TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Turpini iet uz priekšu!

Publicēja 2018. gada 11. sept. 23:41Līga Paņina   [ atjaunināts 2018. gada 11. sept. 23:42 ]
Ziņas datums 12.09.18.

Turpini iet uz priekšu! Nekad neskaties atpakaļ, centies nespert soli atpakaļ, bet ej uz priekšu Dieva gribā. Kad tu ej uz priekšu Dieva gribā, rezultāts noteikti būs. Tas ir pats labākais, kas vien var būt, – iet Dieva gribā. Vai tu vispār spēj apzināties, ka, pazīstot Jēzu Kristu par savu Glābēju, tu esi pats laimīgākais cilvēks uz pasaules? Tev nav nekā neiespējama, jo ar tevi ir pats visuvarenais Dievs, kurš ir tavs Tētis, tavs Radītājs, tavs Draugs, tavs Vislabākais. Ja tu esi iepazinis Jēzu Kristu, tad tas ir pats lielākais brīnums, kas tavā dzīvē noticis. Es tevi pamudinu turpināt iet Dieva gribā, turpināt tuvoties Viņam, turpināt meklēt Viņa vaigu, turpināt uzturēt savas personīgās attiecības ar Dievu, turpināt apmeklēt mājas grupiņas, turpināt uzņemties kalpošanu, turpināt visās dzīves sfērās iet uz priekšu. Ja tu esi atvēris savu biznesu, turpini iet uz priekšu biznesa jomā. Mēs visi veidojam attiecības ar cilvēkiem, tāpēc turpini veidot šīs attiecības un nepagursti, neatslābsti. Ja tu jau gadiem lūdz par savu dziedināšanu vai kādu citu lietu, kas tev ir vajadzīga un pieder saskaņā ar Dieva vārdu, tad turpini tai ticēt, darboties un iet uz priekšu, un tu redzēsi rezultātus savā dzīvē. Arī Dieva vārdā Mateja evaņģēlija beigās ir teikts: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas [..]” Turpini kalpot Viņam, turpini vest cilvēkus pie Viņa, neatslābsti, nepagursti, jo tu esi uzvarētājs, tu esi dzimis, lai uzvarētu. Dievs ir tevi nolicis šai pasaulē un izraudzījis, lai tu uzvarētu, Dieva plāns ir perfekts katra cilvēka dzīvē. Turpini kāpt pa savām panākumu kāpnēm un apzinies, ka Dievs tev ir devis perfektu plānu, neklausies velna melos, neklausies, ko tev saka apkārtējie, bet klausies, ko Dievs par tevi saka, un Viņš saka, ka tu esi Viņa bērns un tev viss izdosies.

Tiek rādīta bilde ar cilvēku, kurš kāpj klintī, un uzrakstu: “Ja tu patiešām vēlies ko darīt, tad tu atradīsi ceļu.” Tu kāp klintī, tev ir kādas grūtības, un turpināt ceļu uz priekšu nav viegli, bet vai tad Dievs ir teicis, ka šeit, virs zemes, būs viegli? Viņš ir teicis, ka debesīs būs labi un viegli, tur nebūs grūtību, tur nebūs skumju, tur nebūs asaru, tur nebūs sāpju, tur nebūs nekādu vaidu, tur tev nekas nesāpēs, bet šeit, virs zemes, ja patiešām vēlies kaut ko izdarīt, tad tu atradīsi ceļu, tu kāpsi augšā pa klinti un sasniegsi savu virsotni. Tu sasniegsi mērķus, ko Dievs tev ir paredzējis, ja stipri turēsies pie Viņa, bet, ja tu nevēlēsies kaut ko izdarīt, tad atradīsi attaisnojumu. Nemeklē attaisnojumu, lai apstātos ceļa vidū, neapstājies, bet ej uz priekšu, neskaties atpakaļ. Mēs zinām, ka Bībelē ir stāsts par to, ka sieva skatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu, nomira. Neskaties atpakaļ, turpini iet uz priekšu, nemeklē attaisnojumus, lai kaut ko nedarītu, meklē iemeslus, lai izdarītu! Atceries šo bildi vienmēr – tas esi tu, kurš kāpj augšā pa klinti, tu esi pieķēries virvei, šī virve ir Dievs, Dieva vārds, un tu neej viens, tu neej savā spēkā, tu ej Dieva spēkā, un otrā virves galā Dievs tur tevi, bet, ja tu neej, Dievs nevar piespiest tevi kaut ko darīt. Viņš ir tik labs un mīlošs, ka dod mums brīvu izvēli.

Mēs šī gadā sākumā sākām noturēt dievkalpojumus jaunajās, skaistajās telpās. Bet vai tu atceries, kādas šīs telpas bija tad, kad mēs pirmo reizi šeit ienācām, un cik daudz darba šeit bija jāiegulda! Ja mēs nebūtu turpinājuši darīt šo darbu, vai tad telpas būtu tik skaistas kā šodien? Vai mēs varētu tik skaisti šeit sapulcēties, būt kopā, baudīt Dieva tuvumu un klātbūtni? Ir jāiet uz priekšu, lai to sasniegtu, bet kādā brīdī atnāk pagurums, varbūt pat izmisums, vajag daudz naudas, lai telpas iekārtotu, un mums kā draudzei tas joprojām ir jāturpina darīt. Mums ir arī plāns nojaukt aizmugurējo sienu, tur būs jāturpina strādāt, katrs no jums tik aicināts nākt palīgā turpināt iesākto darbu un celt šo namu Dievam par godu, celt šo namu, lai cilvēkiem ir, kur nākt pie Jēzus. Mums ir jāturpina strādāt savās dzīvēs, kalpošanā, visās dzīves sfērās, lai mūsu dzīve būtu tik skaistā kā šīs telpas. Un telpu būve vēl ir tikai procesā, būs vēl skaistāk, tāpat arī ir ar mūsu dzīvēm – mēs soli pa solim ceļam savu dzīvi, tuvojamies Viņam, iztīrām savu dzīvi. Katrs ikviens no jums, kurš ir ar Dievu, var tagad padomāt, no kā Dievs tevi ir atbrīvojis un cik lielas pūles tev bija jāpieliek, lai būtu tur, kur esi tagad šodien! Ir tik grūti atteiktos no sliktajiem ieradumiem, bet ienaidnieka uzceltās sienas un gadiem ilgie meli par sevi ir jānojauc un jāpaceļas Dieva spēkā, un Dievs tev dod spēku nojaukt šīs sienas. Es aicinu tevi turpināt strādāt pie sevis, savas kalpošanas, savas dzīves, savas mājas grupiņas, savas dziedināšanas, pie savas labklājības. Nojauc visas šīs sienas, visu, kas vēl ir palicis.

Mēs katrs esam ar Dievu savā līmenī. Cilvēks, kas jau desmit gadus ir ar Dievu un turpina Viņam tuvoties, ir citā līmenī nekā tas, kurš tikko atnācis pie Dieva. Tas ir tāpat kā zīdainis, kurš tikko piedzimst, viņš vēl ir maziņš. Tagad mēs visi esam lieli, bet kādreiz mēs visi bijām tikpat maziņi. Dievs skatās uz to, kādā līmenī tu esi, un Viņš nesagaida no tevis vairāk par to cik tu spēj attiecīgi pēs sava līmeņa. Dievs zina visas tavas situācijas, visas tavas problēmas, visas grūtības, rakstura nepilnības, un Viņš neprasa no tevis vairāk par to, ko tu spēj izdarīt, bet Viņš tev saka: “Turpini tuvoties Man, turpini nodoties Man, turpini darīt tās lietas, ko Es tev saku.” Runājot par zīdaiņiem, varam pieminēt mūsu meitas nesen piedzimušo brīnumu, kuram tagad ir jau viena nedēļa un viena diena. Es skatos uz šo mazo bērnu un saprotu, ka viņa ir brīnums. Viņu sauc Abigeila, kas nozīmē “tēva prieks”, tā bija ļoti skaista un gudra sieviete Bībelē. Mēs ar mācītāju skatāmies uz šo meitiņu un jau no paša pirmā mirklīša viņu apbrīnojam un mīlam, un arī šodien es redzēju, kā cilvēki viņu apbrīno. Kad tu atnāc pie Dieva, Viņš tevi tieši tāpat apbrīno, Viņš tieši tāpat kā mēs sakām: “Kādas viņai maziņas rociņas! Kādas viņai kājiņas! Kā viņa tās rociņas noliek uz sevis!” Mēs apbrīnojam šo mazuli, un Dievs apbrīno tevi tieši tāpat, ja esi mazulis Dievā. Viņš tevi apbrīno un neko nesagaida no tevis. Vai tad vecāki sagaida, ka tikko dzimis mazulis sāks iet pats savām kājām uzreiz? Nē, mēs priecājāmies par visām mazajām darbībām, ko šīs mazais cilvēks atbilstoši savam vecumam veic. Kad bērns aug lielāks, mēs no viņa sagaidām vairāk – mēs gaidām, ka bērns sāks iet, skriet. Arī Dievs dara tieši tāpat, un Viņš zina, kādā līmenī tu esi, un, ja tu esi vēl zīdainis, tad tas ir ienaidnieks, kas tev saka, lai uzreiz sāc skriet un pārspēt visus, kas jau gadiem kalpo. Atceries, ka Dievs apbrīno tevi tajā līmenī, kurā tu atrodies, un Viņš nesagaida no tevis vairāk. Ja tu esi atnācis uz dievkalpojumu, tad tu arī kaut kādā līmenī tici Dievam, varbūt pat tu esi pirmo reizi dievkalpojumā, bet kaut kādā mērā tu tici, ka Dievs ir, tu dzirdi Viņa Vārdu. Ir svarīgi iet uz priekšu, kad ir viegli un labi, kad ir grūti un smagi, kad ir slimības brīži, ir svarīgi nesarūgtināties un iet uz priekšu, neskatoties uz nekādiem apstākļiem un situācijām.

“Un Viņš sacīja: "Kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: mīļais, aizdod man trīs maizes, jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā, – un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?"” (Lūkas 11:5-13)

Ja tu esi neatlaidīgs un turpini tuvoties Dievam par kādu savu situāciju, un turpini klauvēt, Dieva vārds saka, ka tavas neatlaidibas dēļ Viņš tev dos tik, cik tev vajag. Nevis nedaudz maizes, nedaudz svētību, bet tik, cik tev vajag, cik tu vēlies saņemt svētības no Viņa. Cik daudz tu vispār redzi – cik lielā mērā Viņš tevi var svētīt? Vai tu ieraugi savas svētības un paņem tās? Vai tu domā, ka tās tev pienākas? Jo Rakstu vietā draugs domā, ka viņam pienākas. Tu saņemsi tik, cik tu domā, ka tev pienākas un cik tu turpini klauvēt. Tālāk ir teikts, ka mēs dabūsim visus Dieva apsolījumus. IKVIENS, KAS LŪDZ, TAS SAŅEM! Satver šo Vārdu savai dzīvei un lieto to! Saproti, ka tas ir domāts tieši tev tieši tagad!

Neapstājies mirkli pirms uzvaras! Cilvēkiem ir tendence apstāties un padoties tieši pirms uzvaras sasniegšanas. To var redzēt elementārās ikdienas situācijās. Piemēram, ja tu skrien, lai uzlabotu veselību, un gadās kāds garāks maršruts, tad pēkšņi galvā rodas domas, ka tu vairs nevari, ka tev vispār nav vajadzība sevi tā spīdzināt, mocīties, ka tu varēji tā vietā darīt kaut ko citu. Tu zini, ka tas ir labi tavai veselībai, figūrai, tev pašam, sirdij, un tomēr gribas apstāties pirms maršruta beigām. Ir tik daudz cilvēku, kuri apstājas pirms maršruta beigām, ir tik daudz kristiešu, kuriem svētība ir tieši priekšā, bet viņi apstājas pirms maršruta beigām, viņi pieņem lēmumu neturpināt iet uz priekšu, un ir cilvēki, kuri pieņem lēmumu neturpināt iet ar Dievu. Turpini iet ar Dievu, turpini skriet ar Viņu, turpini nodoties Viņam, turpini meklēt Viņu. Nesen mācītājam bija dienas citāts: “Viens no galvenajiem neveiksmes iemesliem ir tas, ka iesākto darbu nepabeidzam līdz galam. Bieži vien apstājamies piecas minūtes pirms rezultāta sasniegšanas.” Cilvēkiem ir tendence apstāties piecas minūtes pirms atbilde ir atnākusi. Neapstājies, turpini iet, turpini rakt un turpini darīt.

Kad es vēl biju pavisam jauna, man sāka konstanti sāpēt labā roka. Tas viss notika pakāpeniski. Es aizgāju pie dakteres, un viņa teica, lai dzeru zāles, uzlieku sarkano diedziņu, un gan jau pāries. Viņa teica, ka tas ir no slodzes un noguruma. Gāja dienas, nedēļas, mēneši, gadi un roka nepārstāja sāpēt. Es mocījos gadiem, pēc tam man sāka sāpēt otra roka. Es staigāju pie dažādiem ārstiem, profesoriem, baucu uz Rīgu, lai meklētu savai problēmai atbildi. Ko es tam visam paralēli darīju? Es turpināju ticēt, ka Dievs mani dziedina, pat ja man sāpēja roka, sāka sāpēt otra roka, spranda, mugura un pat kājas. Es turpināju ticēt un apliecināt, ka Tas Kungs ir mans Ārsts, ka Viņš mani dziedina. Ārsti teica dažādas diagnozes, viens teica, ka jāoperē, bet cits, ka jāliek roka ģipsī. Es sapratu, ka ārstiem diagnozes nesakrīt un es viņiem neuzticos, bet Dievam es uzticējos. Viņš zināja mana problēmu! Dievs zina tavu situāciju, tavu problēmu. Viņš zina, kad tu ej cauri kādai slimībai, salauztu attiecību posmam. Viņš zina, kad tu ej cauri kādām problēmām darbā, problēmām kalpošanā. Dievs to visu zina! Dievs zināja arī manu situāciju. Un Dieva vārdā ir teikts, ka Dievs ir mūsu ārsts.

„ [..] un sacīja: "Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo ES ESMU TAS KUNGS, JŪSU ĀRSTS.” (2. Mozus 15:26)

Es turpināju apliecināt, ka Dievs ir mans Ārsts, Viņš mani dziedinās un atbrīvos. Gāja gadi, bet es turpināju neatlaidīgi apliecināt savu dziedināšanu. Par mani lūdza dažādi kalpotāji, sludinātāji un mācītāji.

„Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:3)

Paralēli tam velns manā prātā zīmēja, ka es nopietni saslimšu, jo man palika sliktāk, sāka sāpēt jau mugura, kājas, un viņš meloja, ka es ilgi nenodzīvošu. Velns uzzīmēja, ka es drīz būšot ratiņkrēslā, un mans vīrs mani kopšot. Neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicināja lielai kalpošanai, viņam vēl būs jākrāmējas gar mani. Velns zīmēja šīs ainas acu priekšā, tāpēc man tobrīd bija svarīgi piepildīties ar Dieva vārdu, turpināt lasīt Dieva vārdu un turpināt teikt, ko Dievs saka par šo situāciju. Dievs saka, ka Viņš tevi dziedinās, ka Viņa brūcēs tu esi dziedināts, atbrīvots, brīvs. Slimības dēļ es pat nevarēju aplaudēt Dievam, nevarēju normāli mazgāt veļu, man bija jāatstāj savs darbs, jo mana roka jau bija nespēcīga. Kad ir pavisam smagi, tad gribas teikt, ka šai situācijai nav risinājuma, bet es turpināju apliecināt Dieva vārdu un saņēmu dziedināšanu. Vienā reizē mācītājs lūdza par mani, un visas šīs slimības, visi šie nespēka gari mani atstāja redzamā veidā. Bija redzams, kā šie dēmoni aizgāja no manas dzīves, un es kļuvu pilnīgi vesela. Dievs mani dziedināja un atbrīvoja vienā mirklī. Protams, tā bija cīņa, man bija jāturpina ticēt, apliecināt Rakstu vietas, bet es izcīnīju savu uzvaru. Tagad esmu jau aizmirsusi, kā tas ir, kad kaut kas sāp. Man vispār vairs nekas nesāp, un es esmu vesela jau trīspadsmit gadus. Man nav nekādas veselības problēmas, un es varu brīvi aplaudēt, lēkāt, dejot, skriet, lēkt, peldēt, iet uz sporta zāli. Kad pēc daudziem gadiem atkal varēju aplaudēt Dievam, es biju tik laimīga! Kad aplaudēju, es atceros, ka Dievs mani ir dziedinājis, jo es turpināju uzticēties Viņam, es turpināju paļauties uz Viņu, es turpināju apliecināt Viņa vārdu, Viņa gribu manai dzīvei. Kad tu slavē Dievu, kad tu Viņam aplaudē, kad tu Viņam gavilē, tad atceries, ka ir cilvēki, kuri to nevar darīt, ka ir cilvēki, kuri ir slimības gultā. Novērtē to, ka esi vesels, jo pirms tam es biju jauna meitene, un es nedomāju, ka mani piemeklēs šāda kaite, kurai ārsts nevar palīdzēt.

Vakar sākās mūsu evaņģelizācijas tūre pa Latviju – bijām Liepājā un Saldū. Cilvēkiem tik ļoti vajag Jēzu! Viņiem tik ļoti ir vajadzīgs Dieva spēks un Dieva pieskāriens. Kad es ieraugu cilvēkus, kuri ir slimi, kuri ir slimības gultā, šīs vecmāmuļas, kuras raud, kuras apķeras apkārt, es raudu līdz ar viņām. Ir jāturpina stāstīt cilvēkiem par Dievu, viņiem tas ir vajadzīgs. Ir jāturpina lūgt par viņiem, par viņu dziedināšanu, par viņu atbrīvošanu. Mēs esam šī gaisma. Turpinām kalpot Viņam, turpinām cilvēkiem stāstīt par Dievu.

Es kādreiz neatlaidīgi meklēju darbu, meklēju, kamēr atradu. Ja tev nav darba, tad turpini meklēt darbu. Man bija sešpadsmit gadu, es staigāju uz katru iestādi un prasīju darbu. Es tikko biju pabeigusi pamatskolu un sākusi mācīties vakarskolā, lai skolu varētu apvienot ar darbu. Es neatlaidīgi gāju un prasīju, un teicu, ka varu traukus mazgāt, grīdas slaucīt, mizot kartupeļus. Es staigāju, meklēju un ticēju, ka atradīšu darbu. Es nepieņēmu domu, ka man nebūs darba, jo bez tā nevarēju. Arī, izmisīgi meklējot Dievu, mēs nevaram bez tā. Meklē darbu, kamēr tu to atrodi. Es ļoti ātrā laikā atradu šo darbu. Man bija divi darba piedāvājumi, mazpilsētā, laukos, kur ir maz iedzīvotāju, kādi divi tūkstoši. Es par to biju arī lūgusi Dievu un sēdēju mājās, un domāju uz kuru darbu man iet. Nevarēju izvēlēties, jo vienā darbā es zināju, ka to pratīšu, jutīšos tur droši un ērti, bet otrs darbs bija pavāra darbs, un es nekad neesmu bijis pavārs. Man bija sešpadsmit gadu, un es vēl tā nepratu gatavot, servēt galdus, traukus, dekorēt. Es pieņēmu izaicinājumu iet grūtāko ceļu. Pieņem savā dzīvē izaicinājumu un ej uz priekšu. Nepaliec šajā vidē, līmenī, kur tev ir ērti, jo ir tik viegli, kad tu zini visu ierasto un ir tik grūti izkāpt no ierastās laivas un sākt iet pa ūdens virsmu. Pieņem izaicinājumu un turpini kalpot Dievam. Es strādāju par pavāru, man bija ļoti labs darbs, es visu iemācījos, Dievs man pārdabiskā veidā palīdzēja visu apgūt. Manā darba grāmatiņā bija rakstīts “pavārs”, un es nekad nebiju to mācījusies, mani apmācīja. Tas bija Dieva brīnums. Tā bija viena no divām kafejnīcām Ainažos. Mazpilsētā nav daudz cilvēku, tāpēc ēst daudz nevajag, bet mani tur paņēma darbā. Dievs pārdabiski palīdz dažādās situācijās, kad mēs turpinām iet, kad mēs turpinām meklēt.

Lai mēs veiksmīgi turpinātu iet Dieva gribā mums ir vajadzīgas attiecības ar Dievu. Attiecības ar Dievu tajā līmenī, kur tu esi. Sāc ar mazumiņu! Es zinu cilvēkus, kuri ir sākuši ar dažām minūtēm, līdz tās pārgāja par desmit, divdesmit minūtēm un tad stundām.

„Esiet pastāvīgi lūgšanās, esiet ar tām nomodā ar pateicību.” (Kolosiešiem 4:2)

Jēzus mums rāda paraugu – Viņš iet vientuļās vietās un lūdz Dievu. Jēzus, Dieva Dēls, pats Dievs rāda, ka Viņam šeit ,uz zemes, ir vajadzīgs spēks. Mums vēl jo vairāk. Mums vajag Dievu, Viņa vaigu, lai mēs turpinātu iet uz priekšu. Mums ir vajadzīgas attiecības ar Dievu, un ir svarīgi izstrādāt ieradumu meklēt Dieva vaigu. Kad pamosties no rīta, sāc ar lūgšanu. Kad es pamostos, es jau esmu izstrādājusi ieradumu tūdaļ lūgt Dievu. Es zinu, ka Viņš mani sargāja miegā un pamostoties es jau sāku slavēt. Kad tu izstrādā ieradumu, pēc tam tev veidojas vajadzība pēc tā! Sākumā labos ieradumus nav tik viegli izstrādāt, no sākuma tu sevi piespied darīt pareizas lietas – sportot, pareizi ēst, attiecības ar Dievu. Kad tu sevi esi piespiedis, tev izveidojas pareizs ieradums. Katru rītu man jau tas ir ieradums. Es nevaru bez tā, tas ir mans gaiss, ko es elpoju, tā ir mana maize, ko es ēdu. No sākuma ir ieradums, kas tev ir jāizstrādā, pēc tam ir vajadzība, bez kuras tu nespēj. Tā notiek arī tiem, kas ir atkarībās. Cilvēks, kurš pirmo reizi paņem cigareti, jau nav vēl atkarīgs, viņam tikai sākas ieradums, un pēc tam viņš vairs nevar bez tā. Tāpat ir arī ar sportu, ar ūdens dzeršanu. Es katru rītu pēc pamošanās dzeru ūdeni, tas ir ieradums. Kādreiz man to negribējās, bet es izstrādāju ieradumu to darīt. Es dzēru, tāpēc ka tā vajag, un sapratu, ka, dzerot ūdeni, jūtos labāk. Es turpināju to darīt, turpināju veidot ieradumu un pēc kāda laika bez tā vairs nevarēju. Tagad es pamostos un gribu dzert, mans organisms prasa ūdeni. Tāpat ir ar nepareizu ēšanu. Ja ir izstrādājies ieradums ēst ļoti daudz saldumu, tad organisms tos prasa. Tam vajag konkrētu cukura devu, lai justos normāli, bet tev liekas, ka tu vienkārši vēlies apēst šokolādi. Protams, ja ēd normas robežās, tad tā ir cita lieta.

„Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet, kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi. ” (Salamana pamācības 11:14)

Mums ir vajadzīga draudze, lai veiksmīgi turpinātu iet Dieva gribā, lai turpinātu iet uz priekšu. Tagad uz ekrāniem tiks parādīta fotogrāfija, kas pierādīs, ka draudze ir vajadzīga! Uz ekrāna tiek rādīta fotogrāfija. Fotogrāfijā ir vilki, un vilki ir gudri, viņi zina, ka jāturas kopā. Tur ir parādīts, kā vilki dodas ceļā. Pirmie trīs vilki, kas iet pa priekšu, ir veci un slimi. Viņi iet pa priekšu, lai noteiktu tempu grupai, lai tie netiktu pamesti. Nākamie pieci vilki ir spēcīgākie un labākie, un to uzdevums ir aizsargāt priekšējos, ja notiek uzbrukums. Pa vidu esošie vilki ir aizsargāti no uzbrukumiem. Nākamie pieci, aiz šiem, arī ir starp stiprākajiem un labākajiem. To uzdevums ir aizsargāt grupu no aizmugures, ja notiek uzbrukums. Pēdējais ir līderis! Viņš pārliecinās, ka neviens netiek atstāts aiz muguras, viņš nodrošina grupas vienotību. Viņš vienmēr ir gatavs skriet uz jebkuru pusi, lai aizsargātu un ir kā miesassargs visai grupai. Tur ir sava kārtība, un visi šie vilki kopā ir aizsargāti. Jautājums – vai viņi pa vienam būtu aizsargāti? Tāpat arī cilvēks viens pats garīgi mirst. Mums ir vajadzīga draudze un sava mājas grupiņa. Tā ir vilku gudrība. Mums vajag šo gudrību un mēs arī to ņemam un pielietojam.

„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18 )

Dieva vārds saka, ka velns neuzvarēs to cilvēku, kurš ir draudzē. Velns nevar mūs uzveikt, ja mēs esam draudzē. Mēs esam aizsargāti, ja esam mājas grupiņā. Mums ir savs vadītājs, kurš mums palīdz iet ticības ceļu.

„Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. ” (Apustuļa darbi 2:41-47)

Kad tev pieder šīs svētības? Kad tu esi draudzē. Tad ir visas svētības, tad var iet pa panākumu kāpnēm, var tuvoties Dievam, var mierīgi iet uz priekšu. Es jums izstāstīšu vienu stāstu par vīru, kam bija pieradināts vanags. Vanags ik dienas palīdzēja viņam medībās. Kādu dienu, kad viņi bija devušies medībās, vīrs jutās ļoti izslāpis, viņam gribējās dzert, jo viņi jau ilgi bija ceļā. Tieši tad vīrs ieraudzīja mazu ūdens straumīti,kas pilēja no klints lejā, pavisam maza ūdens straumīte. Viņš nopriecājās, ka ir atradis ūdeni. Mednieks paņēma krūzi un tecināja tajā ūdeni. Kad viņš jau grasījās dzert ūdeni, vanags ar uzbrukumu izsita medniekam krūzi no rokām, un ūdens izlija. Vanags visas reizes, kad mednieks grasījās dzert, izsita viņam krūzi no rokām. Vīrs palika dusmīgs, izvilka zobenu un cirta vanagam. Pēc tam, kad vanags bija beigts, mednieks paskatījās asins peļķē un sāka domāt. Viņš iedomājās, ka vanags varbūt zināja kaut ko, ko viņš pats nezināja. Viņš domāja, ka varbūt ir kāds iemesls, tāpēc nolēma uzkāpt klints augšā un paskatīties, kas tur ir. Kalna galā viņš ieraudzīja, ka ūdenī gulēja beigta, indīga čūska. Indīgais ūdens lēnām pilēja lejā un tecēja viņa krūzē. Vanagam bija zināšanas, ka ūdens ir indīgs, tāpēc viņš darīja visu, lai pasargātu savu saimnieku. Kad mēs esam draudzē, mājas grupā – mēs esam pasargāti! Mums ir vadītājs, kurš redz no klints augšas, kas tev nenāks par labu, un palīdz. Tāpēc ir svarīgi būt mājas grupā un draudzē.

Padzen jebkādas šaubas, nelaid tās sevī iekšā, aizslēdz visas durvis šaubām. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem pirmajos soļos ar Dievu, ir šaubas par Viņu. Viņi šaubās par Dieva esamību.

„Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” (1. Mozus 1:1)

Kurš radīja debesis un zemi? Ja tev ir kādas šaubas par Dievu, tad lasi Bībeli!!! Tālāk ir aprakstīts, kā Dievs šo pasauli radīja, kā Dievs radīja cilvēku. Mēs visapkārt redzam Dieva varenību un Dieva darbus. Padomājot arī par to, kā mēs paši esam piedzimuši. Kā Dievs to visu ir iekārtojis – tieši vīrietis un sieviete sanāk kopā, bet ne jau tāpat vien pasēž un iedzer tēju, bet viņiem ir kaut kas speciāli jāizdara. Tas pat nav pamīlēties, pabučoties. Ir speciāli jāizdara konkrēta darbība, un tad rodas bērni. Tas ir pārdabiski. Dievs to visu ir radījis pārdabisku! Dievs ir varens Viņš ir visa iesākums, Viņš ir visa nobeigums. Dievs ir! Atmet jebkādas šaubas par to. Ja tev rodas šaubas, apliecini Dieva vārdu sakot: “Nē, Dievs, Tu esi!” Nevis vienkārši Dievs, jo cilvēki ar vārdu “Dievs” saprot daudz ko, bet Jēzus Kristus ir vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība. un caur Viņu mēs tiekam glābti. Pateicoties Viņa upurim, Viņa izlietajām asinīm, kad Viņš samaksāja cenu par mums, lai mēs tiktu glābti. Tāpēc lai aiziet jebkādas šaubas par Dieva esamību!

“Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” (Jēkaba 1:3)

Ja trūkst gudrības, trūkst saprašanas, nāk šaubas, lūdz Dievu, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams. Kā Dievs dod? Devīgi! Nepārmezdams! Daudz! Dāsni!

“Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim.” (Jēkaba 1:6)

Dievs mums māca lūgt nešaubīdamies. Jo vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems. Aizdzen jebkādas šaubas no savas dzīves un turpini iet uz priekšu. Ja nāk šaubas – lasi Dieva vārdu, piepildies ar Dieva vārdu, apliecini Dieva apliecinājumus.

Izstāstīšu kādu piemēru, kuru stāstīja kāds cilvēks, kurš šobrīd ir liels kalpotājs. Viņš dara lielu Dieva darbu, bet, kad vēl bija pusaudzis, viņam bija šaubas par Dievu, šaubas par Dieva esamību, vai tas Dievs ir Jēzus, Kurš radījis šo pasauli. Reiz viņš aizgāja pie sava vectēva, kurš remontēja savu saplīsušo velosipēdu. Ritenis bija apmests riņķī, stūre uz leju, rati uz augšu. Vectēvs, kaut ko tur darot, sacīja, ka puika kalpos Dievam, un stāstīja par Dievu. Tā parasti dara vecāki, kuri tic – viņi vienmēr apliecina, tic, pravieto par saviem bērniem. Puika atbildēja, ka nespēj ticēt tam, ko neredz. Vectēvs paņēma riteni, iegrieza to un jautāja: “Vai Tu redzi spieķus šajā ratā?” (Mēs zinām, ka spieķus nevar redzēt, ja rats ātri kustās) Puika atbildēja, ka neredz. Un vectēvs teica: “Pamēģini ielikt tur pirkstu, pamēģini aptaustīt to, ko Tu neredzi!” Dievs ir mums visapkārt, ir tikai jāatver acis un jāsaredz. Pieskaries Viņam, un tava dzīve izmainīsies, atver savu sirdi Dievam, un tava dzīve izmainīsies. Turpini kalpot Viņam, turpini iet uz priekšu un redzēsi Dieva brīnumus savā dzīvē. Ne tikai citu cilvēku dzīvēs, bet arī savā.

Cilvēki daudz saka, ka neredz Dievu, un tāpēc Viņam netic. Vai mēs redzam vēju? Neredzam! Arī zālē caur logu pūš vējš, mēs to neredzam, bet jūtam, mēs neredzam pašu vēju, bet redzam, kā aizkari plīvo. Mēs redzam postījumus, ko izdara vējš, mēs redzam vēju darbībā, un tāpat ir arī ar Dievu – mēs Viņu neredzam, bet redzam Dieva darbību.

Vēl viens piemērs – ticīgs klients atnāk pie friziera, un viņi sāk runāt par Dievu. Frizieris saka, ka netic Dievam un, ja būtu Dieva, tad nebūtu apkārt tik daudz ļaunuma, nebūtu bērniņi, kas nomirst badā, nebūtu karš, nebūtu dusmas, nebūtu alkoholisms. Vēlāk klients izgāja āra no frizētavas, skatījās apkārt un redzēja, ka uz ielas ir cilvēki ar gariem, nekoptiem matiem. Viņš ieskrēja atpakaļ frizētavā un teica: “Ziniet, frizieru nav!” Frizieris samulsa un jautāja: “Kā nav? Es taču te esmu, te ir arī mani kolēģi, kuri frizē klientus.” Klients atbildēja: “Ja jūs būtu, tad nebūtu tik daudz nefrizētu cilvēku!” Frizieris atbildēja, ka tā ir pašu cilvēku vaina – viņi paši nenāk pie friziera, tāpēc tādi ir. Tāpat ir ar Dievu – Viņš ir, bet ne visi pie Viņa iet. Ir tik daudzi cilvēku, kuri neatnāk pie Jēzus un tāpēc viņu dzīvēs nav svētību.

Mums ir jātic, ka Dieva spēks mūsu dzīvē ir reāls! Nevis tikai tavam kaimiņam, bet tieši tev! Ticība nāk caur dzirdi, tāpēc ir svarīgi, ko mēs klausāmies. Ticība nāk caur redzi, tāpēc ir svarīgi, ka mēs piepildāmies ar Dieva vārdu. Un ticību mēs audzējam, lietojot to, kas mūsos aug caur mūsu redzi un mūsu dzirdi, tāpēc ir svarīgi būt dievkalpojumā, mājas grupiņā, piepildīties ar Dieva vārdu, to lasot un klausoties. Ja mēs klausāmies visu, kas ir pasaulē, tad ticība zūd. Varbūt ir kāds, kurš tev regulāri saka, ka tu nevari? Protams, ka Tava ticība sāk izšaubīties.

Ir svarīgi iedarbināt savu ticību un lietot to! Līdzīgi kā mašīnu iedarbināt. Rāda video, kā iedarbina Lamborghini mašīnu. Tā ir tava ticība! Ko tas līdz, ka tev Lamborghini stāv pagalmā, bet tu nekad ar viņu nebrauc? Tu nelieto to, kas tev ir dots! Lai lietotu automašīnu, no sākuma ir jāiekāpj mašīnā, jāpaņem atslēgas, jāieliek aizdedzē un jāiedarbina. Un vai ar to pietiek? Pietiek tikai sēdēt iedarbinātā automašīnā, kad uz priekšu nevirzies, bet tev ir plāns aizbraukt evaņģelizācijā vai aizbraukt uz darbu, un tu nebrauc, tikai tici, ka būsi tur? Tad svarīgais moments ir pārslēgties no parking režīma uz drive režīmu. Mašīna sāk lēnām ripot, un kas ir nākamais solis? Tev ir jāuzliek sava kāja uz gāzes pedāļa un jāspiež grīdā, un jābrauc. Jāiet uz priekšu ātrā tempā! Iedarbini savu ticību! Lieto to! Iedarbini visu to potenciālu, ko Dievs tevī ir ielicis! Uzdrīksties sapņot vairāk, uzdrīksties vairāk redzēt, uzdrīksties iet uz priekšu, uzdrīksties iespiest pedāli grīdā un braukt ļoti ātrā tempā uz priekšu. Kad cilvēki iet uz priekšu, viņi iedarbina savu ticību, un Dievs pārdabiskā veidā palīdz viņiem saņemt savu brīnumu.

“Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” (Mateja 15:21)

Jēzus sievai neatbildēja nevienu vārdu! Iedomājies, ka tu ej pie cilvēka un prasi viņam kaut ko, un tas cilvēks tev neko neatbild. Ko viņai būtu jādara? Jāapvainojas? Viņa turpināja iet un neatlaidīgi lūdza, lai saņemtu savu brīnumu, lai saņemtu savu dziedināšanu, lai saņemtu savu atbrīvošanu, un tad pēkšņi Jēzus viņai pateica, ka viņai nepienākas šī dziedināšana. Bet ko darīja sieviete? Viņa turpināja iet uz priekšu, viņa gāja pie Jēzus, viņa neapstājas un metās Viņa priekšā uz ceļiem, lūdzot pēc palīdzības. Un tad Jēzus atbildot sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Un viņa atbildēja: “Tā gan, Kungs, bet sunīši tomēr ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Viņa nestrīdējās pretī un pazemīgi visam piekrita pat tad, kad viņu pazemoja. Viņa turpināja iet pie Jēzus un lūgt palīdzību. Ja kāds pasaka, ka tev kaut kas nepienākas, tad tici tam, ko saka Dieva vārds, tici tam, kas rakstīts Dieva vārdā, un tur ir teikts, ka Jēzus nomira par visām tavām slimībām un kaitēm, caur Viņa brūcēm tev pienākas dziedināšana. Situācija ar šo sievu bija specifiska, jo Jēzum bija konkrēts laiks, kuru Viņš pavadīja starp konkrētiem cilvēkiem, kuriem kalpoja, bet šī sieviete nebija viena no tām. Tomēr viņa metās Viņam virsū un ticēja, tāpēc notika brīnums. Tici, ka Jēzus tev atbildēs, turpini nodoties Viņam, un svētības tavā dzīvē būs neizbēgamas!

Vēlos padalīties ar vīziju, kuru Dievs man vairākas reizes atklāja – gan šodien slavējot, gan mājās lūdzot Viņu. Viņš man rādīja, ka virs mūsu draudzes ir milzīgs trauks ar Dieva svētībām! Viņš lej šīs svētības pār mums un saka, lai mēs tikai paņemam tās, lai mēs tās pieņemam, lai mēs turpinām iet uz priekšu. Brīnumi mūsu dzīvē neapstāsies, Viņam ir visas svētības, Viņam ir viss, kas tev ir vajadzīgs, tas ir pie Viņa. Nemeklē to citur, meklē to pie Viņa. Viņš izstiepj Savu roku pretī mums, lai izvilktu mūs ārā no problēmā, bet mums Viņam ir jāpieķeras, mums ir jāiet uz priekšu un jātuvojas Viņam. Pats visuvarenais Dievs svētī mūs ar visu to, kas Viņam ir. Dievs grib svētīt, vairot, dot visas svētības, ko Viņš tev ir paredzējis. Es tevi aicinu šājā brīdī – pieņem lēmumu iet uz priekšu, pieņem lēmumu saņemt no šī debesu trauka svētības, pieņem lēmumu tverties pie Viņa rokas un saņemt atbildi uz savu lūgšanu, savu brīnumu, savu dziedināšanu, savu atbrīvošanu.

Debesu Tēvs, mīļais Tēti, mēs nākam pie Tevis, mēs izstiepjam savas rokas pretī Tavām rokām, Dievs. Paņem mūs, Dievs, aiz mūsu rokām un izcel mūs ārā no visām problēmām, no visām grūtībām, Tu iecel Savā mīlestībā, Savā apgādībā. Paldies par visām Tavām svētībām, kas ir piepildījušas Tavu trauku, kas tagad līst pār mums. Izraujies ārā no savas problēmas! Tici Viņam! Ej uz priekšu! Dievs ir ar tevi, Dievs Tevi dziedina, Viņš tev palīdz, Viņš tevi svētī! Viņš ir svētību avots un viņam nav nekas neiespējams, ej uz priekšu, pārvari visas problēmas, visus šķēršļus Dieva spēkā! Es tevi lūdzu, Dievs, pieskaries katram vienam, pieskaries savai draudzei, atbildi katram vienam uz viņu lūgšanām. Paldies Tev, Debesu Tēvs, ka varam nākt pie Tevis arī tad, ja šķiet, ka mums tas nepienākas, mēs varam nākt pie Tevis kā šī sieva un tverties pie svētībām, tverties pie dziedināšanas, pēc atbrīvošanas. Paldies, Tev Dievs, Tu esi visu varens! Tieši tu šajā brīdī piepildi, atbrīvo un dziedini.

Gannas Jencītes sprediķi “Turpini iet uz priekšu” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments