TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Tavs drošības garants

Publicēja 2017. gada 5. sept. 02:38Līga Paņina
Ziņas datums 05.09.17.

Mana sprediķa nosaukums – “Tavs drošības garants”. Es runāšu par vienu no pazīstamājaiem psalmiem – 23. psalmu “Tas Kungs ir mans gans”! Šajā psalmā ir seši panti. Kad mēs domājam par šo psalmu, mums liekas, ka tas ir garāks, bet tajā ir tikai seši panti. Tas ir viens no īsākajiem psalmiem Bībelē. Šajā psalmā ir daudzpusīga aina – no zāļainām ganībām līdz pat nāves ielejai. Ja runājam par ganiem un ganīšanu, tad Jēzus laikā bija izplatīti vairāki dzīvnieki. Tad nebijai tikai aitas, bija arī kamieļi, ēzeļi, vistas, zirgi, kazas, suņi. Viņi visi ir minēti Rakstos, un Jēzus izmantoja dzīvniekus, lai Saviem mācekļiem iemācītu kādas patiesības. Ja runa ir par Viņa sekotājiem, tad Jēzus, lai viņus raksturotu, varēja kā salīdzinājumu izvēlēties jebkuru dzīvnieku, bet interesanti, ka Viņš neizvēlējās kamieli vai zirgu, bet tieši aitas. Piemēram, iedomājies, ka tas būtu kāds cits dzīvnieks, un Jēzus teiktu: „Es esmu labais Gans, Es pazīstu Savus kamieļus, un kamieļi pazīst Mani.” Vai arī: „Es pazīstu Savus ēzeļus, un ēzeļi pazīst Mani.” Es domāju, ka vistrakāk būtu kazas. Vienkārši mūsdienās uzreiz galvā rodas kādas asociācijas. Es domāju, ka Jēzus bija smalkjūtīgs. Jo aitas, avis skan tā mīlīgi un ausij patīkami. Bet Viņš aitas neizvēlējās tāpēc, ka tāds nosaukums, bet arī pēc dzīvnieka dabas, jo acīmredzot Viņš uzskatīja, ka tas ir vispiemērotākais dzīvnieks, lai izmantotu ilustrācijās par Saviem sekotājiem. Kamieli Viņš arī izmantoja. Tur bija runa, ka bagātam grūti ieiet debesu valstībā, tāpat kā kamielim grūti iziet caur adatas aci, un tur kamielim arī bija sava daļa, viņš nebija atstāts otrā plānā. Bet, ja runa ir par dzīvniekiem, kuri ir visvairāk pieminēti Bībelē, tās ir aitas. Kopumā viņas ir pieminētas septiņsimt reizes, bet kopā ar tādiem vārdiem kā ‘gans’ un ‘jēri’ – tūkstoš simt četrdesmit reizes. Vārds ‘grēks’ un ar to saistītie jēdzieni ir minēti sešsimts reizes. ‘Piedošana’ ir minēta tikai simt piecdesmit reizes.

Ja es tev prasītu, kā tev patīk aitas, atbilde varētu būt, ka ne visai patīk. Īpaši jaunieši mūsdienās par laukiem zin tā mazāk. Piemēram, piens rodas ledusskapī, kartupeļi izaug pagrabā… Es esmu dzimusi rīdziniece, bet mana tante dzīvoja laukos, un vasarās, no pirmās līdz astotai klasītei, es dzīvoju pie tantes. Man tur ļoti patika. Viņai bija neliela saimniecība, bet dzīvnieku ziņā tur bija liela daudzveidība. Tur bija truši, kazas, suņi, kaķi, nūtrijas, cūkas, govis, jēri un arī aitas. Jāsaka, ka aitas nebija mani mīļākie dzīvnieki. Ar citiem kaut kā varēja saprasties, iedraudzēties, bet ar aitām bija ļoti grūti. Viņas vienmēr uzturējās barā un bija ļoti tramīgas. Viena nobijās, un visas skrēja līdzi. Viņas bija arī skaļas – viena sāk blēt, pārējās arī, un nevar saprast, ko viņas grib. Vispār, ja tu ieej aplokā un tur trāpās auns, tad zini, ka tu nedrīksti pagriezt muguru, jo tad vari dabūt pa vienu vietu.

Acīmredzot Jēzus ne jau nejauši izvēlējās tieši šos dzīvniekus. Aita ir viens no visneaizsargātākajiem dzīvniekiem pasaulē. Viņām nav dabisko aizsarglīdzekļu. Tu varbūt domā, ka kaķim arī nav ar ko aizsargāties, bet viņam ir ļoti daudz, ar ko aizsargāties – zobi, nagi un ļoti attīstīti uztveres orgāni – ūsas, aste. Aita ir ļoti bezpalīdzīgs dzīvnieks. Viņai nav asu nagu, viņai nav asu zobu. Aitām nav liels ātrums, viņas nav stipras. Viņas nemaina krāsu, tā kā citi dzīvnieki, kas pielāgojas apkārtnei. Viņas nešļāc indi, nerūc. Viņas nevar uzrāpties kokos, nevar lidot, peldēt. Tad, kad viņas kādā iedobītē apgāžas, viņas pat pašas nevar piecelties. Kājas gaisā, un tā pat var nomirt, ja nepalīdz piecelties. Vienīgais, ko viņas prot, kad uzbrūk ienaidnieks, – savākties barā un skriet prom. Jautājums ir arī par to, cik viņas ātri var paskriet. Tas arī viss, ko viņas var izdarīt. Ja avis palaistu brīvā vaļā bez uzraudzības, viņas nomaldītos. Aitām vispār ir tendence nomaldīties no bara, kaut kur aizskriet. Gudrība arī viņām pietrūkst. Viņas iet bojā ļoti ātri, jo nav kas viņas uzmana un pasargā no ienaidniekiem.

“Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (23. Psalms)

23. psalmā nevienu reizi nav minēta aita vai avs, bet ir skaidrs, ka tas ir stāsts par ganu un par viņa ganāmpulku, tātad par avīm. Tā ir līdzība par Jēzu un cilvēku – par tevi un mani, kuram katru dienu ir vajadzīga Dieva vadība, mīlestība un rūpes! Kādam tas var nepatikt, kāds, kurš sev šķiet ļoti gudrs, patstāvīgs un svarīgs, to var nepieņemt. Bet mēs atceramies, ka Bībelē pats Jēzus ir saukts par Dieva Jēru. Komentāros ir rakstīts, ka 23. psalms ir daļa no triloģijas. Ir trīs saistīti psalmi – 22., 23. un 24. psalms. 22. psalms saucās “Taisnā ciešanas”. Tur var atrast daudz līdzību ar Kristus ciešanām un nāvi. Tā ir pagātne. 23. psalms ir par to, ka mans gans ir ar mani, Viņš mani vada. Tātad tā ir šodiena – Jēzus ir šeit. 24. psalms ir par Dieva godību. Tur ir doma par nākotni. Šos trīs psalmus var lasīt kontekstā.

23. psalms ir ļoti personīgs psalms. Tāpēc, ka tur figurē divi vārdi – ‘es’ un ‘Tu’. Nevis ‘mēs’ vai ‘jūs’, vai ‘viņi’. Tas ir Dāvida personisks piedzīvojums, viņa liecība. Tas nav vienkārši uzrakstīts dzejolis emociju uzplūdos, bet var redzēt, ka Dāvids tiešām tic tam, ko viņš ir uzrakstījis. Viņš ir dzirdējis Dievu, sekojis Viņa vadībai un jutis Viņa rūpes. Aiz šiem vārdiem ir pārliecība, kas ir radusies krīzes laikos. Atceries, ka Dāvids bija cilvēks pēc Dieva sirds, viņš bija Dieva acu raugs, var teikt, ka Dieva mīlulītis. Kāda mīlulītim ir dzīve? Ideāla dzīve, jo viņš ir apčubināls, aprūpēts, apsargāts, un mēs zinām, ka Dāvidam bija daudz uzvaru, bet viņam bija arī daudz nepatikšanu. Ja tu esi Dieva mīlulītis, tas nenozīmē, ka tev viss būs ļoti ideāli. Varbūt būs pat vairāk pārbaudījumi un nepatikšanas nekā citiem.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ.” (Psalms 23:1-3)

Pirmajos trijos psalma pantos Dāvids Dievu uzrunā trešajā personā. Citos tulkojumos ir nevis ‘netrūks’, bet ‘netrūkst’ jau tagad.

„Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.” (Psalms 23:4-5)

Ceturtajā pantā viņš pāriet uz otro personu.

„Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (Psalms 23:6)

Sestajā pantā viņš atkal pāriet uz trešo personu. Kāpēc tā notiek? Tas nav nejauši. ‘Tu’ ir daudz personīgāk nekā ‘Viņš’. Ceturtajā pantā, kad Dāvids pāriet uz otro personu, ir krīze. Mēs arī tā rīkojamies. Tad, kad mums ir labi, mēs runājam par Dievu. Tad, kad mums ir slikti, mēs runājam ar Dievu. Un ļoti runājam ar Dievu, tāpēc, ka mums vajag Viņu. Zaļās ganības stāsta par Dievu, bet bīstamajā ielejā tu esi ar Dievu. Kad mums ir pļava, tad mums patīk aizmaldīties projām, meklēt kaut ko labāku, bet tad, kad ir nāves ieleja, tad tu tik tuvu spiedies Dievam kā nekad!

Pirmajos trīs pantos ir uzzīmēta skaista aina ar ganu un ganāmpulku. Tās ir mūsu attiecības ar Dievu. Tad pēkšņi ceturtajā pantā parādās ‘nāves ēnas ieleja’, tas ir angļu un krievu tulkojumā, mūsu tulkojumā ir ‘tumšā ieleja’. Tumšā ieleja neliekas tik traki, bet nāves ēnas ieleja jau skan nopietnāk, tas jau ir ļoti bīstami. Trešajā pantā pirms tam ir teikts, ka ‘Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem’, un pēkšņi ceturtais pants sākas ar nāves ieleju. Ko tas varētu nozīmēt? Tas var nozīmēt tikai to, ka taisnības ceļš var vest arī caur nāves ieleju. Tas nenozīmē, ka tu nāves ielejas laikā esi nošķirts no Dieva. Konteksts nav tāds, ka Dāvids ir aizmaldījies prom no Dieva. Viņš joprojām ir ar savu Ganu, bet viņš iet cauri šai ielejai. Viņš ir kopā ar Ganu! Viņš ir blakus. Kāpēc labajam Ganam būtu jāriskē ar savu ganāmpulku un jāiet cauri nāves ielejai? Atbilde ir tikai viena – jo Viņš ir labais Gans! Un tā notiek tāpēc, lai tu ietu un nokļūtu daudz labākā vietā. Tas ir ceļš uz kaut ko labāku. Mūsu problēma ir, ka mēs to nepamanām un nesaprotam: “Kāpēc tieši MAN ir jāiet cauri tai nāves ēnas ielejai?” Ko mēs darām, kad atrodamies tumšā vietā? Vai mēs spiežamies tuvāk Dievam, lūdzam, esam ticīgi, vai mēs pateicamies par drīzo uzvaru, ticam tai, vai arī mēs sākam kļūt neapmierināti, apsveram domu atkāpties, aprunājam, meklējam vainīgo? Tas pēdējais ir vieglais ceļš, miesas ceļš, vecā daba. Visas šīs grūtās situācijas tava dzīvē ir speciāli tev, jo nekas nenotiek nejauši.

Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28 )

Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, arī nāves ēnas ieleja, ja tu tādā atrodies. Dievs tevi vēro, kā tu rīkosies. Vai tu esi gatavs kāpt augstāk, sekot savam Ganam, uzticēties Viņam? Ja nē, tad tev vēl būs jāpaliek tajā pašā vietā. Salīdzinājums ar kalnu. Ir cilvēki, kuriem patīk slēpot. Pozitīvā nozīmē, viņi ir nedaudz dīvaini cilvēki. Es strādāju vienā darba vietā, kur bija viena sieviete, kurai hobijs bija slēpošana. Normāli cilvēkiem patīk siltums, un viņi ņem atvaļinājumu vasarā. Slēpotāji, tieši otrādi, ņem atvaļinājumu ziemā un brauc uz kalniem slēpot. Tas ir viņu vaļasprieks. Brauc uz dažādiem kalniem – Alpiem, Karpatiem. Tas ir Ukrainā. Karpati nav tik lieli kalni, bet zemāki, bet ir viens mīnus – tur ir daudz cilvēku. bet tur ir īpašas vietas, augstāk kalnos, tādas vientuļas vietas, kur var nokļūt tikai ar speciālu gidu, un tas maksā papildu naudu. Tas nav tā, ka tu ar gidu iesēdies vagoniņā un aizbrauc. Bet tev pašam gandrīz veselu dienu ir jāiet, lai nokļūtu tajā vietā. Tu esi samaksājis naudu un tu vēl esi samaksājis ar saviem spēkiem. Kad esi ticis galā, tur ir tāda lieta kā pūdersniegs. Tur sniegam ir pavisam cita kvalitāte. Vienkārši tur nav daudz cilvēku, kas noslēpo kalnu, un tur tā slēpošana ir pilnīgi citādāka. Lai tu tiktu augšā, tev no sevis ir kaut kas jāatdod, tev līdz turienei ir jātiek. Jautājums vai tu gribi tur nokļūt?

Kā tu ej cauri ielejai? Vai tu esi redzējis, ka aitas nes kādu kravu, smagumus? Daži dzīvnieki ir tieši tam radīti, piemēroti, piemēram, ēzeļi. Jēzus laikā nebija daudz zirgu. Ēzeļi tajā laikā bija tā kā mums šodien automašīnas. Mūļi un kamieļi nesa dažādas lietas, bet aitas neko nenesa. Viņas vienkārši dzīvoja tāpat tā kā kaķis un suns. AItām ir cita funkcija – gaļa, vilna. Ir dažādi smagumi, kurus mums patīk nest, bet kuri mums nav paredzēti nešanai, tāpēc, ka mums ir Gans, kuram mēs visu varam uzticēt un atdot. Es nedomāju fiziskā nozīmē, kad tu nes maisiņus no tirgus mājās, tas ir normāli. Viss ar fiziskajām lietām ir kārtībā, bet es domāju tieši garīgā ziņā. Piemēram, dažādas rūpes, raizēšanās. Mums ir tik daudz darīšanu, straujš temps, stress. Es nedomāju tā, ka tev nekas vairs nav jāplāno, ka tevi vairs nekas neinteresē un tu vairs neparko neraizējies. Es domāju par pārmērīgu raizēšanos, kas nevar izmainīt pilnīgi neko un līdzinās kontrolei, ka tu visu gribi atrisināt pats saviem spēkiem un neatdod šīs lietas Dievam. Tu visu gribi paturēt savā redzes lokā.

Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” (1. Pētera 5:7)

Vārdam ‘rūpes’ ir sinonīmi – saspringums, nervu spriedze, šaubas, neuzticība, aizdomas, nemiers, baiļu sajūta, ciešanas, uztraukums, kas neļauj tev naktīs gulēt, panika un nervozitāte. Pazemojies zem Dieva varenās rokas, un Viņš tevi paaugstinās savā laikā! Ir jābūt pazemīgam, lai atdotu savas lietas Dievam, lai atdotu tās labajam Ganam, lai izstāstītu visas savas rūpes. Tavs Gans gādā par tevi nepārtraukti. Viņš ir tāpēc, lai tev nebūtu jātērē savi nervi, sava emocionālā enerģija, lai visas lietas atrisinātu saviem spēkiem.

Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6)

Pirms neilga laika man tā bija liela problēma. Man likās, ka mana galva kūp no visiem pienākumiem, no visiem gaidāmajiem pasākumiem un no visas manas dzīves. Es sapratu, ka tā nevar turpināties un man tās lietas ir jāatdod Dievam. Es uzrakstīju gan mazās, gan lielās lietas uz papīra. Es lūdzu par tām un tiešām atdevu vadību Dievam. Tas nenozīmē, ka es visu atdevu un pēc tam sēdēju dīvānā un skatījos savu mīļāko seriālu, domājot: Dievs tagad visu zina, un Viņš visu izdarīs, un man ne par ko nav jāuztraucas. Tas tā nav. Es tāpat plānoju, bet šobrīd es neesmu pārrūpējusies un pāruztraukusies par to un visu savu dzīvi. Atdot Dievam visas savas lietas nenozīmē to, ka tu lūdz, bet pēc tam paņem to atpakaļ. Es domāju, ka tā ir visu mūsu problēma.

Es parādīšu vienu ilustrāciju, kura pēdējā laikā ir mana mīļākā ilustrācija. Es esmu parasts cilvēks, bet Velta attēlos Jēzu – viņa ir mans gans, viņa mani gana. Ir vairākas dzīves sfēras, piemēram, darbs. Es domāju, ka visās jomās mums var iet labāk. Es pasniedzu privātstundas angļu valodā. Un parasti vasarā bērni aizbrauc uz laukiem, cilvēki brauc atvaļinājumos un ir mazāk skolnieku. Un es, protams, lūdzu Dievu, aptuveni tā: “Debesu Tēvs, es Tev pateicos, Kungs, ka Tu esi mans apgādnieks. Tu visu vari un Tu visu zini, Kungs, un es Tev pateicos, ka man arī vasarā būs pieci skolnieki dienā, un man nekas nepietrūks. Paldies Tev, Debesu Tēvs. Es Tev uzticos.” Pieņemsim, ka es atdodu šo darba lietu Ganam. Nākamā ļoti svarīgā joma ir veselība. Mums visiem ir vajadzīga laba veselība, lai labi justos. Un es lūdzu un saku: “Dievs, Tu esi mans Ārsts un paldies, ka Tu esi labāks par visiem citiem ārstiem, un Tu mani dziedini, un es jau esmu vesela Jēzus Kristus Vārdā, un paldies, Dievs, ka viss ir kārtībā.” Es arī veselības jomu atdodu Ganam. Pēc tam ir attiecības ģimenē. Tas arī ir ļoti svarīgi, un daudziem tā tiešām ir ļoti liela problēma. Tiem, kas tikko apprecējušies, iespējams, vēl nav tādu problēmu, bet tiem, kas ilgāku laiku ir precējušies, tā ir diezgan bieži. Un es lūdzu par to: “Paldies, Debesu Tēvs, ka esmu vislabākā un vismīļākā sieva, visu labi daru. Es piedošu savam vīram, vienalga, ko viņš izdarīs, un mums būs vislabākā ģimene. Dievs, es Tev pateicos, ka Tu man palīdzi visu labi izdarīt.” Un arī to es atdodu Ganam un jau labi jūtos. Un tad ir kalpošana, jo tā arī ir ļoti svarīga, ja tu esi šajā draudzē un kopā ar Jēzu. Ir mājas grupiņa, man ir jāveido mācekļi un jāved cilvēki pie Jēzus. Un es lūdzu Dievu: “Es Tev pateicos, Dievs, ka man grupā būs desmit cilvēki, un viņi pieņems Jēzu un būs piedzimuši no augšienes, un viņi būs līderi un vedīs savus desmit cilvēkus. Un beigās man būs jau simts cilvēki, es Tev pateicos, Dievs, un uzticos Tev, ka tā arī būs.“ Un atdodot arī šo jomu Ganam, esmu brīvs cilvēks. Bet tas nenozīmē, ka sēžu dīvānā un skatos savu mīļāko seriālu, bet es arī daru kaut ko lietas labā. Ļoti bieži notiek tā, ka pēc kāda laiciņa atnāk mazticība un šaubas. Neliela ainiņa – man pretī nāk Sandija. Mēs esam pazīstamas jau ļoti daudz gadus. Ar svešiem cilvēkiem tu tā mazliet pievaldies, bet ar savējiem runā kā gribi.

Luīze: “Čau, Sandij!”

Sandija: “Čau, Luīzīt! Prieks tevi redzēt! Kā tev iet pa dzīvi?”

Luīze: “Nu vispār jau diezgan normāli.”

Sandija: “Angļu valodu joprojām māci?”

Luīze: “Jā, bet vasarā nav kaut kā tie skolnieki. Es jau vispār lūdzu Dievam, bet nenāk tie skolnieki. Un tās naudas arī maz līdz ar to. Es jūtu, ka nepietiek visām lietām. Un es nevaru saprast un domāju, ka laikam nepareizi kaut ko daru.”

Sandija: “Nu, pagaidi, varbūt rudenī atkal būs tie skolnieki!”

Luīze: “Nu, diez vai, jo tagad jau cilvēki zina to angļu valodu, un daudziem nemaz nevajag mācīties. Varbūt man tur vispār nekas nesanāks.”

Sandija: “Bet angļu valoda jau vienmēr ir vajadzīga, un gan taču tev būs un viss būs kārtībā. Man pašai iet forši, viss ir kārtībā. Man ir ļoti daudz klientu un studentu saradušies, kas grib mācīties vācu valodu. Šovasar ļoti labi iet.”

Luīze: “Nu, jā, vācu valoda jau visiem ir vajadzīga! Tas jau ir normāli. To jau bez Dieva arī var vispār.”

Kad Sandija man paprasīja par darbu un es atbildēju, es vienkārši paņēmu atpakaļ to, ko biju jau atdevusi Ganam, jo īstenībā es neticu, ka viss būs labi.

Sandija: “Kā tev citādāk iet, kā pa grupiņu?”

Luīze: “Nu, tā jau vispār normāli, bet ļoti maz tie cilvēki ir. Kad es eju pa ielām, cilvēki ir diezgan aizvērti, neviens par Jēzu negrib dzirdēt. Visi tikai pa to pareizticību un katoļiem runā. Un sāku domāt, vai vispār Latvijā var kaut ko uzcelt, jo es tik daudz daru, bet tas rezultāts ir tik mazs. Nekas nesanāk. Ko es varu izdarīt, ja viņi to Jēzu negrib?”

Sandija: “Nav taču tik traki! Cilvēki grib Jēzu un ir priecīgi un laimīgi!”

Luīze: “Nē, tie, ar kuriem es runāju, negrib Jēzu. Es jau to redzu pa gabalu, un viņi pat mani vairs nesveicina uz ielas. Es pat nezinu, kā no mājas iziet ārā.”

Sandija: “Nu, neuztraucies, gan jau būs! Ja jau iesi un evaņģelizēsi, tad tev viss sanāks un viss būs kārtībā! Galvenais ir darīt.”

Luīze: “Jā, bet, zini, citreiz liekas, ka tam nav nekādas jēgas. Es visu laiku daru un daru un brīžiem liekas, ka varu arī nedarīt, jo nekas tāpat nemainās. Tur tai Ukrainā ir tā, ka tur visi grib Jēzu. Es paskatos datorā tos dievkalpojumus, kas tur ir, tur ir tūkstošiem cilvēku. Domāju, varbūt jābrauc uz Ukrainu.”

Sandija: “Nu, mācītājs taču mums pagājušoreiz sludināja, ka mums būs atmoda un te viss būs!”

Luīze: “Nu, nezinu, man jau noteikti nē.”

Sandija: “Labi. Klausies, kā citur? Kā ar veselību? Es skatos, ka tu labi izskaties, tad jau noteikti ar veselību viss ir kārtībā.”

Luīze: “Nu, nē, es tikai šodien tā sapucējos. Es jau vispār lūdzu Dievu un ticēju, ka viss būs kārtībā, bet bija tā, ka vecie simptomi nāk atpakaļ. Un es pēdējā laikā ļoti slikti jūtos un domāju, ka neesmu dziedināta.”

Sandija: “Pie ārsta biji? Varbūt vajag aiziet pārbaudīties?”

Luīze: “Es taču ticu Dievam! Bet laikam būs jāiet pie ārsta, jo nekas nepalīdz. Nu vēl varbūt jāpalūdz. Bet nav man lielas pārliecības par to.”

Sandija: “Nu, jā, bet kā tev ģimenē iet? Tur vismaz labi?”

Luīze: “Es jau tā ticēju, ka viss būs labi.”

Sandija: “Es dzirdēju, ka tev tur kaut kādas problēmas bija.”

Luīze: “Jā, šausmīgas problēmas! Man tas vīrs tik briesmīgi pateica, ka biju gandrīz gar zemi. Es nesapratu, kā cilvēks šitā var izdarīt! Es jau teicu, ka es vienmēr visu piedošu, bet tas bija šausmīgi, un es jūtu, ka mums tā mīlestība sāk zust. Viņš mani vairāk nemīl, bet es mazliet vēl mīlu viņu. Mums tā ģimenes dzīve galīgi neiet. Es varbūt vēl palūgšu un ticēšu. Un kā tev iet?”

Sandija: “Man viss iet ļoti labi, arī grupiņā. Vakar mums bija neformālais pasākums, uz drifta halli bijām. Un ar veselību – super, viss labi.”

Luīze: “Nu, man gan tā nav. Varbūt palūdz par mani tu arī?”

Sandija: “Jā, palūgšu!”

Tu vēlies izskatīties tā, kā es šajā dialogā? Tā jau ārēji mēs labi izskatāmies, bet kā Jēzus mūs redz? Nevajag ņemt atpakaļ visas problēmas, ja esi atdevis tās Dievam, un staigāt satuntulējies. Ir mammas, kas savu bērnus par daudz saģērbj, un šie bērni parasti arī visvairāk slimo. Un nav pareizi ņemt atpakaļ no Dieva to, ko esi Viņam atdevis. Piemēram, kaķis neuztraucās par rītdienu. Jēzus pats teica par putniem, ka tie ir radīti priekam, jo nekādu labumu pasaulei tie nedod. Kaut kādu jau dod, bet mēs esam labāki. Un kad mēs atdodam Dievam un savam Ganam visas savas problēmas, tad mēs tur tās arī atstājam un neuztraucamies, un guļam pa nakti normāli. Un bieži mēs savas atbildes uz lūgšanām esam iznīcinājuši ar savu neticību un šaubīšanos pēc tam. Tavs Gans ir uzticams un piepildīs tavas vajadzības, tās, kas ir pēc Viņa prāta. Daudz vieglāk ir būt pozitīvam un ticīgam.

Ja runā par tādu praktisku un fizisku briesmu pieredzi, tad man tāda ir bijusi vienu reizi dzīvē. Un tā bija pirms diviem gadiem Austrijā. Tā bija vairāk nekā nāves ēnas ieleja, bet gan nāves ēnas kalns. Man bija tā privilēģija būt ļoti skaistā vasaras ceļojumā, un viens no šī ceļojuma mērķiem bija uzkāpt visaugstākajā kalnā. Es iepriekš vispār nebiju kāpusi kalnos, man tas bija kaut kas jauns. Un tiem cilvēkiem, ar kuriem es kopā biju, bija tāda pati pieredze kā man. Mums bija ticība un apņemšanās. Es nevarēšu visu izstāstīt sīkumos, bet, kāpjot kalnos, mēs nejauši bijām nokļuvuši melnajā trasē. Kalna pakājē un kāpjot uz augšu bija vairākas cilvēku piemiņas bildītes, kuri bija nomiruši kalnos, vienkārši nokrituši. Un ne jau senas bildītes, bet ļoti svaigas. Vēl tādi krāsaini karodziņi bija pie dažām bildītēm piestiprināti. Tuvāk virsotnei satikām vienu vācieti, kurš bija pieredzējis kalnā kāpējs. Mēs viņam stāstījām, ka bildes redzējām un mums ir šoks par to. Bet šis vācietis to mierīgi uztvēra, teikdams, ka tas ir normāli, cilvēki mirst kalnos. Mums tas nebija normāli, jo netaisījāmies mirt. Mums bija ilgstoši jākāpj pa stāvu, slidenu kalnu, kas bija klāts ar mitru zemi un slīdošiem akmeņiem, un bez jebkādām drošības trosēm. Un nevar zināt, uz kādu akmeni uzkāpsi, kurš kustās. Viens neprecīzs solis, un tu esi pāri aizas malai. Un neviens tev nevarēs palīdzēt, pat ne mācītājs, kurš iet blakus. Tik reāla nāves sajūta nekad dzīvē man nebija bijusi. Tā bija tik spēcīga, ka to varēju sajust vēl daudzus mēnešus pēc šī ceļojuma. Es tajā brīdī ļoti lūdzu Dievu, nožēloju visus savus grēkus un ļoti stipri ticēju, ka mans Gans ir man blakus un Viņš man palīdzēs ar Saviem eņģeļiem nokāpt no tā kalna. Tas bija vienīgais, uz ko es tajā brīdī varēju cerēt un ticēt. Neviens cilvēks tev tur nevar palīdzēt, tikai Dievs. Un paldies Dievam, esmu dzīva, citādāk jūsu priekšā nestāvētu un mana bildīte būtu kaut kur uz kalna.

Dievs ir ļoti labs, un Gans ir tev blakus, kad tev tas ir vajadzīgs. Šeit ir dažas bildes, kuras es pati fotogrāfēju. Tur, kur ir sniegs, ir redzamas aitas. Viņas nav kalnā augšā, bet pašā apakšā, jo tur ir sniegs, tātad ūdens. Nākošajā bildē tālumā kalnos ir redzama viesnīca, kurā mēs palikām pa nakti. No viesnīcas uz otru kalnu gājām pa kalnu virsotnēm, kur bija šauras un nedrošas taciņas, faktiski sanāca iet pa krauju. Trešajā bildē redzams mūsu bīstamais kalns, un pašā virsotnē ir krusts. Tas bija tas slidenais kalns, kur bija tā mitrā zeme un tie slidenie akmeņi. Visgrūtāk bija nokāpt lejā, jo augšā kāpjot var pie kaut kā pieturēties, bet lejā gandrīz vai jārāpo. Tur, kur ir krustiņš, augstums ir 2800 m, mēs tik tālu tikām. Mērķis bija 3100 m, bet to laikam nākamreiz. Ja Jēzus ir mans Gans, Viņš man palīdz tikt ne tikai cauri ielejām, bet arī kalniem un ūdens briesmām. Mans uzdevums ir Viņam sekot un iet cieši blakus.

“Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5)

Vai tu zini, kura tev ir visdrošākā vieta pasaulē? Vai tā ir Latvija? Vai vieta, kur nenotiek plūdi? Šobrīd plūdi ir Amerikā, Teksasā. Es šo trešdien biju draudzē “Jaunā Paaudze”, kur vadīju mājas grupu. Mācītājam Aleksejam vajadzēja būt klāt un piedalīties, bet viņš bija iesprūdis plūdos. Plūdu dēļ no Amerikas nelidoja lidmašīnas, un viņš teica, ka mājās būšot tikai sestdien. Gribu tev pateikt, ka nav nevienas simtprocentīgi drošas vietas uz planētas Zeme. Pat ja tu domā, ka tāda ir, tad rītdien tā var pārvērsties par visnedrošāko vietu. Netrūkst tādu teroristu, kas grib mirt par savu Allahu, un visa tava drošība būs vējā. Tu nezini, kurā brīdī kaut kas var notikt. Ne Amerika, ne Šveice, ne kāda cita vieta nav pilnīgi droša. Visdrošākā vieta ir tur, kur tu esi blakus savam Ganam. Tad tu vari droši atrasties kaut vai Pakistānā vai Irānā, vai kur cunami nāk tajās tālajās okeāna salās, tāpēc, ka tu zini, ja tavs Gans grib, ka tu tur esi, tā ir visdrošākā vieta tev.

Kā Dāvids tika galā ar staigāšanu nāves ielejā? Viņš teica: “Es nebīstos ļaunuma, jo Tu, Dievs, esi pie manis.” Kā tu cīnies ar bailēm, kad tava fantāzija iet uz pilnu programmu? Es domāju, ka bailes, nedrošība un neziņa ir vislielākie ienaidnieki. Tas ir nevis ārējs, bet iekšējs ienaidnieks, kas mūs moka no iekšienes. Piemēram, draudzē ir ieplānoti lieli evaņģelizācijas pasākumi. Mēs visi to zinām, un bukleti jau ir sataisīti, un viss tiek sagatavots. Un tie notiks pavisam drīz, šī mēneša beigās un nākošā mēneša sākumā. Katrs līderis kopā ar savu mājas grupiņu rīko šos pasākumus. Un, ja tu pajautāsi vadītājiem, kā viņi jūtas, tad katrs teiks kaut ko citu, par ko viņš uztraucās. Komandai tas ir milzīgs izaicinājums. Būs jālūdz par cilvēkiem un jātic, ka viņi tiks dziedināti. Un vai viņi visi tiks dziedināti? Manos dievkalpojumos būs slavēšanas grupa no citas draudzes. Kā es varēšu sastrādāties, kā mēs sapratīsim viens otru? Daiga saka, ka nav ko tik daudz domāt, jālūdz tik, un Dievs dziedinās. Es zinu, ka viņa tā tic, un tā arī notiks. Bet Daigu toties satrauc citas lietas, piemēram, kā skaidri nodot vēsti, kā atvest daudz cilvēku. Katram ir kaut kāds savs izaicinājums. Ir tik viegli ticēt, ka notiks brīnumi un zīmes tad, kad mācītājs organizē lielos dziedināšanas dievkalpojumus. Jo Dievs patiešām dara brīnumus caur mācītāja ticību. Pavisam cita lieta ir tad, kad tev pašam jānoorganizē šāds dievkalpojums un jātic, ka Dievs darīs brīnumus caur tavu ticību. Man, piemēram, iziet ielās, lai uzrunātu cilvēkus, darīt to internetā vai veidot kādus grupas pasākumus, vai gatavot sprediķi, vairs nav izaicinājums. Bet ir citi. Arī mācītājam sarīkot šos lielos evaņģelizācijas dievkalpojumus nav vairs izaicinājums, bet ir citi. Tev ir tavi. Kādam izaicinājums ir atbraukt no mazpilsētas uz Rīgu ar savu auto, kādam ir grūti runāt ar cilvēkiem ielās vai darīt ko citu. Bet, ja tu apzinies, ka tavs labais Gans vienmēr ir ar tevi, tu vari uzvarēt visas nāves ielejas. Dievs tev vienmēr palīdz piecelties, Viņš tevi atjauno, iedrošina, samīļo un iepriecina kā neviens cits.

Vai esi dzirdējis sirsnīgo stāstu, kas saucas „Pēdas smiltīs”? Cilvēks nosapņoja sapni, kurā viņš redzēja savu dzīvi kā līdzību – viņš iet gar jūras malu kopā ar Jēzu. Aiz viņiem paliek divi pēdu pāri. Taču, kad viņam sākās grūtības, pludmalē aiz viņiem palika tikai vienas pēdas. Šis cilvēks pārmeta Jēzum, ka Jēzus viņu pameta tieši tad, kad viņam bija visgrūtāk. Bet Jēzus paskaidroja, ka šīs pēdas bija Jēzus pēdas, jo Viņš nesa šo cilvēku, kad viņam bija grūti.

Pēc pagājušās līderu skolas mācītājs man jautāja, kurā dienā man ir grupiņa. Teicu, ka trešdienā. Mācītājs teica, ka meklē cilvēku, kurš trešdien “Jaunajā Paaudzē” novadīs jaunās komandas mājas grupu. Ieminējos, ka varbūt Indra varētu, jo viņai grupiņa ir ceturtdienā. Bet beigās sanāca, ka tomēr man ir jābrauc uz turieni. Es jutos gandrīz kā Mozus, kad viņš aizsūtīja izlūkus uz apsolīto zemi, un desmit no tiem ar šausmām stāstīja, ka tur ir tik lieli cilvēki, ka, salīdzinājumā ar viņiem, mēs esam kā siseņi. Bet es vēl neko savām acīm nebiju redzējusi, tikai dzirdējusi no nostāstiem, ka tur būs liels apaļš galds ar divdesmit pieciem nopietniem cilvēkiem, ka tur sēdēs apustulis, 400 draudžu dibinātājs Aleksejs Ļedjajevs, kurš klausīsies, kā es stostīšos krievu valodā, jo sen neesmu ikdienā krieviski runājusi. Ir ļoti viegli likt bailēm un nedrošībai pārņemt tevi un radīt visādas ainas tavā galvā. Pareizi būtu atcerēties Rakstu vietas „lielāks ir Tas, kas tevī, nekā tas, kas ir pasaulē” vai „es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru”, vai „kas tic, tas visu spēj”. Kas tev tādos brīžos pirmais nāk prātā? Zini, man uzreiz nāca galvā teksts no mūsu mācītāja mīļākās anekdotes par alni – ko ta’ es te? Bet vajadzētu būt otrādi – sākumā Rakstu vietas. Daudzi domā, ka līderi, īpaši tie, kuri ir mācītāja komandā, ir neparasti cilvēki. Viena meitene, kura pabija šajā komandā, pavisam nopietni sacīja, ka šie līderi ir pārcilvēki. Viņai ļoti parastas lietas, piemēram, kārtīgas vakariņas, kārtīgs, stabils lūgšanu laiks, disciplīna likās ļoti grūti izpildāmas lietas. Taču šie līderi, nekatoties uz lielāku vīziju, taču ir tādi paši cilvēki – ar savām bailēm, kļūdām un izaicinājumiem. Bet, runājot par šo sapulci, patiesībā realitāte bija pavisam citādāka. Kad tu saproti, ka tavs Gans ir tev blakus, tevī ienāk miers, pārliecība un drošība, un tu vari mierīgi novadīt šādu svarīgu sapulci. Tur bija vairāk nekā divdesmit pieci citas mentalitātes cilvēki, taču es jutu, ka Gans man stāv blakus, es paļāvos uz Viņu. Man bija daudz jāsmaida, jo Dievs mani iepriecināja.

Dāvids saka, ka viņa drosme un pārliecība nāk no trim avotiem. Pirmkārt, viņš palika Dieva klātbūtnē.

„Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Psalmi 23:4)

Nemeklē citu mierinājumu savai tumšajai situācijai, nelieto alkoholu, narkotikas, neskaties filmu, neaizmirsties datorspēlēs, nemeklē nepareizas attiecības – tas nepalīdzēs! Viss, kas tev vajadzīgs, ir Gans! Mēs droši varam teikt: „Tas Kungs ir mans palīgs, es nebaidīšos. Ko cilvēki man darīs?”

Tāpat kā Jēzus ir mūsu lielais Gans, arī draudzes mācītājs un līderi ir vietējie gani. Ir cilvēki, kuri nevēlas apmeklēt draudzi, bet lūdz Dievu mājās, skatās dievkalpojumus internetā. Kad atnāks Jēzus, Viņš nāks pēc draudzes, nevis pēc tevis individuāli, un tu tā arī paliksi mājās pie datora. Iesaku labāk palikt draudzē, kopā ar visiem un kopā ar Dieva ieceltu mācītāju.

Otrkārt, Dāvids bija pārliecināts par Dieva spēku. To apliecina divi vārdi – Gana ‘vēzda’ un Gana ‘zizlis’. Tie ir instrumenti, ar kuriem Gans sargāja no ienaidniekiem un vadīja avis pareizā virzienā. Latviešu tulkojumā tā jocīgi skan, jo kā var iepriecināt zizlis un vēzda? Taču citos tulkojumos ir teikts, ka tie nevis iepriecina, bet mierina un rada drošības sajūtu. Līdzīgi tas varētu būt kā tas, ka tev blakus ir miesassargs, turklāt bruņots, kurš vienmēr tevi aizsargā. Jēzus saka, ka Viņš ir vairāk nekā miesassargs: „Man ir visa vara debesīs un arī virs zemes.”

Treškārt, Dāvids piedzīvoja Dieva vadību un bija pārliecināts par Dieva labvēlību arī nākotnē. Viņš ticēja, ka tumšās ielejas laiks bija paredzēts viņa labumam. Šajā laikā viņš par Dievu iemācījās tādas lietas, ko viņš citos apstākļos nekad nebūtu iemācījies. Piemēram, kad es parunājos ar cilvēku, kuram dzīvē viss viegli ir nācis, viss plaukst un zeļ, es tā īsti nevaru uzticēties viņam. Kā mēs tērējam naudu, kas nākusi viegli? Tā viegli arī iztērējam. Taču cilvēks, kurš cītīgi ir strādājis astoņas stundas, tik viegli savu grūti nopelnīto naudiņu vis neiztērēs. Cilvēkam, kurš daudz kam izgājis cauri, un palicis uzticams, ir ļoti liela vērtība. Attiecības ar Dievu stiprinās pārbaudījumos, nevis vieglprātīgi gremojot zālīti kā gotiņai. Man, staigājot pa šo kalnu, ļoti vajadzēja Dievu! Un grūtībās veidojas arī mūsu raksturs, izturība un neatlaidība. Paskaties uz Jēzu, Viņš zina tavu ceļu, ieleju, caur kuru Viņš tevi izvedīs, kaut gan tev tas liekas kaut kas grūts un nepazīstams. Uzticies Viņam un zini, ka otrā pusē tevi gaida kaut kas labāks!

Pirms es nonācu šajā draudzē, man bija smags laiks. Toreiz man bija 35 gadi un tāda sajūta, ka manā dzīvē viss ir beidzies. Nedomāju par pašnāvību, bet man bija liela depresija, likās, ka nekam nav jēgas. Un tad vienā dievkalpojumā, kur es biju aizgājusi ciemos, mācītājs aizlūdza un teica, ka manā dzīvē viss tikai sāksies. Tā bija vēsts no Dieva, taču man izskatījās, ka viss bija beidzies – biju pazaudējusi savu draudzi, savus draugus un savu kalpošanu. Darbs un veselība man bija, taču ar to nepietika. Izrādījās, ka Jēzum bija plāns manai dzīvei, taču Viņš man to nepastāstīja visos sīkumos. Tajā laikā es sāku regulāri pavadīt laiku ar Dievu, ko pirms tam nebiju darījusi, un meklēju savu garīgo ģimeni, kas man bija ļoti svarīgi. Bet man prātā nenāca, ka šī draudze varētu būt mana, kaut biju dzirdējusi par “Kristus Pasaulei”. Es domāju labi, bet tas nav man. Zini, ko Jēzus teica? Tas ir tev, tikai citādākā iesaiņojumā nekā tu esi iedomājusies! Ne mūzika, ne mācītājs, ne mācītāja sieva, ne sprediķi nebija tādi, pie kādiem es biju pieradusi un kādus es gaidīju. Tas, protams, bija pirms deviņiem gadiem, kad viss bija daudz citādāk nekā tagad. Un es pati arī šodien esmu citādāka. Taču pēc laiciņa es redzēju, ka Dievs šeit maina cilvēku dzīves, un man te bija arī draugi, kuriem es uzticējos, un pēc kāda laiciņa es sapratu, ka šī ir vieta no Dieva tieši man. Kopš es pazīstu savu Ganu un esmu tur, kur Viņš grib, lai es būtu, manā dzīvē nav mokošu, pastāvīgu baiļu.

Cilvēki, kuri ir noklīduši no Gana vai dzīvo pavisam bez Viņa, ir ļoti sasaistīti, aizdomīgi un bailīgi. To var redzēt, kad uz ielas pasmaidot uzdodu cilvēkam jautājumu (neesmu taču nekāds monstrs pēc izskata). Viņu sejas kļūst aizdomīgas, izmainās mīmika. Ne visiem, bet daudziem. Cilvēki baidās no visa no slimībām, no prātā sajukšanas, no nākotnes, no nabadzības, no attiecībām (kad tās ir un kad to nav), no ļaunās acs, no dzīvniekiem. Baidās tāpēc, ka viņi nepazīst Ganu, kurš rūpējas, sargā, mīl un visu laiku ir blakus. Viņiem vieniem pašiem ir jātiek ar visu galā, un tas ir daudz, daudz grūtāk, citreiz pat neiespējami. Tāpēc vislabākais drošības garants ir būt kopā ar Jēzu. Kā es jau minēju, avs var būt laimīga un apmierināta tikai tad, kad viņa ir kopā ar ganu savā ganāmpulkā. Ja tu, esot šajā draudzē, domā, ka tevi kontrolē, tu gribi būt neatkarīgs, tu maldies. Patiesībā tevi apsargā, jo ir ļoti daudz spēku, kas tevi ietekmē un grib iznīcināt tavu dzīvi, un, ja tu noklīsti no sava bara un Gana, tā arī diemžēl var notikt. Šeit draudzē mums ir ļoti liela privilēģija, ka mums ir Dieva iecelts mācītājs, kurš mums dod labus padomus. Man kādreiz bija aktuāls jautājums par attiecību veidošanu ar kādu draudzes kristieti. Toreiz nebija, kam paprasīt padomu, jo viens ieteica tā, otrs citādāk. Šajā draudzē nav tādu problēmu, te ir caurspīdīgums, te ir gans, kurš par tevi parūpēsies un neļaus tev darīt pāri.

Jēzus ir dzīvs, Viņš ir tavs Gans, taču, lai tu droši izietu cauri visām tumšajām ielejām, tev ir jāturas kopā ar Viņu, jo Viņš ir tavs vienīgais drošības garants. Un ja tu esi ar Viņu, tad Viņš klāj tev galdu, taviem ienaidniekiem redzot, Viņš svaida ar eļļu tavu galvu, tavs kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Un tiešām, labums un žēlastība tevi pavadīs visu tavu mūžu, un tu paliksi Tā Kunga namā vienumēr. Es tev novēlu turēties pie sava Gana un nekad neaizmirst, vienalga kā tu jūties, ka Viņš ir blakus un rūpējas par tevi. Viņš rūpējas arī tad, kad esi zāļainās ganībās. Mums viss izdosies kopā ar mūsu brīnišķīgo Ganu – Glābēju. Esiet svētīti! Āmen.

Luīzes Zvejas sprediķi “Tavs drošības garants” pierakstīja Inguna Kazāka, Iveta Kļavinska un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece
Comments