Sirdsapziņa un personīgā atbildība.

Publicēja 2022. gada 20. sept. 11:54Elīna Ziediņa
Ziņas datums 20.09.2022.

Svētrunas tēma šodien ir „Sirdsapziņa un personīgā atbildība.” Promo bija vakar, un to klipiņu, ko ieliku no rīta, kas bija izgriezums no visām uzrunām, kas atskanēja partijas „Latvija pirmajā vietā” trešajā kongresā, kurā arī es, starp visiem kongresa spīkeriem, kas bija ministru kandidāti, nominēti uz valdības amatiem. Arī man bija tas gods būt starp viņiem, jo arī es esmu nominēts būt Saeimā būt Saeimas mācītājs, būt saucēja balss tuksnesī, kas sauc: „Dariet līdzenas takas!” Viss, kas ir kalnains ir jānolīdzina, ielejas ir jāizpilda, dariet līdzenu ceļu Tam Kungam. Es esmu nominēts, ne cilvēku nominēts, bet Dieva nominēts. Dieva nominēts, lai norādītu, kas ir labs un kas ir ļauns. Pie katra projekta, pie katra likumprojekta, pie katra lēmuma, kas Saeimā tiks pieņemts, jo Saeima ir likuma devējs, augstākais likuma devējs ir 100 deputāti. Tribīne Saeimā ir vieta, no kurienes tu vari uzrunāt šos 100 deputātus un caur šiem deputātiem, caur video, vari tālāk uzrunāt visu Latviju. Esmu nominants. Pēc tam Ainārs Šlesers, tas jau tā bija skaidrs, ka es to saku nedaudz ar ironiju, bet viņš priekš tiem, kas nesaprata, paskaidroja, ka mums tādas vakances nav un ka mēs nevaram nominēt būt par mācītāju Saeimā, jo to var tikai Dievs. Es pie sevis nodomāju, tad, kad nāksim pie varas, tad jāizveido tādu vakanci kā Saeimas mācītājs. Kad cilvēki uz ielām aģitē, tad šad tad cilvēki pasaka, ka jums Šlesers maksā, jo cilvēki ir paraduši, ka kaut ko tādu, ko darām mēs, to var tikai par naudu darīt. Tāda lieta kā elementāra dievbijība, patriotisms viņam ir svešs, jo visur viņiem acīs visur ir dolāru zīmes. Šodien pie sevis nodomāju, ka tev pajautā, cik maksā, ka tu iedot flajerīti, ka internetā kaut ko izsūti, tad varat pateikt tā, ka mans mācītājs, to, ko viņš dara, to liek viņa sirdsapziņa, bet viņam nemaksā par to. Ir dažādi darbinieki, ir algotie darbinieki, kas sēž partijas štābā, kas ir algoti, administratori un tamlīdzīgi, kas izdara lielu darbu, bet viņi to izdara par naudu, bet es izdaru to, ko es izdaru, savas sirdsapziņas dēļ. Svētrunas tēma šodien ir „Sirdsapziņa un personīgā atbildība.” Kā jau es minēju, vakar es šo tēmu jau iesāku. Tās bija kādas astoņas minūtes. Cik es spēju, tik sakoncentrēti runāju, jo bija dotas tikai trīs minūtes. Trīs minūtēs var daudz pateikt, man pašam likās, ka es iekļaujos šajās trīs minūtēs, bet norunāju astoņas minūtes, kopā ar Aināra ievadu. Bet tas sakāmais, ko es vēlējos pateikt vakar, to es pateikšu šodien. Pateikšu ļoti detalizēti un saprotami.

Sirdsapziņa un personīgā atbildība. Pirmkārt, kas ir sirdsapziņa, jo Bībelē šāds vārds ir minēts. Pirmkārt, tas ir tavs prāts, tavs prāta stāvoklis, kurš tiek regulēts attiecībā no taviem lēmumiem. Tu ar savu prātu, ar savu gribu pieņem konkrētu lēmumu, ka vēlies domāt, lūk, šādi, es izvēlos šādas vērtības. Sirdsapziņa ir ne tikai cilvēkam, bet tā var būt arī organizācijai, valstij. Tikko Polijas prezidents iznāca ar uzrunu un viņš nosauca kristīgās vērtības kā pamatu pamats viņa valstī, viņš nosauca savas ambīcijas, ka viņi starp Vāciju un Krieviju grib kļūt par spēcīgāko armiju un valsti, kas ir apsveicami. Ja, kāds atceras, ko es šeit esmu sludinājis ar gadiem, gadus četrpadsmit atpakaļ, kad draudze tika iesākta. Es runāju par šīm lietām, ka iespējams Eiropā radīsies valstu grupa jeb savienība, kas būs konkurents NATO un arī ES starp Krieviju un starp Vāciju. Šīs valstis, kuras es nosaucu, arī bija. Starp šīm valstīm bija arī Latvija, Baltijas valstis, Polija, Ungārija. Tas, kas šodien notiek, es par to esmu daudz runājis, un lēnām, tas šodien sāk piepildīties. Ja šāds valstu bloks izveidojas, tad Eiropas Savienības ietekme kā tāda, jo mums ir alternatīva, zūd arī NATO kaut kādi uzstādījumi, jo mēs paši jau esam kā militāra lielvara, gan arī kā garīgs spēks. Interesanti, tas, ka viņi min kā pamatu kristīgās vērtības. Polija ir konservatīva valsts un konservatīvie ir pie varas. Arī Zviedrijā tikko bija vēlēšanas un konservatīvie guva ievērojamu pārsvaru. Arī tur ir tendence uz konservatīvisma atdzimšanu, bet Zviedrija kā tāda ir absolūti liberāla, liberālisma paraugs, tas kas tur notiek skolās un vispār sabiedrībā. Tas, ko teica šis poļu pārstāvis, norāda uz to, ka šai tautai ir sirdsapziņa, kas veidojas no tā, kā mēs izprotam, kādas ir mūsu vērtības. Ja mēs kristīgās vērtības un kristīgo mācību ņemam savā domāšanā kā pamatu, tad tā ir daļa no mūsu sirdsapziņas. Tas var būt valstij, organizācijai, grupai, draudzei un konkrēti tev personīgi. Tā ir tava personīgā atbildība. Sirdsapziņu veido arī iekšējā izjūta, bet šī iekšējā izjūta rodas no tava domāšanas veida. Tas, kāda ir tava iekšējā izjūta, tas ir tas, kā tu domā. Un nevis vienu dienu tu esi pieņēmis lēmumu domāt šādi, pieņemt šādas vērtības un censties tās realizēt, pastiprināti integrēt savā domāšanā, dzīvē, centīšos tām sekot, darīt, līdz izveidojas iekšējā izjūta. Vēl pie iekšējās izjūtas var minēt intuīciju, kad intuitīvi dari kādas lietas. Tu esi ieradis tās darīt, piemēram, saprast, ka tu gribi uz tualeti, tas gan vairāk ir saistīts ar fiziskiem procesiem, tomēr tev tas nav jāatgādina, ka tu neesi aizgājis uz tualeti, jo tu noteikti to jutīsi. Līdzīgi ir arī mūsu iekšējā izjūta. Ar izjūtu mēs dodam signālus savai galvai un caur nerviem, nervu sistēmu mēs dodam signālus savai miesai, ka man jārīkojas šādi šajā situācijā. Tā ir sirdsapziņa, sirds stāvoklis, apziņa, kas veidojas no mūsu prāta stāvokļa, no manas gribas, kā es uzstādu savu prātu, kā es cenšos rīkoties. Tas arī veido sirdsapziņu, iekšējo izjūtu un intuīciju. Prāts, intuīcija, iekšējā izjūta un zemapziņa. Zemapziņa, kā mēs zinām, ir zinātnieku pētīta. Domāju, pilnībā to neviens neizpētīs, jo tā ir ļoti īpaša lieta. Iekšējo izjūtu var nosaukt par zemapziņu. Zemapziņā nosēžas tas, ko mēs sev atļaujam domāt, ko mēs liekam sev priekšā, ko mēs apliecinām, ko mēs darām, klausāmies, skatāmies. Mēs visu laižam caur savu gribu, caur savu prātu un tas veido arī mūsu zemapziņu. Zemapziņas līmenī mēs spējam kontaktēties ar Svēto Garu. Ja runa ir par cilvēkiem, kas netic Dievam, arī viņi kontaktē zemapziņas līmenī arī ar garīgo pasauli. Tikai jautājums – ar kādu pasauli, ar kādu garu, ar ko? Mums kā draudzei ir skaidrs, ka ir Dievs, kas radījis debesis un zemi. Ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars – trīs vienā. Ir Viņa Dēls, kas nāca virs zemes cilvēka miesā. Dievs nāca cilvēka miesā virs zemes, mira pie krusta un augšāmcēlās. Ikviens, kas Viņam tic, tic Viņa upurim, tam ir mūžīgā dzīvība. Kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums. Zemapziņas līmenī mēs spējam saņemt pat kādas norādes, ko mēs reizēm ar prātu nevaram saprast, kas norāda kā man rīkoties, vai izvelk no zemapziņas to, ko tu nekādīgi nevarēji atcerēties ar prātu.

Es centos iemācīties no galvas dzejoli „Tālavas taurētājs”, bet man nesanāca viņu iemācīties, man nācās papildināt ar saviem vārdiem. Stāstu es ziņu, dažus pantiņus no galvas zinu, bet visu nevarēju iemācīties. Bet zemapziņā varbūt varētu, jo es viņu esmu lasījis. Kaut kādos īpašos apstākļos, es domāju, piemēram, sapnī zemapziņas līmenī, es šo dzejoli varētu iespējams noskaitīt sapnī. No rīta nevarēju noskaitīt, bet zemapziņā es to zināju. Tas glabājās manā sirdsapziņā.

Tieši sirdsapziņa ir virzītājspēks, kas virza tavu dzīvi. Jēzus saka tā: „Jo no sirds pilnības mute runā.” Viņš saka, “ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa ir tumša”. “Ja tava acs ir gaiša, redzīga, vesela, tad visa tava miesa būs gaiša.” Par ko tad Jēzus runā šajā rakstu vietā, kas mums liekas sarežģīta? Par ko Jēzus domāja, kāda acs? Galvenā doma ir tā, kas tas, ko mēs domājam, tas, uz ko mēs skatāmies, tas, ko mēs pieņemam ar savu gribu, tas pēc tam veido mūsu dzīvi. Tā kā mēs veidojam savu domāšanu, tas pēc tam veido mūsu darbības, mūsu vēlmes un šī te mūsu vēlme ir tā, kas dzen mūs uz priekšu un tas veido mūsu likteni, mūsu panākumus jeb tieši otrādi, mūsu zaudējumus. Zemapziņa ir virzošais spēks. Jēzus saka arī, lai mēs koku padarām labu, tad arī augļi būs labi. Labs koks nevar nest nelabus augļus. Tie ir Jēzus vārdi un par tiem tu ar esi domājis. Bet precīza runa ir par iekšējo stāvokli, par sirdsapziņu, par iekšējo cilvēku. Ja tava domāšana ir laba, tad tava sirdsapziņa būs laba. Ja tava sirdsapziņa būs laba, tad arī tavas darbības būs labas un konstruktīvas. Ja tieši otrādi, tev ir negatīvas domas, kas neatbilst Dieva prātam, tās veido tavu sirdsapziņu un tavas darbības, ko dzen tava sirdsapziņa, samaitāta, sabojāta, slikta sirdsapziņa, viņa ir destruktīva un dzen tevi uz darbībām, kas ir destruktīvas un negatīvas tavā dzīvē. Faktiski, sirdsapziņa ir virzošais spēks. Tavs iekšējais cilvēks, tavs virzošais spēks. Par savu sirdsapziņu ir jārūpējas, un tā ir tava personīgā atbildība.

Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. (Salamans mācītājs 3:1)

Salamans saka, ka dažādām darbībām jeb dažādiem dzīves posmiem, katram ir savs laiks. Arī draudzes dzīvē ir dažādi posmi. Piemēram, tu noklausies mācītāja piecus gadus vecu sprediķi un tu neesi dzirdējis pēdējā gadā nevienu sprediķi, un pēc tam tu gudri spried, par to kāda ir draudze „Kristus Pasaulei”, kāds ir mācītājs un vispār kāds ir Dievs. Lai izprastu, ir jāzina konteksts un ir jāsaprot, ka katrai lietai ir savs laiks un ka draudzei ir dažādi periodi. Dieva vadība nav tikai nepārtraukti vienā virzienā, bet tā ir daudzšķautņaina ar vienu mērķi, lai nāktu Dieva valstība kā debesīs, tā arī virs zemes.

Šodien ir palikušas mazāk kā divas nedēļas līdz vēlēšanām. Šodien ir laiks domāt tieši par to, lai kristīgās vērtības integrētu sabiedrībā, lai integrētu likumdošanā, par to mums jādomā līdz vēlēšanām, jo pēc vēlēšanām diemžēl būs par vēlu, būs nākamie četri tumsas gadi, diemžēl, ja šajās vēlēšanās esošā vara paliks pie varas, ja tā netiks nomainīta pret cilvēkiem, kas ir vairākumā Saeimā jeb arī, kas prot sakombinēt, ka viņi nonāk pie varas un, nonākot pie varas, viņi spēj samazināt nodokļu slogu, lai cilvēki varētu strādāt, pārtraukt šķirošanu pēc vakcinācijas pazīmēm, lai cilvēki varētu strādāt, lai viņi nav diskriminēti, lai viņi brīvprātīgi var noteikt par savu ķermeni, ka ģimene ir vīrietis un sieviete, un bērni, ka tiek veicināta dzimstība, lai cilvēki atgrieztos. Lai tiktu celta ekonomika un tas viss, ir mūsu partijas programmā. Viss ir skaidri un saprotami, un tāpēc šīs pēdējās divas nedēļas, kā arī Vilis Krištopāns saka, viņš ir gudrs vīrs, viņš daudz gadus ir bijis politikā. Viņš pirms dažiem mēnešiem man teica, ka bija kāda negatīva reklāma mūsu partijas virzienā, es par to teicu slikti, bet viņš teica, ka tas ir labi, jo gada laikā visa negatīvā reklāma, tā veicina konkrēta cilvēka vai partijas popularitāti. Bet izšķirošas būs pēdējās divas nedēļas, tas, ko cilvēki dzirdēs pēdējās divās nedēļās. Par naudu viņš teica, ka cik jātērē gada laikā pirms vēlēšanām un tā lielākā summa ir jāiztērē pēdējās divās nedēļās. Šobrīd ir savs laiks sludināt evaņģēliju, bet ir savs laiks iestāties par savu valsti, lai mēs varētu sludināt evaņģēliju un lai kristīgās vērtības dominētu. Tikai un vienīgi vērtības. Ja kāds vakar bija kongresā, kurš pateica spēcīgu un iedvesmojošu runu? Līga Krapāne, jo viņa balstīja savu runu uz kristīgām vērtībām. Liberālā vara faktiski posta, viņa ir destruktīva, viņa posta mūsu valsti un tikai vērtības spēj mūs saturēt. Drošība būs tikai tad, kad mēs turēsimies pie vērtībām. Visa pārējā, militārā drošība, un tā tālāk, viss būs tikai tad, kad mums būs morālās vērtības. Sirdsapziņa un personīgā atbildība.

Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” (Mateja evaņģēlijs 15:24)

Kāda pagānu sieviete lūdza par savu meitu, lai Jēzus lūdz par viņu, bet Jēzus negribēja, jo Viņš esot sūtīts tikai pie izraēliešiem. Tas bija laiks Jēzum, tā bija Viņa stratēģija, ka šis ir laiks, kad Viņš sludina, dziedina, kalpo un māca tikai savu tautu. Beigu beigās Jēzus ir miris un augšāmcēlies. Augšāmcēlies Jēzus uzrunā Savus mācekļus un Viņš saka, lai iet un dara par mācekļiem visas tautas. Tas pats Dieva vārds, tas pats Kristus, bet divi dažādi novirzieni. Tagad tikai šeit, bet tagad visiem. Tagad esmu sūtīts tikai pie savējiem, bet, kādu laiku vēlāk, pie visiem un visām tautām. Katrai lietai, katram draudzes periodam Dieva vadībā ir dažādi periodi. Šīs pēdējās divas nedēļas ir izšķirošas.

Šis ir vēlēšanu periods. Šis ir atmodas no augšas periods. Un ir atmoda no apakšas un augšas. Lai Dieva valstība varētu nākt, nav cita ceļa kā pa divām sliedēm. Tas ir evaņģēlijs, ko arī draudzes dara, sludina evaņģēliju, ceļ draudzi un ražo derīgus pilsoņus. Ne tikai Kristus mācekļus, bet arī derīgus pilsoņus savai valstij. Bet, ja šie derīgie pilsoņi neieņem vadošus amatus, nerūpējas par to, lai kristīgās vērtīgas tiek pārstāvētas, tad ar laiku liberālās vērtības ienāk atkal draudzē. Jo mums ir jāsūta bērni skolās, kur kristīgās vērtības drīz varētu kļūt par kriminālnoziegumu. Un tāpēc nav iespējams bez abām šīm sliedēm, lai nāktu Dieva valstība, un tāpēc arī, ka ir dažādi posmi. Un šis, draugi, ir tas brīdis. Vispār jau pēdējais gads gāja lēnām uz politiku. Bet šīs divas nedēļas ir izšķirošās. Un tu rīkosies tā, kāda ir tava sirdsapziņa. Ja viņa nav tīra, tad tu neizdarīsi no savas puses visu. Tu to nevari izdarīt, ja tev ir netīra sirdsapziņa. Ja tev viņa ir tīra, tad tu to izdarīsi. Jo redzi to, ko es vakar runāju, un tie, kas mani dzirdēja. Un tie, kas vēl nav redzējuši, obligāti noskatieties, ielaikojiet. Komentāri nav obligāti, bet var ierakstīt komentāru. Un dalies ar šo uzrunu! Es runāju par šo uzrunu šodien. Un es runāju par sirdsapziņu. Es runāju par to, ka, redzi, bija laiks, kad pirmo reizi pie Viļā Krištopāna sapulcējāmies. Uzreiz iepazinos ar partijas kodolu, tie bija pirmie cilvēki. Tas bija pats, pats sākums. Es tur esmu no paša sākuma faktiski. Tas bija neilgs laiks, kamēr bija sācis formēties. Es tiku pieaicināts. Un es toreiz pateicu no sirds, ko es domāju: “Kāpēc es esmu šeit? Kāpēc esmu nolēmis piedalīties tieši šajā partijā?” Nu tāpēc, ka šī partija nes kristīgās vērtības. Tas ir preambulā, šajā partijā visiem lēmumiem jābūt pieņemtiem saskaņā ar kristīgām vērtībām. Tas to nozīmē, ka mēs veicināsim kristīgo vērtību integrāciju sabiedrībā. Un es esmu šeit, lai palīdzētu savai partijai, kas šīs vērtības integrēs, lai palīdzētu nonākt pie varas. Un tajā brīdī, kad es teicu, es pat neiedomājos, ka es varētu kandidēt kā deputāts. Pēc tam vienā brīdī mēs sēžam pie kamīna, tur Ainārs, Vilis, sēdēja, kaut ko runājām. Un viņš prasa, nu, tu kandidēsi sarakstā? Es pat nesapratu, ko nozīmē iet sarakstā īsti. Viss, ko es pateicu, nesaprazdams, īsti līdz galam visu. Es teicu: “Ja teiksiet, ka vajag, es darīšu! Ja vajag, iešu!” Un vajadzēja, jo, lai balsis iegūtu svaru pašam politiskam spēkam, katram ir jākandidē, un katram kandidātam ir jāvāc balsis priekš sevis. Tās ir arī balsis visai partijai. Bet pašā partijas iekšienē arī ir partijas konkurence jeb tie, kam ir vairāk krustiņi, tad tie arī ir vairāk deputāti. Kam nesavelk šos krustiņus, vai tie, kas ir izsvītroti, neiestājas. Ja arī partija tiek iekšā, tad tie neiekļūst Saeimā. Un nedaudz savādāk ir ar ministriem, bet pamatā ir šie krustiņi. Un šīs pēdējās nedēļās arī izšķirsies, cik daudz krustiņu būs, izšķirsies arī tas, cik vispār būs nodotas balsis par 12. sarakstu “Latvijai Pirmajā vietā” divas nedēļās. Un arī vakar šajā uzrunā, es pateicu ko svarīgu. Es šodien to pateikšu arī sīkāk.  Es teicu, ka pirms dažām dienām atpakaļ, es sāku arī domāt, ka ir vēl tik mazs laiks, un ko es vēl varu izdarīt. Es sāku domāt, nu ko tad es vēl varu izdarīt. Vairs jau es neko nevaru. Varu uzvilkt hūdiju, es varu aiziet uz kādu telti, tur pastāvēt, pazīmēties. Es tajā telts laikā varu pastaigāt apkārt un uzrunāt dažus cilvēkus. Tas neko nemainīs vairs. Principā, tas neko vairāk nemaina, ka es stāvu pie telts vai skrienu ap telti. Un zini, kā tur teltīs ir? Un nesen arī kaut kur Ķengaragā, vai Purvciemā, uzlikta telts. Tur mūsu cilvēki arī iet palīgā dalīt. Tad tā doma ir, ko grib arī ir citi partijas biedri, kas stāv ar to telti tur, lai mēs staigājam apkārt un sakām cilvēkiem: “Nāciet uz telti!” Lai viņi varētu ar cilvēkiem runāt. Pēdējo reizi, es dzirdēju, ka mūsējie jau tur maz bija, un, ka vienu mūsējo kāds bija ieraudzījis, un aicināja palīgā telti uzsliet. Jau nav, kas telti uzslej. Nu nav jau tik slikti viss, bet savas teltis uzslies. Bet tie esam mēs, draugi, kas var uzsliet telti. Tie esam mēs, kas iedod flajerus. Un tad, kad es domāju, ka es pats vairs neko nevaru izdarīt, un tad man nāca prātā vārdi. Es sāku meklēt šo Rūdolfa Blaumaņa dzejoli “Tālavas taurētājs”. Man nāca prātā viens teikums: “Mans zelts ir mana tauta!” Un to nevar izdarīt divās nedēļās. Tas ir ar gadiem, ka tu esi kalpojis cilvēkiem, ka viņi tevi mīl un tev uzticas. Tas ir gadu, un pat ilgāku laiku darbs, kad tu esi strādājis internetā, ka tu vispār esi strādājis, ka tu esi piedalījies visos protestos un pasākumos. Tieši vakar stāvēju krastmalā, kur mums bija šis protests ar skaitli “12-12-12”. Kur es uzstājos ar savu pirmo uzrunu, iedomājies? Tajā laikā, kad lika katastrofālus sodus. Pļaviņš joprojām vāc naudu, viņam kādi piecpadsmit tūkstoši vēl jāsamaksā, lai viņš galīgi nebankrotētu. Viņš vāc naudu un meklē kādu, lai viņam palīdz. Viņam palikuši kādi pieci tūkstoši, lai samaksātu lielo sodu. Ja netiek pa durvīm, tad kāp pa sētu pāri, lai meklētu kaut kādas problēmas uzņēmumā. Un mēs jau zinām, kā Valsts Ieņēmumu Dienests (VID) strādā. Zinām to, kāda tur ir mafija. Reāla mafiozu struktūra. Ne tikai mafijas struktūra, bet reāls mafijas rekets. Reāla izspiešana. Tie, kas bija kongresā, dzirdēja par to pašu Jurašu, kas ir partijā konservatīvie, kas ir viena no redzamākajam sejām, kas faktiski ir Bordāna draugs. Un tas ir VID, un tas ir tieslietu ministrs. Kurš ir saistīts ar Jurašu. Sanāk labi, nav bijusi tiesa, nav pierādīts, bet nu tur ir šāds, ne tikai valstisks formējums, bet arī reāla mafija, mēs tad visi cietīsim. Ko saka tava sirdsapziņa? Ko Aigars Grāvers dziedāja “Goda lietā”? “Ko saka sirdsapziņa tev?” Tev ko saka sirdsapziņa?

Redzi, es esmu darījis, esmu strādājis, esmu kalpojis. Un esmu ieguvis krietnu pulku atbalstītāju. Un tas, kas vispār notiek, ir kāds ar mieru man stāvēt blakus. Un vispār, ja atzīst, tad Mārcis Jencītis ir malacis. “Labi, es par viņu varu balsot!” Mans zelts, ir mana tauta. Un šajā brīdī es sapratu, ka es visu esmu izdarījis. Un ko vērā ņemamu es vairs izdarīt nevaru. Tagad pats svarīgākais ir tavs izgājiens. Draudze, Dieva lauvas, partijas dibinātāji, jūsu izgājiens, mani sekotāji internetā! “Dieva lauvu” grupā jau desmit tūkstoši. Mani sekotāji un mani draugi, tie, kas mani pazīst tieši. Draudze, tavs mācītājs! Draugi, jūsu izgājiens! Šīs divas nedēļas, ko saka tev tava sirdsapziņa? Jūs esat kruti! Zini, kā? Mēs esam uzrunājuši, un varbūt pat vēl vairāk uzrunājuši, un uzrunājuši personīgi. Jo, ja dala flajerus, tad dala flajerus, tev arī varbūt šis cilvēks nerunā, bet flajeri paņem. Vairāk kā septiņdesmit tūkstoši flajeru iedoti cilvēkiem Rīgā. Plus vēl, kur bija virsū Ainārs un es. Tie bija vēl divdesmit tūkstoši. Jau ir pāri pa deviņdesmit tūkstošiem. Kurš to vēl var izdarīt? Mūsējie, kas staigā pa ielām, ir teikuši, ka šad tad satiek tādus, kas ir “Suverēnā vara”, kas ir telti uzlikusi. Tieši tanī pašā vietā, kur šodien mūsējie ir nolēmuši uzrunāt cilvēkus. Bet tur ir tā cita partija. Viņi saka: “Mums vienalga, tā suverēnā vara, mēs ejam tai teltij apkārt un dalām savus flajerus!” Jo debesu valstībā, ar varu laužas iekšā, draugi! Un viņi saka, ka mēs šad tad satiekam no “Jaunās vienotības” vai “Attīstībai/Par”, arī tādus, kuriem varbūt ir samaksāts, lai viņi tur padala. Es domāju, ka viņi neviens par brīvu nedala. No mūsu pašu budžeta viņiem arī piemaksā. Un tālāk vēl saka, ka satiek tādu kādu dalītāju. Tas tur tāds nobijies, tāda kā vardīte. Un mūsu viens cilvēks atsver tādus divdesmit vai piecdesmit. Tu esi tas, ko es vārdos nevaru izteikt. Tu esi pēc Dieva līdzības radīts, kā Bībele saka, ka “jūs esat dievi”, ar to atšķirību, ka Viņš ir radītājs, bet tu esi radība. Un bez Viņa respektēšanas, tu pareizi nefunkcionēsi. Tas potenciāls, kas mūsos ir ielikts, viņš ir absolūts. Mēs esam dievišķi, spējam radīt, mēs spējam caur politiku, caur lūgšanām un evaņģelizāciju mainīt esošo situāciju, un virzošais spēks ir tava sirdsapziņa. Ja sirdsapziņā ir defekts vai kāds aizvainojums, es nezinu, bet ir dažādas lietas, kas neļauj tev izdarīt līdz galam to, kas ir jāizdara. Un, ja jums šis defekts traucē, draugs, tad salabo savu sirdsapziņu! Lai tev izdodas līdz galam!

Tie video, ko jūs ierakstāt, tas viss piešķir labumu. Nākamnedēļ ir draudzes izgājiens, publicēt savus video. Kāds uztraucās, ka viņam nav zobu. Uztaisi tādā gadījumā bildīti ar muti ciet un uzraksti. Reizēm es paklausos cilvēkus un redzu internetā, kā viņi raksta tā kā bez maz vai Šekspīrs, bet rakstiski. Bet tad, kad viņš sāk kaut kur publiski runāt, var no kauna zem krēsla palīst. Katram ir sava dāvana. Ja tev zobi ir mutē, tad pasaki kaut ko.  Mājas grupiņā: “Ai, man nav telefona.” Ņemiet no sava līdera telefonu un filmējiet to vīzijas daļā un pēc vīzijas daļas, draugi. Šis ir darba periods. Lai nebūtu piespiedu vakcinācijas, lai būtu kristīgās vērtības, un nebūtu šīs generideoloģijasDraugi, šobrīd ir atkarīgs viss nevis no manis, bet tikai no tevis. Tikai no katra viena. Skaidrāk pateikt nevaru. Personīgā atbildība! Es aicinu katram būt personīgi atbildīgam par savu valsti, par savu draudzi. Tā ir atbildība vienam pret otru. Tu vari šo murgu novērst. Tu zini, ko šobrīd dara jau SPKC dati? Šobrīd jau tiek veikti datu kārtējie uzlabojumi. Rudens. Gripas atkal nekur nav vairs. Viņa arī nav bijusi vairāk pēdējos pāris gadus. Bet viņi sāk veidot statistiku, lūk, šādi, ka pie nevakcinētiem skaita, kas ir saņēmuši pilnu vakcinācijas kursu, un ir pagājuši seši mēneši. Tas ir viņu pašu, SPKC lapā rakstīts. Un kā viņi taisa statistiku? Viņi katru dienu izlaiž paziņojumu, ka ir miruši tik un tik cilvēki, tik un tik inficēti. Bet viņi vairāk nedala inficētos no nevakcinētiem, bet viņi ir miruši jau. Nevar jau dalīt vakcinētos-nevakcinētos. Nav jau nekāda jēga no tā. Priekš kam tad dalīt? Vienīgais vieglāk mirst vakcinētie. Vieglāk mirst un tāpēc četri mirušie: “visi nevakcinēti”. Patiesībā visi ir vakcinēti ar pilnu kursu, tikai pirms sešiem mēnešiem. Un vēl mirušie: 99 gadi, 85 gadi un tur nav neviena jauna cilvēka. Cik nekrietni ir ierakstīt pie mirušā, ka miris ar kovidu, kuram vēl papildus ir simts kaites. Un mēs to gribam? Vai mums ir atbildība par saviem vecākiem? Saproti, es jau izdomāju un uzrakstīju postu tādu. Zini, es gribu nolasīt:

“Es cīnos par sliņķiem, par bezatbildīgiem cilvēkiem, kas gaida, ka citi izdarīs visu viņu vietā. Par saviem kritiķiem, par tuvākiem cilvēkiem, kas novērsušies. Par tiem, kas manu “Facebook” nelaiko, bet skatās un seko līdzi, komentē un spiež share. Par ienaidniekiem, par saviem sekotājiem, par labvēļiem un atbalstītājiem, par draugiem un tuvākiem un tālākiem cilvēkiem. Par tiem, kas ienīst Dievu, par tiem, kas ir vienaldzīgi. Par tiem, kas mīl Dievu, par mācītājiem, par bīskapiem, par draudžu apmeklētājiem. Par tiem, kam esmu un kam neesmu pieņemams, lai visi varētu pulcēties, lai samazinātu nodokļu slogu, lai nebūtu piespiedu potēšanas, lai bērni varētu iet skolās. Lai mēs visi varētu tikties ar tuvākiem. Lai mēs visi varētu dzīvot drošā Latvijā, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Ir labi apzināties, ka šajā cīņā es neesmu viens, ar mani ir Dievs un mani atbalstītāji. Un mums ir miers sirdī, ka mēs esam izdarījuši visu, kas bija mūsu pienākums. 1. oktobris, 12. saraksts, “Latvija pirmajā vietā”, 21. kārtas numurs.”

Un, lūk, saproti, ka mēs cīnāmies arī par mūsu ienaidniekiem. Par visiem cilvēkiem, kas mūs kritizē,  uz ielas pat nolamā. Mēs arī ar viņiem cīnāmies. Jēzus saka: “Mīliet savus ienaidniekus!” Mūsu atbildība un mūsu sirdsapziņa.

Nu ir pienācis laiks balādei. Es nolasīšu ne tikai dažus pantiņus, bet visu “Tālavas taurētāju”. 1902. gadā to uzrakstīja Rūdolfs Blaumanis, atrodoties Pēterburgā. Un interesanti, ka tas tika publicēts satīriskā slejā avīzē. Bet iespējams, viņš to darījis ir tāpēc, kādi tā uzskata, tāpēc, lai novērstu cenzūru. Nu, ja tas ir kāds feļetons, ja tā ir satīra, tad tas nav tik nopietni. Bet citi uzskata savādāk. Bet, lai kā arī nebūtu, lai kāds nebija motīvs, šis ir kļuvis par dižpārdokli, kā to sauc pie mums. Par vienu no tādiem patriotiskiem dzejoļiem, un “Mans zelts ir mana tauta” ir Rūdolfam Blaumanim arī uz pieminekļa iegravēts. Un kur risinās šis notikums? Viņš raksta par 700 gadus veciem notikumiem tajā laikā. Tagad ir jau 800 gadi, jo Rūdolfs pats jau ir vēsture. Un viņš runā par septiņsimt gadus veciem notikumiem. Kas arī, visticamāk, piedzima viņa sirdī, tas ir viņa izdomājums. Bet, kas ļoti, ļoti precīzi paskaidro gan to laiku, gan šo laiku. Un, lūk, notikumi risinās Tālavā. Tālava ir teritorija Ziemeļvidzemē, kad Latvijas vēl nebija, bet bija vēl atsevišķi formējumi. Un viens no tiem bija Tālava: Valmiera, Trikāta līdz Cēsīm, līdz Madonai, līdz Pleskavai, līdz Igaunijas robežām. Lūk, šī teritorija, kas robežojas ar Gaujas lībiešiem un uz leju vēl. Un tā bija tāda valsts Tālava, un notikumi risinās tur. Un es uzreiz gribu pateikt tev. Varbūt vakar ne visi saprata, ka rezultātā Tālivaldis pats gāja bojā cīņā ar igauņiem vai ar ko citu. Viņa dēli kļuva par arhibīskapa vasaļiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņi kļuva par tādiem kā Kariņš, par tādiem kā Pavļuts, par tādiem kā liberālās varas politiķiem, kas absolūti ņem naudu un absolūti pakļaujas it visam, kas nav mūsu tautas interesēs. Viņi ir vasaļi. Viņi mūsu valsti ir padarījuši par vasaļu valsti. Un varbūt kāds nesaprata vakar. Te nav runa par kristietību kā par garīgu parādību, te ir runa par reliģiju, un faktiski par valsti, par imperiālismu. Un tāpēc šī te balāde kā ideja ir tiem pieņemama. Bet rezultāts tik un tā ir tāds, kāds vienmēr. Nolasīšu tev visu balādi.

Uz Tālavas biezajiem siliem

Nakts pelēkus palagus klāj.
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

 

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

 

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

 

Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu
Un zirgu pakavi klab.

 

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumbrā lien.

 

„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību!
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!” –

 

„Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods,
Kas postīdams viņu šauta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

 

Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koka galotne trīc,
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

 

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas staltā egle
Un brākš, un gāžas, un krīt.

 

Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ –
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

 

Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun,
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun.

 

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vainagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

 

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazarēm.
Un līgava puķēm to kaisa
Un dzintara gabaliem.

 

Un kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.

 

Rūdolfs Blaumanis, 1902. gads.

Ļoti uzrunājošs, emocionāls, episks, patiess. Reāls gan 100 gadus atpakaļ, gan 1000, 2000, gan arī šodienai. “Mēs algosim tevi ar zeltu. Pirmkārt, tu saglabāsi savu dzīvību. Algosim ar godu, brīvību.” “Mans zelts ir mana tauta un viņas gods ir mans gods.” Tālavas taurētājs rīkojās saskaņā ar savu sirdsapziņu, neskatoties uz to, ka Tālava nonāca svešinieku rokās, kaut šīs derības slēdza viņu pašu valdnieki, tik un tā šī ir to valdnieku sirdsapziņa. Bet tev ir sava sirdsapziņa. Svarīgi ir saglabāt tieši savu sirdsapziņu. No cilvēkiem mēs bieži dzirdam tekstus, ka nav jau vērts doties uz vēlēšanām, tāpat nekas nemainīšoties, visi esot vienādi. Visi nav vienādi. Mēs neesam vienādi. Vakar uzrunā es teicu, ka “Latvija pirmajā vietā” ir partija ar sirdsapziņu. Šajā partijā ir cilvēki ar sirdsapziņu. Vērojot katra uzrunu, arī var saprast, kuram ir un kuram nav sirdsapziņa, cik daudz kurš deg. Kopumā paliek labs iespaids par to, ka šī ir patriotu partija, kura iestāsies par kristīgām vērtībām un mēs nevaram garantēt, kā tas viss izskatīsies pēc tam, bet mēs varam neaptraipīt savu sirdsapziņu. Mīļie draugi, mans zelts ir mana tauta, un jūsu izgājiens ir nākamās divas nedēļas, nav svarīgi, vai es tur būšu vai nebūšu. Svarīga ir mana sirdsapziņa, jo es nespēju citādi rīkoties. Es rīkojos tā, kā vada Kristus, es rīkojos tā, kā lika mana sirdsapziņa. Reizēm ir kārdinājums visiem izdabāt. Tas nozīmē, kārdinājums darīt tā, kā saka citi. Piemēram, skolotāju streiks. Skolotāji, es esmu par jums. Es esmu par to, ka skolotāji saņem attiecīgu atalgojumu un par sabalansētu slodzi. Ko es teicu pagājušo reizi, kā beigsies šis streiks? Šis streiks beidzās vēl interesantāk, nekā es biju teicis. Tas beidzās vēl krutāk.  Precīzi pēc Bidstrupa karikatūras, ja kāds ir redzējis – vienojās.  Un tur nav ne runas par atlaistajiem darbiniekiem, par piespiedu vakcināciju, materiāliem, ko jāmāca, kas bojā mūsu tautu. Kāda ir šo cilvēku sirdsapziņa? Mums ir svarīgas savas algas. Un tas nekas, ka tās algas palielināja un neko nesabalansēja tā, kā viņi tur vēlējās, ka citi nav līdzvērtīgi ar citiem skolotājiem. Tas nekas, galvenais, ka tam vairākumam viss ir labi. Viss beidzās, pat īsti nesācies. Beigās sanāca tāds priekšvēlēšanu triks. Atkal bonuss Muižniecei. Bonuss konservatīvajiem, jo viņi tika galā. Bija cilvēki no mūsu rindām, kas teica, ka skolotājus nevar ne pie kā vainot, bet var vainot. Var vainot pie viņu netīrās sirdsapziņas. Viņi paši diskriminēja savus darba kolēģus, nelaida bērnus mācīties. Viņi šķiroja, viņi māca gender ideoloģiju. Tā ir viņu sirdsapziņa. Es pateicu, ka balts ir balts un melns ir melns, un tā arī būs. Jau tagad tā būs, gan pirms vēlēšanām, gan pēc vēlēšanām. Viens cilvēks bija komentējis, ka viņš esot uztaisījis screenshot tam solījumam, ka balts ir balts un melns ir melns un viss tagad būs, un pēc pus gada tas cilvēks atgriezīsies pie šīs tēmas, vai es būšu turējis savu vārdu. Būšu. Mans zelts ir mana tauta. Draugi, un sirdsapziņa. 1214. gadā Tālava tika pakļauta Rīgas arhibīskapam un tās valdnieka Tālivalža dēli kļuva par bīskapa vasaļiem. Vēlāk daļa Tālavas teritorijas ietilpa Rīgas bīskapa, zobenbrāļu Ordeņa un vēlāk Livonijas zemēs. Viss tā arī beidzās. Bet tas nav svarīgi, kā rīkojās viņi, bet kā rīkojamies mēs.

Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. (Mateja evaņģēlijs 13:8)

Par ko Jēzus runā šajā rakstu vietā? Jēzus runā par to, kā tiek sēts Dieva vārds, kādi ir cilvēki, kāda ir viņu sirdsapziņa, kāda atsaucība, un kā pieņem Dieva vārdu un kristīgās vērtības.

Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. Bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus. (Mateja evaņģēlijs 13:19-22)

Viena sēkla krita ceļmalā, putni nāca un to apēda. Sējējs ir tas, kurš sēja Dieva vārdu. Putni nāca un apēda, tas nozīmē, ka cilvēks nesaprata, noraidīja un viņā izmaiņas nenotika. Otrais krita uz akmenāja. Uzdīga, bet kā sākās pirmie pārbaudījumi. Karstums – tad šī sēkla uzdīga un nokalta. Tas nozīmē, ka cilvēki pieņem vēsti, bet pie piedāvājuma “es algošu tevi ar zeltu, godu, tu saglabāsi dzīvību un brīvību”, pie šī viņi krīt un viņu sirdsapziņa tiek aptraipīta. Zeme bija laba, bet tur auga gan nezāles, gan ērkšķi, viņi tur auga labi, bet pēc tam bagātība un visas citas pasaules rūpes tos nomāca. “Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.” Tagad lasi uzmanīgi. Šis punkts man jau bija ieplānots pateikt kongresā, bet tam nepietika laika, jo tad jau tas būtu kā sprediķis draudzē. Trīs cilvēku grupas bija tās, kuras nenesa augļus. Viena cilvēku grupa nes simtkārtīgus, sešdesmitkārtīgus un trīsdesmitkārtīgusGan organizācijās, gan draudzēs, visur ir tie, kas strādā un ir tie, kas nestrādā. Ir tie, kuriem ir sirdsapziņa, bet ir arī tiem, kam tā tikai formējās vai arī ir sabojāta. Ir tādi, kas apzinās savu atbildību par cilvēkiem, un ir tādi, kas neapzinās. Ir cilvēki, kuri apzinās notiekošo situāciju un ir tādi, kas to vispār negrib apzināties: “Galvenais, ka šodien esmu paēdis.” Svarīgs ir tavs rezultāts, nevis runāšana par to, kas vēl būs. Lai būtu rezultāts, ir attiecīgi jāieguldās. Tie cilvēki ar tīro sirdsapziņu, kuriem Dieva vārds ir iekritis auglīgā augsnē, un viņš nav arī noslāpis, šie cilvēki nes simtkārtīgi vairāk augļus, nekā tās trīs grupas visas kopā. Viens cilvēks var nest vairāk augļu nekā tūkstotis cilvēku. Viens cilvēks ar skaidru sirdsapziņu, ar enerģiju, degsmi, atdevi, gudrību, svaidījumu, spēku un zināšanām – viens cilvēks.

Nākamais, ja “Latvijai pirmajā vietā”, partijai Dievs būs pirmajā vietā, tad “Latvija pirmajā vietā” arī būs pirmajā vietā. Un, ja “Latvija pirmajā vietā” būs pirmajā vietā, tad Latvija būs pirmajā vietā. Emanuēls – Dievs ir ar mums. Ja Dievs mums ir pirmajā vietā, tad Dievs ir ar mums. Ja Dievs mums nav pirmajā vietā, tad Dievs nav ar mums. Ja mums nav skaidras sirdsapziņas un mēs to sākam aptraipīt un ejam uz kompromisiem, tad Dievs vairs nevar būt ar mums. Tāpat ir arī ar mūsu draudzi, Dievs ir ar mums, mūsu draudzei ir laba sirdsapziņa. Tad, kad mani kristīja, tad tie cilvēki man jautāja, vai es esmu no Dieva izlūdzies labu sirdsapziņu, es vispār nesapratu, kas ir laba sirdsapziņa, likās, ja tas būs, tad tas būs vēl lielākas izmaiņas. Likās, ka, ja nokristīšos, tad viss mainīsies, bet nekas nemainījās. Pašam pēc tam ar to visu bija jātiek galā. Tagad es zinu, ko nozīmē sirdsapziņa.

Dieva vārdā ir rakstīts. Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos. (1. Pētera vēstule 3:21)

Caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, pieņemot Viņa upuri, tava sirdsapziņa ir šķīstīta. Tev ir laba sirdsapziņa. Tu esi jauns cilvēks ar labu sirdsapziņu, bet mums ir jāiziet līdz galam. Ir jānovelk vecā domāšana un jāuzvelk ir jaunais cilvēks, ir jāšķīsta un jāturpina strādāt. Pāvils pats par sevi saka:

Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā. (Apustuļu darbi 24:16)

Draugi, par savu sirdsapziņu ir jārūpējas. Sava sirdsapziņa ir jāveido.

Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu. (Ebrejiem vēstule 9:14)

Viens ir jaunpiedzimšanas brīnums, caur kuru mēs iegūstam jaunu sirdi, garu un sirdsapziņu. Otrs ir tas, ka mēs viņu trenējam, lai aizietu līdz galam, apzinoties, ka tieši šī sirdsapziņa un zemapziņa ir tā, kas dzen tevi. Pabeigšu domu. Mūsu draudzei ir laba sirdsapziņa, pat ļoti laba sirdsapziņa. Tas, ka mēs neesam vienoti ar visam draudzēm un neko nespējam –tie ir meli. Mums nav svarīga pārējo kristiešu vai nekristiešu vienotība. Mums ir svarīgi izdarīt to, kas ir mūsu pienākums. Un mēs nesīsim vairāk augļu, bet tikai tādā gadījumā, ja mēs visi no sevis izdarīsim tik, cik mēs varam izdarīt šajās pēdējās divās nedēļās. Pietiek, ja nedarīs viens līderis un daži cilvēki, tas var izrādīties liktenīgi pie tā, ka netiks savākts vajadzīgais skaits. Mums nebūs televīzijas pārraižu. Mums pat nav nekādu lielo baneru, kā tikai tas, kas ir uz autobusiem, bet mums ir cilvēki. Šajā partijā taču mēs veidojam sirdsapziņu un iekšā partijā attiecības ar Dievu. Mums būs vēl vairāk procentu reitingos, bet zini, ka tikai tad, ja mēs divās nedēļās izdarīsim savus pienākumus. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sirdsapziņa un personīgā atbildība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments