TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Tikai evaņģēlijs!

Publicēja 2019. gada 6. maijs 22:26Līga Paņina   [ atjaunināts 2019. gada 8. maijs 03:19 ]
Ziņas datums 07.05.19.

Tad, kad tu esi bijis tur, kur ir svaidījums, tu viņu atnes sev līdzi. Es pavadīju ļoti interesantu nedēļu Ukrainā, no pirmdienas līdz sestdienai. Sveiciens no Ukrainas un sveiciens no „Jaunās Paaudzes” vecākā bīskapa Andreja Tiščenko. Viņš sveiciena vietā lika pateikt tā: „Galvenais ir veidot mācekļus!”

Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Es biju draudzē, no kuras 4-5000 cilvēku šobrīd atrodas rehabilitācijas centros. Draudze vada lielu skaitu šādu centru. Cilvēki vairākus mēnešus iziet rehabilitācijas kursu un pēc tam pievienojas draudzei un kļūst par mācekļiem, kalpotājiem. Vai tā ir atslēga tam, ka draudze Ukrainā aug? Šie centri ir atslēga tam, ka Ukrainas cilvēki iegūst brīvību? Mums nav rehabilitācijas centru, bet mēs arī augam un cilvēki iegūst brīvību. Patiesība cilvēkus dara brīvus. Brīvu dara Svētais Gars! “Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17) Brīvu dara Dieva vārds. Kad velns kārdināja Jēzu tuksnesī, viņš teica, lai Viņš dara no akmeņiem maizi, jo Jēzus bija gavējis 40 dienas. Jēzus atbildēja: „Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Dieva vārds ir konkrēts. Jūs atzīsiet Jēzu Kristu, sāksiet ticēt, ka Viņš ir Kungs, pieņemsiet Viņu savā dzīvē, ieiesiet Viņa klātbūtnē, un tad Viņš darīs jūs brīvus. Jēzus ir patiesība! Šodien tu esi vietā, kas ir dzīvības avots. Tas ir dzīvības avots, tā ir gaisma. Tā ir mūsu saule, kas dod enerģiju un dzīvību it visam. Nav iespējama dzīvība bez saules. Nav iespējama garīga dzīvība bez Jēzus Kristus, bez dievkalpojumiem, kur mēs sanākam kopā un slavējam Dievu, baudām Viņa klātbūtni un dzirdam Viņa vārdu. Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā.

Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

Tā ir patiesa, reāla brīvība! Cilvēki pasaulē strādā, cīnās visdažādākos novirzienos, rīko referendumus un revolūcijas brīvības vārdā. Cilvēki ir radīti brīvībai, jo tā Dievs ir iekārtojis. Mums no Ukrainas aizkavējās lidmašīna. Mums bija lidojums ar pārsēšanos Vīnē, un Vīnes lidmašīna sen jau bija aizlidojusi. Mēs nakšņojām kaut kādā Austrijas viesnīcā. Bija sarežģījumi, un valoda mums arī nebija, vāciski es zināju pateikt tikai vienu vārdu. Tā mēs ar sievu tur cīnījāmies, lai saprastu, kur mums tālāk jādodās. Kad es iekāpu airBaltic lidmašīnā, kur sveicinās latviski, bija laba, patīkama sajūta, jo mēs bijām mājās. Nekur nav tik labi kā mājās. Tajā brīdī, kad es iekāpu lidmašīnā, es pie sevis padomāju – Dievs katrai tautai ir nospraudis savas robežas, devis savu zemi un savu valodu, lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu un brīvībā. Katrai tautai ir vajadzīga brīvība. Lai kā arī mēs necenstos ar politiskām metodēm paturēt valsts neatkarību, tomēr izskatās, ka kaut kā tas neizdodas. Ir cilvēku daļa, kas dzīvo ilūzijā, ka viņiem ir brīvība un viņi var visu. Un ir cilvēki, kas apzinās, kādā situācijā mēs patiesībā esam.

Ukrainā es atzinu, ka Ukraina ir neierobežotu iespēju zeme, jo tur viss ir iespējams. Piemēram, bez ārsta izrakstītas receptes nopirkt antibiotikas. Pie mums tās ir stingri pēc receptes. Padomju laikā antibiotikas bija dabūjamas bez receptēm. Latvijā jāiet pie ārsta, jāsamaksā, un tad ar recepti var iet uz aptieku pēc zālēm. Es domāju, ka rezervē nopirkšu kādu paciņu antibiotiku. Iegāju aptiekā un prasīju, vai viņiem antibiotikas ir pēc receptēm, vai arī tāpat var nopirkt. Aptiekāre atbildēja, ka ir pēc receptēm, bet var arī tāpat nopirkt. Man patīk Ukraina un Ukrainas cilvēki! Es pat šodien esmu Ukrainas nacionālajā apģērbā – Ukrainas linu kreklā.

Vakar bija 4. maijs – Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena. Citviet šo dienu atzīmē kā Zvaigžņu karu dienu. Mēs atzīmējam neatkarības atjaunošanas dienu, kad pēc ilgstošas okupācijas Augstākā Padome balsojot pieņēma lēmumu nostāties uz suverēnas valsts ceļa. Komunisti izgāja ārā no zāles un nepiedalījās balsošanā. Pie Parlamenta ēkas bija cilvēku masas. Tie bija svētki Latvijai. Es tajā laikā dienēju Padomju armijā. Man arī tie bija svētki. 1991. gada janvārī ar rungām rokās bija jāizstāv sava neatkarība. Tieši tāpat notika arī 1918. gadā, kad mēs ieguvām neatkarību pēc simtiem gadu ilgas verdzības. Tāpat kā 18. novembri, mēs svinam arī Lāčplēša dienu 11. novembrī. Tad mums ar asinīm bija jāaizstāv sava brīvība. Ir pagājis laiks, bet vai mēs joprojām esam neatkarīga valsts? Izskatās, ka kaut kā nesanāk mums ar to brīvību. Ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir izbraukuši no valsts. Es domāju, ka uz neatgriešanos. Cilvēki ienīst savu valsti, ienīst valdību, viņi uzskata sevi par nodotiem. Kaut kā mēs neredzam to brīvību tādu, kādu mēs gaidījām. „Ja Dēls tevi darīs brīvu, tad tu patiesi būsi brīvs.” Nekāda politiska valsts sistēma, nekādas partijas nespēj dot brīvību. Arī reliģija nespēj dot brīvību. Vienkārša baušļu ievērošana, kārtības ievērošana vai kristīgās mācības mācīšana skolās nedod brīvību, bet tikai jaunpiedzimis cilvēks ir brīvs. Tikai Jēzus Kristus asinis dod brīvību, tikai evaņģēlijs! Vienmēr, kad mēs sākam no otra gala, kad cenšamies ieviest kādus demokrātijas principus, agri vai vēlu tas pārstāj darboties. Kad demokrātija pārlieku iet plašumā, parasti pati tauta sāk prasīt diktatoru. Kad cilvēkiem piegriežas demokrātija, viņi prasa kārtību, ko demokrātija nespēj nodrošināt. Tā ceļas diktatori. Vienīgi Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība! Tikai caur jaunpiedzimšanu tu esi patiesi brīvs! Tu vari censties dažādos veidos kļūt brīvs, bet ir tas, kas ir. Tikai iekšēja brīvība, ko sniedz Jēzus Kristus, ir reāla brīvība. Ja visa valsts seko šim principam, tad tā ir brīva, un tam seko arī fiziska brīvība. Kad cilvēks personiski ir iepazinis Jēzu kā savu Glābēju, tad cilvēks ir brīvs. Iekšējai brīvībai seko ārēja brīvība.

Ukrainas stadionā, kur notika evaņģelizācijas dievkalpojums, bija 10 policisti uz 21 000 cilvēku. Viņiem bija jānodrošina kārtība un drošība. Pirms tam stadionā notika priekšvēlēšanu prezidentu debates, un tās pārraidīja televīzijā. Tur bija jau 10 000 policistu, pusstadions tikai ar policistiem vien. Kristīga pasākuma laikā, evaņģelizācijas laikā bija desmit policisti. Kur ir brīvība? Kur ir drošība? „Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.” Patiesība tevi un mani dara brīvu! Pretējā gadījumā tas ir surogāts.

Bīskaps Andrejs Tiščenko stāstīja kādu atgadījumu. Kāds viņa radinieks izdomāja, ka vairs negrib dzīvot. Viņš nopirka daudz nervu zāles un gribēja izdarīt sev galu. Sakārtoja savu māju un izdzēra veselu kaudzi ar tabletēm. Viņš gaidīja savu nāvi un tā arī nesagaidīja. Viņš pat nesagaidīja reiboni. Tas bija brīnums? Nē, tā ir Ukraina. Neierobežoto iespēju zeme, kur tabletēs ir vienkārši krīts. Es bieži vien pieminu Džonu Maksvelu, dažādus motivatorus un pats sludinu motivējošus sprediķus. Tas viss ir fufelis bez Jēzus Kristus! Kāds tu oriģināls? Kas ir tagad, tas jau ir bijis! Mēs visi esam vienādi, un vieni un tie paši principi darbojas mūsu dzīvēs. Mēs katrs esam unikāls, bet tajā pašā laikā tas, kas ir, atkal būs, jo nav nekā jauna zem saules. Jebkāda individualitāte, jebkādi centieni iegūt brīvību bez evaņģēlija ir kā tabletes ar krītu – tās nedarbojas. Lūk, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir šodien. Lūk, kāpēc tik daudz cilvēku ir tādi, kādi tie ir šodien. Es biju pilsētā Dņepropetrovskā, un šajās dienās es neredzēju nevienu piedzērušos cilvēku, izņemot vienu. Neredzēju nevienu mamzeli, kurai ir ļoti īsi, atkailinoši svārki. Tur bija tik daudz cilvēku, ka tur vienā dienā varētu uzcelt piecas mājas grupiņas. Viņiem uz ielām vēl stāv vecie ielu nosaukumi, blakus stāv arī jaunie nosaukumi. Ielas viņiem tur ir platas, tāpēc nav sastrēgumu. Man patīk Ukrainā, man patīk cilvēki Ukrainā. Man bija iespēja nedaudz liecināt par mūsu draudzi, es to darīju vienlaicīgi 500 mācītājiem. Gandrīz pusstundu es varēju stāstīt par mums, pastāstīt savu liecību. Sākumā es teicu: „Slava Dievam un slava Ukrainai,” un visiem tas ļoti patika. Tikai draudzei „Jaunā Paaudze” Dņepropetrovskā vien ir 17 draudzes, lielākajā no tām ir 1800 cilvēku (nesen bija tikai 200 cilvēku). Evaņģelizācijas dievkalpojumā stadionā 6000 cilvēku pieņēma Jēzu par savu Glābēju. Es mazliet arī nofilmēju un ieliku internetā. Patiešām, es sen tā nebiju piedzīvojis Dievu. Aklie sāka redzēt, kurlie – dzirdēt, viss notika. Tajā draudzē, kurā ir 1800 cilvēku, katru sestdienu Jēzu pieņem vismaz 100 cilvēki. Bet mums nevajag braukt uz Ukrainu, lai piedzīvotu Dievu. Mēs to varam izdarīt šeit. Šī Ukraina, kuru es redzēju, bija citādāka nekā 2007. gadā, kad apceļojām visas Ukrainas pilsētas, jo draudzei tur ir liela ietekme. Krievu valodu tikpat kā vairs nevarēja dzirdēt. Draugs, mūsu prioritāte ir personīgi pazīt Jēzu un iepazīstināt ar Viņu arī citus. Bez evaņģēlija nekur nekas nenotiks, nekādas politiskas manipulācijas nepalīdzēs. Bez evaņģēlija tas viss būs īslaicīgi.

Līdz 300. gadam mūsu ērā kristieši pulcējās mājas grupās. Draudzes attīstījās tādā apmērā, ka visa Romas impērija kļuva kristīga. Imperators Konstantīns ar likumu ieviesa kristietību kā oficiālu reliģiju. Bāala un Aštartes pagānu tempļi tika atdoti kristiešiem. Kristieši sāka pulcēties šajos tempļos un līdz ar to sākās kristietības noriets. Taču mēs turamies pie mājas grupu modeļa, kas bija līdz 300. gadam, neizlaižot nevienu grupiņu un arī dievkalpojumus, ar reālām un dzīvām attiecībām starp cilvēkiem, un evaņģēlija sludināšanu. Arī Ukrainā šīs lielās draudzes ir mājas grupu draudzes, un viņu prioritātes ir lūgšana un evaņģēlija sludināšana.

Iepazinos ar kādu bīskapu Artjomu, kuram vecākais bīskaps esot teicis, ka viņam uz stadionu jāatved 6000 cilvēku. Viņš to arī izdarīja (nevis tukši pļāpāja), piesolot trūcīgajiem pārtikas paciņas. Ukrainā trūcīgo statusā ir arī daudz jauniešu. Šie cilvēki noklausījās visu dievkalpojumu un daudzi pieņēma Jēzu kā savu Kungu. Es ļoti daudz iemācījos šajos mācītāju (kopā bija 500 mācītāji, visi no vienas draudzes) semināros. Neko pavisam jaunu bīskaps Tiščenko nemācīja, tik vien, ka mums ir jāatdarina tas, kas jau darbojas. Viss jau ir izgudrots, mums nav vairs divritenis no jauna jāizgudro. Draudzei tas ir evaņģēlijs.

„(..) un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

„Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Otrā Pasaules kara laikā Dņepropetrovskā norisinājās kauja vairāku mēnešu garumā – Dņepras forsēšana, kurā bojā gāja vairāk nekā miljons cilvēku. Staļins ņēma cilvēkus ne tikai no armijas, bet arī no iedzīvotājiem, kuri atbilda auguma parametriem, deva nest kokus un sūtīja priekšējās rindās kā gaļu. Līdzīgi notika arī pie mums Latvijā kara laikā. Šie cilvēki tika sūtīti bez ieročiem. Toreiz Padomju armija uzvarēja, un šī kauja vēstures muzejā, kurā mēs bijām, ir atainota diorāmāzīmējumā uz milzīga viengabalaini noausta auduma gabala. Paralēli uz ekrāna tika rādīta filma un apakšā bija redzamas cilvēku figūras. Viss izskatījās kā pa īstam. Tika runāts par 9. maija svinībām. Es teicu, ka mēs šo dienu nesvinam. Turpat blakus bija ATO jeb šodienas kara muzejs, jo, kā zinām, karš Ukrainā notiek arī šodien. Tur bija zāle ar bojā gājušo cilvēku fotogrāfijām. Rādīja dvīņus, kuri vienā dienā piedzima un vienā dienā tika nošauti. Paši dņeprieši cīnās par neatkarību. Ar likumu ir pieņemta kapelānu kalpošana kara laukā kā evaņģēlija sludinātājiem un psihologiem. Runājot par 9. maiju, man jautāja: „Kas jūs atbrīvoja no vāciešiem?” Es teicu, ka padomju armija. Taču pēc tam, ejot pa ielu, domāju, ka, ja manā mājā ienāk zaglis un kaimiņš padzen zagli, bet pats paliek dzīvot manā mājā, tad arī šo 9. maiju līdzīgi varētu raksturot – šī ir ne tikai mūsu atbrīvošanas, bet arī okupācijas diena. Jocīgi, ka šie cilvēki domā, ka viņi nevar būt neatkarīgi, kaut gan pašiem saglabājušās fotogrāfijas, kurās Staļins viņu tautu (daudzus miljonus) mērdēja badā. Cilvēks, kurš ir dzimis verdzībā, tic, ka tā tam arī ir jābūt, ka nekas nevar mainīties. Bet es ticu, ka patiesība mūs dara brīvus. Šī iekšējā brīvība parādīsies arī tavā ģimenē, pie taviem draugiem un visā mūsu valstī. Vecajā derībā ir daudz stāstu par to, ka, ja Israēla tautai bija dievbijīgs ķēniņš, viss bija labi. Tiklīdz ķēniņš sāka pielūgt elkus, tā valsti okupēja. Un tā daudzas reizes. Draugs, mūsu brīvība ir atkarīga no mūsu attiecībām ar Dievu. Dņepropetrovskā ir liela ebreju kopiena un pati lielākā sinagoga – Menora, līdzīgi kā Salamana templis. Pilsētā valda ebreju mafija. Taču pilsētā ir arī milzum daudz draudžu, kas būtiski ir izmainījušas šo pilsētu. Izmainījušas ne caur politiku, bet caur evaņģēliju. Es nesaku, ka kristietim nav jāiet politikā, bet es saku, ka jāizvēlas pareiza prioritāte – evaņģēlija sludināšana. Pretējā gadījumā tās būs “ukraiņu tabletes”.

Nav brīvības bez pienākuma. Par to tiek runāts nākamajos pantos.

„Jūs, brāļi, esat brīvībai aicināti, tik ne tādai brīvībai, kas dod vaļu miesai.” (Galatiešiem 5:13)

„Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” (Jāņa evaņģēlijs 8:36)

Šobrīd valsts mums grib uzspiest savu uzskatu bērnu audzināšanā – bērniem nav pienākumu, tikai tiesības. Ja arī ir kādi pienākumi, tie tiek izskausti, līdz ar to rodas kropla, manipulējama paaudze. Statistika rāda, ka 80 no 100 cilvēkiem ir priecīgi, ka bērnībā dabūjuši pērienu no saviem vecākiem, citādi viņi varēja arī nekļūt par normāliem cilvēkiem. Es nepropagandēju pērienu, taču tā ir statistika.

Ebreju sinagogā bija arī muzejs, kurā jaunieši (kā mūsu pionieru laikā) bija kā apsēsti ar Hitleru, jo Hitlers caur likumdošanu izmainīja skolu apmācības programmu, kuras mācīja, piemēram, ka ebrejs nav cilvēks. Šie skolēni vēlāk izpildīja Hitlera plānus. Viss sākas ar jauniešiem. Tas pats notiek arī šodien, nodalot bērnus no ģimenēm. Kāpēc? Lai audzinātu savā ideoloģijā. Viņi nevēlas, lai bērniem būtu kāda saistība ar Dievu vai draudzi. Tas nozīmē, ka demokrātiskā Eiropā ir autoritatīvi procesi. Šobrīd tie tiek nosaukti par demokrātiskiem. Bet, kur tiešām vēl pastāv suverenitāte, to viņi sauc par populismu. Visu apgriež otrādāk. Mediji mums melo. Nekas cits nepalīdzēs, tikai evaņģēlijs. Tikai evaņģēlijs! Demokrātija vēl nenozīmē brīvību. Ja mēs gribam būt brīvi, mums ir jāievēro kādi principi un jācīnās par baušļu izpildīšanu. Jācīnās par Dieva gribas ievērošanu. Nevar būt tāda brīvība, kas atņem citam brīvību. Tikai tādos gadījumos, ja kāds atņem kādam citam brīvību. Piemēram, bērnu nolaupītāju ieliek cietumā. Brīvība nenozīmē pienākumu neesamību. Tieši otrādi. Bauslis ir labs un dara brīvu.

„Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)

Evaņģēlija vēsts dara brīvu. Piedzimstot no augšas, tu kļūsti brīvs no iekšienes. Iepazīstot un paklausot Dieva vārdam, tu kļūsti brīvāks. Āmen! Šis sprediķis ir par godu 4. maijam. Es uzskatu, ka Latvijai nav nākotnes bez evaņģēlija. Mūsu tautai nav glābšanas bez evaņģēlija. Mūsu ir tik maz, un mēs esam statistiski neatjaunojami. Mēs izmirstam, bet es ticu Dievam, ticu, ka šī ir Dieva zeme, ne māras zeme, bet Jēzus Kristus zeme. Mums ir dota sava zeme, sava valoda. Kāpēc Dievs mūs izglāba un deva mums savu valsti? Kāpēc šeit ieradās un darbojās hernhūtieši? Tieši hernhūtiešu kustība deva impulsu mūsu atmodai un Latvijas valsts izveidei. Paldies Dievam!

Pastāstīšu par to, ka brīvība nozīmē pienākumu un kārtību. Piemēram, satiksmes noteikumi. Kam tie ir domāti? Brīvībai vai ierobežošanai? Bieži vien ierobežošanai, bet pamatā tomēr ir brīvībai. Tie ir domāti tam, lai tu varētu brīvi braukt, lai kāds trakais nebrauc tev pretī pa tavu joslu. Mums bija piedzīvojums Ukrainā. Otrajā vakarā pēc semināriem gribējām braukt uz viesnīcu ar taksometru. Ukrainā mobilie sakari ir ļoti dārgi, jau pirmajā vakarā, lietojot mobilos datus, man atnāca īsziņa, ka esmu pārsniedzis limitu. Zvanījām taksometru operatoriem, bet viņi mums neatzvanīja, jo arī viņiem bija dārgi zvanīt uz Latvijas numuru. Zvani izmaksāja 2 eiro minūtē, tikpat cik taksometrs. Zvanījām, bet neviens taksis nebrauca mums pakaļ. Mēs izgājām ārā uz ielas un centāmies noķert kādu taksometru. Brauca garām žigulis ar taksista lampu uz jumta. Mēs centāmies viņu apstādināt, viņš ļoti ātri mums pabrauca garām, bet pēc kādiem simts metriem strauji nobremzēja. Pabrauca atpakaļ un apstājās pie mums. Pie stūres sēdēja jauns puisis. Mēs pateicām, kur vēlamies nokļūt, viņš pateica cenu un mēs iesēdāmies mašīnā. Jau tad bija redzams, ka salons galīgi neizskatās pēc taksometra mašīnas. Puisis ar mums centās runāt angliski. Man jau bija jocīga sajūta. Es nekad nebiju tā braucis ar mašīnu. Šis bija vairāk nekā ekstrēms brauciens. Es turējos, nepaspēju pat grēkus nožēlot. Sieva visu ceļu lūdza Dievu. Šoferis vēl uzlika skaļāku mūziku, nenormāli nesās pa pilsētu, ar vairāk nekā 100 km/h. Mašīnām līda priekšā, atstājot pāris centimetrus no priekšā braucošās mašīnas. Es viņam jautāju, vai viņam nav bail no tā šofera, kas sēž priekšā braucošajā mašīnā. Viņš uzgrieza mūziku vēl skaļāk un vaicāja, vai neiebilstu, skatījās it kā uz mani, un tad es sapratu, ka viņš ir apreibinājies. Uz viesnīcu tikt man gribējās, bet domāju, kā es tagad teikšu, lai laiž mani ārā. Viņš mūs aizveda kādās 4 minūtēs, 15 minūšu vietā. Pa ceļam viņš teica, ka mums ir paveicies, ka viņš mūs atveda, jo nemaz nav taksists, bet ielu sacīkšu braucējs. Viņš sacīkstēs bija zaudējis savu mašīnu un pats uz sava žiguļa uzlicis taksista zīmi, lai var mierīgāk braukt pa pilsētu. Tajā brīdī es vēlreiz pārliecinājos, ka Ukraina ir neierobežoto iespēju zeme. Es nezinu, kāda ir sajūta braukt ar sacīkšu auto pa trasi, bet šis bija vēl ekstrēmāk, jo mēs braucām pa pilsētu, neskatoties uz zīmēm, turklāt mēs braucām ar žiguli. Es centos turēties cieši, bet visādas domas man skrēja pa galvu, es vēl paspēju ar viņu parunāties par mašīnu. Tā braukt ir ārkārtīgi bīstami, un paldies Dievam, ka viņš laimīgi mūs nogādāja galā. Nav brīvības bez pienākuma. Šādi ilgi neviens nebrauks.

“Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Galatiešiem 5:13)

Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.“ (Pāvila 1. vēstule korintiešiem 9:19)

Brīvprātības princips. Kas ir brīvība? Kas ir pienākums? Kad tev kaut ko uzspiež? Piemēram, man mugurā ir ukraiņu krekliņš. Vienkārši tādēļ, ka man ļoti patīk Ukraina, es mīlu ukraiņus. Padomju laikā man bija jānēsā skolas forma. Sākumā oktobrēnu nozīmīte, pēc tam pionieru kaklauts, tad man nebija izvēles. Turklāt 1. maijā bija jājiet demonstācijās ar baloniem un karodziņiem. Tajā laikā cilvēki tika piespiesti; tu varēji nevēlēties, bet bija jāiet. Šodien man ir brīva izvēle vilkt ukraiņu kreklu. Lūk, brīvprātība. Pāvils brīvprātīgi palika visiem par kalpu. Ja tu esi pieņēmis Kristu un zini Dieva gribu, tad brīvprātīgi paliec par kalpotāju. Jēzum patika kājas mazgāt? Jēzum patika mirt pie krusta? Mums daudz kas var nepatikt un šķist, ka tā nav brīvība vai brīvprātība. Bet brīvībā ir arī pienākumi! Pienākumi ne tikai pret sevi vai cilvēkiem, kuri ir draudzē, bet arī pret tiem, kuri ir ārpus draudzes.

“(..) bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi.” (Pāvila vēstule Filemonam 1:14)

Pāvils raksta par vergu, lai gan viņam bija tiesības pavēlēt verga saimniekam, lai palaistu brīvībā šo vergu, bet Pāvils negribēja tā darīt. Vai tev reizēm nerodas jautājums, kāpēc tev jāievēro kaut kādi noteikumi? Kādēļ draudzes zālē nedrīkst ienest krāsainos dzērienus? Kādēļ savus bērnus šeit nedrīkst palaist, lai viņi skraida? Kāpēc nevar? Tāpēc, ka pārkāpjot kādus noteikumus, mēs ierobežojam citu cilvēku brīvību. Tāpēc visur ir sava kārtība, un tas ir tavs pienākums to ievērot.

Attiecības ar cilvēkiem var tikt veidotas tikai uz brīvprātības pamata. Kādu es redzu Eiropas Savienību? Es neesmu Eiropas skeptiķis, bet es esmu pret tādu modeli, kāds šobrīd veidojas. Modeli, ko globālisti cenšas izveidot, kas balstīts uz totālu kontroli. Ja tiešām notiks skaidras naudas izņemšana, tad tā būs pilnīga kontrole. Tu vairs nevarēsi neko nopirkt vai pārdot, par ko nezinātu visi augšā. Tev vairs nebūs personīgās telpas. Es esmu pret Eiropas federācijas veidošanu. Es esmu par suverēnām valstīm Eiropas Savienībā, balstītām uz normālām attiecībām, veidojot sadarbību starp valstīm, tirdzniecību ar savstarpējiem palīdzības līgumiem. Līdzīgi kā Baltijas valstīm ir savstarpējās palīdzības līgums. Ja kas notiek Igaunijā, mums jāiet palīgā. Lūk, šādus principus es atzīstu, nevis tādus, kur 80% lēmumu mūsu vietā pieņem Eiropas Savienība, lai gan mūsu Satversmē ir rakstīts, ka mēs esam suverēna valsts. Kur paliek šī suverenitāte? Kas uzņemsies atbildību par šādu Eiropu? Problēma ir tā, ka draudzes ir tukšas vai mazas. Ja Konstantīns atdeva pagānu tempļus kristiešiem, tad šobrīd notiek pretējais. Baznīcas tukšojas, un tās atdod citiem mērķiem. Tikai evaņģēlijs! Tas ir vienīgais glābiņš un brīvības avots.

Kad tu dzirdi par to, ka Ukrainā ir karš, tu to uztver citādāk nekā tad, ja tu reāli ar savām acīm redzi cilvēkus, kuri tur ir karojuši, un dažādus kara priekšmetus. Ukrainā mēs bijām muzejā, kur vienkopus bija saliktas pilsētu zīmes, piemēram, Debaļceva, Doņecka, Lugaņska. Visās šajās pilsētās es reiz esmu bijis, man ir bijušas bildes pie šīm pilsētu zīmēm. Šīs zīmes ir atvestas no kara zonas, tagad atrodas vienā vietā un vairs neizskatās kā senāk. Tagad šīs zīmes ir kā siets, visas vienos caurumos. No Doņeckas lidostas bija atvesta ļoti liela dzelzs plāksne, kas kādreiz bija lidostas ēkas fasādes daļa. Visa šī plāksne bija caurumos. Šie priekšmeti ir savesti vienkopus, lai mēs gūtu šo realitātes izjūtu. Tur bija arī fotogrāfijas ar kritušajiem, kuru skaits joprojām pieaug. Ukraina cīnās par savu brīvību. Arī šādai cīņai nebūs liela jēga bez evaņģēlija. Var izcīnīt brīvību, bet pēc kāda laika atkal to zaudēt. Tikai evaņģēlijs! Sludini evaņģēliju! Stāsti cilvēkiem par Jēzu Kristu! Semināros mums stāstīja, kas ir potenciālie līderi, pēc kādiem punktiem ir jāvadās, lai būtu labs vadītājs. Viens no šiem punktiem bija: viņiem ir liecība. Tu zini to, no kā Dievs ir atbrīvojis tevi, tev ir, ko pateikt cilvēkiem. Piemēram, Sandras liecība: “Dievs mani ir emocionāli dziedinājis. Zinu, ka daudziem cilvēkiem ir bijušas fiziskas problēmas, bet man bija daudz emocionālu problēmu no bērnības, jo līdz pat pusaudža gadiem es pārcietu vardarbību ģimenē. Es redzu to, kā Dievs pie manis strādā un maina manu sirdi, dziedina mani. Dievs piepilda mani ar mīlestību, ko es kādreiz meklēju cilvēkos un pretējā dzimumā. Dievs mani dziedina emocionāli, ir izmainījis arī manas finanses. Dievs man ir iedevis to, ko es kādreiz veltīgi meklēju cilvēkos.” Mēs domājam, ka liecībai ir jābūt tik spilgtai kā dziedināšana no narkotikām vai no pašnāvības domām. Nē! Mums katram ir sava liecība. Svarīga ir personīgā liecība.

“Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas evaņģēlijs 4:18)

“Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17)

Jēzus atnāca, lai sludinātu brīvību. Atsvabināšanu cietumniekiem caur evaņģēliju. Vai tu redzi Bībelē, ka Jēzus prioritāte bija politika? Nē, tā nav prioritāte, prioritāte ir 12 mācekļi, sava mazā grupa, pēc tam cilvēku pūļu dziedināšana un pēc tam arī politika. Visam ir jābūt pareizā secībā. Vispirms ir evaņģēlijs!

Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Galatiešiem 5:1)

Stāviet stipri! Tāpat kā Latvijai nākas stāvēt par savu neatkarību, tāpat arī mēs visi turpinām baudīt brīvību un vest citus brīvībā. Stāviet par savu brīvību! Pirmkārt, stāviet par evaņģēliju!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tikai evaņģēlijs!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments