Ticīgā privilēģijas un vispārīgi garīgi un fiziski principi.

Publicēja 2022. gada 22. nov. 12:47Elīna Ziediņa
Ziņas datums 22.11.2022.

Tu gribi vai nē, bet es runāšu to pieaugušiem cilvēkiem, kuri tiešām savā dzīvē grib kaut ko sasniegt. Un esot šeit, mūsu vidū, tu nevarēsi tā ilgi nosēdēt un tā ilgi nesasniegt. Tu nevarēsi neko nevēlēties un palikt tajā pašā vietā, kur tu esi. Un es šodien tev gribu paskaidrot, iedēstīt tevī un iesēt vārdu. Tēma, ko es bieži pieminu, kas ir viena no manām pamata lietām, kuru es pats personīgi saprotu un pielietoju, bet kuru nepārtraukti vajag atgādināt, kuru vajag uzlabot. Ir pārdabiskas lietas ticīgam cilvēkam, privilēģijas: viņam ir Bībele un draudze, viņam ir principi un apsolījumi Bībelē. Kas tik viņam nepienākas! Ticīgs cilvēks apzinās garīgo pasauli, ka vispirms ir garīgais, pēc tam fiziskais. Viņš ir iemācījies ar lūgšanu un domāšanas palīdzību, ietekmēt garīgo pasauli, un tādā veidā arī fizisko pasauli. Ticīgs cilvēks ir iemācījies, kā tikt galā ar dažādām slimībām, kā tikt galā ar nabadzību ar lūgšanu palīdzību. Un ik pa laikam, kādam vairāk, kādam mazāk, bet notiek pārdabiskas lietas. Ticīgam cilvēkam pārdabiskais ir normāli.

Piemēram, manā dzīvē, 2000. gada 17. marts. Un tas, kas notika ar mani, bija pārdabiski. Es ar savu dzīvi nevarēju tikt galā, jau biju nolēmis, ka man dzīvot šeit, virs zemes, nav nekādas jēgas, nav nekāda stimula, tas nav nepieciešams. Bet, kad es griezos lūgšanā pie Jēzus un lūdzu grēku nožēlas lūgšanu, tas, kas notika caur šo lūgšanu, zini, tā nenotiek parasti. Reizēm kādam tā notiek, bet parasti tas tā nav. Cilvēks noskaita lūgšanu, un viņš neko nejūt, viņam nekas nenotika tāds pārdabisks, bet man notika. Es acumirklī, sekundes daļā, tajā brīdī biju brīvs no narkotiku un alkohola atkarības. Acumirklī es biju brīvs. Un tās nebija iedomas, ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, šobrīd divdesmit trešais gads iet. Man līdz šim brīdim ne reizi nav bijusi nekāda vēlme ne pēc alkohola, ne pēc narkotikām. Tas ir pārdabiski. Ir garīgā pasaule, ir Dievs, kas ir radījis debesis un zemi, un šad tad mēs saskaramies ar pārdabisko. Mēs varam saskarties arī ar tādu izteiktu Dieva svētību, kad mēs kaut ko vēlamies, apstākļi visi bijuši pret mums. Mēs esam lūguši Dievu, un it īpaši no savas puses pat neesam darījuši, un ceļi pašķiras, un nāk atbilde no Dieva. Tu vienkārši esi lūdzis, un tu redzi, tas notika pārdabiski, tas nebija no tevis atkarīgs. Pēkšņi izmainījās kāda cilvēka attieksme pret tevi, un tu redzi, ka tas nebija no tevis atkarīgs. Tas ir pārdabiskais. Bet ticīgu cilvēku, kristiešu kļūda, ir tā, ka viņi ļoti bieži aprobežojas ar to, ko Dievs var svētīt, ar pārdabisko, ar lūgšanu. Es palūdzu Dievu, un caur šo lūgšanu es sagaidu, ka būs kāds risinājums. Bet redzi, šis pārdabiskais elements mūsu dzīvē, šīs privilēģijas, pārdabiskais elements mūsu dzīvēs – tā ir privilēģija ticīgam cilvēkam, bet tas neatceļ vispārīgus, fiziskus un garīgus principus, kurus arī ir iedibinājis Dievs. Cilvēki, kuri vispār nesaista šos principus ar Bībeli, viņi nesaista tos ar Dievu, viņi tos vienkārši pielieto un tie darbojas.

Jaunpiedzimšana ir pārdabiski. Cilvēks kļūst jauns radījums. Jauns cilvēks, tas ir pārdabiski. Bet jaunpiedzimšana neatceļ elementārus principus, kā ikdienā dzīvot, kā cīnīties, kādus principus pielietot, kā domāt, kā strādāt, kā mācīties un ko mācīties, kā rīkoties. Tas neatceļ elementārus principus, kuri visiem ir vienādi. Tātad tēma – ticīgā privilēģijas un vispārīgi garīgie un fiziskie principi.

Vai tad nav nekādas saprašanas ļauna darītājiem, kas saēd manu tautu un kas gan ēd Tā Kunga maizi, tomēr nepiesaukdami Viņu? (Psalms 14:4)

Vēl kādā citā rakstvietā ir teikts, ka “Dievs liek līt lietum pār ticīgiem un pār neticīgiem” (Mateja 5:45). Un šajā psalmā ir rakstīts, ka ļauni cilvēki, kuri ēd, viņiem nav nekādas saprašanas, viņi uzstājas pat pret draudzi, uzstājas pret Dievu, bet viņi ēd Tā Kunga maizi, bet Viņu nepiesauc. Tā Kunga maizi viņi ēd, bet Dievam viņi netic, pat zaimo Dievu. Viņi ir ļauni cilvēki, bet maizi viņi ēd. Viņi zina kaut kādus principus, kā maizi nopelnīt, un viņiem ir maize. Draugi, mums katram ir svarīgi apzināties, no kurienes viss nāk, tas, ko mēs lietojam. Kas ir avots, kas ir pirmsākums? Kas ir radījis debesis un zemi? Ir svarīgi pieminēt, atcerēties, ka Kristus ir glābējs, ka visi ceļi locīsies, un ka visas mēles atzīsies Viņa priekšā. Ir svarīgi apzināties, ka būs diena, kad mēs visi stāvēsim Dieva priekšā. Gandrīz katram cilvēkam, ticīgam un neticīgam, remdenam, visiem ir vienādas iespējas, līdzīgas iespējas, lietot principus, kuri darbojas. Lietot, darīt kādas lietas, un sakārtot kādas sfēras, izaugt kādās sfērās, gūt panākumus vai normāli dzīvot, vai normāli apprecēties, ģimeni izveidot. Kāds labs hobijs, labs darbs vai kāds bizness, vai nodarbe kāda, atrast savējo, savā ziņā teikt, būt svētītam. Un šeit nav svarīgi, vai šis cilvēks ir ļauns, vai viņš nav ļauns. Redzi, viņš ēd Tā Kunga maizi, bet Dievu nepiesauc, tā kā atšķirība nav liela. Tā ir liela, bet ikdienā to tā nevar redzēt. Viņš tikai vienkārši nepiesauc Dievu, viņš arī ēd kā tu. Un tam ļaunajam cilvēkam, varbūt viņam ir labāk klāts galds kā tev. Viņš Dievu nepiesauc, bet tu piesauc, un tā ir tā atšķirība. Ir vienmēr svarīgi, ka viss, kas notiek, viss, ko tu baudi, viss, ko tu saņem, pateikties Dievam. Tikpat svarīgi arī ir atnākt svētdienā uz draudzi, un nevis vienkārši nodziedāt šeit dziesmu, bet slavēt Dievu. Pateikties Viņam, arī kad pienesam savus ziedojumus, tev nav nekas tur īpaši jādomā – tu slavē un pielūdz Dievu. Tu apzinies, kas tavā dzīvē ir svarīgāks. Tu dod pateicību Viņam. “Par visu, ko dariet, esiet pateicīgi Dievam,” tā ir rakstīts. Par visu, ko dariet, ēdiet vai dzeriet, esiet pateicīgi Dievam, par ēdienu, ko tu liec savā galdā, esi pateicīgs savam Dievam. Un tu esi tāds pats kā tavs kaimiņš. Tu tici Dievam – viņš, nē. Varbūt viņš pat labāk materiāli dzīvo, bet viņš nepasakās par to Dievam. Bet kāpēc viņš tā var labi ēst? Varbūt tev nedaudz pietrūkst? Es nedomāju, ka te ir kāds, kam pietrūkst, bet pieņemsim nu tāpēc, ka viņš arī lieto tos pašus principus, ko lieto tu. Un varbūt viņš vairāk lieto un vairāk zina nekā tu. Varbūt viņam raksturs ir spēcīgāks, viņš ir uzņēmīgāks par tevi, un tāpēc viņš var labāk arī dzīvot.

Es dzirdēju arī “Panorāmā” vai pēc “Panorāmas” par sporta problēmu. Speciālists stāstīja, kādas ir vecāku un bērnu problēmas attiecībā uz sportu Latvijā. Gan vecāki, gan bērni tā ir ieaudzināti, viņi nāk iestāties kādā sporta sekcijā un pirmais jautājums ir – kā gūt panākumus, kā iet uz rezultātu, kā sasniegt rezultātu. Un tā ir kļūda, ka bērnam tiek ieaudzināts jau bērnībā rezultāts, nevis process. Pa priekšu ir jāatrod vieta, kur tu vari baudīt procesu. Ir jāieaudzina vismaz process un tad būs rezultāts. Skaidrs, ka ir jābūt uz rezultātu tendētam, bet tas nebūt nav viss. Rezultāts nav bez ikdienas darba, bez rakstura. Tas ir līdzīgi kā ātrie kredīti, ilgie kredīti un tā tālāk. Mēs gribam uzreiz rezultātu un negribam procesu, bet bez procesa nav rezultāta. Ja var panākt, ka process ir patīkams, ka tev ir vēlme, ka tev patīk tas, ko tu dari, tas jau ir labāk.

Tātad – ticīgā privilēģijas un vispārīgi garīgi un fiziski principi. Ēd Tā Kunga maizi, bet Dievu nepiesauc. Tas, ka cilvēks ir ticīgs, tas neatceļ elementārus, garīgus un fiziskus principus un tie visi nāk no Dieva. Bet mēs reizēm aizmirstam un īpaši tie, kas tic Dievam. Jo viņa fokuss ir atšķirīgs, viņam šķiet, ka, pieņemsim, cilvēks piedzimst no augšas, cilvēks piedzīvo tikpat spēcīgi Dievu, kā es piedzīvoju. Mans piedzīvojums tiešām bija spēcīgs, trīs dienas viss slapjš asarās staigāju, nu tas bija spēcīgi, pārdabiski, tas bija pārdzīvojums jaunpiedzimšanas brīdī. Citiem tas notiek pakāpeniski un lēnām, citiem arī ir tūlītējs spilgts notikums, kuru viņš atceras. Ir dažādi, bet man tas viss bija ļoti spilgti. Pieņemsim, cilvēks piedzīvo, un ja viņam apkārt ir mācītājs un kādi līderi, vai kādi cilvēki blakus, ticīgie cilvēki, tādi neveiksminieki, kas stāsta tev par brīnumiem, runā par Gara dāvanām, viss fokuss tiek novirzīts uz Svētā Gara darbību, Gara dāvanām, uz brīnumiem un zīmēm, uz sajūtām. Tas jau arī viss ir labi, bet tas ir līdzi ejošais efekts – kaut kāds emocionālais piedzīvojums. Tad tiekšanās pēc runāšanas mēlēs, tiekšanās pēc pravietošanas, pēc garu pazīšanas. Bet tikai ir jautājums, kam tev to visu vajag? Ko tu gribi pazīt? Kādus garus kur tu gribi atpazīt? Tur, kaimiņu dzīvoklī, vai kur, es nezinu? Ko tu ar to visu vēlies, ko tas tev vispār dod? Kādu slavu un godu tas Dievam nesīs, ka tu iesi, lai garus atpazītu? Korintiešu vēstulē ir par dāvanām, tur Pāvils skaidro viņiem. Un kāpēc tieši tur Pāvils skaidro? Tāpēc ka tur jau bija tik tālu, ka dažs labs jau piedzēries gulēja vakarēdiena laikā. Es, iespējams, pārspīlēju, bet līdzīgi jau arī bija. Cits vispār nav paēdis, cits vispār ir pārēdies, viņi ņem līdzi pārtiku taisīt galdus, viņi ēda, ņēmās, draudzējas vai vīnu dzēra. Bet viņiem galvenais cieņā bija garīgās dāvanas, un tāpēc Pāvils runāja, ka pāri visam ir mīlestība. Viņš centās salikt šīs dāvanas vietās – tiecieties pēc dāvanām, bet paturiet prātā pašu svarīgāko – mīlestību. Gara dāvanas ir pārdabiskais, tā ir privilēģija. Tā ir privilēģija mums, kristiešiem, bet ja mēs koncentrējamies tikai uz tām dāvanām un tamlīdzīgām lietām un aizmirstam par elementāriem principiem šeit, virs zemes, garīgiem un fiziskiem, diemžēl šādas draudzes ir vājas draudzes. Šādi kristieši ir vājāki par tiem kaimiņos, kuri Dievu nepiesauc. Diemžēl viņi ir vājāki, un man personīgi ir žēl skatīties uz to visu, lai neteiktu vairāk. Tas, kādi ir latvieši šodien, kāda ir draudze – tāda ir Latvija. Un ja draudze koncentrējas tikai uz savām privilēģijām, uz kādiem piedzīvojumiem vai uz svētas dzīves dzīvošanu, kas ir vajadzīgs un pārdabisks elements arī, diemžēl viņi nekur tālu arī nevar virzīties, un arī šāds cilvēks nekur nevar virzīties. Un galu galā ir ticīgo pulciņš, kuri meklē Dieva tuvumu un Dieva klātbūtni, un grib labi justies, sadraudzību meklē, bet reāli viņu dzīvēs nav reālu pārmaiņu. Es nedomāju, ka viņu dzīvēs nav vispār kādas pārmaiņas, varbūt kaut kādas pārmaiņas ir, ar kādām atkarībām var tikt galā, kaut ko sakārtot savā dzīvē nedaudz, bet, lai ietekmētu normāli citu cilvēku dzīves, lai valsti ietekmētu, lai patiešām kādu biznesu uzceltu, tas nav iespējams. Cilvēks, kurš koncentrējas uz privilēģijām, uz dāvanām, uz Gara darbību un aizmirst par elementāriem Dieva principiem, kas arī ir dievišķi principi, un netiek lietoti, tie var aizmirst par kaut kādiem tālejošiem panākumiem jeb pārmaiņām.

Es esmu stāstījis stāstu, daudzi to nav dzirdējuši, iespējams, kaut kad sen, kad es kārtoju autovadītāja tiesības, man bija laba mācība. Es biju tieši tāds, tas bija mans ceļš. Katram viņš ir savs ejams, arī manā vidē apkārt bija tieši tādi cilvēki – aleluja, mēles, nokrist zemē, piedzīvojums, galvenais ir Dievs, viss būs, atmoda nāks tā kā grab, viss notiks, galvenais ir lūgt, galvenais ir dāvanas. Un jo vairāk kaut ko redzi, jo vairāk kaut kur kaut kas notiek, tas ir wow, tas ir super, tas ir garīgi. Skaidrs, ka dzīvojot supersvēto dzīvi un tamlīdzīgi, un ja kāds ne tā dzīvo, tad viss, tas ir velns un ellē iekšā. Es vispār nesapratu tādas lietas, ka kādam tur varbūt depresija. Tev ir depresija, tad tu esi jau apsēsts, viss. Nu es biju tāds ļoti svilpojošs un es arī labi jutos, baigi forši un patiešām viss arī notika. Un par cilvēkiem palūdzu, lai notiek dziedināšanas, caur manu lūgšanu, caur manu roku uzlikšanu notika dziedināšana. Aleluja! Tā ir tādā dzīves jēga, tie ir panākumi – diemžēl tie nav panākumi. Tas ir elementārs pamats, tas ir bērnudārzs, tas ir pamats, kas ir rakstīts Ebreju vēstulē. Ka arī to mēs darīsim, bet mēs neatgriezīsimies pie pirmsākumiem. Tur bija par pirmsākumiem, tur bija par roku uzlikšanu, Bībeles pamati kaut kādi. Pie tā mēs neatgriezīsimies, tas ir pamats, kurš paliek, tas nav īpaši, baigi jākultivē, draugi, raksturs ir jāveido. Novelciet veco cilvēku un uzvelciet jauno – tas nenozīmē Gara dāvanās tagad iet uz simts procentiem, dāvanās darboties, izjust, piedzīvot. Ne tuvu, nē, draugi! Tās ir vājas kristīgas personas, kas dzīvo no sevis faktiski, no savam izjūtām, tad viņas ir, tad nav. Es atceros cilvēku, kurš ienāk dievkalpojumā, tā pasēž kādu brīdi, iznāk ārā un saka, ka te nekā nebūs, te nekā nav no Dieva klātbūtnes. Par ko viņš runāja? Šis cilvēks joprojām kalpo. Turpat, kur viņš bija, tanī pašā līmenī, turpat viņš ir. Es toreiz biju tāds mazs, zaļš gurķis. Es uz viņu skatījos – vau, viņš tur sludina, dara kaut ko, kaut es tā varētu, es klausījos. Kur viņš bija, tur viņš arī ir palicis tajā pašā vietā. Tieši tāpēc, ka viņš ir balstīts uz emocijām, uz savam privilēģijām. Par ko es runāju? Par ticīgā privilēģijām, kad ir pārdabiskais elements. Mēs lūdzam, un notiek!

Draugi, ļoti reti ir tā – kad tu lūdz, tad notiek. Pamatā, kas notiek tavā dzīvē, uz kurieni ir virzība, ir tava rakstura jautājums. Tas ir tava darba jautājums, ka tu esi lietojis, strādājis saskaņā ar pareiziem Dieva iedibinātiem principiem šeit, virs zemes. Par tiesībām runājot, un es supergarīgais, biju pārliecināts, ka es braukšu pie stūres eksāmena laikā un lūgšu mēlēs Dievu, tad noteikti būs pārdabisks elements. Un tā kā Jēzus pabaroja piecus tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm, tikpat mierīgi man Jēzus palīdzēs iziet eksāmenu. Tas notika Valmierā, kad es braucu. Un, starp citu, man jau bija smagās mašīnas tiesības, “C” kategorijas tiesības. Es viņas biju pazaudējis, bija pagājis kāds pamatīgs laika posms un bija jākārto no jauna. Es mācēju braukt ar automašīnu, es zināju noteikumus. Nu nebija man īpaši problēmas iemācīties noteikumus. Ja pirms tam es biju nolicis tiesības un strādājis jau par smagās automašīnas šoferi. Bet tagad taču es esmu kristietis, man ir privilēģijas, es varu lūgt Dievu un Dievs palīdzēs nolikt eksāmenu. Bet, draugi, šīs privilēģijas neatceļ elementārus principus, un es braucu, un klusi pie sevis runāju mēlēs. Aizmugurē sēž eksaminētājs un blakus sēdēja mans instruktors, tajā laikā instruktors sēdēja blakus. Tas pats instruktors, kurš mani apmācīja, eksāmenā sēž blakus un aizmugurē sēž eksaminators. Nav tā kā tagad, ka tur kameras mašīnām saliek, bija nedaudz normālāk. Nu mēs braucam, un ir trīs joslas: viena taisni, viena pa kreisi, viena pa labi. Un pirms es apstājos vidējā joslā, eksaminētājs man teica: “Nākamajā krustojumā griezties pa kreisi!” Es ieņēmu vidējo joslu, jo es taču lūdzu mēlēs un Dievs taču ir ar mani. Un pēc tam man galvā palika, ka es taču lūdzu mēlēs tanī brīdī pie sevis, un es taču dzirdēju to teikumu, ko teica eksaminētājs – ka nākamajā krustojumā griezt pa kreisi. Un es pavisam aizmirsu, ka iebraucu vidējā joslā. Un es griezos pa kreisi no vidējās joslas, un tūliņ izkritu eksāmenā. Uzreiz izkritu, man pat paveicās, tāpēc ka mēlēs lūdzu, jo viņš ļāva izbraukt man arī pārējo maršrutu. Šādos gadījumos varēja arī uzreiz kāpt ārā, jo tas ir bīstams cilvēks, ar viņu kopā vispār nevar braukt, ja viņš no vidējās joslas griežas. Faktiski instruktors var apturēt, palūgt, lai izkāpj un pats braukt atpakaļ. Tā kā es mācēju braukt, bet es lūdzu mēlēs. Šis pārdabiskais elements man traucēja reāli. Tikai tāpēc, ka man nebija pareiza sapratne, ka pārdabiskais elements ticīgam cilvēkam neatceļ elementārus principus – garīgus un fiziskus. Pat vairāk, nevis neatceļ, bet vairāk mums ir tieši vairāk jākoncentrējas uz tiem ikdienā. Personīgs laiks ar Dievu ir personīgs laiks ar Dievu, bet ikdienā darīt kādas lietas, tas nozīmē – darīt saskaņā ar kādiem principiem. Es izkritu eksāmenā, liku vēlreiz, nākamajā reizē noliku, protams, es nelūdzu vairs mēlēs Dievu pie stūres. Draugi, es jums saku, es domāju, ka daudzi arī ticīgie cilvēki brauc un lūdz pie stūres. Tas nav labākais, ko darīt pie stūres, draugs, pie stūres jābūt uzmanīgam. Un ja tu gribi kaut ko palūgt Dievam, tad dari tā, draugs, pie stūres: “Dievs, palīdzi!” jeb vēl vairāk saki: “Es apliecinu Jēzus Vārdā, ka manas domas ir skaidras, es visu pamanu, es visu redzu. Man prāts ir skaidrs, es noteikumus ievēroju. Es tos atceros!” Lūk, kādai lūgšanai tev ir jābūt pie stūres. Un arī neaizraujies, esi uzmanīgs uz ceļa, kad krustojumos mašīnas stāv, ka jāpīkstina aizmugurē, visbiežāk tās ir sievietes, kas telefonos sēž vai krāsojas. Viņas nav aizmigušas, bet viņas guļ. Vīrietis guļ citreiz, sieviete krāsojas. Telefonos abi sēž, bet sievietes vairāk. Jo sievietes var darīt visu vienlaicīgi, vīrieši nevar, tāpēc vīriešiem īpaši vajadzētu skatīties tikai uz ceļu. Bet sievietes ir ļoti bīstamas, ja viņas apzinās savu stipro pusi, ka viņas vienlaicīgi var daudzas lietas darīt, tad arī viņas to dara, kur vajag un kur nevajag, tas ir bīstami.

[..] Kas gan ēd Tā Kunga maizi, tomēr nepiesaukdami Viņu? (Psalms 14:4)

Ēd maizi vieni un otri, ticīgi un neticīgi, stipri kristieši un vāji kristieši ēd maizi tā, kā to ir nopelnījuši. Tas kā viņi spēj par sevi parūpēties, saprast un pielietot kādus principus, neatkarīgi no tā, vai Dievs ir, vai nav. Ticīgam cilvēkam vienīgā atšķirība ir tā, ka viņam ir pārdabiskais elements un viņš zina, ka viņš ir glābts, bet ir cilvēki, kas darbojas pārdabiskajā tik spēcīgi, kas vispār nav saistīti ar Dievu, tie ir okultisti. Kāpēc Āfrikā tik vienkārši notiek brīnumi un zīmes? Reinharda Bonkes dievkalpojumos, kad viņš pulcēja miljoniem cilvēku, tur aklie sāka redzēt un mirušie cēlās augšā. Kā tu domā, kāpēc? Āfrikā viņiem tā ir, ka katram ir kāds augstāks spēks (dēmonisks), kurš palīdz darīt visādus brīnumus. Un tā nav tikai forma, bet tas ir reāli, cilvēki apzinās garīgo pasauli. Ir ateisti, kuri noliedz gan vienu, gan otru, bet vieni ir tādi, kas atklāti kalpo sātanam. Citi atkal lieto to, ko piedāvā, lai vairotu savas garīgās spējas un apsardzību.

“Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti piecdesmit Baala priesterus, kas ēd pie Izebeles galda." Un Ahabs deva ziņu visiem Israēla bērniem un sapulcināja arī praviešus Karmela kalnā. Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda. (1. Ķēniņu grāmata 18:19-21)

Šis, ko teikšu, būs galīgi pieaugušiem cilvēkiem, īpaši līderiem. Bet mums katram ir jābūt savas dzīves līderim. Tu gan jau būsi šo lasījis, ko es teikšu par pravieti Eliju, bet es atstāstīšu ļoti īsi. Bija sausums ķēniņa Ahaba un Elijas laikā. Šis sausums, kurš izraisīja badu, bija Dieva sūtīts, un tikai pēc Elijas lūgšanām varēja būt lietus. Viņš gāja pie Ahaba un sapulcēja visus 450 Baala praviešus un uzcēla divus altārus: Elija uzcēla Dieva altāru un Baala pravieši uzcēla sava dieva altāri. Sapulcinājis visus kopā Elija teica: “Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!"

Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz Tā Kunga vārds bija noteicis: Israēls lai ir tavs vārds! Un viņš Tā Kunga Vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu. Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas. Un viņš sacīja: "Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai!" Un viņš sacīja: "Vēl otru reizi dariet tā!" Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: "Atkārtojiet to trešo reizi!" Un tie darīja tā trešo reizi. Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni. Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: "Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!" Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī. Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz sava vaiga un sacīja: "Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!" Bet Elija sacīja: "Satveriet Baala praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!" Un tie tos sagrāba ciet, un Elija viņus noveda Kisona upes līcī, un viņš tos tur nokāva. (1. Ķēniņu grāmata 18:31-40)

Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī. Baala pravieši staigāja apkārt savam upurim, graizīja sevi, meditēja, lūdzās un darīja visādus maģiskus rituālus, bija klusums un Elija par viņiem ņirgājās – varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas.

Tad viņi paņēma vērsi, kuru viņš viņiem bija devis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: "Ak, Baal, atbildi mums!" Bet tur nebija nevienas balss, nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts. Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: "Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!" Un tie sauca stiprā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja. Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas. (1. Ķēniņu grāmata 18:26-29)

Un pēc tam, kad tas nokrita, kad krita uguns tad tauta bija pārsteigti, jo notika īsts brīnums, parādība. Tad visi sāka piesaukt To Kungu. "Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!" Un Elija pavēlēja satvert Baala praviešus. Elija pašrocīgi un ar citu palīdzību nogalināja 450 praviešus. Faktiski iznīcināja šo elku kalpību un pēc tam sākās lietus, un Izraēlā beidzās bads. Kā tu domā, kas notika ar Eliju? Kad Izabele uzzināja, ka Elija ir nogalinājis visus viņas praviešus, viņa teica tā: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!" (1. Ķēniņu grāmata 19:2) Tika pieteikts karš, Izabele nolēma Eliju nogalināt. Un tā kā Ahabs nebija īsts vīrietis un Izabele viņu grozīja, tad viņš bija apdraudēts. Lūk, ko Elija saka:

Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: "Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi." (1. Ķēniņu grāmata 19:3-4)

Elijam bija mazvērtība, depresija un vēlēšanās mirt tikko pēc tāda varena brīnuma. Viņš tikko no sirds kalpoja un atkal ir problēma. Kāpēc Elija vēlējās mirt? Tam ir iemesli, un kā mums iziet no šīs domas? Ko darīt, ja cilvēkam ir depresija, vēlme mirt? Ko darīt, ja tu no sirds esi kalpojis, gājis pēc principiem, cīnījies, un tev uznāk šādas domas kā Elijam? Un zini, ka šis uzbrucējs tev var būt blakus: dažādi apstākļi, valsts politika, tu pats vai tava miesa, tas var būt daudz kas. Dievs Elijam norādīja doties uz Horeba kalnu. Elija uzkāpa kalnā.

Vētra [..], bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss. (1. Ķēniņu grāmata 19:11-12)

Vai pārdabiskais elements bija viņa dzīvē? Ko tas Elijam palīdzēja, ja tas grib mirt? Elijam bija pilnīgi viss – gara dāvanas, piedzīvoja, sajuta Dievu -, bet viņš velējās mirt. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā. Elija uz kalnu gāja 40 dienas un par viņu gādāja. Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa un sacīja: "Celies un ēd.” (1. Ķēniņu grāmata 19:5) Pārdabiska apgādība, bet joprojām grib mirt. Dievs Elijam saka kāpt kalnā. Pirmais ir personīgas attiecības ar Dievu. Un, draugs, nestāsti pasakas, ka bez šī tev tāpat viss ir normāli, tā ir viduvēja kristietība. Tev jādzird šī lēnā balss, jābūt Dieva klātbūtnē. Tāpēc es no līderiem lūdzu divas stundas dienā un nedēļā desmit stundas. Minimums viena stunda tiem, kuri nav manā komandā, bet ir ļoti jāpiepūlas tādā mazā laikā kaut ko dzirdēt. Aizejot uz kalnu, Elija pēc tam turpināja kalpot, bet notika izmaiņas, korekcijas. Atceros, ka sabiedrībā ļoti zināms cilvēks man teica, ka kalpošana ir ļoti grūti. Elija arī labāk gribēja mirt nekā kalpot. Vispār šis cilvēks, kurš man teica, ka kalpot ir ļoti grūti, vairāk arī nekalpo pilnā mērā. Kā tu par sevi domā? Pirmais ir personīgas attiecības ar Dievu. Vai tu saprati par pārdabisko? Ja tu atstāj Dieva principus, tad tas pārdabiskais pārvēršas par vāju kristietīti ar nezināmām beigām.

“Un viņš tur atstāja savu puisi.” Tas nozīmē, ka Elijam bija palīgs, kurš tika mazs pieminēts. Mozum bija palīgs Jozua, tas gan tiek pieminēts, un tas nozīmē, ka Elijam bija slikts palīgs, bet Mozum bija labs palīgs. Ja mēs skatāmies Dieva vārdā, tad Jēzum bija 12 palīgi un šiem palīgiem bija vēl palīgi. Mozum bija ne tikai Jozua, bet arī tādi palīgi, ar kuriem bija jācīnās, jāaudzina. Lasot evaņģēliju, tu iespējams esi pamanījis, ka Jēzus saka: “Ak, jūs nesaprašas, cik ilgi Es vēl pie jums būšu!” Pēterim viņš teica: "Atkāpies no Manis, sātan!” Bija reizes, kad viņš sadusmoja Jēzu. Jēzum ar saviem palīgiem bija ļoti daudz jācīnās, bet beigās Viņš viņus izaudzināja. Mozus arī ar visiem cīnījās un tikai divi viņam teica: "Mēs iedami iesim un apsolīto zemi ieņemsim!" Bet pārējie desmit teica: “Tur mēs arī esam redzējuši milžus, zeme gan laba, bet nevarēsim ieņemt.” Cena bija 40 gadi tuksnesī. Jācīnās ar līderiem, ar palīgiem, jāaudzina. Elijam bija slikts palīgs, kas arī nosaka to, kāpēc viņš bija depresijā. Es sākuma teicu, ka šis ir pieaugušiem cilvēkiem. Draudzē “Kristus Pasaulei” ir pieauguši cilvēki. Mums draudzē ir vismaz 100 līderu. Kas ir līderis? Mācītāja palīgs. Ja ir slikts palīgs, tad var nonākt tik tālu, ka mācītājs nonāk depresijā. Pareizi izvēlēties un izaudzināt, neviens gatavs no debesīm nekrīt, ir jāaudzina. Un tas ir ļoti sarežģīti. Ja es vai tu kaut kur dodos, tad mēs nevaram bez palīgiem. Man ir sapnis par Dieva svētītu Latviju, kuru es nevaru sasniegt viens, tāpēc ir vajadzīgi palīgi, kurus man pareizi ir jāizvēlas un jāaudzina. Šī palīdzība no malas ir tāda, kādu esmu pats izvēlējies un veidojis. Citādi būs kā Elijam. Arī Jēzum bija īstie un neīstie palīgi. Bija taču Jūda un pat tādi, kuri no Jēzus aizgāja, kad pārāk sarežģīti runāja. "Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?" (Jāņa evaņģēlijs 6:60) Jēzus līderu komandā bija šķelšanās. Un Jēzus teica saviem 12 mācekļiem: "Vai arī jūs gribat aiziet?" Pēteris visu vārdā saņēmās un teica: "Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.” Atceries, ka tādi vārdi: “Kur tad mēs iesim,” jau ir problēma. Cilvēks, kurš zina savu vietu un aicinājumu, nekad tā neteiks, viņš paliks tur, kur iedēstīts – mana komanda, mans mācītājs, mana vīzija līdz galam. Ko pateica šī lēnā balss Elijam? Lūk, atbilde – dot norādījumus, kurš jāieceļ. Dievs norādīja, ka viņam ir slikts palīgs, kurš nekam nederēja.

Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. (1. Ķēniņu grāmata 19:16)

Šajās lūgšanās kalnā Elija no Dieva saprata, kuru cilvēku viņam konkrēti vajag izvēlēties. Nav minēts Bībelē, kādas bija viņu attiecības pirms tam, bet ir rakstīts:

[..] Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni. Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: "Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev." (1. Kēniņu grāmata 19:19-20)

Viņš izvēlējās mācekli. Un kas notika pēc tam? Elija turpināja kalpot, un Elīsa bija viņa māceklis. Un kas notika pēc tam, kad visi uzzināja, ka Elija drīz tiks paņemts debesīs? Zini, Elija jau nenomira parastā nāvē. Viņš tika paņemts kā Ēnohs, te viņš bija un te vairs nav. Piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. Ko Elīsa teica, kad Elija kaut kur devās? Elīsa atbildēja: “Es tevi neatstāšu!" Tas ir īstais palīgs, kurš gāja visur līdzi. Kad Eliju paņēma debesīs, tad Elīsa pārņēma viņa kalpošanu. Ko Elīsa lūdza? "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!" (2. Ķēniņu grāmata 2:9) Un viņš to dabūja, lūk, palīgs. Elīsa darīja daudz brīnumu un bija kārtīgs Dieva cilvēks. Viņiem bija divas svarīgas lietas: personīgas attiecības ar Dievu un palīgs. Elīsa kļuva par varenu Dieva vīru, un pirms viņš par tādu kļuva, viņš pats bija palīgs. Ceļš uz kaut ko vairāk nāk caur to, ka tu esi palīgs, ka tu esi palīgs īstajam cilvēkam. Es esmu 14. Saeimas deputāts un tas nav nieks, jo viss notika no pašas apakšas. Šī jau ir liecība, Dieva darbība. Bet šis nav vienkārši pārdabiskais, šis ir ļoti smagi strādāts. Kam es palīdzēju, lai kļūtu par deputātu? Aināram Šleseram. Ne jau koferīti nest, bet daudz vairāk, mēs palīdzējām – es, mēs, tu caur mani. Es palīdzēju ar to, ka viss, kas bija nepieciešams, izdarīju, es biju palīgs. Un tad kad tu palīdzi šādam politiķim, tad arī tu pats kļūsti par politiķi. Tagad esmu politiķis, man ir mandāts un, ja godīgi, es pat varu nerēķināties ar citiem deputātiem, varu būt arī neatkarīgs deputāts, bet tas nav interesanti, jo kaut ko sasniegt var tikai komandā. Vispirms tu esi palīgs. Kļūdu izdara tie cilvēki, kuri pasaka, ka viņi vairs negrib kalpot, es vairs negribu būt palīgs, es uzreiz gribu būt kaut kas. Nē, draugi, mums vienmēr vispirms ir jābūt par palīgiem un tad, kad mēs esam palīgi, tikai pēc tam mēs paši izaugam par kaut ko. Divpadsmit apustuļi – gandrīz katrā pilsētā, visā Eiropā un pasaulē ir Pētera baznīcas, Pāvila baznīcas, Svētā Jāņa baznīca, Mateja baznīca, apustuliskā baznīca utt. Ielas ir nosauktas, baznīcas ir nosauktas, dažādas aprūpes iestādes ir nosauktas apustuļu vārdos, un viņu ietekme ir neizmērojama. Kas viņi bija? Jēzus palīgi! Tikai pēc tam ietekmīgas personas. Vai pieaugušiem cilvēkiem tas ir labi saprotams? Jozua nekad neatstāja savu Mozu. Mācekļi nekad neatstāja savu Jēzu. Jā, viņi izdarīja kļūdas. Pēteris atstāja Jēzu, paraudāja un pēc tam viss bija labi, tas ir pieļaujami. Ir realitāte, ko mēs vēlamies un ir lietas, ko mēs reāli attiecīgos apstākļos nevaram izdarīt, jo tur vēl mums ir jāpieaug. Elīsa neatstāja savu Eliju. Tas ir ļoti interesanti. Pārdabiskais, personīgas attiecības ar Dievu, palīgi un vēl klāt pie tā autoritāte un drosme. Ļoti bieži, kad tu dzirdi sakām: “Es paļaujos uz Dievu,” tas ir cilvēks, kas visu ir palaidis pašplūsmā, kurš nelieto Dieva dotus principus, es paļaujos uz Dievu, es vienreiz palūdzu, ar to pietiek un viss notiek. Nē, draugs, ir jāstrādā, eksāmens ir jānokārto, pie stūres ir jābrauc, satiksmes noteikumi ir jāzina un jāievēro. Ir jābūt kompetentam, tev ir jāaudzē drosme un autoritāte.

Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un pie viņa pienāca kalpone un sacīja: "Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti." Bet viņš liedzās visu priekšā, sacīdams: "Es nesaprotu, ko tu runā." Un, kad viņš bija izgājis vārtu priekšā, kāda cita, ieraudzījusi viņu, saka tiem, kas tur bija: "Šis arīdzan bija ar Jēzu Nacarieti." Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: "Es to Cilvēku nepazīstu." Un pēc maza brīža tie, kas tur stāvēja, piegāja pie Pētera un sacīja uz to: "Patiesi, arī tu esi viens no tiem, jo tava valoda jau nodod tevi." Tad viņš sāka lādēties un dievoties: "Es to Cilvēku nepazīstu." Un tūdaļ gailis dziedāja. Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: "Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja. (Mateja evaņģēlijs 26:69-75)

Pēteris izgāja ārā un gauži raudāja. Kad? Pēteris teica Jēzum: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu." Jēzus atbildēja: “Šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris bija pārliecināts, ka viņš nenodos Jēzu. Kad Jēzu arestēja, viņš gāja līdz. Un Pēterim trīs reizes uzdeva jautājumu pie ugunskura, kur viņi sildījās, un Pēteris atbildēja kalponei, kas viņu atpazina: “Es nesaprotu, ko tu runā”. Otru reizi, kad viņš tika atpazīts, Pēteris atkal liedzās, zvērēdams: "Es to Cilvēku nepazīstu." Trešo reizi, kad Pēteris tika atpazīts, tad viņš sāka lādēties un dievoties: "Es to Cilvēku nepazīstu." Un tūdaļ gailis dziedāja un Pēteris izgāja un raudāja. Jēzus zināja Pētera spējas, ka viņš to nespēs, bet Pēteris raudāja, ko tas nozīmē? Viņš to grib – es iešu tālāk un audzēšu drosmi, es audzēšu muskuļus, es lūgšu, būšu kopā ar savu vadītāju, es visu to darīšu, es cīnīšos, mācīšos, es audzēšu drosmi un visu izdarīšu. Pēteris attiecīgajā brīdi to izdarīja, brīvprātīgi aizgāja un nomira pie krusta ar galvu uz leju, jo viņš teica: “Es neesmu cienīgs mirt tā kā Jēzus, piesitiet mani pie krusta ar galvu lejā.” Viņš pats to izdarīja labprātīgi un nomira pie krusta. “Es paļaujos uz Dievu.” Paļaušanās uz Dievu ir, ka tu pats apzinies, lieto un izmanto savas ticīgā privilēģijas, tāpat esi pielietojis elementārus garīgus un fiziskus principus uz 100%. Kad esi kļūdījies, raudi un nožēlo. Es nesaku, ka obligāti ir jātek asarām. Varbūt visā mūžā tu vari izspiest vienu asaru, jo kaut kas ir saplīsis, bet viņš patiešām nožēlo, viņš grib iet tālāk, viņš grib labot savas kļūdas. Nav neviena cilvēka, kas kaut kur iet un nekļūdās, kurš visu pareizi izdara. Es varu, es gribu, bet kad pienāk attiecīga situācija, nekas nesanāk. Viss ir normāli, ja cilvēks ir uzticams, un grib visu mainīt. Bet ir cilvēki, kas saka: “Es visu izdarīju pareizi.” Viss ir normāli un sev iestāsta, ka viss ir normāli. Es esmu nodevis Jēzu, nu viss bija pareizi, pat Jūda nožēloja, bet bija jau par vēlu. Tevi uzrunā tas ko tu lasi?

Vēl par palīgiem. Realitātē, ja nav palīga, tad es pat nezinu, kas, kur un kad notiek. Atcerēties vienmēr katram ir svarīgi, vai tev ir palīgs, vai tu esi palīgs, tev ir jāzina, kas, kur un kad notiek. Ja tu vienu no šīm lietām nezināsi, tad tev būs kā Elijam, kuram bija slikts palīgs. Ja tev būs palīgs un tu pats to nesapratīsi, kas, kur, kad un nespēsi dabūt no palīga, lai viņš to atgādina, jo pienāk kaut kad brīdis, kad tu kaut kur ej tālāk, bez palīgiem vispār nevari zināt, kur tev vispār šodien ir jābūt, kā jābūt, kā ir jāsaģērbjas, visiem piezvanīt, visu uzzināt. Tas ir audzināšanas jautājums un pareizā palīga izvēle. Tas ir arī pārējiem, kādi ir palīgi, kurus tu izvēlies, kādus tu izvēlies un kā tu viņus audzini. Redzi, piemēram, arī audzināšana. Es nedomāju, tā kā bērnus audzina, jo viņus audzina savādāk. Pieaugušus cilvēkus tā nevar audzināt, tas ir citādāk, ir kāda robeža, cik tālu tu vari aizrādīt. Ja cilvēks nesaprot, tad nesaprot. Un ir jābūt arī tādam cilvēkam, kas mācās un kas grib mācīties. Ja es nespēšu panākt, ka man apkārt ir uzticami palīgi, kas arī redz kas, kur, kad un tamlīdzīgi, ko man vajag, tad faktiski man tālāk ceļa vairs nav. Tagad vēl arī otra puse. Es tagad runāju par palīgiem sev. Bet vai es varētu būt šodien ievēlēts Saeimā bez jums kā palīgiem, bet lai jūs varētu būt palīgi, jūs vispirms esat ieaudzināti atbalstīt un palīdzēt? Redzi, cik interesanti. Jūsu mācītājs Saeimā ir tikai tāpēc, ka jūs strādājāt, 90% tas bija atkarīgs no jums. Jūs to izdarījāt. Otrs lielākais balsu skaits pēc Aināra Šlesera. To izdarījāt jūs. Jūs esat labi palīgi un tāpēc mēs esam īpaši laba draudze. Āmen!

Kas ticīgam cilvēkam ir vajadzīgs? Pārdabiskais elements, personīgas attiecības ar Dievu, autoritāte un drosme ir vajadzīga, lai darītu pareizas lietas, un ir vajadzīgs palīgs un būt par palīgu. Āmen! Labs palīgs un īstais palīgs. Pēteris Jēzum bija īstais palīgs, es tevi nenodošu pat nāvē iešu kopā ar Tevi, bet nodeva un pēc tam raudāja un vēlāk pats brīvprātīgi bija gatavs to izdarīt un pat izdarīja. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticīgā privilēģijas un vispārīgi garīgi un fiziski principi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

 

 

Comments