

Kas ir ideāls un kas ir uzticība? ‘Uzticīgs’ skaidrojošajā vārdnīcā minēts kā tāds, kas ir pastāvīgs, nelokāms (savos uzskatos, rīcībā) un nemainīgs savā attieksmē (pret kādu, kaut ko). Viņam ir konkrētas vadlīnijas, konkrēti punkti, pie kuriem viņš pieturās un paliek uzticīgs. Ja tu meklē ideālu draudzi, tad tādas nav. Pilnīgi ideālas draudzes nav, bet mums ir ideāls, kādai ir jābūt draudzei. Mēs uzticami tiecamies pēc šī ideāla. Kas ir ideāls? Pilnīgs, nevainojams un cildens paraugs. Piemēram, sabiedrības ideāls, kādas sociālās grupas ideāls, politisks ideāls. Latvijā ir dažādas partijas, un katrai no tām ir savs priekšstats, kādai ir jābūt Latvijai. Mums, draugs, ir tāds ideāls jeb priekšstats, kāds ir Dievam. Tas ir nevis kādas partijas, organizācijas vai cilvēku grupas ideāls, bet dievišķs ideāls: Dieva svētīta Latvija. Pirmkārt, latvieši iegūst iekšēju brīvību caur Jēzu Kristu. Otrkārt, šī brīvība parādās ikvienā viņu dzīves sfērā. Lai brīvība parādās likumdošanā, morāles normās, un Latvija kļūst par svētītu valsti, no kuras neviens negrib aizbēgt. Draugs, tā nav utopija, jo Dievam visas lietas ir iespējamas, tikai mēs nedrīkstam atstāt šo ideālu. Tas ir tikumisks ideāls, priekšstats par tikumisku pilnību, par personību ar morālām īpašībām, augstākais morāles paraugs, estētisks ideāls, sociāli nostatīts priekšstats, kopuma priekšstats, pilnvērtīga dzīve un pilnvērtīgi cilvēki. Kādam ir jābūt pilnvērtīgam cilvēkam? Kāda ir pilnvērtīga dzīve? Tas ir ideāls par to, kādai ir jābūt ģimenei, ideāls par to, kādām jābūt attiecībām starp vīrieti un sievieti, attiecībām starp brāļiem un māsām, attiecībām starp dažādām cilvēka grupām, kādai ir jābūt likumdošanai, kādai jābūt Latvijai, kādām jābūt sabiedriskajām organizācijām, kādam jābūt tev pašam. Mozus kāpa kalnā un saņēma no Dieva, kādam ir jābūt cilvēkam un kādai jābūt valsts iekārtai. Dievs viņam deva desmit baušļus – tie ir mūsu principi un ideāls. Tas ir ideāls katram personiski, tas ir ideāls katrai valstij un organizācijai. Esi uzticams ideālam! Dievam ir ideāls, un tas ir rakstīts Jāņa evaņģēlijā.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

DIEVA IDEĀLS IR GLĀBTS KATRS CILVĒKS! Dievs vēlas, lai katrs cilvēks tiek izglābts un nāk pie patiesības atziņas. Lai katrs cilvēks tiek izglābts caur draudzi, caur mani un tevi, tas ir Dieva ideāls. Pēc tam – glābta draudze un glābti cilvēki, kuri ieguvuši iekšēju brīvību, šos ideālus nes tālāk un iedibina tos sabiedrībā. Lai glābts cilvēks pats veido vidi, kurā dzīvo. Lai viņš to veido ideālu pēc Dieva prāta, kur nav netaisnības, vaidi, asaras, korupcija, nav ārkārtas stāvokļa, melu, kur vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete, kur bērni aug ģimenēs, kur lūgšana ir goda vietā, un tas ir katra kristieša aicinājums. Mūsu draudzei ir ideāls, un tas ir attiecības ar Dievu. Paliec uzticams ideālam. Paliec lūgšanās. Mums ir jādibina jaunas mājas grupas un jaunas draudzes. Mūsu ideāls ir Dieva svētīta Latvija. Dieva ideāls: mēs ceļam vadītājus, līderus, visi to dara, visi iesaistās, lai ceļās grupas un draudzes. Mums ir jākļūst par konfesiju Latvijā ar draudzēm katrā pilsētā, kur darbojas nodevušies kalpotāji. Cilvēki paši sev izdomā ideālus, kas nav slikti, bet viņi tos uzliek kā pašu galveno dzīves aicinājumu, piemēram, ģimene. Labākajā gadījumā cilvēka ideāls ir ģimene, jo jaunākās tendences pasaulē ģimeni vairs neuzskata par ideālu, bet slavē brīvas attiecības. Labi, ka Latvija vēl seko ģimenes ideālam kā tādam, bet tas nav pats augstākais ideāls. Mēs nevaram aizbildināties ar to, ka ģimene ir pats svarīgākais. Pats svarīgākais ir glābt Latviju. Dieva ideāls – mēs katrs ieņemam savu vietu, lai šo ideālu piepildītu, un tad katram no mums būs arī ģimene un viss pārējais.

Šīs ārkārtas situācijas laikā dažs labs jau jūdzās. Es redzu saasinātas situācijas galvā un sirdī, kas līdz šim nav bijušas. Man tev ir vienas zāles – paliec uzticams ideāliem, un tad būs viss pārējais. Kādas ir cilvēku problēmas? Ir pavasaris, suņu laiks, gribās precēties. Bez tā var iztikt. Ja tev pats svarīgākais ir Dieva dots ideāls, tad tu savu otru pusi meklēsi pēc šī ideāla, un tu arī dzīvosi laulībā pēc tā ideāla, ko Dievs ir devis. Tev pat prātā nenāks stulbas domas nepareizi veidot attiecības. Atceries par saviem ideāliem. Gan jau kādi, sēžot mājās, jau ir atvēruši pornogrāfijas saitus, jo no sēdēšanas mājās ir aizvēries jumts. Draugs, atgriezies pie ideāliem. Kāds brālis teica, ka ne tu labāks ēdis, ne tu labāks neēdis. Ne tu labāks, ka esi precēts, ne labāks neprecēts. Jā, Dieva griba ir precēties, tomēr Pāvils saka, ka nav problēma arī neprecēties. Paliec tajā stāvoklī, kurā tu esi. Lūdz Dievu, lai notiek tā, kā Dievs to ir paredzējis tavā dzīvē. Kad tu izvēlies savu partneri, tad, pirmkārt, ņem vērā savus ideālus, jo tev ir aicinājums no Dieva. Vai šis cilvēks kalpos, vai viņš atbilst šiem ideāliem, vai šis cilvēks meklēs Dievu, viņam būs personiskas attiecības ar Dievu? Tev varbūt patīk cilvēka izskats. Es vienmēr redzu to, kā cilvēks domā un runā, kad sāk draudzību ar otru cilvēku. Es arī redzu visus trūkumus otrā cilvēkā, bet šis cilvēks trūkumus vairs neredz, viņš tikai redz to, ka tas ir vislabākais partneris visā pasaulē. Un neredz tāpēc, ka aicinājums ir pabālējis. Jā, ir sadzīves lietas un ģimenes lietas, kas ir jānokārto, bet paturi prātā savu aicinājumu. Vai tevis noskatītais cilvēks ar darbiem parāda, ka vēlas kalpot un kaut ko darīt? Ja tu esi līderis un esi atbildīgā kalpošanā, vai tu vari izvēlēties tādu, kura ideāli ir pavisam citādāki? Draudzē esošam ticīgam cilvēkam un kalpotājam ir citi ideāli, nekā ticīgajam, kurš nekalpo un neko nevada. Vai tas atbilst tev?

Ja tu paliksi uzticams ideāliem, tu pat neizskatīsi suņu laika lēmumus. Visas problēmas ir atrisināmas, ja mēs paliekam uzticami ideāliem. Pirmkārt, ir tava ideālā draudze struktūra un dievišķais mērķis. Piedalies, kopā ceļam Latviju un mainām pasauli. Viss pārējais, - ģimene, bizness, sadzīves lietas, - lai ir saskaņā ar šo ideālu. Es neticu nevienai draudzei, kuras ideāls nav augt. “Dievs pats visu darīs,” daudzi saka. Es neticu draudzēm un mācītājiem, kuriem nav konkrētas programmas, konkrētas darbības draudzes izaugsmei. Tas ir mūsu uzdevums. Dievs radīja vīrieti un sievieti un teica Ādamam un Ievai: “Augļojieties un vairojieties.” Daudzi saka, ka tas ir par ģimeni un bērniem. Bet Jēzus atnāca un pateica:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evanģēlijs 28:19-20)

“Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa evaņģēlijs 15:16)

Par kādiem augļiem ir runa? Par cilvēkiem! Dievs saka:

“Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.” (Jāņa evaņģēlijs 4:35)

“Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā." (Mateja evanģēlijs 9:38 )

Kad druvas ir baltas, lūdziet, lai izsūta strādniekus, jo pļāvēju ir maz. Mums ir jālūdz, lai Dievs izsūta strādniekus. Mums ir jādomā par šo, nevis jāsēž depresijā. Mēs izbeigsim ārkārtas stāvokli! Kāds varbūt domā: “Tu, mācītāj, neesi sagājis kālī ar to ārkārtas stāvoklī?” Nē, es sen neesmu normāli sludinājis. Mēs katrs paliksim savā vietā un kalposim Dievam. Mēs neļausim ārkārtas situācijas laikā visādiem meliem, dažādām domām un emocijām novirzīt mūs no svarīgākā.

Pusaudžu gados man patika zīmēt un mūzikas grupa Iron Maiden (‘Dzelzs jaunava’). Man bija grupas plates vāks, uz kura attēlota no kapiem izlīdusi, sapuvusi, briesmīga jaunava, līķis. Man tas patika, un uz maksimāli liela papīra es nozīmēju to un pieliku savā istabā pie durvīm. Tas bija mans ideāls. Aizbraucu pie vecāsmammas un arī tur to nozīmēju un pieliku pie durvīm. Tas bija mākslas darbs, kas parādīja manus dzīves ideālus, un, kas sekoja pēc šī zīmējuma, bija tieši tāds pats kā šī ‘dzelzs jaunava’. Ja cilvēki nebūtu man stāstījuši par Jēzu un lūguši par mani, ja nebūtu Jēzus, kurš mani atrada, es būtu blakus šai ‘dzelzs jaunavai’ tajā vietā, no kuras viņa līda ārā – kaut kur Limbažu kapos. Kādi ir tavi ideāli, tāda ir tava dzīve. Ja tu gribi redzēt, kādi būs tavi bērni, paskaties, kas ir viņu istabā un uz viņu datora darba virsmas, un kas ir pie viņu sienām. Neklausies vārdos, ko viņi runā, bet skaties uz darbiem, kas norāda uz viņu ideāliem.

“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

“Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja evaņģēlijs 7:20)

Kādi ir tavi ideāli, to var pateikt pēc taviem augļiem. Neviens no mums nav ideāls cilvēks, bet mums ir ideāli, pēc kuriem tiecamies. Mēs varam pieļaut kļūdas, bet, ja ir ideāli, mēs kāpsim no tām ārā.

“Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā, bet bezdievīgie ieslīgst nelaimē.” (Salamana pamācības 24:16)

“Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums." Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!" (Apustuļu darbi 3:1-6)

Tizlais piecēlās, gāja uz templi slavēt Dievu, un caur šo brīnumu izcēlās milzīga atmodas kustība un cilvēki bariem tika kristīti. Celies! Nepaliec sēžot, tupot, guļot, bet celies, jo mums ir ideāls izveidot draudzi “Kristus Pasaulei” kā konfesiju. Kādēļ? Ne jau pašas konfesijas dēļ, bet izaugsmes dēļ, lai Dieva prāts notiek mūsu zemē.

Gribu atgādināt kādu svarīgu lietu: mūsu ideāls ir dievišķi principi mūsu draudzē, mūsu dzīvēs un Latvijā. Dievs grib to realizēt caur evanģelizāciju un draudzes celtniecību. Vai pietiek ar to, ka cilvēks piedzimst no augšienes? Vai cilvēkam nevajag dievišķos principus ieviest savā dzīvē, lai parādās augļi un kļūst redzams, ka cilvēks tiešām ir piedzimis no augšienes, kļuvis jauns cilvēks? Ir jāiedzīvina Dieva principi un baušļi savā dzīvē un jāizveido jauni ideāli. Tas jādara pie sevis un arī jārada apkārt tāda vide. Par cilvēku daudz var spriest pēc tā, kāds ir viņa izskats, kādas izskatās viņa mājas un viņa tualete. Tā ir patiesība. Ir nianses, bet vispārīgi pēc cilvēka ārienes, cik kārtīgs vai nekārtīgs viņš ir, var daudz ko pateikt. Jaunpiedzimis cilvēks rada dievišķu kārtību savās mājās un sev apkārt. Ja valstī ir kristieši, tad viņu uzdevums ir savā darba vietā, jebkurā institūcijā, biznesā, bērnudārzā, skolā, jebkur radīt un aizstāvēt tādu vidi, kas atbilst Dieva vārdam, jo tāda ir mūsu būtība. Kā prioritāte vienmēr ir jāpatur draudzes celtniecība. Ir divas problēmas. Viena: draudzes pārstāj augt. Otrs: draudzes sāk nodarboties ar politiku. Politika arī ir vides radīšana, bet, ja draudze pārstāj augt, tas ne ar ko labu nebeigsies. Mēs nevaram vienkārši uzspiest cilvēkiem Dieva principus. Vajadzīga iekšēja brīvība, tādēļ vienmēr prioritāte būs draudzes celtniecība un dvēseļu glābšana.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

“Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu.” (Jesajas 64:4)

No šiem vārdiem ir skaidrs, ka šis cilvēks ir ticīgs un ļoti uzticams Dievam. Tālāk viņš raksta:

“Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas Tavos ceļos piemin Tevi. Bet tomēr? Ir iedegušās Tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot. Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.” (Jesajas 64:5-6)

Jesaja savas tautas grēkus attiecina uz sevi. Mēs esam sabiedrības un tautas daļa, un, kādu vidi mēs šeit veidojam, tādā arī dzīvosim. Ja mūsu ir maz un mēs domājam, ka mums ir jāaprobežojas tikai un vienīgi ar evaņģelizāciju, tur nekas labs nevar sanākt. Varbūt tu domā: “Es esmu draudzē “Kristus Pasaulei”, dodu desmito tiesu, tāpēc mani neskar šī brīža situācija Latvijā.” Atver acis un paskaties – tevi tas skar. Kāpēc? Acīmredzot, mēs kā tauta esam grēkojuši. Arī mūsu vecie grēki kaut kādā veidā mums seko. Varbūt tu domā: “Es atnācu pie Dieva, un nekādi parādi man vairs nav jāatdod.” Tu esi tūkstoti parādā, un neatdosi parādu, jo esi jauns cilvēks? Esi nomainījis vārdu un neatdosi parādu? Tu esi tas, kas tu esi, un, ja tu esi jauns cilvēks, tu radīsi Dieva ideālu sev apkārt – savā ģimenē, savā grupā, pie saviem draugiem, savā darbavietā. Šis ir vārds draudzei “Kristus Pasaulei” un arī visiem citiem.

Dievam ir ideāli. Vai lasīji manu dienas citātu? Tika veikts eksperiments: kazu un lauvu ielika katru savā būrī un būrus novietoja blakus. Viņi bija norobežoti viens no otra, bet līdzās. Kaza pēc divām dienām nomira no bailēm. Vai tev arī ir bailes? Vairs nevari skaļi pateikt “āmen”? Neļaujies bailēm, kalpo Dievam, tici Jēzum Kristum un paliec uzticams ideāliem.

“Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav.” (Atklāsmes grāmata 21:1)

Dievam ir ideāls – jaunas debesis un jauna zeme. Dievam bija ideāls, kad Viņš radīja cilvēku.

“Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis."” (Atklāsmes grāmata 21:2-4)

Šai pilsētai bija liels, augsts mūris, divpadsmit vārti, uz austrumiem un ziemeļiem, tā bija celta četrstūra formā, cik gara, tik plata, un tur bija precīzi uzskaitītas olektis. Dievam ir precīzs ideāls tavai dzīvei. Iegremdējies Dieva gribā, Viņa klātbūtnē un attiecībās ar Dievu. Viņa plāns tavā dzīvē nenotiks, ja tu nemeklēsi un nelūgsi Dievu, ja tu izlaidīsi grupiņu, ja savus ideālus novirzīsi un karantīnas aizsegā ļausi tādam kā plīvuram nolaisties pār tiem. Bez attiecībām ar Dievu visi ideāli sašķobās. Paliec uzticams ideāliem. Dievs radīja pirmos cilvēkus un ielika ideālā vietā. Viņi sagrēkoja, un šis grēks tika mantots no paaudzes uz paaudzi, Dieva plāns un ideāls zuda, tomēr Dievam joprojām ir plāns tavai dzīvei, jauna debess un jauna zeme, jauna sirds, jauna dzīve, jauna Latvija!

Kad tika celta Saiešanas telts, iekšējais un ārējais pagalms, upurēšanas altāris, mazgāšanās vieta, Dievs redzēja to kā ideālu. Tas bija tas, ko Mozus saņēma no Dieva kā ideālu dievkalpošanas kārtību. Dievam bija ideāls tam laikam, Dievam ir ideāls, kādai ir jābūt draudzei šodien, un tu esi draudzē, kura nav ideāla, bet ir tuvu ideālam. Es mīlu Jēzu un mīlu jūs visus. Jūs man esat ļoti, ļoti svarīgi. Ja man nebūtu Dievs, es teiktu, ka jūs esat manas dzīves jēga.

Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu."” (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Kas ir tavs tuvākais? Reiz kādu cilvēku piekāva un aplaupīja. Gāja garām levīts un priesteris un nodomāja: “Man nav laika palīdzēt, man ir jāiet uz dievkalpojumu.” Tad gāja garām samarietis, un viņš šo cilvēku paņēma, ārstēja, lēja eļļu viņa brūcēs, aizveda uz viesnīcu, atstāja naudu ārstiem. Lūk, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko. Ne tikai glābt cilvēkus un evaņģelizēt, bet darīt labu cilvēkiem tajā vietā, kurā tu atrodies. Parādi savus ideālus darbībā. Bet nedari tikai labu vien, pirmkārt, glāb cilvēkus. Zupas virtuvei nav nekādas jēgas, ja netiek glābti cilvēki. Bet, ja to dara glābti cilvēki, pabarojot cilvēkus, kuri nevar paši par sevi parūpēties, tad tas parāda, ka viņiem ir ideāls par to, kādai ir jābūt pasaulei. Vienalga, kur tu esi un strādā, turies pie šiem principiem.

“Kad Mozus bija pieaudzis, tas reiz izgāja pie saviem tautas brāļiem un noskatījās viņu smagajos darbos. Un viņš redzēja ēģiptieti sitam kādu ebreju, vienu no viņa brāļiem.” (2. Mozus grāmata 2:11)

Mozum bija ideāli, kaut arī viņš neizauga ebreju ģimenē. Viņš bija lemts iznīcībai, bet viņu izglāba un izaudzināja ēģiptiešu princese, un viņš bija izglītots un labi audzināts cilvēks. Mozus zināja, ka ebreju tauta ir viņa tauta. Reiz, izgājis pastaigāties, viņš ieraudzīja, ka kāds ēģiptietis sit ebreju. Viņš iejaucās šajā kautiņā un nogalināja ēģiptiešu sargu. Viņš domāja, ka ir darījis labu, aizstāvot savu brāli. Vēlāk viņš ieraudzīja, ka ķildojas divi izraēlieši, viens dara pāri otram, un arī iejaucās, bet saņēma atgrūšanu un nicinājumu: “Tu mani arī gribi nogalināt?” Mozus saprata, ka notikums ir tapis zināms, un ir jābēg prom. Viņš aizbēga un dzīvoja tuksnesī. No šīs Rakstu vietas var secināt, ka Mozus domāja par to, kādai jābūt izraēliešu dzīvei, ideālam. Viņš nebija audzināts izraēliešu garā, dievišķos principos un rīkojās tā, kā saprata. Viņš vēl neapzinājās, ka brīvībai ir jānāk no iekšpuses. Viņš iekšēji nepiekrita ēģiptiešu paverdzināšanas politikai. Es domāju par sevi. Jaunības gados man vienmēr bija iekšējs protests pret pastāvošo kārtību. Vai tev, ja dzīvoji padomju laikā, tāds nebija? Tev nebija sajūta, ka nav pareizi, ka uzspiež, nedod izvēli? Vienmēr būs kāda daļa nozombēto, kuri piekrīt apspiedēju kārtībai, ievēro visus noteikumus, izpilda visas prasības, piekrīt visām sistēmām jeb ir vergi, kuri nedomā ar savu galvu. Es vienmēr domāju, ka tolaik tas nav pareizi, kaut kas jādara, jāmaina, ir jārīkojas. Tikai mans dzīvesveids neatbilda šīm domām, un es aizrāvos ar alkoholu un narkotikām.

Mozum bija ideāla aprises par to, ka viņa tautai ir nepieciešama brīvība. Kad mēs dzīvojām bez Dieva, arī mēs zinājām, ka mūsu tautai ir nepieciešams kaut kas vairāk, bet nezinājām, kā to panākt. Tiklīdz mēs iepazinām Kristu, mēs uzzinājām, kā to panākt un pie kā noved centieni to izdarīt pašu spēkiem. Varbūt tu domā, ka Amerika ir brīvības un demokrātijas piemērs, bet arī tā nav pavisam brīva. Tā ir milzīga valsts ar dažādām korporācijām, kurām ir ietekme uz cilvēku dzīvēm. Amerikai ir liels iekšējais parāds tieši šīm korporācijām. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Tikai Kristus dara brīvu, un tikai tad ir iespējama normāla valsts, ja cilvēki sāk dzīvot pēc Kristus principiem. Tas skan kā utopija, bet tas ir iespējams, ja arī politikā ievieš Dieva principus un tas notiek paralēli tam, ka mēs glābjam cilvēkus un ceļam draudzi. Mozum bija ideāla aprises, bet, dzīvojot tuksnesī, viņš dziļi sirdī to apspieda, apslēpa vēlmi kaut ko darīt savas tautas labā. Viņam bija labs attaisnojums, jo faraons meklēja viņu nogalināt ēģiptieša slepkavības dēļ. Viņš attaisnoja sevi, ka nevar tuksnesī ebrejiem nekādi palīdzēt. Viņš apprecēja pagānu priestera meitu.

Mozus kļuva ļoti stiprs vīrs pēc tam, kad iegāja savā aicinājumā pēc sastapšanās ar Dievu pie degoša ērkšķu krūma. Dievs viņam teica: “Ej un izved Manu tautu no Ēģiptes. Lūk, pareizais ceļš – tā, kā Es to rādīšu.” Viņš bija ļoti dziļi sevī noslēpis šo aicinājumu, vēlmi kaut ko darīt, un nu pienāca brīdis, kad Dievs teica: “Ej!” Viss, ko Mozus izdomāja pēc šīs īsās sarunas, bija: “Sūti, ko sūtīdams, es nevaru, es neesmu nekāds runātājs.” Dievs teica: “Būs tev Ārons, kas palīdz. Ej!” Dievs mazliet sabaidīja viņu, un Mozus gāja un izveda tautu no verdzības. No tā brīža Viņš kļuva uzticams Dieva ideāliem, kas jau bija viņa sirdī. Katrā no mums ir daļiņa no Dieva ideālā plāna, kaut kāda ēna no Paradīzes. Cilvēks vienmēr alkst pēc brīvības, pēc taisnības. Cilvēks nevar ar saviem spēkiem un bez lūgšanām pretoties elles spēkiem. To var tikai tad, kad tu esi no jauna piedzimis, kad tev ir visi Dieva ieroči, kad tu esi ierindā kā trīssimts spartieši. Tev dziļi sirdī ir iespiests aicinājums, un, ja šis ideāls ir sācis bālēt, paliec uzticams ideāliem un savam aicinājumam. Jēzus bija līdz galam uzticams Savam ideālam, aicinājumam. Viņš nāca uzmeklēt un glābt pazudušos.

“Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.” (Jāņa evaņģēlijs 17:4)

Jēzus aizgāja pie krusta un nomira, pabeidzot visu līdz galam. Pirms Viņš devās pie krusta, Viņš teica, ka ir visu pabeidzis. Ko Viņš bija pabeidzis? Veidot ideālu – 12 mācekļus, kuri kļuva tādi paši kā Viņš.

“Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis; jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.” (Jāņa evaņģēlijs 17:6-11)

Viņš pabeidz Savu darbu. Viņš vairs nav pasaulē, bet mācekļi ir pasaulē. Jēzum bija ideāls, 12 mācekļi. Dieva vadība caur 12. Mums ir ideāls nosaukums draudzei. Tavs aicinājums ir veidot mācekļus, celt līderus, vairot draudzi. Tas ir tavs ideālais plāns no Dieva. Lai ko tu darītu, noliec to kā prioritāti. Jebkādā veidā atbalsti šo darbu. Ja tu kādu iemeslu dēļ pats to nevari, tad atbalsti tos, kuri dara. Esi uzticams līdz galam. Pāvils bija uzticams līdz galam. Viņš teica:

“Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24)

Ikviens no mums ir saņēmis uzdevumu no Kunga Jēzus Kristus. Tev priekšā ir uzzīmēts ideāls, kādu Dievs grib redzēt Latviju, kādam jābūt tev un draudzei, un ko Dievs grib paveikt caur tevi un caur mūsu draudzi.

“Tie ir Kristus kalpi? Es runāju neprātā – es vēl vairāk: daudz vairāk darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās. No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena.” (2. Korintiešiem 11:23-24)

Izlasi, ko tas nozīmē – dabūt piecas reizes 39 sitienus. Pāvils palika uzticams ideālam.

“Trīs reizes dabūju rīkstes (esmu palicis uzticams ideāliem), vienreiz mani mētāja akmeņiem (esmu palicis uzticams ideāliem), trīs reizes biju ūdens briesmās (esmu palicis uzticams ideāliem), visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā (esmu palicis uzticams ideāliem).” (2. Korintiešiem 11:25)

“Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā.” (2. Korintiešiem 11:26)

Es arī esmu ticis nodots, mani ir pievīluši, tuvākie cilvēki mani ir nodevuši, pret mani ir sacēlušies, bet es joprojām turpinu veidot mācekļus, es joprojām turpinu evaņģelizēt. Pāvils turpināja veidot draudzes un aprūpēt cilvēkus. Viņš pat neapprecējās. Es nesaku, ka nav jāprecās. Dažs labs, ieraugot smuku cilvēku, jau kūst: “Vai, cik viņš ideāls!” Ūdens briesmās paliec uzticams, laupītāju briesmās paliec uzticams, briesmās savu ļaužu vidū paliec uzticams, briesmās pagānu vidū paliec uzticams, briesmās pilsētā paliec uzticams, briesmās tuksnesī paliec uzticams, briesmās uz jūras paliec uzticams, briesmās viltus brāļu starpā paliec uzticams. Pakārto visu ideāliem, Dieva aicinājumam.

“Darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā.(2. Korintiešiem 11:27)

Tu uztraucies, ja darbā dabūsi kādu kapeiciņu mazāk? “Man ar darbu problēmas,” un cilvēkam jau zūd uzticamība. Pāvils palika uzticams ideālam. Viņš periodiski nepieņēma samaksu no draudzēm, pats biznesu taisīja, teltis cēla un palika uzticams ideāliem.

Es esmu paņēmis līdzi Kārļa Fimbera grāmatu “Saules kauja”. Pirms vairākiem gadiem man šo grāmatu uzdāvināja, un paldies tam, kurš to atrada, jo tā ir retums. Šo grāmatu atrast vairs nav viegli. Fimbers ir latviešu rakstnieks, un grāmata ir sarakstīta Latvijas brīvvalsts laikā, 1936. gadā. Šeit ir aprakstīti notikumi, kad zemgaļi un lietuvieši kopīgiem spēkiem sakāva zobenbrāļu ordeni. Mūsu tā laika okupanti un nelabvēļi, zobenbrāļu ordenis, tika sakauti kaujā pie Saules. Kur atradās Saule, par to zinātnieki vēl strīdās. Iespējams, ka pie Krustakalna Lietuvā, bet tas nav pierādīts. Uz grāmatas vāka ir Vimbas glezna “Saules kauja”, kuru var aplūkot Kara muzejā. Tur ir attēlots, kā gaisma ietriecas tumsā. Ļoti patriotiski un skaisti. Kāpēc es sāku lasīt grāmatu latviešu valodā? Es svētdienās skatos savus sprediķus un dzirdu, ka man vajadzētu papildināt savu vārdu krājumu. Pārsvarā es grāmatas lasu krievu valodā. Un tās, kuras ir latviski, brīžiem ir tik šausmīgi un nepareizi pārtulkotas, ka vispār negribās lasīt.

Es sāku lasīt “Saules kauju”, un tā man šķita interesanta un patriotiska. Es vēlos nedaudz pastāstīt par grāmatas autoru, Kārli Fimberu, kurš ir uzrakstījis tik brīnišķīgu un patriotisku romānu, un tās ir arī viņa domas par Latvijas ideālu. Viņš raksta par to, kādai ir jābūt mūsu zemei, mūsu tautai. Viņš bija laukstrādnieks un dažādu gadījuma darbu strādnieks. Tad viņš kļuva par Latvijas armijas intendantūras pārvaldes darbinieku. Fimbergs bija patriots, dienēja armijā. Viņš sāka nodarboties ar rakstniecību, strādāja “Literatūras avīzē” un kreiso rakstu žurnālā “Signāls”. Es nezinu, kādi bija viņa politiskie uzskati tajā laikā, bet pienāca 1940. gada 17. jūnijs, Krievijas okupācija, un Kārlis Fimbers, šīs patriotiskās un latviešus mīlošās grāmatas autors, kļuva par Madonas aprinķa milicijas priekšnieka vietnieku. Vai tu zini, kas tajā laikā bija miliči? Represīvo orgānu līdzskrējēji, un priekšnieka vietnieks bija cilvēks, kurš izpilda visas pavēles. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja Sarkanajā armijā. Pēc tam viņš pabeidza partijas darbinieku skolu Kijevā. Pēc kara viņš strādāja laikrakstā “Cīņa” par speciālo korespondentu. Es to visu lasīju un domāju, ka man kaut kas neiet kopā, - šis romāns ar viņa darbību pēc tam. Es redzu cilvēku, kurš nepalika uzticams ideāliem. Es redzu cilvēku, kurš nezināja, kā šos ideālus sasniegt. Iespējams, ka viņš domāja, ka komunisms ir atbilde. Iespējams, pat par savu tautiešu asiņu cenu. Kādas ir bezdievīgas personības, kuras pēc sevis kaut ko atstāj? Tās ir pesonības bez noteiktiem ideāliem vai arī personības bez skaidras saprašanas, kā šos ideālus turēt un piepildīt. Un tas ir tas, ko es nenovēlu nevienam. Es tev novēlu būt uzticamam Dieva ideāliem.

Devītais maijs tiešām bija Uzvaras svētki. Tā bija citas Latvijas daļa, kura svinēja šos svētkus, bet ne mūsu. 1995. gadā no meža iznāca pēdējais partizāns, patriots, kurš bija dezertējis no padomju armijas un slēpās mežā. Lai kāda arī nebija viņa dzīve vai raksturs, viņā es redzu cilvēku, kurš palika uzticams ideālam. Viņš nedzīvoja pēc komunisma stabules, bet labāk dzīvoja mežā. 1995. gadā viņš izlēma, ka laiki ir mainījušies. Latvija jau piecus gadus bija neatkarīga. Es jūtu viņam līdzi un nenovēlu nevienam dzīvot mežā, bet es redzu, ka ir kādi cilvēki, kuri paliek uzticami jebkādos apstākļos.

Patiesība dara tevi brīvu. Tevi dara brīvu tas, kas ir tavā galvā un tavā sirdī. Kas ir tavā sirdī? Es domāju, kas ir manā sirdī. Kas man ir svarīgi? Kādi ir mani ideāli? Pirmkārt, mani ideāli ir Dievs un personīgas attiecības ar Dievu. Otrkārt, draudze un visvairāk mana komanda. Ko es visaugstāk vērtēju cilvēkos? Caur maniem vārdiem, tu vari domāt par sevi. Kādi ir tavi ideāli? Varbūt tās ir iekšējas brīvības alkas, bet vai tu kaut ko dari? Es zinu, kas mani aizkustina un uzrunā. Mani ļoti uzrunā cilvēka uzticība, un es ļoti vērtēju uzticību Dievam un draudzei, un arī mācītājam. Ja es esmu izvēlējies savu draudzi un es zinu, ka tā ir mana vieta, kur Dievs ir mani ielicis, tā ir mana. Uzticība ir arī pārliecība par to, ka pret tevi ir vērsti vislabākie nodomi. Uzticība konkrētam cilvēkam, konkrētai organizācijai. Tu zini, ka viņiem pret tevi ir tas labākais un tu esi drošs, ka tur viss ir kārtībā. Manas mīļākās filmas ir “Karalis Artūrs”, “Patriots”, “Gladiators” un tamlīdzīgas. Es tās skatos un esmu izbrīnīts. Piemēram, filmas “Gladiators” plakātu es varētu likt pie sienas, ja es nebūtu kristietis. Gladiatora varonis filmā nav kristietis, taču principi, kurus viņš ievēro, ir kristīgi.

Vai tu domā, ka Latvija atguva savu neatkarību bez bruņotas ietekmes? Nē. Arī otro neatkarību mēs neatguvām bez bruņotas iejaukšanās. Tā nebija tikai miermīlīga pretestība. Bija bruņoti spēki, kas pārņēma varu un izcīnīja brīvību. Protams, nebija masveida karš ar ieročiem rokās, taču bija armija. Un tāpēc mēs svinam brīvības svētkus un apbrīnojam mūsu karavīrus. Ir situācijas, kad ir jārīkojas ļoti radikāli. Šobrīd Latvijā nav laba situācija. Lūdziet Dievu! Mēs, Jēzus Vārdā, izjaucam šo sātana plānu turēt cilvēkus antikristīgos un anticilvēcīgos apstākļos. Mēs, Jēzus Kristus Vārdā, izjaucam šo karantīnu, mēs izjaucam visus melus un dezinformāciju. Jēzus Kristus Vārdā, brīvību Latvijai un brīvību Latvijas tautai! Man ir zināmi daudzi mācītāji, un liela daļa mācītāju Latvijā, diemžēl, tic tam, ar ko mūs baro. Vienā dienā tika veikti 2000 testi, un tikai 1 cilvēks bija inficēts. Cilvēki, attopieties! Latvijā plāno pagarināt un pagarināt ārkārtas situāciju, un tam jau mūs gatavo. Daudzi nomirs kā tā kaza būrī, blakus lauvai. Mēs, draudze, pacelsim savu balsi! Un mēs lūgsim! Mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret ļaunajiem gariem pasaulē.

Būs divi stāsti par ideāliem. Pirmais būs par Rodniju Hovardu-Braunu (Rodney Howard-Browne). Tas ir pasaulē atzīts mācītājs, kurš kalpo Amerikā, Floridā. Viņš ir apciemojis arī Latviju. Man pat mājās ir viņa bildīte, kurā es esmu redzams kopā ar viņu. Un ir kāds šerifs, kurš viņu arestēja, jo viņš palika uzticams saviem principiem. Viņš uzskatīja, ka draudzei ir ASV konstitūcijā pamatotas tiesības turpināt rīkot dievkalpojumus arī karantīnas laikā. Viņa draudze no NASA (kosmiskās izpētes centrs) iegādājās ārkārtīgi dārgu aparatūru, kas iznīcina mikrobus, lai cilvēki var droši uzturēties draudzē. Tikai tagad Amerikā sāk prezentēt šo ierīci. Uz viņa draudzi daudzi šķībi skatījās, un pat cilvēki draudzē domāja, ka mācītājs viņiem taisa problēmas. Viņš pats rakstīja: “Jūs dariet tā, kā jums Dievs ir pateicis darīt, es darīšu tā, kā man Dievs ir teicis darīt. Es palieku uzticams. Man Dievs liek tā darīt.” Atbrauca šis šerifs un viņu arestēja. Pēc trīs dienām draudzei tomēr atļāva pulcēties. Un to atļāva Floridas gubernators. Kad Hovardu-Braunu arestēja, viņš pats raksta, ka teica šerifam: “Tu man patīc.” Viņi parunājās, un pagājušajā nedēļā šis šerifs bija ciemos pie mācītāja mājās. Kad cilvēki jautāja, kad atvērs draudzi, mācītājs atbildēja, ka šerifs pats atvērs draudzi. Un tā arī notika. Lūk, cilvēks, kurš palika uzticams saviem ideāliem. Draugs, ja Latvijas mācītāji būtu ideālisti, mums būtu pavisam cita Latvija un mēs šobrīd nebūtu šādā situācijā.

Otrs stāsts būs par Robu Bilotu (Robert Bilott). Vispirms es noskatījos filmu par viņu ar nosaukumu “Dark Waters” (“Tumšie ūdeņi”). Filma ir par tiesvedību. Komentāros par filmu desmit cilvēki teiks, ka tā ir slikta, un viens teiks, ka tā ir šedevrs, tātad tu vari būt pārliecināts, ka tur kaut kas ir. Tātad, Robs Bilots ir reāls cilvēks, amerikāņu jurists, un vēl šodien viņš tāds ir. Skatoties šo filmu, mani ļoti ieinteresēja viņa personība un šis notikums. Es veltīju vairākas stundas, lai izpētītu viņa biogrāfiju un šo notikumu. Bilots aizstāvēja korporācijas jeb lielas organizācijas, īpaši specializējoties ķīmiskajā rūpniecībā. Kādā dienā pie viņa ieradās kāds fermeris Tenants, un pilnīgi netipiski Bilots uzņēmās viņa lietu. Kas tā bija par lietu? Tenants bija fermeris, kurš bija safilmējis veselu kasti ar ierakstiem, kā mirst viņa lopi, ar melniem zobiem un palielinātiem iekšējiem orgāniem. Kā arī viņa paša cilvēki bija slimi ar vēzi. Viņš tajā apsūdzēja ķīmijas rūpnīca “DuPont”. Šī rūpnīca bija tik liela, ka aizņēma 34 reizes lielākus platību nekā Pentagons. Fermeris apgalvoja, ka savus ķīmiskos atkritumus rūpnīca ievada upē, kas atrodas netālu no viņa īpašumiem. Un šis ūdens nonāk ne tikai pie viņa lopiem, bet arī dzeramajā ūdenī. Visas iestādes, žurnālisti un politiķi, pie kurām viņš vērsās, viņam atteica, jo visi guva labumu no “DuPont”. Tā bija milzīga korporācija ar miljardos mērāmiem ieņēmumiem. Viņi ražoja arī tādu vielu kā ftors, kuru lieto pannās, apģērbos, uz grīdām, paklājos, uz tankiem utt. Viņi nopirka patentu, sāka ražot izstrādājumus, viss oficiāli tika pārbaudīts, dabas draugu atzīts, it kā viss bija skaisti un pareizi. Bet lopi mira, cilvēkiem atklāja vēzi un veselības problēmas. Cilvēki tajā vietā dzima ar kroplībām. Tika veikti dažādi pētījumi, un visi bija par labu firmai. Fermeris vērsās pie advokāta, iepazīstināja viņu ar savu fermu, un advokāts piekrita viņu aizstāvēt. Viņš bija cilvēks ar ideāliem. Neviens viņu neatbalstīja, tikai mācītājs.

Viņš teica: “Tā ir lieliska iespēja izmantot savu pieredzi, lai reāli palīdzētu cilvēkiem.” Šim cilvēkam bija ideāls ar savu darbu par katru cenu par kaut ko iestāties. Par katru cenu darīt cilvēkiem labu. Nevis to, kas viņam bija labi. Ja viņš sāktu shēmot, kā būtu pareizi, visi tur būtu nomiruši. Viņš palika pie sava ideāla. Bilots pieprasīja firmai dokumentāciju, lai pētītu, ar ko viņi nodarbojas. Viņam to nedeva, viņš to pieprasīja caur tiesu, un viņam atsūtīja kravas mašīnu ar vairākiem tūkstošiem lapu. Viņam bija pilna istaba ar lapām. Papīri bija četrdesmit un piecdesmit gadus veci, un tā bija ņirgāšanās par viņu. Viņš ir viens advokāts, un viņš reāli to nevarēja izdarīt. Bet Bilots ņēma kasti aiz kastes, šķiroja un lasīja. Viņa vārdi bija: “Hei, tās taču ir zelta atradnes.” Firma cerēja, ka viņš neko neatradīs, jo papīru bija pārāk daudz, bet viņš atrada. Viņu dažādos veidos mēģināja uzpirkt, izmaksāt “kompensācijas”, bet viņš palika pie sava. Viņš pat saslima, trīcēja no pārmērīga stresa, jo cilvēki bija pret viņu.

Šobrīd pasaulē ražo ap 60 000 dažādas ķīmiskas vielas, kuras nav pārbaudītas. Mēs tās lietojam uzturā un apģērbā. Bilots atrada tādu vielu PFOA, kura neparādījās uzņēmuma reģistros, un to faktiski gāza ārā ūdenī. Nolīga ekspertus noteikt ūdens sastāvu un pārbaudīt lopu veselību. Taču arī eksperti bija saistīti ar “DuPont” un nebija neviena neatkarīga cilvēka, kurš to izmeklētu. Firma bija pārāk liela un ietekmīga, lai pret to kaut ko varētu pasākt. Rezultātā fermeris tika padarīts vainīgs, jo viņš neesot pienācīgi aprūpējis savus lopus. Izmeklēšana it kā neko nepierādīja, bet Bilots turpināja strādāt. Turpinājās tiesas procesi un ļoti liels darbs. Korporācija nolīga juristu kompāniju, kas viņus aizstāvēja, bet Bilots tomēr panāca, ka tiek nozīmēta neatkarīga zinātnieku ekspertīze. Viņš panāca, ka visi apgabala iedzīvotāji nodeva asinis, lai atklātu kaitīgo vielu klātbūtni. Mērķis bija, ka slimie cilvēki var iesniegt prasību firmai kompensēt veselības problēmas. Viņš samaksāja 400 dolārus katram, kurš atnāca nodot asinis. Atnāca desmitiem tūkstošu cilvēku, kādi slimi, kādi bailēs, kādi atnāca pēc naudas. Piecus līdz septiņus gadus notika šo analīžu pētīšana! Zuda visas cerības. Beidzot analīzes apstiprināja to, ka tā viela ir ļoti kaitīga, tā izraisa vēzi, kroplības ķermenī un citas slimības. Cilvēkiem, kuri strādāja ķīmijas firmā, dzima kroplīgi bērni. Un firma to zināja jau pirms četrdesmit gadiem, jo paši bija izdarījuši pētījumus, taču uzņēmums guva miljardiem lielu peļņu. Un viss tika noklusēts, viela tika padarīta par normālu un noslēpta. Beigās sanāca 3500 lietas pret “DuPont”, taču likums noteica izskatīt tikai četras lietas gadā. Tas nozīmētu tiesvedību līdz 2890. gadam. Tāda, lūk, ir sistēma bez Dieva, ar izkropļojumiem. Šis jurists joprojām strādā un izskata konkrētu cilvēku lietas. Viņi ir piespieduši firmai izmaksāt kompensācijās vairākus miljonus, taču tie miljoni korporācijai ir tikai dažu dienu peļņa. Viņi turpina ražot, turpina strādāt, un viss notiek. Tika izpētīts, ka kaitīgā viela nonākusi gandrīz pusē Amerikas štatu. Un ir arī citas rūpnīcas, kas ražo to pašu vai kaut ko līdzīgu un tas nonāk ūdenī, indējot cilvēkus.

Paliec uzticīgs saviem ideāliem arī finanšu jautājumos. Draudzes vajadzības un draudzes mērķi un plāni nekur nav pazuduši. Mēs gatavojamies iet izaicinājumā, dibināt jaunas draudzes un piepildīt Latviju ar Dieva slavu. Tāpēc finansiālais ideāls arī nekur nav pazudis.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Uzticība ideāliem” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments