TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Seši mīti par Dievu un draudzi

Publicēja 2020. gada 5. okt. 20:02Līga Paņina
Ziņas datums 06.10.20.

Šodienas tēma - “Seši mīti par Dievu un draudzi.” Tēmu esmu izveidojis interesantā veidā. Ja tu ieiesi internetā un atradīsi kādu garīgu literatūru, kurā tiek runāts par šo tēmu, vai parunāsi par to ar kādu mācītāju vai gudru cilvēku, dzirdēsi dažādas atbildes. Izskanēs pat tādas atbildes, kas attiecināmas uz dažādiem laikiem, kultūrām un cilvēku tipiem. Es vēlējos noskaidrot, kādi ir mīti par Dievu un draudzi tieši šodien Latvijā, nevis PSRS laikā, nevis divdesmit vai desmit gadus atpakaļ, un nevis to, kā uz šīm parādībām skatās Krievijā, ASV vai tepat Baltkrievijā vai Igaunijā, bet precīzi Latvijā šodien. Es aptaujāju savu komandu, un kopumā atbildēja aptuveni piecpadsmit cilvēki, kuriem ir pieredze un kuri strādā ar cilvēkiem. Daži no komandas arī aptaujāja savas grupiņas, jautājot par to, kas ir izplatītākie mīti, atrunas jeb cilvēku argumenti tam, kāpēc viņiem nevajag Dievu un draudzi. Esmu apkopojis visas atbildes, un no tā arī ir tapis šis sprediķis. Mans secinājums ir līdzīgs Salamana vārdiem: “Nav nekā jauna.” Tāpat kā Jēzus Kristus vakar un šodien ir tas pats mūžīgi, arī šie argumenti “es negribu nodoties Dievam”, “es negribu apmeklēt draudzi un piederēt pie draudzes” un “man nav vajadzīgs Dievs” nemainās. Varbūt var mainīties kāda mīta aktualitāte konkrētā brīdī, bet tie paliek vieni un tie paši arī šodien Latvijā. Šobrīd tie ir seši. Pirmais arguments jeb pamats, uz kura mēs balstīsimies, lai atspēkotu šos mītus un saprastu, kā atbildēt cilvēkiem un kā domāt pašiem, ir Bībele. Tas ir Dieva vārds. Pirmām kārtām, lai atbildētu uz jebkuru jautājumu vai atrunu un lai izklīdinātu mītus, mums ir jāvēršas pie Dieva vārda. Tāpat varam raudzīties arī uz personīgo pieredzi, kā arī uz zinātni utt. Ir dažādi aspekti. Mēģināsim šos mītus atspēkot, pirmkārt, no Bībeles, kā arī likt lietā veselo saprātu un loģiku. Šodien nebūs nekāda dižā mācība vai zinātniskie skaidrojumi. Viss būs ļoti vienkārši un skaidri. Mīti netiks sarindoti pēc prioritātes vai spēcīguma.

1. Dieva nav. Šis ir visizplatītākais mīts un cilvēku atbilde uz jautājumu: “Kāpēc tev nevajag draudzi?” Cilvēki atbild: “Tāpēc, ka Dieva nav.”

2. Ļaunums. Ļoti bieži cilvēki jautā: “Ja Dievs ir tik labs un man Viņš ir tik ļoti vajadzīgs, kāpēc pasaulē ir tāds ļaunums? Ja Dievs būtu, tad Viņš nebūtu pieļāvis šādu ļaunumu. Nevar būt, ka Dievs ir labs (un ka Viņš vispār ir), ja pasaulē ir tāds ļaunums.” Principā, šos pirmos divus punktus varētu apvienot.

3. Lai ticētu Dievam, man nav vajadzīga draudze. Cilvēki bieži saka: “Es ticu savā sirdī, tāpēc man draudzi nevajag.”

4. Draudze manipulē, kontrolē un apkrāpj cilvēkus. Šis ir apvainojums pret draudzi. Pie šī mīta visbiežāk tiks minēta nauda. “Draudzē viss ir naudas dēļ, tas viss ir bizness.” Tā ir neuzticēšanās draudzei kā tādai, kam, protams, kaut kādā mērā arī ir pamats. Ne vienmēr draudze ir rādījusi labu priekšzīmi, tomēr šāds mīts pastāv, un to var atspēkot.

5. Ja es nākšu pie Dieva un uz draudzi, tad neko vairs nedrīkstēšu. Dzīve ar Dievu nav interesanta. Tas pavisam noteikti ir mīts. Dzīve ar Dievu, draugs, ir ļoti interesanta!

6. Es pats visu spēju, tāpēc man Dievs nav vajadzīgs. Tie ir cilvēki, kas nenoliedz Dieva esamību, bet apgalvo, ka viņiem Dievu nevajag. Dievu vajagot tikai vājiem un aprobežotiem cilvēkiem. Šāda tipa cilvēki uzskata sevi par gana normāliem un stipriem un apgalvo: “Man Dievs nav vajadzīgs.”

Izskatīsim pēc kārtas šos visus mītus un centīsimies pēc Dieva vārda, veselā saprāta un loģikas tos atspēkot.

1. mīts – Dieva nav.

Ko par to saka Dieva vārds?

“Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani arī atrod.” (Salamana pamācības 8:17)

Jautājums patiesībā nav par to, vai Dievs ir vai Dieva nav. Jautājums ir – ko cilvēks meklē? Mēs tikko klausījāmies draudzes māsas liecību, kura bērnībā jutās kā puišelis, bet tagad sevi apzinās kā sievieti un ir precējusies ar vīrieti. Attiecīgi tas, kāda ir bijusi mūsu bērnība un kāda ir veidojusies mūsu pasaules uztvere, ir saistīts ar to, ko mēs vispār meklējam. Bet Dieva vārds patiesībā saka: “Ja tev ir informācija par Dievu un apjausma par Viņu, ja ir veselais saprāts, tad tu skaties un redzi, ka pat daba rāda, ka Dievs ir. Ja cilvēks meklēs, viņš Viņu atradīs.” Ja tu meklēsi, tad atradīsi. Dieva vārds saka: “Kas Mani laikus meklē, Mani arī atrod.”

“Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jesajas grāmata 55:6)

Tāda ir Dieva griba. Meklē Viņu, kamēr Viņš ir atrodams, jo pienāks diena, kad būs par vēlu meklēt, diena, kad tu pats visu redzēsi, kad tu stāvēsi Viņa priekšā un atskaitīsies. Tu jau būsi izdarījis savu izvēli šeit uz zemes par to, kur vēlies pavadīt mūžību. Bībele saka, ka cilvēkam ir nolemts vienu reizi dzīvot un vienu reizi mirt, un pēc tam ir tiesa, un ticīgie tiesā nenāk. Ticīgs cilvēks ir tas, kurš ir pieņēmis Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Tad Kristus mājo tevī un tu mājo Kristū. Tu piederi Debesīm, Debesis ir tevī un tu esi Debesīs jau šeit, zemes virsū. Tu esi savienots ar Debesīm. Kad, kā Pēteris saka: “Kad šis laicīgais telts mājoklis tiks nojaukts,” kad tu iziesi no savas miesas, draugs, tu automātiski dosies uz vietu, kas sagatavota tiem, kas Viņu mīl.

“Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Korintiešiem 2:9)

“Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis.” (Romiešiem 1:19)

Pāvils saka, ka Dieva esamība un pat Dieva likumi ir ierakstīti katra cilvēka sirdī. Lai arī cik notrulināta būtu cilvēka sirdsapziņa un lai arī cik ļoti viņš nemeklētu Dievu un censtos dzīvot pēc sava prāta, es personīgi esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka katrs, katrs, katrs cilvēks, katrs ateists, katrs bezdievis, katrs, katrs savā sirdī zina, ka Dievs ir. Katrs zina – ja viņš Viņu meklēs, viņš Viņu atradīs, jo Dievs ir. Jo viss, ko par Dievu var zināt, ir tavā sirdī ierakstīts. Man ir sava personīgā pieredze. Es balstos ne tikai uz Dieva vārdu, bet arī uz citu cilvēku un savu personīgo pieredzi. Man ir sava liecība par to, kā es nācu pie Dieva, kā es spēru savus pirmos soļus pie Dieva un kādas bija manas atiecības ar citiem cilvēkiem. Man ir tikai viena liecība, ko arī šoreiz vēlos izstāstīt. Cietuma kamera, es esmu kristietis dažus mēnešus. Kopā ar mani kamerā atrodas rūdīti noziedznieki, recedīvisti. Kamerā bijām septiņi astoņi cilvēki. Izraisījās karsta diskusija par to, vai Dievs ir. Bija viens, kurš teica, ka Dievs ir, bet pārējie apgalvoja, ka nav. Tie pārējie bija visi mani kameras biedri. Viņi teica: “Dieva nav. Kur tad Dievs bija, kad mana mamma nomira? Kur tad Dievs bija tajā un tajā situācijā?” Tika izteikti dažādi argumenti par to, kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma. Tad Svētais Gars man pateica priekšā uzdot kādu jautājumu, līdzīgi kā tad, kad Jēzus sarunājās ar Nātaniēlu. Jēzus teica viņam: “Pirms tu nāci uz šejieni, Es redzēju tevi zem vīģes koka sēžam.” Tajā brīdī Nātaniēls sāka ticēt Jēzum un teica: “Tu esi Dieva Dēls!” Jēzus Nātaniēlam pateica to, ko dabiski viņš nevarēja zināt. Tas bija atziņas vārds. Es saviem kameras biedriem teicu: “Jūs visi apgalvojat, ka Dieva nav. Tad pasakiet man tagad godīgi, kāpēc jūs visi brīdī, kad par mata tiesu bijāt no nāves, lūdzāt Dievu, kura nav?” Tas bija pārdabiski. Es nevarēju zināt, ka viņu dzīvēs patiešām bija šāds brīdis. Kamerā iestājās pilnīgs klusums. Cilvēki, kas jautājumu dzirdēja, pēkšņi kļuva godīgi. Viņi visi bija lūguši Dievu, kura nav un par kura neesamību viņi tik aktīvi iesaistījās šajā karstajā diskusijā un strīdā.

Dievs ir, un katrs viens to apzinās. Lūk, moments no manas dzīves. Būdams narkomāns, dzērājs un likuma pārkāpējs, kārtējo reizi naktī devos uz mājām gulēt. Tajā laikā es nemēdzu būt skaidrā prātā. Līdz pilsētai bija jāiet aptuveni piecpadsmit līdz divdesmit minūtes. Gāju pa Jūras ielu, kurai gar malām auga vītoli. Ejot pa ielas vidu uz mājām, kunga dūšā es kliedzu: “Dievs, Tevis nav!” Tas bija komēdiju kluba cienīgs sižets. Es piefiksēju šos vārdus, un sirdī iedūrās apziņa. Es jautāju sev: “Ko tu runā? Ar ko tu runā?” Man bija neizdevusies, slikta dzīve. Man nebija daudz atlicis, dzīvojot tādā veidā, kādu es tajā brīdī biju izvēlējies. Citādāk es nespēju dzīvot. Es peldēju pa straumi, un man bija visas iespējamās atkarības. Es biju nelaimes čupiņa. Gāju pa ielas vidu un kliedzu: “Dievs, Tevis nav!” Kāpēc es tā dzīvoju? Ir ļoti viegli vainot citus pie savām nelaimēm, visvieglāk, protams, ir vainot tuvākos cilvēkus un Dievu. Ļoti skaidri atceros toreizējo iekšējo sajūtu. Iekšēji es simtprocentīgi zināju: Dievs ir. Arī notikums ar kameras biedriem to pierāda. Tā ir loģika. Tie ir vienkārši dzīves piemēri un ilustrācijas no manas pieredzes. Katrs cilvēks zina, ka Dievs ir. Katrs ateists to zina. Viņš var noliegt to un izdomāt teorijas tam, ka Dieva nav. Padomju laikā bija tāds smieklīgs pieņēmums, ka vārds ‘ateists’ ir veidojies no vārda ‘ateja’ (tualete). Gramatiski gan tas tā nav, bet, kas zina, jāpajautā valodniekiem par vārda sakni. Lai nu kā, šis vārds skan kā ‘ateja’. (Ateists – tas, kurš ir atejā.) Aptuveni 1984. gadā mūsu skolā bija dažādi pulciņi, un viens no tiem bija ateistu pulciņš. Neviens tajā nevēlējās būt, un es zinu, kāpēc. Mēs bijām sporta klase, kurā mācījās īpaši sportiski puikas. Mums mācības bija otrajā plānā, bet primāri – sporta aktivitātes un dažādas palaidnības. Atceros kādu meiteni. Ja kādreiz šī meitene klausīsies šo svētrunu – piedod. Meiteni sauca nevis vārdā, bet par ateju, jo, šķiet, viņa bija vienīgā, kas iestājās ateistu pulciņā. Katrā ziņā, Limbažu 1. vidusskolā un pamatskolā nebija populāri būt par ateistu. Visa mūsu padomju jaunatne zināja, ka Dievs ir. Dieva pretinieks tika saukts nesmukā vārdā un varēja dabūt kādu interesantu iesauku, un visu dzīvi to pēc tam nožēlot.

Spekulācijas par Dieva esamību būs vienmēr. Gagarinam vai kādam citam no pirmajiem kosmonautiem, kas devās kosmosā, uzdeva jautājumu: “Vai tu Dievu redzēji?” Amerikāņu pirmais kosmonauts bija ticīgs cilvēks tieši tāpēc, ka viņš kosmosā Dievu neredzēja. Viņš redzēja kaut ko citu. Šis kosmonauts teica, ka tas, ko viņš redzēja, nav rokām veidots un nav izskaidrojams ar prātu. Dievs ir! Un cilvēka sirdī tas ir ierakstīts. Un to apliecina Dieva vārds. Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem par to, kāds ir Dievs. Te nav runas par to, VAI Dievs ir, bet KĀDS ir Dievs. Personīgi es esmu iepazinis Jēzu kā savu personīgo Glābēju.

Pirmā mīta (“Dieva nav”) sadarbības partneris it kā ir zinātne. Cilvēki mācās skolās, universitātēs, kļūst par profesoriem, pat studē teoloģiju, kā mēs redzam, un Dievu nepazīst, jo ir tālu no Dieva principiem. Gan kristieši, gan arī nereti kāds zinātnes piekritējs mēdz nolikt zinātni pretī Dievam jeb kādi teologi vai kristīgās draudzes piekritrēji pretī zinātnei noliek Dieva vārdu. Piemēram, ir mācītāji, kuri apgalvo, ka medicīna nav no Dieva. Tie ir meli. Tajā pašā laikā kāds medicīnas darbinieks vai zinātnieks varētu pateikt, ka Dievs brīnumus nedara un ka ticība ir veltīga, un tas nepalīdz veselībai. Arī tie ir meli. Mums katram ir nepieciešams saprast, ka zinātne un teoloģija jeb zinātne un ticība Dievam nav kaut kas tāds, ko vajadzētu nolikt vienu otram pretī. Tie ir jēdzieni, kas viens otru papildina. Bet cilvēki bieži ieņem vienu vai otru pusi, apgalvojot, ka zinātne ir no velna. Kādi citi apgalvo, ka ticība, kristīgā mācība un teoloģija neatbilst nekādiem zinātniskiem faktiem. Tā nav patiesība. Vēlos kā piemēru minēt cilvēku, kura vārdu bieži dzirdam sarunās par Dievu. Šis cilvēks ir Čārlzs Darvins. Mēs visi zinām evolūcijas teoriju. Ja būtu kāda grāmata par elli, tad noteikti viņš tiktu atspoguļots kā tāds, kas ellē mokās briesmīgāk par citiem. Zini, es vienmēr nevaru piekrist redzējumiem un vīzijām par Debesīm un elli, ko cilvēki ir redzējuši un stāsta, katrs pēc saviem tēliem un domām. Ja mēs neiedziļināmies tajā, kas Čārlzs Darvins bija un ko viņš mācīja, tad mēs noteikti teiksim, ka viņš ir antikrists, bezdievis utt. Kāds noteikti apgalvotu, ka viņa dēļ pasaulē ir evolūcija teorija un cilvēki netic Dievam, un skolās māca nevis kristīgo mācību, bet evolūcijas teoriju. Es vēlos tev nedaudz pastāstīt par šo cilvēku. Pirmkārt, Darvins savu izglītību sāka ar teoloģiju. Viņš mācījās par mācītāju anglikāņu draudzē un ieguva bakalaura grādu teoloģijā. Čārlzam Darvinam, kura evolūcijas teoriju māca skolā, ir bakalaura grāds teoloģijā! Viņam kristīgā mācība un Bībeles zinātne nav sveša. Čārlza sieva bija dievbijīga sieviete. Viņa gan bija arī viņa māsīca. Viņš laikam vēl nebija visu to evolūcijas teoriju izpētījis un nezināja kādas lietas. Viņam pat īsti neko nevajadzēja pētīt, jo Dieva vārds saka, ka laulības starp radiniekiem var izraisīt problēmas. Tas nebija pat jāpēta. Tas arī izraisīja problēmas. Viņiem piedzima desmit bērni, un daļa no tiem bija ar nopietnām problēmām, trīs pat nomira. Citi guva zināmus sasniegumus savā dzīvē. Tātad, ar baznīcas lietām Darvins nebija svešs. Par viņa dzīvesgājumu ir brīvi pieejama un lasāma informācija. Faktiski, Čārlzs Darvins bija ticīgs cilvēks, tajā pašā laikā atdzisis, atkritis un atstājis savu Radītāju. Bet viņš nekad un nekur savos darbos nepierāda, ka Dieva nav. Ja iedziļinās, viņš arī nepierāda to, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, katrā ziņā ne no tāda, kādu mēs šodien redzam. Dažkārt mēs smejamies, sakot: “Tavs vectēvs ir pērtiķis.” Ateistam vectēvs sanāk pērtiķis. Savos darbos Darvins uzsver, ka cilvēkam un pērtiķim ir kopīgs sencis. Mēs zinām, kas ir mūsu sencis. Mēs zinām, kā viņu sauc, mēs viņu pazīstam. Bet ap Čārlza Darvina teorijām ir bijušas ļoti daudzas spekulācijas. Un, faktiski, viņa atkrišana no Dieva ir saistīta arī ar viņa meitas nāvi, kas arī ir reāls notikums. Var teikt – pēdējais piliens, pēc kura viņš pilnībā atteicās no visa. Un ļoti skaidri redzams ir viņa dievs. Viņš domāja: “Kāpēc mana meita?” Tas arī ir viens no mītiem, viena no atrunām – kāpēc tik daudz ļaunuma pasaulē.

Romas pāvests Pijs 1950. gadā pasludināja, ka evolūcijas teorija un teoloģija jeb baznīcas mācība nav pretstatā viena otrai, bet ir savienojamas. Par ko ir runa? Ir kreacionisti un ir evolucionisti. Pasaules skolās, kā nu kurā skolā, var mācīt tikai evolūcijas teoriju, bet citā tikai kreacionismu jeb radīšanas stāstu. Kreacionisti ir tie, kas tic, ka visam ir kaut kāds sākums, un tas ir Dievs. Evolucionisti tic, ka viss ir radies pats no sevis, no vienas amēbas, un tālāk viss ir evolucionējies. Tās ir divas pretējas nometnes. Ir skolas, kurās māca abas versijas, un students pats izdomā, kas viņam labāk patīk. Viņš pats domā. Un ir ļoti nepareizi, ja tavs bērns mācās skolā un viņam māca tikai evolūcijas teoriju, tā ir apzināta maldināšana, ārpus konteksta faktu sagrozīšana un piebarošana ar nepareizu informāciju. Abas šīs nometnes radikāli turās pie vienas vai otras teorijas. Viņi negrib normāli uz šo lietu paskatīties un padomāt. Lūk, pie kāda secinājuma es esmu nonācis un nonāks jebkurš normāli domājošs cilvēks, kā pāvests Pijs 1950. gadā. Kreacionisti teiks, ka zeme ir radīta sešās dienās, bet pārējais viss ir no velna. Evolucionisti teiks, ka zeme ir miljoniem, miljoniem gadu veca. Es nekad neesmu ticējis, ka zemi radīja sešās dienās, jo Bībele saka, ka Dievam viena diena ir kā viena tūkstošgade.

“Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena.” (2. Pētera 3:8 )

Man kaut kas neiet kopā par tām dienām. Kā var vienā, divās vai dažās dienās radīt visu dzīvo? Man neiet kopā, kāpēc tā dēļ, ka Ieva pagaršoja ābolu, man tagad ir problēmas. Pāvests Pijs pateica pareizi, ka evolūcija skaidro fizisko aspektu, bet kreacionisms skaidro garīgo aspektu. Tas runā par dvēseles radīšanu. Bet Darvins skaidro miesas radīšanas procesu. Lai kreacionisti domā, kā viņi grib, ka tas viss notika sešās dienās, ka zemei ir 6000 gadi, nav problēmu, es tā nedomāju. Es domāju kaut kur pa vidu. Radīšanas stāsts Bībelē nav reportāža no notikuma vietas. Tās ir Dieva domas, izteiktas ar simboliem un tēliem. Ne tur bija ābols, ne tur bija sešas dienas. Es nezinu, cik dienas bija, ja godīgi. Es nevaru apgalvot, ka tā bija sešas dienas, es nevaru arī apgalvot, ka tie bija miljons gadi. Bet es zinu faktu, ka Dievs radīja debesis un zemi, un Dievs radīja floru un faunu, un Dievs radīja cilvēku. Un, ja godīgi, man ir pilnīgi vienalga, vai tas notika vienā dienā vai 1000 dienās. Zinātne nav pretrunā Dievam, bet zinātne pierāda Dieva esamību, un Dieva vārds papildina zinātni. Kristīgā mācība skaidro tos tukšos laukumus zinātnē, kurus zinātnieki nespēj aizpildīt.

Draugs, zinātne ir laba, medicīna ir laba. Un zinātnei ir jāiet roku rokā ar zinātni par Dievu. Un zinātnei par Dievu ir jāiet roku rokā ar jaunākajiem atklājumiem zinātnē un visām tendencēm. Ja zinātne ir bez Dieva, tā ved strupceļā. Ja ticība Dievam un teoloģija ir bez zinātnes, tā arī ved strupceļā. Viduslaikos baznīca mācīja, ka Zeme ir plakana un balstās uz trīs vaļiem. Visus tos, kas domāja citādāk, cepināja uz sārta – Galileo Galileju, Džordano Bruno un citus. Zinātnieki izpētīja, ka Zeme tiešām ir apaļa, un pierādīja to, bet baznīca pateica: “Tie ir herētiķi, raganas, velni, svilinām, cepinām viņus un skatāmies, kā viņi cepās. Lai visi zina, ka Zeme nav apaļa.” Lūk, tāda galējība var notikt, ja baznīca neņem vērā zinātni. Gan Bībele, gan veselais saprāts, gan personīgā pieredze, gan zinātniskie fakti rāda, ka Dievs ir. Bet tas, vai Dievs IR konkrētam cilvēkam, ir atkarīgs no tā, vai viņš Viņu meklē vai nemeklē.

2. mīts – kāpēc ir ļaunums?

Ja jau Dievs ir, kāpēc pastāv tāds ļaunums? “Ja arī es ticu, ka Dievs ir, kāpēc Viņš ir tik ļauns?” Un šeit es daudz neiedziļināšos, jo tas ir ļoti vienkāršs jautājums, bet cilvēkiem tas ir svarīgi. Vienmēr atcerēsimies, ka pie tā, kāpēc pasaulē ir ļaunums, nav vainojams Dievs. Dievs nav vainīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs mūs ir radījis ar brīvu izvēli, spēju mīlēt un spēju nemīlēt. Dievs mūs nav radījis kā kādas Debesu radības, kā eņģeļus, kuriem nav savas gribas. Viņi nevar izvēlēties. Viņi vienkārši tā ir radīti, ka viņi izpilda konkrētu funkciju, kā puķe uzzied, nozied un viss. Bet cilvēks ir ar garu un dvēseli, spējīgs mīlēt Dievu. Pats Dievs cilvēku ļoti mīl, tāpēc radīja mūs kā Sev līdzīgas būtnes. Bībelē pat ir rakstīts: “Jūs esat dievi.”

[..] Es esmu sacījis, jūs esat dievi.” (Jāņa evanģēlijs 10:34)

Mums ir dievišķa daba. Tu esi perfekti radīts, bet ar brīvu izvēli. Un brīva izvēle nevar būt un tu nevari mīlēt, ja tu esi ieprogrammēts to darīt. Lūk, kāpēc ir ļaunums pasaulē. Tu to saproti? Dievs ir džentlmenis, Dievs ir mīlestība, un Viņš nevienu nepiespiež Sevi mīlēt, atšķirībā no dažādiem despotiem virs zemes. Viņš nepiespiež, bet ļauj izvēlēties. Viņš pieņem brīvprātīgas attiecības, brīvprātīgu pieķeršanos, brīvprātīgu mīlestību, brīvprātīgu nodošanos. Cilvēks nevar mīlēt, ja viņš ir robots, bez intelekta un bez dvēseles. Bet cilvēks ir garīga būtne, un tieši tādus Dievs mūs ir radījis. Līdz ar to mums ir brīva izvēle. Te ir runa arī par ābolu, pirmo cilvēku grēkā krišanu, kad viņi paši gribēja noteikt, kas ir labs un kas ir ļauns. Viņi izvēlējās. Viņi izmantoja Dieva dotās tiesības izvēlēties – mīlēt Dievu vai mīlēt tikai sevi. Šī iemesla dēļ cilvēki izvēlās. Kad cilvēki egoistisku vai kādu citu motīvu vadīti izvēlās nemīlēt savu tuvāko un rīkoties pretēji Dieva prātam, Dieva plānam, tas atnes sekas. Cilvēki melo, krāpj, apzog un nogalina cits citu. Un ne jau Dievs ir vainīgs pie tā, ka kāds nogalināja otru. Ja kāds ir nogalināts, pie tā ir vainīgs tas, kurš to izdarīja, nevis Dievs, jo Dievs ļauj izvēlēties. Viss ļaunums pasaulē ir no brīvas izvēles. Par demokrātiju kāds cilvēks ir teicis, ka nav sliktākas sistēmas par demokrātiju, bet labāka nav izdomāta. Es laikam varētu piekrist. Nav nekā draņķīgāka par demokrātiju. Nu, tiešām draņķīga, bet nekas labāks jau nav izdomāts. Tas atspoguļo to, pēc kā tiecas cilvēks. Pēc brīvas izvēles! Pēc brīvības – brīvi mīlēt, brīvi domāt. Domu brīvība, izvēles brīvība, ticības brīvība un tā tālāk.

Kāpēc pasaulē ir ļaunums? Cilvēki izvēlās darīt ļaunu, un cieš visi. Tu esi draudzē “Kristus Pasaulei” un no ļaunuma neciet? Tie ir meli, draugs, tu ciet no ļaunuma. Arī mēs baudām grēka sekas, gan savu grēku, gan citu cilvēku grēku sekas. Lūk, kāpēc ir ļaunums. Ja tu ļoti vēlies redzēt ļaunuma avotu, tad ieskaties spogulī un redzēsi cilvēku.

3. mīts – lai ticētu Dievam, nav obligāti jāapmeklē draudze.

Dieva klātbūtnes vieta Vecās Derības laikā bija templis. Par šodienas, Jaunās Derības, templi Dieva vārds saka: “Jūs esat Svētā Gara mājoklis, vai jūs nezināt, ka Svētais Gars mājo jūsos?”

“Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” (1. Korintiešiem 6:19)

Par Jaunās Derības templi tiek apzīmēta draudze. Kristus ir galva, bet mēs esam Viņa miesa. Un acis vai roka, vai kāja nevar teikt citam: “Man tevis nevajag.” Viņš ir galva, un mēs esam miesa. Vai tā būtu katoļu teoloģija, vai tā būtu kāda cita teoloģija, tā tev apgalvos: “Nav glābšanas ārpus draudzes.” To māca Dieva vārds, to māca Bībele. Vēstulē ebrejiem rakstīts: “Neatstājiet savas sapulces, kā daži paraduši.”

“Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:25)

Apustuļu darbos ir rakstīts, ka visi ticīgie skatījās sprediķus onlainā? Visi ticīgie sanāca kopā templī vai dievkalpojumā Ziemassvētkos? Nē. Tur ir tā rakstīts: “Bet visi ticīgie turējās kopā.”

“Bet visi ticīgie turējās kopā [..]” (Apustuļu darbi 2:44)

Ticīgie turās kopā. Ik dienas tie mēdz sanākt templī un pa mājām lauzt maizi.

“Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi [..]” (Apustuļu darbi 2:46)

Viņi ne tikai sanāca templī svētdienā, bet IK DIENAS! Mēs reizi nedēļā sanākam templī jeb dievkalpojumā un reizi nedēļā mājas grupās. Draudze “Kristus Pasaulei” ir unikāla ar to, ka esam mājas grupu draudze, vienīgā Latvijā, un varam lepoties ar to. Es nedomāju, ka tas ir labi, ka mēs esam vienīgā. Jo vairāk būtu mājas grupu draudžu, jo vairāk cilvēku iepazītu Dievu, un, jo vairāk cilvēku iepazītu Dieva mīlestību, jo stiprāka būtu Latvijas draudze. Ir draudzes ar mājas grupiņām, bet mēs esam vienīgā draudze, kuras mugurkauls un pamats ir mājas grupiņas. Domājot ar veselo saprātu, spriežot un apsmadzeņojot, es nekur un nekad neko nelasu un neko neredzu, izņemot bojevikos, kur viens cilvēks spēj visu. Nekad un neviens nekur nav sasniedzis neko viens! Tas vienmēr ir noticis komandā. “Bet Mairis Briedis uzvarēja viens pats!” Mairis Briedis strādā komandā! Viņu redz ringā, pārējos cilvēkus tur neredz, bet tā ir komanda. Arī mēs, latvieši, esam viņa komanda, kaut nevarējām viņu atbalstīt klātienē. Skatītāji un līdzjutēji ir kā vēl viens komandas dalībnieks. Ir tāds teiciens: “Pagale viena nedeg.” Man pat nav jāvēršas pie Dieva vārda. Man pietiek padomāt loģiski. Pagale viena nedeg, un es viens neesmu nekas. Viena no cilvēku atrunām ir: “Dievs ir manā sirdī, un man uz draudzi nav jāiet.” Bībele ļoti strikti runā pretējo: “Neatstājiet savas sapulces, kā daži paraduši, jo pēc tam nāk briesmīga tiesas gaidīšana.”

“[..] neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:25-27)

Tā tur ir rakstīts? Ir. Par Pēteri Jēzus saka: “Tu esi Pēteris, uz tevis es celšu Savu draudzi, un elles vārti to neuzvarēs.”

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18 )

Ko nebūs uzvarēt elles vārtiem – tevi vienu pašu vai draudzi? Tev pieder uzvara tikai tad, kad esi draudzē. To cilvēku, kurš ir draudzē, velns neaptīs ap pirkstu. Velns neuzvarēs tādu cilvēku un līdz galam aizies tikai tas cilvēks, kurš ir komandā, kurš ir draudzē. Draugs, draudze nav mācītājs un aitu bars. Es bieži to esmu teicis, lai kā arī citi cenšas pasniegt pretējo arī par mūsu draudzi. Pirmkārt, draudze ir mīlestība uz Dievu un savā starpā. Draudze ir dzīvs organisms. Draudze nav sprediķis un visi klausās. Tā ir tikai daļa no draudzes, ko draudze dara, kā tā funkcionē. Draudze ir reālas attiecības savā starpā, kurās mēs zinām cits cita problēmas un lūdzam par tām. Draudze ir komanda ar vienotu mērķi, lai šajā dzīvē kaut ko tiešām kopīgi izdarītu, lai izmainītu šo pasauli, lai Latviju padarītu labāku. Un veids, kā mēs to darām, ir Kristus lielā pavēle: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.”

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Tieši draudzē darbojas Dievs. Mums ir tāda dziesma: Šeit darbojas Dievs. ŠEIT darbojas Dievs, nevis tavā guļamistabā. Un tad, kad tu esi bijis draudzē, tad Dievs darbojas arī tavā guļamistabā. Tur visādi dievi var darboties, vai ne? Jā, Dievs ir visur. Un tomēr elles vārtiem nebūs uzvarēt Draudzi. Vēstulē efeziešiem rakstīts: “Kristus miesa ir pilnība, kas visu visur piepilda.”

“Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.” (Efeziešiem 1:22-23)

Efeziešiem Pāvils saka, ka zem draudzes kājām viss ir nolikts. Zem mūsu kājām viss ir nolikts. Tā ir pilnība. Tikai esot draudzē, tu esi pilnīgs. Mēs esam tik dažādi, ar daudzām stiprām, pozitīvām pusēm un negatīvām pusēm, ar vājajām un stiprajām pusēm. Un tikai kopā mēs esam pilnīgi. Tev esmu vajadzīgs es, gribi vai negribi. Lai izgriež šo un parāda internetā: “Tev esmu vajadzīgs es…” Bet lai neaizmirst kontekstu pielikt klāt. Tu man esi vajadzīgs. Mēs cits citam esam vajadzīgi. Bībele saka: “Uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem Dievam garīgu namu.”

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera 2:5)

Jaunās Derības templis un Dieva klātbūtnes vieta ir draudze. Te ir dzīvības avots. Kad Dievs nāks pakaļ Savējiem, Viņš nāks pakaļ draudzei. Onlainā citi varēs skatīties, kā draudzi paņem. Protams, Dievs redz un Dievs zina katru situāciju, ja kāds grib piekasīties maniem vārdiem, ir dažādas situācijas, kad cilvēks patiešām nevar būt draudzē. Un ne jau tāpēc, ka viņam ir tas vai šitais, bet viņš ir miris vai ir nepārvarami šķēršļi, ka viņš tiešām nevar būt. Draugs, lielākais grēks nav dzert šņabi, lielākais grēks nav lietot kaut kādas tabletes, lamāties vai pārkāpt laulību. Lielākais grēks ir nebūt Dieva klātbūtnes vietā, kur Dievs var tevi mainīt. Tur jau ir tā sāls! Tāpēc Pāvils saka: “Neatstājiet savas sapulces, citādi būs kirdik.” Es vienmēr esmu uzsvēris tikai dažas lietas – BĪBELE, LŪGŠANA, DRAUDZE un KALPOŠANA. Varētu vēl klāt kā pirmo pielikt – JĒZUS. Pirmkārt, Jēzus ir tavs Glābējs, pēc tam – Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ļoti elementāras lietas, caur kurām darbojas Dievs. Šeit darbojas Dievs. Arī ļaunie gari tic, trīc un dreb, ir rakstīts:

“Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba vēstule 2:19)

Ļaunie gari arī tic, trīc un dreb, viņi zina, ka ir Dievs. Cilvēki zina, ka ir Dievs. Bet ticīgie ir kopā ne virtuāli, bet klātienē. Attiecīgas situācijas, protams, Dievs redz. Un, ja arī ir attiecīgas situācijas, kad ar likumu ir aizliegts pulcēties, tad, ja likums tiek ievērots un draudze nepulcējas, tā pēc laika atdziest un pārstāj eksistēt. Draudze nevar bez kopā nākšanas. Tas ir pārdabiski. Ja ierobežo draudzes pulcēšanos, draudze iznīkst. Draudze nav onlainā, draudze nav televīzijā, kādā nerealitātē kā fantastikas filmā. Ikviens var dzīvot ilūzijā, ka tic Dievam. Tas ir kaut kas tāds, ko arī globālisti šobrīd cenšas izveidot. Bezskaidra nauda, viss ir onlainā, visi sēž mājās, maskas virsū. Es vispār nesaprotu pasauli. Vienā brīdī zinātnieki saka: “Vajag socializēties un mācīties klātienē.” Paiet pāris gadi: “Šausmas, šausmas, visiem jāsēž mājās un jāmācās neklātienē.” Kur tur ir loģika, es nesaprotu? Vienmēr viņi kaut ko izdomā. Vienu es zinu – draudzei vienmēr ir jābūt klātienē. Lūk, trīs mīti tika atspēkoti. Kas meklē un ieklausās, tas dzird un pieņem. Katrs izdara savus secinājumus.

4. mīts – draudze manipulē, kontrolē un apkrāpj cilvēkus.

Es šeit daudz neko nerunāšu. Bet ko saka Dieva vārds? Kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņa kaps bija tukšs. Bet kapu apsargāja romiešu karavīri, tas bija apzīmogots un dokumentēts, bet notika brīnums – kaps bija tukšs un karavīri, farizeji un augstie priesteri neko nesaprata.

“Un tie sapulcējās ar vecajiem, nolēma bagātīgi dot kareivjiem naudu un tos pamācīja: "Sakiet, ka Viņa mācekļi naktī atnāca un, mums guļot, Viņu nozaga. Un, ja tas zemes pārvaldniekam taptu zināms, mēs viņu gan nomierināsim un gādāsim par to, ka jums nekas nenotiek." Un sargi ņēma naudu un darīja, kā bija mācīti. Un šī valoda ir izpaudusies starp jūdiem līdz šai dienai.” (Mateja evaņģēlijs 28:12-15) 

Ne tikai starp jūdiem šis mīts pastāv līdz pat šai dienai. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem augšāmcelšanās fakts ir traucējis. Vienmēr būs cilvēki un, pirmkārt, tas ir velns, kam augšāmcelšanās fakts un vispār draudze kā tāda ir traucēklis. Un tāpēc viņi izmanto propagandu, melus, sagrozītus faktus, naudu un dažādus resursus, lai izveidotu baumas un melu sižetus par draudzi, lai tie iesakņojas tautā. Tu esi dzirdējis apgalvojumu, ka žīdi ēd bērnus? Par kristiešiem runā, ka tā ir sekta, kad nodzēš gaismu, tur notiekot orģijas. Neesi dzirdējis neko tādu? Tās nav no zila gaisa izdomāta pasaciņa aiz gara laika. Nē! Tas ir apzināti un notiek valsts mērogā, to pastiprina attiecīgas institūcijas, specdienesti, kas speciāli taisa sižetus un palaiž tos tautā caur masu medijiem. Lai nostiprinātu dažādus mītus, ka Dievs vispār nav, pie tā apzināti strādā. Un, diemžēl, mēs redzam, ka arī šobrīd Latvijā pie tā strādā. Arī par Jēzus augšāmcelšanās faktu kareivjiem maksāja naudu, lai viņi tautā izplatītu dezinformāciju. Tātad, kāpēc ir tādi uzskati par draudzi? Pirmkārt, protams, draudze nav pats labākais piemērs, tomēr lielākoties gadu simtos ir bijuši savtīgi motivēti reliģiozi un pasaulīgi līderi, kuri ir veidojuši vecus un jaunus propagandas sižetus, kas ir dzīvi joprojām. Mēs esam garīgā cīņā. Mateja evaņģēlijā ir rakstīts, ka Jēzu apvainoja, kad Viņš karājās pie krusta. Viņam garām gāja cilvēki, kratīja galvu un teica:

“Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: "Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē."” (Mateja evaņģēlijs 27:39-40)

Cilvēkos bija iesakņojies uzskats, ka Jēzus ir terorists, ka Jēzus gribēja uzspridzināt templi, noplēst to un trijās dienās atkal uzcelt. Bet Jēzus runāja par Savas miesas templi, par Savu nāvi un augšāmcelšanos. Viņi izmantoja Jēzus paša vārdus, lai uztaisītu raidījumu. Apzināti par Jēzu tika izveidots sižets, ka Viņš ir terorists, alkst pēc varas. Patiesībā Viņš ir Ķēniņš, Viņš ir Kungs, un visi ceļi lieksies Viņa priekšā, jebkurā gadījumā.

5. mīts – esot draudzē, neko nevarēs un neko nedrīkstēs. 

Cilvēki nenāk uz draudzi, jo domā, ka neko nedrīkstēs un neko nevarēs. Cilvēki uztraucās par to, ka būs jāmaksā cena. Un tas tiešām ir arguments, cena patiešām būs jāmaksā. Jēzus pats saka:

“Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:29-30)

“Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” (Mateja evaņģēlijs 10:38 )

Patiešām, cilvēki baidās nākt pie Kristus, baidās nodoties, arī kristieši nevar nodoties. Kāpēc? “Kas neņem savu krustu un Man neseko, tas Manis nav vērts,” saka Jēzus. Tajā pašā laikā Viņš saka: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta ir viegla.” Tomēr tas ir mīts, jo cena tev būs jāmaksā jebkurā gadījumā. Ja tu izlem no kaut kā atteikties, ja tu izlem pielikt kādas pūles jeb veltīt savu laiku, lai tuvotos Dievam, lai darītu Viņa gribu, tas tev kaut ko maksās šodien, bet, ja tu to nedarīsi, tas tev kaut ko maksās pēc tam. Piemēram, ja tu pats neplāno savu dzīvi, ja tu pats uz priekšu nevirzies, tad tevi ieplānos kādas organizācijas vai kāds cits. Tevi ieplānos, un tu būsi manipulācijas upuris. Tāpēc ir svarīgi maksāt cenu un pašam iet uz priekšu, nevis peldēt pa straumi. Kas ir vienkāršāk – paņemt kredītu un uzreiz dabūt savu kāroto māju vai mašīnu vai ko citu, vai strādāt un sakrāt eiro pie eiro un tad iegādāties to, ko tu vēlies? Kredīts. Jāmaksā būs abos gadījumos. “Mans jūgs ir patīkams un nasta ir viegla” – jebkurā gadījumā katram cilvēkam būs jāmaksā cena, bet labāk to maksāt ir tagad un darīt to pareizi. Pretējā gadījumā būs jāmaksā lielāka cena, kas sagādās problēmas un nepatīkamus brīžus.

Vēl cilvēki saka, ka dzīve ar Dievu un draudzē nebūs interesanta. Vakar mums bija evaņģelizācija desmit piilsētās. Es pats biju Alūksnē, Gulbenē un Balvos. Viens mūsu draudzes līderis ar palīgiem gāja un uzrunāja cilvēkus Baldonē, un kādi desmit cilvēki viņus bija nolamājuši. Viņi sastapās ar izsmieklu, dusmām un lamām. Tur, kur es biju, es ne ar ko tādu nesastapos. Ir dažādas pilsētas. Šī pilsēta mums arī telpas nedeva. Es neteiktu, ka draudzes cilvēkiem vakar bija neinteresanta diena. Dzīve ar Dievu ir interesanta; tevi lamās, atstums, izsmies, tev pat var iesist, un dzīve patiešām būs interesanta. Nē, nē, Dieva acuraugu nevar aiztikt, un Dievs visu vērsīs par labu. Dzīvē ir dažādi posmi un dažādi brīži. Mēs kā draudze tikko cīnījāmies, strādājām, jo mūs apmeloja, tas izraisīja problēmas, dažādas naida izpausmes un draudus pat nosist un nogalināt. Tajā pašā laikā tas ir izraisījis arī vienotību un ļoti lielu atbalstu no daudziem cilvēkiem dažādās konfesijās, kuri zvana un raksta. Visam ir labās un sliktās puses. Piemēram, Alūksnē ir ļoti skaista vieta – Tempļa kalns un tā apkārtne. Alūksnē šobrīd ir krāsainais rudens, mēs pastaigājāmies un garšīgi paēdām. Un es neesmu no ēdājiem, un to var redzēt. Bet, kad tiešām ir garšīgs ēdiens, kas ir aptuveni reizi mēnesī, tad es ēdu ar baudu. Pārsvarā es ar baudu neēdu, es ēdu tāpēc, ka ir jāēd. Kad saldajam ēdienam brunetei ir pielikta marmelāde ar visu cukuru, man negaršo. Kad marmelāde ir nomazgāta, tad man garšo, zobos nesprakšķ.

Tu esi dzīvs tad, kad tev sāp. Tu esi dzīvs tad, kad tev garšo. Tu esi dzīvs tad, kad notiek kaut kas WOW! Tu esi dzīvs tad, kad tu jūti, ka tu kaut kur dodies, kad tu cīnies. Kad man ir ar kaut ko jācīnās, tas man dod jēgu dzīvot. Es esmu dzīvs! Dzīve ar Dievu ir ārkārtīgi interesanta. Jēzus mācekļiem bija tik interesanta dzīve, ka viņi visi beidza dzīvi vardarbīgā nāvē. Viņi darīja tik interesantas lietas, tik ietekmīgas lietas, ka visi, izņemot Jāni, pabeidza dzīvi vardarbīgā nāvē ar galvu uz leju, ar galvu uz augšu, pie krusta tā, pie krusta šitā, sazāģēti, nošauti. Es nezinu neko interesantāku. Dzīve ar Dievu ir interesanta. Ko Dievs dod, lieto un baudi to. Kad ir ciešanas, izmanto tās. Ir tāda grupa “Imagine Dragons”, un viņiem ir video ar vairāk nekā miljardu skatījumu, nosaukums “Believer”, un tur ir tāds boksa sižets, Dolfs Lundgrēns pretī stāv, cīnās, visu laiku sit. Dziesma ir par to, ka viņam sit, viņam sāp, un tas viņu ceļ. Redzi, pat “Imagine Dragons” to saprot. Tikai nezin kāpēc kristieši to nesaprot. Tu esi dzīvs, kad tu kaut kur dodies. Par to ir jāmaksā cena, un tas ir interesanti. Kad tev ir grūtības, tu zini, ka tu kaut kur dodies. Tu kaut ko paveiksi, kaut kas aiz tevis paliks.

Tie visi ir mīti – Dieva nav un kāpēc ir tāds ļaunums. Tā vienkārši ir cilvēka izvēle nemeklēt Dievu. To Dievu, par kuru viņš zina, ka Viņš ir. Dievs ir, un, kas Viņu meklē, tas Viņu arī atrod. Un jautājums nav par to, ko tu drīkstēsi vai nedrīkstēsi. Jautājums ir par to, ko tu vēlies. Pāvils saka: “Man viss ir atļauts, bet ne viss man der.” Un ne visu tu vēlies. Agrāk es ļoti vēlējos narkotikas, es ļoti vēlējos alkoholu, tā bija manas dzīves jēga, es biju narkotiku pravietis. Mani aicināja gatavot, mani aicināja stāstīt par tām. Man bija visur jābūt klāt, mani lūdza pagatavot, lūdza uztaisīt to ķīmiju. Tā bija manas dzīves jēga. Bet tajā dienā, kad Jēzus ienāca manā sirdī, pēkšņi manī vairs nebija šīs vēlmes. Tāpēc nav runa par to, vai es gribu narkotikas, vai es gribu alkoholu, manī nav vēlmes pēc šīm vielām. Absolūti nav vēlmes. Un tas notika vienā dienā, tajā brīdi, kad es griezos pie Dieva, Viņš ienāca manā sirdī un punkts. Kad tu nāc pie Dieva, tad nav “es nevaru, es nedrīkstu”, bet ir tieši otrādi – “es negribu, es esmu brīvs”. Un kādas lietas, kas ir jāmaina: “Kungs, maini mani. Es iešu, es maksāšu cenu, es iešu uz priekšu, es viens pats to nevaru, palīdzi man.” Kad cilvēks nāk pie Dieva uz draudzi un prasa, vai viņš drīkstēs to vai šo, – tu visu drīkstēsi, bet vai tu gribēsi? Nav taču jābaidās no tā, ko tu vairs negribēsi, ko tev vairs nevajadzēs. Kāpēc tu baidies no tā, ko tu vairs negribēsi? Nebaidies no tā. Ne jau tu nedrīkstēsi, bet negribēsi.

6. mīts – es pats visu varu, tāpēc man Dievs nav vajadzīgs.

Kad man bija četri gadi, nomira mans tētis. Viņš bija kārtīgs padomju laika alkohola patērētājs. Mana mamma saka, ka viņš esot teicis: “Es varu dzert, un es varu nedzert.” Un man tas kaut kā palika galvā, un arī no citiem cilvēkiem es biju dzirdējis, ka es varu to un es varu šito. Tāpēc es arī domāju, ka varu lietot narkotikas un varu nelietot narkotikas. Un tiešām, kad es tās sāku lietot, pirmos pāris gadus tā arī bija. Kad man cilvēki jautāja, kad es no tā tikšu vaļā, es teicu: “Nē, nē. Es gribu – lietoju, gribu – nelietoju.” Un es domāju, ka visi tie, kas dzer šņabi, ir cūkas, bet narkotikas gan ir tīrais kaifs. Šņabdeguņiem bija cūku kaifs, bet es biju lepns, ka lietoju narkotikas. Līdz pirmajai reizei, kad kaut kādu apstākļu dēļ man aizmirsās ielaist savu kārtējo devu. Tad es pirmo reizi piedzīvoju, ko nozīmē, kad nav narkotikas, tie bija opiāti. Konvulsijās rāpojot pa zemi, es jaunajās džinsās izplēsu caurumus. Kad es vairākas stundas biju mocījies, atnāca mans dakteris-narkomāns, melns ar gariem matiem, atnesa kaut ko un ielaida manā vēnā. Lai ielaistu manā rokā narkotikas, viņam bija jāuzguļās virsū ar kājām uz manas rokas, jo mana roka lēkāja kā zivs. Lūk, tādā stavoklī ir nožēlojamie narkomāni. Es biju tādā stāvoklī, kad ir slikti. Es gāju virtuvē un uz kausiņa vārīju narkotikas, puņķi tecēja, pa visiem galiem viss nāca ārā. Saproti, tas ir tāds stāvoklis, ka līst pa visiem galiem, tu esi nekāds, tu neko nevari. Es vārīju narkotikas, tās šļakstījās ārā, un vēl tie puņķi tai kausiņā. Pēc tam es ņēmu un iedūru, trāpīju kaut kur garām, pumpa parādījās. Un pēc tam bija vēl briesmīgāk. Ja salaiž iekšā kaut kādus taukus, kaut kādas netīras lietas, tad sākas trīcēšana, tāda sajūta, ka beigas, un var kaut ar galvu sienā skriet. Pēc tās reizes es sapratu, ka vairs nekad negribu narkotikas, bet nevarēju bez. Es pats varēju? Mans tētis arī teica: “Es pats varu, gribu – dzeru, negribu – nedzeru.” Mēs, cilvēki, esam lepni. Lielai daļai cilvēku Dievu nevajag, jo viņi paši visu “var”. Patiešām, ir lietas, ko cilvēki paši var, un ir lietas, kuras mēs paši, gribam vai negribam, nevaram.

“Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana." (Apustuļu darbi 4:12)

Mēs nevaram sevi izglābt. Mēs to nevaram. Un ko tu, cilvēk, dosi par savas dvēseles pestīšanu? Kā tu samaksāsi par savas dvēseles pestīšanu? “Ko tas dod,” Jēzus saka, “ja tu visu pasauli iemanto, bet dvēseli pazaudē?” Tu nevari par naudu savu brāli atpirkt, tu nevari par naudu sevi atpirkt, to spēj tikai Dievs. Un jaunu sirdi jeb jaunpiedzimšanas brīnumu spēj paveikt tikai Dievs. Akli redz un brīnumi notiek arī citās reliģijās, to pat spēj sātans un sātana kalpi. Nevajag apgalvot, ka tikai draudzē ir brīnumi. Nē! Cilvēks arī savā spēkā dara brīnumus, un velns dara brīnumus, bet glābj tikai Dievs. “Kas dzīvo un tic Man, tas nemirs nemūžam,” saka Kristus. Tikai Kristus, ne Muhameds, ne Buda, ne joga, ne tavs es, bet tikai Jēzus asinis. Cilvēks nevar visu pats. Lūk, pēdējā rakstvieta no Lūkas evaņģēlija. Dievs sacīja uz kādu bagātu cilvēku, kurš visu bija saniedzis:

“Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā." Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc?” (Lūkas evaņģēlijs 12:20-26)

Tu pat nevari vienu dienu, pat vienu minūti pielikt klāt savam mūžam, tas ir Dieva ziņā. Dievs ir vajadzīgs visiem – gudram un muļķim, bagātam un nabagam, jo Viņš ir Autors, Viņš ir Tēvs. Tēvreizē mēs lūdzam: Mūsu Tēvs Debesīs, tas nozīmē – Tēvs, kas mūs ir veidojis. Viņš labāk zina, kas mums ir vajadzīgs un kad ir vajadzīgs. Viņš labāk mūs pazīst, nekā mēs sevi. Un, kad mēs iepazīstam Dieva vārdu, iepazīstam Dievu, mēs iepazīstam arī sevi un spējam dzīvi nodzīvot pilnvērtīgi, ar uzviju un ar uzvaru, un nākamajā laikā iemantot mūžīgo dzīvību.

Tātad, bija seši mīti par to, kāpēc cilvēki negrib Dievu un kāpēc viņi neapmeklē draudzi. Pirmais bija – Dieva nav, taču tas, kas Viņu meklē, Viņu atrod. Otrais bija – kāpēc ir ļaunums, - jo mums ir brīva izvēle, tāpēc rodas ļaunums. Trešais bija – lai ticētu Dievam, nav obligāti jābūt draudzē, bet Dieva vārds konkrēti saka, ka nav pestīšanas ārpus draudzes un pagale viena nedeg. Un ceturtais bija – draudzē manipulē un kontrolē, un tā ir vesela tēma, protams, bet arī Jēzu apvainoja terorismā, arī par Jēzu bija dezinformācija, ko veidoja sātans un viņa cilvēki, lai kavētu Dieva darbu. Protams, arī draudze pati reizēm dod iemeslus, kāpēc cilvēki par draudzi nedomā labu. Piektais bija – draudzē neko nedrīkst, bet cena būs jāmaksā jebkurā gadījumā, bet Jēzus saka: “Mana nasta ir viegla.” Un sestais – es pats visu varu, es pats sevi varu izglābt. Mēs paši izglābt sevi nevaram, un cilvēka spējas ir ierobežotas. No šīs dienas tu esi gudrāks nekā tu biji vakar. Dievs ir labs. Varbūt kādam šie punkti palīdzēja pieņemt gala lēmumu. Varbūt tu līdz šim domāji, ka Dievs varbūt ir, varbūt nav, un tomēr sāki domāt, ka Dievs ir. Varbūt tu tomēr sāki domāt, ka pats visu tomēr nevari. Varbūt tu gribi visas savas atrunas atstāt un nākt pie Kristus, atstāt savus grēkus un nākt pie Viņa, un iemantot mūžīgo dzīvību, un sākt jaunu dzīvi kopā ar Viņu.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Seši mīti par Dievu un draudzi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija

Comments