TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Tev vajag Dieva uguni!

Publicēja 2019. gada 19. febr. 22:22Līga Paņina
Ziņas datums 20.02.19.

Es jūs no visas sirds apsveicu draudzes 11 gadu dzimšanas dienā! Es ticu, ka jūsu draudzes mācītājiem ir varena nozīme šajā zemē un ne tikai Latvijā. Gan Baltijai, gan Eiropai arī ir vajadzīga atmoda. Bībele saka, lai mēs lūdzam pļaujas Kungu, lai Viņš sūta darītājus. Mūsu lūgšanas ceļ stiprus cilvēkus, lai šeit būtu vairāk stipru cilvēku. Dāvids ne tikai pats bija stiprs, bet viņam bija vēl 400 cilvēki, kas visi bija stipri. Lai Dievs jūs svētī un lai jums būtu savi 400 cilvēki, kas darīs Dieva darbu uz šīs zemes!

Jums, draudzei, paveicies, jo jums ir labs mācītājs. Reiz es dzirdēju, kā kāds sludinātājs stāstīja par redzētu sapni. Šajā sapnī viņš ieraudzīja elli, kurā bija arī kristieši. Es jautāju, ko tur darīja kristieši. Viņš atbildēja: “Viņi meklēja tos mācītājus, kuri viņus mācīja nepareizi.” Brāļi un māsas, jums ir labs mācītājs un viņš jūs pareizi māca. Domāju, ka tu savu mācītāju meklēsi paradīzē.

Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam.” (Romiešiem 12:11)

Šajā Rakstu vietā ir vēlējums, ko es vēlos jums nodot. Šis ir apustuļa Pāvila vēlējums draudzei Romā. Es ļoti daudz ceļoju un satieku daudz kalpotāju un daudz kristiešu. Tagad pat vairs nevajag ceļot, lai viņus satiktu. Tikai atver internetu, un tur ir kristieši - tādi vīlušies, skumji. Ir pat tādas grupas, kas saucās “Kristieši bez draudzes” jeb kristieši bez struktūras, bez kalpošanas, jo viņi “vienkārši mīl Dievu”. Viņi ir bijuši vairākās draudzēs, pie daudziem mācītājiem. Protams, viņu sirdis kādreiz dega Dievam, bet viņi sastapās ar kādām lietām, ka pievīlās un šodien vairs nedeg, ir izdeguši. Bībele saka, ka tavā garā visu laiku ir jābūt ugunij. Šo uguni tev visu laiku ir jāuztur, lai tu neizdegtu, jo izdeguši kristieši ir slikti. Viņiem viss šķiet garlaicīgi, tādi cilvēki ir izdeguši, pievīlušies. Bībele saka, ka mums savā garā ir jādeg. Kas vēl var būt cilvēka garā? Bībele saka, ka ir cilvēki, kas garā ir pakrituši, ir cilvēki, kam gars nav uzticams, kas maldās savā garā, un vēl ir cilvēki, kam gars ir noskumis. Nogurušam garam sāp kājas. Tāpēc smaidi biežāk un kājas nesāpēs. Jo vairāk smaidīsi, jo labāk. Uz draudzi ir jānāk smaidošam. Nenāc noskumis uz draudzi, jo noskumušā draudzē viss ir slikti. Draudze ir domāta smaidiem.

Velns kaut ko ir izdarījis ar draudzi, un baznīcas cilvēki sākuši būvēt kapsētās. Interesanta asociācija – ir baznīca, un ir kapsēta. Cilvēki domā par Dievu un domā, ka nomirs. Jādomā ir par Dievu, ka mēs dzīvosim un dzīvosim normāli! Tu dzīvosi normāli, neuztraucies, jo Jēzus Kristus nomira par mums, lai mēs dzīvotu labi. Viņš paņēma grēku uz Sevi, lai tu būtu svēts. Viņš paņēma tavas slimības, lai tu būtu vesels. Viņš paņēma lāstus, lai tev nebūtu depresija. Viņš kļuva nabags, lai tu kļūtu bagāts. Tam visam ir jātic. Ar šo varētu beigt svētrunu, jo šis ir pats svarīgākais. Tici tam, ko Jēzus ir darījis tavā labā.

Ir cilvēki, kuri ir izdeguši. Bībelē ir stāsts, kurā ar līdzība par meitenēm. Tur bija piecas gudras meitenes un piecas ne tik gudras. Viņas gaidīja līgavaini. Līgavainis atnāca naktī. Kad atnāca līgavainis, gudrās meitenes paņēma lukturus ar gaismu un izgāja ārā viņu satikt. Muļķes nevarēja iededzināt savus lukturus, jo viņām bija beigusies eļļa. Pats svarīgākais ir tas, lai tava eļļa nekad nebeigtos! Lai tu nebūtu ģeķis, jo viņiem beidzas eļļa. Gudriem cilvēkiem nekad nebeidzas eļļa. Vai tu esi gudrs cilvēks? Ja tu esi gudrs, tad tev nekad nebeigsies eļļa. Vai zini, kā senāk izskatījās lukturis? Lukturim bija trauks ar eļļu, un traukā bija deglis. Kamēr lukturī bija eļļa, šis deglis visu laiku dega. Šis deglis varēja degt trīs, četrus, piecus gadus, jo, kamēr deglis bija eļļā, tas dega un neizdega. Bet, kad eļļa beidzas, tad deglis var sadegt minūtes laikā, tas pārvērtīsies par kaut ko melnu un nesmuku, sabruks, vējš uzpūtīs un to aiznesīs, un tā no degļa pāri nekas nepaliks. No dažiem kristiešiem nekas vairs nav palicis pāri, jo viņi vienkārši ir izdeguši. Viņi dega un izdega. Kāpēc tā? Jo viņi nerūpējās, lai viņiem būtu eļļa. Viņi nerūpējās par svaidījumu, viņi nerūpējās par savām attiecībām ar Svēto Garu, tāpēc arī izdega. Viņu vairs nav, bet kādi vēl ir. Zini, kas ir un kas vienmēr būs? Tie, kuri domā nevis par naudu, mašīnām vai politiku, bet tie, kuri domā par svaidījumu. Jo pats svarīgākais, lai tavs gars degtu, ir svaidījums!

Es agrāk strādāju par galdnieku. Es taisīju galdus, krēslus, arī zārkus. Es ļoti ātri varēju uztaisīt zārku, apmēram četrdesmit minūšu laikā. Man bija skolotājs, onkulis Saša. Viņš bija vecs cilvēks un visu man izstāstīja, kā ir jādara, gan kā zārki jātaisa, gan kā krēsli jātaisa. Reiz viņš man izstāstīja kādu stāstu, kurš norisinājās 1946. gadā. Viņš strādāja mēbeļu fabrikā Harkovā, Ukrainā - tas bija laiks pēc uzvaras Otrajā pasaules karā. Padomju varas karavīri no Vācijas saņēma daudz iekārtu. Jau tad vāciešiem bija labas iekārtas. Viņiem ir eļļa galvā. Viņi visu prot labi darīt. Vācieši ir gudri cilvēki, un viņi bija izdomājuši aparātu kokmateriālu apstrādei. Viņi paņēma lielu baļķi, ielika to aparātā no vienas puses, un no otras puses baļķis iznāca noslīpēts, tīrs un skaists. Šo iekārtu paņēma un atveda uz Harkovu. Tas notika ziemā. Aparātu uzstādīja angārā, gribēja apstrādāt baļķus, bet iekārta nestrādāja. Viņi pasauca visus speciālistus, kas vien bija. Viņi mēģināja, bet tik un tā nestrādāja. Tad kāds pateica, ka viņiem ir vajadzīgs vācietis. Atbrauca vācietis - tievs un ar brillēm. Viņš teica, ka tādos apstākļos viņš nestrādāšot. Viņam jautāja, ko viņam vajag. Viņam vajadzēja skapīti, vietu, kur nomazgāt rokas, vietu, kur var pakarināt halātu, un temperatūrai cehā bija jābūt 22° C. Viņi izpildīja viņa noteikumus. Viņš piegāja pie aparāta, ieslēdza pogu un iekārta sāka strādāt. Viņi prasīja, kāpēc viņi nevarēja to ieslēgt. Tāpēc, ka šis aparāts strādāja tikai 22° C temperatūrā.

Tu pareizi lūdz, pareizi sludini, pareizi ziedo, bet kas tev trūkst? Reizēm mēs visu darām pareizi, bet mums trūkst temperatūra un uguns. Bez tā, ka tu visu dari pareizi - pareizi dzīvo, sludini, runā -, tev vēl vajag iekšējo uguni. Tev vajag, lai tev iekšā deg, jo šī uguns ļauj tev iekarot cilvēkus Dievam, ļauj tev izvilkt cilvēkus no elles. Jūsu mācītājs ir dedzīgs cilvēks. Ne tikai viņam jābūt dedzīgam, bet visiem draudzē ir jādeg. Mūsu Kungs ir Jēzus Kristus, un Viņš dega starp degošiem lukturiem. Jēzum ir vajadzīga uguns. Viņš atnāca un atnesa uguni. Tu vari būt labs cilvēks, bet tava uguns var būt par mazu, temperatūra par vāju. Dievs vēlas tevi kristīt ar Svēto Garu. Ugunij ir jāpiepilda tava sirds. Bībele saka, ka cilvēka gars ir Dieva lukturis. Luktura spēks ir tajā, ka tas visu laiku deg. Kur ir uguns spēks? Tas nemēdz būt vienā vietā, tas visu laiku kustās, virzās un nekad neapstājas. Uguns ir bīstama, bet lietderīga. Viss sliktais tajā sadeg. Gudri cilvēki pie uguns sildās.

Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa evaņģēlijs 5:35)

Šeit ir runa par Jāni Kristītāju. Bībele saka, ka viņš bija lukturis, kas dega. Ja tu esi lukturis, kas deg un izdala gaismu, tad tev visapkārt būs cilvēki, kas priecāsies. Lai arī kādas problēmas viņiem būtu, lai arī kādi šķēršļi viņiem būtu, ja tu dedz, tad cilvēki tieksies pie gaismas, pie uguns. Tur būs prieks, jo Dieva prieks ir ugunī. Prieks nav teoloģijā. Gudri vārdi nevienu netuvina Dievam. Ja tu dedz un tavā sirdī ir slāpes pēc Dieva, tev varbūt nekas nav jāsaka, tev blakus stāvēs cilvēks un teiks, kā tu dedz, un viņš arī gribēs ticēt Dievam, jo viņam arī ir vajadzīga enerģija. Cilvēkiem trūkst enerģijas, cilvēkiem trūkst uguns. Kāpēc cilvēki lieto narkotikas, alkoholu? Jo viņiem trūkst uguns! Kāpēc cilvēki grib darīt ekstrēmas lietas? Jo trūkst uguns. Jēzus teica, ka Viņš tevi iededzinās un tu degsi kā uguns, un tā nenoslāps. Cilvēki tev apkārt priecāsies, mainīsies. Uguns tavā sirdī un ap tevi degs vienmēr. Cilvēki tev apkārt nekritīs, neraudās, bet priecāsies.

Es vienreiz aizbraucu uz Panamu sludināt. Tur bija uzaicināts kāds vecs vīrs, kam bija deviņdesmit gadi, un viņam bija jāsludina konferencē. Šo večuku burtiski uzveda uz skatuves. Es domāju, kaut viņš nenomirtu uz skatuves, jo viņš izskatījās tik vecs. Viņu paņēma aiz rokas un pieveda pie kanceles. Viņš mirkli stāvēja, un tad pēkšņi sekundes laikā kaut kas notika un viņš sāka dedzīgi sludināt, skraidīt pa skatuvi. Viņš pienāca pie manis un teica: „Tā saka Tas Kungs: lūdz par slimiem un viņi tiks dziedināti!” Kas notika? Mūsu miesa var būt vāja, bet garā jābūt ugunij, kurai vienmēr jādeg! Cilvēka gars spēj uzvarēt visas miesas vājības. Ja tavs gars deg, tad šajā ugunī izdegs viss sliktais.

Un Jēkaba namam būs kļūt par uguni un Jāzepa namam par liesmu, bet Ēsava namam par salmu kušķi, ko tie divi aizdedzinās, un uguns galīgi to aprīs, lai no Ēsava nama nekas nepaliktu pāri!" jo Tas Kungs tā ir runājis.” (Obadjas 1:18)

Bija divi brāļi - Jēkabs un Ēsavs. Es nevēlos teikt neko sliktu par Jēkabu, bet, lasot Bībeli, ir redzama būtiska atšķirība starp to, kā tiek raksturots viņš un Ēsavs. Bībelē teikts, ka Ēsavs bija profesionāls mednieks. Viņam bija sava profesija, kurā prata labi darboties. Turpretī par Jēkabu Bībelē uzskatāma raksturojuma nav. Par Jēkabu ir teikts, ka viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja teltī. Iedomājies, ka tu nodzīvo līdz 30 gadu vecumam, un viss, ko cilvēki par tevi var pateikt, ir tas, ka tu dzīvo vienistabas dzīvoklī. Tas ir nožēlojams raksturojums. Man, personīgi, šķiet, ka Jēkabs bija bremze, līdzīgi kā šodien daudzi citi, kuri nekur netiecas un visu laiku stāv uz vietas. Tiesa gan, Jēkabam bija kāda laba rakstura īpašība. Jēkabs vēlējās iepazīt Dievu, un tāpēc viņš vēlējās iegūt pirmdzimtību, meklējot to visdažādākajos veidos. Reiz Jēkabs apmuļķoja savu brāli. Kad abu brāļu tēvs gribēja svētīt Ēsavu, mamma pārģērba Jēkabu par viņa brāli, apliekot ar ādām. Tēvs Jēkabam vaicāja: “Vai tu esi Ēsavs?” Viņš atbildēja: “Jā, tas esmu es.” Tēvs pārvaicāja: “Vai tiešām?” Tad Jēkabs, pārliecinādams tēvu, saņēma Ēsavam paredzēto svētību. Pēc tam mamma mudināja Jēkabu bēgt. Viņa teica: “Tagad skrien prom. Mēs apmānījām tavu brāli, un nu viņš gribēs tevi nogalināt. Viņš ir nopietns mednieks, tāpēc labāk skrien tik tālu prom, lai tevi vispār šeit neredzētu. Nerādies Ēsavam acīs, jo, ja viņš tevi noķers, tad nogalinās. Vai saprati?” Jēkabs atbildēja: “Sapratu”. Viņš aizskrēja prom pie Lābana un nodzīvoja tur 30 gadus. Pagāja laiks, un Dievs Jēkabam teica: “Atgriezies savā valstī!” Viņš atgriezās kopā ar savu lielo ģimeni - četrām sievām un daudzajiem bērniem. Kad Jēkabs atgriezās mājās, kāds viņam teica: “Ēsavs ir uzzinājis, ka tu esi pārnācis mājās. Viņš nāk tev pretī kopā ar 400 bruņotiem karavīriem. Viņi visi ļoti grib tevi satikt. Kā tev šķiet - kāpēc? Visticamāk, viņi tevi un visu ģimeni vienkārši nogalinās.” Jēkabs steigšus devās lūgt Dievu. Viņš lūdza ar tādu dedzību, ka salauza sev kāju.

Dzirdot šādus vārdus, cilvēki parasti lūdz Dievu. Lai cilvēks sāktu lūgt Dievu, kādam vienkārši ir jāpienāk un jāpasaka: “Es tevi nogalināšu.” Visi uzreiz kļūst ticīgi un lūdz, vienalga, vai pirms tam bijuši ateisti, komunisti vai jebkas cits. Ir cilvēki, kuri lūdz tā, it kā būtu ieradušies uz kādas partijas sanāksmi - ļoti formāli un īsi. Vai zini, kāpēc šie cilvēki tā lūdz? Tāpēc, ka neviens pie viņiem nav piegājis un pateicis: “Es tevi nogalināšu.” Ja tev kāds tā pateiktu, tad tu lūgtu tikpat dedzīgi kā Jēkabs. Dievs, liec mums visiem lūgt! Ļauj mums lūgt no sirds un dvēseles! Dari tā, lai mēs lūdzam ar uguni garā! Āmen!

Jēkabs lūdza visu nakti tā, ka, izejot no lūgšanu kambara, viņš kliboja. Viņam bija problēma ar kājām, bet garā bija uguns. Un Dievs saka: “Es paņemšu Jēkaba namu un darīšu to par uguni. Viss, kas tam ir apkārt, būs kā salmi.” Tā ir visspēcīgākā atklāsme - ja tu esi uguns, tad visapkārt ir salmi. Ja tu esi salmi, visapkārt ir uguns. Ikviena cilvēka svarīgākais uzdevums ir kļūt par uguni. Arī politiķiem būtu jākļūst par uguni, jo tad visapkārt vairs nebūs salmi. Ja politiķi nav uguns, nekas neizdodas. Cilvēkiem ir jādeg, un viņu garā kaut kam jākustas. Ja tu saki, ka esi saslimis, tad zini - tavā garā jau atrodas tava dziedināšana. Kļūsti par uguni, un tajā sadegs tava slimība. Jēkaba gars izmainījās. Kad viņš devās satikt brāli, Ēsavs viņu gribēja nogalināt. Bet, tiklīdz Ēsavs ieraudzīja Jēkabu, viņš teica: “Brāli, es tevi mīlu.” Viss izmainījās. Ja tu esi uguns, viss mainās. Notiek brīnumi, un pat iekārtas sāk darboties, kuras iepriekš nedarbojās. Ļauj Dievam tevi iedegt! Ļauj Dievam izdarīt ko tādu, lai tevī parādītos uguns!

Uz “Jauno Paaudzi” nāk narkomāni, kuriem palīdzam atsākt dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi. Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļos politiķi, prokuratūra un citi mūs dēvē par sektu. Tiek rakstīts, ka mēs it kā nozogam narkomānus un turam viņus gūstā. Internetā bija redzams virsraksts “Dņepropetrovskā divi cilvēki turēja verdzībā sešdesmit narkomānus”. Šādi teksti tiek rakstīti regulāri, un reizēm es pat lepojos ar to. Es domāju: “Kādi mums ir kalpotāji! Mums ir tikai divi cilvēki, kuri “tur verdzībā” sešdesmit cilvēkus. Spēcīgi! Policijā ir simts cilvēki, kuri nespēj notvert vienu narkomānu, bet mums ir tikai divi, kas notur veselus sešdesmit.” Mēs visu laiku dzirdam runas par to, ka “sektas” ķer narkomānus, atņemot viņiem dzīvokļus. Patiesība ir pavisam cita. Šie narkomāni paši pie mums nāk, un, kamēr viņi tiek līdz mums, policija jau visu ir atņēmusi. Pie mums viņi atnāk gandrīz kaili, bez naudas, it kā tikko būtu piedzimuši. Mūs ne vien aprunā, bet arī uzsāk dažādas krimināllietas pret mūsu draudzi. Vai zini, kas ar šiem narkomāniem notiek patiesībā? Viņi paši pie mums nāk tādos tempos, ka neviens to nespēj apturēt. Rehabilitācijas centra līderim es esmu teicis, ka nevajag viņus vairs vest, jo visapkārt jau ir pilns ar šiem cilvēkiem. Viņi visu laiku šeit sēž un staigā. Tāda sajūta, ka šie cilvēki ir visur. Vai zini, kāpēc tā notiek? Cilvēki iet nevis uz kādu pareizu vietu, bet gan tur, kur ir uguns.

Kāds mācītājs man stāstīja, ka Amerikā ir uzbūvēts trīsstāvīgs rehabilitācijas centrs. Tajā pacienti saņem ēdināšanu četras reizes dienā un katram ir sava istaba ar personīgu dušu un tualeti. Vienīgā problēma esot tajā, ka neviens šo centru neapmeklē. Mācītājs man vaicāja: “Kā jūs vedat cilvēkus uz savu rehabilitācijas centru?” Tas ir līdzīgi kā menedžeriem, kuri pārdod suņu barību, sakot: “Mums ir vislabākais iepakojums. Šī barība ir izgatavota no vislabākajiem produktiem. Mums ir vislabākā reklāma un labākie veikali. Vienīgā problēma ir tā, ka suņi šo barību negrib ēst.” Vai zini? Ja tevī ir uguns, tad cilvēki sniegsies pēc tās. Cilvēkiem ir vajadzīga uguns. Šodien pasaulē ir dažādas filozofijas un gudrības. Tās ir par daudz. Kāpēc bieži vien, kad āfrikāņi atbrauc no Āfrikas, viņi iegūst labākos amatus civilizētajās valstīs, lai gan viņiem nav nedz labas izglītības, nedz arī naudas? Tāpēc, ka viņu sirdīs ir uguns. Cilvēki, kuri dzīvo Eiropā, ļoti bieži ir vāji un neizlēmīgi. Kamēr tu domā, kāds cilvēks, kurā ir uguns, jau sen visu ir izdarījis. Mums nav laika domāt. Mums ir jādeg! Mums ir jādara Dieva darbs!

Mozus četrdesmit gadu vecumā izgāja paskatīties, kā dzīvo ebreji. Viņš ieraudzīja, ka ēģiptieši viņiem dara pāri. Mozus iestājās par kādu ebreju un nogalināja ēģiptieti. Nevis vienkārši nogalināja, bet apraka. Tāpēc frāze “Es tevi aprakšu” ir no Bībeles. Pirmais, kurš nogalināja cilvēku un to apraka, bija Mozus. Viņš domāja, ka to neviens neredzēja, bet ebreji to redzēja. Viņi arī Mozu nodeva, un viņš ebrejos ļoti vīlās. Mozum visa uguns apdzisa, un viņš aizskrēja uz tuksnesi. Tur viņš atrada Midiāna priesteri, kuram pēcāk ganīja jērus. Mozum nebija priecīga dzīve. Ja tavai dzīvei nav jēgas, tu nekad nebūsi priecīgs. Priecājies un pasakies Dievam par draudzi! Šeit ir tā vieta, kur tu iegūsti mērķus savai dzīvei. Kamēr tavai dzīvei ir mērķi, tikmēr tavā dzīvē ir uguns. Mozus pazaudēja kaisli savai dzīvei. To var redzēt, lasot 89. Psalmu. Kāds tev ir garastāvoklis, tādas dziesmas tu raksti (vai klausies). Es nevaru ciest garlaicīgas un skumjas dziesmas. Kad draudzē skan garlaicīgas dziesmas, tas ir briesmīgi. Man patīk dzirdēt priecīgas dziesmas un redzēt, kā cilvēki zālē dejo. Vārdu sakot, man patīk uguns. Man nepatīk sērīgas dziesmas, kurās cilvēki dzied par savas dzīves problēmām. Kādas tev var būt problēmas? Tu dzīvo Latvijā, ēd trīs reizes dienā, esi vesels, jauns, skaists un pilnīgi normāls. Vai zini, kāda ir problēma? Problēma ir bezdarbībā.

Uz robežas starp Ukrainu un Krieviju visu laiku notiek karš. Katru dienu uz visām pusēm lido lodes. Cilvēki no rīta mājās pamostas un redz, kā no vienas puses lode ielido un pa otru pusi izlido. Tur kalpo kāda mācītāja, sieviete, kas ir vīrišķīgāka par vīriešiem. Pirms kāda laika tur kalpoja kāds vīrietis, bet viņš aizbrauca. Šai sievietei ir draudze. Viņa ir dedzīgs cilvēks, kas visu laiku sludina teritorijā, kur notiek karš. Kādu dienu šī mācītāja man teica: “Vai ziniet, kāds karogs plīvo pilsētas augstākajā punktā?” Es jautāju: “Kāds?” Viņa atbildēja: “Draudzes “Jaunā Paaudze” karogs.” Kad tu atbrauc uz šo pilsētu, tev karavīri saka: “Šodien mēs tevi nelaidīsim sludināt, jo ir pārāk skaidra un saulaina diena. Snaiperi visu redz. Atbrauciet sludināt, kad būs migla.” Šī mācītāja vēlas tur nopirkt ēku draudzei. Nesen viņa pie manis atbrauca un teica: “Dievs man ir ielicis sirdī tev ziedot 1000 dolārus.” Es teicu: “Ļena, vai tu esi jukusi? Par to, ka tu tur kalpo, mums katru dienu tev vajadzētu dot 1000 dolārus!” Viņa atbildēja: “Klausies, man vienalga, ko tu domā, bet manī šī vēlēšanās ir no Dieva. Pirms gada man konstatēja dzemdes vēzi. Ārsti teica, ka tur ir metastāzes arī citos orgānos. Es nolēmu nevienam par to nestāstīt, bet tā vietā vēl vairāk sludināt. Es pieņēmu lēmumu kalpot cilvēkiem. Par mani neviens nelūdza. Pagāja gads, un audzējs bija pazudis.” Kad cilvēks Latvijā dzied “Dievs, tikai Tu zini manas problēmas”, man gribas jautāt: “Kādas tev var būt problēmas?” Viss ir labi! Dedz Dievam! Ja tu degsi, tad viss sliktais tevī izdegs! Ja tu dedz, tava slimība ir salmi. Ja tu dedz, tava vientulība ir salmi.

Reiz kāda sieviete pienāca pie manis un teica: “Mācītāj, palūdziet par mani! Pār mani ir lāsts, jo es nevaru apprecēties.” Es būtu varējis uzlikt šai sievietei rokas un lūgt par viņu, taču, brīdi padomājot un paskatoties uz viņu, es jautāju: “Vai tu neapvainosies uz mani, ja kaut ko pavaicāšu?” Šī sieviete atbildēja: “Nē, viss kārtībā!”‘ Es vaicāju: “Vai tu uz sevi spogulī esi paskatījusies? Izskatās, ka tu mēnesi neesi mazgājusi matus, un kas tās par kurpēm tev kājās? Kas tev tas par kreklu? Liekas, ka tu ar to traukus esi slaucījusi. Tu domā, ka kādam tu tāda patiksi? Lai apprecētos, tev ir jākļūst par sievieti-uguni, jāuztaisa frizūra, jāuzkrāso seja. Viss, kas ir uzkrāsots, ir skaistāks par neuzkrāsotu – sētas, mājas, jumti, sieviete. Kāda ir tava gaita? Pacel savu galvu un ej izslējusies! Nomaini savus zābaciņus pret augstpapēžu kurpēm!” Viņa tā arī izdarīja, un viņu pēc pusgada ievēroja un apprecēja. Salmus neviens neievēro, bet uguni ir grūti nepamanīt. Uguns deg, dod siltumu, gaismu un pastāvīgi kustās.

Kad Mozus jau bija 80 gadu vecs, viņš bija slims. No rītiem ceļoties, viņa mugura čīkstēja, vakaros viņš klepoja. Bezmiega dēļ viņš naktīs rakstīja ”atbilstošas” dziesmas, tādas kā:Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” Vai Mozus nodzīvoja tikai astoņdesmit gadus? Nē, taču viņa zārks un ziede bērēm, visticamāk, jau bija sagatavota. Varbūt jau soliņš pie kapa bija nolikts. Mozus bija gatavs mirt savā vecumā. Bet, kad viņš gāja pa tuksnesi, viņš ieraudzīja degošu krūmu, kurš dega, dega un nesadega. Mozus šo krūmu apskatīja no visām pusēm un viņam likās interesanti, ka tas nebeidz degt. Manā pionieru nometnē bērnībā bija tāda dziesma ar vārdiem: degot citiem, mēs izdegam paši. Mani vienmēr ir kaitinājuši cilvēki, kuri saka: „Es kalpoju, bet esmu noguris un izdedzis.” Vai tā ir draudzes vaina, ka cilvēks izdeg? Nē, viņam vienkārši ir izbeigusies eļļa. Viss, kas tev ir nepieciešams, - parūpēties par eļļu, tad tu nekad neizdegsi un sludināsi arī lielā vecumā. Kad Mozus piegāja pie degošā uguns krūma, viņš dzirdēja balsi: „Mozu, novelc savus apavus, šī ir svēta zeme!” Un Dievs sāka ar Mozu runāt un ielika viņa sirdī un dvēselē uguni, kas neizdeg. Dievs var Savu uguni ielikt tavā sirdī un dvēselē. Šī uguns ļaus tev dzīvot tālāk. Mozus taisījās nomirt astoņdesmit gados, bet Dievs teica: „Tu vēl 40 gadus dzīvosi.” “Un jautri dzīvosi - iesi ciemos pie faraona. Tu nogalināsi faraonu un iznīcināsi visu viņa valsti, ka akmens uz akmens nepaliks. Tu izvedīsi savu nabaga apspiesto tautu no verdzības Ēģiptē un aizvedīsi uz apsolīto zemi.” Kā to izdarīt? Ne ar gudrību, ne ar zināšanām, bet ar Dieva uguni. Tai ir jāaug tavā sirdī. Mozus nesaprata, kā viņš to visu spēs izdarīt: „Kas ir faraons un kas esmu es? Es vispār esmu noziedznieks, visu mūžu esmu slēpies, esmu vecs un slims. Kur es iešu?” Bet Dievs saka: „Es tevi aizdedzināšu un tu iesi tālāk, un darīsi daudz darbu.”

Pirms četrpadsmit gadiem es sāku regulāri braukt uz Harkovu un vadīt draudzi ar aptuveni 100 cilvēkiem. Pie sevis es domāju, ka man nekas neizdosies, jo tur cilvēki bija tādi vāji, saguruši un pesimistiski. Bet pēc divpadsmit gadiem mēs pašā pilsētas centrā uzcēlām draudzes ēku. Tad atvērām 40 draudzes un sākām raidīt paši savu televīzijas kanālu. Ja tu man jautāsi, kā man tas izdevās, es atbildēšu, ka nezinu. Vienīgais, ko es zinu, - man ir jāuztur uguns savā sirdī. Ja manī ir uguns, noteikti kāds atnāks papriecāties. Ja tevī nav uguns, tad viss pārējais, kas tev pieder, neko nenozīmē. Ar uguni sevī tu piesaistīsi cilvēkus. Kad kalpoju Harkovā, bija brīdis, kad gribēju visu pamest. Tad man nāca  uzaicinājums Kijevā novadīt dievkalpojumu. Lai līdz turienei tiktu, bija jābrauc pa ”pasaulē pašiem vislabākajiem” Ukrainas ceļiem. Latvijā vēl ceļi ir labi, salīdzinot ar Ukrainu. Uz šo dievkalpojumu bija atbraucis kāds Dieva pravietis no Panamas un teica, ka nākamos 10 gadus Dievam man ir plāns. Es lūdzu, lai Dievs mani atbalsta šos desmit gadus, jo tas likās ļoti ilgs laiks. Es gribu redzēt, ka draudze aug, ka cilvēki top dziedināti, ka viss mainās. Taču es neesmu psihologs un man nevajag meklēt katram kijevietim īpašu pieeju, man nav vajadzīgi intelektuāli sprediķi. Sludināšana patiesībā ir ļoti vienkārša: „Ir Jēzus, ir velns, esi tu. Tu samin velnu zem savām kājām un slavē par to Dievu. Jēzus ir Kungs!” Bet varbūt ir vēl kāda gudra teorija un vēl kāda? Nē. Svarīgi nav tas, ko tu runā vai dziedi, bet tas, kas ir tavā sirdī. Ja tavā sirdī degs uguns, tas strādās un ietekmēs citus. Neskatoties uz to, ka mūs Kijevā vajā, tur dievkalpojumos piedalās jau 500 cilvēki. Pie kā viņi ir atnākuši? Pie gudrības? Nē. Pie bagātības? Nē, jo man nekā tāda nav. Un tomēr mums ir viss. Nauda nav galvenais. Ja ir uguns, nauda uzradīsies, cilvēki atnāks, komanda atnāks, viss atnāks. Ar savu uguni tu vari izmainīt apstākļus un visu sev apkārt.

Pirms divdesmit pieciem gadiem novembrī es uz ielas atradu narkomānu un bomzi, kurš dzīvoja mežā. Es viņu atvedu mājās uz savu divistabu dzīvokli, nomazgāju, apģērbu, pabaroju un sāku viņam katru dienu sludināt. Pēc nedēļas viņš paziņoja: „Es būšu mācītājs.” Vai es viņam sludināju kaut ko ļoti gudru? Kad viņš pārģērbās un sāka labi izskatīties, cilvēki atcerējās, ka viņš viņiem ir parādā naudu. Kad bomzis dzīvoja mežā, neviens viņam naudu neatprasīja. Bet te prokurors atgādināja viņam, ka bija devis viņam 2000 dolārus narkotiku pārdošanai. Ir mums arī šādi prokurori, diemžēl. Kad prokurors sāka draudēt, šis cilvēks pagriezās, ieskatījās viņam acīs un teica: „Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!" Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:1-7)

Prokurors teica, ka viņš ir muļķis un aizgāja. Ja tu esi uguns, tad pat prokurors ir salmi. Ja tu esi uguns, tev visapkārt viss pārvēršas par salmiem. Kad Dievs aizdedzināja Mozu, viņam zem pēdām bija uguns. Arī Jēzum bija “kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam” (Atklāsmes grāmata 1:15). Tev ir jādzīvo tā, lai tavas pēdas deg, lai būtu nemitīga vēlme kaut ko paveikt Dievam. Tu vari doties pat pie paša prezidenta. Šodien loģika nav tik svarīga, svarīga ir uguns. Tie, kas deg, veic kalpošanas, izmaina politiku un apkārtējo sabiedrību. Mozus aizgāja pie faraona, un tas viņam varēja beigties ar nāvi, taču Mozū bija uguns un viss pārējais bija tikai salmi. Kļūsti par uguni. Lai tava sirds, kājas un dvēsele deg! Ja degsi, tu piesaistīsi sev daudz cilvēku.

Draudzei ”Kristus Pasaulei” pats svarīgākais bauslis ir degt garā, būt dedzīgiem, neatslābt, nekļūt kūtriem. Bībelē pat bija cilvēki, kuri nebija kristīti Svētajā Garā, taču viņu sirdis tomēr dega. Jēzus pirms augšāmcelšanās teica, lai mācekļi gaida apsolīto Svēto Garu. Jēzus to teica vienkāršiem zemniekiem, namdariem, kuri pēc tam sludināja vārdu cilvēkiem, kuri visu dzīvi bija mācījušies Toru, gudrajiem ebreju rabīniem. Mācekļi nevarēja viņus pārliecināt, bet varēja aizdedzināt ar savu uguni. Gaidiet uguni savā sirdī un tad ejiet un kalpojiet! Cilvēki būs šokēti nevis par jūsu gudrību vai zināšanām, bet par jūsu garu, kas mīt jūsos. Draudze, lūdziet Dievam uguni! Svarīgi, lai uguns uz altāra vienmēr degtu un neizdegtu. Svētais Gars, aizdedzini mūsu sirdi un pēdas! Mēs gribam iet tālāk, darīt Dieva darbus uz šīs zemes un izmainīt šo sabiedrību. Mēs gribam, lai cilvēki top glābti, dziedināti, atbrīvoti un saņem svētības. Dievs, dod mums Savu uguni, iededzini to mūsu sirdī un mūsu dvēselē! Un lai tā tur deg vienmēr!

Ukrainas draudžu apvienības bīskapa Andreja Tiščenko sprediķi “Tev vajag Dieva uguni!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments