TEKSTA MATERIĀLI‎ > ‎Svētrunas‎ > ‎

Prieks

Publicēja 2021. gada 29. marts 20:46Līga Paņina
Ziņas datums 30.03.21.

Šodienas svētrunas tēma ir „Prieks”. Pāvils teica: „Es teicu sevi laimīgu arī ciešanās.” Vēl kādā citā vietā ir teikts: „Jūs ir piemeklējis vēl tikai cilvēcisks pārbaudījums.” Iedomājies, kādi tev šodien ir piedzīvojumi. Tie paliks tavā atmiņā, tas ir tavs mantojums. Tā ir daļa no mūsu ticības dzīves, daļa no Dieva valstības. Kad apustuļi tika vajāti un viņiem aizliedza sludināt, viņi teica: „Mēs teicam sevi laimīgus, ka varam ciest Kristus dēļ.” Es lasīju Aleksandra Bergmaņa grāmatu „Zemcilvēka piezīmes”, un grāmata vispār ir par šausmām, par holokaustu, par latviešu ebrejiem. Kad es lasīju viņu atmiņas, it kā viss nav nemaz tik briesmīgi. Ir tādas grāmatas par holokaustu ar bildēm, un tādas lasīt ir pretīgi, - tas ir ārprāts, kas tur notika. Bet Bergmanis stāsta kā puišelis, kuram ir bijuši piedzīvojumi. Viņš visam izgājis cauri kā piedzīvojumam. Viņš sevī paturēja cerību un dzīvības enerģiju dzīvot tālāk. Viņš nekļuva par ‘mirlu’ jeb vārguli, kā viņš pats teica. Tajā laikā, tāpat kā šodien, varēja redzēt cilvēkus, kuri kļūst par ‘mirlām’, kuriem viss jau ir vienalga. Arī mūsu ticības dzīve ir piedzīvojums. Piedzīvojums kopā ar draugiem. Kā velns nesaprot, ka viņš mūs dara tikai stiprākus? Velns ne ar tiem ir saskāries, un šeit nav tikai jēri, bet te ir lauvas un jēri; kad vajag, tad esam jēri, kad vajag, tad esam lauvas. Mums ir par ko pateikties Dievam.

Viņi nepriecājās par skaisto zemi un neticēja Viņa vārdam, bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij. Tad Viņš pacēla pret viņiem Savu roku, lai viņus nomaitātu tuksnesī.” (Psalms 106:24-26)

Kad Izraēla tauta izgāja no Ēģiptes zemes, tad 40 gadus viņi klīda tuksnesī, jo kurnēja un atteicās ieiet Apsolītajā zemē, - atteicās maksāt cenu, lai ieietu Apsolītajā zemē. Šeit psalmists skaidro to ar vārdiem, ka viņi nepriecājās par skaisto zemi, kuru Dievs viņiem deva. Iemesls, kāpēc viņi neiegāja apsolījumos, - viņi nepriecājās par skaisto zemi, par Dieva apsolījumiem, ko Dievs viņiem bija sagatavojis. Viņi kurnēja, ka Dievs, Mozus viņus grib nomaitāt, un teica, ka labāk būt Ēģiptē par vergiem, nekā ieiet apsolījumos.Bet notika, ka tauta kurnēja Tam Kungam ausīs. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad Viņš iedegās dusmās, un Tā Kunga uguns iedegās kara nometnes stūros un tos rija. Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: "Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.”” (4. Mozus 11:1,4-5) Vienmēr, kad es lasu par šiem gurķiem, mani intereresē, kas tie par gurķiem.

Viņi kurnēja, un šī kurnēšana izraisīja nepareizu rīcību – atteikšanos iet Dieva apsolījumos. Viņi neiegāja apsolījumos, bet viņu pēcteči, jaunā paaudze iegāja Apsolītajā zemē. Viņi nepriecājās. Dieva griba ir, lai mēs priecājamies par skaisto zemi, par Dieva apsolījumiem, par to, ko Dievs mums ir sagatavojis. Jēzus saka: „Nepriecājieties, ka gari jums paklausa, bet priecājieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Dzīvības grāmatā.” Priecājies, ka tu esi glābts, novērtē to. Neatļauj tam kļūt par kaut ko pašsaprotamu. Priecājies par Dieva apsolījumiem un priecājies par to, kas Dievam ir svarīgs. Dievam ir svarīgi cilvēki. Dievam esi svarīgs ne tikai tu, bet arī tas, kas ir tev blakus. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Vai mēs spējam novērtēt un priecāties par privilēģiju nest evaņģēlija vēsti, vadīt mājas grupas, palīdzēt vadīt mājas grupas, uzrunāt cilvēkus? Cilvēks ir Dievam dārgs! Mēs esam dārgi Viņam, un tie cilvēki, kuri ir pazuduši, ir dārgi Viņam. Dieva griba ir, ka mēs vērtējam to, ka varam darīt Viņa darbu, ka mēs priecājamies par katru glābtu cilvēku.

Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā ir ļoti populārs stāsts, inkaunteros vienmēr par to runā – stāsts par pazudušo dēlu. Es gribu tev atklāt šo Rakstu vietu tādu, kāda tā patiesībā ir. Ko Jēzus patiesībā domāja ar to, kāda ir pati būtība? Ko Jēzus mums ar šo līdzību grib pateikt? Tur ir runa par prieku un vērtēšanu, - novērtēt to, kas tev ir šodien. Novērtē to, ka tev blakus ir brāļi un māsas un mēs kopā varam slavēt Dievu. Tas nav pats par sevi saprotams. Izraēls nepriecājās par to, kas viņam bija dots, nepriecājās un nevērtēja, ko Dievs viņiem gribēja dot, bet tā vietā kurnēja. Ja tevī nav prieka un pateicības, ja tu nevērtē to, kas tev šodien ir dots, tad tas tev kļūst pats par sevi saprotams, un pēc tam seko kurnēšana un neieiešana apsolījumos. Kāpēc Jēzus runāja šo līdzību par pazudušo dēlu? Tāpēc, ka farizeji un saduķeji pamanīja, ka Jēzus ēd kopā ar grēciniekiem. Šie grēcinieki nebija lielāki par jūdu grēciniekiem, un tieši farizeju grēcinieki uzskatīja, ka viņiem jau ir visas Debesu valstības atslēgas, kaut patiesībā viņi paši negāja iekšā un citus nelaida iekšā. Gan jūdu grēcinieki, gan farizeji, kas uzskatīja sevi par pareiziem, bija tie, kas nepieņēma Dieva dāvanu. Viņi bija tie, kas nepriecājās par Jēzu, viņi bija tie, kas piesita Viņu krustā. Viņi nepieņēma un nenovērtēja to dāvanu, kuru Dievs Tēvs viņiem bija atsūtījis – Mesiju. Viņi pašu Glābēju piesita krustā. Tas nav tikai viņu Glābējs, tas ir visas pasaules Glābējs. Viņi pamanīja, ka Jēzus ēd kopā ar grēciniekiem. Arī Jēzus farizeju acīs bija grēcinieks. Viņi teica: “Viņš sevi dara par Dievu. Viņš ēd kopā ar grēciniekiem. Viņš ar nemazgātām rokām ēd.” Viņi bija aizmirsuši pašu svarīgāko – mīlestību un attiecības ar Dievu. Viņiem bija sava kārtība, sava reliģija, un, kad viņi pamanīja, ka Jēzus ēd kopā ar grēciniekiem, viņi to Jēzum pārmeta. Jēzus viņiem atbildēja trīs līdzībās, un visas šīs līdzības paskaidro vienu un to pašu Jēzus domu.

Pirmā līdzība: kādam cilvēkam bija simts avis, un viena no tām nomaldījās. Kurš no mums neatstās tās 99 avis un nedosies pakaļ tai 1 avij? Tad, kad viņš to vienu avi būs atradis, būs prieks. Vēl no cietuma laikiem atceros, ka mamma man sūtīja kartiņas ar zīmējumiem, un vienu kartiņu es ļoti labi atceros, - tur bija attēlotas zaļas ganības un aitiņas. Man prātā nāk ganiņš, kurš, uzkrāvis uz pleciem aitiņu, priecīgs nes to mājās. Dieva vārds manī jau bija iesēts ātrāk. Tad, kad gans ir atradis noklīdušo avi, tad viņš sasauc savus draugus, kaimiņus un tiem saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” Dievs saka, ka ir jāpriecājas par šiem cilvēkiem, grēciniekiem, pie kuriem Jēzus sēž un ar kuriem kopā ēd. Ir jāsaprot, ka mēs visi esam viena tauta. Tāpat lielāks prieks Debesīs būs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par 99 taisniem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.

Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas evaņģēlijs 15:7)

Ja pavirši, neiedziļinoties lasa šo rakstvietu, var šķist, ka kaut kas nav kārtībā. Vai nu es ne tā saprotu, vai ne tā ir iztulkots. Kā var būt tā, ka Viņam par mani nav prieks, bet par to vienu ir prieks? Vai tu esi par to domājis? Kāpēc par viņu Debesīs būs prieks, bet par mani nav? Es esmu atgriezies, man atgriešanās nav vajadzīga, tāpēc par mani nepriecājas? Draugs, atbilde ir ļoti vienkārša. Kā var priecāties par vienu pazudušo, kuru atrod, ja viņš tev nav vērtīgs? VISAS simts avis Dievam ir vērtīgas un dārgas, un, ja viena pazūd, tad Viņš to meklē. Ir pārdzīvojumi, ka viena ir pazudusi, notiek meklēšana, un tad, kad to atrod, ir prieks. Mēs nosvinam svētkus, un pēc tam atkal esam ierastajā rutīnā, meklējot vienu no simts, un Dievs par to priecājas. Mums, cilvēkiem, prieks ir tad, kad nākam pie Kristus, piedzimstam no augšas, - ir lielās emocijas, prieks, bet pēc laika viss kļūst tāds parasts un pašsaprotams. Lūk, tas ir punkts, kurā var sākties atkrišana. Tas nav nekas pašsaprotams! Tev ir jāprot novērtēt to, kas tev šodien ir dots. Draudze ir dota, izmaiņas, kas ir tavā dzīvē, tev ir dotas. Proti to novērtēt. Proti novērtēt to finanšu daudzumu, kas tev tagad ir. Proti priecāties par to, kas tev ir. Pāvils saka: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Es protu dzīvot pilnībā un protu dzīvot arī trūkumā.” Proti priecāties un pateikties par to, kas tev ir. Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk. Tu katrā situācijā vari ieraudzīt pozitīvas lietas, un tas tev būs atspēriena punkts, lai cīnītos tālāk. Pagājušajā dievkalpojumā satiku mūsu draudzes cilvēku, kurš sen nebija redzēts. Es piefiksēju savas izjūtas, - prieku, ka cilvēks atgriežas. Kamēr cilvēks ir te, nekādu problēmu, par ko man priecāties, bet, kad pazūd, uzreiz var just, kaut kas trūkst. Prieks nav tikai vienreizējas emocijas, prieks nav tikai tad, kad eņģeļi Debesīs gavilē, prieks nav tikai tad, kad tu atrodi vienu avi, šim priekam jābūt kā dzīvesveidam. Vērtē un priecājies par to, kas tev ir blakus! Tas, ka mēs esam kopā, nav pats par sevi saprotams, bet tas ir brīnums, ka varam būt kopā.

Pastāvīgs prieks un atziņa mūsos ir Gara auglis. Pāvils saka: “Lai mana dvēsele slavē To Kungu!” Kas ir dvēsele? Tā ir prāts, emocijas un griba, un ar savu gribu es sev pasaku: “Priecājies!” To es daru arī tad, kad nejūtu lielu prieku. Tas nenozīmē, ka es izplūstu smieklos. Tas nozīmē, ka es joprojām esmu pateicīgs un nepieņemu visu kā pašu par sevi saprotamu. Paturi to prātā. Piemēram, mūsu dejotāji dejojot vienmēr smaida. No malas nevar saprast, vai smaids nāk no sirds vai ir vienkārši “uzlikts”. Viņiem dejošanas mācībā ir klāt tas, ka ir arī jāsmaida. Ar savu gribu pieņemot lēmumu, viņi dejojot smaida arī tad, kad nav priecīgs prāts. Ar savu gribu ir iespējams pieņemt lēmumu un pateikt cilvēkam, ka viņš ir svarīgs. Varbūt tev emocionāli tā neliekas, varbūt pat reizēm ir sajūta, ka viņš ir apnicis. Piemēram, ja vienā mājas grupiņā ilgu laiku ir tikai trīs cilvēki, var sākt apnikt. Tad var pieņemt lēmumu, ka tava dvēsele slavē To Kungu un ir pateicīga par šiem cilvēkiem, un pateikt: “Tu man esi svarīgs!” Šie cilvēki ir svarīgi, bet, kamēr viss ir labi, visi ir kopā, var tā nejusties. Tiklīdz kāds “noklīst”, pazūd, tikai tad var saprast, ka šis cilvēks pietrūkst. Katrs cilvēks draudzē ir svarīgs, un, ja viņš iztrūkst, mēs to jūtam. Mēs ejam meklēt un, ja atrodam, tad ir īpašs prieks.

Šodien braucu ar īpašu prieku. Mana mašīna bija servisā uz remontu divus mēnešus. Es ar nepacietību gaidīju, kad to dabūšu atpakaļ. Šonedēļ beidzot tas notika. Pielaidu mašīnu, izbraucu no servisa un jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Vakar vakarā un šorīt braucot īpaši izbaudīju braucienu. Kāpēc tāds prieks? Tā bija “pazudusi”, nebija lielas cerības, ka varēs salabot. Tā mani turpinās priecēt, neskatoties uz to, ka ir bijuši brīži, kad es uz to saku: “Tu, vecā miskaste!” Šoferi zina, ka pēc mašīnas remonta, kad izdarītas izmaiņas, tā ir salabota, dabūta atpakaļ, ir īpašs prieks. Par mašīnu jārūpējas arī pēc tam, tā jāvērtē arī pēc tam, kaut gan ikdienā varbūt nejūti īpašu prieku par to. Jēzus saka, ka par to vienu avi priecājas. Nav taisnība, ka par pārējām nepriecājas. Tāpēc jau priecājas par to vienu, ka tā ir svarīga. Ne jau tāpēc priecājas, ka viņa bija aizgājusi, bet tāpēc, ka katra ir svarīga. Mums ir jāpriecājas par to, par ko priecājas Dievs.

Nākamā līdzība ir tajā pašā nodaļā, un tā paskaidro to pašu domu, un tā ir par sievu ar desmit grašiem. Viņa pazaudēja vienu no tiem. Tad viņa iededzināja sveci, jo mājokļi tolaik bija bez logiem un arī dienā vajadzēja gaismu. Sieva izmēza visu māju un atrada pazudušo grasi.

Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. (Lūkas evaņģēlijs 15:9)

Vai viņai nebija prieks par desmit grašiem, kas bija krātuvītē? Kāpēc tagad bija īpašs prieks? Tādēļ, ka tas bija pazudis un tika atrasts, un šādos brīžos tiešām ir lielāks emocionāls prieks. Arī tad, kad prieks nav emocionāli tik liels, mums jāturpina priecāties un jāvērtē savi desmit graši. Tas, kas tev ir dots un Dievam ir svarīgs, tev ir jāvērtē. Katrs cilvēks ir jāvērtē un jāpriecājas par viņu. Tu esi svarīgs Dievam, un tev sevi ir jāvērtē un jāpriecājas par to. Piemēram, kad es lūdzu Dievu pēc Dieva Vārdiem un nonāku pie Elohim (Dievs Radītājs), es pasakos ne tikai par to, ka Dievs ir visu radījis, bet arī par sevi: “Paldies, Dievs, ka Tu mani esi tik brīnišķīgi radījis. Tu esi brīnišķīgs Dievs un tik perfekti radījis mani un citus cilvēkus, augu valsti un dabu. Paldies, ka Tu mums esi devis saprātu un smadzenes, ka mēs spējam paveikt neiedomājamas lietas.” Pavēro, ko cilvēki paveic, – neiedomājamas lietas! Pateikties nozīmē novērtēt. Pateicies arī tad, ja tev negribās to darīt. Savās lūgšanās un domu dzīvē esi pateicīgs par visu. Pateicies Dievam par visu. Nu ne gluži kā mans paziņa: “Es slavēju Dievu par visu. Es slavēju Dievu par to, ka es smēķēju.” Viņš bija to pieņēmis ļoti nopietni. Viņš pīpēja, nevarēja atmest un slavēja Dievu par to, ka pīpē. Es nedomāju, ka tā vajag darīt, citādi var vēl sākt domāt, ka Dievam patīk, ka tu smēķē. Ja tu smēķē, tad labāk pateicies Dievam, ka Viņa vārdā ir rakstīts, ka tu esi brīvs, jo, kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. “Paldies, ka esmu brīvs negrēkot, nesmēķēt.”

Ja tu diendienā pateiksies un vērtēsi Dieva apsolīto brīvību, ja tu vērtēsi to, ka Dievs ir devis tev spēku staigāt pāri čūskām un skorpioniem, lauvām un odzēm, tad pienāks diena, kad tas realizēsies tavā dzīvē. Sāc pateikties Dievam par to, kas tev vēl nav, vērtē un priecājies par Viņa apsolījumiem, sāc justies, ka esi brīvs. Ja tev ir kādas kaites, slimības, iztēlojies sevi veselu, pateicies par to. Ja pie manis pienāk cilvēks tādā stāvoklī, ka izskatās, ka viņam tikai dažas dienas palikušas dzīvot, es vienmēr saku, lai viņš tic līdz galam un apliecina, ka ar Jēzus brūcēm ir dziedināts. Mums nav tādu daudz, bet pienāks laiks, kad būs daudz vecu cilvēku. Būs arī jaunā maiņa. Šīs dziesmas, ko tagad dziedam, tad varbūt liksies nemodernas un būs jātaisa divi dievkalpojumi – vecajiem un jaunajiem. Ir draudzes, kurās dzied tikai šlāgerus un šāda mūzika kā mums nav pieņemama, jo tur nāk tikai cilvēki gados un nav jaunās paaudzes. Kad Jēzus pastāsta par to, ka sieva atrada vienu grasi un sasauca kaimiņus priecāties, tālāk Viņš saka:

“Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūkas evaņģēlijs 15:10)

Kāpēc? Tas ir īpaši, ja grēcinieks atgriežas. Pēc tam viņš kļūst par vienu no simts, vērtīgs Dievam. Tas vairāk ir emocionāls prieks. Kad es 2000. gada 17. martā atgriezos pie Dieva un noskaitīju grēku nožēlas lūgšanu, es piedzīvoju kaut ko īpašu. Skanēja milzīgs troksnis virs manis un bija sajūta, ka no debesīm kaut kas gāžas uz mani. Es pieliecos līdz sapratu, ka virsū nekas nekrīt, un sāku ieklausīties. Tās bija gaviles un prieks debesīs, ko es ar vārdiem aprakstīt nevaru. Es nebiju lasījis Bībeli, nezināju kas notiek un tikai vēlāk Bībelē izlasīju, ka Dieva eņģeļi priecājas par grēcinieku, kas atgriežas. Es toreiz dzirdēju šo prieku. Vai tagad Dievs par mani nepriecājas? Vai vajag atkrist un atgriezties, lai Dievs atkal priecātos par mani? Ja tu esi pieņēmis Jēzu un piedzīvojis glābšanas prieku, bet tagad ir laiks, kad nejūti neko, tu varbūt uztraucies, lasot: “Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atklāsmes grāmata 2:4-5) Tev nekas nav jājūt. Tevī jau ir prieks, ja tu ar savu prātu un gribu novērtē to, kas tev ir dots. Netaisi eksperimentus – noklīst un atgriezties, lai atkal dabūtu kaut kādu prieku. Nevajag spiest ārā emocionālu prieku dīvainos veidos. Tev ir prieks, ja tu pareizi domā, pareizi spried un pareizi rīkojies. Prieks, pateicība un vērtēšana. Izraēls nepriecājās par skaisto zemi, Dieva apsolījumiem un to, kas Dievam bija svarīgs – par cilvēkiem, kuriem jātiek glābtiem. Nepriecājās, bet norobežojās. Dieva griba ir, ka mēs priecājamies.

Līdzība par pazudušo dēlu. Nolasīšu no Bībeles komentārus par vecāko dēlu, kurš negribēja iet iekšā viesībās. “Ja kāds nav gatavs laiku galā piedalīties, kad Dievs glābj pazudušo, un nevēlas priecāties kopā ar Dievu, tad, iespējams, viņš pats sev liegs iespēju kļūt par mūžīgās dzīvošanas mielasta dalībnieku.” Ļoti konkrēti, skaidri paskaidrots. Kāpēc nav prieka? Viena lieta, ja tu neesi tas, kurš nepiedalās evaņģelizācijā, grupiņu un draudzes celšanā, tas norāda, ka tev nerūp cilvēki. Tu nepriecājies un nevērtē šo privilēģiju, ko Dievs tev ir devis – kalpot cilvēkiem. Otra lieta var būt tāda, ka tu nevērtē Dieva apsolījumus, kurus Viņš tev ir devis, to, kas ir un būs, nepriecājies un nesaki sev: “Mana dvēsele lai slavē To Kungu! Mana dvēsele, priecājies!” Emocijas nāk un aiziet, bet priecīgo komforta sajūtu mēs radām paši, pareizi domājot un pareizi rīkojoties.

Trešā līdzība par pazudušo dēlu. Jēzus paskaidro tieši to pašu domu, tikai par pazudušo dēlu. Tēvam bija divi dēli. Viens no tiem izdarīja kaut ko ļoti sliktu. Un mantojumu varēja saņemt tikai tad, kad tēvs bija miris. Taču viņš pieprasīja tēvam sava mantojuma daļu. Dēls saņēma to un devās uz svešu zemi. Viņš izšķērdēja visu, kas viņam piederēja, un nonāca trūkumā. Šajā zemē izcēlās bads jeb krīze. Un trūkums bija tāds, ka viņš kļuva par cūku ganu. Viņš kā cūku gans lūdza šefam vismaz to barību, ko cūkām dod. Ir rakstīts, ka pat to viņš nedabūja. Tas nozīmē, ka viņu baroja sliktāk nekā cūkas. Viņa ēdiens bija sliktāks nekā cūkām. Lūk, kādā neapskaužamā situācijā bija nonācis šis cilvēks. Šis pazudušais dēls, šī noklīdusī avs, šis pazudušais grasis, kas Dievam ir svarīgs. Un ganīt cūkas ebrejam nozīmēja atteikties no ģimenes, atteikties no savas tautas un atteikties no Dieva. Cūkas bija nešķīsti dzīvnieki. Tas nebija savienojams. Šim cilvēkam praktiski nebija atpakaļceļa. Taču viņš atcerējās, ka viņa tēvam ir algādži, kuri normāli ēd un normāli ģērbjas. Viņš nodomāja doties pie sava tēva, lai pieņem viņu atpakaļ par algādzi. Un, kad viņš tuvojās mājām, arī tas bija nepieņemami tam laikam, ka tēvs, ieraudzīdams savu dēlu, skrēja tam pretī, metās ap kaklu, skūpstīja to, vilka pirkstā gredzenu, vilka kurpes kājās, deva savu labāko apģērbu, nokāva teļu un sarīkoja svētkus. Viņš atjaunoja viņu sava dēla statusā. Tas nebija normāli. Neviens tēvs tā nebūtu darījis. Tur valdīja sava kārtība, sava hierarhija. Tas nebija iespējams. Tas bija brīnums. Tieši tāpat kā Jēzus sēdēja ar grēciniekiem.

Cilvēki neieiet Apsolītajā zemē, jo nepriecājas par skaisto zemi un kurn. Paldies, Dievs, par to zemi, uz kuru mēs ejam. Paldies, Dievs, par to vietu, kur mēs tagad jau esam. Paldies, Dievs, ka Tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes. Ir tik daudz, par ko pateikties. Draudzē bija kāds cilvēks, kas nāca ilgu laiku. Un nāca tāpēc, ka viņam bija bail no elles. Jauks cilvēks. Kad es viņam jautāju, kāpēc viņš nāk, viņš tieši tā arī atbildēja, ka bail no elles. Viņš arī izteicās, ka viņam neesot par ko lūgt. Cik daudz gan mēs varam pateikties par to, kas mums ir dots! Sāc pateikties par to, kas ir rakstīts Dieva vārdā, ko Dievs tev grib dot. Dievs ir teicis, lai tu sāc pateikties par to, kas tev jau ir, nevis tikai saskatīt visā elli, nefokusējies uz to.

Vecākais dēls, kurš bija uz lauka, atgriezās no darba un dzirdēja dejas, mūzikas skaņas un troksni. Viņš jautāja kalpam: “Kas tur notiek?” Un viņš tam atbildēja: “Tavs brālis ir atgriezies, un tēvs ir licis nokaut baroto teļu.” Un viņš negribēja iet iekšā svinībās. Tēvs iznāca un aicināja vecāko dēlu. Un viņš atteicās ieiet un teica: “Šis tavs dēls, kurš palaidnīgi ir dzīvojis, izšķiedis mantojumu, ir atgriezies, un tu viņu esi pieņēmis, tu svētkus esi sarīkojis, un man tu neesi devis pat kazlēnu, ko nokaut!” Un, lūk, ko tēvs atbildēja: “Dēls, tu vēl aizvien esi pie manis. Viss, kas ir mans, ir arī tavs. Bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs! Viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Tev par to ir jāpriecājas.” Vecākais brālis dzīvoja tādā kā pasakā, kā rutīnā un neveselīgā nepateicībā. Viņš nevērtēja to, kas viņam ir. To, kas viņam pieder. Ja viņš vēlējās, viņš varēja rīkot svētkus. Bet viņš pat svētkus nemācēja sarīkot. Tas bija cilvēks, kas vairs nespēja priecāties. Viņa jaunākais brālis bija pavisam pazudis un tagad bija atgriezies. Bībelē ir teikts: “Dēls, tu aizvien esi pie manis, viss, kas ir mans, ir arī tavs. Bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs. Viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”

Mēs paši savās lūgšanās varam plānot, kā mēs lūdzam, kā mēs pasakāmies, kā mēs skatāmies uz cilvēkiem un uz to, ko Dievs mums ir devis. Mēs zinām, ka hernhūtiešu jeb brāļu draudzes ir starts Latvijas valstij. Un mēs zinām, ka mūsu pirmā inteliģence nāk no brāļu draudzēm, tas bija 18. gadsimts, Vidzeme. Pat mūsu himna, ko sarakstījis Baumaņu Kārlis, nāk no brāļu draudzēm. Pirmie skolotāji, Cimze nāk no brāļu draudžu semināra. Latvijas Autors ir Dievs. Nevis tā vienkārši Dievs ir sākums visam, bet Dievs ir īpaši mīlējis mūsu valsti. Viņš radīja mūsu valsti caur reālu dzīvu draudzi. Tas notika vergu tautas vidū, kas bija izkaisīta pa visu Latvijas teritoriju, mēs bijām vergi, kas piederēja saviem saimniekiem, baroniem. Pateicoties draudžu atmodai, viņi sāka staigāt pa Latviju un ieraudzīja, ka mēs esam daudz. Dievs ir devis mūsu valsti. Mums ir sava valoda, mēs esam maza tauta, bet stipra. Kāpēc šobrīd ir tā, kā ir? Kāpēc valstī nav normālu līderu? Tāpēc, ka latvieši un Latvijas iedzīvotāji vispār nevērtē savas saknes. Un nav pateikušies Dievam par savām saknēm. Un ir krituši nīcības gūstā. Viņi ir pierakstījuši visus sasniegumus sev. Kur tu redzi, ka skolās māca par brāļu draudzēm, par ticību Dievam? Kaut vai brāļu draudžu aktīvistus būtu jāliek kā pirmavotu Latvijas valstij. Ir visādi jaunstrāvnieki, komunisti un citi, tie tiek minēti. Mēs svinam 4. maiju, mēs svinam 11. un 18. novembri, taču nezinām savas valsts saknes.

Tad, kad mūsu kristīgā partija būs nākusi pie varas un kad mēs varēsim izmainīt svētku dienas, tad mēs ieviesīsim vienu brīvdienu, svētku dienu par godu brāļu draudzēm, kas deva startu visai Latvijas tautai un valstij! Tā būs brīvības svinēšanas diena, kas būs saistīta ar hernhūtiešu draudzi. Kā tev patiktu tāda diena? Redzi, Bībele saka, ka mums būs priecāties. Tas nozīmē priecāties ar gribu un ar prātu. Kad mēs ieviešam svētku dienu, tad mēs piespiežam sevi un citus šajās dienās to atcerēties. Tas izraisa dažādas domas, pārdomas un pateicību. Savukārt, patiesība rada pareizu virzību. Nepatiesība rada kurnēšanu, un kurnēšana rada nepareizu rīcību un iznīkšanu tuksnesī. Latvieši nav spējuši pateikties par to, ko Dievs viņiem ir devis. Pat himnu viņi gribēja nomainīt uz “Saule, pērkons, Daugava”. Nu, dziesma jau smuka, bet mūsu autors nav ne pērkons, ne Daugava, ne Māra, bet Jēzus! Āmen! Mūsu Autors ir Dievs, kas radījis debesis un zemi. Dievs, pie kura es nācu lūgšanā: “Dievs, ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis un zemi, izglāb mani!” Viņš nokāpa no Saviem augstumiem, uguns vētra gāja ar Viņu, Viņš brauca uz padebešiem un nonāca personīgi pie manis un izglāba mani. Es staigāju pa cietuma kameru, raudāju un runāju ar eņģeļiem. Paldies Dievam, ka es vairs nedzirdu balsis. Ja Dievs grib, lai ir! Dievs ir labs, draugi! Priecājieties, es jums vēlreiz teikšu, priecājieties, jo tā ir rakstīts Dieva vārdā.

Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi: arvienu viņi priecāsies, ka Tu viņus pasargi. Lai mūžīgi gavilē un priecājas par Tevi, kas mīl Tavu Vārdu. (Psalms 5:12)

Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu. (Mateja evaņģēlijs 13:44)

Cilvēks nopērk tīrumu, un tīrumā ir apslēpta manta. Viņš nopērk to un priecājas, ka tam tas pieder.

Mūsu draudzē ir kāds cilvēkis, kas izmācījās par kuģa kapteini un strādāja uz kuģa. Tas bija viņam mīļš darbs. Viņam patika savs darbs. Mūsu draudzē ir bijuši vairāki jūrnieki. Kad viņi aizbrauc jūrā, viņi pat uz pusgadu, gadu var aizbraukt. Bet jūrniekam ir problēma, ja viņš grib būt attiecībās ar Dievu, viņam tomēr ir vajadzīga draudze. Bet uz kuģa nav draudzes. Uz kuģa ir dažādi kadri. Un tas ir ilgstoši. Tev ir tavas attiecības ar Dievu, ko tu esi iepazinis, tu esi draudzē, tu esi nostiprinājies, bet tev patīk savs darbs. Pienāca brīdis, kad šo cilvēku paaugstināja un viņš kļuva par kuģa kapteini. Tas ir ļoti ievērojami. Bet Dievs, kad radīja cilvēkus, teica, lai mēs valdām: “Valdiet pār visu zemi!” Tas nozīmē, ka mēs valdām arī pār jūrām. Mums ir jāvalda pār vēlmi doties prom no draudzes. Mūsu draudzes jūrnieks bija iepazinis to labo, kas nāk no Dieva, un viņš apzinājās draudzes svarīgumu, viņš ilgi šaubījās, bieži nāca pie manis parunāt, ko darīt un kā darīt. Es nekad viņam neteicu, lai nebrauc jūrā. Jo es redzēju, kā viņam patīk jūra. Kā viņam patīk savs darbs. Tikai paskaidroju, ka, ja nebūs draudzes, ar tavu ticību arī nebūs nekādi. Draudze ir vajadzīga, bet tu skaties pats, varbūt uz kuģa tev būs kāds foršs cilvēks, kurš tev būs kristīgais brālis. Varbūt tu izdzīvosi, bet droši vien, ka nē. Es nezinu tādus cilvēkus, kas tur garīgi izdzīvo. Un viņš pieņēma lēmumu vairs nedoties jūrā. Viņš atstāja šo darbu. Un pirms dažām dienām viņš man parādīja savu biznesa ideju. Viņš no sijātiem akmentiņiem ar īpašu tehnoloģiju pats taisa podus, galdus, jebko. Tā ir līdzīga akmens masai. Pat kapa pieminekļus var taisīt. Un viņš to ir sācis darīt. Pirmie soļi. Un uzreiz sirdī es sapratu, ka viņam tā lieta aizies. Dievs viņu svētīs. Viņš prata novērtēt draudzi. Viņš prata priecāties par draudzi. Es esmu priecīgs, ka varu būt draudzē. Esmu pateicīgs! Un tā ir apslēptā manta, ko es nopērku un priecājos par to! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Prieks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
Comments