TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Uguns vs remdenība

Publicēja 2021. gada 10. aug. 21:02Līga Paņina
Ziņas datums 11.08.21.

Tēma, kuru izvēlējos, deg manā sirdī. Tā man pašai ir ļoti aktuāla, un es pēdējā laikā par to bieži domāju un lūdzu. Tēmas nosaukums - “Uguns vs remdenība”. Kā mēs zinām, uguns ir neatņemama civilizācijas sastāvdaļa. Uguns dod gaismu naktī, izgaismojot vistumšākos stūrus, uguns bākā naktī vada jūrniekus uz ostu, ceļotājs atrod savu mērķi. Ikviena dzīvē ir kāda vai nu pozitīva, vai negatīva pieredze ar uguni. Vienā ziņā uguns ir kā virzītājspēks daudzām nozarēm, taču uguns var radīt arī lielus postījumus. Uguns ir laupījusi neskaitāmi daudzu dzīvības. Tāpat pasaulē tā ir izpostījusi neskaitāmus hektārus mežu un saimniecību. Internetā lasīju informāciju par Austrālijas eikaliptu. Izrādās, konkrēti šim kokam uguns palīdz atjaunoties un izplatīties. Varam secināt, ka ugunij ir dažādas funkcijas, un tā var gan radīt postu, gan dot labumu.

Kristīgajā pasaulē pastāv termins ‘Dieva uguns’. Tam, ko šis vārdu savienojums precīzi nozīmē, ir dažādi skaidrojumi. Daudz cilvēku koncentrējas uz dažādām ārējām izpausmēm, nemaz nezinot, ko saka Dieva vārds par šo uguni. Bieži vien kristieši, dzirdot vārdus ‘Dieva uguns’, iztēlojas emocijas, labsajūtu, iekšēju karstumu, tirpas, kas iziet caur ķermeni u.c. sajūtas. Citi kristieši ar to saprot pēkšņu vēlmi evaņģelizēt un sludināt. Kristiešiem gribas domāt, ka Dieva uguns ir galvenokārt kaut kas emocionāls. Bet ko patiesībā nozīmē ‘Dieva uguns’ un ‘degt Dievam’? Apskatīsim, ko par to saka Bībele. Pirmkārt, uguns ir Dieva īpašība, Viņa raksturojums. Dievs ir uguns.

No viņa izplūda uguns liesmas [..]. (Daniēla grāmata 7:10)

Šīs liesmas izplūda no Dieva. No Dieva izplūst uguns liesmas, Viņš sēž ugunīgā tronī un skatās ar ugunīgu skatienu. Tas Kungs ir uguns. Arī Jaunajā Derībā ir Rakstu vieta par Dieva Dēla ugunīgo skatienu. Mēs zinām, ka gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā Dievs nemainās. Viņš ir Tas Pats, mainās tikai lietas un kārtība. Dieva īpašība ir uguns.

Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?" (Lūkas evaņģēlijs 24:32)

Divi mācekļi devās uz Emavu. Jēzus nupat tika sists krustā un augšāmcēlās. Mācekļi tajā brīdī dzīvoja nesaprašanā par to, kas noticis un kas būs tālāk. Viņi gāja un savā starpā sarunājās. Tad pie viņiem nostājās Jēzus un skaidroja Rakstus. Mācekļi Jēzu neatpazina, taču vēlāk viņi teica: “Vai mūsu sirds mūsos nedega tajā brīdī, kad klausījāmies, kā šis cilvēks izskaidroja mums rakstus?” Tad, kad mēs pārdomājam Dieva vārdu, tad, kad mums ir personīgs laiks ar Dievu, nāk uguns, kas aizdedzina mūs un mūsu sirdis pareizā veidā.

Tad eņģelis ņēma kvēpināmo trauku, pildīja to ar altāra uguni un bēra to lejā uz zemi. Un cēlās pērkons un balsis, zibeņi un zemestrīce. (Atklāsmes grāmata 8:5)

Eņģelis paņēma kvēpināmo trauku un pildīja to ar uguni. Vecajā Derībā ‘kvēpināmais trauks’ nozīmē lūgšanas. Tajā brīdī, kad mēs lasām Bībeli un pēc tam lūdzam, Debesis izdod uguni. Rezultātā kaut kas notiek mūsu dzīvēs. Tas ir tā, it kā tu mītu pedāļus un ģenerators ražotu enerģiju. Lūgšana ir kā pedāļu mīšana. Lūdzot tu savā dzīvē izsauc uguni, kas veic tev nepieciešamās izmaiņas. Lūk, tā ir uguns! Personīgas attiecības ar Dievu ir tās, kas mūsu dzīvēs rada uguni. Lasot Bībeli un lūdzot, ģenerējas uguns un notiek izmaiņas mūsu dzīvēs un mums apkārt. Tās lietas, kuras mēs tik ļoti vēlamies, par kurām sapņojam, lūdzam, gavējam un ticam, sāk notikt.

Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus: ja kāds tos gribētu aizskart, tam tā būs jāiet bojā. (Atklāsmes grāmata 11:5)

Šajā Rakstu vietā ir runa par praviešiem, nākamajiem laikiem un draudzi. Draudze ir uguns nesēja. No draudzes mutes izies uguns, kas aprīs pretiniekus. Kā to saprast? Kad draudze runā, sludina, iet uz ielām un glābj pazudušos, tad ģenerējas uguns, kas aprij ienaidniekus. Es nerunāju par cilvēkiem, bet par visām likstām, problēmām, kas mūsu dzīvēs ir. Kad draudze sāk lūgt un ir ugunīga, tad cilvēki nāk pie Kristus. Mēs paši nevaram atvest cilvēkus pie Jēzus. Mēs paši nevaram viņus izglābt, bet mums ir vajadzīgs, lai Svētais Gars ar Savu uguni ved cilvēkus pie Kristus, atbrīvo, dziedina un izmaina viņu dzīves. Kad mēs lūdzam, tad draudze runā. Kad draudze runā, tad notiek izmaiņas gan draudzē, gan sabiedrībā, gan valstī, gan mūsu pašu dzīvēs. Tas ir tas, ko Dievs sagaida no mums – ka mēs esam ar uguni. Runa ir par pārmaiņām. Kad Dieva uguns darbojas, tad notiek pārmaiņas. Atceros, mācītājam reiz bija svētruna ar nosaukumu “Pārmaiņu vējš”. Dedzīga draudze, dedzīgi kristieši spēj ienest pārmaiņas visā valstī un sabiedrībā, un mēs esam draudze, kas meklē Dievu. Mums pārsvarā visiem ir personīgas attiecības ar Dievu. Mēs lasām Bībeli, lūdzam Dievu, nākam uz dievkalpojumiem, kalpojam. Mums ir ietekme sabiedrībā. Mēs redzam to sev apkārt. Piemēram, Tautas lūgšanu sapulce ir valsts mēroga pasākums. Šobrīd mēs ejam politikā. Tāpat mēs ietekmējam ļoti daudzus cilvēkus ar saviem sociālo tīklu ierakstiem un personīgo nostāju, kuru paužam par visu negantību un ļaunumu, kas notiek apkārt. Mums ir vārds un teikšana. Mēs ietekmējam ļoti daudz cilvēku Latvijā. Viņi maina savu viedokli, un viņu acis atveras. Cilvēki vairs netic pelēkās masas viedoklim un meliem, kurus pauž mūsu valdība. Pāris dienas atpakaļ mūsu mācītājs savā Facebook profilā bija publicējis kādu rakstu. Nepilnas dienas laikā ar to bija dalījušies 11 000 cilvēku. Padomā, cik skatījumu un like kopsummā tam ir bijuši. Lūk, tā ir ietekme, tas ir spēks. Bet to var panākt tad, ja draudze deg ar Dieva uguni, ja kristieši deg par to un mēs ejam uz priekšu vienotībā. Galu galā mums ir tāds mācītājs, kurā deg Dieva uguns. Paldies Dievam, mēs esam vislabākajā vietā īstajā laikā. Es par to esmu pilnīgi pārliecināta.

Bībele saka, ka arī evaņģelizācija ir uguns.

Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, tā Tavs Vārds lai kļūtu pazīstams Taviem pretiniekiem, tā lai tautas drebētu Tavā priekšā. (Jesajas grāmata 64:2)

Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka! (Jeremijas grāmata 20:9)

Ja tev ir Dieva uguns, to nekas un neviens nevar pārspēt. Tu tad nevari nesludināt, tu nevari neliecināt. Ja tevī ir Dieva uguns, tad tu nevari neliecināt cilvēkiem par Kristu. Tu vienkārši nespēj to nedarīt, jo tas deg tevī. Tu vari apņemties, ka to nedarīsi, bet tas vienkārši deg tevī un tu nevari citādāk dzīvot. Ja tevī ir šī uguns, tad tu nevari klusēt. Jeremijam bija smaga kalpošana. Viņu vajāja, spundēja cietumos, meta bedrēs viņa kalpošanas dēļ, un tad, kad viņš grūtību dēļ nolēma savu kalpošanu beigt, tad viņš teica: “Arī grūtībās, kad viss brūk un jūk, es nevaru nerunāt Dieva vārdu. Es nevaru nesludināt.” Mēs nevaram sevi saukt par kristiešiem, ja nesludinām Dieva vārdu un nestāstām cilvēkiem evaņģēliju.

Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus. (Apustuļu darbi 9:22)

Sauls arvien vairāk iedegās Kristum. Kad ir jāiedegas Dievam? Kad ir jāsāk sludināt evaņģēliju? Kad ir jādeg par Dievu? Jaunpiedzimšanas brīdī. Tad, kad tu tikko esi jaunpiedzimis, tu tiec aizdedzināts ar Svētā Gara uguni. Vai šodien tev ir jādeg mazāk nekā tad, kad tu piedzimi no augšas? Kādai šodien ir jābūt tavai ugunij? Bībelē ir sacīts, ka Sauls arvien vairāk iedegās. Angļu valodas tulkojumā rakstīts: “Sauls arvien vairāk pieauga spēkā.” Tai ugunij, kas tevī dega jaunpiedzimšanas brīdī, un tai, kas deg šobrīd, ir jāatšķiras. Šodien tev ir jādeg Dievam vairāk. Tev ir jādara cita līmeņa lietas, vairāk nekā sākumā. Tev ir arvien vairāk jādeg par Dievu. Saki: “Es gribu daudz vairāk! Vairāk nekā sākumā! Man vajag vairāk nekā bija sākumā! Citādi nav iespējams! Es gribu iet tikai uz priekšu!” Āmen! Dievs pats to vēlas. Viņš vēlas, lai tā uguns, tas spēks, kas tiek ģenerēts tavā dzīvē, aug plašumā. Tas nenozīmē to, ka, ja tu agrāk lūdzi Dievu pusstundu, tad tagad pēc desmit gadiem draudzē tev jālūdz desmit stundas. Nē. Ir runa par kvalitāti. Ir runa par lietām, kuras esi izdarījis. Ir runa par augļiem, rezultātu un pārmaiņām tavā dzīvē. Pāvilā uguns iedegās arvien vairāk.

Atceros, ka brīdī, kad es nācu pie Dieva, es ļoti emocionāli piedzīvoju Dieva uguni un klātbūtni. Tad, kad par mani lūdza, man šķita, ka manī fiziski deg liesmas. Atceros, kādā kristīgajā konferencē par mani lūdza Svētā Gara kristību, un tik tiešām bija sajūta, it kā es atrastos elektriskā mākonī. Tā bija grandioza, emocionāli piesātināta un fiziska sajūta, ka tas ir Dievs, ka tas ir vairāk, nekā es spēju saprast un aptvert. Man bija sajūta, ka, ja tas tā turpināsies, tad sadrupšu tūkstošiem mazos gabaliņos. Tas bija spēcīgs piedzīvojums, ko es joprojām pēc 20 gadiem labi atceros. Vēl atceros dienu, kad gājām Grīziņkalnā lūgt par cilvēkiem. Uz soliņiem sēdēja vīrieši, un mēs viņiem uzlikām rokas un lūdzām. Šie vīrieši teica: “Vai! Uguns deg!” Acīmredzot, arī viņi aizlūgšanu brīdī kaut ko piedzīvoja. Pēc tam es studēju Amerikā, kur arī gājām pa ielām ar ruporiem, kāpām autobusos, stadionos no tiesnešiem ņēmām mikrofonus un sludinājām evaņģēliju. Mēs Dievam darījām ļoti trakas lietas. Tajā visā bija ļoti liels adrenalīns. Tās emocijas, kuras piedzīvoju, bija varenas. Es zinu, ka tas bija mans ceļš pie Dieva, un esmu pateicīga, ka varēju to visu piedzīvot. Es to vērtēju un zinu, ka tam ir sava vieta manā dzīvē. Bet, ja es šodien skatos uz to, kas notiek mūsu draudzē, tad redzu, ka šeit tā visa ir daudz vairāk. Man ir, uz kurieni atvest tos tūkstošus. Kad sludinājām Amerikā, es saskaitīju, ka tikai caur mani gada laikā 3000 cilvēku noskaitīja grēku nožēlas lūgšanu. Bet kur tad šie cilvēki palika? Viņi netika ievesti draudzē. Nebija tādas mācības. Uguns bija, bet kur tad palika tie tūkstoši? Šodien šeit, šajā draudzē tu vari zināt, ka te ir daudz vairāk, spēcīgāk un dziļāk, jo šodien tu vari šos cilvēkus atvest, kopā ar viņiem augt, būt, palīdzēt viņiem, veidot viņus par mācekļiem, par kristiešiem, kas pazīst Dievu. Lūk, uguns ir izaugusi, tā ir mainījusies. Kvalitāte. Tagad mēs varam būt kopā plecu pie pleca ar tiem cilvēkiem, kurus ievedam draudzē, un mācīt viņiem Dieva ceļus.

Amerikāņu rakstniece Eleanora Doāna ir teikusi: “Nevar iededzināt uguni cita cilvēka sirdī, ja tā nedeg tavā paša sirdī.” Droši vien daudziem ir zināms evaņģēlists Reinhards Bonke. Savā kalpošanas laikā viņš rīkoja milzīgus dievkalpojumus, kuros vienā reizē Jēzu pieņēma pat 1-2 miljoni cilvēku. Viņam ir grāmata “Evaņģelizācija ar uguni”. Tajā viņš ļoti veiksmīgi uzzīmē trīs ainas, kas nu ir manā sirdī. Vecajā Derībā Izraēla tauta bieži nonāca zem iebrucēju papēža. Tad cēlās līderi, kas uzņēmās vadību, apvienoja tautu un devās cīņā pret ienaidniekiem. Viens no šādiem līderiem Soģu grāmatā bija praviete Debora. Viņa aicināja ciltis apvienoties un doties cīņā pret kanaāniešu ķēniņu Jabīnu. Kādas ciltis atnāca, kādi vilcinājās, citi atsacījās.

Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas? Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi. (Soģu grāmata 5:16)

Angļu valodas tulkojumā teikts: “Pie Rūbena strautiem bija svarīgas diskusijas.” Rūbena cilts bija izglītoti cilvēki ar labām izglītībām un labiem amatiem. Kad ieradās pārgurušais kurjers no Deboras, lai aicinātu šo cilti pievienoties cīņai pret ienaidnieku, viņi nekavējoties sasauca lielo padomi un sāka pievērst nopietnu uzmanību Deboras aicinājumam, un sprieda par to, kas jādara. Viņi sāka rūpīgi analizēt katru punktu un secināja, ka nepieciešama vēl viena sapulce. Nākamajā dienā Rūbena cilts vēlreiz sanāca kopā un atkal sāka analizēt. Ceturtajā dienā viņi secināja, ka nevar cīņā piedalīties, jo, ja armija nav pirmšķirīga (tas nozīmē – ideāla, pietiekami sagatavojusies), tad nav vērts doties. Arī mums reizēm gribas uzskatīt, ka neesam gatavi kādai kalpošanai. Uzskatām, ka neesam ideāli, pirmšķirīgi. Kāds teiktu: “Esmu draudzē jau vairākus gadus, esmu tam visam izgājis cauri, lieciet mani mierā, tas nav mans. Iet uz ielām evaņģelizēt – tas nav mans. To lai dara citi, jo es neprotu runāt. Manī īsti nav vēlmes kādu aicināt, jo es baidos no cilvēkiem. Es baidos no tā, ko man atbildēs. Es jau dažus uzaicināju, bet man atteica. Tagad esmu vīlies un aplauzies. Man draudzē jau ir sava kalpošana, mana siltā vietiņa, kurā gadiem sēžu un kalpoju. Vispār jau viss ir kārtībā, jo, ja es nevaru būt pirmšķirīgs evaņģēlists, tad es vispār labāk nedaru neko.” Šī Rūbena cilts, iespējams, tālumā dzirdēja kaujas troksni, debesīs redzēja dūmu vērpetes. Pēc tam viņiem notika vēl viena svarīga sapulce, kurā viņi atkal domāja par šo kauju. Viņi teica: “Bet Debora taču ir sieviete. Kā lai pieņem aicinājumu no sievietes?” Tas nozīmē, ka bieži vien cilvēkiem ir dažādas pretenzijas, viņus neapmierina kādas metodes, neapmierina, kā grupiņas vadītājs paskatījās, pēkšņi nepatīk mācītāja balss tembrs. Sākas kaut kādas pretenzijas pret metodēm un otršķirīgām lietām. Bet zini, ja tevī deg Dieva uguns, tad evaņģelizācija un cilvēku glābšana būs tava neatliekama vajadzība. Slīkstošam cilvēkam ir pilnīgi vienalga, vai viņu glābj vīrietis vai sieviete. Viņam ir pilnīgi vienalga, kā tu jūties – pirmšķirīgs vai otršķirīgs. Šis cilvēks slīkst un viņam vajag glābšanu. Ir citi, kas domā – tagad mācītājs iedos kādas jaunas metodes un viss notiks. Bet ir jāsāk darīt. Jābūt pilnam ar uguni un jāsāk darīt pašam. Jo tukšas ir lūgšanas bez darbības.

Tukšas ir lūgšanas, kurās mēs tikai pārdomājam, kas arī ir svarīgi. Citreiz mums ir jābeidz lūgt, un cik tad var lūgt. Mums ir personīgas attiecības ar Dievu un reizi mēnesī mēs nākam kopā uz draudzes lūgšanām. Mēs ļoti daudz lūdzam. Pienāk brīdis, kad ir jābeidz lūgt, jābeidz apspriesties, kā Rūbena cilts to darīja, un jāsāk darīt. Jāsāk ir darīt! Jālūdz, lai Dievs dod drosmi un uguni atlikt malā ikdienas darbus; drosmi un uguni atlikt malā kaut kādas savas lietas, kas mums ir ārkārtīgi svarīgas. Mums nav tāpēc, ka nav drosmes; tāpēc, ka nav uguns; tāpēc, ka ir kaut kādas bailes atlaist savas ikdienas lietas, atlaist savu komfortu. Zini, ja tu necelsi Dieva valstību, ja neevaņģelizēsi, tad agri vai vēlu nonāksi pie jautājuma: “Dzīvot vai mirt?” Nu, nav citas jēgas, kā pazudušo glābšana. Aizdedzies, aizdedzies par Dievu! Rūpējies par savu garīgo temperatūru, rūpējies, lai tavā grupiņā deg uguns. Ja jauns cilvēks ienāks grupiņā, kas ir remdena, viņš neaizdegsies. Mēs nevaram pacelt līderus remdenās grupās. Aizdedzies! Atmoda sākas ar mācītāju, atmoda sākas ar mani.

[..] bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? (Soģu grāmata 5:17)

Danieši, savukārt, bija vairumtirgotāji. Ar jūras transportu viņi piegādāja preces. Viņiem bija savi veikali, kur viņu bizness plauka un zēla. Reinhards Bonke raksta, ka ir tāda skaista diena, Dans ir apmierināts, bizness iet, finanses aug, ienākumi ir ļoti superīgi, viss ir vienkārši ideāli. Pēkšņi ierodas Deboras sūtnis un izjauc viņu skaisto idilli ar paziņojumu, kurā teikts: “Mēs vēlamies doties cīņā pret Kānaānas ķēniņu. Mums tagad ir vajadzīga palīdzība. Tagad mums vajadzīgs, lai tu celies un nāc! Jūsu brāļi izraēlieši jau zaudējuši dzīvības šajā cīņā.” Biznesmenis Dans ir ļoti satricināts. Iespējams, ka viņš arī bija dzirdējis kaujas troksni un mirstošo brāļu saucienus. Bet tad pēkšņi viņu pārņem citas domas: “Paga, es taču nevaru visu atstāt, man taču ir bizness. Nauda nav saskaitīta. Vai ir vērts riskēt un zaudēt plaukstošu uzņēmumu, vai nevaru vienkārši palikt neitrāls? Un vēl, arī kānaānieši ir ļoti labi pircēji. Nē, nē, to nevar neņemt vērā.” Un viņš saka Deboras sūtnim: “Es jūs atbalstīšu citā veidā. Es būšu ar jums kopā garā, bet es nevaru doties cīņā, diemžēl.” Tad vēstnesis dodas pie trešās un ceturtās cilts: pie Zebulona un Naftaļa ciltīm, kas strādāja uz lauka. Izdzirdējušas aicinājumu, šīs ciltis saka: “Kāpēc diskutēt? Vienkārši ceļamies un ejam, tagad!” Viņi apmainīja savas izkaptis pret šķēpiem, noskūpstīja savas raudošās sievas, savus bērnus un devās ceļā.

Taču Zebulons ir tauta, kas ir ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos. (Soģu grāmata 5:18 )

Kauja drīz tika uzvarēta. Protams, Izraēls uzvarēja. Un Deborai bija jautājums: “Kāpēc Dans nenāca, kāpēc viņš palika pie saviem kuģiem?” Es domāju, ka šis jautājums visu mūžu atbalsosies viņa sirdī. Zebulonam un Naftalim nebija Dana biznesmeņa acis. Dans taisīja naudu, bet Zebulons un Naftalis taisīja vēsturi. Dieva aicinājums atsaukties, iegūt uguni un nest to tālāk joprojām šodien ir sadzirdams. Un tie, kuri atsaucas, ir tikai un vienīgi ieguvēji. Mēs esam vēstures veidotāji. Tas nenozīmē, ka nevajag biznesus, tas nenozīmē, ka nevajag atpūsties, tas nenozīmē, ka nevajag spriest un visādas sapulces rīkot un plānot. Tas to nenozīmē. Bet pāri visam ir prioritātes. Jautājums: “Pie kuras cilts es piederu šodien?” Šis jautājums ir katram: “Pie kuras cilts tu piederi šodien? Vai tevī deg uguns?”

“Tad visa miesa atzīs, ka Es, Tas Kungs, iededzināju uguni, kas deg un nav nodzēšama.” (Ecehiēla grāmata 21:4)

Paldies Dievam par šo draudzi, kur mēs varam dabūt uguni. Paldies Dievam! Mēs esam dzīvā, ugunīgā draudzē. Tas ir fenomens. Interesanti arī tas, ka Bībelē teikts, ka grēks arī var degt kā uguns, tajā skaitā arī remdenība.

Jo bezdievība dega kā uguns [..]. (Jesajas grāmata 9:17)

Ja mēs skatāmies uz remdenību, tad ļoti labi zinām, ko Bībele par to saka, ka Dievam nepatīk remdenība.

“Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes grāmata 3:16)

Dievam ļoti nepatīk remdenība. Un ziniet, tādas siltas un remdenas lietas bieži vien izraisa nelabumu. Piemēram: silts, atšālējies minerālūdens Borjomi, nu, ļoti nepatīkami. Lūk, remdenība. Skaidrs, ka Jēzum nepatīk vienaldzība. Kāds teica tādus vārdus, ka labu biogrāfiju par kādu varoni var uzrakstīt kāds, kas viņu ienīst vai viņu mīl, bet, ja tu esi neitrāls pret kaut kādām lietām, tad tu pat nevari labu grāmatu uzrakstīt. Ļoti grūti ir cīnīties ar vienaldzību, ar tādu remdenību, ar tādu stagnāciju. Ļoti grūti ir ar to cīnīties, jo arī evaņģelizācijas darbā vieglāk ir runāt ar cilvēkiem, kas ir Dieva pretinieki, nevis ar tiem, kas ir vienaldzīgi pret draudzi, vienaldzīgi pret Dievu, vienaldzīgi pret kristietību kā tādu. Ar tādiem ir ļoti grūti runāt, jo viņiem nevajag Dievu, viņi to negrib. Mēs nevaram palikt neitrāli, mēs nevaram atļauties būt neitrāli.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam [..]. (Romiešiem 12:11)

Degt garā nozīmē būt tuvu Kristum, kad mūsu dzīvēs ir pārmaiņas, izmaiņas, kad mēs ejam un darām.

“Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atklāsmes grāmata 3:19)

“Ko Es mīlu,” saka Jēzus, “to Es pamācu.” Un tas pats arī teikts Salamana pamācībās.

Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu. (Salamana pamācības 3:12)

Un ir tā, ka šis vārds ‘mīlu’ ir grieķu vārdiņš ‘agape’. Agape nozīmē, ka tas ir mans prāta lēmums, un nekas to neizmainīs, nekas to nevarēs izšaubīt, tas ir nesalaužami. Es mīlu, un tas ir nesalaužami. Tātad, šī attieksme nāk no prāta. Taču otrā Rakstu vietā vārda ‘agape’ vietā ir ‘fileo’, kas pauž pieķeršanos. Ja Dievs tevi mīl, ja Viņš tev ir pieķēries, ja tu Viņam esi dārgs, tad Viņš tevi gribēs koriģēt, gribēs tevi vadīt, gribēs tev norādīt kaut kādas lietas, pārliecināt par grēku, pārliecināt par lietām, kas nav labas tavā dzīvē, kas tev pašam traucē. Pārliecināt. Svētais Gars pārliecina par grēku, Viņš pārliecina par nepareizām lietām mūsu dzīvē tāpēc, ka mēs Viņam esam dārgāki par visu. Krievu Bībeles tulkojumā ir teikts: “Ko Es mīlu, to Es pārliecinu par grēku.” Tā ir fundamentāla lieta. Jēzus visu laiku sludina: “Atgriezies no grēkiem, izmeklē savu sirdi, pārdomā to, kas šobrīd nerullē, kas nav tā, kā tu vēlētos.” Grēku nožēla ir lielisks starpnieks starp Dievu, starp cilvēkiem. Mēs izmeklējam savu sirdi un ļaujam, lai Dieva uguns maina, dedzina, runā uz mums. “Es gribu izmaiņas, es gribu raksturā mainīties. Ja es nedegu, es gribu degt, jo man tas ir ļoti svarīgi.” Pārmācība no Dieva nav kaut kāds baigais sods, bet tas ir kā apgaismojums, paskaidrojums, ka tu ļauj Dievam uz sevi runāt. Ja tev ir Dieva uguns, tad rezultāts būs tāds, ka tu nevis būsi vienaldzīgs pret lietām, bet ļausi, lai Dieva balss uz tevi runā. Tev ir arī mācītājs, tev ir vadītājs, ar ko var parunāt, kas var palīdzēt atvērt acis, kas tur roku uz pulsa. Dievs ir devis vadītājam šādu dāvanu – redzēt kopainu, saprast, iedziļināties bieži vien vairāk nekā tu pats. Parunā ar savu Dieva cilvēku, uzaicini uz atklātības stundu.

[..] mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca [..]. (Ebrejiem 12:5-6)

Viņš izturas pret mums kā pret bērniem. Lai mēs varētu pieaugt Dievā, lai mūsu dzīvē uguns varētu degt, ir svarīgi, ka mēs esam gatavi uzņemt kritiku, ka mēs esam gatavi mainīties, ka mēs esam gatavi koriģējošai, šķīstījošai ugunij. Tas ne vienmēr ir patīkami, jo kritiku pieņemt un uzņemt nevienam nav viegli. Lasīju par Dieva vīru Smitu Viglsfortu, kurš bija tik ļoti pilns ar Dieva Garu, ar Dieva uguni, ka, sēžot vilcienā, viņam pat vispār nebija jāsludina. Pār cilvēkiem nāca grēku nožēla un viņi paši saprata, kas viņu dzīvēs nav pareizi. Ļaujies pamācībai, jo dzīve ir pierādījusi, ka labākie sportisti un labākie zinātnieki iziet visgrūtāko disciplīnas ceļu, visgrūtākos treniņus.

Ugunij ir jādeg uz altāra pastāvīgi, tā lai nenodziest. (3. Mozus grāmata 6:6)

Ugunij ir jādeg pastāvīgi tā, lai tā nenodziest. Dieva uguns nedrīkst izdzist. Ja tavā dzīvē ir Dieva uguns, tas norāda uz to, ka tavā dzīvē ir Dieva klātbūtne. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai manā dzīvē, lai tavā dzīvē būtu Dieva klātbūtne. Savukārt, Dievs no mums sagaida atbildību, ka tu pats to iededzināsi, iekurināsi un uzturēsi uguni degot. Vecajā Derībā katru dienu tika upurēti un dedzināti dzīvnieki, lai izlūgtos Dievam grēku piedošanu. Mums šodien ir Jēzus, mums vairs nav jāupurē nekādi dzīvnieki. Interesanti ir tas, ka viņi varēja arī papildu upurus pienest. Tas nozīmē, ka arī viņi izmeklēja savu sirdi, kas ir tas, kas viņiem ir jāmaina. Viņi nāca pie Dieva izlūgties Dieva žēlastību, lai Dievs dod spēku mainīties.

Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! (Atklāsmes grāmata 3:18-19)

Es zinu, ka es esmu tādā draudzē, es esmu starp tādiem cilvēkiem, kuriem ir iekšēja uguns. Man ir tāds mācītājs un tādi cilvēki apkārt, kuros deg uguns, un tas arī mani kurina. Ja manī ir uguns, es nekad neapstāšos, es vienmēr iešu uz priekšu, es nekad nepadošos, vienalga, kādas grūtības. Šī ir mana vieta, šī ir mana kalpošana, šī ir mana draudze. Es degšu par Dievu, es iekarsīšos un atgriezīšos. Arī tad, kad mēs pārmeklējam savu sirdi un ļaujam, lai Dievs veic pārmaiņas mūsu raksturā, mūsu domāšanā, kad mēs atzīstam, ja kaut kas nav pareizi, tad parasti tam arī seko vēlme kalpot Dievam. Par to ir teikts 2. Laiku grāmatas 33. nodaļā. Kad ķēniņš Manase nožēloja grēkus, kad viņš bija izmeklējis savu sirdi un lūdzis, lai Dievs viņam palīdz, viņam radās vēlme kalpot.

Lūk, uguns kaut ko dara tavā sirdī. Man vienmēr ir bijusi vēlme kalpot Dievam. Atceros, agrāk es gāju katoļu baznīcā, un tur sievietēm vispār nav teikšanas. Viņas nevar sludināt vai kaut ko vadīt. Sievietes tur var veikt citas funkcijas. Bet es ļoti gribēju kalpot, tāpēc gāju un mazgāju klosteri. Man bija vienalga. Galvenais bija kaut ko darīt, kaut kā kalpot, kaut ko uzņemties. Man ir tāds princips: lai uzturētu uguni, es vienmēr pieņemu izaicinājumu. Ja mācītājs man jautā: “Darīsim?” es atbildu: “Jā, darīsim!” Galvā ir domas: “Kā es to izdarīšu, es nezinu, bet jā, darīsim. Jā, man ir vajadzīgs izaicinājums.”

Atceros, ka 2015. gadā bija evaņģelizācijas tūre pa visu Latviju. Tā bija daudzu mēnešu garumā. Katra piektdiena un sestdiena bija aizņemta, principā bez brīvdienām. Tas bija izaicinājums, bet es zināju, ka tas ir veids, kā, kalpojot Dievam, es varēju uzturēt Dieva uguni. Tas bija izaicinājums. Ja tevī deg Dieva uguns, tu nevari citādāk. Tu nevari citādāk. Interesanti ir tas, ka tad, kad tu sāc vairāk tuvoties Dievam, rodas arī dažādas problēmas. Bet zini, visu, kas tavā dzīvē notiek, Dievs vērš par labu. Dieva šķīstījošā uguns tevi maina, tā tevi pilnveido, tā dezinficē tevi, kā medicīnas instrumenti tiek dezinficēti. Pieķeries Jēzum. Ja tu esi ļāvis, lai Viņš tevi maina, lai Viņš tevi norūda, tad tu zini, ka šī uguns darīs tavā dzīvē darbu. Lai būtu uguns un lai tu to visu laiku uzturētu, par to ir jāpacīnās, jo tas nenotiek pats no sevis. Piemēram, pēkšņi sāk parādīties kaut kādas problēmas: cilvēks netiek uz evaņģelizācijām, grupiņām, vairs netiek uz draudzi, vairs nevar palasīt Bībeli. Parādās kaut kādas problēmas, kas, iespējams, agrāk nav bijušas. Parādās problēmas darbā, kas izjauc ierasto dienas ritmu, kļūst mazāk naudas, un cilvēkam ir kārdinājums domāt: “Kur tad ir Dievs?” Bet tā ir Dieva šķīstījošā uguns. Viņš pārbauda mūs, Viņš tevi norūda, Viņš skatās, cik mēs būsim uzticami. Ja cilvēks apgalvo, ja tu apgalvo, ja es apgalvoju, ka esmu piedzimusi no augšas, tad manā dzīvē var redzēt izmaiņas. Manā dzīvē un tavā dzīvē varēs redzēt, ka tu uzvari šīs problēmas, ka tu izej tam cauri, ka tu pilnveidojies, ka tu tiecies pēc svētas dzīves un ka tavā dzīvē būs izmaiņas. Man ir tādi novērojumi: kad uguns lēnām apdziest, bieži vien cilvēkiem rodas pretenzijas. Piemēram, vairs nepatīk mācītāja balss tembrs. Esmu dzirdējusi, ka saka: “Tikai par to vakcināciju runā. Nu, kad tad būs tas Dieva vārds?!” Pirmkārt, te nerunā tikai par vakcināciju, jo ir dažādas lietas un Dieva vārds tiek iztirzāts un pārrunāts no dažādām pusēm. Bet zini, Jēzus nav šķirams no politikas. Ja mūsu mācītājs nerunātu par to, tad, iespējams, puse jau būtu aizskrējusi novakcinēties un būtu ar dažādām blaknēm. Paldies Dievam, ka kāds apgaismo mūsu smadzenes un izskaidro lietas, kas ir jāzina par to, kas notiek mūsu valstī. Paldies Dievam par uguni, kas izgaismo mūsu prātus. Jebkura svētruna, arī tad, ja mēs kaut ko varbūt tajā brīdī nesaprotam, izgaismo mūsu prātus un vada mūs.

Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku. (Apustuļu darbi 28:3)

Pāvils atradās misijas ceļojumā uz kādas salas, kur viņš nonāca pēc kuģa bojāejas. Kad viņš tur sildījās pie ugunskura, odze apvijās ap viņa roku. Viņš mierīgi to nokratīja, un viņam nekas nenotika. Tur, kur ir Dieva uguns, tur mošķi un velni lien ārā. Mēs nākam pie Dieva, un ļoti bieži šķiet, ka kļūst arvien sliktāk. Piemēram, tu uzņemies jaunu izaicinājumu savā dzīvē, kaut kādas jaunas lietas Dieva darbā, un liekas, ka kļūst vēl sliktāk. Nē, tas nav tāpēc, ka Dievs tevi būtu atstājis, bet tāpēc, ka tur, kur ir uguns, tur ir velni un mošķi, šajā gadījumā odze vienkārši lien ārā. Bet tev ir spēks to nokratīt un turpināt.

Tad, kad mēs degam, tad mēs esam spējīgi arī citus aizdedzināt, arī citus paņemt līdzi, arī citiem iedot vēlmi un motivāciju kalpot.

Un Jēkaba namam būs kļūt par uguni un Jāzepa namam par liesmu, bet Ēsava namam par salmu kušķi, ko tie divi aizdedzinās [..]. (Obadjas grāmata 1:18 )

Tātad ir svarīgi, ka mēs esam tie, kas iededzina uguni aukstā telpā. Ja mēs vēlamies uzturēt šo liesmu, tad svarīga lieta ir arī iniciatīva, kad mēs paši izrādām iniciatīvu un uzņemamies atbildību. Esi visur, kur ir grupiņa, esi visur, kur ir draudze, esi visos pasākumos. Parasti jau ir visādas atrunas, ka ir jāapciemo sievasmāte, jāravē dārziņš utt., bet esi visur, kur ir draudze.

Es lasīju par slavenu angļu regbija treneri Saimonu Herbertu, kurš dalījās ar savu pieredzi. Viņš trenēja regbija komandu ar ļoti labiem panākumiem. Viņš rakstīja, ka bija viens tāds brīdis gada laikā, kad viņš nedaudz atkāpās no savas komandas un savas lietas, jo viņš bija domājis: “Nu, es nedaudz piebremzēšu, samazināšu savu trenera lomu un došu spēlētājiem lielāku brīvību pašiem izdomāt ko un kā.” Un viņš saka: “Notika tas, ka rezultātā man nācās cīnīties ar dažādām pēkšņi degošām problēmām, kas sākās komandas spēlētājiem.” Saimons teica, ka viņš nevarēja saprast, kas notiek ar komandu. Likās, ka sākās kaut kāds haoss. Beigās viņš saprata to, ka, atejot no visa tā kā mazliet nost, laižot visu pašplūsmā un dodot vaļu kaut kādām nepareizām lietām, viņš patiesībā atrāva komandai sava veida enerģiju. Viņš bija tāds sava veida komandas virzītājspēks. Tas, ka viņš kā treneris vienmēr bija blakus, kā arī viņa attieksme bija tieši tā, kas deva spēlētājiem liesmu un cīņas sparu. Jo treneris bija tas, kurš nemitīgi kurināja, bikstīja ogles, lai tās kvēlotu. Tāpēc esi kopā ar draudzi, esi kopā ar savu vadītāju, esi kopā ar savu mācītāju, esi tur, kur ir draudze. Neej nost no degošiem cilvēkiem, ķeries pie viņu svārku stērbeles, vērtē laiku kopā ar savu mācītāju, vērtē laiku kopā ar savu grupiņas vadītāju. Tā ir tāda gudrība – būt kopā. Būt blakus Dieva cilvēkam, būt blakus savam Mozum. Man tā ir ļoti liela atklāsme. Es saprotu, ka BŪT KOPĀ ir atslēgas vārdi. Būt kopā, lai es savu uguni uzturētu degošu. Man ir ļoti svarīgi būt kopā ar savu mācītāju, ar savu Dieva vīru. Un es esmu ievērojusi, ka pēc tam man ir atbildes no Dieva, man ir citādākas personiskās attiecības ar Dievu, arī emocionāli jūtos citādāk. Es vienmēr saprotu komandas nozīmi un vienmēr saprotu, cik svarīgi ir būt kopā. 

Es esmu cilvēks, kuram ir diezgan viegli piedot. Es mazliet padusmojos, bet “apgriežos uz papēža” un esmu jau piedevusi. Bet bija viens brīdis manā dzīvē, kad bija ļoti grūti piedot. Es reāli mocījos, cīnījos ar nepiedošanu. Tas nepārspīlējot ilga apmēram trīs mēnešus. Katru dienu es par to domāju. Nevarēju pat normāli Dievu palūgt. Bija nepiedošana un smagums uz sirds. Un bija viena reize, kad mēs ar mācītāju vienkārši pavadījām kopā laiku. Mēs pat neko tādu nerunājām. Mēs vienkārši pastaigājāmies pa Krimuldu kopā ar komandu. Aizbraucu mājās, un nākošajā rītā man bija cits laiks ar Dievu. Un es beidzot biju dabūjusi spēku piedot. Es pati par to biju šokā. Dievs vienkārši rādīja, cik svarīgi ir uzturēt sevī uguni. Lai tu uzturētu dzīvību, ir svarīgi būt kopā. Un tas arī parasti no manis kaut ko prasa. Bija viena reize. Man tajā laikā bija maz studentu, tā bija vasara. Un, kad ir mazāk studentu, ir mazāk finanses. Ir jāmaksā dzīvokļa īre un tā tālāk. Un beidzot man piezvanīja no viena valodu centra, ka es projekta ietvaros varu no rītdienas pie viņiem strādāt. Es par to biju ļoti priecīga, un viss bija kārtībā. Un pēc brīža man piezvanīja mācītājs un uzaicināja rīt pastaigāties un pavadīt laiku kopā ar komandu. Atceros, ka es pusstundu sēdēju Rīgas centrā uz soliņa un blenzu vienā punktā. Es sapratu, ka man rīt sākas kursi, un ko viņi par mani padomās, kad es pirmo dienu sākšu srādāt, un kādu piemēru es viņiem parādīšu: pirmajā dienā jau atsaka, jau netiek, jau problēmas. Un es domāju, ka viņi mani padzīs un neslēgs ar mani šo projektu. Man tak vajag to naudu. Bet es zināju principu BŪT KOPĀ. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Es saņēmos un uzrakstīju šiem kursiem, ka diemžēl es rīt netieku, bet pēc tam es būšu. Mani neatlaida, es šo projektu veiksmīgi novadīju. Bet tās ir iekšējas cīņas, lai es būtu blakus savam Mozum. Lai es būtu blakus tam cilvēkam, kuram ir svaidījums, kuram ir Dieva klātbūtne, kura dzīvē ir izmaiņas. Un pateicoties kurām arī mana dzīve mainās. Laiks kopā ar draudzi.

Un vēl viena svarīga lieta ko esmu sapratusi – Dievs dod tev uguni. Dievs dod tev pērles. Viņš veido tevi. Un laika gaitā, sevišķi ja tu jau vairākus gadus esi draudzē,  Dievs tevī attīsta dažādus talantus, dažādas pērles. Tu esi ļoti skaists. Tu esi ļoti īpašs. Cilvēki, kas ilgāku laiku ir ar Dievu, kļūst ļoti vērtīgi. Mūsos Dievs ir ielicis labas un vērtīgas lietas, dažādus talantus. Un esmu sapratusi šo:

Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. (Romiešiem 12:1)

Nodot sevi pašus. Un es tā domāju, kur es ieguvu dziedināšanu, – draudzē. Kur es ieguvu brīvību – draudzē. Kur es iemācījos pelnīt naudu un ar to rīkoties – draudzē. Kur es apprecējos – draudzē. Kur izmainījās mana depresija, kur es tiku no tās vaļā – draudzē. Tie resursi, ko Dievs man ir uzticējis, tie ir mani talanti, un tos es nododu Dievam, Viņa rīcībā. Šie talanti, kas man ir, nepieder man. Dievs tos ir uzticējis man, lai es tos lietotu Dieva darbam un draudzei. Šie resursi ir mani, bet tajā pašā laikā visu, ko es daru, es daru saskaņā ar draudzes vīziju. Tas nenozīmē, ka es nestrādāju. Es srādāju. Laicīgais darbs man ir piektā prioritāte. Bet es savus talantus un to, ko Dievs un mans mācītājs  manī ir izveidojis un iemācījis, lietoju tur, kur tie ir paredzēti. Es 13 gadus esmu šajā draudzē, pirms tam es biju pilnīgi cits cilvēks. Un es zinu, ka šeit esmu iemācījusies daudzas labas lietas. Bet tās nav tāpēc, lai es tās patvaļīgi lietotu. Bija arī tāda situācija manā dzīvē, - veidojās tāda jauna arodbiedrība, un man piedāvāja tur srādāt. Un es zinu, ja es to uzņemtos, tad es to izdarītu ļoti labi. Ja es kaut ko sāktu organizēt, es to izdarītu ļoti labi. Jo es to vienkārši izdarītu. Bet kur es to esmu iemācījusies? – draudzē. Un es zināju, ja tas pagaidām nav saskaņā ar to, kur mēs ejam, ko man māca mans mācītājs, es savus talantus lietošu īstajā brīdī un īstajā laikā. Es ceru, ka tu saprati. Tās ir smalkas lietas. Tas nenozīmē, ka es nelietoju savus talantus, bet es tos nelietoju patvaļīgi. Man ir uzticēti talanti, pērles kā namturim. Man ir atbildība par savu dzīvi un atbildība par draudzē paveikto darbu.

Un vēl viens tāds punkts. Šī uguns ir mūsu draudzes vīzija, draudzes mācība. Tas ir tas, kā mēs elpojam, kā mēs ejam vienā solī, vienā ritmā. Un ir ieteikums neņemt uguni no svešiem altāriem. Jo ir arī sveša uguns. Tev ir sava draudze, tev ir sava vīzija, tev ir projekts visas dzīves garumā. Un, ja mēs skatāmies Joēla grāmatas 2. nodaļu, kas man ļoti patīk, tur ir sacīts tā:

Drūma, tumša, mākoņaina un miglā tīta diena. Kā necaurredzama rīta krēsla, nolaidusies zemu pāri kalniem, plūst liela, varena tauta, kāda nemūžam nav redzēta un kādas vairs nebūs uz radu radiem. Tai pa priekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai tukša kailatne; izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams. Viņi izskatās kā zirgi un drāžas uz priekšu kā skrējēji kumeļi. Viņi drāžas pāri augstajiem kalniem kā rati rīb, viņi švirkst kā uguns liesmas salmos, kā varena tauta, kas bruņojusies cīņai. Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas un visu ļaužu sejas nobāl. Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas. Viņi netraucē cits citu, ikviens ietur savu vietu; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, un ne ar ko nav aizturami. (Joēla grāmata 2:2-8 )

Nāk liela un varena tauta, un tai pa priekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Izvairīties no tās nevienam nav iespējams. Viņi izskatās kā skrējēji kumeļi, kā varena tauta, kas bruņojusies cīņai. Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu. Kā cīņās norūdīti karavīri katrs no viņiem dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas takas. Viņi netraucē cits citam, ikviens ietur savu vietu; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus un ne ar ko nav aizturami. Viņi iet vienotībā, katrs savā pozīcijā, katrs savā vietā. Katram ir vieta savā draudzē. Katram ir vieta savas draudzes vīzijā. Katram ir paredzēts iet savas draudzes vīzijā. Nevis tāpēc, lai barotos pie svešas uguns, bet savas draudzes vīzijā. Vienotībā ir spēks, un tas ģenerē uguni. Atceros, 2017. gadā mums bija līderu inkaunters, un mans personīgais piedzīvojums. Es ļoti gaidīju šo līderu inkaunteru. Bija uzaicināti viessludinātāji. Un es tik ļoti gribēju piedzīvot Dievu! Lai Viņš man pieskaras. Es to ļoti gaidīju. Un tā sanāca, ka par mani tur lūdza, bet es neko nesaņēmu. Viss bija tā kā pīlei ūdens. Domāju, ka, nu, redz, pat Dievu nevaru piedzīvot. Bet reizēm jau gribas arī tās emocijas. Un tad, kad mūsu mācītājs runāja pēdējā dienā pēdējo tēmu par vīziju, man Dievs tā pieskārās, ka es gulēju uz grīdas, raudāju un piedzīvoju Dievu, un es dzirdēju ausīs vārdus: “Tikai tā un ne citādāk. Tavs mācītājs un tā mācība, un ne citādāk.”

Tā es esmu sapratusi, ka uguns nav vienreizējs pieskāriens. Bet, kad tu ej savas draudzes mācībā, soli pa solim, kopā, vienotībā, katrs no mums savā pozīcijā uz priekšu, katrs savā vietā, nāk dziedināšana un uguns ģenerēšana, kas ir spēks tavā dzīvē. Un tas nebūs pēc viena inkauntera. Nebūs pēc vienas konferences. Tas būs tad, kad tu regulāri dienu no dienas ierasti dari mazās lietiņas. Un vienkārši turies, jo citreiz tas ir lēmums, citreiz nav pilnīgi nekādu emociju. Tava mācība, tavs mācītājs, tava draudze. Lai tu ieņem to zemi, ko Dievs tev ir paredzējis. Soli pa solītim. Pleķīti pa pleķītim. Lūk, tajā ir uguns. Tajā ir tava dzīvība. Dienu no dienas tu kalpo Dievam. Un, ja tu esi pieņēmis izaicinājumu, ja tu patiešām kalpo, tad zini, ka tev būs. Man vismaz tā ir ļoti bieži. Kad es saku: “Es nevaru. Es vienkārši nevaru. Kā lai es to izdaru? Es vienkārši nevaru,” tad es saprotu, ka Dieva spēks manā nespēkā parādās. Jo remdenība un neitralitāte neizsauc tādas domas. Man ir vajadzība, lai Dievs apžēlojas, lai Viņš man palīdz izdarīt. Lai Viņš man palīdz grupiņu uzcelt. Viņš man palīdz uzcelt līderus. Lai Viņš man palīdz ar manu galvu, jo, kad es redzu, ka grupiņas cilvēki grēko, es to vienkārši nevaru izturēt. Man ir vajadzīga Dieva žēlastība – es pati nevaru. Un tad Dieva spēks tavā nespēkā varens parādīsies. Draudzes mācība un vīzija – dabū to sevī iekšā. Ja vīzija nedeg tevī, tad dabū to sevī iekšā. Vienkārši dabū to sevī iekšā. Lūdz atsperdamies, bet dabū to sevī iekšā. Un tur ir tava uguns, un tur ir īstā kristietība, un tur ir īstā dzīve. Āmen! Dari ar prieku.

Uguns iet Viņa priekšā un sadedzina visapkārt Viņa ienaidniekus. (Psalms 97:3)

Tad kad tu dedz Dieva ugunī, Viņš tev iet pa priekšu un iznīcina visus tavus ienaidniekus. Piemēram, slinkumu, slimības, finansiālas problēmas, neauglību utt. Dievs lieto Savu uguni, lai realizētu Savu gribu caur tevi uz šīs zemes. Un tāpēc, ja tu pakļaujies Dievam, esi Viņa mīlulītis – Viņš tevi sargās. Es esmu tik daudzas reizes redzējusi, kā Dievs sargā Savējos. Atceros, bija viens mācītājs, kas draugos lika nesmukus komentārus par mums. Nu, ļoti nesmukus komentārus rakstīja par mums. Bet viņš bija bijis mūsu draudzē, sēdējis pirmajās rindās, mācījies mūsu skolās. Un tik nesmuki par mums rakstīja, nolēja mūs ar dubļiem. Nepagāja ilgs laiks, un viņa draudze sašķēlās. Un tad viņš zināja atvainoties. Man ir ļoti žēl, ka tā notika, bet tas ir fakts. Un es esmu ļoti bieži redzējusi, kā Dievs aizstāv Savējos. Un, ja tevī deg Dieva uguns, tu zini, ka pats Dievs tevi aizstāvēs. Bet Viņš pats arī tevi pārbaudīs.

“Un šo trešo daļu Es vedīšu caur uguni un kausēšu, kā sudrabu kausē un šķīsta, un pārbaudīšu, kā pārbauda zeltu. Viņi piesauks tad Manu Vārdu, un Es viņiem atbildēšu un teikšu: tā ir Mana tauta! Un viņi teiks: Tas Kungs ir mans Dievs!” (Caharijas 13:9)

Pieliec visas pūles un dabū iekšā sevi šajā ugunī, aizdedzini sevi. Dabū sevi vīzijā, izaicinājumā. Ļauj, lai Dievs runā uz tavu sirdi. Ja kādas lietas ir jāpamaina, maini. Galvenais ir iet uz priekšu, palikt savā postenī, nepadoties. Ir kāds stāsts, kuru es atceros un kurš man palīdz grūtos brīžos, emocionālās bedrēs, ja ir kādas grūtības, galvā kaut kas aizgājis ne tā. Stāsts ir par kādu Pirmā pasaules kara virsnieku. Viņš bija artilērists, novērotājs. Un viņa uzdevums bija uzrāpties uz augsta, piesieta aerostata. Un tur no augšienes ziņot saviem lielgabala mērķētājiem, kur ir jāšauj. Un no turienes viņš ziņoja, vai šāviņi trāpa pa mērķi. Tur augšā viņš bija viens pats, pilnīgi atklāts ienaidniekam un viņu ugunij. Tas bija ļoti bīstams uzdevums. Pirms viņš to darīja, viņš trīcēja no bailēm. To bija ļoti grūti izdarīt. Bet nekad viņš nepateica nē. Viņš vienmēr to darīja un izdarīja. Un vienmēr, kad bija grūti, emocionāli grūti, viņš palika savā postenī. Paliec savā postenī. Vienalga, cik tev ir grūti, paliec savā postenī, viss ir pārejoši. Un, ja tev ir Dieva uguns, tu atkal uzliesmosi, un tā tevi dzīs uz priekšu. Galvenais, paliec un nepamet draudzi, nepamet grupiņas, nepamet savas personīgās attiecības ar Dievu. Nepamet savu komunikāciju ar savu vadītāju, savu līderi. Paliec savā vietā, vienalga kādas grūtības. Nepadodies. Jo tas, ko Dievs tevī veido, kad tu ļaujies Dieva pārveidojošai ugunij, ir ļoti vērtīgs. Tas ir ļoti, ļoti vērtīgs, sargā to, glabā to.

Un mēs esam lasījuši par dažādām atmodām, piemēram, Tallinas vējš, Pensakolas atmoda. Tur notika zīmes un brīnumi, pārdabiska Svētā Gara darbība, dziedināšanas, cilvēki nāca pie Kristus. Un notika ļoti īpašas Svētā Gara izliešanās. Taču atmodas diemžēl ir apstājušās. Kāpēc? Māceklības trūkums. Nav bijusi vīzija G12. Nevis tikai dzīvot šodienai, uztaisīt kādu koferenci, bet māceklība, vīzija G12. Tas ir tas, ko mēs darām. Mācekļu celšana. Ja ir šī vīzija, tad tādās draudzēs atmodas uguns nenoslāps. Piemēram, pasaulē vienā no lielākajām draudzēm Dienvidkorejām ir grupas, ir mācekļi.

Ir tādas lietas, kas nospiež manu sirdi un par ko es domāju, un par ko arī paraudu. Kā jau sievietēm, ir jāparaud. Tas ir nopietni manā sirdī, vienmēr bijis. Pēdējā laikā tas it īpaši man sāp. Es redzu, ka cilvēki, kas kādu laiku jau ir draudzē, varbūt jau kādus gadus ir draudzē, atslābst Dieva lietās, atkāpjas no saviem pienākumiem. Un tā liekas, ka atdziest Dievam. Nav vairs tās liesmas, ienāk vienaldzība. Tas man ir sāpīgi – to vērot, es pārdzīvoju. Esmu par to daudz lūgusi, domājusi. Un es domāju, ko lai es daru? Vadu arī savas mājas grupiņas. Man sirdī ir palīdzēt cilvēkiem. Man ļoti gribās, lai viņu dzīves mainās. Jo, ja cilvēki nedeg Dievam, agrāk vai vēlāk viņi atkāpsies no Dieva. Neevaņģelizēs, nelūgs Dievu, nelasīs Bībeli, tas ir laika jautājums, un viņi aizies no Dieva, no draudzes. Un es domāju, kā lai viņiem palīdz, varbūt vajadzētu sarāt, varbūt kaut kā stingrāk runāt. Tad es sameklēju Rakstu vietas par grēku nožēlu. Un domāju, varbūt vajadzētu kaut kā sapurināt. Es mēģinu ar viņiem runāt. Nu, protams, es cenšos kaut ko darīt, lai šie cilvēki atmostās. Un tad man bija tāds piedzīvojums. Es vienu rītu lasīju Bībeli un piedzīvoju Dieva mīlestību. Un es sapratu, ka es nevaru izdarīt neko, lai cilvēki degtu par Dievu. Es neko nevaru izdarīt, lai remdenība aiziet. Es neko nevaru izdarīt, lai bailes aiziet. Es varu runāt, varu lūgt. Bet patiesībā ir vajadzīga uguns, ir vajadzīga Dieva mīlestība. Ir vajadzīgs, lai Dievs pats pieskaras cilvēkiem. Lai Viņš izmaina viņu sirdis. Lai cilvēki piedzīvo Dieva mīlestību. Kad mēs piedzīvojam Dievu, tad saprotam, cik Viņš ir ļoti labs, un mums pašiem gribas degt. Pašiem gribas kalpot. Gribas evaņģelizēt, sludināt. Tas ir tad, kad tu pats savā kambarī satiecies ar Savu Jēzu. Tikai tas spēj izraut korķus, un nekas cits. Tas ir Viņa pārveidojošais spēks. Tas ir Viņš, kas to dara. Ir lietas, ko mēs baidāmies, ir bailes, aizspriedumi, visādi cietokšņi galvā. Un ļoti, ļoti vajag, lai Dievs ar Savu mīlestības liesmu pieskaras mums. Viņš izmaina mūs.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. (Salamana augstā dziesma 8:6)

Es nevaru pārliecināt, man nav tāds spēks pārliecināt, es esmu tikai cilvēks. Man nav spēka pārliecināt cilvēkus nodoties, nožēlot grēkus. To var izdarīt tikai Dieva mīlestība. Tas, ka Viņš pieskaras mūsu sirdīm. Un es arī sapratu, lai es varētu iet tālāk, lai es vēl vairāk varētu piedzīvot Dieva mīlestību, Viņa uguni, tad man ir jāļauj Dievam darīt tālāk manā dzīvē Viņa lietas. Vai es to varu izdarīt savā mīlestībā? Es toreiz sapratu, ka es nevaru pateikt nē, man ir dažādas bailes, toreiz es stāstīju Dievam, no kā es baidos. Kāpēc manī ir bailes iet tālāk. Katram ir savas bailes. Piemēram, viena no tām lietām, ko es atdevu Dievam, - man bija ļoti lielas bailes par nākotni, kā būs, kur ir mani sapņi, kur mani mērķi, kur cerība, kāpēc es dzīvoju. Tik traki laiki, grūta dzīve, tik grūti brīžiem ir dzīvot. Vienīgais iemesls, lai dzīvotu, ir tas, ka Viņš mani mīl. Tāpēc, ka Viņš ir manā sirdī un grib, lai es kaut ko izdaru šajā dzīvē. Un Viņam ir aicinājums man un katram cilvēkam, iet un izdarīt, iet un paveikt kaut ko. Un Viņš aicina, nevis kāds uzspiež. Viņš pats personīgi mani aicina. Un zini, ja Dievs tevi satver, tad Viņš tevi neatlaidīs. Un tas, kas tev šodien šķiet daudz, pēc kāda laika liksies maz. Jo Dievs ir bezgalīgs un ļoti daudzpusīgs.

Lasīju mācītāja pravietojumu 2017. gadā, ko arī jums nolasīšu. Tam es pilnīgi piekrītu. Šajā draudzē ir atmoda, ir vīzija, ir mērķi, ir stratēģija. Ir darbs un būs rezultāts. Mēs esam neaptverama Dieva darba centrā. Mēs esam milzīgas visaptverošas atmodas priekšvakarā. Uguns, kas izies no šīs vietas, ir neapturama. Izmaiņas cilvēku dzīvēs ir neapstrīdamas. Mēs sēžam uz vulkāna, kas teju, teju pārsprāgs un izvirdīs. Un neviens nebūs spējīgs tam traucēt. Tas ir ārpus cilvēku kontroles robežām. Āmen! Esi daļa no tā.

Sandijas Dukātes sprediķi “Uguns vs remdenība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments