TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Sadarbība starp Dievu un cilvēku

Publicēja 2020. gada 14. jūl. 12:08Līga Paņina
Ziņas datums 14.07.20.

Sadarbības var būt dažādas: sadarbība starp Dievu un tevi, sadarbība starp Dievu un tavu kaimiņu, sadarbība starp Dievu un draudzi. Tāpat ir arī dažādas konfesijas, kultūras un mācības, dažāda vecuma draudzes un dažādi vadītāji. Dažādas draudzes arī dažādi māca un izprot kādas atsevišķas Bībeles daļas. Pašā pamatā Kristus draudze vienā apgalvojumā ir vienprātīga – Jēzus ir Kungs. Viena ticība, viena cerība un viena mīlestība. Pamatā ikviena Kristus draudze tic tam, ka Viņš ir miris par mums un augšāmcēlies, un Kristus spēkā mēs spējam dzīvot Viņa gribā. Šajā jautājumā draudžu vidū ir vienprātība. Tajā pašā laikā starp draudzēm ir dažādas atšķirības, un ir kāda ļoti svarīga atšķirība – sadarbības balanss starp Dievu un cilvēku uz vienu vai otru pusi, un tas ļoti būtiski ietekmē ticīgo dzīves. Šī atšķirība pat ietekmē to, vai cilvēks aizies līdz galam vai nē. Tā ietekmē to, vai draudze pastāvēs kā draudze un pēc simts gadiem tā joprojām būs draudze, un vai pēc desmit gadiem tā tiešām atbildīs Bībeles normām. Tas viss ir atkarīgs no balansa starp to, ko dara Dievs un ko dara cilvēks. Tā ir mijiedarbība jeb sadarbība starp Dievu un cilvēku.

Dievkalpojuma sākumā mēs dzirdējām piecu cilvēku liecības par to, ko viņi ir piedzīvojuši inkaunterā. Vienā no liecībām meitene liecināja, ka viņai bija nepiedošana Dievam. Arī es zinu cilvēkus, kuriem ir nepiedošana pret Dievu. Esmu saskāries ar cilvēkiem, kuri ir apvainojušies uz Dievu par to, ka Viņš nav izdarījis tā, ka viņi ir gribējuši. Tomēr pašā būtībā nevis Dievs ir bijis neuzticams vai no Viņa puses kaut kas ir bijis nepareizi, bet pats cilvēks ir ārkārtīgi lepns un uzskata, ka Dievam jādara tā, kā grib viņš. Šie cilvēki uzskata, ka Dievam arī citu cilvēku dzīvēs ir jādara tā, kā viņi to grib. Lepni cilvēki uzskata, ka citiem cilvēkiem jābūt tādiem, kādus viņi grib redzēt. Bet katrs cilvēks ir individuāls. Lai arī mums ir kopīgs virziens, kopīgi mērķi un mēs līdzīgi izskatāmies, tajā pašā laikā mēs esam dažādi, un Dievs mūs katru mīl tādu, kādi mēs esam. Svarīgi ir būt balansā un izprast un saprast to, kuras lietas darīt ir Dieva daļa un kas ir mūsu daļa. Tiklīdz mēs pārāk daudz liekam uzsvaru uz to, ko dara cilvēks, tas ved grāvī. Tajā brīdī, kad mēs pārāk liekam uzsvaru uz to, ko dara Svētais Gars, atkal ir grāvis. Kristīgajām konfesijām ir dažādi novirzieni. Pāvils saka, ka novirzieniem un konfesijām ir jābūt, jo cilvēki ir dažādi un tieši tāpat ir dažāda pieeja cilvēkiem, un katrs atrod to, kas viņam ir piemērots. Es, kā draudzes mācītājs, cenšos būt balansā starp to, ko dara Dievs, un to, kas ir jādara cilvēkam. Tajā brīdī, kad mēs sākam likt pārāk lielu uzsvaru uz to, kas ir jādara tikai mums, mēs pārstājam saņemt reālu Dieva darbību savā un draudzes dzīvē. Tiklīdz mēs ejam otrā virzienā un liekam pārāk lielu uzsvaru uz to, ko dara Dievs, mēs kļūstam par plānprātiņiem. Ļoti daudz ticīgo cilvēku tiešām izskatās pēc plānprātiņiem. Pagāniem ir taisnība, sakot, ka ticīgie ir nedaudz ķerti, dīvaini un gaida visu no Dieva. Tiešām, ticīgais cilvēks, kurš visu gaida tikai no Dieva, neizprot savu atbildību tajā, lai Dievs varētu darboties viņa dzīvē, un viņš tiešām izskatās dīvaini. Pat pasaulīgam cilvēkam šāds ticīgais šķiet jocīgs. Mums ir jāapzinās gan sava atbildība, gan arī tas, ko un kā dara Dievs. Tāpēc šodien es vēlos šajā jautājumā kaut nedaudz ieviest skaidrību.

Sadarbība starp Dievu un cilvēku. Sadarbība nav vienpusēja, bet gan abpusēja. Dievs darbojas tur, kur cilvēki darbojas Viņa Vārdā. Kur cilvēki darbojas Dieva Vārdā, tur darbojas arī Dievs. Lai šie neizklausītos pēc manis paša izgudrojumiem, ķersimies klāt Bībeles pantiem. Dāvids sūdzējās un žēlojās par to, ka cilvēki viņu nīst. Dāvidam bija problēmas, tāpēc viņš nāca pie Dieva, un tas ir pareizi. Tad izskanēja Dāvida apgalvojums:

“Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs!” (Psalms 62:8 )

Viņš saka: “Man ir problēmas. Cilvēki man mācas virsū un grib mani nogāzt. Mani vajā dienām un naktīm.” Un pēkšņi Dāvids apgalvo: “Dievs ir mans svētības avots.” Pasaki to arī tu! Patiešām, Dievs ir tas, kurš svētī, dara labvēlīgu vidi un maina tavu sirdi. Cilvēks nevar pats piedzimt no augšas, tas ir Dieva darbs. Mēs varam lūgt par cilvēkiem un kalpot viņiem, bet izmaiņas dara Dievs. Ir kaut kas, ko izdarām mēs, un ir kaut kas, ko izdara Dievs. Reizēm var sajaukt, jo ir individuāli gadījumi un kādas smalkas lietas, kad varbūt vairāk uzsvars jāliek uz cilvēcīgo. Tāpat var būt ļoti līdzīga vai pat identiska situācija citam cilvēkam, bet tajā gadījumā ir vienkārši jāpaiet malā un jāgaida rīcība no Dieva. Bet varbūt šajā situācijā nekas nav jāgaida un vienkārši jāsāk mērķtiecīgi darboties konkrētā virzienā. Ir dažādas situācijas, tāpēc ir vajadzīga izpratne par to, ko dara Dievs un kā Viņš darbojas. Katram no mums ir vajadzīgas savas personīgās attiecības ar Dievu, lai izprastu, kā kurā situācijā rīkoties, un tajā pašā laikā rīcībai ir jābūt tādā kontekstā, lai saglabātu balansu. Ikviena draudze vai mācība, kura liek pārmērīgu uzsvaru uz cilvēcīgo darbošanos, agri vai vēlu finišēs ar reliģiju jeb tāda draudze beigs pastāvēt un kļūs par pasaulīgu reliģisku organizāciju. Tāpat, ja draudze liks pārmērīgu uzsvaru uz Svētā Gara darbību, notiks tieši tas pats. Tur vairs nebūs cilvēku atbildība un mērķtiecīgas darbošanās. Tur nebūs nekā. Šādas kustības nepastāvēs. Tāpēc ir nepieciešams balanss un abpusēja sadarbība, nevis tikai vienpusēja darbība. Sadarbība starp Dievu un cilvēku, sadarbība starp cilvēku un Dievu.

Aizvakar inkaunterā bija kristības. Kristījās daudz cilvēku. Kas notiek kristībās?

“Es jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” (Marka evaņģēlijs 1:8 )

Jānis Kristītājs runā par sevi un par Jēzu, Dieva Dēlu. Viņš saka: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Es cilvēcīgi darbojos.” Viņš saka: “Es nespēju izmainīt jūsu sirdis. Es varu jūs kristīt, bet tikai Dievs var mainīt sirdi.” Vecās Derības cilvēkiem šis jaunpiedzimšanas brīnums nebija pieejams, jo Dieva Gars cilvēkos nemājoja. Dzīvnieku asinis nespēja cilvēku atpirkt un atbrīvot no grēka un ievest Dieva klātbūtnē. Tās nespēja radīt pārdabiskas iekšējas izmaiņas. To spēj tikai Svētais Gars. Dieva vārds saka: “Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un došu miesas sirdi.” Tas ir jauns radījums. Ne kristības, ne laulības, ne kādas citas darbības, bet jauns radījums – lūk, tas ir brīnums. Vislielākais kristietības brīnums ir jaunpiedzimšanas brīnums. Vai tu zini, no kurienes nāk kristības? Tās nāk no Vecās Derības, kad jūdi pievērsa kādu pagānu savai ticībai. Šim pagānam bija jāiziet vesela virkne dažādu rituālu. Viņam bija jāiztur divu gadu ilgs pārbaudes laiks. Pēc tam notika kristības, tajā laikā tā bija mazgāšana. Cilvēku lika ūdenī, mazgāja un šķīstīja. Šis rituāls liecināja par to, ka cilvēks tiek it kā pārradīts par jaunu cilvēku, bet iekšējas izmaiņas viņā nenotika. Cik cilvēks pats spēja mainīt savu domāšanu un dzīvot pēc jūdu dzīves paražām bailēs no likuma un soda, kā arī pats sava labuma dēļ, tik nu viņš spēja. Taču tas viss bija ārēji, un iekšējas izmaiņas cilvēkā nenotika. Tās bija cilvēcīgas izmaiņas. Dievs cilvēkā ienāk caur Jēzus asinīm. Un pat ne Jēzus vārdi glābj, un tu vari lasīt Bībeli cik uziet, paši Dieva vārdi neglābj, GLĀBJ TIKAI JĒZUS ASINIS. Vienmēr atceries – glābj Jēzus asinis. Jēzus asinīs ir dzīvība. Tikai pieņemot Kristus aizvietojošo Upuri par taviem grēkiem un nejēdzīgo dzīvi un ticot uz Viņu kā uz Dieva vienpiedzimušo Dēlu, tu Viņa asinīs tiec šķīstīts un pārradīts par jaunu radījumu.

Ja Vecās Derības laikā cilvēks tikai centās dzīvot Dieva gribā, tad Jaunās Derības laikmetā caur Jēzus asinīm mēs kļūstam par tādiem cilvēkiem, kuri tiešām SPĒJ dzīvot Dieva gribā. Mēs esam cits cilvēks – jauns cilvēks, jauns radījums. Slava Dievam! Jā, sākumā mūsu miesā ir vecās iestrādes, arī mūsu emocijās un dvēselē ir vecās iestrādes un prātā vecais domāšanas veids, taču Dieva spēkā mēs sākam mainīt savu domāšanu, mēs sākam citādi justies un citādi dzīvot. Mēs sākam būt svētīti. Lūk, atšķirība! Tāpēc Jānis saka: “Es jūs kristīju ar ūdeni.” Tas ir cilvēcīgais faktors. “Bet Dievs jūs kristīs ar Svēto Garu!” To cilvēks nevar izdarīt, to izdara tikai Dievs. Tātad, ir Dieva darbs un ir cilvēka darbs. Šonedēļ draudzē bija kristības, un es kristīju. Taču es nespēju izmainīt šo cilvēku dzīves. Es spēju ietekmēt, mācīt pareizi dzīvot, spēju nelikt mieru, staigāt pakaļ, rādīt ar pirkstu un mācīt, taču pašas izmaiņas, jaunpiedzimšanas brīnumu izdara Dievs. Viņš kristī ar Svēto Garu. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēku. Ir svarīgi kristīt, bet vēl svarīgāk ir tas, ka cilvēks piedzimst no jauna, un to dara tikai Svētais Gars.

“[..] Dievam vienam pieder vara.” (Psalms 62:12)

Dievam vienam pieder visa vara! Man kā mācītājam ar diezgan pieklājīgu gadu pieredzi darbā, ir trenētas iemaņas, izmaņa un domāšana. Es dažkārt dzirdu cilvēkus slavējam Dievu par pilnīgi visu, sakot: “Mēs bijām tur, mēs izdarījām to, visa slava Dievam!” Kad es dzirdu tādu uzsvaru uz “slava Dievam”, es saprotu, ka man ir darīšana ar sagrozītu galvu, sagrozītu dzīvi, sagrozītu konfesiju vai mācību. Ir cilvēki, kuri domā: “Pasarg’ Dievs uzslavēt kādu kalpotāju un publiski izteikt kādam pateicību, uzliekot uzsvaru uz to, ko izdarījis konkrētais cilvēks.” Šie cilvēki vienmēr saka: “Slava tikai Dievam.” Varbūt kāds viņam teiks: “Paldies, ka aizdevi naudu.” Tad šis cilvēks atbildēs: “Visa slava Dievam!” Bet tu taču biji tas, kurš aizdeva naudu! Tu taču palīdzēji! Vai kāds teiks: “Paldies, ka apciemoji mani, kad biju slims.” Bet šis cilvēks atbildēs: ”Visa slava Dievam! Tas bija Viņš.” Kurš devās apciemot šo cilvēku – tu vai Dievs? Tad, kad tu atnāci, tad kopā ar tevi pie viņa atnāca arī Dievs. Ir sadarbība starp Dievu un cilvēku. Tāpēc vispirms mēs slavējam Dievu un pēc tam izsakām arī uzslavu kalpotājiem. Varbūt ne tādā pašā veidā, kā mēs slavējam Dievu. Mēs nedarām tā, ka vienu slavēšanas vai pielūgsmes dziesmu dziedam Dievam un otru kalpotājiem. Mēs nedarām tā, ka priekšā iznāk visi kalpotāji un visa draudze saka: “Aleluja, mēs jūs pielūdzam.” Tā nav pareizi. Mēs slavējam un pielūdzam Dievu, bet arī pateicību cilvēkam nedrīkst aizmirst. Šai pateicībai nav obligāti jābūt dziesmā izteiktai. Mana meitiņa reiz sacerēja dziesmu “Tētim”. Kā viņa prata, tā nodziedāja, un tas bija no sirds un mani uzrunāja. Kāds teiktu: “Pasarg’ Dievs, tu cilvēkam sacerēji dziesmu! Tu taču esi kristietis! Kā tu tā vari?” Nav slikti atcerēties un kaut kādā mērā pagodināt tos, kuri tev ir labu darījuši. Ir jābūt balansam sadarbībā starp cilvēku un Dievu. Ir cilvēcīgā daļa un ir Dievišķā daļa – abām jābūt balansā. “Es jūs esmu kristījis ar ūdeni,” – to dara cilvēki. Bet Dievs kristī ar Svēto Garu. Kad Dievs kristī? Tad, kad mēs kristām ar ūdeni. Tad, kad mēs darām no savas puses, tad Dievs dara no Savas puses.

“Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā. Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu. Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.” (Marka evaņģēlijs 2:1-4)

Jēzus atradās namā Kapernaumā. Tur bija sapulcējušies tik daudz cilvēku, ka nebija vairs vietas. Ārā pie durvīm bija cilvēki, un Jēzus mācīja vārdu. Atnāca arī kādi cilvēki, kuriem bija svarīgs kāds piektais cilvēks, triekas ķerts un gulošs. Četri viņa draugi atnesa viņu pie Jēzus. Tā kā namā bija daudz cilvēku un viņi nespēja draugu ienest iekšā pa durvīm, viņi uzplēsa nama jumtu. Tas nebija tāds jumts, kādus mēs šodien redzam mājām. Tas bija māla un salmu sajaukums, jumts, ko varēja uzplēst. Šie cilvēki uzplēsa jumtu un ar virvēm nolaida savu draugu tieši Jēzus priekšā. Vai Jēzus sadusmojās par to, ka nama jumts tika uzplēsts? Jēzu neuztrauca tas, ka Viņš kaut kādā mērā finansiāli cieta zaudējumus. Viņa prieku izraisīja tas, ka viņš redzēja četrus cilvēkus, kuri Viņam tic, un līdzi sev viņi atnesa vēl piekto. Draugs, mūsu komfortam un materiālajām lietām nebūtu jābūt svarīgākām par Dieva lietām. Ir brīnišķīgi, ja tavs dzīvoklis var kalpot kā vieta, kur pulcēties mājas grupiņai. Kāds varbūt teiks: “Šie cilvēki man dzīvoklī izdarīja to, sabojāja to un piesmirdināja to.” Bet Jēzus neuztraucās par jumtu! Arī tev par to nav jāuztraucas. Tu vari pateikt cilvēkiem, lai viņi mazgā zeķes. Tas viss ir normāli. Bet priecājies par to, ka tu vari dot Dieva darbam vietu! Jo tu kristī ar ūdeni, bet Dievs ar Svēto Garu. Visu svētību avots ir Dievs! Kad? Tad, kad tu atver savu māju cilvēkiem. Tas ir tas, ko tu dari. Kādi teiks: “Dievs atvēra manu namu. Ko tad es te? Dievs to visu izdarīja.” Draugs, tu atvēri savu namu. Dievs neatvēra tavu namu. Tu to atvēri. Kad cilvēki sāk nākt šajā namā un tiek mācīti draudzes mācībā, kad esat kopā sadraudzībā un sākat lūgt cits par citu, tad Dievs sāk darboties, jo Viņš kristī ar Svēto Garu. Jēzus neuztraucās par to, ka Viņa jumts tika saskādēts. Bet, redzēdams viņu ticību, Viņš teica uz cilvēku, kurš triekas ķerts atradās gultā: “Ej, tavi grēki tev ir piedoti.” Tā nebija tāda gulta kā šodien, tas bija tāds kā guļammaiss. Un Jēzus viņam teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.”

Es gribu pievērst uzmanību vārdiem “četri nesa”. Vai Jēzus aizgāja viņam pakaļ, vai Jēzus viņu nesa? Vai Svētais Gars nesa? Draugs, šie četri cilvēki viņu atnesa. Uz kā ticības pamata Dievs teica šim cilvēkam: “Tavi grēki tev ir piedoti”? Uz šo četru cilvēku ticības pamata. Un šo cilvēku ticība izpaudās tajā, ka viņi nesa šo triekas ķerto, pat jumtu uzplēšot. Jēzu neuztrauca jumts, viņu saviļņoja tas, ka Viņš redzēja, ka cilvēki ir gatavi maksāt cenu, pat nekaunību izdarīt, lai atnestu savu draugu pie Kristus. Draugs, kamēr mēs nesam cilvēkus pie Dieva, kamēr mēs viņus vedam uz dievkalpojumu, kamēr mēs viņiem dodam flaijerus, kamēr mēs viņiem stāstām par Kristu, kamēr mēs par viņiem lūdzam, kamēr draudze viņiem evaņģelizē, tikmēr Svētais Gars pie viņiem darbojas. Ja draudzē katru svētdienu vairs cilvēki nenāks priekšā pieņemt Kristu, tad, grēks varbūt tā teikt, bet tā būs mirusi draudze. Varbūt kāda svētdiena izpaliks, bet, ja jauni cilvēki regulāri nenāks pie Kristus, atsaucoties aicinājumam, tas nozīmēs, ka draudzes cilvēki neko nedara. Ir draudzes cilvēki, kuriem, iespējams, ir iestāstīts, ka Dievs pats vienā dienā visu sāks darīt. Labākajā gadījumā, pietiek tikai Dieviņu lūgt, un vienā dienā viss sāks notikt. Draugs, nav pareizi, atmodu kāds taisa un pie atmodas kāds strādā. Un visas tās atmodas, kur spontānu lūgšanu rezultātā sākas kaut kāda kustība, tikpat ātri arī beidzas. Kāpēc? Jo tur tiek aizmirsts par to, kas jādara cilvēkam. Draugs, cilvēki ir jāmīl. “O, Holly Spirit, touch, fire, fire…. Svētais Gars pieskaras, cilvēks pakratās, piedzīvo Dievu un tālāk? Cilvēki ir jāmīl, ar cilvēkiem ir jābūt kopā, cilvēkiem ir jāpalīdz spert ticības soļus, soli pēc soļa. Tev nav ko darīt? Ej un palīdzi citiem iet pa šīm kāpnēm – AIZSNIEGT, NOSTIPRINĀT, APMĀCĪT, IZSŪTĪT. Esi kopā ar viņiem. Es jau 12 gadus esmu kopā ar konkrētiem cilvēkiem. 12 gadus, jau no paša sākuma, nepārtraukti esam kopā. Viņi ir aizsniegti, nostiprināti, velni ir izdzīti, apmācīti un izsūtīti, viss ir sakārtots. Es joprojām esmu ar viņiem kopā. Kāpēc? Jo cilvēki ir jāmīl. Un ir ļoti vienkārši teikt no kanceles: “Jēzus Vārdā, touch un aleluja,” bet cita lieta ir kalpot un būt kopā ar cilvēkiem. Un mājas grupiņas ir tā vieta, kur būt kopā. Draudze ir pareizā vieta, kur būt kopā. Ne koridorī, bet dievkalpojumu zālē. Koridorī neko nevar saņemt, bet te – var.

Tātad, sadarbība starp Dievu un cilvēku, starp cilvēku un Dievu. Četri nesa triekas ķerto, un Jēzus piedeva šo cilvēku grēkus. Farizeji kurnēja: “Kas Tas tāds, ka pat uzdrošinās grēkus piedot, to var tikai Dievs.” Farizeji neticēja šim cilvēkam Jēzum un neatzina Viņu kā Dievu. Jēzus teica: “Lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara grēkus piedot,” Viņš teica uz šo triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Daļa no tiem, kuri bija mūsu draudzes Jāņu pasākumā Brūveros, skatījās filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Filmas noslēgumā Viktors iedeva atslēgas Ēvalda Valtera atveidotajam varonim un teica: “Še atslēgas un brauc mājās.” Līdzīgi kā: “Celies, ņem savu gultu un staigā.” Un šis cilvēks piecēlās, paņēma savu gultu un aizgāja mājās. Tur pat nav rakstīts: “Un tajā brīdī, kad viņš dzirdēja šos vārdus, Svētā Gara spēks nāca un kaut ko izdarīja.” Nekā tamlīdzīga. Viņš vienkārši paklausīja un cēlās. Cik viss ir vienkārši. Šeit ir redzama Dieva sadarbība ar cilvēku. Ja Dievs tev saka: “Celies,” tad tu celies. Un tajā brīdī, kad tu celies, Dieva spēks dara tevi spējīgu celties. Celies, ņem savu gultu un ej mājās! Dievs dziedina, bet cilvēki ceļas. Bet mēs sēžam savās problēmās un kaut kādā savā stagnācijā. Iespējams, kādi kalpotāji sēž uz vietas un neattīstās, un nekāds progress nenotiek. Tas ir tāpēc, ka Dievs tev saka: “Celies,” bet tu sēdi. Cik svarīgs ir balanss. Tev ir jākustās! Tavā mājas grupiņā ir tik daudz cilvēku, cik tu pats celies, kad Dievs tev saka. Kad Dievs saka: “Celies, kusties,” un tu kusties, tad Dievs darbojas caur to. Ja tu ej pie cilvēkiem, Dievs darbojas pie šiem cilvēkiem. Kad Viņš saka: “Celies,” bet tu saki: “Es vēl gribu drusku pasnaust un drusku salikt rokas, lai atpūstos,” tad tev gan jau trūkums pienāks. Ja tu tā dari, tad arī tavā kalpošanā nekas nenotiks un cilvēku skaits nemainīsies, un vispār cilvēku dzīves nemainīsies. Un tad jūs ar laiku teiksiet: “Kaut kas nav kārtībā ar to mācību, kaut kas nav kārtībā ar to mācītāju un vispār – iesim dziļumos, mācīsimies, skatīsimies, lūgsim, kratīsimies un darīsimies un meklēsim piedzīvojumus. Nav lielāku dziļumu, kā iet pie pazudušajiem dvēseļu pļaujā. Nav citu dziļumu, kā iet pie cilvēkiem. Zini, Bībelē cilvēku masas apzīmē kā lielus ūdeņus. Lūk, ir lieli ūdeņi, un nav lielāka dziļuma, kur nirt, kā šajā dvēseļu okeānā. Vislielākā gudrība ir bīties To Kungu.

Arī došanas vārdā dzirdējām: Augstākā izglītība tāda un šitāda, bet strādā par pārdevēju. Kāpēc tu mācījies un iztērēji pusi savas dzīves? Lai strādātu RIMI par pārdevēju? Vai tiešām, lai būtu RIMI par pārdevēju, ir jāmācās 10 gadi? Vai RIMI pārdevējām labi maksā? Draugs, ja tu esi RIMI pārdevējs, ir laiks savā dzīvē kaut ko mainīt. Ja tu esi MAXIMA pārdevējs, ir pienācis laiks kaut ko mainīt savā galvā. Ja Dievs saka: “Celies,” tad celies un kusties! Nav nekā slikta sākt MAXIMA, pēc tam uz RIMI, pēc tam uz Sportland vai uz kādu labāku veikalu, piemēram, Denim Dream vai Lea Cooper. Pēc tam par veikala vadītāju. Vēl labāk ir atvērt pašam savu veikalu. Bet tas jau latvietim ir par grūtu, labāk lai ārzemnieks vada, kāds amerikānis, vācietis vai polis. Pat leiši ar savām Akropolēm un MAXIMA ir piebēruši Latviju. Vai Lietuvā un Igaunijā ir pilns ar latviešu veikaliem? Nē, es zinu, ka pie mums ir pilns ar lietuviešu veikaliem. Cik maksā RIMI pārdevējam? Varētu būt 400 eiro. Es dzirdēju, ka viņiem piešķir arī kopmītnes. Tā kā lopiņi viņi dzīvo vienā istabā. Tātad bez maksas tev piešķir kūtiņu. Ja tevi apmierina 400 eiro mēnesī, tu esi vergs. Draugs, tu esi lauva no Jūdas cilts, un tev nav nekā neiespējama! Tu vari sākt šādā veidā, bet nevari palikt uz vietas. Vai arī pilnīgi visu laiku sāc veltīt Dievam un pārej uz pilna laika kalpošanu. Tas ir vienīgais iemesls. Un vēl, ja tu gribi precēties, tad vispirms sāc strādāt normālā darbā un parādi to, ka tu spēj apgādāt ģimeni. Kā tu domā, vai 1000 eiro alga vīrietim ir normāla? Tas ir iztikas minimums. Varbūt tu domā: “1000 eiro, jā, tas ir kruti.” 1000 eiro alga nav kruti, tas ir iztikas minimums. Par to var nopirkt lētākos humpaļus. Tu pat mašīnu nevari normāli atļauties, tu pat degvielu nevari normāli ieliet.

Kad Dievs saka: “Celies,” ko tu dari? Turpini sēdēt. Nē! Kad Dievs saka: “Celies,” tu sāc kustēties. Kusties! Es pilnīgi jūtu, ka mūsu galvās un mūsu sirdīs kaut kas sāk kustēties. Un es tev pravietoju, ka no šīs dienas tavā dzīvē sāks notikt izmaiņas. Zini kādas? Tu sāksi kustēties. Tu zini, ka daudziem praviešiem patīk braukt pa ausīm, viņi neko no Dieva nav dzirdējuši, bet viņi domā, ka ir pravieši. Par kaut kādām Gara dāvanām viņiem ir sastāstīts, un viņi domā: “O, man laikam ir tā dāvana.” Un tad viņi sāk runāt: “Tev būs tas un šitais, tu brauksi ar lidmašīnām un tankiem, tu būsi tas un tu brauksi tur un tur.” Vislabākais pravietojums ir no tava vietējā mācītāja: No šīs dienas, ja tu paklausīsi šiem vārdiem, ko Dievs vēlās: “Celies, ņem savu gultu un staigā,” tu sāksi kustēties šajā virzienā un Dievs tevi svētīs. Tavi ceļi pavērsies un viss notiks, un tava alga palielināsies, tava neatkarība no šīs pasaules sistēmas palielināsies. Nevis tajos laikos, kad grib tavs priekšnieks, bet tajos laikos, kad tu gribi, tu būsi tur, kur tu vēlies. Ir labi, kā ir tagad, bet vienmēr var būt vēl labāk. Uz priekšu! Lūk, Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu.

“Un triekas ķertais tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, Dievu teikdams,” un cilvēki teica: “To mēs vēl nemūžam neesam redzējuši.” Uz kāda pamata notika brīnums? Uz cilvēcīgas darbības platformas. Vispirms ir cilvēcīgā platforma, pēc tam ir dievišķais darbs, un tiem ir jābūt balansā. Marka evaņģēlija 3. nodaļā Jēzus sabata dienā sludināja sinagogā, un tur bija kāds cilvēks. Farizeji, vietējie reliģiozie cilvēki, jau vēroja Jēzu, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai varētu Viņu apsūdzēt. Un Jēzus, redzēdama šo attieksmi, ieraudzīja cilvēku ar nokaltušu roku. Kas ir nokaltusi roka? Tā ir nekustīga roka, kas vienkārši nefunkcionē. Es savā kalpošanā esmu redzējis daudzas nokaltušas rokas, kas sāk kustēties, tiešām daudz. Kad es sāku dziedināšanas kalpošanu, jau pašos pirmajos dievkalpojumos es redzēju šādas rokas, kājas un mugura, un kā tās sāk locīties un kustēties, tas viss ir normāli. Daži bija ļoti īpaši gadījumi, kad tiešām daudzus gadus roka vispār nefunkcionēja, un dievkalpojuma laikā tā sāka kustēties. Cilvēki cēla rokas un rādīja, ka viņi ir dziedināti. Un tur bija tāds cilvēks ar nokaltušu roku. Un Jēzus teica šim cilvēkam: “Nāc šurp,” un šis cilvēks nāca. Un Viņš teica: “Izstiep savu roku,” un viņš izstiepa savu roku un tapa dziedināts. Te pat nav redzams nekas īpaši pārdabisks. “Nāc te,” es nāku te. “Izstiep roku,” es izstiepju roku. Kad viņa roka kļuva vesela? Tad, kad viņš izstiepa savu roku.

Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Kad Dieva vārds saka tev kaut ko darīt, tu dari, un tur darbojas Dieva spēks. Ja tu dzirdi, ka lūgšanas un personīgas attiecības ar Dievu ir svarīgas, tad vajag lūgt par visām lietām, jo tikai tādā veidā Dievs darbojas. Kad tu ej un dari, tu arī lūdz. Mēs esam par sadarbību, nevis par vienpusēju gaidīšanu uz Svēto Garu jeb vienpusēju darbošanos savā spēkā, bez paša Dieva. Marka evaņģēlija 4. nodaļā ir līdzība par sējēju.

“Un Viņš atkal sāka mācīt pie jūras. Un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Viņš bija uz jūras, un visi ļaudis stāvēja jūras malā. Un Viņš tiem daudz mācīja līdzībās un Savā mācībā uz tiem sacīja: "Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi." Un Viņš sacīja: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." Un, kad Viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie Viņa, Viņam vaicāja par līdzībām. Un Viņš uz tiem sacīja: "Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās, ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu." Un Viņš uz tiem saka: "Jūs šo līdzību nesaprotat, kā tad jūs sapratīsit visas citas līdzības? Sējējs sēj vārdu. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kuriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu. Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku. Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšanas uziet vārda dēļ, tad viņi tūdaļ apgrēkojas. Un, kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas vārdu dzird, un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs. Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus."” (Marka evaņģēlijs 4:1-20)

Jēzus skaidroja šo līdzību mācekļiem. Viņš saka: “Sēkla ir Dieva vārds.” “Nāc šurp, izstiep roku,” ir Dieva vārds. “Celies, ņem savu gultu un ej mājās,” ir Dieva vārds. “Ej un dari par mācekļiem,” ir Dieva vārds. “Atver savu namu lūgšanu grupai,” ir Dieva vārds attiecīgajā situācijā. Tā ir Dieva griba, un, kad tu ej Dieva gribā, Dievs darbojas. Kā redzam, cilvēkam ir liela atbildība. Un ir muļķīgi teikt Dievam: “Dievs, tā ir Tava atbildība.” Jā, tā ir Viņa atbildība, un tomēr mēs neesam Dievs. Jēzus saka, ka pareizā nostāja ir uzklāt galdu savam saimniekam un teikt: “Es esmu necienīgs kalps, jo izdarīju tikai to, kas ir mans pienākums.” Vienkārši izdarīji vajadzīgo. Viens cilvēks trīc, lūdz un dreb un gaida brīnumu, bet cits vienkārši, vēsā mierā izdara Dieva prātu, un Dievs viņa dzīvē darbojas. Viņš vienkārši iet uz savu mājas grupiņu, izdara visu un redz, kā viņa dzīvē darbojas Dievs. Cits tajā pašā laikā ir neregulāri mājas grupā, neizdara un nepaklausa, un tu redzi – Dievs viņa dzīvē nedarbojas. Viss ir ļoti vienkārši. Kur tu redzi, ka Dievs darbojas, cilvēks tur darbojas. Krieviem ir labs teiciens – Бережонного Бог бережот (Kas pats sevi sargā, to Dievs sargā), un tā ir patiesība. Līdzība par sējēju. Sēts top vārds. Un Jēzus saka: “Tie, kuri dzirdēja un uzņēma vārdu, nesa augļus.” Tu regulāri lasi Dieva vārdu un klausies sprediķus? Vārds ir jāpielieto savā dzīvē, regulāri jācenšas to pielietot savā dzīvē.

Vēl viens Bībeles notikums un tad piemērs no dzīves.

“Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: "Pārcelsimies uz viņu malu." Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?"” (Marka evaņģēlijs 4:35-41)

Mācekļi kopā ar Jēzu bija laivā, un ir rakstīts, ka Jēzus mierīgi gulēja uz spilvena laivas galā. Galilejas ezerā izcēlās vētra. Vēl šodien ir tāds ezers, kurā pēkšņi var izcelties lieli viļņi. Viņi attapās vētrā, un viļņi bija tik spēcīgi, ka mācekļi bija nobijušies par savu dzīvību. Viņi domāja, ka grimst, modināja Jēzu un teica: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?" Jēzus piecēlās, laiva šūpojās uz ūdens, Viņš nostājās laivā un teica vētrai: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Vētra norima un mācekļi ļoti izbijās, bija uz ceļiem un teica: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa? O, patiešām Viņš ir Dieva dēls!” Bet Jēzus teica viņiem: "Kāpēc jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?" Ticība šajā gadījumā bija domāta tāda, ka viņiem nevajadzēja Jēzu modināt. Pēterim, visdrosmīgākajam, vajadzēja nostāties tā, kā to dara Jēzus, un pateikt vētrai: “Jēzus Vārdā, mierā!” Kad tev apkārt plosās vētras, tev nav jāgaida, kad Dievs nāks. “Es paceļu savas acis uz kalniem, no kurienes man nāks palīdzība…” Nē! Tev ir jāiestājas pret garīgajiem tumsas spēkiem un jāsaka: “Jēzus Vārdā, mierā!” Tev jāpasaka savai miesai: “Mierā, rāmītī! Tu darīsi to, ko Dievs grib, ne ko es gribu! Es iešu Dieva ceļus!” Uzņemies autoritāti. Un tā ir Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu. Kad tu runā Jēzus Vārdā, visas vētras paklausa. Kristus ir tevī, Viņš ir galva, mēs esam Viņa locekļi, Kristus ir mūsos. Un, kad mēs ejam Dieva vārdā Viņa uzdevumā, tad mēs velna priekšā stāvam tāpat kā pats Jēzus stāvētu velna priekšā, un velnam ir jāatkāpjas.

Un tagad no dzīves. Ir dažādas automašīnas. Sievietes arī brauc ar automašīnām, tā kā viss ir kārtībā, šī tēma ir aktuāla. Es zinu sievietes mūsu draudzē, kuras, kad paprasīsi, ar kādu automašīnu brauc, atbildēs: sarkanu. Nu, tas arī ir labi, ka viņas atšķir krāsas. Kad es pirmo reizi iekāpu BMW, es zināju, ka šī ir tā automašīna, kuru es vēlētos. Tas bija ļoti vecs BMW 7. sērijas modelis, 750. Ar tādu vairs nebrauc, bet es zinu, ka mūsu draudzē vienam vīram tāds ir. Tas ir jau muzeja eksponāts, bet lielisks auto, un kā es tajā iekāpu, es zināju, ka BMW ir mans. Man ir bijuši daudz un dažādi BMW. Var teikt, ka esmu uzticams vienai markai. Es nesaku, ka citas markas ir sliktas. Ja tu kaut kur ziņās redzi ļaunus braucējus, parasti tie ir BMW. Ne tāpēc man ir BMW, bet tāpēc, ka tas tā ir iegājies. Tā ir mana marka. Zini, ir cepumi “Mūsu marka”. Kā katram ir sava draudze, tā katram ir savs auto modelis, un tu pārzini servisus un meistarus, un neko negribi mainīt. Un tā ir ar mani. Bet starp dažādām auto markām ir ļoti būtiskas atšķirības. Ir dažādi auto veidi, piemēram, sedans, apvidus utt. Bet tajā pašā laikā arī starp BMW ir atšķirības un diezgan nopietnas atšķirības. Un es gribu izstātīt par kādu automašīnu, kas ļoti atšķirās. Piemēram, mana sieva brauc ar BMW X5, kurai ir kārtīgs un liels benzīna motors, un tas ir dinamisks auto, ļoti komfortabls. Kas ir jādara, lai brauktu ar šādu automašīnu? Attaisi durvis, iekāp, nospied pogu un stūrē. Viss. Tev nekas nav jādara. Mašīna pati brauc. Viens pedālis automātiskai kārbai un otrs gāzes pedālis. Ātruma pārslēgšanās notiek ļoti nedzirdami un nemanāmi. Arī pa bezceļiem kaut kādā minimālā mērā var braukt. Var aizbraukt uz vasarnīcu. Ziemā kupenām normāli tiek cauri, Latvijas ziemai ideāli. Komfortabla, ērta mašīna, kas neprasa nekādas īpašas prasmes. Tā ir mašīna, ar kuru nav jāsadarbojas. Tā prasa tikai naudu. Anekdote par BMW. BMW saka tā: “Dod ēst, dod naudu, dod naudu, dod naudu”, un pēc tam tā saka: “Skaties, kā es māku.” Naudu vajag katrai automašīnai, un, ja ir runa par Nissan un citām auto markām, tās ēd benzīnu tikpat daudz kā BMW, varbūt ne katra, bet lielākoties. Golfiņš ēdīs tikpat, cik BMW X5, un tāpat jāremontē. Mēs gribam vienkārši un lēti, jo tā ir pieņemts un problēma ir mūsu galvā. Skopais maksā divas reizes. Manas sievas mašīna pati brauc, ar to nav jāsadarbojas; tu vienkārši brauc un kaifo. Jebkurš no jums tajā iesēdīsies un aizbrauks.

Un tad ir mašīna, kurā es šodien braucu, BMW M (M – motosports). Pēc izskata mašīna izskatās pēc piektās sērijas BMW, be tā ir 2007. gada automašīna un tai ir klāt burtiņš M. Tā ir automašīna, ar kuru jāsadarbojas. Tā ir automašīna, ar kuru nevar pabraukt normāli. Ja tu ar viņu nesadarbosies, nelasīsi par viņu, neprasīsi padomu cilvēkiem un nemācies, tu nevarēsi ar to pabraukt. Tu ne tā paspiedīsi pedālīti, tevi griezīs uz vietas. Mašīna tev spers pendeles. Viņai ātrumi nepārslēdzas kā normālām mašīnām, bet sper pa dibenu. Ātrums pārslēdzās ar grūdienu, ka sit sēdekļos iekšā. Visādas lampiņas, visādas lietiņas, eļļa jālej klāt 1 litrs uz 1000 km, un tas tā ir no fabrikas. Es izstāstīšu, ar ko šī mašīna ir īpaša. Tas ir vienīgai BMW modelis, kas no paša sākuma ir konstruēts kā sporta auto. Virsbūve tam ir līdzīga kā 5. sērijas sedanam, taču ir būtiskas atšķirības un gan motors, gan piekare, gan transmisija ir pilnīgi cita. Arī Audi RF un S sērijām ir sporta varianti, un tās ir ļoti jaudīgas automašīnas. BMW paņēma top modeli ar top motoru un to uzlaboja, un iznāca it kā sporta kārs. Tieši šis vecais modelis tika izlaists no 2007. līdz 2010. gadam. Tajā laikā BMW bija sava “Formula 1” komanda, un ar savu auto viņi piedalījās sacensībās (Williams F1 komanda). Un es nezinu, kā tas viņiem izdevās, bet tie paši cilvēki, kuri konstruēja F-1 auto, uz tā motora bāzes un skicēm radīja BMW M. Tas ir vienīgais BMW modelis, kas ir uztaisīts kā sporta auto. Tajā pašā laikā tam ir sedana virsbūve un kaut kādā mērā arī komforts. Kad tu iekāp šajā automašīnā, tā pārsteidz, piemēram, kad es šodien braucu uz dievkalpojumu, cilvēki bēga nost no gājēju pārejas. Piedodiet, es speciāli tā nedarīju, bet auto skaņa tāda ir un uzvedība arī tāda dīvaina. Tā dažkārt dara, ko grib, ar viņu ir jāsadarbojas. Un šī nav tā mašīna, ar kuru var braukt ekskursijā uz ārzemēm, jo braukšana nogurdinās un tā taisa visādus jokus. Šim modelim ir mehānika, tikai pārslēdzās robotizēti. Tā nevar vienkārši izbraukt un pakaifot, visu laiku ir jāseko līdzi un jāskatās, ko viņa atkal izdarīs. Īsāk sakot, īpaši svarīga ir sadarbība starp šoferi un automašīnu. Parastajā automašīnā tu iekāp, nospied pedāli un mierīgi brauc. Šī mierīgi neiet. No krustojuma nevar mierīgi uzsākt braukt. Nevis tāpēc, ka es negribu, bet nevar. Auto neiet mierīgi, tam vajag lielus apgriezienus (uz kādiem 6000 apgriezieniem tikai sāk normāli elpot). Spidometrā ātrums iet līdz 330 km/h un pat pāri. Neviens jaunais BMW M modelis vairs neiet uz 330. Tiem ir turbīnes, bet šis ir bez turbīnām, parasts un godīgs motors. Var konkurēt ar tā laika Ferrari un Porsche. Šodien tehnoloģijas jau iet stipri uz priekšu. Tā ir automašīna, kas četrus gadus pēc kārtas ieguva visas galvenās balvas auto izstādēs, īpaši par labāko motoru.

Redzi, ir dažādas automašīnas, ar kādām var nedomājot mierīgi braukt, ar kādām ir vairāk jāsadarbojas. BMW M neder ikdienas braukšanai. Ja tu gribi braukt ar komfortu, tad vajag otru mašīnu. Mums ģimenē ir divi auto. Ziemā tādas mašīnas liek garāžā, lai tās tur stāv. Es laikam mēģināšu braukt, lai rūsē nost. Un tāpat ir ar cilvēka sadarbību ar Dievu. Dievs nav kaut kas parasts, Viņš ir kā BMW M5, Viņš ir ekskluzīvs, kruts un īpašs. Viņš ir radījis debesis un zemi, tevi un mani. Viņš ar Savām asinīm mūs ir atpircis no mantotas nejēdzīgas dzīves un darījis mūs par jauniem radījumiem. Un, ja mēs gribam braukt un baudīt to, ko Viņš spēj dod, mums ir jāmācās. Ir jāiet pie skolotāja, jāmācās, kā darīt to, to un to. Un tā ir ar Dievu. Ja tu gribi visu to, ko Viņš grib dod, tev ar Viņu ir jasadarbojas. Jāmācās un jāsadarbojas.

Jēzus staigāja no ciemata uz ciematu un mācīja, sludināja un dziedināja, un tad Viņš saaicināja Savus mācekļus un izsūtīja tos pa diviem.

“Un Viņš pārstaigāja ciemus, visapkārt mācīdams. Un Viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem, un tiem pavēlēja nekā neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus. Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat. Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." Un tie izgājuši sludināja, lai atgriežas no grēkiem, un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus. Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. Bet citi sacīja: "Viņš ir Ēlija." Un citi sacīja: "Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem." Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: "Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem."” (Marka evaņģēlijs 6:7-16)

Tā bija lieta, par ko daudzi runāja. Viņš izsūtīja Savus mācekļus, Viņš deva viņiem varu. Draugs, mums ir dota visa vara. Jēzus ir uzticējis mums Savu varu, kura darbojas tikai tad, kad mēs ejam. Tur tā rakstīts: viņi izgāja, viņi svaidīja, viņi sludināja. Un ir skaidri rakstīts, kad tie izgāja un mācīja visās malās, Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja. Mēs gribam redzēt brīnumus un zīmes, mēs gribam to un mēs gribam piedzīvot Dievu. Sāc kalpot cilvēkiem, un tu piedzīvosi Dievu. Sāc kalpot cilvēkiem, un tu redzēsi brīnumus. Tā ir sadarbība starp Dievu un cilvēkiem, kurai jābūt sabalansētai.

Man rokās ir rudens evaņģelizācijas dievkalpojumu flaijerīša makets, kas vēl nav iespiests. Būs aizlūgšanas, dievkalpojumos kalpos mācītājs Mārcis Jencītis ar komandu. Te ir informatīva bilde ar komandu un četras īsas liecības. Evaņģelizācija notiks no 5. septembra līdz 29. novembrim un beigsies ar tūres noslēguma dievkalpojumu Rīgā. Mēs brauksim uz aptuveni septiņdesmit pilsētām. Es personīgi braukšu uz divdesmit vienu līdz divdesmit trijām. Es braukšu uz tām, kurās jau ir draudzes. Es tur braukšu apciemot vietējos un pabūt kopā, ar evaņģelizāciju un aizlūgšanām. Uz pārējām vietām brauks mana komanda un dažādi grupu vadītāji, un paši tur kalpos. Kur mācītājs kalpos, tur mācītājs, kur evaņģēlisti, tur evaņģēlisti. Tad, kad mēs to visu darīsim, Dievs darbosies. Tādēļ mums ir divas kastes ziedojumiem, būs flaijeri jāiespiež, tos dosim rokās, neizplatīsim pa pastu. Būs afišas, būs reklāmas, būs radio, būs reklāma avīzēs. Un tad, kad mēs to darīsim, ziedosim, iesim, strādāsim, apskaņosim, slavēsim, aizlūgsim par cilvēkiem, sludināsim, draudzēsimies ar cilvēkiem, tiks veidotas jaunas grupiņas un celtas jaunas draudzes. Gada beigās mēs jau būsim tūkstoš cilvēku un vairāk. Kad mēs darīsim, Dievs darīs to, ka cilvēki no augšas piedzimst. Viņš darīs, ka cilvēkiem dzīves izmainās. Viņš darīs, ka Dieva valstība nāk pilsētās, cilvēku dzīvēs un ģimenēs. Viņš darīs, ka cilvēki tiek dziedināti. Viņš darīs, ka cilvēki sāk normāli domāt, strādāt un pelnīt naudu un kļūst bagāti un pārtikuši. To darīs Dievs. Viņš atbrīvos, Viņš palīdzēs piedot, Viņš parādīs lietas, kas jāmaina. Dievs darīs darbu, un draudze ies plašumā. Dievs, svētī Latviju! Lūk, Dieva sadarbība ar cilvēku un cilvēka sadarbība ar Dievu.

Debesu Tēvs, mēs lūdzam, Kungs, par sadarbību, par sabalansētu sadarbību ar Tevi, Kungs, lai mēs izprotam, saprotam, cik svarīgi mums ir celties, iet un darīt to, kas ir atkarīgs no mums. Un mēs ceram uz Tevi, Kungs, un mēs apliecinām, ka Tu esi vienīgais mūsu svētību Avots. Tu esi mūsu svētību Avots, un Tev vienīgam pieder vara kā debesīs, tā arī virs zemes. Mēs ticam, mēs ceram un lūdzam, ka Tu darbojies caur to, ko mēs darām. Mēs lūdzam pēc Tavas darbības, Svētais Gars, lai Tu atdzemdini cilvēku dvēseles un garus, lai Tu dziedini, atbrīvo un cel Savu draudzi. Mēs Tev ticam, Kungs, mēs Tevi slavējam, Dievs. Mēs Tevi pielūdzam. Un es Tev lūdzu par katru vienu klātesošo un par katru, kas skatās internetā, Jēzus Kristus Vārdā. Pieskaries šajā brīdī, piekaries, Kungs, lai no šī brīža sākas teicamas izmaiņas, lai no šī brīža mūsu prātā, mūsu miesā parādās citas tendences, lai mēs uzņemamies savu atbildību Tavā priekšā, Kungs, un cilvēku priekšā un ļaujam Tev darboties. Un es lūdzu, Kungs, lai katra viena draudzes “Kristus Pasaulei” cilvēka dzīvē, ģimenē, darba vietā, skolā un citā vietā, Svētais Gars, Tu darbojies, Jēzus Vārdā. Āmen! Un es aicinu sadarboties ar Dievu arī tos cilvēkus, kuri vēl nav pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju.

 

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Sadarbība starp Dievu un cilvēku” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments